Rocket Men: The Daring Odyssey of Apollo 8 and the Astronauts Who Made Man’s First Journey to the Moon by Robert Kurson

Reizi nedēļā es klausos podkāstu The Sceptics Guide to the Universe, vienā no epizodēm noklausījos interviju ar šīs grāmatas autoru. Nospriedu, ka izklausījās labi, Audible man bija šāds tāds kredīts, nopirku grāmatu un sāku klausīties.
Autors ir nolēmis pastāstīt par kādu mazāk zināmu NASA mēness programmas misiju. Apollo 8 bija visriskantākā un pārdrošākā, cilvēces pirmais ceļojums uz Mēnesi, kas ielika pamatus cilvēka izkāpšanai uz Mēness. Grāmatā tiek apskatīta Apollo programma un trīs Apollo 8 misijas astronautu dzīves – Franks Bormans, Džims Louvels un Bils Anders.

Sākšu ar pozitīvo – tās grāmatas daļas, kuras veltītas Apollo programmai ir aizraujošas un interesantas, faktu pārbagātas. Jā, arī man Mēness programma vairāk asociējās ar cilvēku izkāpšanu uz tā, un arī man viss iepriekšējā sagatavošanās darba informācijas apjoms bija ietilpināms pāris rindkopās. Šeit varēja izlasīt visus sīkumus un saprast Mēness sacensību starp PSRS un ASV.

Taču neskatoties uz faktiem, grāmatā bija daudzas lietas, kas mani personīgi kaitināja. Pirmais – autors rada mākslīgu ilūziju, ka visi misijas dalībnieki un to ģimenes atceras notiekošo līdz vismazākajam sīkumam. Viņš nekautrējas pat ielikt domas to galvās. Ja ir atrodama kāda melodramatiska klišeja, nodrāzta frāze, tad šajā grāmatā tā būs divreiz. Sākumā tas šķita nedaudz dīvaini populārzinātniskai grāmatai, bet ar laiku sāka traucēt lasīšanai. Grāmatā ir stāsts par trīs astronautiem, taču neskatoties uz autora vēlmi runāt no pirmās personas, viņam nav izdevies padarīt katra balsi atšķirīgu unikālu. Rezultātā, izlasot grāmatu man galvā izveidojās pamatīga putra un, ja Bormans nebūtu pievēmis Apollo 8 moduli, es viņu nespētu atšķirt no Andersa.

Iespējams, pie vainas bija tas, ka grāmatu klausījos nevis lasīju. Tādā gadījumā es visticamāk astronautu un viņu ģimeņu privātajai dzīvei veltītās nodaļas būtu šķīris pāri, tādējādi izvairoties no ūdens liešanas un mākslīgas paralēlo sižeta līnijas veidošanas. Būtu secinājis, ka grāmatu var saīsināt par divām trešdaļām un tā neko daudz nezaudētu, vismaz neviens neuzzinātu, ka autoram nevedas tēlu veidošana un viņam tie visi iznāk vienādi. Taču klausoties, man grāmatas centrālais stāstījums tā atšķaidījās, ka reizēm piemirsu, par ko īsti ir tas stāsts.

Ja vēlies uzzināt visu par trīs Apollo 8 misijas astronautiem, sākot no mašīnām, kas viņiem piederēja, līdz tam ko domāja viņu sievas stāvoklī raugoties uz vīra lidmašīnu lidlaukā, ja šķiet, ka angļu valodas idiomas ir piemirsušās un tās vajadzētu atkārtot, ja patīk lasīt klišejiskus jūsmojumus, tad droši ņemiet un lasiet. Visādi citādi turaties pa gabalu! 5 no 10 ballēm.

