Pa nepazīstamo Mikronēziju by Miloslavs Stingls

Skatoties plauktā uz šo grāmatu, mani pārņēma aizdomas, vai “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju maz reiz izlasīšu. Ar iepriekšējiem darbiem autors mani bija pārliecinājis, ka viņa darbos lasāma ir tikai trešdaļa no sarakstītā, pārējā daļa ir tik neinteresanta, ka kalpo kā vislabākās miega zāles. Tomēr saņēmos un lasīju.

Ievērojamais čehu zinātnieks un etnogrāfs Miloslavs Stingls apceļojis Mikronēziju, kura ietilpst 2900 salu un kuru eiropieši vēl nesen pazina visai maz. Autors stāsta par šo salu vēsturi, dabu, saimniecību un jo sevišķi par saliniekiem — viņu dzīvi, tradīcijām, ticējumiem, īpatnībām.

Teikšu uzreiz – šī ir vislabākā no autora grāmatām, kuru man nācies lasīt. Un laba tiešā nozīmē, viņam ir izdevies sarakstīt interesantu visu grāmatu. Biju jau novērojis, ka brīžos, kad autors pievēršas vēstures stāstiem, viņa valoda kļūst raita, viņš spēj izstāstīt pašu svarīgāko un interesantāko nevienu brīdi nezaudējot globālo skatījumu. Līdz šim par Mikronēzijas salu grupas vēsturi biju lasījis dažādos avotos un zināju par to tikai epizodiski, šajā grāmatā autors visu ir salicis hronoloģiski un pavēsta visu, par ko grāmatas sarakstīšanas brīdī bija zināms.

Kur slēpjas šīs grāmatas veiksmes atslēga? Es domāju – autoram šoreiz ir izdevies pieturēties pie galvenā pavisam vienkārša iemesla dēļ. Lielākā daļa no Mikronēzijas salām ir atoli ar visnotaļ mazu platību. Šeit nav daudz ceļu un autoram nav kur izvērsties. To vienu ceļu diez ko daudz neaprakstīsi (viņam ir ļoti pavāji dabas un ceļu apraksti) un nākas pievērsties cilvēkiem un vēsturei. Tas izglābj visu grāmatu.

Grāmatas sākumā daudz uzzinām par Bikini atola cilvēku likteņiem, standarta militārisma nosodījums un līdzjūtība šīs salas iedzīvotājiem, kuri tagad klīst pa arhipelāgu neviena nepieņemti. Pieraduši pie kompensācijām un bez savām mājām. Interesanti, ka nekas nav mainījies arī divtūkstošajos gados, par to var labi izlasīt Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester.

Nodaļas par Nanmadolu ir apbrīnojami informatīvas. Autors izstāsta standarta leģendas par šo no koraļļu blokiem uzbūvēto akmens pilsētu, par platīna zārkiem, otro Nanmadolu un citiem “seno civilizāciju” brīnumiem. Taču atzīst arī to, ka šiem stāstiem nav nekā kopīga ar patiesību, jau tad bija liecības, kas apstiprināja vietējo cilšu iesaisti pilsētas būvniecībā. Jā, darbs bija smags un grūts, taču salās, kur virsaišu vara ir absolūta, tas nebija nekas neiespējams. Tā nu pilsētas uzbūves noslēpums ir palicis par noslēpumu tikai šambaloīdu prātiņos.

Viena nozīmīga lieta, par kuru es Mikronēzijas salu vēsturē neko daudz nezināju, bija japāņu okupācija. Par otrā pasaules kara laiku es vēl zināju, bet par pirmskara periodu, starp diviem periodiem, es gan neko daudz nezināju. Tie pamanījās iznīdēt daudzas vietējo paražas, un neviens īsti tā arī nezina, cik iezemiešu gāja bojā viņu režīma laikā. Jāatzīst arī, ka baltie kolonizatori nebija ne ar ko labāki.

Iezemiešu precību un kopdzīves paražas padomjlaiku grāmatai noteikti garantēja popularitāti. Daudz uzzinām par vietējo daudzsievību, prostitūciju un virsaišu izredzētību. Par to, kā pareizi apprecēties un par to, kā mazās salās tiek ierobežota dzimstība. Ja uz saliņas iegūstamais pārtikas apjoms ir pietiekošs tikai divsimts cilvēkiem, tad nekontrolēta populācijas pieaugšana nav laba lieta. Par bada gadiem, kad cunami noskalo visu no salas un rietumnieku pārticības ietekmi uz vietējo pasaules uztveri. Žēl tikai, ka nevienā vietā netika pieminēts kravas kults, bet varbūt tas nemaz neattiecās uz šo salu grupu.

Bonusā ir interesantas nodaļas par to, kā kļūt bagātam Palau salās. Puišiem savulaik tur it bijusi visnotaļ sarežģīta naudas sistēma, savulaik tur cirkulējušas ap 200 vietējās valūtas, un ir bijuši cilvēki, kas zinājuši maiņas kursus starp tām, par to, kuram kāda nauda piederējusi. Šīs zināšanas, protams, bija par komisijas maksu, un tā bagātie kļuva vēl bagātāki un nabagie nabagāki.

Viens gan ir skaidrs – uz šīm salām speciāli braukt es neplānoju, es kaut kā nespēju iedomāties, kā es varētu nedēļu nonīkt vietā, kuru var izstaigāt pusdienas laikā. Ja nu vienīgais līdzi paņemot lielu grāmatu apjomu. Bet šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un rekomendēju izlasīt par vienu pat mūsdienās mazpazīstamu zemes stūrīti.

Brīnumainā Havaja by Miloslavs Stingls

Ja man būtu jāizvēlas viens rakstnieks no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas, kura grāmatas man sagādājušas vislielāko piespiešanos, tad šis būtu saraksta augšgalā. Es pat īsti nevaru pateikt kādēļ, bet viņa grāmatas nelasās. Iespējams pie vainas ir tulkotājs.

Šoreiz cienījamais autors lasītāju aizved uz Havaju salām. Šeit viņš ir pabijis veselas piecas reizes, kas priekš Varšavas pakta valsts cilvēka ir ievērojams skaits, laikam viņa antropologa papīri būs bijuši īpaši stipri. Iespējams viņš dziļi sirdī ir bijis īstens komunists. Tad nu caur viņa novērojumiem lasītājs iepazīstas ar šo salu ģeogrāfiju, ceļu izvietojumu, vēsturi, mitoloģiju, trāpīgiem kapitālistu tūristu novērojumiem un daudzām citām šo salu šķautnēm.

Grāmatas sākums ir vienkāršs savā tiešumā. “Havaju salas ir vissvarīgākā piestātne Klusajā okeānā. Kārlis Markss. Šai seko otra tikpat trāpīga un visaptveroša atziņa “Havaju salas ir pusceļš starp Panamu un Honkongu.” Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Pēc tik dziļdomīgiem izteikumiem ir skaidrs, ka kapitālisma kritikas te netrūks. Autors nekavējas ne mirkli un sākumā aizgrābts stāsta par Havaju salu ģeogrāfiju. Kartes, protams, grāmatā nav atrodamas, tādēļ ir jāļauj iztēlei lidot līdzi autora vārdiem. Taču viņš nav nekāds aprakstu meistars, un lasītāja prāts pēc pāris lapaspusēm neglābjami nomaldās no stāsta un aiziet pa kādu džungļu ceļu. Pat nevar būt īsti drošs, vai tas bija tas ceļš, pa kuru autors brauca vai viens no tiem, par kuriem viņš nebrauca, bet labprāt pastāstīja.

Tad seko pāris nodaļas, kas veltītas ziedu virtenēm. Te tiek piesauktas orhidejas, puķes un daudzi citi vainagiem noderīgi augi. Par to, kā virtenes jānēsā un kā nevajag kautrēties tās pieņemt par dāvanu. Šī lieta acīmredzot ir ļoti svarīga, jo autors nekautrējas vienu un to pašu faktu uzsvērt vairākkārt. Labi vien ir, jo arī šajā grāmatas daļā smadzenes izslēdzas un tāda atkārtošanās palielina iespēju, ka kaut ko beigās atcerēsies.

Par mitoloģiju autors stāsta nestrukturēti, bet vismaz saprotami. To, ka man nav lemts atminēties havajiešu dievu vārdus, es sapratu jau sākumā un tādēļ ļāvos leģendām un svētnīcu apmeklējumiem. Ar svētnīcām bija, paši saprotiet, daudz autora deskriptīvu aprakstu, un īsti nevarēja saprast, ko kurš tur īsti darījis.

Bet ne viss ir zemē metams, polinēziešu vēsture ir sarakstīta ļoti labi. No senajiem līdz jaunajiem laikiem. Gan salu atklāšana, gan vietējās karaļvalsts izveide, gan kolonizācija un visbeidzot Pērlhārbora. Šī sadaļa ir vislabākajā kārtībā, un tā bija grāmatas ceturtdaļa, kura izlasījās ar prieku. Autors pat neaizrāvās ar kapitālistu kritiku vairāk nekā tas bija vajadzīgs, centās atturēties no savas interpretācijas uzspiešanas un kaut kā pamanījies to visu padarīt lasāmu.

Beigās gan seko diezgan garlaicīgas nodaļas par hulu dejām un sērfošanu un vietējo pludmaļu apmeklētāju apģērbu. Anotācijā tika piesaukt bagāts ilustrētais materiāls. Varbūt man gadījies brāķēts eksemplārs, bet tas bija visnotaļ izplūdis un švaki pārkopēts. Gan jau ka pie vainas ir tā laika tipogrāfijas metodes. Varbūt autors vienkārši nemāk fotografēt.

Neskatoties uz pāris labi sarakstītām vietām, grāmata iet kā pa viļņiem. Vietām atslēdz smadzenes, vietām var lasīt ar interesi (tādu vietu gan nav daudz). Marksa, Ļeņina un Darvina pīšana iekšā vietā un nevietā uzskatāma par nodevu sarakstīšanas laikam, bet pēc būtības ir tipiska pielīšana režīmam. Lieku 6 no 10 ballēm, lasīt jau var, bet mūsdienās ir daudz labāk nostrādāti avoti par šo pašu tēmu. Grāmatas beigās, protams, ir pēcvārds, kur lasītājam, ja tam vēl nav dalecis, kāds profesors izskaidro tekošo politisko situāciju, ASV sit nēģerus un Havajieši ir balto kolonizatoru upuri.

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

Pēdējā paradīze: Polinēzija starp vakardienu un rītdienu by Miloslavs Stingls

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.

Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.

Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.

Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.

Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.

Ar “Džū” pāri Klusajam okeānam by Dončo Popazovs, Jūlija Popazova

Nupat nupat izlasīju šo autoru grāmatu Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam un nolēmu, ka nav vērts stiept gumiju, uzreiz lasīšu arī nākamos viņu piedzīvojumus. Tādēļ šoreiz nākamā “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” projekta grāmata man problēmas neradīja.

Bulgāru ceļotāju otrā grāmata par viņu braucienu glābšanas laivā ar buru pāri Klusajam okeānam no Peru līdz Fidži salām, pa ceļam apmeklējot Taiti un Rietumsamoa. Šajā ekspedīcijā, kuru abi laulātie draugi veica simt četrdesmit dienās, tika izpildīta plaša pētījumu programma, piemēram, kādas iespējas ir izglābties kuģa bojāejā cietušiem tālu no krasta, u. c.

Rakstīšanas stils autoriem nav mainījies, rakstītais ir uz dienasgrāmatu bāzes, kas pēc tam izvērsta plašākos teikumos un pārdomās par to, kas nemaz nenotika ceļojuma laikā, bet darīts pirms un pēc tam. Šoreiz viņi gan ir izvēlējušies nelikt klāt datumus, un tādēļ viss ceļojuma apraksts ir gara epizožu virkne. Arī tas vēl nebūtu nekas traks, bet uz grāmatas iekšvāka ir uzzīmēta karte ar datumiem. Pie tam tādiem, kas nekādi netiek pieminēti pašā grāmatā. Bet tā ir vairāk piekasīšanās. Visādi citādi autori ir uzlabojuši savu rakstīšanas stilu un piedzīvojumi raisa patiesu interesi.

Vispār jau šādi ceļojumi septiņdesmitajos bija īsts varoņdarbs, laikā, kad visiem kabatās nebija GPS uztvērējs, koordinātes nācās noteikt pēc sentēvu metodēm ar sekstantu un Rolex hronometru. Šāda lieta mazā laiviņā bija īsts sasniegums, un spēja laivu vadīt uz noteiktu mērķi arī ir vērā ņemams sasniegums. Es te nemaz nerunāju par salauztu stūri un nolauztu mastu. Tiešām var tikai pabrīnīties par abu kuģotāju uzņēmību.

Viņi paši savu motivāciju pamato ar saviem planktona pētījumiem. Sak, nākotnē glābšanas laivas aprīkojot ar planktonu ķeramajiem tīkliem, ar tādām uzpariktēm aprīkotas laivas varētu nodrošināt katastrofā cietušos ar pietiekošu kaloriju un mikroelementu devu, lai noturētu tos pie dzīvības mēnešiem ilgi. Diemžēl viņiem pašiem nākas atzīt, ka planktons garšo pretīgi, grūti atšķirt indigo no ēdamā, un ķeras viņi švaki. Vajag noteiktu laivu ātrumu utt. Ņemšanās ir tik liela, ka viņi labāk izvēlas badoties. Lielāka nozīme ir dalībnieku psiholoģiskajam stāvoklim. Pat pazīstami cilvēki, kas dzīvojuši kopā jau daudzus gadus, ierobežotā telpā un patstāvīgā stresā ātri vien var sākt viens otru ienīst. Tad nu abi dalās ar padomiem, kā izvairīties no konfliktiem, prast turēt muti un nemurkšķēt nevietā. Vispār šķiet, ka sievietes šādiem pasākumiem ir daudz izturīgākas nekā vīrieši. Pārējie zinātniskie pētījumi bija asins un urīna analīžu vākšana un okeāna piesārņojuma novērtēšana.

Grūti jau ir aprakstīt ceļojumu, kurā lielākoties ir ūdens klajums no apvāršņa līdz apvārsnim, tādēļ liela daļa no grāmatas ir veltīta salām, kurās piestāts laiku pa laikam. Jūtama neliela skaudība pret jahtu īpašniekiem, kuriem ir gan ķīlis, gan automātiskā stūres iekārta un duša. Taču viņi paši labi apzinās, kādēļ ir izvēlēta glābšanas laiva, kura vētras laikā ir pakļauta viļņu varai bez nekādām ērtībām. Ūdeni konservēt gan viņi joprojām nav iemācījušies, šoreiz pretīgās garšas vietā viņiem tas bija pilns ar rūsu un arī nedzerams. Būtu labāk sapildījuši plastmasas pudelēs (zinu jau ka tajos laikos PET pudeles nebija izplatītas, tad pat polietilēna maisiņu mazgāja vairākas reizes un gāja uz bodi), daļu jau viņi veda plastmasas kannās.

Grāmatu vērtēju uz stabilām 8 no 10 ballēm. Malači, gan ar savu vērienu un izturību. Iesaku lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumu apraksti, kas fano par Bišopu un Heijerdālu, noteikti patiks. Pat šie cilvēki augstu vērtēja Popazovu ģimenes sasniegumus.

PS. Bildes gan tāpat kā pirmajā grāmatā viņiem ir padevušās reti draņķīgas.

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.

Lielais risks by Bengts Danielsons

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz nolēmu pieķerties ceļojumu tēmai, par laimi šāda tipa grāmatas šeit atrodamas diezgan daudz. Tās gan lielākoties ir saistītas ar jūru un kuģošanu, acīmredzot padomju laikā tikai tāda skaitījās īsta ceļošana.

Grāmatas saturu īsumā var izteikt šādi – ceļojums ar plostu «Taiti Nui» pa Kluso okeānu. Ja vēlamies būt precīzāki, tad ceļojums ar plostu no Taiti uz Čīli un no Čīles uz Taiti. Pēc Kon-tiki veiksmīgā ceļojuma pasaulē pavērās kaut kādas ambīciju slūžas, un visi kam vien nebija slinkums un pietika finanses, mēģināja izveikt ko līdzīgu. Katram no šim brucējiem bija kāda ideja par Polinēzijas kolonizāciju, un viņu braucieniem vajadzēja pierādīt vistrakākās idejas. Arī šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi notika uz šī pacēluma viļņa. Ēriks de Bišops – nopietns dēkainis, kurš kuģojot pavadījis visu dzīvi, uzbūvēja plostu „Taiti Nui”, lai pasaulei pierādītu, ka polinēzieši regulāri apmeklējuši Dienvidamerikas krastus. Pats gan viņš šajā pasākuma ņēma galu, un lasītājam jāuzticas autora izklāstam, kuru savukārt viņš balsta uz Alēna Brenna stāstījumu un ceļojuma dienasgrāmatu.

Teiksim, kā ir, šī ir grāmata par īstu vīru plostošanu. Ja mūsdienu ekspedīcijās cilvēki vairāk laika velta pareizo ceļojuma biedru uzmeklēšanā, attiecību noslīpēšanā un citās psiholoģiskās niansēs, tad Ēriks savā komandā savāca pazīstamus, bet lielākoties gadījuma cilvēkus. Visi pat nebija jūrnieki. Šādu attieksmi viņā jau varēja novērot iepriekšējos ceļojumos, kuros viņam īpaši nerūpēja komandas locekļi un viņu jūtas, kamēr vien kuģis devās pareizajā virzienā un necēla dumpi viss bija kārtībā. Kaut vai tas pats čīlietis Huanito – viņu paņēma uz plosta tikai tādēļ, ka Taiti varas iestādes viņu izraidīja no salas, naudu cilvēks bija notriecis meičās un dzeramajos, tādēļ viņa vieglākā iespēja atgriezties dzimtenē bija ar plostu. Brauciens uz Čīli ilga piecus mēnešus, un līdz brīdim, kamēr plosts saira gabalos, var teikt, ka viss notika bez starpgadījumiem. Te komandā bija Ēriks, Huanito, Fransis, Alēns un viņa brālis Mišels. Te lielākoties visi bija jūrnieki, un komanda spēja saglabāt disciplīnu.

Taču atpakaļceļš uz Taiti aizņem daudz lielāku grāmatas daļu, un ir nopietns piedzīvojumu apraksts. No iepriekšējās komandas palika pāri tikai Ēriks (smagi slims), Alēns (de fakto kapteinis) un vienīgais funkcionējošais jūrnieks, Huanito (cilvēks, kurš pats nesaprot, kādēļ dodas atpakaļ uz Taiti), Žans (okeonogrāfs) un Hanss (inženieris). Šāds maisījums nodrošināja to, ka nākamos septiņus plostošanas mēnešus garlaicīgi nebija nevienam. Vispār lasot grāmatu bija jābrīnās, ka lielākā daļa no komandas vispār izdzīvoja.

Huanito pa ceļam nedaudz sajuka, nodarbojās ar kaitniecību, čakarēja komandai dzīvi, piemēram, atsakoties dežūrēt vai dežūras laikā darīt visu, lai plosts zaudētu stabilitāti. Toties tas nekad neliedza viņam pieprasīt visiem izsniegt pārtikas devas uzreiz, lai, aprijis savu, varētu činkstēt par netaisnību. Cilvēkam pietika arī iekšas mēģināt dezertēt no plosta ar plostu. Nezinu, ja es būtu pasākuma komandieris, Huanito diemžēl jūrā pazustu bez vēsts.

Hanss un Žans – lai ar Žans ir labs zivju ķērājs, Hanss ir tīrais balasts, kurš pie vesela saprāta paliek tikai tādēļ, ka neapjēdz situācijas nopietnību. Vīri neko nejēdz no navigācijas, taču labprāt atbalsta jebkuru vismurgaināko savu vai Huanito ideju.

Ēriks – nefunkcionējošs kapteinis, kas lielāko ceļojuma daļu pavada uz gultas, jo ir dikti slims. Viņam apkārt notiekošais ir pie vienas vietas, viņš ir nolēmis mirt jūrā.

Alēns – visu glābējs un darbu organizētājs, viņam ir priekšrocības, jo viņš stāsta autoram savu stāstu. Iespējams, ka viņš ir daudz ko piemelojis vai noklusējis. Tīrais zelta gabals, kas visu šo idiotu varzu spēja saorganizēt, noturēt pie dzīvības un aizvest līdz krastam. Krasts gan nebija Taiti, bet Samoa ar nemaz nav tik slikta vieta, kur piestāt, ja jau Marķīza salām izdevies pašaut garām.

Grāmatas pluss ir tās skarbums, autors netaupa nevienu ceļotāju, mums netiek prezentēts smuki nopulēts stāsts, kur visi viens otram saka, lūdzu un paldies. Te cilvēki, ja gadās problēmas, labprāt arī piedzeras, neklausa kapteini un domā veidus, kā sagandēt dzīvi pārējiem komandas locekļiem. Plosts ir mazs, bet cilvēku daudz, raksturi nesapas, un pieci mēneši ellē katram no viņiem ir nodrošināti.

Mācība no grāmatas – ar balzas koka plosta teorētiski var nokļūt no Čīles uz Taiti un ar bambusa plostu no Taiti uz Čīli. Ir tikai dažas nianses, praktiski bambusa plosts izjūk jau labu gabalu pirms Čīles krastiem, un balzas koks pēc pieciem mēnešiem jūrā zaudē savu peldspēju un kļūst nevadāms.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Balles ir nost tādēļ, ka autors ir izmantojis tikai viena ceļotāja stāstu, un tā kā arī Ēriks bija autora paziņa, tad pret šim plosta kapteinim tika piedoti visi grēki un neizdarības.

Tālskatī Austrālija by Andris Tidriķis

„Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā no 147 grāmatām. Šī ir viena no tām, kuras es neesmu lasījis pat bērnībā. Ja godīgi, tad nemaz neatminos šādu grāmatu pat redzējis. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni paceļojis pa Ziemeļu teritoriju, tad nolēmu, ka neliela palasīšanās par Austrāliju man nāks tikai labumā.

Latviešu ģeogrāfs Andris Tidriķis pēc brauciena 1975. gadā pa Austrāliju, izstudējis plašu materiālu par tās atklāšanu un apgūšanu, sniedz visai izsmeļošas ziņas un savus iespaidus par tālo kontinentu. Grāmatā stāstīts par spāņiem – meklētājiem un holandiešiem atklājējiem, angļu Jūrasbraucējiem kopš Dampira un Kuka laikiem līdz pat pēdējiem zemesgājējiem XIX gs. beigas, par aborigēnu, balto katordznieku, zelta meklētāju un līdumnieku likteņiem, par Austrālijas dziļu bagātībām un unikālo dabu (ar autora fotouzņēmumiem).

Sāksim ar kritiku, pirmajās simtpiecdesmit lapaspuses autors atreferē Austrālijas vēsturi. Tā tiek pasniegta sausu faktu veidā un ar īpaši interesantām epizodēm neizceļas. Rodas sajūta, ka autors tekstus būtu no kaut kurienes izkonspektējis un tad tādu pašu konspektu iegrūdis lasītājam. Nezinu, varbūt grāmatas izdošanas laikā šāds pasniegšanas veids bija okei. Varbūt viņu ierobežoja grāmatas apjoms. Taču man ir nācies lasīt daudz interesantākas grāmatas par Austrālijas vēsturi, tās gan nākušas no “buržuāzistisko zinātnieku” apcirkņiem, piemēram „Fatal shore”. Savulaik tā noteikti bija ar uzziņām bagāta Austrālijas vēstures grāmata, jo nemaz neatceros vēl kaut vienu padomju grāmatu latviski, kura aizskartu šo tēmu. Un bada laikā jau velns mušas ēd. Taču mūsdienu lasītājam, kuram vairs nepietiek ar kapitālistiskās kolonizācijas politikas kritiku, viņa varētu būt nedaudz par šķidru. Kopumā lasīšanas iespaidus salīdzinātu ar negaršīgu sausiņu ēšanu. Tā vietā, lai piešķirtu nedaudz dzīvības vēsturiskajiem tēliem, autors aprobežojas ar sausu biogrāfisku faktu atražošanu. Es zinu, ka vēsturi ir iespējams pasniegt interesanti, bet šis diemžēl nav tas gadījums. Un vissliktākais ir tas, ka autors pat nav iekļāvis karti savā grāmatā.

Pēdējās piecdesmit lappuses varētu saukt par autora personīgajiem uzskatiem par Austrāliju. 1974-75. gadā viņš tur esot nobraucis 14’000 kilometrus. Teikšu kā ir – ceļojumu aprakstnieks viņš ir diezgan pašvaks, personīgo iespaidu – praktiski nekādu. Autors publicē pāris dienas no savas dienasgrāmatas., bet tās vairāk ir biju tur, braucu uz turieni, pa ceļam redzēju mežu upi un kalnu.

Vispār jau grāmata būtu tīri tā neko, ja vien autors viņu būtu aizstiepis pie nopietna redaktora, nu tāda, kas izravētu anglicismu tiešos tulkojumus un saliktu normālus ģeogrāfiskos nosaukumus. Šie pašrocīgie tulkojumi, un angļu vārdu transliterācija pēc autora dzirdes, mani pamatīgi nokaitināja. Piemēram, Daly Waters (vieta kur mūsdienās) atrodas ļoti labs krogs, tiek saukti par Deili Ūdeņiem, piekrastes līči tiek pilnīgi latviskoti, ja paveicas, tad iekavās pierakstīts angliskais nosaukums latviešu transkripcijā. Un tad nu tu, cilvēks, lasi grāmatu, pēti atlantu un nevari saprast, par kuru vietu tagad ir runa.

Protams, savs šarms ir padomju Latvijas iedzīvotāja terminu definīcijās, tajās tiek skaidrots citiem padomju iedzīvotājiem, kas ir kas. “Pica (plāceņi ar dažādu garšvielu pārklājumu), amerikāniskie cāļi (cep pēc pulkveža Sandersa metodes (lai, kāda tā arī nebūtu)), stipro alkoholu lieto atšķaidītu ar ūdeni vai sulām (te laikam domāti kokteiļi). Grāmatbodēs dominē “solžeņicini” un grāmatas ar seksu un vardarbību.

Grāmatas plusi: savulaik tā bija bezmaz vai vienīgā grāmata par šo tēmu. Grāmatā ir Austrālija septiņdesmito gadu krāsainas fotogrāfijas, un skatoties tās var saprast kā laiks i gājis uz priekšu.

Lasīt var, bet autors nav īpaši centies rakstot grāmatu. Lieku 4 no 10 ballēm. Domāju, ka mūsdienās šo grāmatu lasīt nav īpašas jēgas. Ja vien neinteresē visnotaļ pasauss padomju tūrista atreferējums par Austrālijā redzēto, kas bagātīgi papildināts ar 70-to gadu faktiem.

Savage Harvest: A Tale of Cannibals, Colonialism, and Michael Rockefeller’s Tragic Quest for Primitive Art by Carl Hoffman

Karls Hoffmans viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem ceļojumu rakstniekiem. Vienīgi viņa grāmatu klāsts nav visai plašs. Godīgi sakot, viņam bez šīs grāmatas ir tikai „The Lunatic Express”, bet tas nav nekāds šķērslis. Šis autors dodas uz vietām, uz kurām es nekad nebūtu gatavs braukt, pat ja man par to maksātu naudu. Varbūt tāpēc esmu pateicīgs autoram, ka viņš manā vietā apskata pasaules mežonīgākos nostūrus un izpēta to iedzīvotāju paražas. Papildus drosmei viņam arī piemīt spēja dzīvā valodā aprakstīt piedzīvoto, tā ka lasot pats jūti mēslu smaku, kas nāk no upes, virs kuras uzslieta zaru būda.

1961. gadā Jaungvinejā bez vēsts pazuda Maikls (Michael Rockefeller). Zināms, ka viņa laiva jūrā apgāzās, un viņš peldēja uz krastu pēc palīdzības. No tā laika viņš vairs nav redzēts. Maikls nāca no slavenās Rokfelleru dzimtas, un uz Jaungvineju bija devies ievākt primitīvās mākslas kolekciju. Neskatoties uz milzīgo meklēšananas operāciju, nekādas viņa pēdas vairs netika atrastas. Tikai benzīna kanna, kuru viņš bija izmantojis kā papildus peldlīdzekli. Paklīda valodas, ka vietējā Asmat cilts šo jaunekli ir apēduši kādā no saviem rituāliem. Nīderlandes valdība šādu iespēju pilnībā noliedza, apgalvojot, ka kanibālisms Asmat teritorijās jau sen esot izskausts. Laiku pa laikam parādījās ziņas par kādu balto, kas it kā dzīvojot pie Asmat ciltīm, taču vienmēr tās izrādījās tikai baumas. Grāmatas autors nolēma šo notikumu izpētīt pats un devās ceļojumā pa Asmat cilts ciemiem, dzīvojot pie viņiem, un centās izdibināt patiesību.

Autoram piemīt laba spēja nodot lasītājam savus piedzīvojumus, viņš ir iedziļinājies savā izpētes objektā. Grāmatā manāma autora dziļā izpratne par Asmat kultūru, viņš šajā ciltī nesaskata mežoņus un pagrimušus cilvēciņus. Viņš redz kā kolonizācija ir izrāvusi cilvēkus no tūkstošiem gadu sena dzīves ritma un mēģina uzspiest tiem savu „civilizācijas” zīmogu. Šie cilvēki cenšas pielāgoties jaunajai realitātei. Viņi joprojām dzīvo šodienai un neplāno uz priekšu, viņu pasaulē liela nozīme ir gariem, senčiem un tradīcijai. Indonēzijas valdība nav pārāk ieinteresēta asimilācijā, un šķiet, ka pēc kāda laika šī cilts ar savu unikālo kultūru aizies nebūtībā. Nebūs vairs neviena, kas izgrebs koka stabus neatriebto ciema iedzīvotāju gariem un nedosies uzbrukumos kaimiņu ciemiem. Autora stāstā nav jūtama arī aizbildniecība pār šo cilti, katrs dzīvo kā māk un tur nav jēgas ne ko pārmest, nedz mēģināt viņus pielāgot saviem uzskatiem. Visi cilvēki laiku pa laikam kļūst par mežoņiem un nav ko brīnīties, pieņemamais un nepieņemamais jau ir tikai tas, ko mums uzliek kultūrvide, kurā mēs dzīvojam.

Mūsdienās tādas īstas primitīvās ciltis, kuras nekad nav saskārušās ar civilizāciju, ir diezgan liels retums. Asmat ļaudis ar civilizāciju ir kontaktējušas jau ap simts gadu, taču ir naivi cerēt, ka šādā īsā laika sprīdī viņi pilnībā mainīs savus paradumus. Varbūt uz papīra viņi visi ir kristīti katoļi, taču savos uzskatos baltie cilvēki viņiem joprojām būs nākuši no garu pasaules. Viņu pasaule ir bipolāra, tajā vienmēr ir jācenšas saglabāt līdzsvars. Teiksim, kāda ciema iedzīvotāji nosit pāris cita ciema iedzīvotājus un apēd. Šis pasākums sevī neietver tikai ēšanas sadaļu, nogalinātājs bieži vien pieņem nogalinātā vārdu un skaitās ciemata un ģimenes, kura locekli viņš nogalējis, pilntiesīgs loceklis. Tas stiprina saites starp ciematiem. Bet tas nebūt nenozīmē, ka pārējie cilts locekļi neatriebsies pāridarītājiem. Ciematā tiks uzslieti stabi, kuri atgādinās par to, ka kāds cilts loceklis palicis neatriebts un jebkurā brīdī var atnākt no garu valstības un atprasīt, kādēļ kavējas atriebība.

Baltie cilvēki sākumā tik uzskatīti ar gariem, un tādēļ vietējiem nebija īpašas iespējas saprast, kā tos dabūt atpakaļ. Nelīdzēja pat papisj ceremonija (Tas ir kad visi ciemata vīri apmainās ar savām sievām. Sievas viņiem skaitās diezgan svēta lieta, un ikdienā šādas vaļības netiek pieļautas. Šādai šokējošai paražu neievērošanai teorētiski būtu jāsamulsina garus un jāaizdzen tos atpakaļ uz garu zemi Safanu. Tādēļ līdz ar priesteru parādīšanos ciemā seksuālās orģijas sita augstu vilni, bet baltie nez kāpēc nevēlējas atgriezties mājās.

Nīderlande Maikla pazušanas laikā centās saglabāt savu pēdējo koloniju Jaungvinejā un centās visiem spēkiem ANO pierādīt, cik vareni viņi civilizējuši asmati ciltis. Taču visa civilizācija bija tikai uz papīra, katoļu garīdznieki lielākoties centās lietās nejaukties saprazdami, ka no tā nekāda labuma nebūs. Taču tad kādā incidentā Nīderlandes valdības pārstāvji izšāva viena ciema septiņas galvenās personas. Tādējādi nostādot ciematu neapskaužamā situācijā, viņiem pasaules līdzsvara saglabāšanai nāktos atriebties baltajiem cilvēkiem no garu pasaules. Šķiet, ka Rokfelleru dzimtas pārstāvim izdevās atrasties nepareizā vietā nepareizajā laikā, vismaz tā uzskata grāmatas autors. Asmat cilts teritorijā nav nekāds noslēpums, kura ciema iedzīvotāji atriebās baltajiem, bet par šo tēmu ar baltajiem neviens nerunā. Vainīgā ciemata iedzīvotāji nevēlas par šo lietu runāt, viņi baidās no atriebības. Viņus nevar piekukuļot pat ar suņu zobu krellēm un apvārdot. Nelīdzēja pat autora dzīvošana viņu ciemā veselas trīs nedēļas. Vienīgais pierādījums, ko autors ieguvis ir neliela uzņemta filmiņa, kurā cilts iedzīvotāji savā starpā runā par kādu stāstu, kur nekad, nekādos apstākļos nestāstīt ne-cilts loceklim. Un, protams, Nīderlandes arhīvos atrodamās ziņas no vietējās garīdzniecības, kas bija diezgan precīzi noskaidrojuši, kuri cilts locekļi kādas Maikla ķermeņa daļas glabā mājās.

Grāmatas pluss ir bagātīgs faktuālais materiāls, tas, ka autors ir apskatījis visu uz vietas un, iespējams, pat runājis ar amerikāņu miljardiera dēla slepkavu atvasēm. Tas, ka autors par visu varu necenšas izbīdīt savu teoriju par Maikla nāvi kā pareizo. Viņš tikai pasniedz faktus un reizēm dalās ar lasītāju savās fantāzijās, par to, cik jauki tas būtu, ja viņam izdotos iegūt savā īpašumā, teiksim Rokfellera galvaskausu. Tas viņam atnestu slavu, un ko tur slēpt, arī naudu. Taču tuvākais, ko viņš sasniedza, bija vietējo mēģinājums viņam iesmērēt saules brilles kā Rokfellera oriģinālās brilles.

Mīnuss – bija nedaudz grūti ielasīties un pārvarēt pirmās četrdesmit lapaspuses.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja interesē ceļojumi pa mežonīgām vietām, seni noslēpumi, nedaudz detektīva un dzīvi apraksti, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Man bija perfekta. Autors ir pārliecināts, ka Maiklu nogalināja, lai saglabātu līdzsvaru pasaulē. Ironiski, bet viņiem izdevās perfekta atriebība, jo grūti tai laikā būtu atrast starp baltajiem ietekmīgākas ģimenes pārstāvi. Rokfelleru un Nīderlandes valdības oficiālajā versijā viņš noslīka, un, iespējams, viņu apēda haizivis.

Getting Stoned with Savages: A Trip Through the Islands of Fiji and Vanuatu by J. Maarten Troost

Šo grāmatu iepirku laikā, kad apsvēru domu aizlaist uz kādu no dienvidu salām. Domāju, jāpalasa, ko tad cilvēki tur saskata un vai maz ir vērts braukt. Tomēr, kamēr grāmata nāca pie manis, mani vairs neinteresēja ne Fidži, ne Vanuatu. Bija pārgājis, nekas neatlika kā pagaidīt četrus gadus līdz interese parādās atkal.

Izrādās, ka grāmatas autors ir slavens ar savu iepriekšējo grāmatu, kas veltīta Kiribati, tur esot vesela nodaļa, kas veltīta Klusā okeāna salu suņu seksuālajai dzīvei. Šī grāmata stāsta par to, kā autos ir pavadījis daļu no savas dzīves Vanuatu un Fidži. Te nu varam izlasīt visu, ko autors ir piedzīvojis. Cik grūti ir atrast izīrējamu māju par sakarīgu cenu, cik sliktas ir komunikācijas un ka lielākā daļa šo salu iedzīvotāju joprojām pieturas pie sentēvu tradīcijām. Vanuatu ciltis var aptuveni iedalīt divas daļās, tie kas sien ap krānu lielu lapu un tie kas sien mazu.

Vanuatu savulaik bija slavena ar kanibālismu, tika ēsti visi, kas nebija cilts locekļi. Iespējams, tas izskaidro faktu, kādēļ uz salas, kur dzīvo trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāji ir deviņpadsmit valodas. Autors ar kanibālisma tēmu ir īpaši aizrauts, viņš pat mēģina atrast kādu pēdējo kanibālu. Dīvainas sagadīšanās dēļ visi bijušie kanibāli ir miruši pirms mēneša. Tāpat autoram sirdī ir iekritusi kava padzēriens, tāds vietējais diapezāms, kas atslābina. Tik laba kava kā Vanuatu neesot nekur, Fidži kava ir tīrais ūdens salīdzinot ar to. Kavu var pagatavot vai nu dodot kavas sakni košļāt bērniem, siekalas labi fermentējot un tad masu sajaucot ar ūdeni, vai arī samaļot, kas nav tas. Labi tiek aprakstītas pludmales, tūristi un vietējo dzīves stils. Pludmalēs pirms peldēšanas labāk ir uzprasīt par haizivīm, ar vietējām aviolīnijām ir labāk nelidot, un nekas te nenotiek pēc grafika.

Fidži autors bija apmeklēji tūlīt pēc kārtējā valsts apvērsuma, kur viens Lielais Vīrs nomainīja otru. Arī te visu nosaka cilšu pārstāvji un demokrātija ir tikai tāds širmis, kas ļauj likumīgi izlaupīt valsts kasi. Fidži ir salīdzinoši attīstītāka, te ir gan ķīniešu prostitūtas, gan tūrisma bizness ar viesnīcām. Laiku pa laikam vietējie iezemieši kaujas ar indiešu ieceļotājiem, bet visa visumā dzīvei nav ne vainas. Kanibālisms arī reiz ir bijusi populāra lieta, taču te nevis kā ēdiens, bet ziedojums dieviem. Vietējā novadpētniecības muzejā pat ir saglabāta pirmā apēstā misionāra kurpes zole.

Papildus varam uzzināt daudz par kargo kultiem, vietējā biznesa specifiku, Jaunkaledonijas frančiem un simtkājiem. Kopumā ļoti interesanta grāmata, lasīju neatraudamies, tāds saistošs stāstījums, kur varbūt ne viss ir patiesība, bet labi parāda baltā amerikāņa vietējās dzīves uztveri. Esmu lasījis par šo grāmatu arī sliktas atsauksmes, ka autors nesaprotot Fidži un Vanuatu kultūru un vispār esot tipisks tūrists, kas grauj valstu reputāciju, bet to jau saka vietējie, kas uz sevi no malas paskatīties nemaz nevar. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti izlasīšu arī citas autora grāmatas par Kiribati un Ķīnu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …