Navigate / search

Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma by Rokvels Kents

CEĻOJUMS UZ DIENVIDIEM NO MAGELĀNA JŪRAS ŠAURUMA

Kas ir vislabākā lasāmviela ceļojot? Protams, ceļojumu grāmatas. Tādēļ dodoties atvaļinājumā ņēmu sev līdzi šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu. Autors sevi man jau ir pierādījis, un ja ir vēlme izlasīt kādu mierīgu optimistisku ceļojumu, kurā jūsmo par pašu procesu kā tādu un nesūkstas par sūro ikdienu, tad šis autors vienmēr ir laba izvēle.

Rokvels Kents šai grāmatā apraksta savus klejojumus ar kuģi pa jūru, jāšus un kājām gar Latīņamerikas galējo dienvidu novadu krastiem. Viņš tiecās sasniegt Horna zemesragu — visu laikmetu jūras braucēju ilgoto un iecerēto ceļa mērķi — un, ceļodams pa Ugunszemi un apkārtējām salām, piedzīvoja ne mazumu brīnumainu notikumu. Rokvels Kents saistoši, ar viņam raksturīgo asprātīgumu un raitumu stāsta par visu labo un slikto, ko viņš redzēja šajā draudoši skarbu klinšu, krāšņi zaļu mežu, jūras sadrupinātu un aprītu kalnu, miermīlīgu zvēru un viesmīlīgu ļaužu novadā. Grāmatā aprakstītie notikumi attiecas uz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad grāmatas anotācija perfekti pastāsta par to kas būs izlasāms. Ja nedaudz smalkāk, tad Rokvels dzenoties pēc kāda sena sapņa, Dienvidamerikas ostā iegādājas glābšanas laivu, atrod sev ceļabiedru, kurš mīl ieraut, bet ir prasmīgs jūrnieks un namdaris. Apsper vietējās pārtikas noliktavas un pēc svinīgas ceremonijas dodas jūrā. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un pēc pāris stundām kuģītis ir gandrīz nogrimis un pārtika samirkusi. Nākas meklēt vietu remontam.

Uz Horna ragu arī viņš neskrien pa galvu pa kaklu, tā vieta parastam buriniekam nemaz nav tik viegli sasniedzama. Tādēļ lielākoties viņš ar savu ceļabiedru kursē gar Ugunszemes krastiem, satiekas ar vietējiem un uzklausa tos stāstus. Grūti ir iedomāties mežonīgāku vietu, kur apmesties uz dzīvi. Tai piemītot skarbs skaistums, taču baltajam cilvēkam viegli te neklājas. Reiz te dzīvojušas vietējās ciltis, taču tagad pēc veiksmīgas kristīšanas no tiem ir palikušas pāri tikai apmetņu vietas. Laikā, kad autors ceļoja, tur nebija nekādas infrastruktūras, un nācās daudz paļauties uz vietējo zemes īpašnieku laipnību.

Var tikai nobrīnīties par autora uzņēmību, es personīgi nekad neuzsāktu šādu ceļojumu, neizplānojis visus iespējamos variantus. Taču viņš mierīgi dodas zemes iekšienē paļaudamies uz cilvēku vārdiem, bez kartes, brienot pa purviem un laužoties cauri džungļiem. Cilvēki ir dažādi, ne visi grib atklāt vieglāko ceļu uz savu fermu, nodokļu inspektori un valdība ir jātur pa gabalu. Rokvelu var raksturot kā neglābjamu optimistu, reizēm viņš apvainojas, vienreiz pat gribēja kauties, bet tas arī viss, viņš pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, un īpaši nesatraucas par to, kā varētu būt. Nevar izslēgt, ka, iespējams, viņš šo to ir noklusējis un pārveidojis, bet tur neko nevar darīt – viņa stāsts, stāsta, kā grib.

Lieku 8 no 10 ballēm, forša grāmata atslodzei. Par sen aizgājušiem laikiem, cilvēkiem pirms globalizācijas. Par pasauli, kura vēl nepavisam nebija izpētīta, par salām, kuras neviens vēl nebija atklājis. Iesaku izlasīt tāpat kā pārējos autora darbus. Bonusā viņš kā mākslinieks ir grāmatā ielicis savu darbu reprodukcijas, un zīmē viņš labi.

Ukajali dzelmēs zivis dzied by Arkādijs Fīdlers

Ukajali

Par šo grāmatu es droši varu pasacīt – bērnībā es viņu esmu lasījis. Taču, ko es tur izlasīju, nudien nespēju atcerēties. Tādēļ turpinot deldēt atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu kaudzi, paņēmu šo. Godīgi sakot, tādēļ ka plāna, bet to sev attaisnoju ar domu, ka es viņu lasu ceļojuma laikā, un kad gan vēl lasīt grāmatas par ceļošanu, ja ne ceļojumā.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1934. gadam grāmatas autors ir bijis zooloģiskā ekspedīcijā Amazones baseinā, tur viņam sakrājušies ceļojuma iespaidi, kuru rezultātā radusies šis darbs. Te vairāk vai mazāk ir aprakstīts viss autora ceļš no Portugāles līdz Ukajali. Piefiksēti sastaptie cilvēki, aprakstīts apmeklētās vietas un pavisam nedaudz arī dzīvnieku un augu apraksti.

Pats autors gan apgalvo, ka te liela daļa no piedzīvotā nav iekļauta, un nevar jau zināt, cik izrediģēts ir pie mums izdotais teksts. Bet ne par to ir šis apskats. Tas vairāk ir par to, ka labs ceļojums tāds paliek arī pēc astoņdesmit gadiem. Autors raksta par saviem novērojumiem, par vietējo tautu paražām un baltā cilvēka uzvaras gājienu Dienvidamerikas kontinentā. Autora apmeklētās vietas savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojusi, kaučuka bums beidzies, un eiropiešu kolonizācijas mēģinājumi gāja uz beigām. Cilvēki joprojām bija ielauzušies tikai nelielā Amazones baseina daļā, un galvenā dzīvības artērija bija upe. Pilsētās parasti līdz ar pēdējo māju sākās džungļi, un šīs vietas ir tik tālu no administratīvajiem centriem, ka tajās likumu nosaka tie kuri stiprāki.

Bija diezgan šokējoši lasīt par to, kā baltie komersanti savā starpā sarīda indiāņu ciltis, jo pareizi preparētas galvas tobrīd ir labā cenā. Verdzība, lai ar skaitās atcelta, nekur nav pazudusi. Ar vietējiem pamatiedzīvotājiem neviens nerēķinās, un tas viss notiek uz krāšņas dabas fona. Labi bija uzrakstīts arī par Polijas pilsoņu mēģinājumiem nodibināt savu koloniju, un kā tas viss izvērtās. Ne velti autors brauca uz Ukajali, tur savulaik bija atrodama liela poļu komūna. Tie ar viltu bija izmānīti džungļos. Savulaik tā bija populāra fondu apgūšanas metode – atrast muļķus, kas gatavi dzīvot nekurienē, sasolīt tiem paradīzi un tad klusi ar lielāko naudas daļu notīties. Amazone ir pilna ar šādiem projektiem, kuri aizsākās jau konkistadoru laikos.

Es nevaru noliegt to, ka uzrakstīts ir labi, taču vietām ne pārāk interesanti. Gadījās divas reizes lasot šo grāmatu aizmigt. Lasot atradu arī to, ko patiesībā biju uzzinājis no šīs grāmatas bērnībā. No šejienes nāk manas pirmās atmiņas par piraijām un to plēsonīgo dabu, par samiem, kuri mīl dziedāt upē, par to, ka neskatoties uz visu krāšņumu Amazones džungļos praktiski nav nekā ēdama. Daudz ir tiek runāts par apkārtējo pasažieru mīlas dzīvi un vietējo paražām, tiek izceltas sastaptās autoritātes un to šaubīgie peļņas veidi. Reizēm paskatoties dokumentālās filmas nākas secināt, ka meža dziļākajos nostūros viss vēl ir kā autora aprakstītajā laikā, gar tiem nabaga mežoņiem nevienam nav nekādas daļas. Arī korupcija nav gājusi mazumā un sociālās reformas joprojām vairāk ir populisms nekā darbi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja apnicis pārlasīt ulmaņlaikos izdoto enciklopēdiju par pasaules zemēm un tautām, un gribas ko svaigāku par Amazoņu upi, tad droši var ķerties klāt šai grāmatiņai. Tikai jāatminas, ka aprakstītie notikumi sen ir daļa no vēstures un neataino mūsdienu situāciju.

