Navigate / search

Tarakāni by Jū Nesbē (Harry Hole #2)

Tarakāni

Pērngad izlasījis pēdējo Harija Hola sērijas grāmatu “Policists”, secināju, ka sērijā nelasītas ir palikušas veselas četras grāmatas. Tās bija iznākušas kaut kad pasen, un ar vienu Nesbē grāmatu pusgadā man ir pilnīgi pietiekami, lai apmierinātu savu kāri pēc detektīviem. Martā izlasīju Millenium četras grāmatas un šķita, ka ar skandināvu detektīviem šogad esmu sevi pārsātinājis. Bet tas bija tikai līdz brīdim, kad uzzināju par Tarakānu iznākšanu. Skaidra lieta, man uzreiz vajadzēja izlasīt par Harija Hola izmeklētāja gaitu pirmsākumiem. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, kura man deva iespēju un grāmatu izlasīšanai.

Norvēģijas ārlietu ministrija ir nonākusi kutelīgā situācijā. Kādā no Bangkokas moteļiem ir atrasts viņu vēstnieka līķis. Draud politisks skandāls. Harijam Holam tiek uzdots uzdevums pēc iespējas diskrēti atrisināt nozieguma apstākļus. Taču vietējie apstākļi nebūt nelīdzinās Norvēģijas ikdienai, šeit uz daudziem sīkiem noziegumiem tiek pievērtas acis, vēstnieka ģimene nav īpaši pretimnākoša un šķiet, ka Taizemē dzīvojošajiem norvēģiem katram ir ko slēpt no savas valdības.

Cilvēkam, kurš investējis daļu no sava laika ar Nesbē daiļrades apgūšanu, šī grāmata nesagādās nekādus pārsteigumus. Ja salīdzina ar sērijas pirmo grāmatu “Sikspārnis”, tad darba kvalitāte ir augusi, un autors gandrīz sasniedz savu pēdējo grāmatu līmeni. Nesbē pasaules noziegumi nekad nav statiska drāma, kura izspēlējas slēgtā telpā. Harijs tomēr nav nekāda pensionēta kundzīte, kura visu atrisina pārrunājot notikušo blakusistabā. Viņa meklētie noziedznieki ir labi plānotāji, viltīgi aprēķinātāji un bez nelielas veiksmes viņus reizēm nemaz nebūtu iespējams atrast. Tas nodrošina sižeta dinamisku attīstību un lasītāja vazāšanu aiz deguna.

Detektīvus var lasīt dažādos viedos, bet visaizraujošākais ir, izmantojot grāmatā izlasītos faktus, mēģināt atrast noziedznieku pašam. Saprast noziedznieka motīvus vēl pirms paša Harija Hola un tad, izlasot nobeigumu, uzsist sev uz pleca, sak, kāds es malacis. Tomēr ar šīm grāmatām šāda lasīšanas stila piekritējam nākas pamatīgi pasvīst, sevišķi, ja, tā kā es, ir nedaudz paslinks domu kārtotājs. Vienu vārdu sakot, ekstrapolējot iepriekš izlasītās grāmatas un rūpīgi atlasot informāciju no grāmatas, es veiksmīgi pamatoju savu hipotēzi par vainīgo un biju diezgan pārsteigts, ka man nebija taisnība. Autoram es neko nevarēju pārmest, neko būtisku jau viņš no lasītāja nenoslēpa, bet ar viltu aizveda pa nepareizo sižeta uztveres taciņu. Un tieši tas detektīvstāstu padara par labu detektīvstāstu.

Harijs Holam šajā grāmatā neklājas viegli, pēc triumfa Austrālijā, viņš atkal ir nolaidies līdz standarta pēc darba dzerošam izmeklētājam. Izskatās, ka alkohols uzvarēs, un puisis aizies no policijas vispār. Taizeme viņam piedāvā pārmaiņas gan vides, gan dzīves uztveres, vajag tikai nedaudz saņemties. Godīgi sakot, viņš arī ir vienīgais grāmatas varonis, kurš ir nopietni izstrādāts, visi pārējie tiek atklāti tik daudz, cik tas nepieciešams sižetam, bet tas nemaz stāstam nekaitē. Jo tas tiek darīts visnotaļ meistarīgi, bez liekvārdības. Tādēļ pat pēc grāmatas izlasīšanas viņu vārdus un tēlus var atcerēties. Bez cīņas ar zaļo pūķi viņam ir vēl cīņa ar policijas vadību, cīņa ar politiķiem, cīņa ar mafiju un cīņa ar kultūršoku. Bet tas viss organiski iekļaujas stāstā neradot pārblīvētības sajūtu un nenovirzoties no galvenā vainīgā meklēšanas.

Apskatītie temati ir reģionam raksturīgi – sekstūrisms, korupcija, ķīniešu mafija, pedofilija un korporatīvā peļņas kāre. Vēstnieka nāve aizskar visas šīs tumšās sabiedrības šķautnes un izvelk virs ūdens visas iesaistīto neģēlības. Autors nedaudz aizskar arī reģiona vēsturi, lai lasītājs saprastu, kādēļ tur viss notiek tā un ne savādāk. Tā gan nepretendē uz nopietnu analīzi, bet ir pietiekama stāsta kontekstā.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kvalitatīvu detektīvstāstu, kas notiek eksotiskā vietā, kurā sižeta attīstība nevelkas gliemeža ātrumā, tad droši ķerieties klāt. Te būs nedaudz no vecās skolas, kur detektīvi mīl iedzert un sadot aizdomās turamajam pa muti, un ne viss acīmredzamais beigās būs patiesība. Ja tāpat kā es esi jau izlasījis sērijas pēdējo grāmatu, tad tas nemaz nekaitēs lasot šo grāmatu, jo viņas jau katra ir pati par sevi.

Nāve zem lietussarga by Anatols Imermanis

Nāve zem lietussarga

Lasīt šī autora darbus ir tas pats, kas bez anestēzijas raut zobus. Tādēļ bija nopietni jāsaņemas, lai izlasītu viņa kārtējo darbu “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijā. Vienīgi priecē tas, ka šis nu reiz ir pēdējais viņa detektīvgabals, kuru es šajā mūžā grasos izlasīt.

Oskars Latrops ir no darba atlaists operators, kuram dzīvē diez ko neveicas, amerikāņu sapnis nav piepildījies. Un tad pēkšņi nāk negaidīts piedāvājums no viņa paziņas Olivera Dērtija uzņemt dokumentālu filmu par kādu ASV mazpilsētu. Taču filmas uzņemšanā jau pašā sākumā viss noiet greizi, un Oskaram jāpiedalās bankas aplaupīšanas izmeklēšanā. Bonusā te vēl ir sektanti, ASV popmūzika, kapitālisma kritika un dzīšanās pēc peļņas.

Grāmatas aizmugurē kopsavilkums sola, ka šī ir aizraujoša lasāmviela tiem jauniešiem, kuriem patīk piedzīvojumu literatūra. Iespējams, ka es neesamu vairs jaunietis, un varbūt man nepatīk arī piedzīvojumu literatūra. Grāmata, manuprāt, ir totāls mēsls, kuru ar interesi lasīt var tikai ļoti agrīnā vecumā par pasauli neko nezinošs cilvēks. Un tas neskatoties uz to, ka grāmatā ir pieminēta gan pornogrāfija, gan sekss. Tas priekš 1982. gada bija dikti liberāli. Bet nu par to, kādēļ man nepatika.

Kā tajā anekdotē par žiguļu rūpnīcu arī Imermani ir piemeklējis līdzīgs lāsts, lai ar ko viņš nerakstītu, lielākoties rezultāts ir viena un tā pati grāmata. Noziegums un tā izmeklēšana. Pašam noziegumam tiek veltīta pirmā grāmatas piektdaļa un pārējā laikā varonis ar putām uz lūpām risina noziegumu. Liecinieki ir juceklīgi, viņiem ir ne tikai jāmelo un jāmaldina izmeklētējas, viņiem ir jāatklāj kapitālisma tumšās puses. Jāparāda, cik viegli kapitālismā aiziet pa noziedznieka plato ceļu. Jāuzsver, ka noziegums ir ne tikai sodāma lieta, bet arī iespēja tikt pie naudas un slavas. Nu pie cietumsoda arī, taču tas ir nieks, ja tu to dari Jēzus atnākšanas un lielā dolāra vārdā.

Var droši teikt, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm grāmata kļūst nelasāma, sevišķi, ja zināms stils, pēc kura autors būvē savus detektīvus. Jā, noris it kā spraiga izmeklēšana, fakti ir kaudzēm, un liecības laiku pa laikam ļauj izvirzīt hipotēzi par notiekošo. Bet mēs taču visi zinām, ka Imermanis vienmēr beigās izstumj no krūmiem klavieres, lai padarītu visu iepriekš uzzināto par tīri ilustratīvu materiālu. Tādēļ ir grūti saņemties un lasīt dezinformāciju,. PSRS laikos varbūt varēja palasīt kapitālisma kritiku un apskaust cilvēkus, kuriem a dienu televizors rāda televīzijas šovus un reklāmas. Mūsdienās, kad paši esam ieslīguši šajā “zaņķī”, tas vairs nedod nekādu pievienoto vērtību. Ja nu tikai ievilkt sev ķeksīti, ka arī padomju cilvēks, sabrūkot komunismam, apakšā izrādījās tāds pats patērētājs kā rietumnieki.

Varoņi arī šajā stāstā ir tikai izkārtnes, lai parādītu cilvēku alkatības dažādās formas. Pat Oskaram nav sveša liekulība, ja vien ir iespējams saraust kādu dolāru. Nemaz nerunāsim par misteru Dērtiju, kura uzvārds ir trāpīgi piemeklēts. Pārējie ir alkatīgs baņķieris, kurš vēl ir pasists uz reliģiju. Pravietis, kurš nodibinājis hipiju kustību un vēlas kļūt slavens muzikants. Ir vēl viens gandrīz slavens mūziķis, kuru Dērtijs gatavojas padarīt pavisam slavenu. Papildus klāt piemesti visādi gangsteri un vidusmēra krāpnieki.

Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm. Pilnīga papīra un laika izniekošana. Mēģināju lasīt gan skaidrā, gan pālī, nekas nelīdzēja. Ja tiešām vēlaties sevi paspīdzināt ar īpašu latviešu detektīvu, kas sevī iekļauj arī kapitālisma kritiku farsa formā, tad droši ķerieties klāt. Visādi citādi turieties no šīs grāmatas pa gabalu.

P.S. No šī autora darbiem lasāma ir vienīgi “Mortona piramīda”, viss pārējais ir PSRS laika garā sarakstīta propaganda.

Прерванный рейс by Леонид Медведовский

Прерванный рейс

Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.

Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.

Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.

Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.

Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis

Seifam vajadzīgs kramplauzis

Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols ImermanisPiedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.

Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.

Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.

Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.

Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.

Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.

Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs by Anatolijs Bezuglovs

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu sāku lasīt tūdaļ pēc šī paša autora darba “Milicijas inspektors” izlasīšanas. Tam bija viens iemesls, zināju, ja tūdaļ neizlasīšu, tad, iespējams, man nepietiks spēka lasīt šī autora daiļradi. Saņēmos un sāku lasīt.

Altaja novada Severoozerskas rajona Krilatojes ciemā atrasta mirusi bērnudārza audzinātāja Aņa Zaļeska, kas izdarījusi pašnāvību pa skarbo – ar bārdas nazi pārgriežot sev rīkli un neskatoties uz to, ka viņa atradās grūtniecības septītajā mēnesī. Izmeklēšanas rezultātā konstatēta pašnāvība, pirmsnāves vēstule un citi apstākļi. Lieta slēgta. Taču kolhoznieki ar to ir nemierā, ļaudīm nudien nešķiet, ka tā ir pašnāvība, cilvēki vēršas pie augstākām instancēm, lai tās lietu atvēru un noņemtu no kolhoza un vietējās komunistu partijas šo kauna traipu, kas liecinātu par savu biedru nepietiekamu izglītošanu. Tad nu Igoram Andrejevičam, Maskavas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam nākas doties ilgā un grūtā komandējumā, lai noskaidrotu jaunas sievietes — institūta absolventes bojāejas cēloņus.

Ja godīgi, tad es no šīs grāmatas neko daudz negaidīju. Domāju, būs parastā padomju propaganda sajaukta kopā ar komunistiskās partijas slavināšanu. Iepriekšējais autora darbs manī bija radījis pārliecību, ka arī ar rakstīšanu autoram sokas ne visai, un viņš nespēj pieturēties pie jēdzīga sižeta. Labi, te bija gan propaganda, gan komunistiskās partijas slavinājums, taču bija arī daudzas pozitīvas lietas.

Pirmā – šī grāmata nav trilleris, te no gaisa nekrīt klavieres, nezināmi svešinieki nedod neskaidrus mājienus, laboranti – ģēniji pēc nejauši atrastas blusas nenosaka aizdomās turētā bikšu jostas krāsu. Te viss ir par skarbo izmeklētāju ikdienu. Par to, ka lieta uz priekšu nevirzās, liecinieki dod sagrozītas liecības, laiku pa laikam kāds atceras maznozīmīgu faktu un aiz izmisuma nākas pārbaudīt daudzus viltus pavedienus. Cilvēki nav roboti, kas uzreiz izdod vajadzīgo informāciju, viņi runā riņķī un apkārt bieži vien ne pa tēmu, un ej nu izlobi patiesību! Tādēļ lasot grāmatu nākas sev atgādināt – šis nav trilleris, šis ir realitātei pietuvināts darbs.

Otrā – autoram nudien nav rožaini uzskati par Padomju valsts iedzīvotājiem ne par lauciniekiem, ne par pilsētniekiem. Viņi visi ir cilvēki, katrs mēģina dzīvē iekārtoties labāk, pat ja tas jādara uz citu rēķina. Sīkā noziedzība zeļ un plaukst, jo nevienam nav laika ar to krāmēties, uz spekulantiem raugās caur pirkstiem, un reizēm milicijas darbiniekiem vienkārši pietrūkst gribēšanas darīt savu darbu profesionāli.

Trešā – nezinu kādēļ, bet šajā grāmatā autoram varoņi ir sanākuši normāli cilvēki ar savām problēmām, rūpēm, uzskatiem par dzīvi un attieksmi pret pārējiem. Neviens ar neko īpašu neizceļas, bet tai pat laikā atstāj reālu cilvēku iespaidu.

Vienīgais, kas nedaudz pārsteidza bija atrisinājums, tas nudien nebija tāds, kā gaidīts. Bet jāatzīst, ka loģisks un no stāsta izrietošs. Pasaule jau ir atvērta sistēma un nevar garantēt, ka apkārt neblandās kāds nezināms faktors. Ir jau vietām no mūsdienu skata punkta smieklīgi lasīt dažus tā laika sadzīves aspektus un cilvēku uzskatus. Bieži tiek lietoti vārdi sīkpilsonis un mietpilsonis, pat biežāk par pirmrindnieku un aktīvistu.

Grāmata nav slikta, taču tirāža 80’000 mani pārsteidz, mūsdienas pat ejošākajam krimiķim nav tāda metiena. Ja to varētu izpārdot, tad visi būtu izdevēji. Vāks ir, maigi izsakoties, dīvains, absolūti neatbilst saturam, Mūsdienās tas liecinātu par kaut kādu maniaku gabalu, kas risinās Čikāgā, lai gan bildē redzama viena no Staļina katedrālēm. Bonusam grāmatas iekšējais atvērums satur nopietnu maitekli, un esmu priecīgs, ka izlasīju tur rakstīto tikai pēc grāmatas izlasīšanas.

No grāmatas iemācījos, ka no spekulanta līdz recidīvistam ir tikai viens solis. Visi sāk ar mazumiņu un tad jau ieslīgst muklājā tā, ka netiek vairs pats ārā. Labi, ja vēl pats noietu pa grunti, bet tādi pretpadomju elementi velk līdzi purvā arī citus pavisam normālus pilsoņus.

Lieku 7 no 10 ballēm. Šis krimiķis man nudien patika, pavisam nopietns darbs, kas ataino padomjlaiku reālijas. Autors ir darījis visu iespējamo, lai parādītu, ka izmeklēšanas pamatā ir ilgs un piņķerīgs darbs. Tikai trilleros un C.S.I. viss notiek uzreiz, patiesībā viss ir pavisam neinteresanti un ikdienišķi. Pat par cilvēku attiecībām viņš ir saņēmies un uzrakstījis jēdzīgi. Lasīt ideāli būtu klausoties kolhoziem un plēsumiem veltītas dziesmas, piedzerot klāt glāzi no Maskavas vesta degvīna. Kā zacene derēs kolhoza fermā nosperta truša cepetis.

Milicijas inspektors by Anatolijs Bezuglovs

Milicijas inspektors

Gada pirmajā dienā domāju, ko lai tādu labu izlasu! Dirnēju pie grāmatu plaukta minūtes desmit un beigu beigās izvēlējos šo stāstu. Ja uz grāmatas vāka redzams milicis ar sarkanu Ural motociklu, un tālumā uz zirga jāj zilmataina sieviete, tad šāda grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta. Tā nu izlasīju kārtējo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu.

Ja ticam anotācijai, tad grāmata ir stāsts par jaunu milicijas inspektoru, kas tikko beidzis milicijas skolu un sāk darbu Izraudzītajā no­zarē. Viņš nonāk saskarē ar dažādu profesiju pārstāvjiem (bibliotekāri, kolhoza priekšsēdētāju, šoferi, ganu, ciema padomes priekšsēdētāju, zootehniķi u.c.) un asās konflikta situācijās cenšas rast taisnīgu atrisinājumu. Stāstā spraigi notikumi mijas ar dabas un dažādu tautas paražu aprakstiem.

Galvenajam varonim Dmitrijam Aleksandrovičam dzīvē ir dažas problēmas. Pirmkārt, viņš ir neprecējies jauns milicis, kas ieradies strādāt Bahmačejevskas staņicā Pirmās jātnieku armijas kolhozā, un viņam meičas atrašana ir ļoti nopietns jautājums. Otrkārt, viņam ir uzrauta augšlūpa, un lai defektu noslēptu, puisis audzina ūsas, kuras neaug. Treškārt, iepriekšējais milicijas inspektors ir alkonauts, kas kolhozā daudz ko ir salaidis dēlī. Autors sāk ar šādu bāzīti, papildus uzzinām, ka Dmitrijs ir nopietns sambists (cīņas veids nevis dejas), spēlē ģitāru (pusprofesionāli) un uztraucas par savu autoritāti staņicā. Kolhozā praktiski nenotiek noziegumi, un tas mani kā lasītāju darīja aizdomīgu. No ārpuses viss kārtībā – ir pat sociālās tikumības komisija, taču šur tur gadās pa dīvainībām, kas mani vedināju uz domām – te notiek valsts īpašuma izlaupīšana.

Vispār grāmatas galvenā problēma ir sižeta trūkums, sanāk tādi pāris mēneša iz jaunā miliča dzīves. Puika risina vietējos noziegumus – pierunā večiņu nodot kombinātā govi, kas mīl badīties; aizrāda vietējam ganam čigānam to, ka kolhoza ganāmpulkā ganās privātpersonu govis; apzina visus nestrādājošos un kaunina tos; piedalās sabiedriskajā dzīvē un neveiksmīgi sit kanti vietējai bibliotekārei, kura jau iemīlējusies ganā čigānā ar iesauku Čava. Reizēm pat sāka šķist, ka grāmata izvērtīsies kolhoza melodrāmā, bet nekā – pazuda zirgs un viss mainījās. Vispār jau ar to mīlestības līniju autoram ir pašvaki sanācis, pāris paskatīšanās vienam uz otru, nedaudz greizsirdības un izbraucieni motocikla blakusvāģī.

Ja kolhozā pazūd ērzelis, tad skaidrs, ka pie vainas ir čigāni. Izrādās, ka pat kazaku stepēs čigāni nav retums, un ja PSRS nebūtu pieņēmusi lēmumu par patstāvīgu dzīves vietu, tad šie joprojām ceļotu taboros. Nu laiki mainījušies, nākas strādāt kolhozā, taču ne visiem tas ir pieņemami, ir arī tādi, kas nodarbojas ar šeptēm, un tieši uz tiem krīt aizdomu ēna. Milicis uzsāk izmeklēšanu, viss tas pasākums ir totāli haotisks un bezjēdzīgs, var manīt, ka autoru pārņēmusi vēlme izstāstīt visu, ko tas zina par čigānu dzīvi. Līdz ar to arī lasītājam nākas vien pēdējā grāmatas daļā salasīties par čigānu kāzām, ģimenes dzīvi un baroniem. Sausais atlikums ir visnotaļ žēlīgs vismaz latviešu lasītājam, grāmata tomēr nav nekāda novadpētniecība. Morāle – nekad nevajag vainot noziegumā bez pierādījumiem.

Uz grāmatas beigām var just arī, ka autoram pašam atnākusi atklāsme, ka grāmatā nekas nenotiek un tādēļ parādās vel viena sižeta līnija – par inkasatoru aplaupīšanu, nozagti 400’000 rubļi, nogalināti cilvēki, un viss ir slikti. Meklē mēnešiem un nevar atrast, nākas vien mūsu izmeklētājiem atrisināt arī šo lietu.

Kopumā grāmata ir tipisks sadzīvisks romāns, kurā autors nebaidās atainot skarbo PSRS kolhoza ikdienu, visi nedaudz ir blēži, jaunatne mūk no laukiem, palikušie labprāt nodzeras vai krīt reliģijas valgos. Kolhozos trūkst darba roku, bet veco paliek arvien mazāk. Lieku 6 no 10 ballēm, ir jau muļļāšanās bez jēgas, bet abi atainotas tā laika dzīves ainas. Grāmatu iesaku lasīt tikai tad, ja uznāk vēlme izlasīt kaut ko par neko.

The Devil’s Detective by Simon Kurt Unsworth

Devils detective

Šī ir no tām retajām grāmatām, kuru nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Iegāju savā mīļākajā grāmatnīcā un skatos – vēl neredzēta grāmata ar smuku nosaukumu. Nopirku. Vispār vākam jau ar ne vainas. Parasti, ja runa ir par Elli, tad neiztiek arī bez Asmodeja. Grāmatai pat uz lasīšanu nebija ilgi jāgaida – vien pāris mēneši. Līdz brīdim, kad mani sāka mocīt sirdsapziņa, ka es pērku grāmatas, kuras pēc tam nemaz nelasu.

Esiet sveicināti Ellē. Vietā, kur dēmoni bez ādas patrulē ezeru krastmalas, kur Limbo dvēseļu viļņi nerimtīgi sitas pret Elles sienām, kur nolādēto dvēseles cenšas uzpeldēt virspusē, lai viņas savāktu. Kad Ellē atrod līdz nepazīšanai izkropļotu ķermeni, izmeklēšana tiek uzticēta Tomasam Muļķim. Elles Informācijas cilvēkam, vienam no trijiem Elles detektīviem. Bet kā gan izmeklēt lietu vietā, kurā visi ir vainīgi, kur slepkavības notiek katru dienu?

Lai nu ko, bet šādu brutāli tiešu grāmatu es pirms lasīšanas nebiju gaidījis. Autors par Elli lasītājam nerada nekādas ilūzijas. Piemēram, Tomass Muļķis Elles Informācijas cilvēks. Viņš no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Viņam nav ne jausmas, ko viņš reiz ir izdarījis, un kādēļ viņam pienākas sods. Vēl jo vairāk, nevienam Ellē nav ne mazākās nojēgas, kā izpirkt savus grēkus un kā nokļūt Debesīs. Debesis, starp citu, laiku pa laikam ir redzamas augstu gaisā. Visus cilvēkus te vada nolemtība un bezcerība. Cilvēks ir leģitīms dēmonu medījums, un tie nudien nekaunas savas tiesības izmantot.

Šajā Ellē nez kādu iemeslu dēļ uguns ezeri ir apdzisuši, moku rati stāv tukši, dēmoni nodarbojas ar sutenerismu, cilvēku seksuālu izmantošanu, nogalināšanu, bet tās ir viņu mājas, un cilvēki te ir iebrucēji. Viņiem nez kādēļ ir uzkrauta cilvēku spīdzināšana un mocīšana. Nav jau tā, ka dēmoniem šis darbs nepatiktu, taču arī viņiem esošā kārtība ir piegriezusies. Vecie stiprie dēmoni ir noslēgušies savā pilsētas daļā un gaida atgriežamies labos laikus. Šajā Elles variantā velni nav nekādi filozofi, viņi barojas no cilvēku sāpēm un bezizejas, viņiem cilvēks ir tikai barība, un ja no tā izdodas iegūt papildus kādu dvēseles atlieku, tad ir ļoti labi.

Tomass parasti slepkavības neizmeklē, jo dienā (lai ko tas arī Elle nenozīmētu) tādas notiek simtiem, viņš uz šīm lietām uzspiež zīmogu “Izmeklēšana netika veikta” un nosūta pieprasījumus atpakaļ Elles birokrātijai. Neviens jau no viņa arī neprasa, lai reāla izmeklēšana tiktu veikta, Ellē ar tādiem sīkumiem neviens nekrāmējas. Taču viss mainās, kad Tomasam izdodas piesaistīt Elles birokrātijas uzmanību, viņš izdara ko vēl nebijušu – nogalina dēmonu! Līdz ar to viņa dzīve izmainās, to vairs nevar saukt par bezjēdzīgu ar nolemtības elementiem. Viņš uzsāk izmeklēšanu, kurā kāds ir nogalinājis cilvēku, ne jau tā pa niekam, bet pa nopietnam tā, ka ir pazudusi arī visa dvēsele, tā, ka pa tīro. Šāds slepkava ir bīstams ne tikai soda izcietējiem, bet arī pašiem dēmoniem. Viņam dzīve parādās mērķis. Tomass arī zināmu iemeslu dēļ ir vienīgais nostrādātais varonis, par viņu lasītājs uzzina tik daudz, cik viņš par sevi zina pats. Viņš ir izrāvies no aizmirstības un atšķiras no pārējās Elles vienādības. Ir piestrādāts arī pie daža laba arhidēmona un eņģeļa, taču tie ir spēles vadītāji nevis dalībnieki. Ievērības cienīgs ir arī cilvēks, kurš ir daļēji augs un daļēji cilvēks, būtne, kas iekļuvusi Elles vistumšākajos nostūros, un viņam patiesi ir pieejama gandrīz visa informācija.

Teksts lielākoties sastāv no aprakstošās daļas, jo šāda pasaule nemaz nav pašsaprotama, un Tomasam nākas daudz ko paskaidrot. Lai arī viņš Ellē ir pavadījis jau ievērojamu laika sprīdi, viņu līdz šim nekas nav interesējis, un tādēļ līdz ar viņu lasītājs var iepazīt dažādus Elles nostūrus, iemītniekus un tradīcijas. Ceļojums nav no patīkamākajiem, un lasītājam ar bagātu fantāziju vēlāk slikti sapņi ir nodrošināti. Bāreņu nams vien ir ko vērts vai slimnīca. Autoram ir sanākusi viena no iespaidītākajām Ellēm, par kuru es esmu lasījis, uguns jūra tāds nieks vien ir.

