Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma by Rokvels Kents
Kas ir vislabākā lasāmviela ceļojot? Protams, ceļojumu grāmatas. Tādēļ dodoties atvaļinājumā ņēmu sev līdzi šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu. Autors sevi man jau ir pierādījis, un ja ir vēlme izlasīt kādu mierīgu optimistisku ceļojumu, kurā jūsmo par pašu procesu kā tādu un nesūkstas par sūro ikdienu, tad šis autors vienmēr ir laba izvēle.
Rokvels Kents šai grāmatā apraksta savus klejojumus ar kuģi pa jūru, jāšus un kājām gar Latīņamerikas galējo dienvidu novadu krastiem. Viņš tiecās sasniegt Horna zemesragu — visu laikmetu jūras braucēju ilgoto un iecerēto ceļa mērķi — un, ceļodams pa Ugunszemi un apkārtējām salām, piedzīvoja ne mazumu brīnumainu notikumu. Rokvels Kents saistoši, ar viņam raksturīgo asprātīgumu un raitumu stāsta par visu labo un slikto, ko viņš redzēja šajā draudoši skarbu klinšu, krāšņi zaļu mežu, jūras sadrupinātu un aprītu kalnu, miermīlīgu zvēru un viesmīlīgu ļaužu novadā. Grāmatā aprakstītie notikumi attiecas uz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.
Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad grāmatas anotācija perfekti pastāsta par to kas būs izlasāms. Ja nedaudz smalkāk, tad Rokvels dzenoties pēc kāda sena sapņa, Dienvidamerikas ostā iegādājas glābšanas laivu, atrod sev ceļabiedru, kurš mīl ieraut, bet ir prasmīgs jūrnieks un namdaris. Apsper vietējās pārtikas noliktavas un pēc svinīgas ceremonijas dodas jūrā. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un pēc pāris stundām kuģītis ir gandrīz nogrimis un pārtika samirkusi. Nākas meklēt vietu remontam.
Uz Horna ragu arī viņš neskrien pa galvu pa kaklu, tā vieta parastam buriniekam nemaz nav tik viegli sasniedzama. Tādēļ lielākoties viņš ar savu ceļabiedru kursē gar Ugunszemes krastiem, satiekas ar vietējiem un uzklausa tos stāstus. Grūti ir iedomāties mežonīgāku vietu, kur apmesties uz dzīvi. Tai piemītot skarbs skaistums, taču baltajam cilvēkam viegli te neklājas. Reiz te dzīvojušas vietējās ciltis, taču tagad pēc veiksmīgas kristīšanas no tiem ir palikušas pāri tikai apmetņu vietas. Laikā, kad autors ceļoja, tur nebija nekādas infrastruktūras, un nācās daudz paļauties uz vietējo zemes īpašnieku laipnību.
Var tikai nobrīnīties par autora uzņēmību, es personīgi nekad neuzsāktu šādu ceļojumu, neizplānojis visus iespējamos variantus. Taču viņš mierīgi dodas zemes iekšienē paļaudamies uz cilvēku vārdiem, bez kartes, brienot pa purviem un laužoties cauri džungļiem. Cilvēki ir dažādi, ne visi grib atklāt vieglāko ceļu uz savu fermu, nodokļu inspektori un valdība ir jātur pa gabalu. Rokvelu var raksturot kā neglābjamu optimistu, reizēm viņš apvainojas, vienreiz pat gribēja kauties, bet tas arī viss, viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un īpaši nesatraucas par to, kā varētu būt. Nevar izslēgt, ka, iespējams, viņš šo to ir noklusējis un pārveidojis, bet tur neko nevar darīt – viņa stāsts, stāsta, kā grib.
Lieku 8 no 10 ballēm, forša grāmata atslodzei. Par sen aizgājušiem laikiem, cilvēkiem pirms globalizācijas. Par pasauli, kura vēl nepavisam nebija izpētīta, par salām, kuras neviens vēl nebija atklājis. Iesaku izlasīt tāpat kā pārējos autora darbus. Bonusā viņš kā mākslinieks ir grāmatā ielicis savu darbu reprodukcijas, un zīmē viņš labi.