Salamina by Rokvels Kents

“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā šis noteikti ir vissavdabīgākais autors. Mākslinieks, kas uz pasauli skatās nedaudz savādāk nekā pārējie. Daudz ceļojis gan Zemes ziemeļos, gan dienvidos. Par piedzīvoto stāsta poētiski ar aizrautību. Ja gribas labu ceļojuma stāstu, tad šis autors ir tieši tas, pēc kura grāmatām sniegties.

Šoreiz autors vēsta par saviem piedzīvojumiem trīsdesmitajos gados, kad viņš uz gadu bija apmeties Grenlandē. Uzbūvējis mājiņu, pieņēmis darbā kalponi ar viņas trīs bērniem. Tā arī ir tā Salamina, kurai par godu grāmata nosaukta. Un tad vienkārši dzīvojis un strādājis. Dalījies priekos un bēdās ar vietējiem. Viņu ir uzmetuši, jo viņš ir vientiesis pat eskimosu skatījumā, viņu uzmet pat dāņu administrācija. Taču Rokvels Kents nav no tiem, kas ņem ļaunā, viņa optimistisko skatu uz dzīves nevar sadragāt nekas.

Tieši šo viņa bezrūpīgo skatījumu apskaudu visvairāk. Nevar teikt, ka viņam nerūp nākotne un ikdiena, šajā jomā viņam viss ir kārtībā. Viņš vienkārši neļauj ikdienišķiem sīkumiem sagandēt sev dienu, un pret visu attiecas kā pašu par sevi saprotamu. Tā vienkārši ir, un ja tur neko nevar mainīt, tad nav arī ko lieki satraukties. Šajā ziņā viņš ir diezgan līdzīgs Grenlandes pamatiedzīvotājiem, tie gan ir daudz bezrūpīgāki un dzīvo tikai šodienai.

Nevar teikt, ka autors Grenlandiešus īpaši slavinātu vai apliktu, viņš vienkārši raksta, kā bija. Viņa apraksti vietām šķiet pārāk tieši, vietām pārāk naivi. Ja ticam viņam, tad lielākā daļa Grenlandiešu ir jautri, izpalīdzīgi un visādi citādi patīkami ļaudis, kas par cigāru aizdos tev savu sievu. Sieva ar’ neiebildīs. Ja tu viņam samaksāsi par nostrādāto darba dienu divu dienu taksi, viņi otrajā dienā neieradīsies. Ja tu viņiem iedosi dāvanu, paldies vari negaidīt, jo tā taču ir tava iniciatīva. Ja tu rīko dejas, tad rēķinies, ka uz tām ieradīsies viss ciems – aicināts vai neaicināts. Ja mēģināsi ar cita sievu nolīst kādā šķūnī, pēc brīža ap šo šķūni būs sapulcējies pamatīgs ziņkārīgo pulks, jo interesantas lietas te ir retums.

Brīžos, kad autors apraksta vietējos mājas, viņš lielākoties lieto izteicienus – smirdoša, tumša ala un iedzīvotājus kā netīrus sušķus, kuri cenšas pārāk nemazgāties. Tas gan neliedz šiem sušķiem pieņemt bāreņus un vecus cilvēkus savā mājā kā pašu ģimeni. Jā, viņi var aizmirst sakopt savu māju un nudien neies kaimiņam palīgā pārjumt jumtu. Taču brīdī, ja kāds slīks, nedomājot metīsies to glābt riskējot ar savu dzīvību. Bet ja sākas sabiedriskie projekti, tad neviens nespēs atturēt viņus no līdzdalības.

Šoreiz salīdzinot ar citām grāmatām autors vairāk raksta par cilvēkiem un mazāk par pašu Grenlandes dabu. Bet ir skaidrs – šī vieta viņam patīk, viņš pat priecājas, ka Grenlande ir slēgtā zona, jo citādi tūristi visu šo skaistumu izpostītu, un kā blakusefekts aizietu arī eskimosu bagātā kultūra. Ir pāris vietas kur eskimosi stāsta savas pasakas, jāatzīst, dīvainākus stāstus es neesmu lasījis. Ir arī izbraucieni ar suņiem, vaļu ķeršana, citu cienu apmeklējumi un dēkas ar svešām sievām.

Pēc struktūras grāmata sastāv no īsiem stāstiem, kuri sakārtoti hronoloģiskā secībā. Daži no viņiem ir par cilvēkiem, citi ir poētiskie apraksti, dažus es vienkārši nesapratu. Grāmata nav no tām, kuru gribēsi izlasīt visu uzreiz neatraujoties. Var mierīgi nolikt arī malā un padarīt citas lietas. Taču reiz sācis lasīt izlasīsi līdz galam, jo darbojošies personāži ir pārāk kolorīti, lai neuzzinātu par viņiem visu.

Ar mierīgu sirdi šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ir vērts lasīt par Grenlandi, kāda tā bija. Jau nedaudz civilizācijas samaitāta ar cukuru, šnabi, kafiju un cigaretēm. Bet cilvēki vēl nebija aizmirsuši savās vecās tradīcijas. Man patika, rakstnieks manuprāt ir nedaudz traks un nedaudz pasists, bet tā jau ir tikai skaudība par to, ka pats nespēju uz dzīvi tā paskatīties. Nudien iesaku izlasīt.

Kāvu vārtos by Lennarts Meri

Joprojām cenšos izpildīt savu mērķi izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas līdz šī gada augustam. Daudz jau vairs nav palicis ne grāmatu, nedz atlikušo nedēļu ziņā. Šī grāmata manā kolekcijā parādījās viena no pirmajām, un izlasīt es viņu plānoju jau pāris gadus atpakaļ, taču nekad nesanāca.

Grāmatas autors šo grāmatu sarakstījis laikā, kad viņš vēl nebija Igaunijas prezidents, bet parasts literāts, kas ceļoja pa lielās Padomju Savienības ziemeļu teritorijām. Ceļoja kā jau tajos laikos literātiem pieņemts, uzsēžoties uz astes pazīstamiem kuģu kapteiņiem vai diedelējot vietu tālo ziemeļu lidmašīnas reisos. Viņa sākotnējais plāns ir ar kuģi nokuģot visu Ziemeļu jūras ceļu. Savulaik PSRS komplektēja kuģu karavānas, kas veda produktus un materiālus uz tālajiem ziemeļiem, izmantojot visīsāko jūras ceļu. Priekšā ledlauzis, aiz tā kuģi un uz priekšu. Tirdzniecības kuģi pielāgoti speciāli ledus apstākļiem, un viss brauciens notiek ar zināmu komfortu. Izņemot brīžus, kad kuģi iestrēgst ledū un gaida apstākļu uzlabošanos.

Grāmatā autors mēģina izpausties uzreiz veselās trijās sižeta līnijās. Pirmā un pati galvenā ir viņa ceļojuma līnija. Tajā viņš stāsta personiskos novērojumus, sarunas ar cilvēkiem, pārdomas ar vietām. Autors labprāt tiekas ar tālo ziemeļu ļaudīm, jūt līdzi viņu liktenim. Saprot, ka no civilizācijas nekur neaizmuksi, bet tai pašā laikā gaužoties, ka pazūd veselu tautu vēstures slānis. Etnogrāfi uz nomalēm nebrauc un vietās, kur tūkstošiem gadu dzīvojušas čukču ciltis, parādās desmitiem Taisno, Līko un citu upju. Šos nosaukumus devuši ģeologi, bet īstos vārdus neviens nav parūpējies saglabāt. Papildus viņš meklē ziemeļos igauņus, tie šad tad tur parādās, un tad viņiem ir par ko runāt. Vispār bija skumji lasīt par čukču kultūras izzušanu. Mūsu stereotips par čukčiem nav diez ko glaimojošs. Taču patiesībā šī tauta labu laiku ir turējusies pret cara Krievijas iekarojumiem, un viņu kultūra ir diezgan bagāta. Taču kā jau viss, kas lielākoties balstās uz mutvārdu tradīciju, daudz kas ir zudis. Tādēļ lasītājam nākas uzzināt par mūsdienīgo čukču kultūras elementiem kā Kurinātāju deja un Cīņa pret nesaimnieciskumu.

Otra nozīmīga sižeta līnija ir vēstures izklāsts no pirmajiem kazakiem, Kuka, Beringa un citiem polārpētniekiem. Neskatoties uz visnotaļ garo krasta līniju, līdz deviņpadsmitajam gadsimtam cilvēki tur centās nerādīties. Te nu gan igauņi ir atstājuši paliekošas pēdas. Starp citu Ainažu jūrskolas audzēkņiem arī bija liela nozīme polāro apgabalu apgūšanai. Šī ir grāmatas interesantākā daļa, lai gan ļoti maza pēc apjoma. Ja neskaita stāstu par to, kā Čukotkas pussalā atnāca komunisms. Šim stāstam gan tiek veltītas daudzas lapaspuses, un netiek aizmirsts pat Artūrs Bērziņš.

Trešā daļa ir dažādas autora pašsacerētas vēsturiskas ainiņas, kas lielākoties notiek Igaunijā un kalpo kā pavērsiena punkti polārajā pētniecībā. Nezinu, uz tiem es vispār nespēju pavilkties. Autors tiešām ir centies, lai parādītu cik svarīga Igaunija ir bijusi Ziemeļu ceļu ekspedīciju organizēšanā un ierosināšanā. Arī viņš pats reiz centies izveidot vienu plašu etnogrāfiskās izpētes ekspedīciju, bet tā izčākstējusi vēl nesākusies.

Grāmata, izņemot vēstures daļas, ir apbrīnojami nogurdinoša sava sociālā reālisma aprakstā. Ja vēlies aizmigt bez modernās medicīnas palīdzības, tad noteikti rekomendēju šo darbu. Mierīgi sēžot viņu nav iespējams izlasīt vairāk kā pārdesmit lapaspuses no vietas. Smadzenes vienkārši atslēdzas, un lasītājs jau guļ. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var, kaut vai vēstures dēļ vien. Neizslēdzu, ka atradīsies cilvēki, kuriem autora rakstības stils ies pie dūšas daudz labāk nekā man. Un galu galā, iespējams, tulkojums ir pavisam čābīgs.

Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā by Žils Verns

Kārtējā apstāšanās pie “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu plaukta mani nedaudz sabaidīja, ja es tā turpināšu, tad ar šo sēriju divu gadu laikā nekādi netikšu cauri. Tādēļ tika pieņemts lēmums sasparoties un motivācijas labad tika upurēta viena no labajām atlikušajām grāmatām. Padomjlaiku bērnam Žils Verns bija piedzīvojumu stāstu lielmeistars. Tas nekas, ka vēlāk dzīvei ritot un lasītājam pieaugot, tu viņa darbos sāc pamanīt enciklopēdiju izrakstus, futūrismu, kas nemaz nav futūrisms, tas viss nāk pēc tam. Laikā, kad esi grāmatas mērķauditorija, Žils Verns spēj dot tieši to ko no viņa sagaidi – episku piedzīvojumu.

Ko darīt cilvēkam, kas ir vīlies savas zemes pētniekos? Kā viņam rīkoties, kad atverot avīzi redz kārtējo amerikāņu vai franču pētnieku sasniegumu? Varētu jau doties pats, taču ja iepriekšējās divas reizes ir bijušas tik neveiksmīgas, ka neviens nav gatavs ar tevi braukt vienos ratos? Kapteinim Haterasam nākas ķerties pie viltības. Viņš organizē ekspedīciju, neatklājot tās finansētājus. Nauda ir liela, galamērķis netiek izpausts. Galvenais, lai matroži būtu atturībnieki.

Katrai Žila Verna grāmatai var atrast centrālo tēmu, par kuru autors ir vēlies izstāstīt. Šīs grāmatas centrālā ass ir Franklina bēdīgi slavenā ekspedīcija, no kuras neatgriezās nedz Erebuss nedz Terors. Īsto ekspedīcijas dalībnieku likteni izdevās noskaidrot tikai pavisam nesen. Verna laikā par to bija pieejamas tikai pāris informācijas drumstalas. Tādēļ esiet gatavi, ja kaut kur runās trīs matroži, vai ar runu uzstāsies doktors Kolbonijs, viss agri vai vēlu novedīs līdz Franklina ekspedīcijai.

Visus notikumus mums nākas uzzināt no Kolbonija stāstiem, viņš ir ekspedīcijas mediķis un zinātnieks. Strādā arī par komandas psihologu. Nav nekāds joks vest uz kuģa spirtu mucās tai pat laikā liekot ievērot sauso likumu. Matroži pieprasa šmigu gandrīz tūlīt pēc iziešanas no ostas. Kā jau vienmēr stāsta varoņi ir tikai ideju izkārtnes. Haterass ir ar savu mērķi apsēsts fanātiķis, kuru īpaši neuztrauc pārējo liktenis un ko darīt pēc mērķa sasniegšanas. Ziemeļpols ir viņa pasaules centrs, un visa viņa dzīve ir pakārtota tam. (Labi, mūsu visu pārējo arī, bet mēs to neuztveram tik sakāpināti). Viņš ir tipisks trakais ceļotājs ar degošu sirdi un kvēlojošām acīm. Lielākā vājība ir mesties peldēties, ietinoties britu karogā.

Dakteris Kolbonijs ir cilvēks – enciklopēdija, kuru satrauc Haterasa apsēstība un māc šaubas par ekspedīcijas labvēlīgu iznākumu. Taču viņš ir zinātnieks un mērīs temperatūru pat tad, ja būs jāmirst bada nāvē. Viņš pie jebkuras izdevības izplūdīs garos vēstures un dabzinātņu faktu uzskaitījumos un gūs no tā patiesu prieku. Šokēja, ka autors nav iekļāvis savu standarta tēlu – cilvēku, kuram patīk nogalināt dzīvniekus. Te viņi par tādiem strādā uz pusslodzi.

Matroži un kapteiņa pirmais palīgs ir dumpīga nīkuļu banda, kurus izrādās ir iedvesmojusi tikai lielā nauda! Viņi nudien negrib atstiept kājas ideālu dēļ. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šie ir vajadzīgi tikai sižeta pavērsienam. Vēl ir Džonsons, cilvēks, kurš spēj pazaudēt visnozīmīgākās lietas visatbildīgākajos brīžos. Kad viņš pakāsa šķiltavas, es nodomāju: “Pad..sa kuģi un nu pad..sa šķiltavas.”. Bet viņš ir nepieciešamais vientiesis, kuram jāuzklausa Kolbonija atklāsmes grāmatas beigu daļā.

Zinātniskā sadaļa ir laikmeta garam atbilstoša un tur nebūtu lāga ko piesieties. Daļa zinātnieki nudien bija pārliecināti, ka Ziemeļpola tuvumā atrodas vaļēja jūra un, tehniski izlaužoties cauri ledājiem, tikšana uz polu būtu viegls pasākums. Tādēļ kuģim, kas pielādēts ar pulveri un petardēm, lai spridzinātu ledu, problēmām nevajadzētu būt. Dažas lietas gan izraisīja smieklus. Piemēram, leduslāču koordinētā darbība, varētu padomāt, ka viņiem tur ir kāda arktiskā civilizācija. Žēl ir arī ekspedīcijas dalībnieki, kuriem nākas ciest badu tikai tādēļ, ka viņi nemācās no savām kļūdām. Un dakterim Kolbonijam nav nekādas nojēgas par skorbuta patiesajiem cēloņiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, grāmata piedāvā piedzīvojumu, un autors to realizē visnotaļ veiksmīgi. Var jau vīpsnāt, ka sižeta pamatā ir reālu ekspedīciju dalībnieku kauli, bet tas tajos laikos bija tieši tas, kas vajadzīgs. Galvenās atziņas šajā grāmatā arī nav peļamas. Laba komanda spēj atrast izeju arī kritiskās situācijās, un nav lāga, ja esi apsēsts ar vienu ideju. Šī ir viena no tām bērnības grāmatām, kuru droši var pārlasīt.

Kurss N by E by Rokvels Kents

Ar šo grāmatu man ir bijušas īpašas attiecības. Pirmkārt, neskaties uz kompasu, kas attēlots uz vāka, es viņu ne reizi bērnībā neatšķīru. Neuzrunāja. Tieši tāpēc man nebija ne jausmas, ka arī šī grāmata ietilpst „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tikai sākot vākt sērijas grāmatas, es atklāju, ka šie dīvainie vāki te piederas. Nezinu kādēļ, bet Rokvela Kenta grāmatām šajā sērijā ir nestandarta vāki un grāmatas muguriņas.

Centrālais sižets ir autora ceļojums pa jūru no Amerikas uz Grenlandi. Ceļo viņi mazā jahtā trīs vīri. Rokvels ir tīri apmierināts ar kapteini Arturu Allenu, kura kuģis „Direction” ir ekspedīcijas peldlīdzeklis. Taču viņš ne acu galā nevar ieredzēt kapteiņa palīgu Kupidonu. Tas ir resns, baudkārīgs franču jauneklis, kas piedevām ir slinks un neko lāgā bez bakstīšanās nedara. Rokvels ir ticis pie stūrmaņa amata, par navigāciju viņam nav pārāk liela saprašana, taču pamatus viņš zina.

Neskatoties uz dīvaino komandu, Rokvels ir nelabojams optimists. Vismaz viņš tā pasniedz sevi stāstā. Viņš mīl Arktiku un ir gatavs doties uz turieni vienalga kādā veidā. Arī pārējie biedri nav nekādi čīkstētāji un īpaši neiespringst briesmu priekšā. Mūsdienās, kad GPS uztvērēji ir katrā štruntā, ekspedīcijas dalībnieku nespēja noteikt savu atrašanās vietu šķiet smieklīga Bet savulaik, ja tevi pāris dienas pašūpoja vētrā bez saules, un krasta līniju uz aci nepazini, bija problēmas. Šiem puišiem šādu problēmu bija ļoti, ļoti daudz. Ja turies tuvu krastam, var uzdurties rifiem, ja vilksies nostāk, var sabraukt milzīgie tvaikoņi, ja iespersies miglā jūrā, nebūs ne jausmas, kur straume tevi aiznesīs.

Noteikti savulaik, kad cilvēki nebija pieraduši pie komforta, tā bija normāla lieta. Mūsdienās šādu pasākumu iespējams sauktu par ekstrēmu, bet tad tā bija ikdiena. Jūrnieki deva viens otram padomus – līdz vakaram šķērsojiet šaurumu un tieciet ostā.

Kad autors neraksta par pašu ceļojumu un trauku mazgāšanas kārtību, viņš pievēršas dabas aprakstiem. Nav ko noliegt tie viņam sanāk labu labie, un arī pašam sāk šķist, ka aizbraukt uz Labradoru, Ņūfaundlendu un Grenlandi nemaz nav tik slikta ideja. Kali, jūra un saullēkti patīk arī man.

Grāmatas pēdējā daļa ir veltīta Grenlandei un tās iedzīvotajiem. Eskimosi divdesmito beigās vēl bija tautiņa, kuru vēl nebija civilizējuši. Cilvēki vēl devās jūrā, pārāk ar alkoholu neaizrāvās un Kristu kā savu pestītāju lāgā neatzina. Pats Rokvels viņus uzskatīja par bērniem, vismaz sākumā. Taču ar laiku guvis ieskatu viņu dzīvēs, saprata, ka šiem cilvēkiem ne velti ir izdevies pārdzīvot tūkstošiem ziemu, un tieši savu paražu dēļ viņi ir noturējušies pie dzīvības.

Grāmatas bonuss ir autora ilustrācijas, es gan neteiktu, ka man viņas dikti patiktu, taču PSRS laikos Rokvelu Kentu atzina kā labu sociālā reālisma mākslinieku. Viņš uzskatīja, ka mākslai nav jābūt atrautai no darbaļaužu sadzīves (kur nu vēl kaut kāds abstrakcionisms), nedaudz simbolisma var iepīt, lai nebūtu realitātes tiešs atveidojums, bet neko vairāk.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Man patika, autors prot aizraut lasītāju līdz savos ceļojumos un pavēstīt tam savus novērojumus. Ja gribas palasīties par to, kā ceļoja pērnā gadsimta pirmajās desmitgadēs iesaku.

Inženiera Andrē uzbraukšana gaisā by Pērs Ulovs Sundmanis

Šoreiz izvēloties nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu nospriedu pievērsties tādai, kuru jau no bērnu dienām biju gatavojies izlasīt, taču nekad tā īsti nebija sanācis laika. Grāmatu biju cilājis desmitiem reižu, taču vāks kaut kā neuzrunāja, nevarēju īsti saprast, par ko viņa ir, cik tur izdomājums cik patiesība. Lasīšana visu laiku atlikās. Tomēr pēc divdesmit pieciem gadiem grāmata sagaidīja savu kārtu.

Trīs bezbailīgi balonisti un polārpētnieki 1897. gadā nolemj rīkot ekspedīciju uz Ziemeļpolu ar gaisa balonu. Ekspedīcijas dalībnieki ir Andrē, Strindbergs un Frenkelis. Nevienam no viņiem nav lielas pieredzes nedz ar pārgājieniem polārajos apgabalos, nedz balona vadīšanā. Pasākums nodrošina pasaules slavu, jo veiksmīga iznākuma gadījumā viņi būs pirmie cilvēki, kas nokāps uz Ziemeļpola un uzvilks tur Zviedrijas karogu. Autors balstoties uz ceļojuma dienasgrāmatām, vēsturiskām liecībām un avīžu rakstiem ir aprakstījis šo ceļojumu prozas darbā.

Ja gribam pavisam īsi raksturot Andrē ceļojuma būtību, tad varam izteikties šādi – gaisa balons “Ērglis”, opijs, morfijs, ragavas, leduslāču gaļa, trihineloze, roņu gaļa, caureja, krampji, nāve. Ceļotāji ir absolūti diletanti – Andrē pieredze gaisa kuģošanā nesasniedz pat desmit pacelšanās reizes. Balons startējot zaudē lielāko daļu no sava balasta, un tādēļ plānotais ceļojuma ilgums ievērojami saīsinās. Apkalpes komandieris un tās locekļi slimo ar fatālismu un neizlēmību, kas kombinējoties ar lepnumu un kaunu rada visus apstākļus katastrofai. Cilvēki laikus neprot apstāties, saprast, ka pasākums nolemts neveiksmei, bet tikai dodas tālāk.

Tomēr neskatoties uz visu diletantismu, vīri diezgan veiksmīgi veica pārgājienu no nolaišanās vietas līdz Jaunislandei (tagad Baltā sala), un, iespējams, būtu pat veiksmīgi pārziemojuši. Taču kaut kādu iemeslu dēļ uz salas visi gāja bojā. Pastāv vairākas versijas. Viena no tām ir saslimšana ar trihinelozi, jo vīri cītīgi ēda leduslāči gaļu, sūdzējās par sāpēm muskuļos un mocījās ar caureju. Tomēr pastāv vēl pāris versijas, leduslāča uzbrukums, saindēšanās ar svinu, tvana gāze un narkotiku pārdozēšana. Lai vai kā nebūtu, vīrus atrada tikai pēc 33 gadiem un atliekas tika kremētas bez dziļākas izpētes.

Darbs ir uzrakstīts labi. Izklāstījumā lasītājam tiek sniegti daudz un dažādi fakti. Autors notiekošo stāsta bezkaislīgi, paziņojot galvenos notikumus. Ceļotāju dialogi lielākoties ir paša autora izdomāti balstoties uz to, ko viņš spējis izlobīt no dienasgrāmatām. Ekspedīcijas dalībnieki no vienas puses uzvedas kā cilvēki, dara ikdienas darbus, nedaudz kašķējas un mokās ar caureju. Taču viņi uz savu likteni un nākotni skatās tā kā atsvešināti, it kā viņiem būtu vienalga vai izdzīvos vai neizdzīvos. Šaubos, ka vīri būtu tik viegli pieņēmuši savu likteni, sevišķi pēc tam, kad viņi bija tikuši līdz pat salai ar nopietniem pārtikas krājumiem.

Lai tur kā arī nebūtu, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Noteikti mani pamudinās izlasīt pārējās agrīnajai aeronautikai veltītās grāmatas, kuras atrodamas manā grāmatu plauktā. Ja patīk ceļojumu apraksti un nebaida tas, ka visi beigās iet bojā (neuzskatu to par maitekli, jo kurš gan nezina kā beidzās Andrē ekspedīcija).

Ceļš uz ziemeļiem by Vladimirs Sņegirjovs, Dmitrijs Šparo

Šī jau būs četrdesmit trešā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmata, kuru pēdējā laikā būšu izlasījis. Tā kā ar fantastiku un piedzīvojumiem man jau ir bijis bagāts gads, tad nolēmu nedaudz palūkoties ceļojumu virzienā. Un kas gan varētu būt jaukāks par Padomju polārpētnieku sasniegumiem Ziemeļu ledus okeāna piekrastes un Ziemeļpola ledāju izpētē?

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka nemaz necentīšos ko pats no savas galvas izdomāt. Šās grāmatas autori — žurnālists Vladimirs Sņegirjovs un ekspedīcijas priekšnieks, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts Dmitrijs Šparo stāsta par laikraksta «Komsomolskaja pravda» polārās zinātniski sportiskas ekspedīcijas pārgājieniem Arktikā 1970.—1976. gadā. Tās dalībnieki uz slēpēm šķērsoja pašus bargākos Padomju zemes rajonus aiz polārā loka gan Taimiras pussalā, gan Severnaja Zemļā, gan pa dreifējošiem lediem un no Vrangeļa salas pāri okeāna lediem sasniedza staciju «Ziemelpols-23». Grāmatā spilgti tēlota gan Arktikas daba, gan varoņdarbi, ko padomju jaunieši-sportisti veica par godu Dzimtenei, gan Arktikas izpētes spilgtākās lappuses.

Patiesībā jau viss ir tieši tā kā rakstīts anotācijā padomju jaunieši-patiešām ir sportisti, kuri daļu sava mūža ir veltījuši polāro apgabalu izpētei. Darbojās uz pliku entuziasmu un kā šajā gadījumā ar avīzes atbalstu (vairāk gan publicitātes un iespējams finansējuma). Neesot polārajos apgabalos, vīri nopietni trenējās stiepjot uz muguras mugursomas pilnas ar ķieģeļiem. Piešaujot roku iglu būvēšanā Piemaskavas apkārtnē, saliedējot komandu īsos pārgājienos un norūdot sevi morāli. Viss šis process grāmatā vairāk vai mazāk tiek aprakstīts. Autori lielu uzsvaru liek tieši uz katra dalībnieka psiholoģisko sagatavotību un spēju iekļauties grupā. Ja cilvēkam visu dienu ir jāstiepj piecdesmit kilogramu smaga mugursoma, tad spēja uztvert citus adekvāti ir zelta vērta.

Paši ceļojumu apraksti ir izdevušies tādi pablāvi. Tā kā visas ekspedīcijas dienasgrāmatas pēc tam tika nodotas avīzei un viņu gaitām sekoja liela daļa PSRS, tad ieraksti dienasgrāmatās ir pilni pacilājoša patosa un vairāk pauž rūpes par padomju ļaudīm, nevis par to, ka kāds komandas biedrs, saķēris sniega aklumu un kavē visu pagastu. Lai gan tas, ka komandas iekšējās nesaskaņas (ja tādas maz bija) netiek iznestas ārpusē, iespējams, ir labi. Varbūt viņi tiešām ir patiesi ideālisti, kas visam dzīvē redz jēgu un tādēļ par pāris cara laika ekspedīcijām spriež ar izbrīnu, nu kā gan cilvēki var padoties, ja vēl ir dzīvi. Kādēļ šauties nost, ja ir cerība izglābties?

Grāmatas lielākais pluss ir padomju polārpētniecības vēstures apraksts. Mūsdienās par šo tematu mūsu infotelpā vairs nekas neizskan. Nez vai kāds maz atminas Papaņinu vai pat šīs grāmatas autoru, kurš ar slēpēm nokļuva ziemeļpolā, vai kāds vairs zina par Herkulesa pazušanu ar visu apkalpi un to, ka savulaik Severnaja Zemļa tika uzskatīta par mītu vai maksimums mazu saliņu grupiņu? Šīs visas vēstures peripetijas lasītājam tiek izstāstītas. Viens no grāmatā aprakstītajiem ceļojumiem arī bija saistīts ar pazudušo kuģu apkalpes pēdu meklējumiem arktiskajās salās.

Interesanti ir lasīt par septiņdesmito gadu polārpētnieku aprīkojumu. Te nav nekādas runas par ultraviegliem materiāliem, te kinokameras vien sver 25 kilogramus. Atrašanās vietu nosaka pēc sekstanta nevis ar GPS ierīci. Rācija ir nopietna iekārta, kura viegli lūzt un kuras pārklājums nav ideāls. Šie vīri radīja jaunievedumus polārpētniecības aprīkojumā, un paši arī tos testēja. Viņu pārgājieniem līdzi sekoja veseli zinātniskie institūti, lai noskaidrotu kā cilvēka organisms panes ekstremālus apstākļus, kā glabājas pārtika un kā uzvedas instrumenti. Vienīgais, manuprāt, autori nepamatoti piesienas leduscirtņa izgatavotājiem, tas redz salūza. Domāju, ka tur pie vainas bija lielais sals, kas izmainīja metāla īpašības padarot to trauslu.

Lieku 7 no 10 ballēm, ja atmet ideoloģisko slāni, tik un tā pāri paliek pietiekoši daudz interesantu lietu, lai būtu vērts šo grāmatu lasīt.

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā. Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …