Navigate / search

A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail by Bill Bryson

a-walk-in-the-woods

Šo grāmatu es jau reiz esmu izlasījis savā pirmsblogošanas periodā. Tas bija brīdis, kad sev atklāju Braisona grāmatas un lasīju tās visas pēc kārtas. Neskatoties uz faktu, ka grāmata manā īpašumā ir jau vairāk kā desmit gadus, viņa nav no tām, kuru es vēlētos nobāzt bēniņos pažobelē pie vienreiz lasāmajām. Šai grāmatu plauktā vieta vienmēr ir atradusies. Tā nu vienu vakaru viņas vāciņš mani atkal uzrunāja, un es viņu paņēmu izlasīt vēlreiz.

Grāmatas autors atgriežas ASV pēc divdesmit gadu prombūtnes un nolemj atkal atgūt dzimtenes sajūtu izstaigājot Apalaču taku visa tās garumā. Plāns ir visnotaļ ambiciozs, jo taka stiepjas 2’100 jūdžu garumā cauri četrpadsmit štatiem no Džordžijas līdz Menai. Vēl vairāk – viņa visu laiku iet caur mežiem. Ja cilvēks ir pietiekoši uzņēmīgs, viņš var atrauties no civilizācijas uz ilgu laiku. Braisons īsti nevēlas vienatni, un tādēļ viņam pievienojas sens draugs Kacs. Kacs ir nepārspējams ceļabiedrs. Un uz takas sastaptie ceļotāji arī nav parastie ikdienišķie cilvēki.

Cik es zinu, šī grāmata ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Skarbās takas vilinājums”. Katram, kurš reiz ir lasījis Braisona darbus, viņa stils būs pazīstams. Katras nodaļas sākumā viņš izstāsta par vietas vēsturi, slaveniem cilvēkiem un atgadījumiem. Atgadījumi parasti tiek izvēlēti pēc to interesantuma nevis pēc nozīmes. Tālāk viņš raksta par taku, tās dabu, saviem piedzīvojumiem un pārdomām. Liela vērība tiek veltīta citiem uz takas sastaptajiem cilvēkiem. Te ir cilvēki, kuri mūždien apmaldās, sportiskie, kuri visus šķēršļus pārvar bez piepūles, cilvēki, kuri labprāt visus pamāca, kā darīt lietas pareizi.

Lasās tāpat kā visas Braisona grāmatas – ar aizrautību. Ir grūti nolikt malā, jo stāstījums ievelk lasītāju, un pēc pārdesmit lapaspusēm tu jau sāc apdomāt, cik īsti maksā biļete uz ASV, un vai tev gadījumā nav lieks pusgads vienam garākam pārgājienam. Braisona grāmata savulaik pamudināja mani aizdoties uz Austrāliju, līdz ASV pārgājiena dēļ es gan vēl neesmu spēries. Droši vien, ka arī nekad nesaņemšos, jo takas garums ir diezgan liels, un tur tāpat ir vēl daudz kā cita, ko apskatīt.

Interesanti bija palasīties arī par ASV lauku reģiona problēmām. Daļa no Apalaču takas ne vienmēr ir bijusi bagāta ar mežiem. Salīdzinoši daudzi no šiem mežiem ir visnotaļ jauni un aizņem kādreizējās lauksaimniecības zemes. Tāpat deviņdesmitajos, kad Braisons taku apmeklēja, vēl nebija īsti skaidrs, kāda ir kopējā takas attīstības filozofija. Vai viņa tiks labiekārtota, vai ļaus tai pārvērsties pa džungļiem. Dikti jau nu Braisons sūkstījās par smukajām meža pļaviņām, kuras lēnām pārņem mežs un vietām taka ir drūma vieta, kurā abās pusēs slejas koki un nekā cita nav ko redzēt. Domāju, ka tagad infrastruktūra noteikti ir būtiski uzlabojusies, jo fitness taču tagad ir modē un nevar būt, ka to ASV ir palaiduši garām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk ceļojumu grāmatas, nedaudz vēstures un sastapt netipiskus cilvēkus, tad droši ķerieties vien šai grāmatai klāt, nenožēlosiet!