Navigate / search

Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais

nilas-izteku-meklejot

Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.

Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.

Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.

Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?

Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.

Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.

Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.

Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.

 

Sinuhe, ēģiptietis (The Egyptian) by Mika Valtari

sinuhe-egiptietis-the-egyptian-by-mika-valtari

Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.

Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.

Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu  – mazbišķīt palasīšu.

Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.

Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.

Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.

Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi

Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.

Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson

cracking-the-egyptian-code

Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?

Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.

Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.

Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.

Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad  viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.

Pie Zambezi un Njasa ezera by Arturs Lielais

Pie zambezi un Njasa ezera

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Diemžēl nav īstenojusies sākotnējā iecere izlasīt garlaicīgās vispirms un atstāt interesantās pēc tam. Nu ir sanācis, ka atlikušās nedaudz pāri pa divdesmit. No kurām labas, cerams, būs piecas. Izrādās, ka sataupītie indiāņu stāsti mani nemaz neaizrauj, un ceļojumu apraksti tajos laikos bija nedaudz “sausāki”. Bet ko nu gausties, nācās vien lasīt sava bērnības favorīta autora grāmatu par slaveno Dāvidu Livingstonu.

Autors — latviešu padomju ģeogrāfs un rakstnieks šajā grāmatā attēlojis slavenā angļu ceļotāja Dāvida Livingstona ceļojumus Āfrikā no 1858. gada līdz 1864. gadam. Šajā laikā, vadīdams angļu valdības organizētu ekspedīciju, Livingstons pētīja Zambezi, Sires un Ruvumas upi, atklāja Sirvas un Njasa ezeru, iepazina vēl tuvāk Melnā kontinenta dabas apstākļus, afrikāņu cilšu dzīvi un parašas, pūlējās apkarot vergu tirdzniecību.

Patiesībā ar augstāk minēto anotāciju vajadzētu arī pietikt, lai saprastu, par ko ir šī grāmata. Savulaik Āfrikas izpēte bija ļoti prestiža nodarbošanās. Tā ļāva aizpildīt vienu no pēdējiem lielajiem baltajiem kartes plankumiem. Vismaz cik tālu tas skāra eiropiešus. Tas nozīmēja arī jaunas zemes kolonijām, un šajā gadījumā to, ka briti izgriež pogas portugāļiem. Tas nekas, ka arābiem liela daļa no “atklājumiem” nebija nekādi jaunumi, viņus jau vairs neviens neņēma vērā.

Livingstonam Āfrika bija mūža kaislība, kuras dēļ viņš upurēja savu ģimeni un dzīvi britu salās. Ja ticam viņa dienasgrāmatām, tad bez pirmatklājēja slavas viņam dikti rūpēja Āfrikas pamatiedzīvotāju dvēseles un verdzības problēmas. Pēc viņa uzskatiem ekspedīcija nevar būt tikai ģeoloģiska vai kartogrāfiska, tai ir jābūt arī misijai, kas nes kristietību nepestītajiem ļautiņiem. Šādu prioritāšu sadalīšanas rezultātā viņa ekspedīcijas parasti ievilkās un reizēm nesasniedza sākotnējos mērķus. Misionāri viņam pagadījās tādi slimīgi un mazdūšīgi – nomira vai aizmuka. Šāda mietiņu nospraušana ar misiju palīdzību dikti nepatika zemes īpašniekiem  – Portugālei. Savukārt pret verdzību cienījamajam ceļotājam bija visnotaļ selektīva attieksme, visi slikti, bet angļi labi. Tāda mērena divkosība.

Grāmatu par interesantu var saukt tikai daļēji. Cik tālu tas attiecas uz paša Livingstna žurnāla fragmentiem, tie ir interesanti un saturiski vērtīgi. Taču tie diemžēl tiek atšķaidīti ar gariem un plašiem Āfrikas dabas aprakstiem. Tie izceļas ar poētisku noskaņu un vietām kā dziesmas piedziedājumi atkārtojas vieni un tie paši fakti. Ir diezgan grūti no nopietna hronoloģiski aprakstīta ceļojuma pārslēgties uz dabas apjūsmošanu. Papildus mīnuss ir vispārējā karte, kas atrodas grāmatas iekšvākos, kādam ir bijis slinkums nedaudz piestrādāt un ierakstīt visas grāmatā piesauktās apdzīvotās vietas un maršrutus. Citādi tu atver karti, bet pretī nekā – labi, ka ezeriem un upēm ir nosaukumi pierakstīti.

Taču tas viss ir nieks salīdzinot ar pašu galveno trūkumu – vēsturisko kontekstu. Ja esi Viktorijas laikmeta speciālists un Āfrikas kolonizācijas vēsturi lasījušais, tad grāmata ir pārāk vienkārša, lai viņai būtu vērts veltīt laiku. Taču, ja gribi izlasīt ko vēsturiski izglītojošu, tad arī šī grāmata daudz nepalīdzēs. Būs visnotaļ grūti izprast britu kolonizācijas centienus, Livingstona likstas un vietējo karus, jo autors nemaz nav mēģinājis ielikt šo grāmatu kādā vēsturiskā kontekstā, kas izskaidrotu Livingstona ceļojuma nozīmību. Labi pāris rindās šis tas tiek pieminēts, bet tās pamanīs tikai cilvēks, kas vēsturi jau zina. Lasot modernākas britu vēstures grāmatas es esmu redzējis daudz labāku Livingstona veikuma izklāstus.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Labi uzrakstīta ir aptuveni puse no teksta, kas bagātīgi aizpildīta ar dažādiem dabas aprakstiem. Salīdzinot ar iepriekšējo Āfrikas grāmatu, te nav tik daudz moralizēšanas un kapitālisma alkatības atklāšanas, uzskatīju to par bonusu. Grāmatu iesaku lasīt starplaikos starp cece mušu sišanu un dizentērijas lēkmēm.

Piecas nedēļas gaisa balonā by Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Diezgan sekmīgi, un tagad jau sāk šķist, ka nākamvasar viņa būs izlasīta. Reizēm es izvērtēju iespēju izlasīt viņas visas mēneša laikā, lai akmens ir nost no kakla un ar paceltu galvu varētu doties uz jauniem projektiem, taču mani attur viena lieta. Kad no šīs sērijas izlasa vairāk kā četras grāmatas pēc kārtas (kā man tas gadījās ar šo), tad lasītājs kļūst ļoti īgns un neiecietīgs. Jo ir sačakerēta kārtējā bērnības top grāmata, un tas, kas rakstīts, nepavisam nav tā, kā palicis atmiņā.

Doktors Samuels Fērgusons kopā ar draugu Ričardu Kenediju un kalpu Džo dodas ceļojumā pa Āfriku, izmantojot ar ūdeņradi piepildītu gaisa balonu. Pateicoties Fērgusona izgudrotajam mehānismam nav jāizlaiž no balona ūdeņradis un jāizmet balasts, tāpēc ar balonu var ceļot ļoti tālu un ilgi. Aprakstīti dažādi aizraujoši piedzīvojumi austrumu un centrālajā Āfrikā, Sahārā, Viktorijas un Čadas ezerā.

Mūsdienās šo stāstu klasificē kā bērnu literatūru, jo laika gaitā jau nedaudz zināšanu apjoms nobīdās, taču es šādu izvēli apšaubu. Diez vai šīs grāmatas saturs ir bērnišķīgs. Pirmkārt, autora skats uz pasauli ir sava laikmeta garam atbilstošs. Mūsdienās viss trīs varenos ceļotājus droši varētu saukt par rasistiem. Autors nekautrējas salīdzināt nēģerus (tā reiz sauca afroafrikāņus)  ar pērtiķiem, jo viņiem jau trūkst tikai astes. Āfriku apdzīvo vieni vienīgi mežoņi, kas mīl ēst sev līdzīgos un uzbrukt visam nepazīstamajam. Nesmādē pat baltos cilvēkus. Baltā cilvēka pārākums gan netraucē Kenedija kungam no droša attāluma atšaut tos nēģerus, kas viņam vienkārši nepatīk, izskatās aizdomīgi, vai vienkārši nav baltie. Arī ar arābiem nav viegli, tie atrodas kultūras pagrimumā un dzīvo uz seno laiku atblāzmas, īsumā – Āfrikā ir tikai pāris normālas vietas franču un angļu kolonijas, visa pārējā apgabalā labāk kāju uz zemes nespert, apēdīs vai aizdzīs vergos.

Pats grāmatas stāstījums nav tik daudz ceļojuma apraksts, no ceļojuma te ir vairāk Džo izrāda savu akrobātiku, Fērgusons uztraucas par ūdeni un ūdeņradi, apraksta kokus un ciltis, Kenedijs ir vienkārši maniaks ar ieročiem, ja viņš dienas laikā nav nevienu nolaidis no kātiem, diena ir neizdevusies un jāsāk činkstēt. Labi, ka nēģeri naktī uzbrūk regulāri, un saviem biedriem nākas uzklupt tikai vienreiz. Visādi citādi ceļojums atgādina kādas dabas filmas stāstījumu, kuru mums vēsta autors izmantojot Fērgusonu. Bērnu dienās vēl šķita saistoši, bet tagad, kad par Āfrikas iekarošanu un kolonizāciju zinu nedaudz vairāk, nākas secināt, ka te ir viens vienīgs faktu savārstījums, kurā autors uzskaita pāris pētniekus. Taču Verna daiļrades zinātājiem tas jau ir skaidrs no paša sākuma. Fakti arī ir visnotaļ neprecīzi, jo par Āfrikas kontinenta iekšieni nevienam nebija nekādas sajēgas, tā vīri dabū ciest slāpes virs izdomāta tuksneša.

Gaisa balons izvēlēts meistarīgi. Laikā, kad izdeva šo grāmatu, balonbraukšana sāka pārņemt cilvēku prātus. Manuprāt autors nedaudz nošmaucās ar ūdeņraža ieguves metodi, jo šaubos, vai pat mūsdienās elektrolīzes iekārta ar akumulatoru būtu pietiekoši kompakta šādam ceļojumam. Patiesībā viss ir tik fantastiski, ka balonu autoram nākas nogāzt izmantojot vecās labās klavieres, kuras fanfarām skanot tiek izstumtas no krūmiem. Ja bērnu dienās man šī aina rosināja fantāziju, tad tagad varēju tikai apsveikt autoru ar slinkumu izdomāt ko jēdzīgāku un patiesāku.

Varoņi ir tikai stāsta instrumenti un, padomājot nopietnāk, viņi ir tikai izkārtnes, kurās cilvēku grūti atrast. Doktors Fērgusons ir tā kā zinātnieks un ceļotājs, bet tai pašā laikā pilnīgs fatālists. Vienīgais, ko mēs par viņa dzīvi uzzinām, ir tas, ka viņš jau no trīs gadu vecuma ēdis ar dakšiņu. Džo ir uzticīgā kalpa loma, ceļojot kopā ar saimnieku sagrābstījies zināšanas, bet dvēselē palicis iztapīgs un panaivs puišelis. Nedaudz slimo ar suicidālām nosliecēm, par visu vairāk vēlas mirt varoņa nāvē. Ja ticam grāmatai, tad spēj pa sauszemi veikt apbrīnojamas distances. Par Kenedija kungu jau stāstīju, viņš laužas kā jauna meita, negrib pat braukt līdzi, taču klausa tiešām pavēlēm. Mīl nogalināt un uztraucas par saviem ieročiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, savulaik noteikti bija tipiska piedzīvojumu grāmatas bez nekādiem varoņu izveides smalkumiem. Verns lieto veco labo recepti – piedzīvojumi plus šausminoši un aizraujoši fakti. Kas gan vairāk lasītājam nepieciešams, lai izrautu viņu no ikdienas. Mūsdienās informācijas laikmetā grāmata ir nedaudz par plakanu. Ja bērnībā fanojāt par šo darbu, tad labāk nepārlasiet.

Pāri melnajam kontinentam by Arturs Lielais

Pāri melnajam kontinentam

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz izvēlējos paniekoties ar Artura Lielā garadarbu. Bērnībā man viņa rakstītais patika. Vienkāršā valodā, daudz interesantu lietu par vēsturi un dabu. Tagad gan mans entuziasms ir noplacis, bet ko lai dara – sērija ir jāpabeidz.

Dāvids Livingstons, slavenais ceļotājs un Āfrikas pētnieks, aizvadīja Melnajā kontinentā ar nelieliem pārtraukumiem trīsdesmit trīs gadus līdz pat nāvei, un šajā laikā devās tālos, bīstamos ceļojumos, veica plašus pētījumus. Šī grāmata stāsta par Dāvida Livingstona mūža sākumu, misionāra gaitām, pirmajiem lielajiem ceļojumiem.

Dāvids Livingstons nāca no vienkāršas strādnieku ģimenes, taču puika nevēlējās visu mūžu strādāt rūpnīcā un tādēļ izvēlējās kļūt par misionāru. Un kur nu vēl labāk sludināt Dieva vārdu kā jauniegūtajā Dienvidāfrikā. Taču pievērst turienes iedzīvotājus kristietībai nebija viegli. Vietējiem visi mācītāju sprediķi bija vienaldzīgi. Labākajā gadījumā viņi ieteica stāstīt pasakas bērniem, jo tie vēl no dzīves neko nav redzējuši. Pēc kāda laika arī pats Livingstons saprata, ka misionārs no viņa nav nekāds un nolēma pievērsties teritorijas apceļošanai. Ja ar kristīgās ticības ieviešanu viņam diez kā neveicās, tad kā diplomāts viņš bija izcils. Ar cilšu vadoņiem viņam sadraudzēties nebija problēmas. Šķiet, ka vietējo paražu un valodas saprašana arī ir bijis nopietns bonuss. Livingstons bija viens no pirmajiem baltajiem, kurš atklāja Viktorijas ūdenskritumu, veica Āfrikas iekšējo upju kartēšanu un šķērsoja Āfriku no Angolas līdz Mozambikai.

Šī grāmata ir arī labs ieskats kā padomju laikos uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu. Varētu jau pārtulkot Livingstona memuārus un dot, lai lasa. Taču ir jāatzīst, ka šādi memuāri nudien nebūtu labi nenobriedušam jaunekļa prātam. Tajos ir par daudz Dieva vārda pieminēšanas, britu impērijas slavināšanas un britu iekārtas pārākuma uzsvēršanas. Portugāļi un holandieši ir maitas gabali gan no Livingstona, gan padomju iekārtas viedokļa, tādēļ tekstus par viņiem var atstāt nemainīgus. Tādēļ lai izvairītos no lieka riska Livingstona memuārus pārstrādā Arturs Lielais un šaubīgās vietas tiek izmestas vai arī pasniegtas ar autora piebildēm. Tādēļ grāmatu īsti nevar saukt par vēsturi, piedzīvojumu vai biogrāfiju, jo viss tiek pasniegts pareizās domāšanas kontekstā, nemaz neuzticoties lasītāja spriestspējai. Līdz ar to visa grāmata ir slēpta PSRS ideoloģijas uzspiešana jaunajam lasītājam.

Neviena grāmata nevar tikt izdota, ja tajā nav pieminēts Kārlis Markss. Šeit tas ļoti labi iederas, jo ap Livingstona laikiem viņš arī bija aktīvs manifestu rakstītājs. Tādēļ sākumā var samulst un domāt, ka grāmata patiesībā ir par Marksu, jo viņa idejas par šķiru cīņu tiek piesauktas visai bieži. Livingstonu autors ir nolēmis atainot kā no realitātes atrautu pamuļķu entuziastu, kurš ir sava laikmeta produkts. Ar aizmiglotām acīm viņš skatās uz pasauli, bet neredz patiesās problēmas. Lai ar vergu tirdzniecības ietekmi uz Āfrikas ciltīm viņš vēl spēj identificēt, tad britu mantrausīgo ekspluatējošo kapitālismu viņš neparko nespēj saskatīt. Viņam šķiet, ka ekspluatācija nav nekas slikts. To parāda arī epizode, kurā Livingstons pēc atgriešanās no Āfrikas dodas runāties ar savas dzimtenes strādniekiem un tiem saka, ka jāpakļaujas saviem saimniekiem. Strādnieki uz viņu apvainojas un vairs uz vieslekcijām neaicina. Nezinu,  cik daudz šajā notikumā ir faktu un cik izdomājumu.

Vispār jau grāmatas autora moralizēšana ir diezgan kaitinoša un visnotaļ apgrūtina lasīšanas procesu. Sevišķi, ja to dari laikos, kad neviens vairs nenēsā pie žaketes pioniera zīmotni, un pa lielam ir pie kājas komunisms kā nākotnes pasaules mērķis. Varbūt grāmata atstātu labāku iespaidu, ja to lasītu dzerot maniokas kandžu no kaltēta ķirbja trauku un fonā klausoties čibokvi cilts dziedājumu. Nešaubos, ka paša Livingstona grāmata ir labāka lasāmviela par autora atstāstījumu. 4 no 10 ballēm.

“Tigris” okeānā by Jurijs Senkevičs

Tigris okeānā

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas maratons turpinās. Pret grāmatām un pašu ideju esmu sācis nedaudz atsalt un sāk pietrūkt entuziasma. It kā jau puse pievārēta un atliek tik virzīties līdz finišam, taču atlikušajā kaudzē, neskatoties uz taupīgumu, ir daudz šlakas, kuru lasīšanai grūti saņemties. Senkeviča piedzīvojumus uz Ra es lasīju gada sākumā, neteikšu, ka viņa stils mani aizrāva, bet lasīt varēja.

Pazīstamais padomju ārsts, žurnālists un ceļotājs Jurijs Senkevičs stāsta par starptautisko ekspedīciju, ko vadīja ievērojamais norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas uzdevums bija noskaidrot, cik tālu un cik ilgi var burāt okeānā meldru laiva. Autors pastāsta, kā pēc seno šumeru parauga tika būvēta meldru laiva “Tigris”, un kā sakomplektēta internacionālā komanda, kurā ietilpa deviņu valstu pārstāvji. Lielu interesi rada stāsts par mūsdienu Irāku, Bahreinu, Omānu, Pakistānu un Džibuti, par dramatisku notikumu pilno ceļojumu Indijas okeānā pa seno jūrnieku ceļu.

Jurijs Senkevičs PSRS skaitījās viens no galvenajiem ceļotājiem. Ja nemaldos viņš pat vadījis slaveno raidījumu “Ceļotāju klubs”, kurā padomju pilsonis katru svētdienu (vai sestdienu) varēja apskatīt valstis, uz kurām viņš, iespējams, nekad nenokļūs. Savu popularitāti viņš ieguva tieši sapinoties ar Tūru Heijerdālu un viņa plostu projektiem. Tūrs bija īsts paleoplostotājs, viņam patika izvirzīt hipotēzes par seno ļaužu pārvietošanās metodēm, un tad pierādīt tās praksē. Prakse parasti bija plosts un pēc iespējas autentiskākas tehnoloģijas. Šoreiz ir pienākusi kārta šumeriem un viņu iespējamo ceļošanu pa jūru uz Indas ieleju. Plosta būvmateriāls – meldri tiek uzskatīts par pietiekoši autentisku padarīšanu.

Viss stāstījums ir no autora skatu punkta. Ja būsim pavisam godīgi, tas nudien nav gluds stāsts. Lielākoties tie ir izvilkumi no dienasgrāmatas, kas aptuveni iezīmē ceļojuma gaitu. Autors pats atzīst, ka dienasgrāmatu rakstīt nav viegls process, un lai arī vēlāk par to nākas kost pirkstos, saņemties viņš nespēj tik un tā. Tāpēc vietām ir iestarpināti izvilkumi no LPE ar apmeklēto vietu raksturojumiem. Taču ar šiem dienasgrāmatas izvilkumiem pietiek, lai būtu interesanti. Ja iepriekšējā grāmatā lāga nevarēja saprast, kad rakstīts par Ra I un kad par Ra II, tad te viss notiek uz Tigris.

Kā jau ierasts, komanda ir internacionāla, Tūrs ir savedis kopā visdažādākos cilvēkus no komunistu ārsta līdz meksikāņu miljardieriem. Daļu autors jau pazīst, dažus redz pirmo reizi. Komandas savstarpējās attiecības viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatas šķautnēm. Lai ar pasniegta no viena cilvēka skatpunkta, viņiem ir bijuši daudzi stūrīši, ko vienam pret otru aprīvēt. Detlefs, piemēram, no VFR – ej un runā ar tādu par Otro pasaules karu. Vai Normans, kurš ir amerikāņu kapitālists un ar tendenci visus izrīkot. Autors kā ārsts man radīja visnotaļ draņķīgu iespaidu. Vīrs ir totāli ķerts uz pseidozinātnēm, brīnos, ka nesāka visus zieķēt ar homeopātiskām smērēm un apstājās tikai pie mūmija. Interesanti, cik noprotams no mājieniem, puikām bijušas problēmas ar personisko higiēnu un lielākoties pa plostu dzīvojušies pliki. Tāpat pārstiedz autora naivums, vai tulkotāja nezināšana. Ārzemju kolēģis runā par hipotēku, bet grāmatā rakstīts hipotēze.

Lai ar autors mēģināja izvilkt visu pasākumu rožainās krāsās, runājot par koncepta pierādīšanu un teorētiskā pamatojuma bāzes savākšanu. Manuprāt ceļošanas sākuma posms bija totāla neveiksmju sērija. Plostu projektējot pieļautas kļūdas, cauri Persijas līcim viņus praktiski izbuksēja sauskravnieks. Un kad vīri bija iešūpojušies ceļojumam, viņus uzmeta arābu valstis negarantējot drošību – karš, ko, lai dara. Lielākā plostošanas problēma bija kuģu ceļi, kas šumeru laikā nebija. Šķiet, kas var kaitēt plostam, kurā satilpst vienpadsmit vīri, bet ej tu tādu knisli no tankkuģa ieraugi.

Autors sūdzējās arī par vājo ekspedīcijas atspoguļojumu ārvalstu presē. Visu pasākumu sponsorēja ziņu dienestu konsorcijs un tādēļ ekspedīcijas dalībniekiem bija noteikti ierobežojumi, obligāta filmēšanās un jācenšas nenopludināt ziņas. Tajā pašā laikā konsorcijs, kuram piederēja visas tiesības uz dokumentālo informāciju, neko nedarīja, lai vairotu ekspedīcijas atpazīstamību. Reizēm radās arī priekšstats, ka ja ne padomju jūrnieki, tad Tigris tā arī sapūtu kādā no Persijas līča piekrastēm, uzmests uz rifa.

Viegls un interesants lasāmais, aizved uz tālo 1978. gadu, kad pasaule vēl bija pavisam citāda. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts lasīt.

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Around the World in 50 Years

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.