Žangada by Žils Verns

Žangada by Žils Verns

Nav ko slēpt, bet bērna gados šis autors man bija pats, pats labākais. Kā gan var nepatikt Žils Verns, ja visos garajos skolas brīvlaikos mēs ar TV starpniecību tikām iepriecināti ar “Kapteiņa Granta bērniem”. Verna grāmatas bibliotēkās arī vienmēr bija paņemtas, un tieši tādēļ šo grāmatu man izdevās izlasīt tikai pēc pamatskolas beigšanas. Izlasīju un konstatēju, ka grāmata nav neko jēdzīga. Tagad nolēmu pārlasīt, lai noskaidrotu vai manas domas nav mainījušās.

Garralu ģimene mierīgi dzīvo Peru, un šķiet, ka viss ir kārtībā. ģimenes patriarhs Žoāms Garrala gan nāk no Brazīlijas, taču nekad nav izteicis vēlmi doties uz savu dzimteni. Un tas neskatoties uz savas sievas un meitas lūgumiem. Taču tad vienu dienu pie apvāršņa parādās Torress, izbijis vergu ķērājs, cilvēks ar šaubīgu reputāciju, viņam vajag satikt Žoāmu par katru cenu. Viņus abus saista kāds noslēpums, kas vienam nesīs postu, bet otram bagātību.

Biotehnoloģijas, kriptoloģija, alfabēta analīze, milzu plosti, ūdenslīdēji, seni noziegumi un neģēļi tiek sapīti kopā šajā stāstā ne sliktāk kā žangadas kopā saturošās saites. Negaidīti notikumu pavērsieni, kas pēkšņi pārtrauc autora vienmuļo stāstu par Amazones upi, tās iemītniekiem, mežiem , dabu un nākotni. Autors kā īsts futūrists paredz Brazīlijas civilizēšanu, nekautrēdamies sadala sabiedrības šķirās un norāda katrai no tām īsto vietu. Laiku pa laikam nedaudz pagaužas par vergturību, bet labajam saimniekam jau ir arī tikai labi un uzticami vergi, lojāli kalpotāji un labi bērni.

Sižets ir lubenes cienīgs un pašvakam scenāristam ļautu no grāmateles izspiest vismaz divsimts sērijas. Ja paskatāmies autora daiļradi kopumā, tad viņam nekad nav izdevies izveidot normālus galvenos varoņus. Tie ir standarta tipāži, kur ir kāds enciklopēdists, kāds panaivs lauķis vai kalpotājs, bagāts džentlmenis, smuka meita, iemīlējušies jaunekļi. Darbība noris kā nepārtraukts piedzīvojums, lai lasītājs nepamanītu visa notiekošā seklumu un absurdumu. Tēli ir labie un ļaunie, principiālie un bezprincipa, pielīdēji un džentlmeņi, baltie un melnie. Savā starpā atšķiras tikai ar vārdiem un dzimumu. Par tēliem kā tādiem runāt ir veltīgi, jo ja jau pats autors raksta par viņiem primitīvi, tad kāda gan pieķeršanās viņiem un palikšana atmiņā. Šī grāmata diemžēl nav izņēmums, te autors ir atteicies pat no savas futūrista komponentes un no paša sižeta vispār.

Visa grāmata lasās, kā nepārtraukts stāstījums par Amazones upes faunu, floru un cilvēkiem. Laiku pa laikam vienmuļi iemidzinošais stāsta plūdums tiek pārtraukts ar kādu asāku sižeta pavērsienu, kādu pakampj kaimans, kāds nemāk normāli pakārties, kāds noslēpt savu patieso dabu. Autors dara visu, lai neatstātu lasītāju neziņā par katras amazones pietekas ūdens garšas īpatnībām. Viņš nekaunas pus lapaspusi pierakstīt ar koku nosaukumiem un to izmantojumu tautsaimniecībā. Svarīgākās lietas tiek atkārtotas pāris reizes, ja nu kādam nepielec. Nezinu, iespējams, ka deviņpadsmitajā gadsimtā šis stils bija pieņemams, bet mūsdienās, kad no daiļliteratūras netiek gaidīta enciklopēdijas šķirkļu atgremošana, grāmatai pietrūkst fokusa.

Vienīgais, kas grāmatā bija labs, bija ievads kriptoloģijas pamatos, kriptogrāfisko tekstu analīzē un atšifrēšanas metodēs. Tas varētu teikt izglāba visu pasākumu un tikai tādēļ grāmatu nenovērtēju kā nelasāmu. Kas to būtu domājis, ka Brazīlijas džungļos vergu ķērāju otrais hobijs ir tekstu šifrēšana un garu penteru rakstīšana šajā šifrā. Nemaz nerunāsim par galveno ļaundari – īstu brīnumbērnu, kas zinot atslēgu spēj lasīt tekstu pa tiešo bez zīmuļa un lapas.

Lieku 5 no 10 ballēm. Garlaicīgs plostošanas apraksts, kurā autors spiež uz dabu, kopējot izvilkumus no enciklopēdijām, saturam piemaucot klāt to kas notiks nākotnē – autora pagātnē. Grāmatas lielākais pluss ir tās īsums, lai gan reizēm gribas, lai viņi visi tur uz tā plosta atdotu galus un izbeigtu autora mocības.

Around the World in 50 Years: My Adventure to Every Country on Earth by Albert Podell

Around the World in 50 Years

Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.

Lielais risks by Bengts Danielsons

Lielais risks

Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Šoreiz nolēmu pieķerties ceļojumu tēmai, par laimi šāda tipa grāmatas šeit atrodamas diezgan daudz. Tās gan lielākoties ir saistītas ar jūru un kuģošanu, acīmredzot padomju laikā tikai tāda skaitījās īsta ceļošana.

Grāmatas saturu īsumā var izteikt šādi – ceļojums ar plostu «Taiti Nui» pa Kluso okeānu. Ja vēlamies būt precīzāki, tad ceļojums ar plostu no Taiti uz Čīli un no Čīles uz Taiti. Pēc Kon-tiki veiksmīgā ceļojuma pasaulē pavērās kaut kādas ambīciju slūžas, un visi kam vien nebija slinkums un pietika finanses, mēģināja izveikt ko līdzīgu. Katram no šim brucējiem bija kāda ideja par Polinēzijas kolonizāciju, un viņu braucieniem vajadzēja pierādīt vistrakākās idejas. Arī šajā grāmatā aprakstītie piedzīvojumi notika uz šī pacēluma viļņa. Ēriks de Bišops – nopietns dēkainis, kurš kuģojot pavadījis visu dzīvi, uzbūvēja plostu „Taiti Nui”, lai pasaulei pierādītu, ka polinēzieši regulāri apmeklējuši Dienvidamerikas krastus. Pats gan viņš šajā pasākuma ņēma galu, un lasītājam jāuzticas autora izklāstam, kuru savukārt viņš balsta uz Alēna Brenna stāstījumu un ceļojuma dienasgrāmatu.

Teiksim, kā ir, šī ir grāmata par īstu vīru plostošanu. Ja mūsdienu ekspedīcijās cilvēki vairāk laika velta pareizo ceļojuma biedru uzmeklēšanā, attiecību noslīpēšanā un citās psiholoģiskās niansēs, tad Ēriks savā komandā savāca pazīstamus, bet lielākoties gadījuma cilvēkus. Visi pat nebija jūrnieki. Šādu attieksmi viņā jau varēja novērot iepriekšējos ceļojumos, kuros viņam īpaši nerūpēja komandas locekļi un viņu jūtas, kamēr vien kuģis devās pareizajā virzienā un necēla dumpi viss bija kārtībā. Kaut vai tas pats čīlietis Huanito – viņu paņēma uz plosta tikai tādēļ, ka Taiti varas iestādes viņu izraidīja no salas, naudu cilvēks bija notriecis meičās un dzeramajos, tādēļ viņa vieglākā iespēja atgriezties dzimtenē bija ar plostu. Brauciens uz Čīli ilga piecus mēnešus, un līdz brīdim, kamēr plosts saira gabalos, var teikt, ka viss notika bez starpgadījumiem. Te komandā bija Ēriks, Huanito, Fransis, Alēns un viņa brālis Mišels. Te lielākoties visi bija jūrnieki, un komanda spēja saglabāt disciplīnu.

Taču atpakaļceļš uz Taiti aizņem daudz lielāku grāmatas daļu, un ir nopietns piedzīvojumu apraksts. No iepriekšējās komandas palika pāri tikai Ēriks (smagi slims), Alēns (de fakto kapteinis) un vienīgais funkcionējošais jūrnieks, Huanito (cilvēks, kurš pats nesaprot, kādēļ dodas atpakaļ uz Taiti), Žans (okeonogrāfs) un Hanss (inženieris). Šāds maisījums nodrošināja to, ka nākamos septiņus plostošanas mēnešus garlaicīgi nebija nevienam. Vispār lasot grāmatu bija jābrīnās, ka lielākā daļa no komandas vispār izdzīvoja.

Huanito pa ceļam nedaudz sajuka, nodarbojās ar kaitniecību, čakarēja komandai dzīvi, piemēram, atsakoties dežūrēt vai dežūras laikā darīt visu, lai plosts zaudētu stabilitāti. Toties tas nekad neliedza viņam pieprasīt visiem izsniegt pārtikas devas uzreiz, lai, aprijis savu, varētu činkstēt par netaisnību. Cilvēkam pietika arī iekšas mēģināt dezertēt no plosta ar plostu. Nezinu, ja es būtu pasākuma komandieris, Huanito diemžēl jūrā pazustu bez vēsts.

Hanss un Žans – lai ar Žans ir labs zivju ķērājs, Hanss ir tīrais balasts, kurš pie vesela saprāta paliek tikai tādēļ, ka neapjēdz situācijas nopietnību. Vīri neko nejēdz no navigācijas, taču labprāt atbalsta jebkuru vismurgaināko savu vai Huanito ideju.

Ēriks – nefunkcionējošs kapteinis, kas lielāko ceļojuma daļu pavada uz gultas, jo ir dikti slims. Viņam apkārt notiekošais ir pie vienas vietas, viņš ir nolēmis mirt jūrā.

Alēns – visu glābējs un darbu organizētājs, viņam ir priekšrocības, jo viņš stāsta autoram savu stāstu. Iespējams, ka viņš ir daudz ko piemelojis vai noklusējis. Tīrais zelta gabals, kas visu šo idiotu varzu spēja saorganizēt, noturēt pie dzīvības un aizvest līdz krastam. Krasts gan nebija Taiti, bet Samoa ar nemaz nav tik slikta vieta, kur piestāt, ja jau Marķīza salām izdevies pašaut garām.

Grāmatas pluss ir tās skarbums, autors netaupa nevienu ceļotāju, mums netiek prezentēts smuki nopulēts stāsts, kur visi viens otram saka, lūdzu un paldies. Te cilvēki, ja gadās problēmas, labprāt arī piedzeras, neklausa kapteini un domā veidus, kā sagandēt dzīvi pārējiem komandas locekļiem. Plosts ir mazs, bet cilvēku daudz, raksturi nesapas, un pieci mēneši ellē katram no viņiem ir nodrošināti.

Mācība no grāmatas – ar balzas koka plosta teorētiski var nokļūt no Čīles uz Taiti un ar bambusa plostu no Taiti uz Čīli. Ir tikai dažas nianses, praktiski bambusa plosts izjūk jau labu gabalu pirms Čīles krastiem, un balzas koks pēc pieciem mēnešiem jūrā zaudē savu peldspēju un kļūst nevadāms.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Balles ir nost tādēļ, ka autors ir izmantojis tikai viena ceļotāja stāstu, un tā kā arī Ēriks bija autora paziņa, tad pret šim plosta kapteinim tika piedoti visi grēki un neizdarības.

Ceļā uz Maču Pikču by Marks Adamss

Ceļā uz Maču Pikču

Katram cilvēkam ir vismaz pāris eksotiskas vietas, kuras viņš savā dzīves laikā vēlētos apmeklēt. Ne vienmēr tas izdodas, bet tas jau neaizliedz sapņot. Man tāda vieta sarakstā jau no bērnu dienām ir Maču Pikču. Šīs seno Inku pilsētas drupas tiek piesauktas katrā grāmatā, kura veltīta Dienvidamerikas vēsturei. Tā kā aizbraukt vēl nav sanācis, tad patlaban to kompensēju ar citu ceļojumu aprakstu lasīšanu. Ieraugot, ka Jāņa Rozes Apgāds drīzumā izdos grāmatu “Ceļā uz Maču Pikču”, ar nepacietību gaidīju, kad tikšu pie grāmatas izlasīšanas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Hairams Bingens III 1911. gadā devas ceļojumā uz Peru un atklāja Maču Pikču. Tas acumirklī padarīja viņu par slavenību un inku ekspertu. Apstiprinājās arī pieņēmums, ka Peru džungļi ir pilni ar zudušām pilsētām, par kurām neviens Rietumos neko nezina. Maču Pikču atklājumam bija liela nozīme – Peru nopietni sāka pievērsties sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un izpētei. Grāmatas autors savukārt savā mūžā piedzīvojumus praktiski nav meklējis. Viņš ir sūtījis žurnālistus uz interesantiem un mežonīgiem pasaules nostūriem, pats sēžot savā Ņujorkas ofisā. Kādu dienu viņš nolemj mest visu pie malas un sākt dzīvē darīt to, ko viņam patiesi vēlas, un dodas uz Maču Pikču. Tas nekas, ka kopš bērnības viņš nav gulējis teltī un par iešanu daudzdienu pārgājienos viņam ir tikai aptuvena nojauta.

Pārgājiens gan nav no vieglajiem, visu laiku nākas uzturēties augstkalnu apstākļos, pārtika un tualetes jāvelk līdzi uz mūļu mugurām, un līdzi jāņem pavadonis. Neviens mūļu dzinējs nekustēsies ne no vietas bez kokas lapām. Tad nu ceļojumam vēl jāsarūpē maišelis ar tām. Nevajag grāmatā saskatīt vien kokas lapu košļāšanas propagandu. Tā vienkārši Peru jau no seniem laikiem ir pieņemts. Vispār autors sniedz diezgan daudz praktiskus padomus, ja kāds atspertos sekot viņa gaitām. Vēlams būt labā sportiskā formā, lai varētu stiept smagas mugursomas, jābūt gatavam augstuma un klimata izmaiņām, parazītiem un dehidrācijai. Autors to visu izbaudījis uz savas ādas, un tādēļ viņa novērojumi ir diezgan pamācoši.

Autors ir malacis – viņš ne tikai izgāja Inku taku, kas ir tāds normāls piecu dienu pārgājiens, bet arī izgāja pa tūristu neiecienītu taku no Janamas uz Espiritupampu, kas prasīja pāris nedēļas. Pārgājienā notikušais ir dzīvi aprakstīts, un autors neaprobežojas tikai ar sevi, netiek aizmirsti arī viņa algotie mūļu dzinēji un pavadonis Džons Līverss. Džons skaitās, vismaz autora acīs, arī viens no lielākajiem Maču Pikču ekspertiem. Man gan tā Džona ekspertēšana aprobežojās tikai ar grāmatā aprakstīto – GPS kartēšana, fotogrāfiju uzņemšana un filmēšana.

Hairamam veltītās nodaļas atklāj viņu kā ambiciozu pētnieku ar bagātiem sievas radiem. Ir diskutējams jautājums, vai viņš tiešām uzskatāms par Maču Pikču un citu zudušo pilsētu atklājēju, ja par to eksistenci vietējie bija zinājuši vienmēr. Te vairāk var runāt par atklāšanu Rietumu pasaulei. Papildus viņa veiktie izrakumi un artefaktu izvešana uz ASV vēl joprojām ir strīda avots starp Jēlas universitāti un Peru. Tomēr viņš ar savām aktivitātēm novērsa nozīmīgu kultūras pieminekļu izpostīšanu un savā veidā padarīja Maču Pikču slavenu visai pasaulei.

Kas tad īsti ir Maču Pikču – inku valdnieku medību rezidence vai tomēr reliģiskas nozīmes centrs? Par reliģisko nozīmi liecina kaut vai Inku ceļš, pilsētā iešifrētais simbolisms. Valdnieku lauku rezidencei, par labu runā pilsētas novietojums pavisam dīvainā vietā. Gan jau, ka taisnība ir abām idejām. Uzreiz jābrīdina, ka pēc šādas grāmatas izlasīšanas, lasītājs var sajust mudinājumu pārbaudīt savu bankas konta atlikumu un aplēst, kad ērtāk būtu doties apskatīt Maču Pikču pašam. Autors tik labi apraksta Maču Pikču apkārtni, pārgājienus uz dažādām drupām un to vēsturi, ka neviļus gribas mest visu pie malas un lidot uz Kusko.

Grāmatā bija tieši tas, ko es sagaidu no ceļojumu grāmatas, smalki sabalansēts autora piedzīvojums, apmeklēto vietu vēsture un cilvēki, kas ceļā sastapti. Lasot gan jāsastopas ar latviešu valodā nesaprotamiem vai pārprotamiem vietu nosaukumiem, ja Vilkabamba vēl izskatās pēc latviešu vārda, tad Vajnapukaru jau ir grūti iegaumējama. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tiem, kas sapņo reiz nokļūt Maču Pikču.

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

DG_Lapsa_vaks_drukai

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.