Oskars un lietas by Andruss Kivirehks

Šo grāmatu nopirku pērngad, gāju pa veikalu, ieraudzīju un nopirku. Reizēm tā gadās. Pirkumam bija pāris motīvi. Pirmais – man patīk autora darbi. “Vīrs, kas zināja čūskvārdus” vien ir ko vērts! Otrkārt, bērniem skolās tagad katru mēnesi ir jāizlasa pa grāmatai un nopirku rezervei. Bet nu par pašu grāmatu, kuru es izlasīju tikai tāpēc, ka izejot no mājas man pa rokai negadījās neviena cita.

Oskars nonācis laukos pie vecmāmiņas bez telefona, no stresa un vientulības lēnām sajūk prātā. Kādu dienu viņš nokrāso koka pagali, lai tā izskatītos pēc telefona un piezvana gludeklim …

Labi, es pajokoju, šī taču ir Bērnu grāmata un tajās, kā labi zināms, var notikt nekas, tāpat kā īstajā dzīvē. Oskara piedzīvojumi virspusēji nav nekas īpašs, viņš dzīvojot savā uzkonstruētajā realitātē nodarbojas ar savdabīgu fen šui, pārbīda lietas, paklausot to vēlmēm. Cukurtrauks grib būt blakus krējumtraukam un kanna bez vāciņa nemaz nav īsta kanna. Bet stāsts tāds šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā. Un zinot autoru, ir skaidrs, ka autors noteikti ir vēlējies pateikt ko vairāk.

Tas, ko vairāk arī ir visnotaļ acīmredzams, ja paskatās uz pašu un jaunās paaudzes socializēšanās paradumiem. Tagad cilvēks nerunā tieši viens ar otru, vajag izmantot starpnieku – telefonu. Oskara pasaulē nekas nenotiek, kamēr viņš nav izgatavojis telefonu, ir nomācoša garlaicība un draudoša iespēja spēlēt futbolu ar kaimiņu bērniem. Telefons (lai ar neīsts) ir katalizators un atslēga, kas atkal padara pasauli krāsainu. Ja tev ir telefons, tu vari izdarīt visu ko – pat piezvanīt gludeklim!

Telefons viņam arī ļauj zināmā mērā kļūt par tādu kā lietu pusdievu, jo viņam ir rokas un kājas. Viņš ir tāds kā sengrieķu filosofu Pirmkustinātājs. Viņš uzklausa un palīdz. Esi aiz skapja nokritis skrūvgriezis, Oskars tevi uzliks atpakaļ uz plaukta. Esi gludeklis, kuram nogurusi pēcpuse, Oskars tevi noguldīs uz vēdera. Taču katrā pasaulē ir savi ierobežojumi, ne visas lietas grib, lai viņām palīdz, un ir tādas, kurām vairs nevar palīdzēt. Antropomorfizācija, biomorfizācija šajā grāmatā tiek izmantota uz nebēdu. Piemēram, mūsu galvenais varonis ieķeras sarkanā baloniņā. Visas birstes ir radinieces un vecmāmiņa šķiet visu laiku šeptē tik pa dārzu un četrdesmit gadu laikā nav izdevies iztīrīt virtuves skapjapakšu! Bet ja tā padomā, kurš gan tīra skapjapakšas?

Tā kā manī no bērna ir pāri palicis tāds nieks vien, protams, ja atņem niķošanos, tad grāmata manī lielākoties radīja pārdomas. Piemēram, ja es lasītu šo grāmatu sešu gadu vecumā, kā es viņu uztvertu? Cik nu man spējas atļauj emulēt bērna prātu, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, kā bērnu grāmata viņa ir vienkārši izcila, apraksta maza puišeļa ikdienu un vientulību, kas izprotama katram bērnam, kurš uz kādu laiku palicis bez ekrāniem. Jebkurš mūsdienu bērns būs spējīgs identificēties ar Oskaru. Vecākiem, tas ir labs gabals, lai pavingrinātu pašiem savu prātu un nedaudz atgrieztos bērnībā.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.

Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…

Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.

Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.

Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.

Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.

Tumšmute: Haosa sākums (Darkmouth #3) by Šeins Hegartijs

Iesāktus darbus pusratā neatstāj, iznāca jaunā Tumšmute, bija vien jālasa. Galu galā jāpārliecinās, ka savam bērnam neiesmērēju ko nelasāmu.

“Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās. Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija! Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.”

Sāksim ar galveno – grāmata joprojām ir aizraujoša, lai arī pasaules ir tās pašas un varoņi ar’ nav mainījušies, viņu piedzīvojumi liek izraut grāmatu vienā rāvienā. Skaidra lieta, palīdz bildes, bet jebkuram mazam lasītājam grāmatas ātra lasīšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Nekas tā nenokauj lasīšanas garu kā progresa trūkums. Te Finam kopā ar lasītāju piedzīvojumu nudien nepietrūks. Vēl jo vairāk – pat Brūnijs beidzot piedzīvos savu lielo uznācienu uz skatuves un būs viens no galvenajiem cīnītājiem.

Apsēstās puses leģendas nudien nav mierā ar izveidojušos situāciju, viņiem cilvēku pasaule ir iekārojams upuris, bet vārti uz to ir aizvērti. Labi, ka viņiem ir līderis, kurš apzinās, ka principā nav neatrisināmu problēmu, vajag tikai stipri vēlēties (izsist kādus zobus, iegrūst neticīgos kādā bedrē) un viss piepildīsies.

Tagad nedaudz maitekļu – vislielākās problēmas man bija saprast galvenā arhiļaundara motivāciju. Iespējams, ka puisim aizgājis pa fāzēm un atriebība ir kļuvusi par pašmērķi, tas nav nekas negaidīts. Taču tik daudz izspiest no atraidītas jaunības mīlestības vecumā, kad hormonālā sistēma jau ir nostabilizējusies, nešķiet ticama. Pārsteidz viņa vēlme sarežģīt savu atriebes plānu līdz ārprātam. Nav jau nekāds brīnums, ka viņam mūždien kaut kas noiet greizi. Izskatās, ka viņš tā arī nekad nespēs mācīties no savām kļūdām, un tas viņu beigās arī piebeigs.

Autors ir arī nedaudz atmetis ar roku pasaules būvniecībai un izmanto iepriekšējo grāmatu materiālu, līdz ar to stāsta struktūra ir palikusi pavisam vienkārša. Lielais piedzīvojums ar dažām papildus sižeta līnijām. Papildlīnijas ir humoram, pamatlīnija – Fina tēla attīstībai. Fins vairs nav nekāds nīkulis, kurš nevar trāpīt mantikorai, viņam ir jāizaug, jāizglābj sava pilsēta un jācenšas saprast notiekošais. Viens no labākajiem blakusižetiem bija veltīts Leģendu mednieku pārvaldošās organizācijas ierēdņu sūrajai ikdienai. Tie lielākoties ir cilvēki, kas audzēti par medniekiem, taču dzīve piedāvā cept bulciņas vai rakstīt iekšējās kārtības noteikumus, taču arī viņiem ir ambīcijas un labi nodomi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja esi izlasījis iepriekšējās, tad izlasīsi arī šo un nākamo arī. Šī ir vairāk veltīta nebeidzamam piedzīvojumam ar rūdītākam lasītājam sagaidāmu iznākumu. Ir visnotaļ grūti iedomāties, ko autors vēl spēs izspiest no ceturtās grāmatas, bet to jau redzēsim!

Bēgšana no Čūsku valstības (Ceļš uz nezināmo zemi #2) by Aivars Kļavis

Martā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu “Melnais akmens”, ar autora darbiem biju jau pazīstams un tādēļ saņēmu tieši to, ko gaidīju. Noslēgums gan bija tāds nedaudz klifhangeris, jo Vardots jau nemaz līdz Baltijas jūrai netika, bet gribējās uzzināt autora versiju pilnībā. Nācās nedaudz pagaidīt.

Pagaidām nav zināms, ko nākamajām paaudzēm vēsta Melnais akmens, toties arheologi, šķiet, atklājuši kādu citu Uguns kraujas noslēpumu. Dāvis un Nauris strādā izrakumos, lai atrastu tam pierādījumu. Koru cilts pēc Vardota nāves necik tālu nav tikusi – tā iestrēgusi purvos šaipus Boreshenas upei. Vai jaunajam virsaitim Ardim izdosies atrast sabiedrotos un uzvarēt cilts vecākā savtīgumu un varaskāri? Vai tiks galā ar Ezerpilī valdošo apātiju un bailēm? Lai to panāktu, būs jāizcīna ne viena vien cīņa.

Grāmatas sākumā vecais Pēniķis ar Ardi aiz sevis purvā atstāj varžu ādas un izēstas putnu ligzdas. Ardi pēdējo no Vardota dzimtas ir izsaukuši uz Ezerpili. Pienācis laiks atrast Melno akmeni un doties tālāk uz Apsolīto zemi. Ja skatās Koru ceļu uz jūru, tad nevarētu teikt, ka tas būtu piedzīvojumiem pilns un tāds, visticamāk, tas bija arī īstenībā. Neviena tauta jau uz savu tagadējo mītnes vietu neskrēja ar kaujām pārraujot apkārtējo cilšu aizsardzību. Process bija pakāpenisks, bet nenovēršams. Protams, var strīdēties par autora pieņēmumu, ka Kori tiešām zināja, kur viņi vēlas nonākt, bet kas to vairs zina un jelkad uzzinās.

Es vēsturiskos piedzīvojumus lielākoties lasīju astoņdesmitajos gados un tādēļ neglābjami esmu spiests salīdzināt šo grāmatu ar tā laika veikumiem. No pieaugušā viedokļa, man gribētos, lai grāmata būtu nedaudz modernāka. Ar to es saprotu vairāk izvērst notiekošā cēloņsakarības. Piemēram , lielie notikumi, kādēļ viņi notiek pēkšņi un spontāni, pa lielam nekas jau nav mainījies pasaulē, tā jau bija un būs, kādēļ Ezerpils iemītnieki pēkšņi atminējās Ardi nevis kādu no saviem radiem? Citādi rodas priekšstats, ka Ardim tikšana par virsaiti nevedas, tādēļ viņš ir spiests uzmesties par tādu sievas ģimenei (galu galā daudzi viņa senči nāk no Vardota Vardota dēla dzimtas).

Mežā dzīve grūta, nākas nodarboties ar laupīšanu un bērnu taisīšanu. Vietām autors it kā pieķeras interesantiem stāsta pavērsiena punktiem, taču nez kādēļ viņus aizslauka prom – grieķis, dzelzs. Iespējams, ka apstājoties pie katra no tiem un radot jaunu stāstu latviešu priekšteči līdz jūrai tā arī nekad netiktu. Iespējams, ka skatoties no pusaudža viedokļa grāmata ir labu labā, tas jau arī ir galvenais, lai mērķauditorijai tā patiktu.

Ja salīdzina ar pirmo grāmatu, tad šī tomēr nedaudz iepaliek, tā gan ir sen zināma triloģiju otro grāmatu kaite. Jānostiprina pirmajā iegūtais, jāsagatavo bāze lielajam finālam. Šīs grāmatas beigas jau ir daudz konkrētākas un es jau diezgan droši varu prognozēt nākošās grāmatas centrālo tēmu – matriarhāts. Bet tad jau redzēs. Lieku 8 no 10 ballēm.

Melnais akmens. Ceļš uz nezināmo zemi #1 by Aivars Kļavis

Līdz šim autora daiļradi biju iepazinies viņa ciklā Viņpus vārtiem un biju diezgan priecīgs uzzinot, ka iznāks viņa sarakstīta bērnu grāmata. No iepriekš lasītā zināju, ka autoram ir visnotaļ interesants skats uz vēstures notikumiem. Liku cerības, ka arī bērnu grāmatas viņš neradīs supervaroņus un vienus vienīgus baltos tēlos.

“Meteorītu meklējot, Dāvis atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti. Ko melnais akmens var pastāstīt par mūsu tālajiem senčiem? Talkā nāk arheologi, vēsturnieki un… Kad mežonīgo klejotāju uzbrukuma laikā Vardots kļūst par bāreni bez savas cilts, puika ir nolemts nāvei. Taču Vardots ir noskaņots dzīvot un atriebties. Kopā ar citiem pusaudžiem – noslēpumaino Vilka Zobu, brašo Lēnu, karstgalvi Jaānu, nopietno Virgo un citiem – Vardots izveido jaunu cilti un kļūst par tās virsaiti… Jauniešiem dzīve vienos piedzīvojumos un cīņās šķiet lieliska, bet cilšu vecajie pūlas viņus apturēt visiem līdzekļiem…”

Mūsdienu Gregu un Normanu laikmetā tomēr gribētos arī kaut kādu alternatīvu, kas nedaudz bērnos ieaudzinātu vēstures izpratni un lielos vilcienos izstāstītu par notikumiem, kas noveduši līdz esošajai pasaules situācijai. Ļaut saprast, ka dzīve ne vienmēr ir bijusi ar brīvu WiFi ieeju no praktiski jebkura zemeslodes punkta, un youtube ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Te gan atzīšos uzreiz, ka šis mans spriedelējums nav nekas jauns, varu derēt, ka akmens laikmetā ar’ bija paaudze, kas uzskatīja, ka sīkie kopš krama izgudrošanas ir palaidušies un nemaz vairs posu nenēsā līdzi! Lai vai kā nebūtu, tagad vairs nav jābalstās uz pirms pārdesmit gadiem uzrakstītajiem senstāstiem, ir iznācis arī kas jaunāks.

Bērni jau pareizi uz vāka raksta, šādām ir jābūt bērnu grāmatām par vēsturi, nevis sauss faktu apkopojums ar standarta bildēm, bet saistošs stāstījums, kur lasītājs var identificēties ar varoņiem. Autors baltu priekšteču dzīvi nav izskaistinājis ar pasaku elementiem, viņa varoņu dzīve ir nežēlīga un īsa. Vardots ir dzimis vēstures posmā, kad daudzas tautas labākas dzīves meklējumos ir spiestas mainīt savu atrašanās vietu. Te ir lopkopju un zemkopju konflikti, šur tur vēl aizķērušās pavisam primitīvas tautas, Vardotam ir plāns padarīt savu cilti varenu, un domājams, ka katrs lasītājs spēs saprast viņa motivāciju.

Asiņu te netrūkst, ienaidniekiem te nav īpašas tieksmes gari un ilgi aprakstīt savus ļaunos plānus, ar vāli pa galvu un problēma atrisināta. Šis ir tikai pirmais posms ceļā uz Baltijas jūru, un te jāatzīstas, ka viens pasaku tēls tomēr te ir – Melnais pareģis, tāpat kā Viņpus vārtiem Vecais vīrs kalpos par centrālo elementu grāmatu sērijā.

Izlasījās vienā piegājienā, arī mans astoņgadnieks atzina šo grāmatu par labu esam un izlasīja ātrāk par mani. Lieku 9 no 10 ballēm un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu.

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty

Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.

Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?

Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.

Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!

Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.

Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers, Valters Mērss

Nesen izlasījis krievu valodā Mērsa “Sapņojošo grāmatu pilsētu”, biju patīkami pārsteigts no Sibillas uzzināt, ka šīs sērijas pirmo grāmatu salīdzinoši nesen ir izdevusi Jumava. Tā kā man atmiņa ir visnotaļ pašvaka, tūlīt pat āvu kājas un devos uz grāmatu veikalu, lai šo grāmatu iepirktu. Man paveicās – grāmata bija.

Kapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība, un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz katras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim. Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss – tikai ne garlaicība!

Vispirms man ir jāuzsaka tulkotāja, viņa nudien ir paveikusi fenomenālu darbu pārtulkojot visus Camonijas mošķus latviešu valodā! Cilvēkam noteikti ir jābūt nosliecei uz pekstiņiem, lai spētu ko tādu paveikt. Pie tam šie vārdi nudien neizklausās sveši, jo kas var būt vēl latviskāks par kalnu tupuci vai bollogu.

Bet nu pie pašas grāmatas, biju gaidījis, ka arī šajā grāmatā aiz bērnu stāsta un pekstiņiem būs noslēpts arī kaut kas pieaugušajiem. Tomēr salīdzinot ar Grāmatu pilsētu, te autors ir rakstījis darbu, kuru galvenie lasītāji ir bērni. Vietu vietām gan paspīd pa kādai ironijai un pieaugušajiem saprotama atsauce, bet te šis slānis ir tikpat plāns kā ozons mūsu atmosfērā. Humors gan autoram ir visnotaļ specifisks, bet man bērnībā tāds noteikti patiktu. Taču neskatoties uz to, grāmata ir aizraujoša un pilna ar bīstamiem piedzīvojumiem, izlasās vienā rāvienā, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar neskaitāmām melnbaltām ilustrācijām.

“Tev būs pampamu godāt!”

Visu notiekošo vēsta Zilais lācis, un viņa stāstus lasot var saprast, ka Minhauzens ar saviem stāstiem ir vēsture, ir uzausis jauns laikmets. Lācis ir dzimis no jūras putām, viņu rieksta čaumalā no Vērpatas izglāba pundurpirāti, raudāt viņš iemācījās Spīgaiņu salā, uzbarojās Kārzobu salā, viņš ir mācījies Tumšajos kalnos pie paša Naktigalgala, šķērsojis Saldo tuksnesi un kļuvis par Atlantdas Melu karali. Katram pašam atliek vien izvērtēt, cik daudz stāstītajā ir patiesības, bet Melu karalim ir grūti neticēt. Ņemot vērā, ka viņam galvā ir visa prof. Dr. Abdula Naktigalgala “Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tā apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikons”, es labprāt gribētu redzēt to savā grāmatu plauktā. Bet mēs jau zinām, kur palika Camonija.

“Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!”

Lācis cenšas savu dzīvi pasniegt hronoloģiski, bet jau priekšvārdā ir atruna, ka viss netiks stāstīts, lai vairotu lāča pievilcību. Pats sižets sākuma ris ļoti raiti, bet grāmatas pēdējā trešdaļā nedaudz iestiepjas un, lai ar Atlantīda ir pilsēta ar rītdienu, to apdzīvo tik daudzas rases, ka lasītājs apjūk un nedaudz sāk ilgoties pēs pampamu aprijušos jampampu sabiedrības. Pat ideja P-16 vairs neliekas nemaz tik slikta. Situāciju gan glābj kalnu trollis un simtsraundu melu gladiatoru cīņa. Bet visādi citādi man nekādu pretenziju nebija.

Atļaušos nocitēt, manuprāt, visprecīzāko Dimensiju caurumu telpas aprakstu no Leksikona – tas ir svarīgi, jo Camonijā daudzas vietas ož pēc genfa, un tas nozīmē dimensiju caurumu.

“Vienkārši iedomājaties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilcienam pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd uz Marsa ir laiks, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un darīšu visu, lai piedabūtu savus bērnus izlasīt šo grāmatu. Pat ja šķiet, ka vairs neesi bērna prātā, tik un tā pamēģini šo grāmatu, laba izklaide būs garantēta.

Daudz nopietnāku apskatu par šo grāmatu var izlasīt pie Sibillas.

Harry Potter and the Chamber of Secrets (Harry Potter #2) by J.K. Rowling, Jim Kay (Illustrator)

Jau trešo mēnesi grāmatu blogeru vidū norisinās pasākums saukts #harryreadalong. Tā ietvaros, visi kas piedalās, izlasa pa Potera grāmatai mēnesī. Jautāsiet, kā tas nākas – trešais mēnesis, bet aprakstā otrā grāmata? Nav jau tā, ka es nespētu atrast laiku vienai Harija Potera grāmatai mēnesī, bet septembrī es nelasīju visnotaļ savtīgu iemeslu dēļ. Es gaidīju, kad beidzot iznāks šīs grāmatas ilustrētā versija. Jau no bērnu dienām zinām, cik liels atspaids pēc pāris rindkopu uzlasīšanas ir skaista attēla apskatīšana, tādēļ nācās vienu mēnesi izlaist. Nekas, šomēnes izlasīšu divas.

Katrs, kurš naktī ir sitis odus saprot, ka ļaunumu nevar uzvarēt. Klāt pieliekam patvaļīgu būvniecību, būvprojekta nesaskaņošanu un iegūstam Noslēpumu kambari. Lai notikumi būtu interesantāki, par galveno varoni izvēlamies bāreni (tīri Dikensa gaumē), kuru nosūta uz burvju skolu. Tajā šogad augstu vilni sitīs snobisms un rasisms, kur “īstie burvji” mēģinās pierādīt, ka ir pārāki par draņķasiņiem. Fonā savas ļaunās lietas darīs Voldemorts, bet priekšplānā Harijs, Hermione un Rons risinās problēmas, kuras nav pa spēkam Dumidoram.

Ap šo brīdi autore jau bija sapratusi, ka grāmatu sērija izvērtīsies visai gara un nolēma nedaudz pastāstīt par Voldemorta bērnību, parādīt, ka tas ir bijis slikts puika jau no paša sākuma. Un mēs jau visi zinām, kas notiek ar sliktiem puišeļiem, palikšana bez deguna ir tikai tāds sīkums. Šī grāmata ieliek pamatus tam, lai neviens lasītājs nekad nejustu līdzi Voldemorta idejām.

Burvju pasaule šoreiz radīja tādu stagnējošu sabiedrību, te nekas nav mainījies jau gadu simtiem. Visi dzīvo tādos kā nedaudz uzlabotos viduslaikos, daudzas atsauksmes uz vecajiem labajiem laikiem. Artefakti, kas laiku pa laikam parādās, nāk no senatnes, un kopumā rodas priekšstats par miljonāru mazmazbērniem, kas nodzīvo savas pēdējās mantojuma paliekas. Tomēr arī šeit ar atradusies vieta rasismam. Te šķiro nevis pēc ādas krāsas, bet pēc izcelsmes. Tā droši vien ir atsauce uz laikiem, kad elitārajās privātskolās sāka ierasties bagāto tirgotāju bērni, bet šeit šis pasākums ir vairāk konflikta radīšanai un sižeta attīstīšanai, nevis kaut kādai sociālo slāņu restrukturizācijas analīzei. Šeit tas viss ir vairāk tā – arī tīrasiņu burvji mēdz būt nemākuļi, un viņiem vienkārši skauž apķērīgo draņķasiņu panākumi.

Joprojām nebeidz pārsteigt izcilā Dumidora nespēja aptvert notiekošo. Acīmredzot administratīvais darbs aizņem tik daudz laika, ka viss pārējais aiziet pašplūsmā. Nerunāšu par nolaidību, zinot, ka skolas telpās atrodas apdraudējums, kurš ir bīstams visiem skolēniem, visi jau gadu simtiem ir veiksmīgi to ignorējuši un izliekas, ka nekā tāda te nav. Šī sižeta sadaļa raisa visvairāk jautājumu, un ir diezgan neloģiska pat pasaulē, kur visu var uzburt ar burvju nūjiņu.

Toties ar piedzīvojumiem te viss ir kārtībā, puisēns, kurš izdzīvoja ir īsts pasaules glābējs. Bez viņa tā burvju pasaule nudien aizietu pa grunti. Taču, ja problēmai pieķeras Harijs, Rons un Hermione, tad ļaunie var pinkšķēdami mukt pa stūriem. Nav tā, ka viss vienmēr ietu kā pa sviestu, un autorei joprojām ir izdevies saglabāt balansu starp piedzīvojumu aprakstiem un varoņu izaugsmi. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas top skaidrs, ka burvju pasaulē ir nopietnas problēmas, kuras neviens īsti nevēlas risināt.

Lieku 9 no 10 ballēm. Izcils darbs, ja vēl nav nācies izlasīt visu sēriju, tad nemaz nevar iedomāties kā tas viss beigsies. Tipiskās dekorācijas un nebeidzamās atsauksmes uz britu bāreņu literatūru nespēj samaitāt labu stāstu. Ilustrācijas ir vienkārši burvīgas!

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …