Navigate / search

Dimantu meklētāji by Nikolajs Jaukutskis

Dimantu meklētāji

Arī šo grāmatu izlasīju, lai tuvinātos savam mērķim – izlasīt visas PSRS laiku megasērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas. Ja no sākuma bija šaubas vai tikšu galā, tad tagad ir skaidrs, ka ne tikai izlasīšu, bet arī pie reizes savākšu visu šīs sērijas grāmatu kolekciju. Tāpat vien, lai būtu kāds hobijs.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka būtu grēks izteikties savos vārdos:

„Stāsts vēstī par ilgajiem, grūtajiem meklējumiem, kuru rezultātā atrastas Jakutijas dimantu atradnes. Ģeologu «medības» pēc dimantiem ir fons, uz kura atainotas vairākas zinātnieku paaudzes, parādīts, kā krievu ģeologu slavenās tradīcijas pārņem jaunie padomju ģeologi, atklāti grāmatas varoņu dzīves ceļi. Tēlojot jakuta Bekē un viņa ģimenes locekļu dzīvi, rakstnieks parāda lielās pārmaiņas jakutu tautas likteņos pēc Oktobra revolūcijas — atpalikusī, nospiestā tauta uzsākusi pilnvērtīgu, brīvu dzīvi.”

Reti kurai bērnības grāmatai es atminos izlasīšanas gadu, bet šai – zinu. Gulēju Sasmakas slimnīcā ar dzelteno kaiti, un šī bija viena no tām grāmatām, kuru biju paķēris līdzi lasīšanai. Slimnīcā tad bērnam bija tikai divas izklaides – grāmatas un kāršu spēles. Tā nu šo grāmatu izlasīju desmit gadu vecumā, diez vai jelkad būtu viņu pārlasījis, ja ne šis projekts. Šīs grāmatas stāsts man ir ļoti labi iespiedies atmiņā. Iespējams, ka gulēšanai pie sistēmas ir laba ietekme uz atmiņu. Un viens no palātas biedriem pamanījās aiziet uz labākiem medību laukiem šīs grāmatas lasīšanas laikā, aizveda prom, vīri vēlāk teica, ka neatkačāja. Infektoloģijas nodaļa tomēr nav nekāda bērnu spēle.

Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata nejauši kļuva par vienu no atslēgām manas dzīves viena mēneša ne tām labākajām atmiņām. Tā nu Bekē, Aleksandrs, toijons Pavlovs un Vladimirs Ivanovičs manā galvā ir palikuši vienmēr. Grāmatas galvenie varoņi pēc savas būtības ir tikai sižetam vajadzīgas figūras. Viņu dzinuļi ir pienākums un azarts, alkatība un naids. Te ir bipolāra pasaule, buržujs meklēs peļņu, bet nabaga apspiestais jakuts tiks apjāts uz katra stūra un tā, ka vēl jutīsies pateicīgs spekulantam.

Sižets ir pavisam vienkāršs  – sākumā cara tētiņam vajag dārglietas un ģeologi meklē, meklē nesekmīgi, jo nav darbam vajadzīgo apstākļu, vietējie tirgoņi un patvalži mēģina tos izmantot savām interesēm, nevis lietas dēļ. Padomju Savienībai savukārt dimantus vajag darbagaldiem, un tā jau ir pavisam cita lieta. Akmeņi būs vajadzīgi labklājības celšanai un komunisma tuvināšanai. Vladimirs Ivanovičs ir pārejas posms starp šiem laikmetiem, viņš ir labs ģeologs, bet pārāk vientiesīgs, lai atšķirtu buržuju no proletariāta. Pavlovs ir baltgvards, kontrrevolucionārs un buržujs, viņam vajag naudu un atriebību pret tiem, kas sagrāvuši viņa jauko pasaulīti, kurā viņš bija noteicējs pār jakutiem. Bekē ir mazizglītots jakuts, kuram palaimējas atrast pirmo Sibīrijas dimantu, taču viņu apmāna pilnīgi visi. Aleksandrs un Larisa ir jaunā paaudze, te nu autors ir centies uzmeistarot proletārisku mīlas stāstu, bet seksa te, protams, nav. Ir viena buča, un apziņa, ka jāmācās institūtā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, ja nekā cita nav, bet ieteiktu nopietni pārdomāt, vai tas ir vajadzīgs. Visi notikumi tāpat ir izdomāti, pat pirmā dimanta nosaukums „Polārzvaigzne” nesakrīt ar katalogiem.

The Beach by Alex Garland

The Beach by Alex Garland

Šo grāmatu es esmu saņēmis kā dāvanu blogeru Ziemassvētku pašapdāvināšanās procesā. Bet tā kā man ir caura galva, es ne par ko nespēju atcerēties, kurš man to iedāvināja. Lūdzu dāvinātāju man atgādināt  par sevi!  Es pārraku visus grāmatu blogus un nespēju noteikt dāvinātāju.

Filmu, kas balstīta uz šo grāmatu, noskatījos 2000. gadā, kad tā iznāca uz lielajiem ekrāniem. Nevarētu teikt, ka tā man dziļi iekristu sirdī, sirdī iekrita filmas mūzika. To nu gan es cītīgi klausos vēl šobaldien. Bet nu pienāca laiks izlasīt arī pašu grāmatu.

Ričards – profesionāls bekpakeris, viņa ceļojumu areāls ir Dienvidaustrumāzija. Taču atrast tādu īstu cilvēku neskartu dabas stūri paliek arvien grūtāk. Tūristi ir kā siseņi, kas jebkuru skaistu dabas nostūri laika gaitā pārvērtīs par tādu pašu hoteļu kompleksu kā visas citas vietas. Vieta zaudē savu unikalitāti, un īstie bekpakeri, tie, kas skrien tūristu vilnim pa priekšu, meklē jaunas neskartas paradīzes. Ričards tīri nejauši iegūst informāciju par vienu tādu Pludmali, vēl vairāk  – viņam ir karte.

Grāmata rakstīta domājot mazlasītājiem. Tās nodaļas ir ļoti īsiņas, bet daudz. Zināms, ka nekas tā nemotivē lasīšanu kā šķietams lasīšanas ātrums. Tas arī piedod  sižetam atīstības ātruma pieaugumu, kas šajā gadījumā ir perfekta izvēle. Jo grāmatā jau nekādi spraigie notikumi nenotiek.

Galvenais varonis Ričards ir profesionāls dīkdienis, kas labprāt ceļo pa pasauli ar mazu budžetu. Viņš sevi vismaz savā prātā ir pacēlis pāri parastajam tūristam, kas bez komforta nedodas ne soli. Ričards var mierīgi dzīvot lētos hosteļos un ne par ko neuztraukties. Viņa galvenais vilinājums ir atrast ko tādu, ko tūristi vēl nav sagandējuši. Viņam paveicas  – tā ir Pludmale kādā nomaļā salā.

Pludmali rakstnieks mums cenšas pasniegt kā tādu Ēdeni, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā. Pludmales komūna ir superefektīvs kolhozs, kur daļa audzē augļus, daļa zvejo un pārējie dara palīgdarbus. Lasot kopienas dzīves aprakstu, man gribējās iebļauties SVIESTS!!! Cilvēks ceļo ellē ratā, lai atrastu neskartu vietu un dzīvotu tajā. Tā vietā, lai atstieptu sev līdz konservus un grāmatas sešiem gadiem un slaistītos līdz nemaņai, viņš nodarbojas ar naturālo saimniecību un pārtikas vākšanu. Pārtikas sagatavošanā viņi salīdzinot ar bušmeņiem ir absolūti neefektīvi, un ar to nodarbojas visu dienu. Nopietni – visi bekpekeri pēkšņi sevī atrod zivju harpunētājus un nodarbojas ar to mēnešiem ilgi. Un viņiem tas liekas okei. Ko tad viņi saņem par saviem darbiem komūnas labā? Smilšainu pludmali bez neviena tūrista, okeānu, brīvas svētdienas, marihuānu un taizemiešu mafiju salas otrā pusē.

Komūnas vadības stils ir autoritārs. Ar vadīšanu nodarbojas Sal, viņa caurām dienām to vien dara kā domā par saviem komūnas biedriem. Normāli iekārtojusies, vienu vārdu sakot, reizēm ir noderīgi, ja tu esi kādas vietas pirmatklājējs. Ričardam šāda iekārta tīri labi patīk, rukā no rīta līdz vakaram, un ļauj lai straume viņu nes. Taču viņam ir pāris noslēpumi. Viņam ir alter ego Daffijs, ar to viņš risina saistošas sarunas. Daffijs uzskata, ka Ričards patiesībā ir Vjetnamā. Tas nenoliedzami piešķir sižetam nelielu asumu un neprognozējamību.

Grāmatas autors Pludmales komūnu izmanto kā tādu sabiedrību ilustrējošu daļiņu. Par to, kā Tu esi sabiedrībai vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr tu esi bez problēmām. Tavas problēmas nevienu neinteresē, Pludmalē visiem ir jābūt laimīgiem. Negatīvismu labāk ir pierakt vai nolikt tur, kur neviens viņu neredz. Tam, protams, palīdz regulāra zāles pīpēšana (nesaprotu kā viņi tur vispār darbam motivējas) un komunicēšanas par neitrālām tēmām.

Grāmata ir par to, kas notiek, ja šādā pašnorobežotā pasaulē pēkšņi ielaužas problēmas un  sākas nelaimes. Par to kā cilvēki, kuri visi domā tikai par sevi, patiesībā nav nekāda komūna, bet tikai uz brīdi kopā salasījušos cilvēku bariņš. Viņi kopā ir dzīvojuši pāris gadus, bet viens par otru nekā tā arī nezina. Viņi nespēj organizēties krīzes situācijai. Arī Ričards nav nekāds izņēmums, redzot ilūzijas sagrūšanu viņš un vēl pāris biedru vienkārši paņem “pēdu”. Tādi nu viņi ir bēg paši no sevis vairāk nekā no citiem. Pludmale ir tikai vieta, kur aizmirsties, viss pārējais ir tikai attaisnojums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujošs lasāmais. Sarakstīta tā, lai katrs pats varētu atrast tajā, ko vien vēlas. Galvenais neiedziļināties detaļās, nesākt racionalizēt ceļotāju motivāciju un meklēt pretrunas autora rakstītajā. Noteikti labāka par filmu.

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage by Haruki Murakami

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage

Ar Murakami grāmatām man ir tā, ka pāri grāvim pakaļ viņām nelēktu, bet, ja rodas iespēja izlasīt neatsakos. Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau labu laiku; pirms nopirkšanas grāmatbodē viņu biju vairākas reizes izcilājis. Mani ieinteresēja grāmatas anotācija, un pie sevis nospriedu, kad uznāks luste uz kaut ko tādu lēnu un mierīgu, noteikti izlasīšu. Luste uznāca, un tā kā egrāmata amazon maksāja nesamērīgi augstu cenu, čāpoju tepat uz vietējo grāmatu bodi, lai pirktu grāmatu papīra versijā.

Tsukuri Tazaki skolā bija četri draugi. Tā nu bija sagadījies, ka to vārdos bija krāsas. Zēniem  Akamatsu – Sarkanā priede, Oumi – zilā jūra. Meitenēm,  Shirane –baltā sakne, Kurono – melnais lauks. Tazaki vārdā gan nekādas krāsas nebija, un tad nu viņš bija tāds bezkrāsainais starp saviem krāsainajiem draugiem. Viss bija labi, līdz vienu dienu viņa draugi pateica, ka nevēlas viņu vairs redzēt un satikt. Tazaki bija neizpratnē, bet viņš arī neuzstāja. Tā nu palika samulsis viens lielajā pasaulē. Dzīve no tā laika viņam vairs nebija tāda kā agrāk. Bet tad viņš satika Sara, un pateicoties viņas pamudinājumam, saņēmās beidzot noskaidrot, kāds bija patiesais viņa atstumšanas iemesls.

Sākšu ar bēdīgāko, šī Murakami grāmata nav nekas oriģināls, sevišķi, ja ir lasītas viņa iepriekšējās grāmatas. Galvenais varonis Tzaki ir tipisks Murakami tēls, tāds pašatstūmies no sabiedrības vientuļnieks, kuram dzīvē tomēr viss ir labi. Sevi viņš nevērtē diez ko augstu un mīl reflektēt uz agrākiem laikiem “kad viss ir bijis kārtībā”. Taču Murakami grāmatu skuķiem tādi cilvēki patīk, un viņi kalpo kā katalizators dzīves izmaiņām. Ja vēlas, grāmatā var atrast i metaforas, i alegorijas, to nu viņam neatņemt. Neizpaliek erotiskie sapņi un fantāzijas. Kā jau ierasts, notikumi risinās gausi un nesteidzīgi, viena un tā pati lieta tiks apzelēta pāris reizes. Taču reizēm šādas grāmatas ir tieši laikā.

Ar ko šī grāmata atšķiras no pārējām? Te visiem personāžiem ir vārdi, pat galvenajam varonim. Te praktiski nav kaķu, kā fizisks radījums tie vispār netiek pieminēti. Arī kulinārie apraksti ir netipiski īsi un minimāli, nav pat neviena, kas jēdzīgi mācētu gatavot ēst. Toties šeit galvenā varoņa klikšķis ir dzelzceļa stacijas, viņam patīk stundām ilgi sēdēt un vērot vilcienu pienākšanu un atiešanu. Un tas neskatoties uz to, ka dienu viņš pavada projektējot dzelzceļa stacijas. Sižetā praktiski iztiek bez maģijas, izņemot stāstu par pianistu un stāstus par cilvēkiem, kuriem ir seši pirksti.

Kas patika – viņa sniedza tieši to, ko no viņas sagaidīju, tāds melanholisks darbs, kuru palasīties pa vidam standarta lasāmā plūsmai. Arī stāsts neskatoties uz savu paredzamību ir visnotaļ interesants.

image

Nepatika – autors ir kļuvis pārāk paredzams, varbūt esmu viņu salasījies jau pārāk daudz. Vispār man ir aizdomas, ka tulkojumā, iespējams, pazūd kāds jēgas slānis, kas saprotams tikai lasot viņu oriģinālā, un līdz nejapāņiem nonāk tikai tāds kā atšālējusies limonāde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika un bija interesanti. Ceru, ka autors uzrakstīs atkal ko līdzīgu “Skarbajai brīnumzemei”. Murakami fani noteikti grāmatu izlasīs arī tāpat. Bet tie, kas domā šo grāmatu lasīt kā pirmo, tiem ieteiktu “Skarbo brīnumzemi”.

PS. Bonusā man grāmatā bija vesela lapa ar novelkamajām bildītēm, kuras izstrādājuši pieci japāņu dizaineri. Izdevēju ideja ir aplīmēt ar tām grāmatas vāku un piedalīties konkursā par labāko kompozīciju. Es gan savas pataupīju neizlīmētas.

Vētras nesēji by Filipa Gregorija

Vētras nesēji by Filipa Gregorija

Pērngad izlasīju sērijas “Tumsas Ordenis” pirmo grāmatu “Laumu bērns” un atzinu to par labu esam. Uzzinājis, ka latviski iznākusi sērijas otrā grāmata, nospriedu, ka nav jēgas stiept gumiju un tā jāizlasa tūlīt. Par grāmatu jāsaka paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, jo tieši pateicoties viņiem, es tiku pie grāmatas „Vētras nesēji” eksemplāra.

Pasaules gala gaidas turpinās, ir 1453. gads, Konstantinopole ir kritusi, bērni dodas Krusta karā, un pasaule ir dīvainu zīmju pilna. Tumsas ordenis ir gatavs darīt visu, lai novērstu pasaules galu, taču, lai to izdarītu viņiem ir nepieciešama informācija. Galvenokārt viņus interesē mistiski, pārdabiski un neizskaidrojami atgadījumi, bet tādu atrašanu nevar uzticēt lētticīgiem ļautiņiem. Te ir vajadzīgs racionāls cilvēks, kas aiz māņiem spēj saskatīt lietu patieso būtību. Lukam ir jānovēro pasaulē notiekošais un redzētais jāpaziņo ordeņa vadībai. Viņš neceļo viens, viņam līdzi ir devies viņa bērnības draugs Freize, ordeņa pārstāvis Pēteris un Izolde ar savu kalponi Išraku.

Lasot šo sēriju, ir jāsaprot, ka šeit nav nekāds nopietnais viduslaiku detektīvs, lai gan pati viduslaiku atmosfēra ir diezgan labi atainota. Speciāli pārbaudīju vecās kartes ar vietu nosaukumiem, mājokļu iekārtojumu aprakstus un mazgāšanās paradumus. Tā kā ar šo sadaļu, vismaz pirmajā acu uzmetienā viss ir kārtībā.

Patīk, ka autore ir iepinusi savā stāstījumā reliģiskās dogmas. Jā, tās ir nedaudz virspusīgas, bet galu galā Luka jau arī nemaz nav iesvētīts garīdznieks, un ko gan no klostera izmukusi meitene saprot no teoloģijas niansēm. Taču tas nav liedzis autorei ielikt savā stāstījumā Bībeles iedvesmotu sižetu. Te ir atsauces uz Noa, uz Jonu un vali, uz jūras pašķiršanu un maizes un zivju dalīšanu. Vienubrīd pat sāku domāt, vai tikai tas viss nav kāda viltīga līdzība, kas nes sevī dziļāku jēgu, bet šķiet, ka nē. Toties sižetam tas piešķir savdabīgu dinamiku un pastiprina piedzīvojumu garšu īstā viduslaiku stilā un izpratnē.

Lai arī autore pēcvārdā apgalvo, ka šīs grāmatas notikumi ir pārkaluši varoņus par pieaugušiem cilvēkiem, es tam tomēr negribētu piekrist. Jā, viņiem ir vērojama izaugsme. Lukam acīmredzot drīz būs jāizvēlas starp mīlestību un pienākumu, Išrakai (viduslaiku arābu feministe) būs jāatrod vieta sabiedrībā, kurā viņa ir neticīgā un formāli skaitās savas draudzenes verdzene. Izoldei, šķiet, lielākās problēmas sagādā jautājums vai ieķerties mūka kandidātā ir grēks vai nav, un ko darīt ar savu greizsirdību pret draudzeni. Pēc varoņu problēmām ir skaidrs, ka šī ir pusaudžu literatūra, kurā galvenais uzsvars likts uz pirmo mīlestību un spraigiem piedzīvojumiem, kas satuvina galvenos varoņus. Nedaudz gan uzzinām par viņu pagātni un slēptajām vēlmēm, dažreiz viņi izpauž arī pa emocijai, bet tas viss notiek tikai stresa situācijās un izskatās nedaudz samāksloti.

Komanda nokomplektēta pēc žanra standartiem, Luka – analītiskais prāts, Freize – dzīvnieku draugs, Išraka – cilvēks  – noslēpums, ja vajadzēs viņai vienmēr būs problēmas atrisinājums no Platona darbu citēšanas līdz austrumu cīņas meistara cienīgiem trikiem, Pēteris – cilvēks, kas notur jauniešus grožos un Izolde – Izolde te vairāk ir kā Lukas meitene (viņš gan pats par to vēl nezina), smuka dekorācija.

Sižets – viens vienīgs piedzīvojums, kuram, šķiet, galu neredz neviens. Jo Apokalipse var atnākt un var arī neatnākt. Līdz tai vēl jānodzīvo un, kas var būt labāks kā ceļot ar grāmatas varoņiem pa viduslaiku Eiropu. Grāmata nevienā mirklī nav garlaicīga un izlasās vienā paņēmienā. Labi, kāds pie tā varbūt vainos teikumu īsumu vai valodas vienkāršību, bet man patika. Laba izklaide un atslodze no ikdienas darbiem. Vienīgais ko autore vēl īsti nav apguvusi – pārliecinoši nobeigt kādu grāmatas varoni, tā, lai lasītājam nebūtu nekādas cerības viņu redzēt atkal.

Tātad pozitīvais – spraigs sižets, interesants laikmets un gandrīz autentiska pasaule.

Negatīvais – sižeta virzības maiņai nepieciešama iejaukšanās no ārienes, varoņu stagnēšana un tīri funkcionāla izmantošana sižetā, nespēju viņiem just līdzi, jo notikumi te ir interesantāki par varoņiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Normāli sarakstīts darbs, kas, iespējams, nepiedāvā neko fenomenāli oriģinālu, bet vienkārši interesantu piedzīvojumu. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.

NPCs by Drew Hayes

NPCs by Drew Hayes

Vai RPG spēlētāji kādreiz aizdomājas, kas notiek pēc tam, kad viņi pārtrauc spēli. Ko dara tas veikalnieks, kuram pārdevi sešas vilku ādas? Kā jūtas tā ciema meitene, kuru regulāri nolaupa goblini? NPC (non palying characters) ir tie, kuri nodrošina spēlētāja saskarsmi ar pasauli, no tiem var dabūt kvestus un balvas. Varbūt viņiem ir savas lietas ko darīt, kad spēlētāji pazūd no acīm?

Maplebark pilsētiņā kādā krogā četri RPG spēlētāji pēkšņi nomirst pie galda. Vispār jau tā nebūtu liela problēma, krodzinieks aptīrītu neveiksmīgos spēlētājus un izmestu krūmos monstriem. Ej un pierādi, ka viņi te maz bijuši. Taču diemžēl pie viņiem tiek atrasts kvesta norīkojums no paša karaļa. Ar karali joki mazi, ne velti viņam iesauka ir Trakais. Ja kāds uzzinās, ka viņu pilsētiņā nomiruši ceļinieki, kuri pildījuši karaļa kvestu, tad pilsētiņu pilnīgi iznīcinās karaļa vīri citiem par mācību. Krodziņa NPC negrib savai pilsētiņai tādu likteni un nolemj paši aizvietot mirušos. Par laimi par mirušajiem karalis zina tikai tik daudz, ka tie ir Koboldu Kāvēji.

Grāmata vairāk ir domāta cilvēkiem, kas spēlējuši Dungeons&Dragons galda spēles. Viņi te varēs atrast veselu kaudzi ar sarkasmu un ironiju par spēles vadītāju un spēlētājiem. Man gan nav bijusi tāda laime spēlēt šāda tipa spēles dzīvajā, bet mana pieredze līdzīgās datorspēlēs ir pietiekama, lai spētu pasaulē iebraukt. Uzstādījums ir vienkāršs, paladins, mags, berseks un zaglis sākuši pašā zemākajā līmenī sitas uz augšu. Viņiem ir priekšrocība, viņi ir spēles pasaules patstāvīgie iedzīvotāji, un viņiem jau sen ir aizdomas, ka Piedzīvojumu meklētāji nemaz nav no viņu pasaules.

Par grāmatas varoņu izaugsmi var runāt tieši. Ēriks – NPC dzīvē sargs, pie tam ne pārāk efektīvs, kuru tur darbā aiz žēluma atklāj sev pavisam jaunu pasauli un dzīvi. Tagad viņš var mainīt savu lomu un no apsargātāja pārvērsties laupītājā. Gabrieļa – NPC liktenis visai neinteresants, pilsētiņas mēra meita, kuru regulāri nolaupa goblini, dzīve ir tik garlaicīga un vienveidīga, ka jebkādas izmaiņas ir uz labu. Thistle – rūķis ar visai noslēpumainu pagātni. Grumph –pusorks bārmenis, visu saniedzis saviem spēkiem, bet NPC dzīvē nav nekādas perspektīvas, kā tikai pasniegt alu ceļotājiem. Viņiem visiem ir, kur pieaugt gan pasaules uztverē, gan savās spējās.

Stāstījums par spēles personāžiem, kas pēkšņi apjauš, ka viņu pasaule ir kādu spēku spēles lauks, ir diezgan sena tēma. Par tādām lietām jau esmu lasījis laikā, kad biju redzējis tikai kalkulatoru (S.Lemam ir tāds stāsts). Pēdējā laikā literārais RPG ir diezgan aktuāla tēma, bet reti, kura grāmata pievēršas NPC problēmām, jo galvenais taču ir spēlētājs. NPC ir atvēlēts tikai pakalpiņa liktenis: saki to, dari šito. Taču pat viņiem ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Dīvaini, ka mošķi paliek stiprāki, ja vienā vietā atrodas pārāk daudz piedzīvojumu meklētāji, dažas lietas atkārtojas neskaitāmas reizes, daļai vispār nav loģiska izskaidrojuma. Nav atklāta nekāda jauna Amerika, bet tai pat laikā autors labi pārzina tēmu un lasītājs jūtas kā spēles skatītājs.

Tātad, ja esi liels RPG spēļu fans un spēj atšķirt koboldu no goblina, tad, iespējams, šī grāmata patiks. Neteiksim, ka te būtu risinātas kādas morāli ētiskas sociālās problēmas, tā taču tomēr ir spēle un spēlē galvenais ir piedzīvojums, protams, jāskatās, lai dzīvība (HP) nenokrīt līdz nullei. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja iznāks turpinājums, noteikti izlasīšu.

Excession (Culture #5) by Iain M. Banks

Excession (Culture #5) by Iain M. Banks

Kārtējā kultūras cikla grāmata. Esmu sev nosolījies izlasīt visu sēriju, ja sanāks laiks. Daudz jau nav – tikai desmit, tā kā ir visas cerības.

Kultūra ir galaktiskā iekārta, kas pastāvējusi jau tūkstošiem gadu. Tā sevī apvieno gan milzīgus kosmosa kuģus ar mākslīgo intelektu, gan bioloģiskas izcelsmes saprātīgas būtnes. Un kādu dienu Kultūra sastopas ar Outside Context Problem. Tiek atrasts dīvains artefakts, kas tiek nosaukts par Excession. Tas ir vecāks par Visumu, un tā noslēpumu atklāšana dotu lielu izrāvienu Kultūrai. Sākumā šī informācija tiek turēta noslēpumā, taču ir kāds mākslīgais intelekts vai to grupa, kas atraduši veidu, kā šo fenomenu izmantot saviem mērķiem.

Grāmatā ir vairākas sižeta līnijas, kas katra risina savu problēmu. Pirmā – Ārpus Konteksta Problēmas līnija. Ja sabiedrība ir situācijā, kad tai nekā netrūkst, kad visu zināmo Visuma daļu pārrauga praktiski viszinoši mākslīgie intelekti (Kuģi). Tie uzmana, lai visiem būtu labi un nevienam nekā netrūktu. Kas šādu resursu neierobežotu sabiedrību varētu izsist no līdzsvara? Autors domā, ka jauna informācija, tāda, kas tās atklājējam dotu priekšrocību salīdzinot pret pārējiem. Kā šajā gadījuma ceļošanu pa paralēlajiem Visumiem, ko, iespējams, varētu piedāvāt Excession fenomens. Vai mākslīgais intelekts spētu turēties pretī kārdinājumam? Autora Visumā noteikti ne. Šeit Kuģi nav tīri altruisti, viņi sabiedrības labklājību ir gatavi veicināt tikai pāris tūkstošus gadu, tad viņiem iet pensijā, jo darboties pašu simulētos Visumos ir daudz interesantāk nekā pārraudzīt miljardiem saprātīgu būtņu. Tādēļ viņiem kas jauns fiziskā visuma izpratnē pavērtu jaunas iespējas un izklaides.

Otrā sižeta līnija – Dajeil un Genar-Hofoen mīlas stāsts. Vairāk sarakstīts tādēļ, lai ilustrētu attiecības Kultūras sabiedrībā. Te dzimumu ir iespējams mainīt gada laikā, grūtniecību var apturēt neierobežoti ilgi. Bērns var būt gan kolons, gan ģenētiski modelēts. Ģimene ir visai abstrakts jēdziens. Manuprāt, visneinteresantākā grāmatas sadaļa. No sākuma domāju, ka tai ir kāda nozīme kopējā sižetā, taču tā ir tikai blakus līnija. Galvenie varoņi te ir vēl nedzīvāki par Kuģiem. MAITEKLIS Pamatideja Dajeil uzzina, ka Genar-Hofoen viņu krāpis ar viņas draudzeni un  mēģina to nogalināt. Tas neizdodas. Dajeil notinas uz attāla Kuģa GSV Sleeper Service, kur dzīvo tornī ar visām ērtībām četrdesmit gadus un sevi žēlo. Pie reizes atstājot sevi par mūžīgo grūtnieci. Kuģis saukts GSV Sleeper Service, to ar interesi vēro un gaida kā tas viss beigsies.

Trešā sižeta līnija – ko Kultūrai darīt ar tām civilizācijām, kas nevēlas pakļauties viņu pasaules uzskatiem. Iznīcināt, tas ir pret viņu principiem. Līdz šim viņiem ir veicies, kad ar šādiem problēmbērniem ir nodarbojušies citas Kultūras vai augstāka līmeņa civilizācijas, padarot netīro darbu viņu vietā. Tomēr arī šīm supercivilizācijām ar laiku apnīk fiziskais Visums, un viņas ar atrod sev citas prioritātes (neprasiet man kādas). Šāds no saites vaļā ticis pabērns ir Affront civilizācija, kas ir nedaudz tendēta uz sadismu un pakļaušanu. Daži Kuģi izdomā, kā izmantot Excession Affront problēmas atrisināšanai. Šī līnija paliek atklāta, jo viss kārtējo reizi tiek izdarīts ar citu rokām, pašai Kultūrai izvairoties no atbildības. Kultūras labākā ideja ir cerēt, ka iejauksies kāds no malas. Tas, manuprāt, ir visai nožēlojami no tik augsti attīstītas civilizācijas puses.

Pirmā un trešā sižeta līnija ir lasāmas un vietām pat interesantas. Otrā spēja tikai mani samulsināt, jo nekādi nespēju saprast, kādēļ tas ir vajadzīgs. Lai parādītu, ka Kuģiem ir šis tas no cilvēkiem? Ka nākotnes sabiedrība ir tāda pati kā mūsējā tikai bez trūkuma? No varoņiem autoram vislabāk ir iznākuši tieši Kuģi, tiem jūtams raksturiņš un personība. Cilvēki neskatoties uz visām to pārdomām ir tādi kartona tēli, kuri atšķiras tikai pēc vārdiem vai ar rakstura īpašībām.

Nedaudz kaitināja autora vēlme reālistiski aprakstīt komunikāciju starp Kuģiem, visas tās kodu rindas un aprautās jēgformas interesantas ir tikai pirmajā brīdī. Pēc tam tas piegriežas, un lasītājam nākas atsijāt lasāmo tekstu un izlaist nelasāmo. Man dusmas uz autoru uznāca pēc tam, kad viena no varonēm ir saņēmusi superslepenu informāciju no kāda Kuģa. Tad nu viņa kopā ar lasītāju iepazīstas uz vairākām lapaspusēm sarakstītu aprautu frāžu kopumu. Beigās paprasa citam Mākslīgajam intelektam, lai tas izskaidro uzrakstīto. Visa jēga ieliekama vienā rindkopā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasīju un nenožēloju, lai gan varēja būt interesantāka. Ja kāds lasa visu Kultūras ciklu, tad obligāta lasāmviela. Ja nē, tad gatavojies uz viduvēju fantastiku piecsimts lapaspušu apjomā.

Joyland by Stephen King

Joyland by Stephen King

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man bija ilgas pārdomas. Precīzāk bezmaz vai veselu gadu. Galvenais iemesls bija pataupīt grāmatu vēlākam laika, jo Kings taču ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem! Taču, nonākot situācijā, kad nevarēju izvēlēties, ko lasīt tālāk, man šī grāmata lieti noderēja.

Joyland ir kādas vasaras stāsts. Koledžas students Devin Jones atrod darbu izklaides parkā Joyland. Parks ir vienkāršs atrakciju parks, ne tāds kā Disnejlenda, mazāks un personiskāks. Visi darbinieki šeit ir savstarpēji pazīstami, daudzi no tiem nākuši no ģimenēm, kuras jau paaudzēm strādā atrakciju parkā. tādi kā Devins ir tikai parasti vasaras strādnieki, kas nāk un iet. Tomēr parkā kaut kad sen ir notikusi slepkavība, un runā, ka daži varot redzēt noslepkavotās meitenes spoku.

Grāmata izdota Hard Case Crime sērijā, un, cik noprotu, tas nozīmē detektīvu. Devins, kā jau visu Kinga grāmatu varoņi, ir noslīpēts līdz pēdējam, lasītājam būs ar ko asociēties, salīdzināt savu dzīvi un pasaules uzskatus ar Devinu. Viņš ir tipisks pozitīvais Kinga varonis, varētu teikt, ka pārāk pozitīvs, nu īsts paipuisītis, taču viņam tas sanāk dabiski. Ja vien nebūtu viņa pārdzīvojumu par savu pirmo nelaimīgo mīlestību, tad gandrīz varētu pārmest Kingam biorobota radīšanu.

Vispār jau klasisks Kinga stāts, varoņi interesanti, dzīvi, pat tie, kas tiek pieminēti garāmejot. Dialogi spilgti, un skatījums uz pasauli nedaudz savādāks. Arī standarta elementi te ir visi. Galvenais varonis rakstnieks atceras sen aizgājušus laikus. Par to, kā viens laika sprīdis var izmainīt un noteikt cilvēka turpmāko dzīvi. Pāris ekstrasensu. Nelaimīgs mīlas stāsts. Slepkavnieks, kas pats nezina, ko dara. Prieks, kuram līdzās mājo skumjas. Nekad neuzticies cilvēkiem, kuru uzdevums ir smīdināt publiku. Viss ir tik klasisks un iepriekš paredzams, ka nedaudz uzvedina uz pārdomām, vai tiešām es Kingu esmu lasījis jau pārāk daudz, ka visur redzu tikai atsauksmes uz viņa paša darbiem un sižeta līnijām.

Par to, ka grāmatu pieskaita pie detektīviem, man gan ir iebildumi. Jā, te ir krimiķa elementi. Bet kur redzēts, ka kriminālromānā, slepkavības izmeklēšana notiek pa roku galam. Pats Devins tajā praktiski neiesaistās. Noslēpums tiek atrisināts tik nejauši, ka rodas aizdomas, vai tikai Joyland simbols suns Howie patiesībā nav vecais labais Skubijs Dū! Visu darbu izdara otrā plāna varone, kas stāstā parādās epizodiski. Tātad te nav ko sagaidīt smalkas intrigas un viltīgus detektīvus un vēl viltīgākus noziegumus. Un it kā vēl nepietiktu ar “aizlapu” palīdzību, Kings ievieš papildus spēlētājus ar ekstrasensorām spējām. To uzdevums ir palīdzēt galvenajam varonim nodrošināt, lai labais tiktu atdarīts ar labu.

Kopsavilkumā šo darbu liktu pie viduvējiem Kinga stāstiem. Brīžiem rodas iespaids, ka autors nav lāga zinājis, ko ar stāstu iesākt, beigas sanākušas sasteigtas. Stāsts ir par īsu, lai tajā samauktu kopā jaunieša pasaules uzskata maiņu ar slepkavnieka meklēšanu. Tad nu ir sanācis ne šis ne tas. Lieku 7 no 10 ballēm.

Turms, nemirstīgais by Mika Valtari

Turms,  Nemirstīgais

Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.

Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.

Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.

Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.

Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.

PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”

Rietumu frontē bez pārmaiņām by Ērihs Marija Remarks

Rietumu frontē bez pārmaiņām

Remarka grāmatas esmu lasījis agrā bērnībā, un man viņas sajūsmu neizraisīja. Vispār jau skaidra lieta, kur bērnu gan var interesēt Remarka darbi? Tagad paaudzies, nolēmu viņa grāmatas pārlasīt, jo, pirmkārt, neko vairs lāga neatcerējos, un cik noprotu, Remarku ir lasījuši praktiski visi.

Pirmais Pasaules karš, miljoniem cilvēku sēž ierakumos vairākus gadus. Vēl neiesauktie tiek baroti ar patriotiskām runām, tiek meklēti brīvprātīgie, kas cīnītos par savu tēvzemi. Arī Pauls tieši tā nonācis ierakumos, kopā ar visu savu klasi, skolotāja iedvesmots, iestājies armijā kā brīvprātīgais. Karš frontē izskatās pavisam citādi nekā propaganda. Te cilvēki mirst pa īstam, kara šausmas ir tepat blakus, un vispār ir grūti palikt cilvēkam.

Reti nākas sastapties ar tik prasmīgi un reālistiski aprakstītām kara šausmām. Visi teksti un dialogi ir šķietami vienkāršā valodā, taču zemteksti, kas tajos ietverti ļauj lasītājam iztēloties karu visā tā pilnībā.  Kara ikdiena ir pragmatiska – izdzīvot, paēst, turēties kopā un mēģināt aizmirst par karu. Ne visiem tas izdodas, un arī Paula dzīvo klasesbiedru skaits rotā kļūst arvien mazāks. Paulam tiek uzspiesta bandinieka loma, un viņš to pieņem pilnībā. Bet tā jau ir ar visiem mazajiem cilvēkiem, kas tiek ierauti karā, nav jau arī citas izejas. Dezertēšana ir sodāma ar nāvi, un galu galā viņš ir pieteicies brīvprātīgi. Vislabākā izvēle, esot karā, ir karu ignorēt, pieņemt to kā pašsaprotamu lietu.

Autors nenoliedzami ir pacifists un arī viņa varonis Pauls pēc būtības ir tāds pats. Grāmatā tiek pacelts jautājums, kādēļ cilvēki vispār karo? Kādēļ franču zemnieks pēkšņi mums ir ienaidnieks? Ko viņš mums tādu izdarījis? Kas tad īsti nolemj, ka jākaro – politiķi ar savām parakstītajām lapiņām, kurām ar tautu nav nekāda sakara?  Grāmatā tiek dots tāds kluss mājiens uz biznesu, kad Paulam atvaļinājuma laikā nākas sastapties ar vienu tādu, kurš ne tikai karu atbalsta, bet arī zina, kā ar to nopelnīt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kāpēc ne 10? Nepatika grāmatas nobeigums, tās bija tikpat bezjēdzīgas kā pats karš. Jā, karš salauž cilvēkus, bet nu tas vairāk izskatījās pēc tā, ka autors nav īsti zinājis, kā nobeigt grāmatu. Bonusā padomju recenzenti prātuļojumi par sociālistiskā reālisma pārākumu pār ideālistisku pacifismu. Autors runā par karu, bet aizmirst pieminēt šķiru cīņu!

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

The way of kings

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.