#Fudzi161km by Mārtiņš Zvīdriņš

Maija beigās biju pieveicis pārgājienu Kolka – Dubulti un dziedēju savas daudz cietušās kājas. Vienu brīdi man ienāca prātā ideja papētīt šī pasākuma organizētāja internetā atstāto nospiedumu. Lapa pa lapai, un uzdūros šai grāmatai. Par to savā blogā bija uzrakstījusi Līga, un uz viņas vērtējumiem es paļaujos. Nolēmu grāmatu iegādāties, grāmatu veikalos nebija, domāju ok – ibooks jau nepievils – pievīla. Sāku pētīt vairāk, izrādās, ka grāmatu savulaik izdevuši ar pūļa finansējuma palīdzību un tā pieejama ierobežotā skaitā. Rakstīju uz internetā atrasto adresi pašam autoram. Par laimi man grāmata vēl bija pieejama, samaksāju un ko tu domājies – man grāmatu uz mājām piektdienas vakarā piegādāja pats autors! Cepuri nost par tādu servisu!

Pati grāmatas anotācija gan ir visnotaļ pieticīga un nemaz īsti neatklāj grāmata saturu. “Stāsts par kādu Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri, kurš kļuva par mākoņkilometru tirgotāju un devās skrējienā apkārt Fudzi vulkānam Japānā. Stāsts kā pasaka, kas varētu atgadīties ar katru no mums.”

Ja esi cilvēks, kurš uzskata, ka autobiogrāfijas prot un drīkst sarakstīt tikai vīri ar sirmām bārdām, tad droši vari tālāk nelasīt. Grāmatas autoram nudien vēl nav sirma bārda, un ko nu tur slēpt, arī pats teksts nemaz nav literāri pieslīpēts. Taču rakstītajam ir viens bonuss, kas pārsit visus trūkumus – tas nāk no sirds. Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spēj tā atklāti izlikt savu dzīvi uz papīra, neko daudz neslēpjot un rakstot, kā ir. Pat ja ar kaut kas ir piemelots, tad es to nespēju ieraudzīt.

Vispirms gribu pateikties autoram par to, ka nu es beidzot saprotu, kas ir tas RuneScape. nodaļu izrāvu cauri vienā piegājienā. Varbūt tādēļ, ka pašam patīk datorspēles un nekad neesmu smādējis labu stāstu par tām. Taču šī nudien nav tā grāmatas daļa, kas man deva īpašu pievienoto vērtību, īstās nodaļas bija skriešana apkārt Monblānam un #Fudzi161km. Par Fudzi pasākumu es biju tviterī jau lasījis, lai gan, iespējams, autora izklāsta stils man smadzenēs iedēstīja viltus atmiņas (tā ar gadās). Mani ultramaratonistu pasākumi un viņu trases ir interesējušas. Pašam gan skriešana riebjas no bērna kājas, bet noklundurēt pārdesmit kilometrus neliekas nekas traks. Varu uzreiz pateikt, ka ceļojuma apraksti autoram ir līmenī; viņš stāsta ne tik vien par pašu sacensību tehnisko procesu, bet savus pārdzīvojumus, iespaidus, ceļu uz sacensībām. Tad nu vari lasīt un salīdzināt ar sevi, es piemēram nevaru nemaz iedomāties, ka es ejot varētu aizmigt, pat pēc divām diennaktīm. Man arī nekad nav bijusi tāda fiziska slodze, ka sāktos halucinācijas. Tad nu sanāk tāda sava ofisa planktona perspektīvas salīdzinājums ar nopietnu ceļotāju. Tas paplašina skatu uz dzīvi un, iespējams, motivē izdarīt kaut ko tādu, uz ko pats nekad nesaņemtos, kalpot par iedvesmas avotu un likt sasparoties.

Autors ir iedvesmojies Šekltona un Dimā. Ja par Šekltona piedzīvojumiem es pilnībā piekrītu, tad Dimā darbi mani nekad tā pa īstam nav aizrāvuši. Tas gan neliedza man tos pārlasīt daudzas reizes. Grāmatā daļa no lapaspusēm ir veltītas citātiem no šīm un vēl citām grāmatām. Ar citātiem es domāju pāris lapaspuses teksta. Tie acīmredzot raksturo dažādus autora dzīves pagrieziena punktus un veido zināmu paralēlo stāstu. Godīgi sakot, man visa šī alegoriju un alūziju lieta diezgan bieži aizved neceļos un es varu pēc tam piecas minūtes sēdēt un analizēt, ka caur šo skatīties uz iepriekš lasīto. Vai arī naktī pamodies un ne no tā ne no šā sākt domāt, bet kāpēc tur tā bija!? Man nebija nekā pret teksta blāķiem, jo grāmatas ir labas un lieku reizi pārlasīt interesantākās vietas nevienam nekad par sliktu nav nācis. Vienu brīdi pat sākās grāmatblogera ieteicēja sindroms un biju nolēmis autoram uzrakstīt un ieteikt vēl grāmatas par zābaku ēšanu un ziemeļu pētniecību, kas manuprāt ir tikpat labas, bet tad nolēmu neuzbāzties.

Nu un vēl daļa no grāmatas ir par dzīvi, to pašu pelēko ikdienu, kas īstenībā aizpilda laiku starp dzīves pagrieziena punktiem. Kur nākas Operā pārbaudīt biļetes, tirgot tūrisma inventāru un mēģināt izdomāt, ka realizēt savus sapņu. Te ir arī mīlestība un nāve (kā nu bez tā), nav jau nekāds kolbā klonēts radījums. Taču šis fons ir tikpat svarīgs kā viss pārējais, jo tas definē cilvēku.
Ja jārunā par grāmatas mīnusiem, tad vienīgais, kas nāk prātā ir tās fiziskās dimensijas, ja vilcienā vēl var izvadāt līdzi, tad ceļojot bija jāatstāj vien mājās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, reti gadās izlasīt tik sakarīgu cilvēka stāstu par dzīvi. Ja vēlies uzzināt, kas motivē cilvēkus darīt kaut ko līdz spēku izsīkuma robežai, reizēm pat kaitējot savai veselībai, tad šis būs viens no stāstiem, kādēļ tas vajadzīgs.

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Plikie rukši by Rihards Bargais

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson

Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?

Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.

Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.

Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.

Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.

Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā: bērnības atmiņas by Kaspars Pūce

Pat nevaru lāgā atbildēt uz jautājumu, kādēļ es šo grāmatu nopirku, droši vien, lai izlasītu. Taču ar lasīšanu diez kā nevedās, grāmatai bija jāstāv rindā, viņa atrada vietu visnotaļ nomaļā grāmatu plaukta stūrī, un tādēļ nelasīta palika labu laiku. Nenoliegšu, ka mani par labu lasīšanai nosvēra sekojošā anotācija:

“Autors savas bērnības atmiņas uzrakstījis kā aizraujošu dēku stāstu, kurā bērna acīm skatītas skarbās padomju laika dzīves realitātes. Grāmatā bērna uztveres tiešums un naivitāte brīnišķīgi savijas ar pieauguša stāstnieka asredzīgu ironiju. Epizodes ir spilgtas un tēlainas, tajās lasām par mazā Pūcebērna pirmajiem soļiem izsūtījumā, par skolas gaitām svešumā un pirmajiem gadiem pēc atgriešanās tēvzemē. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū Kaspara Pūces grāmata ir iezīmīga ar oriģinālo vēstījuma intonāciju, silto humoru un bagāto valodu.”

Tā nu latviešiem ir iegrozījies, ka pēckara gados lielākai daļai nebija nekāda zelta dzīve. Daļai bija pavisam slikti, viņiem daļu no savas dzīves nācās pavadīt izsūtījumā, jo valdošajam režīmam nebija vajadzīgi brīvdomātāji, cilvēki ar “šaubīgu” pagātni. Tā arī cienījamais autors vēl nesasniedzis gada vecumu tika atzīts par valsts ienaidnieku un aizsūtīts prom no dzimtenes kopā ar vecākiem. Vai precīzāk, tikai ar savu mammu celt komunismu atpalikušajos padomju kolhozos. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka autors laiku pa laikam atkāpjas uz vienkāršu ēdienu izjustiem aprakstiem. Mūsdienu pārticībā ko tādu ir visnotaļ grūti iedomāties.

Grāmata patiešām dod to ko sola anotācijā. Autors raksta interesanti, un tā kā viņa ir visnotaļ plāna, tad izlasās vienā rāvienā. Tās ir viņa atmiņas un viņa personiskais stāsts. Tikai pats autors zina, kā būs patiesībā. Nav jēgas izteikt pārmetumus, ka nevar puika atcerēties kādu konkrētu epizodi tik smalkās detaļās, kā dabas aprakstos. Bet tas jau nav būtiskākais, autors stāsta par savu bērnību lielajā PSRS un savu vietu tajā. Valstī, kurā viņu mēģināja pārkrievot un pēc tam dzimtenē, kur viņu mēģināja pārlatviskot. Viņa dzīve nudien ir bijusi pietiekoši raiba, un ir vērts to uzlikt uz papīra un izdot grāmatu, tādējādi saglabājot kādu kripatiņu no latviešu nācijas atmiņām.

Vienīgais, kur es varētu iepilināt darvas karoti, ir grāmatas redaktora diezgan vieglprātīgā pieeja kļūdu izķeršanā. Es parasti neesmu tas cilvēks, kurš satraucas par pareizrakstību, kādu iztrūkstošu garumzīmi, vai dīvainu vārdu. Taču šīs grāmatas vidū pārdalītie un ar kļūdām uzrakstītie vārdi pievērsa pat manu uzmanību. Pret autoru nekādas pretenzijas nudien interesanti uzrakstīts, žēl, ka pārtrūka stāstījuma grāmatas beigās. Ievācās jaunā dzīvoklī un viss, dzīve vairs nav aprakstīšanas vērta?

Lieku 8 no 10 ballēm, cilvēkiem, kas mīl laiku pa laikam izlasīt pa biogrāfijai vai autobiogrāfijai noteikti iesaku, ir laba. Reti, kad nākas lasīt tik optimistisku stāstu par izsūtījumā pavadīto bērnību.

Pasaules mērīšana by Daniels Kēlmans

Ja Sibilla man šo grāmatu neuzdāvinātu blogeru Ziemassvētkos, tad droši vien es viņu nekad tā arī neizlasītu. Par šo grāmatu nezināju absolūti neko, par autoru tieši tikpat daudz. Bet tā kā grāmatu lasītājs citam grāmatu lasītājam neko sliktu neieteiks, bija nojausma, ka grāmata būs laba.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts”, un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem.

Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs. Entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

Par abiem slavenajiem zinātniekiem daudz jau bija lasīts iepriekš, un šķita, ka nekā jauna vairs neuzzināšu. Nedaudz baidīja, ka autors atražos jau simtiem reižu dzirdētus faktus un beigās nekā jauna tā arī nepateiks. Par slaveniem vīriem var rakstīt dažādi. Ja viņi pacenšas, tad paši uzraksta autobiogrāfiju. Daudz dod ieskats viņu korespondencēs ar citiem slaveniem vīriem. Tad seko biogrāfu bandas, kas visu augstāk minēto saliek pa plauktiņiem un pasniedz lasītājam slavenā cilvēka dzīvi kā uz paplātes. Lielākoties pasausi un kā datumu kompilāciju. Pēc tam pa daļā visa šī informācija iesūcas mācību grāmatās, interesantu notikumu apkopojumos un īsos pastāstiņos. Taču ir vēl viens veids, kas man visnotaļ patīk, autors raksta par šiem cilvēkiem, tā it kā viņi daļēji būtu literāri personāži, ļaujot tiem bŗivi risināt dialogus, monologus ar sevi un aprakstīt viņus kā parastus cilvēkus. Tas viss notiek ar tādu maģiskā reālisma piešprici, ka šķiet, ka autors tev ir iedevis laika mašīnu, ar kuru ieskatīties pagātnē.

Katrs, kas ir lasījis īsos stāstus par matemātiķiem, atminas, cik Gauss viltīgi saskaitījis visus skaitļus no viens līdz simts, taču retais zina, ka Gausa matemātikas skolotājam dikti patika slānīt bērnus. Pilnīgi nopriecājos, ka grāmatas autors to nav palaidis garām nepamanītu. Tas pats sakāms par Humboltu un viņa vēlmi izmērīt visu pasauli, katrs, kuram ir palaimējies apmeklēt Berlīnē muzejus , zina ka Vācijā viņš ir lielā cieņā, un viņš ir izdarījis daudz vairāk par Humbolta straumes atklāšanu. Viņš savā laikā bija viens no slavenākajiem ceļotājiem. Vienīgais, absolūti nemācēja rakstīt memuārus, tie viņam sanāca kā sausu faktu un tabulu apkopojums.

Bet nu par pasaules mērīšanu. Šī lieta patiesi vieno abus slavenos vīrus. Viens to izdarīja sēžot savās mājās, izstrādājot matemātiskās metodes, otrs vandoties apkārt pa pasauli un uzmērot katru pakalnu un uzkāpjot katrā ievērojamā virsotnē. Autors pievēršas abām pasaules mērīšanas metodēm. Abi vīri ir pilnīgi pretstati. Gauss nevar iedomāties neko drausmīgāku, kā nodarboties ar zemes gabala uzmērīšanu, klīstot pa laukiem un mežiem. Humbolts savukārt darīs visu, lai izrautos kādā ekspedīcijā, kurā viņš varēs justies kā brīvs cilvēks.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasās viegli, nedaudz ironijas, daudz patiesuma un sīku sadzīvisku detālu, kas abus dižgarus pietuvina reālu cilvēku atveidam, nevis padara tos par zināšanu abstrakcijām.

Kas es esmu by Valdis Zatlers

Pirms sāc lasīt šo grāmatu, pavisam nopietni sev pajautā, cik ļoti tevi interesē Valdis Zatlers kā personība, viņa uzskati par dažādām tēmām un viņa biogrāfija. Ja atbilde uz šo jautājumu ir ļoti interesē, tad grāmatu vari droši šķirt vaļā un sākt lasīt. Tad var nešaubīties ne mirkli! Ja vēlies uzzināt prezidenta būšanas aizkulises, tad te arī šis tas būs atrodams. Ja politisko skandālu sīkus un smalkus aprakstus, tad diemžēl varētu nākties vilties. To jau var redzēt arī tagad, neviens žurnālists vēl neko lāga skandalozu no šīs grāmatas nav izlobījis un nopublicējis. Varu pieņemt, ka viņi, iespējams, lēni lasa.

Es grāmatu izlasīju, jo lasu praktiski visu, kas man gadās ceļā. Lielu devumu šai lietai, protams, deva arī tas, ka ne katru dienu Tev eksprezidents paša sarakstītā grāmatā ieraksta, ka viņš tevi patiesi ciena. Tad nu vairs neko, nācās vien izlasīt. Patiesībā bija labi, autors ir izvēlējies savas pārdomas un atmiņas, kuras skar dzīvi, prezidentūru, politiku, Latviju un latviešus sarakstīt kā īsas nodaļas uz pāris lapaspusēm. Jau pašā grāmatas sākumā autors skaidri pasaka, ka tas ir viņa subjektīvais objektīvās pasaules redzējums. Līdz ar to lasītājam ir skaidrs, vai nu Tu pieņem autora interpretāciju vai ne, Tu esi brīdināts. Īso nodaļu formāts nedaudz noved pie tā, ka dažas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes. Brīžiem rodas sajūta, ka to jau kaut kur esi lasījis.

Nenoliedzami autors dod iespēju ielūkoties savā personībā un domu gaitā. Ciniski jau var apgalvot, ka Valda Zatlera vājā vieta ir ordeņi. Patiesi nesapratu, vai nodaļas, kuras tiem bija veltītas, bija ironija vai nedaudz vīdēja cauri Brežņeva sindroms. Te nu katrs var mērīt pēc sevis. Vēl mani neuzrunāja autora spriedumi par Veselīgo dzīvesveidu, daļai no apgalvojumiem es vienkārši neredzu zinātnisku pamatojumu, bet kā autors pats saka, visiem diviem miljoniem jau neizpatiksi. Lasot grāmatas sadaļas, kuras veltītas prezidenta darbībai, nevilšus radās iespaids, ka Zatlers ir bijis klāt un bīdījis visas valsts svarīgās lietas savas prezidentūras laikā. Gandrīz jūras robežu ar leišiem saskaņojis, aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda izdabūjis, un ko slēpt, valsti izglābis. Saeimas atlaišanas procedūru laicīgi sagatavojis (tas nu gan ir viņa tiešs nopelns). Bet var jau arī saprast, kāda jēga rakstīt par lietām, kurās pats neesi bijis klāt un kurās savu artavu neesi pielicis. Un katrs jau pats savu lomu saredz kā visnozīmīgāko.

Labas bija nodaļas, kas veltītas politiķu un oligarhu aprakstiem. Labi identificēti “uzmetēji”, domājams, ka viņiem grāmata varētu nepatikt. Netiek slēpts, ka politika ir viena skarba padarīšana, kurā izdzīvo viduvējības. Te, protams, varētu izplūst, ka autors iespējams tā mēģina sevi pacelt pāri citiem un attaisnot savas neveiksmes politikā, un iekļūt tajos gudrajos, kurus uz zemi novilkušas viduvējības.

Bonusā grāmata atrodami viņa ģimenes locekļu, ārvalstu politiķu un sabiedrisku darbinieku domas par Valdi Zatleru. Tas, manuprāt, ir labs risinājums, un ļauj vismaz daļēji neieslīgt pašslavināšanā. Nevar gan teikt, ka autors ar to slimotu hroniski, un līdzsvaram viņš nebaidās atzīt arī savas kļūdas. Izlasot grāmatu var secināt, ka Valdis Zatlers cilvēks vien ir. Un viņš vismaz pats tic, ka viss, kas darīts prezidentūras laikā, ir darīts tautas un Latvijas labā.

Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatu patiešām iesaku lasīt tiem, kurus interesē Valdis Zatlers kā cilvēks un viņa domas. Grāmatas sižets nebūs nedz aizgrābjošs, nedz piedzīvojumiem bagāts. Tas ir kāda konkrēta cilvēka mūža daļas apraksts no paša cilvēka skata punkta. Te nav nekādu literāru izskaistinājumu, un liela nozīme būs tam, kāda ir lasītāja jau esošā attieksme pret autoru un viņa darbiem. Diez vai tā kļūs par skolu obligāto literatūru, taču, ja reiz kāds vēlēsies uzrakstīt Zatlera biogrāfiju, viņam būs labs pamats.

Einšteins. Viņa dzīve un Visums by Valters Izaksons

Šo grāmatu es nopirku tūdaļ pēc tam, kad izlasīju Aizaksona grāmatu „Stīvs Džobss”. Varēja redzēt, ka autoram ir ķēriens uz biogrāfijām. Nopirku, un manā izlasāmo grāmatu sarakstā viņa atradās veselus divus gadus. Īsti pat nevarēju saprast, kādēļ man negribējās viņai ķerties klāt. Un tad pienāca viena diena, kad viņu sāku lasīt, ar grāmatām tā dažkārt gadās, kad viņas gaida īsto laiku.

Kas gan nezina Albertu Einšteinu? Tas ir tas dīvainais vīrelis ar izpūrušajiem matiem un pīpi zobos. Vēl Einštiens pamatoti ir sinonīms vārdam ģēnijs. Pilnīgi noteikti visi zina viņa slaveno vienādojumu E=mc². Grāmatas autors rakstot šo grāmatu ir izcilājis visus ar Einšteinu saistītos arhīvus, lasījis viņa privāto saraksti un citu cilvēku rakstītās biogrāfijas. Tā rezultātā radusies šī grāmata, kas ne tikai apraksta Einšteina atklājumus, bet arī dod lasītājam ieskatu viņa personībā un domu gājienā. Pasaule par Einšteinu uzzināja tikai 1905. Gadā, kad strādājot vienkārša ierēdņa amatā Šveices patentu birojā, Einšteins uzrakstīja četrus darbus, kas fizikai piešķīra jaunu nozīmi. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par vispāratzīto gudrību un izbrīns par noslēpumiem, kas citiem šķita ikdienišķi. Tas viss padarīja viņu par dumpinieku, kas ar cieņu izturas pret dabas harmoniju, par cilvēku, kam iztēle un gudrība piemīt pareizās proporcijās, lai pārvērstu cilvēku izpratni par Visumu.

Savu darbu autors ir paveicis lieliski, viņš patiešām ir sarakstījis pilnvērtīgu biogrāfiju. Te atrodams viss, ko mēs saistām un nesaistām ar Einšteinu. Te var uzzināt par ārlaulības bērnu, kas bijis viņam ar pirmo sievu. Par Einšteina daudzajiem romāniem un visnotaļ interesantām attiecībām ar pretējo dzimumu. Tiek apgāzts arī senais mīts, ka Einšteins esot izkritis matemātikas eksāmenā, ar to sevi noteikti ir mierinājuši daudzi nesekmīgie. Par Einšteina pacifismu, ideju par kodolieroču globālu kontroli un par to, kā viņu mēģināja pataisīt par komunistu.

Kā personība Einšteins bija visnotaļ interesants tips, galīgi nav mācējis sadzīvot ar savu pirmo sievu un bērniem. Mīlējis nedaudz ārišķību, un viņa publicitātes „nīšana” bija vairāk uzspēlēta nekā patiesas jūtas. Viņš savā pasaules uztverē ir bijis visnotaļ vienkāršs un tiešs, bez nekāda politiķa ķēriena.

Grāmata lasās ļoti viegli, sevišķi tās nodaļas, kas veltītas viņa dzīvei. Autors cenšas izskaidrot arī Einšteina teorijas un šī, manuprāt, ir grāmatas vājākā vieta. Tulks un recenzētāji šim pasākumam ir piegājuši diezgan viegli. Vietām domu eksperimentu aprakstos kastes pēkšņi kļūst par kamerām. Un ir rindkopas, kuras var saprast tikai izlasot oriģinālu angļu valodā (jā, man ir šī grāmata arī angliski). Pats autors no mana skatījuma ir pārāk maz uzmanības veltījis tam, kādēļ Einšteinam bija tik svarīgi unificēt gravitāciju ar elektromagnētismu un kādas būtu tā sekas zinātnei. Tas, ka viņš necenšas iedziļināties problemātikas būtībā, tā ir viena lieta. Taču to, kādēļ Einšteins bija tā apsēsts ar šo ideju, derēja izvērst daudz padziļinātāk. Vismaz tādā pašā līmenī, kā tas tika darīts stāstot par viņa nepatiku pret kvantu fizikas nenoteiktību.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt tiešām labi sarakstītu biogrāfiju, tad šo var droši ieteikt.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …