Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam    paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā.  Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.