Navigate / search

Melnā bulta by Roberts Lūiss Stīvensons

Melnā bulta

Šoreiz , lasot „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sēriju, pievērsos action gabalam. Paņēmu veco labo Roberta Stīvensona gabalu. Bērnībā viņu jau biju lasījis veselu vienu reizi, kas it kā liecināja, ka grāmata man nez kādēļ īsti nav patikusi.

Rit 1460. gads, notiek Rožu kari, katram augstmanim ir jāizlemj, kurā pusē nostāties. Uz kara fona rit Ričarda Šeltona piedzīvojumi. Viņš kļūst par bruņinieku, atriebj sava tēva nāvi, izglābj lēdiju Džoannu. Vēl viņš paspēj pievienoties Melnās bultas brālībai, kas sastāv no viņa patēva sera Daniela apspiestajiem ļautiņiem. Melnās bultas vadonis Ellisa Dakvors savu dzīvi velta, lai atriebtos seram Danielam. Ričards viņam pievienojas un lēnām tiek ierauts notikumos, kas izšķir visu kara likteni.

Sākums tīri tā neko- vīri atnākuši uz ciemu mobilizēt atlikušos zemniekus karaspēka vajadzībām. Pēkšņi viens veterāns, kuru nolēmuši atstāt par pilns garnizona priekšnieku, dabū bultu ribās. Tad kāds pie baznīcas (pasarg Dievs) durvīm pienaglo nākamo trīs upuru sarakstu (dzejā). Nav jēgas te runāt par jebkādu šī stāsta vēsturisko pamatojumu, tur autors ir vairāk iedvesmojies no citu rakstīta nekā vēstures. Kauju datumi un troņa pretendentu vecumi neiet kopā nemaz. Nākotnes karalim Ričardam trešajam savi vīri kaujā bija jāvada, ja ticam autora rakstītajam astoņu gadu vecumā. Tādēļ šo darbu labāk uztvert kā tīru piedzīvojumu romānu. Romāns ir sarakstīts 1883. Gadā, un tā stils atbilst tā laika romāna prasībām. Galvenais lai ir piedzīvojumi un labs stāsts, notikumu loģika, lai paliek otrajā plānā.

Ričards Šeltons, saukts arī par Diku, ir apbrīnojams ar savu spēju nepamanīt acīmredzamo. Visu mūžu viņš ir vadījis pie patēva, cik var noprast, kopā devušies pārgājienos un medībās. Audzināts kā paša dēls, tai pat laikā viņam nav ne jausmas par to, kas notiek apkārt. Viņš nekad nav aizdomājies par sava tēva nāves iemeslu. Tas savukārt nav nekāds noslēpums visiem apkārtējiem, izņemot Diku. Tāpat viņš nespēj atšķirt sievieti ietērptu vīrieša drēbēs no puikas. Novazājas pāris dienas ar tādu kopā pa mežu, bet nepamana neko aizdomīgu. Kā karavadonis viņš ir totāls nejēga, un katrā kaujā zaudē vai visus savus vīrus. Labi, ka tie mistiskā vietā visu laiku atjaunojas. Ričarda iemīļotais iepazīšanās veids ir sākt kauties. To lietu viņš pieprot, un acīmredzot tādā veidā pārvar savu kautrību. Vēl viņa iemīļots hobijs ir doties uz ģēlu ar iereibušu komandu. Nu un laiku pa laikam piedaloties izšķirošās cīņās zaudējot visus savus vīrus. Pie tam pats redzot nelabvēlīgu cīņas (kuru pats iniciējis) iznākumu, parasti metas bēgt pametot vīrus bez komandiera. Taču visas šīs īpašības nez kādēļ rada viņam labu slavu.

Džoanna, sākumā parādās kā Džeks, ir tipiska romānu meiča. Viņa iemīlas Dikā un tas viņā no pirmā acu skatiena. Diks gan tikai tad, kad meitene novilkusi bikses un uzvilkusi kleitu. Tad notiek bēgšana, kura izdodas tikai Dikam. Taču ar to pietiek, lai jauniešu būtu lemti viens otram, neskatoties, ka abi jau ir izprecināti. Diks mīļotās dēļ zaudē pārdesmit Melnās bultas bandas biedrus, nogremdē kuģi, nogalina punduri un pakāš piecdesmit jātnieku lielu vienību. Bet mīlestība jau ir tā vērta.

Pašu stāstu var lasīt tikai ar vieglu smīnu sejā, tas patiešām nav pārāk izdevies. Bet tai laikā jau neviens par notiekošā ticamību neaizdomājās, galvenais, lai ir spriedze un darbība. Mūsdienu standartiem šis stāsts noteikti nespēj kotēties augstāk par lubeni. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, vispozitīvākā lieta tajā ir mazais apjoms.

Vikingu jūras brauciens by Žans Olivjē

Vikingu jūras brauciens

Šī būs jau piecdesmitā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kura tiek apskatīta šajā blogā. Īpaši šoreiz neizvēlējos, pagrābu pirmo no plaukta un sāku lasīt. Bērnībā viņu jau reiz esmu reizi lasījis.

Un tā mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigas bija liecinieces Islandes vikingu brīnišķīgajam atklājumam Atlantijas okeānā. Sākot ar 1000. gadu, šis ceļš uz Rietumiem kļuva par īstu jūras ceļu. Ko tagad vienmēr izmantoja Grenlandes stāvsānu kuģi. Pieci simti gadus pirms Kolumba, šī oficiālā atklājēja, vīri no Rietumu un Austrumu apmetnes, no Gardaras spēra kāju uz jauna kontinenta, kam viņi deva Vinelandes vārdu, bet kas vēlāk tika nosaukts par Ameriku … Lai ari cik dīvaini tas šķiet, bet gadsimtiem ilgi pasaule par to nekā nezināja.

Grāmatas centrālie tēli ir Leifs un Šols. Divi brāļi, kas uzauguši Islandes skarbajos apstākļos. Vispār jau Šolu mēs varam aizmirst uzreiz, viņam nav liela loma šajā īsajā stāstā, tāds islandiešu Mārčs, kas stāv muti pavēris un skatās vecākā brāļa darbos. Viņu ikdiena nav diez ko pārbagāta ar notikumiem, tā nu viņi no miežu sēšanas brīvajā laikā blandās pa fjordiem, lasot putnu olas. Nekad neesmu sapratis to olu ēšanas padarīšanu, bet tai laikā proteīns vis supermārketos nemētājās uz plauktiem. Bet tad viss izmainās atgriežas Eiriks un visi, kas vēlas, var doties uz jaunatklāto Grenlandi. Ir gaidāma branga miežu sēšana un iemošana kūtī kopā ar lopiem. Reti,kurš ir gatavs palaist garām šo iespēju, sevišķi, ja bonusā tiek piesviesta klāt iespēja iet bojā vētrā. Viss šis pasākums tiek rādīts ar Leifa acīm (lielākoties). Kā tēls Leifs autoram ir sanācis nekāds. Koka vīriņš, kurš pārvietojas no vietas uz vietu, saka vajadzīgos vārdus un dod pa muti tiem, kas to pelnījuši īsts vikings.

Autors rakstot vairāk pievēršas sadzīves atainojumam un tā brīža aktualitātēm, viņa galvenais uzdevums ir dabūt vikingus līdz Amerikas krastiem. Viņa vikingi runā dzejā, par katru nieku sacer sāgas un rūpējas, lai izaugtu mieži alum. Brīvajos brīžos viņi savā starpā plūcas, par ganībām, veciem apvainojumiem un cenšas kļūt par ciema vadītājiem. Ja bērnu dienās man ar visu šo pietika, tad tagad vēlētos tomēr kaut ko vairāk.

MAITEKLIS! Kas mani grāmatas beigās pārsteidza visvairāk, bija autora izdarīšanās ar Jormu. Tāds atriebējs, dabūja savā pusē pat berseku, sešdesmit vīrus un brauca piegriezt skābekli jaunajai Grenlandes apmetnei, viņa kuģis cieš vētrā un visi iet bojā! Tā vien šķita, ka autors īsti nevarēja izdomāt kā vecais kalējs ar Šolu spētu viņus visus atvairīt un nosprieda lieki neķēpāties.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Savulaik bija labs lasāmais, taču mūsdienu lasītājam varētu šķist par plakanu gan sižets, gan sižeta varoņi.

The Strange Library by Haruki Murakami

Strange library

Šo Murakami grāmatu diez vai būtu pircis un lasījis, ja vien to tīri nejauši nebūtu pamanījis Rīgas grāmatu veikalā. Murakami grāmatu lasīšana un vēlāka novērtēšana ir ļoti atkarīga no tā, kādā garastāvoklī es esmu bijis kā lasītājs. Melanholiskos brīžos viņas ir labu labās, taču, ja esi liels optimists un cīnītājs par savu vietu zem saules, tad reizēm var kaitināt grāmatu varoņi, kas padodas liktenim un peld pa straumi. No fatālisma viņus spēj izvest tikai kāds trešais spēks, bīdītājs un provocētājs.

Vai kādreiz esat aizdomājušies – kā tas nākas, ka bibliotēkas grāmatas dod lasīt vienkārši tāpat, kas ir tie cilvēki, kas par mazu atalgojumu sēž pie grāmatu izdošanas un pieņemšanas? Vai tā ir vienkārši labdarība? Lielākai daļai no cilvēkiem tā šķistu gan, kamēr vien viņi kādas grāmatas meklējumos nenonāktu bibliotēkas pagrabos. Šī stāsta puikam kā reiz gadās izvilkt tieši šo nelaimīgo lasītāja kartiņu, viņa liktenis ir izlemts, viņš kalpos kā samaksa par visām izlasītajām grāmatām. Viņa iespējamā izglābšanās ir iespējama tikai ar Aituvīra un Klusās meitenes palīdzību.

Grāmatas centrālā ideja ir izcila. Protams, jaunākam lasītājam izlasot šo grāmatu varētu pazust visa vēlme jebkad apmeklēt bibliotēkas, Japānā noteikti. Radīsies priekšstats, ka tai bibliotēku un bibliotekāru lietā ne viss ir tīrs. Personīgi man patīk tādi interesanti skatījumi un konspirāciju saskatīšana pavisam ikdienišķās lietās.

Grāmatas varonis ir tipisks Murakami puika bez vārda, kurš nejauši nonācis dīvainos apstākļos. Viņš pilnīgi padodas liktenim, neprotestē saviem pāri darītājiem, un ir pilnīgs fatālists. Pieņem savu likteni un, ja vien viņa ieslodzītājā kalpi viņu nemudinātu uz bēgšanu, diez vai mēs jelkad viņa stāstu uzzinātu. Viņam ir bērnības trauma, viņš vairāk uztraucas par citiem nevis par sevi, un, pat piespiedu darbus darot, ir īsts izcilnieks.

Papildus pluss ir grāmatas vizuālais noformējums, tas gan lasāmo tekstu padara uz pusi īsāku. Taču papagaiļu, virtuļu un suņu bildes ir tīri smukas. Jauki arī, ka pati grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi, visādi zīmodziņi un atzīmes. Komentāri uz lapaspušu malām te gan nav atrodami.

Pats stāsta fināls lika vēlēties ko vairāk, aprāvās bez nekāda atrisinājuma. Varētu jau teikti, lasītājam pašam ir galva, lai domā, kurš izrāvās no gūsta un kurš ne. Taču beigas ir tik atvērtas, ka droši var iedomāties pārējo likteņus, kādus vien vēlies, un līdz ar to visa spēle ar beigu iztēlošanos zaudē jebkādu vērtību.

Grāmatas koncepcija ir laba un vizuālais noformējums ir izcils. Taču pats stāstījums, un sevišķi nekāds nobeigums neļauj man likt vairāk kā 7 no 10 ballēm. Tāds interesants piedzīvojums, kas atņems no dzīves pusstundu, taču bez nekāda loģiska nobeiguma.

Septiņu varoņu postenis by Ļevs Ļinkovs

Septiņu varoņu postenis

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”sērijas lasāmo grāmatu biju dilemmas priekšā. Lasīt tālāk Jurija Senkeviča piedzīvojumus ar plostu vai paņemt ko pilnīgi nelasāmu. Tas nu pie sērijas izlasīšanas projekta ir diezgan skarbi, ka reizēm nākas lasīt grāmatas, kurām citādi dotos ap līkumu. Nolēmu sevi pārvarēt un izlasīt par padomju robežsargiem.

Sešdesmit tūkstoši kilometru pa jūru un okeānu, upju un ezeru krastiem, pa tundru, mežiem un tuksnešiem, pāri kalniem stiepjas Padomju Sociālistisko Repub­liku Savienības valsts robeža. Un visur — gan vasaras svelmē, gan ziemas salā, gan lietū un vētrā — kaujas postenī stāv uzticamie Dzimtenes dēli -robežsargi. Šajā grāmatā jūs iepazīsieties ar daudziem lieliskiem robežsargiem. Te pastāstīts par pirmajiem kaujinie­kiem taigas robežapsardzības punktos un robežsargiem, kuri 1933. gada maijā sagrāva pēdējo basmaču bandu svelmainajā, sausajā Karakumu tuksneša centrālajā daļā. Kopā ar robežsargu Ņikitu Stoibedu un viņa uzticamo četrkājaino draugu pēdu dzinēju Džeku nostaigāsiet neskaitāmus kilometrus pa kalniem, bieziem me­žiem un purviem, lai notvertu un padarītu nekaitīgus rūdītus spiegus un diversantus. Par jaunajiem robež­sargiem Fjodoru Potapovu, Kļimu Kuzņecovu un Zakiru Osmanovu lasītājs uzzinās, ka viņi kopā ar aizturētajiem robežu pārkāpējiem pusgadu pavadījuši kalnu aizā, kur sniega lavīna viņus bija nošķīrusi no visas pasaules. Grāmatā izlasīsiet, kā robežsargi varonīgi cīnījušies kara pirmajā dienā — 1941. gada 22. jūnijā un devuši iznīcinošu prettriecienu hitleriskajiem okupantiem, kas nodevīgi bija iebrukuši mūsu zemē. No šiem stāstiem uzzināsiet, ka mūsu dienās padomju robežsargi pašaizliedzīgi apsargā Dzimtenes robežas Baltkrievijā, Sibīrijā, pie Klusā okeāna un tā­lajās Kuriļu salās. Stāstos cildināta robežsargu drosme un attapība, lielais gribas spēks, kas nepazīst šķēršļus, kā arī pa­domju cilvēku dziļais patriotisms.

Grāmatas anotācija bija tik perfekta, ka nekautrējos pārpublicēt to pilnībā. Grāmatas centrālais uzdevums ir mācīt jauno padomju pilsoni tajā, ka viņš ir savas valsts patriots. Viņa valsts atrodas patstāvīgā aplenkumā, kapitālisti, briti un citi imperiālisti to vien kāro, lai padomju vara pazustu. Tad viņi varētu aizdzīt jūgā padomju ļaudis un izlaupīt valsti. Jābūt modram ienaidnieks ir visur, pat tikko no sniega lavīnas izglābts robežpārkāpējs, cienījams zinātnieks var izrādīties spiegs. Nemaz nerunāsim par britu diversantiem, kas ar sprāgstvielām pārbāztām somām lēkšo gar pierobežu, to vien darot kā mīnējot tiltus un dzelzceļus. Tikai padomju robežsargu modrība šos sabiedrības parazītus spēj nolikt pie vietas. Arī ķīnieši un japāņi nav nekādi PSRS draugi. Austrumu robežu regulāri pārkāpj japāņu zvejnieki, kas iekārojuši PSRS labās zvejas vietas. Savukārt imperiālistisko Ķīnu savulaik amerikāņi un japāņi izmantoja kā placdarmu uzbrukumiem jaunajai padomju valstij.

Krājumā atrodami spilgti stāsti par pēdējo imperiālistu palieku likvidēšanām. Ne jau visos kišlakos, manapi bija priecīgi par padomju varu. Nē, tie grieza zobus, slēpās kaimiņvalstīs un tad apvienojušies bandās to vien meklēja, kā atgūt savus īpašumus. Bet nekas arī ar tādiem privātīpašuma cienītājiem un pretpadomju elementiem robežsargi cīnās īpaši varonīgi. Arī grāmatas nosaukums nāk no stāsta par to, kā septiņi robežsargi nosargāja kalnu pāreju pret basmaču bandas uzbrukumu.

Paši robežsargi attēloti kā pienākuma cilvēki. Kādam taču ir jāsargā padomju zemes robežas, un tas nekas, ka laika apstākļi slikti, ka ienaidnieks uzglūn no katra stūra, darbs ir jāveic un sava valsts jāizstāv. Īstu padomju robežsargu neviens kontrabandists un diversants nespēs apvārdot un uzpirkt. Viņi ir pilnīgi padomju valsts ideālie pilsoņi un pienākums stāv pāri visam.

Kopumā 6 no 10 ballēm. Stāsti paši par sevi ir meistarīgi sarakstīti, un pie pareizas ideoloģiskas mērcītes ieaudzēs jaunajā lasītājā gan patriotismu, gan cieņu pret robežsargu darbu. Tas nebūtu nekas slikts, ja vien nebūtu vēlme ieaudzināt arī to, ka apkārt ir tikai vieni un vienīgi ienaidnieki. Kas vēl trakāk, ienaidnieki var būt visur, kaimiņš kolēģis, jābūt modram.

“Altamares” noslēpums by Libērs Karljē

Altamares noslēpums

Arī šī ir “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmata. Domāju, ka ar šo grāmatu bērnībā ir iepazinušies daudz lasītāju. Reti jau gadās lasīt par puikām, kuriem pieder pašiem sava jahta, kuri braukā pa ostas akvatoriju un meklē piedzīvojumus. Arī es šo grāmatu bērnu dienās tiku lasījis, un manās acīs tā kotējās diezgan augstu.

Trīs brāļi – Jans, Bobs un Marks iegādājas sev kuģa “Altamares” glābšanas laivu, pārbūvē to par nelielu jahtu un dodas piedzīvojumos Antverpenes ostā. Šeldas upe ir viņu lielceļš, un ostā notiek tik daudz interesantas lietas. Taču aiz Beļģijas spožās fasādes slēpjas nopietna kapitālistiskās iekārtas trupe, starptautiski noziedznieki, sabotāžas, vietējie zaglēni. Puikām nākas palīdzēt policistu ķerstīšanā, piedalīties burāšanas sacīkstēs un meklēt dēkas.

Karljē pēc profesijas ir tālbraucējs kapteinis, un diemžēl to viņa stāstos var manīt. Te nav atrodami nekādi literārie smalkumi un noslīpēti varoņu tēli. Puikas vienkārši redz un dara, ar cēloņseku analīzi viņi īpaši neaizraujas. Var jau, protams, teikt, ka tāda ir puiku daba šeptēties un tikai pēc tam skatīties. Tomēr autoram trīs brāļi savā starpā ne ar ko neatšķiras, vienīgi ar vecumu un vārdiem. Viss pārējais viņiem gandrīz ir identisks. Tikai viņu regulārās sarunas par ēšanu un zušu makšķerēšana rada nelielu iespēju lasītājam viņus izšķirt. Jans ir vecākais brālis, visa atbilstība laivā gulstas uz viņu, jo viņš ir kapteinis. Brāļiem atvēlētas makšķernieku un mehāniķu lomas. Bet varbūt pusaudžu stāstā pēc tā laika standartiem ar neko daudz vairāk nevajadzēja.

Paši stāsti ar oriģinalitāti neizceļas, puikas kuģo pa ostu, kaut ko pamana, kaut ko izdara un atklāj noziegumu. Pat policisti nekaunas izmantot pusaudžus par saviem aģentiem, tas nozīmē, pakļaut viņus briesmām. Labi, ka puikām ir arī tēvs, kas ir ar mieru, ka viņa puikas izspiego kontrabandistus, laiku pa laikam no kāda noziedznieka dabū pa galvu, attopas ieslēgti metāla cisternās, ienagloti kopā kastē ar kontrabandas preci, zvejo ārā no ūdens mirstošus matrožus un visādi citādi pilnvērtīgi pavada bērnību. Skaidrs, ka te tiek rakstīts par idealizētu bērnības pasauli, kurā ar bērniem nekas slikts notikt nevar. Noziedznieks vienmēr kļūdīsies un iekritīs, savukārt puikas paliks kā varoņi.

Pieaugušā vecumā lasot šo grāmatu tajā nācās vilties. Šeldas modelis, kas bija iespiedies manā atmiņā, aprakstā bija pavisam citāds nekā es to atminējos, arī kuģošanas piedzīvojumi bija daudz blāvāki. Paši varoņi savukārt bija zaudējuši savu dzīvīgumu, un sižets šķita nodrāzts līdz ārprātam. Kaut ko tā pieaugšana ar mūsu smadzenēm nodara, pazūd tā daļa ko bērnībā lasot piefantazē, taču klāt nāk analītiskais aparāts, kas visu notiekošo klasificē kā neveiksmīgi sarakstītu farsu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, divas pieliku klāt par labajām bērnības atmiņām. Ja jums par šo grāmatu no bērnu dienām ir labas atmiņas, nepārlasiet, nemaitājiet savas bērnības baltos sapņus ar skarbo realitāti. Labāk, lai viņa paliek tāda kāda tā ir atmiņās un nepārlasīta. Laimoņa Vāczemnieka Veco vraku noslēpums šajā ziņā ir daudz pateicīgāka grāmata.

The Bone Clocks by David Mitchell

The Bone Clocks by David Mitchell

Pēc Cloud Atlas izlasīšanas šis autors ir nokļuvis manos favorītos. Šīs grāmatas iznākšanu es ļoti gaidīju, tik ļoti, ka man viņu gribējās iegādāties papīra veidā. Galu gala sanāca tā, ka papīra veidā nenopirku un iegādājās elektroniski. Tad sanāca tā, ka lasīšana atlikās uz pāris mēnešiem. Pie tā es vainoju salīdzinoši lēno sākumu, kad pēc pāris izlasītām lapaspusēm mani nekas neaizķēra, lai rautu grāmatu cauri uzreiz. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad no grāmatas izlasīšanas vairs nebija iespējams izvairīties.

Kādā saulainā 1984. gada rītā Holly Sykes aizbēg no mājām. Šajā dienā Hollija satiek arī kādu vecu sievieti, kura pret nelielu labu darbu palūdz viņai patvērumu. Paiet daudzi gadu desmiti, līdz Hollija vispār saprot, ko īsti ir nozīmējis šis viegli dotais solījums. Pasaule ir ierauta lēnā un klusā karā, kur savā starpā cīnās Anchorites ar Horology. Vieni ir gatavi nogalināt, lai tikai atliktu savu nāvi, otriem tas nav vajadzīgs, viņi pārdzimst paši no sevis. Cilvēces likteni šī cīņa neietekmēs, bet atsevišķu cilvēku gan.

Kā jau visas Mitčela grāmatas arī šī ir veidota savijot ap centrālo sižeta līniju daudzu cilvēku personīgos stāstus. Tie tad arī definē galveno grāmatas varoni Holliju, nosaka viņas vietu dzīvē un laikā. Šie personīgie stāsti arī rada kontekstu centrālajai sižeta līnijai. Tā pat kā Mākoņu Atlantā arī šeit ir atrodami seši šādi stāsti. Pirmais iesāk stāstījumu un pēdējais saliek visu pa plauktiņiem. Katrs no šiem stāstiem kalpo arī kā ilustrācija cilvēces attīstības tendencēm. Reiz mums nāksies samaksāt par savu izšķērdību un atmaksas laiks iespējams pienāks daudz ātrāk nekā mēs to paši gaidām. Šis romāns kalpo arī kā metagrāmata visām Mitčela iznākušajām grāmatām, te ir atrodamas daudzas atsauces uz viņa iepriekšējiem darbiem. Te gan nevajag satraukties, nebūt nav nepieciešams viņa pārējos darbus izlasīt, lai visu saprastu.

Man šī grāmata lasījās ļoti lēni. Viņa absolūti nav piemērota tam, lai izrautu cauri vienā vakarā. Tai noteikti vajadzēs daudz vairāk laika un uzmanības. Autora rakstīšanas stilā ir kaut kas tāds, kas liek man nesteigties un lēnā garā izlasīt katru vārdu. Viņa izveidotie varoņi ir ļoti spilgti un labi izstrādāti. Lasītājs var ielūkoties viņu dziļākajās domās un kopā atcerēties notikušo. Tas viss ievelk. Papildus ievilkšanai kalpo mūzikas pieminēšana notikumu kontekstā. Un mūsdienās jau nav nekas vieglāk kā lasot uzlikt attiecīgo mūziku. Tas tā lai būtu interesantāk.

Sižeta attīstība risinās ļoti lēni, ja būsim godīgi tad īsta darbība sākas tika ap četrsimto  lapaspusi. Pirms tam lasītājam ir jāpārtiek no nelielām informācijas drumstaliņām, lai vispār saprastu, kas un kādēļ notiek. Ja lielākā daļa no grāmatām, kuras izmanto šādu paņēmienu tiktu ielidinātas stūrī kā nelasāmas, tad šis nav tas gadījums. Informācijas drumstalas ir laba lieta, taču tos pavadošie stāsti ir vērtība paši par sevi. Ja nav nācies lasīt šī autora darbus agrāk, tad pateikšu viņam patīk izmētāt sižetam būtiskas sēkliņas un tad ļaut tām lēnām ienākties visas grāmatas garumā.

Grūti ir uzrakstīt kaut ko par šo grāmatu nesamaitājot citiem lasītprieku. Šajos atsevišķajos stāstos nav redzama kāda noteikta cilvēces tendences analīze, ja vien neizplūst šaubīgās alegorijās. Taču, ja tomēr nolemjam izplūst tajās, tad sanāk visnotaļ interesanta aina. Pirmo stāstu A Hot Spell: 1984, kas risinās Hollijas bērnībā, var uzskatīt par tādas cilvēces ilustrāciju, kura vēl nemaz nav apzinājusies savu likteni, nākotne ir bezrūpīga un viss notiek tā kā tam ir jānotiek.

Otrā Myrrh is Mine, Its Bitter Perfume: 1991, veltīta jaunam sociopātam Hugho Lamb (Hollijas mīļākajam), viņš ir gatavs uz visu lai tikai uzlabotu savu labklājību. Viņam ir vienaldzīgi apkārtējie pasaulē ir tikai viņš. Taču arī viņam pienāk brīdis, kad ir jāizvēlas. Pēc šīs izvēles atpakaļceļa vairs nebūs. Var teikt, ka arī cilvēcei ap šo laiku bija laiks izvēlei.

Trešais stāsts The Wedding Bash: 2005 mums pastāsta par Ed Brandon kara žurnālista dzīvi. Viņš ir precējies ar Holliju, taču ģimenei nav diez ko daudz laika. Viņa visa dzīve ir karš, riskēšana ar savu dzīvību. Var droši teikt, ka šī laika pasaule cilvēkiem neko labu vairs nesola tā ir sākusi plaisāt un cilvēki pamazām ir atgriezušies pie visu laiku mīļākās nodarbošanās nogalināšanas. Irākas stāsts manuprāt ir visspilgtākais visa grāmatā.

Ceturtais stāsts Crispin Hershey’s Lonely Planet: 2015, ir stāsts par rakstnieku, kur slava ir norietējusi. Pēc inerces viņš vēl tiek vilkts līdzi izdevniecībām pa pasauli, piedalās kongresos, tiekas ar saviem faniem. Crispin Hershey ir īsts nīgrulis un arī ļaunatminīgs maitasgabals. Bet rakstniekiem, taču patīk rakstīt par rakstniekiem un domājams, ka Mitčela kritiķi nopietni padomās vai ir vērts rakstīt sliktu atsauksmi. Pasaulē savukārt smaguma centrs nobīdās uz Ķīnas pusi, Eiropa un ASV sāk zaudēt savas pozīcijas. Vecie buki savu ir izšāvuši ir jādod vieta jaunajiem. Ar valstīm ir tāpat kā ar rakstniekiem.

Piektais stāsts An Horologist’s Labyrinth: 2025, ir par kādu horoloģistu Mariniusu, par viņa daudzajām dzīvēm, piedzīvoto un motivāciju cīnīties pret Aklā Katara cilvēkiem. Šis noteikti patiks visiem dvēseļu pārdzimšanas teoriju piekritējiem, savukārt katariem (ja tādi vēl ir palikuši) šī nodaļa noteikti nepatiks. Pasaule lēnām iet uz galu, sāk trūkt resursi, bet cilvēce vēl turas.

Sestais stāsts Sheep’s Head: 2043 – Rietumu civilizācija ir sabrukusi, Ķīna un Krievija vēl turas, pāris mazās salu valstiņas vēl velk savu dzīvi. Hollija jau pieklājīgā vecumā dzīvo laikmetā, kad cilvēki vēl atceras laikus ar elektrību un feodālismu, kas lēnām sāk attīstīties.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena nost par to, ka neskatoties uz jaukajiem stāstiem, brīnumaino valodu un patiešām interesantajām varoņu dzīvēm, reizēm gadījās aizmirst pašu centrālo sižetu. Lasīt ieteiktu tikai tiem, kuriem nav nepieciešams, lai spriedze tiktu uzturēta visas grāmatas garumā un kuri ir gatavi nedaudz novērsties no sižeta, lai noklausītos kādu labu stāstu.

Iepriekšējās dienas sala by Umberto Eko

Ieprieksejas dienas sala

Umberto Eko ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, un es samelotos, ja teiktu, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Pirmo reizi es to lasu latviski, līdz šim ir nācies lasīt tikai krievu un angļu valodā. Manuprāt, tiem lasītājiem, kuri labprātāk lasa latviešu valodā, šī grāmata būs krietns grāmatu plaukta papildinājums. Grāmatas eksemplāru izlasīšanai saņēmu no Jāņa Rozes apgāda, liels paldies viņiem par to!

17. gadsimta Eiropa, pasaules lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, paplašina impērijas un izdara jaunus atklājumus. Roberto della Grīva ir jauns itāļu augstmanis, nedaudz slimo ar personības dubultošanos, apveltīts ar nerimstošu zinātkāri, pārdzīvojis Kasāles aplenkumu, izglītojies Parīzē. Viņš, glābjoties no kuģa bojāejas vētr,ā nonāk uz kuģa Dafne. Dafnes komanda to ir pametusi atstājot kuģi perfektā kārtībā ar pārtikas krājumiem, eksotiskiem augiem un putniem. Roberto mēģinot atrisināt šo noslēpumu paralēli gremdējās atmiņās par savu iepriekšējo dzīvi, mēģina atrast savu vietu pasaulē, raksta vēstules savai Pavēlniecei. Lasītājam tiek piedāvāts ielūkoties Roberto pasaulē.

Kas ir galvenais Eko grāmatās? Pirmkārt, tā ir viņa spēja nodot tā laikmeta garu, par kuru sarakstīta grāmata. Te neatradīsies vieta anahronismiem, viss uzrakstīts tā, it kā autors pats būtu no tiem laikiem. Otrkārt, autors vienmēr savos darbos cenšas radīt metagrāmatu, grāmatu par grāmatām. Arī šis romāns nav izņēmums, tas ir pārpilns ar atsaucēm uz tā laika darbiem. Lai visas tās atrastu un saprastu, ir labi jāorientējas 17. gadsimta literatūrā, filosofijā, zinātnē un politikā. Protams, var paļauties uz citiem cilvēkiem un izlasīt viņu komentārus. Treškārt, visas Eko grāmatas ir kā kārtainas kūkas, slānis seko aiz slāņa, un kā ierobežojošais faktors izpratnei kalpo lasītāja erudīcija.

Taču autors nav kļuvis slavens tikai tādēļ, ka būtu rakstījis šausmīgi pārgudras grāmatas par lietām, kuras nevienam nav izprotamas. Autors ikkatru savu grāmatu raksta visiem lasītājiem. Grāmatu var lasīt kā vienkāršu romānu. Par jaunekli, kas viens uz kuģa cieš nebeidzamas mīlas mokas un ir pārņemts ar greizsirdību pret savu izdomāto alter ego. Var lasīt kā satīru par teoloģijas tēmu – no kurienes grēku plūdiem ņemts ūdens. Var lasīt kā ievadu koordināšu noteikšanas vēsturē un zinātniskajiem atklājumiem, kas ar to ir saistīti. Piebildīšu, te problemātika izklāstīta daudz saistošāk nekā dažā labā populārzinātniskajā grāmatā. Pat ja neesi Ziemeļitālijas politiskās vēstures nianšu pārzinātājs, nevajag uztraukties, to, ko vajadzēs zināt, autors Tev pastāstīs pats, ja vēlēsies varēsi vēlāk padziļināt savas zināšanas paša spēkiem, un pēc kāda laika pārlasīt grāmatu jau kā daudz gudrāks cilvēks. Var līdz ar grāmatas varoņiem trenēties retorikas un loģikas mākslā. Varēsi līdz ar Roberto skatīties kā pasaulē mainās paradigmas un kā baznīca zinātnē zaudē savas pozīcijas. Nemaz nav vērts runāt par to, ka grāmata ir pārbāzta ar simboliem, kurus visus atkost droši vien izdosies tikai retajam. Šis romāns ir radīts, lai ne tikai izklaidētu, bet arī izglītotu. Un šajā jomā Eko ir grūti pārspēt. Grāmatas daudzie slāņi nodrošina arī to, ka grāmatu pārlasot atklāsies arvien jauni sižeta aspekti, kas nemaz pirmajā lasīšanas reizē var tikt palaisti garām.

Viens no šādiem slēptajiem slāņiem (iespējams, ļoti acīmredzams slānis), katra grāmatas nodaļa ir nosaukta tāpat kā reāla viduslaiku grāmata. Vai te ir kāda sakarība, tas jāatklāj katram pašam. Lai gan būtu bijis labi, ja tulkotāja būtu palīdzējusi lasītājam atšifrēt šīs grāmatas, jo viņas nudien nav sarakstītas latviešu valodā, un paša spēkiem pēc latviskā nosaukuma būtu grūti domātās grāmatas atkost. Iespējams, ka tādējādi būtu labi pateikt, ka nodaļa ar nosaukumu Dialogi par lielākajām pasaules sistēmām ir reference uz Galileja „Dialoghi sopra i due massimi sistemi del mondo”. Kopumā par tulkojumu iespaidi labi. Tulkotāja izmanto visas mūsu valodas iespējas, lai nodotu pēc iespējas vairāk grāmatas nianšu. Protama lieta, ka es, iespējams, dažās vietās būtu lietojis citus vārdu, varbūt nebūtu latviskojis kuģu vārdus, bet tā jau vairāk ir piekasīšanās nevis nopietna problēma ar tulkojumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela. Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk labs stāsts, un kuri nevairās no papildus zināšanām, nebaida lasot domāt līdzi notikušajam un skatīties uz lietām kontekstā.

Revival by Stephen King

Revival

Man gāja grūti saņemties sākt lasīt šo grāmatu, tam bija daži manis paša iedomāti iemesli. Pirmais un mazsvarīgākais – pēc Stīvena Kinga pēdējo divu darbu izlasīšanas Joyland un Mr. Mercedes man radās priekšstats, ka Kings vairs nav tas, kas agrāk. Otra daudz nopietnāka atruna bija tā, ka man bija nedaudz bailes viņu šķirt vaļā, jo Kings ir liels meistars atrast cilvēkos vājās vietas, ierosināt viņu iztēli un pamatīgi sabiedēt. Lai pārvarētu šaubas, man pagāja vesela nedēļa, taču nu grāmata ir izlasīta.

Mazā Jaunanglijas ciematiņā pusgadsimtu atpakaļ dzīvoja kāda laimīga ģimene, tētis – benzīna stacijas īpašnieks, mamma – mājsaimniece, trīs dēli un viena meita. Kādu dienu mazais Džeimijs rotaļājoties pamana, ka pār viņu pārslīd ēna. Ēnas īpašnieks ir jaunais pilsētiņas mācītājs Čārlzs Džeikobs. Džeikobs ar savu sievu pilnīgi pārvērš mazās pilsētiņas baznīcā iešanas paradumus, visiem patīk gan mācītājs, gan viņa sieva. Taču, kad Džeikobu ģimenē notiek traģēdija un jaukais mācītājs nolād Dievu no kanceles, viņš  tiek patriekts no pilsētiņas uz visiem laikiem. Pēc pārdesmit gadiem Džeimija un Čārlza ceļi atkal krustojas, Džiemijs no viduvēja muzikanta ir kļuvis par nopietnu heroīna lietotāju bez jebkādām nākotnes cerībām. Bijušais mācītājs Džeikobs strādā atrakciju parkā. Te arī Džeimijam tiek izteikts piedāvājums, no kura viņš nespēj atteikties, un viņa saite ar bērnības mācītāju kļūst pavisam cieša.

“Something. Happened. Something happened. Oh Mother, something happened. Something, something.”

Pirmais, kas notiek ar lasītāju būs nespēja nolikt grāmatu malā. Un ar to vajag rēķināties. Otra lieta, kas notiek, ir tas, ka lasītājs gribot negribot uzzinās daudzas vārda revival nozīmes. Trešā lieta, kas tad īsti notika?

Izlasot šo grāmatu man nācās secināt, ka Kings nebūt nav izšāvis visu pulveri, un šis darbs nenoliedzami viņam ir izdevies ļoti labs. Skaidra lieta, ka galvenais varonis Džeimijs, caur kura acīm mēs skatāmies uz pasauli, līdz grāmatas beigām kļūst par mūsu senu paziņu. Tādas lietas Kinga darbos ir pašas par sevi saprotamas. Tāpat ir saprotams, ka ļaunums ir apslēpts mūsos katrā, kas šad tad iznāk uz āru, bet reizēm tur arī paliek. Un arī to autors māk no saviem varoņiem izvilināt tā, ka maz neliekas. Vide, protams, ir mazpilsēta, kur gan citur. Arī te viņš liek lasītājiem iemīlēt savus varoņus un tad kā tādiem sīpoliem ņems nost pa kārtai vien, lai atklātu to patieso būtību.

Šīs grāmatas centrālais jautājums ir par to, kas notiek pēc nāves. Vai mūs sagaida paradīze, elle vai nekas? Vai ir iespēja paraudzīties uz viņpasauli? Ko mums iespējams dotu šādas zināšanas. Izbijušais mācītājs Džeikobs ir apsēsts ar ideju par viņpasauli, viņam ir pamatots iemesls, bet kas ir pats galvenais viņam ir arī instrumenti. Viņa hobijs, kļūst par apsēstību un rezultāti neliek ilgi sevi gaidīt.

Džeimijs visā lietā iepinas it kā nejauši, bet kas to lai zina, varbūt viņam ir tāds liktenis visu mūžu atrasties Čārlza ēnā. Lasot grāmatu var atrast daudzas atsauces uz šausmu stāstu vecmeistaru darbiem, taču tās ir neuzbāzīgas un nekādas īpašās priekšzināšanas nav vajadzīgas.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram ir grāmatas beigu daļa. Tajā autors pilnībā paļaujas uz savu lasītāju fantāziju. Ne visiem šāda autora uzticēšanās varētu patikt.

Tas, kas notiek “patiesībā” ir prātam neaptverami, un nav brīnums, ka to uzzinot cilvēks var zaudēt prātu. Domāju, ka lasītājam prāta zaudēšana nedraud, bet pāris murgainus sapņus atlikušajā dzīvē šī grāmata var sagādāt. Vispār jau ir grūti runāt par šo grāmatu neizmaitājot visu lasīšanas prieku pārējiem. Bet vienu gan varu pateikt ir vērts. Un, ja esi Lovecraft daiļrades cienītājs, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela, jo viņa Mitosam te ir liela loma. Lieku 10 no 10 ballēm, tas nekas, ka te nav atsauces uz Torni.

Analfabēte, kas prata rēķināt by Jūnass Jūnasons

Analfabēte

Divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu „Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, tā uz mani atstāja pozitīvu iespaidu un pie sevis atzīmēju, ka gadījumā, ja gribēsies palasīt ko vieglu un aizraujošu, būs jāpamēģina citi šī autora darbi. Šogad ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC izdevusi latviski šī autora darbu ar ļoti intriģējošu nosaukumu „Analfabēte, kas prata rēķināt”. Sazinājos ar izdevniecību un viņi man laipni piedāvāja grāmatas eksemplāru izlasīšanai.

Nombeko piedzimst Dienvidāfrikas Republikā aparteīda režīma laikā. Tas, ka viņa ir melnādaina un viņas dzīves vieta ir Soueto grausti, viņai neko spožu nākotnē nesola. Tomēr meitene ir pietiekami apsviedīga, lai jau četrpadsmit gadu vecumā kļūtu par sūdu mucu stiepēju brigādes priekšnieci. Te noderēja viņas spējas matemātikā un stratēģiskās spriešanas spējas. Tālab nav nekādas brīnums, ka laikam ritot tieši viņa kļuva par DĀR kodolieroču programmas galveno virzītājspēku. Tai pat laikā Zviedrijā kāds Ingmars ir nolēmis darīt visu, lai gāztu monarhiju un iznīcinātu tās karaļu no zemes virsas. Redzot, ka pats mūža galā nespēs tikt ar šo uzdevumu, viņš dzemdina dēlus Holgeru 1 un Holgeru 2. Šie abi ir dvīņu brāļi (viens no viņiem ir idiots un otrs nemaz neeksistē), viņu uzdevums būs paveikt tēva lietu līdz galam.

Kā jau rakstīts grāmatas vāka otrajā pusē, šī grāmata ir burleska, komēdija un vēsturisks farss. Tajā autors nemēģina slēpties aiz liekvārdības un notušēt sižetu tā, lai tas izskatītos ticami. Viņš darbojas pēc jau pārbaudītas formulas, jo trakāk jo labāk. Viņa grāmatas tēli ir ideju atspulgi ar diezgan minimālu piesaisti pasaule. Šie tēli veido notikumus, kalpo kā katalizatori un nav jēgas tērēt laiku tam, kāda ir iekšējā pasaule katalizatoram. Tādēļ no grāmatas nav jēgas gaidīt smalki izstrādātus personāžus, te galvenais ir situācijas absurdums un tās tālākā attīstība grāmatā. Ikviena lapaspuse ir pilna ar darbību. Tai pat laikā grāmata noteikti nav trilleris, jo trillerī visi ir ļoti nopietni pasaules glābēji ar plānu. Šajā grāmatā plāni ir absurdi, bet efektīvi.

Pasaule ir mūsu pašu, tikai ar citādu vēsturisko notikumu interpretāciju. Ar interpretāciju es domāju atšķirību sīkumos, nu tādos, kas ļoti pie sirds ietu konspirāciju teorijas piekritējiem. Te notikumus ietekmē cilvēki, par kuriem pārējā pasaule nemaz nenojauš. Tādi kā Nombeko, kura vienkārši atrodas pareizajā vietā un pareizajā laikā, lai ietekmētu valstu ārpolitiku un stratēģiskus lēmumus.

No grāmatas nevajag gaidīt nekādu nopietnu literāru vērtību, šī ir vieglā literatūra, es pat teiktu nenopietna. Un arī no tādām īstam lasītājam nevajadzētu novērsties, ja vien viņam ir pietiekoši daudz laika lasīšanai. Var jau lasīt tikai nopietnas grāmatas, bet šad tad ir vēlams palidināties arī pa mākoņiem neskatoties uz loģiku un veselo saprātu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt ko vieglu un nenopietnu, tad ar šo grāmatu laba izklaide garantēta. Garlaicīgi nav nevienā lapaspusē, un patiešām gribas uzzināt, kā tad tie dīvaiņi beigu beigās visu atrisinās. Protams, jāuzmanās, lai autora sniegtā vēstures interpretācija neizspiestu no  atmiņas standarta vēstures faktus (cilvēka smadzenes jau informāciju šķiro pēc tā cik labs ir stāstījums, nevis cik daudz stāstītajā ir patiesības). Ja autoram iznāks vēl kāda grāmata, es noteikti būšu tās lasītājs.

Zelta teļš. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

zelta teļš

Šī grāmata man pusaudžu gados kotējās tikpat augstu kā „Divpadsmit krēsli”. Iespējams, pie vainas bija tas, ka padomjlaiku izdevumā abas šīs grāmatas bija atrodamas kopā, iespējams, ka manī mājoja privātīpašnieciskums. Esmu ļoti iepriecināts, ka izdevniecība „Zvaigzne ABC” turpina izdot šo padomjlaiku romānu necenzētās versijas. Man ļoti gribējās uzzināt, kas tad padomju varai ir licies ārā izmešanas vērts. Paldies izdevniecībai par iespēju tikt pie „Zelta teļa” eksemplāra.

Kurš gan no mums negribētu, lai Ostapa Bendera vārdiem runājot, piepildītos scenārijs: “… atnesīs naudu uz šķīvja ar zilu maliņu”. Es noteikti neatteiktos, no miljona nepavisam ne. Šī grāmata nav tikai par blēdi Benderu, kurš no otra tāda plaša blēža izspiež miljonu. Šī grāmata ir par Krieviju Nepa laikos ar visām tā laika aktualitātēm. Tā stāsta par to īso laika sprīdi, kad kolektivizācija vēl nav beigusies, pastāv privātā tirdzniecība, valsts vēl nav nostiprinājusi savu varu. Par to, kā šos juku laikus izmanto cilvēki, lai iedzīvotos uz valsts rēķina. Kā dibinot viltus kooperatīvus dabūt valsts naudu un pašiem pazust zilajās tālēs. Neuztraucaties, Benders ar ekonomiskajiem noziegumiem neaizraujas, viņš krāpniecībā ir īsts virtuozs. Par to kā darba kolektīvos tiek meklēti buržuji ar aizdomīgu pagātni un tiek veikta tīrīšana. Šādi atrastiem vecā režīma atliekām viegla dzīve nav sagaidāma.

Ostaps Benders pieder pie izzūdošas kategorijas, viņš pielūdz Zelta teļu. Ostapam par dzīvi viss ir skaidrs, ja būs nauda, tad būs arī Riodežaneiro. Tieši nauda ir tā lieta, kas viņam dzīvē visvairāk pietrūkst, ne jau nieka desmit rubļu, bet vismaz miljons. Un miljona iegūšana ir viņa dzīves mērķis. Savam plānam viņš piesaista Ādamu Kozļeviču, poļu izcelsmes kolorītu šoferi, mehāniķi, kura auto nosaukta par “Antilopi Gnu” kalpo par transporta līdzekli. Balaganovu, kas ir uzņēmīgs zaglēns un leitnanta “Šmita” dēls. Paņikovski, nožēlojamu sīku ļautiņu (kā viņš mīl teikt par citiem), kurš niecīga labuma gūšanai neievēros nekādus noteikumus. Viņš arī nepavisam neciena kriminālkodeksu. Šī raibā komanda dodas uz Černomorsku, lai atrastu tur savu miljonu.

Autori smejas un ironizē par visu. Par birokrātiju, par triecienceltnēm, par žurnālistiem un literātiem. Bet tā tiešām ir ironija, nevis klaja apņirgšana, arī jokiem šeit bieži vien ir vairāki slāņi no acīmredzamā līdz slēptām atsaucēm. Katram grāmatas varonim ir kāda dzīves gudrība, ko pavēstīt lasītājam. Un pats smalkākais joks, manuprāt, ir tas, ka pat iegūstot miljonu, kolektivizācijas apstākļos nemaz nebūtu, kur to iztērēt. Privātīpašnieks kā suga Padomju Savienībā ir iznīcināts, kā privātpersona tu neko nevari neko – kapitālu nedz nopirkt, nedz uzbūvēt. Tev pat alu ēdnīcā nepārdos, ja nebūsi kooperatīva biedrs. Taču līdz Benderam šī atklāsme vēl nav atnākusi, un viņš ir spiest pieredzi iegūt pats uz savas ādas.

Grāmatas galvenais pluss ir asprātīgais vēstures šķērsgriezums, kuru mums sniedz autori. Arī tik kolorītus varoņus reti kad var sastapt vienā grāmatā. Benders, nenoliedzami, ir visa pasākuma dzinējspēks, un lasot grāmatu, tu sāc just viņam līdzi neskatoties uz faktu, ka patiesībā viņš ir blēdis. Harizma, kuru autori piedēvē viņam grāmatā, spēj izlauzties arī cauri lapaspusēm. Šīs grāmatas pirmās divas nodaļas iespējams ir vislabākais grāmatas sākums, kuru man gadījies lasīt. Te parādās slavenie leitnanta Šmita dēli, kas sadalījuši visu padomju Krieviju savā starpā, lai stieptu ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubļa. Te koncesionāri atrod viens otru un izkristalizējas iespējamais miljonārs.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru vēl bieži pārlasīšu. Ja vēl nav nācies lasīt šo grāmatu, obligāti to izdariet! Nav jābūt nekādam padomju vēstures speciālistam, lai saprastu grāmatā notiekošo. Un joki ir pietiekami asprātīgi, lai tos lasītājs uztvertu arī bez visa vēsturiskā konteksta pārzināšanas. Šī izdevuma galvenais pluss ir alternatīvais grāmatas nobeigums, no kura autori atteicās. Beigās ir atrodams arī neliels pielikums, kas mūsdienu lasītājam ļauj labāk saprast tā laika notikumus.

P.S. Un te mani mīļākie citāti no grāmatas:

“Benzīns jūsu, idejas mūsu”

“Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.”

“Parādi komandēšu es!”

“-Par arodu nejautāju, – Benders pieklājīgi sacīja, – bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cik reižu šogad esat sodīts?””

„- Riodežaneiro – tas ir kristāltīrs manas bērnības sapnis, …, nepieskarieties tam ar savām ķetnām!”