Taču šīs grāmatas mērķis nudien nav biedēt potenciālos grēciniekus ar pēcnāves dzīvi. Tas ir veids kā ilustrēt, ka dzīve bez nekādām pārmaiņām un stagnāciju, ja vien rit pietiekoši ilgu laiku, rada rutīnu. Un elles menedžeriem, lai arī kas viņi būtu nākas norauties, lai nodrošinātos pret cerības parādīšanos. Jo ar laiku cilvēks atkož sistēmu, un tad visas mocības vairs nav ne kapiķa jēgas. Jo tiek saprasts, kādā veidā iegūt iespēju tikt uz debesīm. Līdz šim izvēlētais risinājums bija vienkāršs un iedarbīgs, taču radīja zināmu spriedzi, tādēļ Elles birokrātija meklē jaunu viedu kā radīt cilvēkiem īstu Elli.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lielākais bonuss ir grāmatas beigas, kad viss kā jau tas detektīvā pienākas atklājas pilnībā. Var droši teikt, ka autoru ir dīdījis pats velns ko tādu uzrakstīt!

Mīļais, nesteidzies by Gunārs Cīrulis

Mīļais nesteidzies

Šo grāmatu, izvēloties kā nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasāmo, man nācās saņemties. Gunārs Cīrulis kā autors man nemaz nepatīk. Ja skatāmies viņa agrīnos darbus, tad tie ir vairāk propaganda, nevis sakarīgs literārs veikums. Tas radīja nelielu demotivāciju, kuru atsvēra grāmatas salīdzinoši mazais apjoms un pārliecība, ka šī ir no tām lietām, kas jādara tikai reizi mūžā. Šo grāmatu bija jāizlasa arī tādēļ, ka ir taču Raiņa gads, un būtu grēks neizlasīt kaut ko par šo šīgada super karsto tēmu. Te gan gribētu piebilst, ka reiz jau esmu izlasījis Raiņa kopotos rakstus un ar to jūtos savu pienākumu jau sen izpildījis.

Rit astoņdesmitie gadi, kādā apdzīvotā vietā starp Dundagu un Valdemārpili literatūras skolotāja Laimdota Vaivara audzina divus bērnus Aspu (par godu Aspazijai) un Jari (par godu Jānim Rainim). Aspa strādā par milici, Jaris pie onkuļa kaimiņa žiguļu servisā. Kāds literāts pārdzīvo literāro krīzi. Viņš ikdienā raksta kriminālhroniku kādai avīzei, bet tāda nodarbe ir rutīna. Tādēļ viņš izvēlas uzrakstīt kaut ko par milicijas darbinieku ikdienu un pierunā miličus, lai ļauj viņam novērot to, kā notiek izmeklēšana. Miličiem no tautas nav nekas slēpjams, un kā reiz nupat pie operas ir nosperts sestais žigulis tintes krāsā. Cienījamais skribents var piedalīties.

Pirms lasīšanas man bija aizdomas, ka bez nopietnas iedzeršanas es šo grāmatu nemaz nespēšu sagremot. Gunārs mani kā savu darbu potenciālu lasītāju bija atbaidījis. Taču tā kā katrā mēslu kaudzē var atrast graudu, tad arī katra autora daiļradē noteikti atradīsies vismaz viens darbs, kurš ir lasāms. Šajā gadījumā izvilku vienu no autora graudiem.

Rakstīts tiek par laiku, kad ar žiguli braukt uz simts divdesmit bija ievērības cienīgs notikums, automobiļa nozagšana bija ārpuskārtas gadījums, narkomānu pritonus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un  pēc importa kurpju zoles nospieduma viegli varēja identificēt cilvēku. Autors patiešām raksta par miliču ikdienu un cenšas parādīt, ka arī tie ir tikai cilvēki, nevis tikai iekšlietu orgānu pārstāvji. Jā, varbūt tēli savā starpā atšķīrās tikai ar dienesta pakāpi un uzvārdiem, taču tas lasīšanai pārāk netraucēja, centrālā sižeta līnija ir par noziegumu.

Autoram arī šeit patīk lēkāt pa personāžiem un stāstīt notikumus no to skatu punkta. Ja iepriekšējos darbos tas mani kaitināja, tad šeit autors necentās uzspiest sociālisma celšanas uzvaras, un viss bija kārtībā. Vēl vairāk – paša nozieguma atrisināšana bija labi pārdomāta un smuki nostrādāta. Viss sākas ar nozagtu žiguli, pāris nejaušām sakritībām, un no smukā sociālisma cēlāju vidus ārā sāk līst dīvaini indivīdi.

Ir atmests ar roku pamācošai morāles lasīšanai. Tā diemžēl ir dzīves ikdiena, ka daži cilvēki tā vietā, lai strādātu algotu darbu, vairāk nodarbojas ar papildu ienākumu gūšanu šaubīgā ceļā. Nē, ir jau parādīts cik viegli aiziet pa kriminālo taku sākot ar niekiem, bet tā ir tikai fakta konstatācija, ka bezmugurkaulniekus pievāks un izmantos nadzīgāki pilsoņi.

Miliču cildenais darbs tiek pasniegts bez patosa, tas ir viņu darbs. Tāds, uz kuru ne vienmēr negribas iet, kur reizēm redzētais liek noklāties nervu sistēmai vai uzdod pa sirdi. Par to kā atšķirt mazsvarīgus noziegumus no patiešām bīstamiem. Visi kaut kur piehaltūrē un pelna uz valsts rēķina, šī ir sistēmiska problēmām, un ja visus savāksi, tad nebūs neviena, kas strādā. Taču ja kāds blandās riņķī ar parabellumu un šauj cilvēkus, tas ir nopietni. Autors pat ir nedaudz iedziļinājies noziedznieka psiholoģijā, un noziedznieks nav tikai parasts atsaldenis.

Grāmatai 7 no 10 ballēm. Viegls un skarbs padomjlaiku miliču stāsts. Diezgan pietuvināts realitātei, bez idealizācijas un pat ar pāris sociālisma elementu kritikas iezīmēm. Ja gribas ko ātru un nostalģisku, tad droši lasiet!

PS. Šķiet, 1982. gadā izdevniecība Liesma ir eksperimentējusi ar grāmatas iesiešanas veidu. Lapas tiek vienkārši salīmētas kopā bez audekla muguriņas, kas saturētu līmējumu kopā. Rezultātā lasot šo grāmatu, tā rokās burtiski sadalās reizinātājos. Laikam tipogrāfijā kāds būs līmējamo marlīti pārdevis pa kreisi kā piena kāšamdrānas. Bet līme savukārt izmantota kāda dzīvokļa iztapsēšanai.

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Speaks the Nightbird (Matthew Corbett #1) by Robert McCammon

Šo grāmatu saņēmu dāvanā 2014. gada blogeru Ziemassvētkos no Doronikes. Viņas dāvana man dikti patika, jo MakKamona grāmatas mani savulaik aizrāva. Taču biju pieradis, ka šis autors ir šausmu meistars, kas spēj uzburt apokalipses un vientuļus cilvēkus, kas cīnās lai tās nenotiktu. Nekad nebiju iedomājies, ka viņš raksta arī vēsturiskus detektīvus. Varbūt tas tādēļ, ka ap divtūkstošajiem gadiem es viņu biju tik tāli atlasījies, ka metu mieru.

Rit 1699. gads, kādas Karolīnas pilsētiņas sauktas Fauntrojal (Fount Royal) iedzīvotāji šaubās par 1700. gada pienākšanu. Pasaule iet uz galu. Pilsētā ir parādījusies ragana. Tā ar savu saimnieku pašu Sātanu ir nogalējusi mācītāju un vēl pāris ciematiņa ļaudis, ja klāt pieskaita neražu un mūžīgo lietu, kas sapūdē pat augļus kokos, tad ir skaidrs pasaules gals ir tuvu. Ragana Reičela Hovarta (Rachel Howarth ) ir notverta un gaida tiesas prāvu. Pilsētiņa lai ar nelaimē nerīkosies kā pūlis, viņiem ir nepieciešama īsta leģitīma tiesa. Tiesu spiež ceļojošais tiesnesis īzaks Vudvords (Issac Woodward), kuram palīdz viņa attapīgais palīgs Metjū Korbets (Matthew Corbett).

Grāmata ir visnotaļ pabiezs vēsturiskais detektīvs, kura centrālais temats ir raganu prāvas. Pavisam nesen Salemā tika notiesātas raganas, tiesneši gan atzina savas kļūdas, taču raganu esamība tajos laikos bija neapstrīdama lieta. Metjū, lai arī tiesneša palīgs, ir puisis, kurš apveltīts ar gaišu galvu, un kuru vienmēr nodarbina jautājums kāpēc? Viņš ir pietiekami stūrgalvīgs, lai nepadotos vairākuma spiedienam un pats trakākais raganām – viņš diez ko daudz netic. Taču Fountrojālā dzirdētais viņam liek pārskatīt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Liecinieki smalkās detaļās spēj aprakstīt raganas darbus, sevišķi tās vieta, kur viņa kopojas ar pašu nelabo. Visi liecinieki stāsta vienu un to pašu, un pēc to liecību apkopošanas secinājums ir neizbēgams – Reičela ir ragana. Taču Metjū nemet plinti krūmos un cenšas darīt visu, lai aizraktos līdz patiesībai.

Pārējie grāmatas tēli ir rūpīgi nostrādāti, viņi patiešām ir kā dzīvi cilvēki ar savām ambīcijām, idejām un noslēpumiem. Misters Bidvels – pilsētiņas dibinātājs, cilvēks, kurš nekad nekļūdās. Viņam ragana ir iemesls pilsētiņas bojāejai, un viņš ir sparīgs tās sadedzināšanas atbalstītājs. Vietējais skolotājs, klibs cilvēks, kura sapnis ir uzcelt plašu skolu un izglītot bērnus, mācījies Oksfordā, bet nolēmis meklēt laimi Jaunajā pasaulē. Dakteris, kurš cer kļūt slavens, ja viņa vārdā nosauks pilsētiņas slimnīcu, kas zina, iespējams, tiks pie prakses Ņujorkā. Un Eksodus Jeruzālems ceļojošs sludinātājs, kas nevienu vien raganu ir izglābis no sadedzināšanas, atgriežot to pie Dieva ar savu vareno “zobenu”, roku uzlikšanu un dedzīgās lūgšanās pavadītu nakti. Ir vēl kalējs, kurš ļoti mīl zirgus, un žurku ķērājs, kas savā arodā ir sasniedzis perfekcionisma virsotnes.

Pilsētiņa un pasaule kopumā ir smalki nostrādātas un vēsturiskajai realitātei atbilstošas. Izskatās, ka mazpilsētu sindroms ASV ir mocījis jau no pašiem pirmsākumiem. Fountrojālas iedzīvotāju mīļākais hobijs ir meklēt netikumus kaimiņos. Visiem kā vienam ir tumši noslēpumi, jo ne jau pa velti viņi ir izvēlējušies dzīvot nomalē. Vienu vārdu sakot īsts čūsku midzenis, kurā vēl ir ieperinājusies lapsa, kuras mērķis ir iznīcināt pilsētiņu. Ir tikai jautājums kādēļ?

Pats detektīva sižets ir atjautīgi izveidots, un lai arī gaita noris lēni, nevienu brīdi nav neinteresanti. Var kopā ar Metjū mēģināt atšifrēt galveno vaininieku, atrast lapsu, kas slēpjas vistu kūtī. Katrs jauns fakts papildina mozaīku, un autors patiešām ir liels viltnieks, lai aizvestu pa viltus ceļu. Un nav jau tā, ka uz viņu varētu apvainoties, viss notiek godīgi, nekas jau netiek slēpts, tikai jācenšas neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Un tā kā pilsēta ir īsts čūsku midzenis, tad dažādi noziegumi un dīvainības šeit ir biezā slānī, un gandrīz katrām aizdomām ir kāds pamats. Beigas gan nebija tik negaidītas, kā es būtu vēlējies, jo savā paranojā biju vainīgo sazīmējis diezgan ātri. Tas gan bija minējums un personīga nepatika pret personāžu, nevis loģisks secinājums.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, 800 lapaspuses, lai ar’ interesantas, sižets tomēr risinās pārāk lēni. Taču, ja vēlies izlasīt detektīvu, kurā ir raganas, dārgumi, seni noslēpumi, indiāņi, lielceļa laupītāji, sekss ar nelabo, punduri un hermafrodīti, tad sāciet vien lasīt, nenožēlosiet. Iespējams izlasīšu arī pārējās piecas sērijas grāmatas.

Без смягчающих обстоятельств by Леонид Медведовский

Без смягчающих обстоятельств

Uz pāris nedēļām biju pametis novārtā savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” megaprojektu. Kaut kā biju vienmēr atradis iemeslu izlasīt citu grāmatu, nevis to, kuru man dators izvēlējies no saraksta. Taču pēc “Policijas” izlasīšanas es sapratu, ka atzīmēt apkuras sezonas sākšanos vajag ar PSRS laika detektīvu. Nolēmu uzspļaut rudens lasīšanas tradīcijām un lasīju grāmatu vilcienā ietērpies savā čekista jakā bez tējas un prjaņikiem.

Taksists Mihails Nosikovs sestdienu pavada kā vienmēr remontējot darba volgu Pārdaugavā savā daudzstāvu pagalmā. Viss ir kārtībā, vakars, vietējā jaunatne par kaut ko plēšas. Taču, kad runas kļūst skaļākas, Mihails nolemj iejaukties un par to dabū nazi vēderā. Svētdienas rīts nozieguma vietā ierodas izmeklētājs Dmitrijs Agejevs, viņa uzdevums atrast bīstamo noziedznieku, kas sadūris taksistu. Stāsta gaitā autors piedāvā ne tikai piedalīties izmeklēšanās, bet arī uzzināt par to kā sabiedrībā, kura paceltu galvu dodas pretī komunismam, vispār var rasties noziedznieki.

Izmeklētājs Dmitrijs ir tikko no skolas, un darba pieredzes viņam vēl nav. Sevišķi tik smagu noziegumu izmeklēšanā. Skaidra lieta – rūdīts izmeklētājs visu atklātu laika sprīdī, kādā vidēji tiek izsmēķēta Elita markas smēķis. Taču jaunajiem ir jāmācās. Agejevam ir labs priekšnieks Ivars Bundulis, kas tēvišķi pamāca jauno fruktu un neļauj visu salaist grīstē. Ir arī padotie miliči, kas saprot rajona specifiku.

Valērijs ir nesen iznācis no kolonijas un nemaz nav pāraudzinājies, viņš visur meklē vieglo rubli. Un kas var būt vēl vieglāk, kā uzlauzt kiosku vai apzagt dzīvokli. Viņa dzīves moto ir vienkāršs:  “Noķer tikai muļķus”. Sevi par muļķi viņš neuzskata un noved no ceļa ne vienu vien viegli ietekmējamu jaunieti. Valērijs ir arī pirmais aizdomās turamais saduršanas lietā.

Tātad, kur LPSR teritorijā var rasties noziedzība? Atcerēsimies citātu no Bagātību salas:

“Bet viss sākās ar to, Džim, ka mēs kapsētā spēlējām uz naudu. Ar to sākās, bet tad turpinājās vēl sliktāk …”.

Arī šajā stāstā noziedzība sākas no bērna kājas. Vecāki nepievērš uzmanību, skola laikus neredz problēmas un skat, mazais rezgalis jau klopē pagrabā kaimiņu sālījuma burkas. Vēlāk zog velosipēdu, kuru pārdod pa trīs rubļiem. Skaidra lieta, ka vēlāk viņš apzags šnabja bodi un nonāks kolonijā. Var būt arī citādi – puika aug ģimenē, bet vecāki neļauj turēt mājās kaķēnu. Puika ieļaunojas un kļūst par meistaru dzīvnieku spīdzināšanā. Un tur jau vairs sētnieces kāviens nelīdzēs. Taču vistrakākais ir tas, ka bērnā tiek ieaudzināta nevērība pret kopīpašumu. Uzbūvē māju, bet betona paneļus pamet sētā, māja nodota, ko vēl vajag? Šāda nevīžība no bērna kājas rada maldīgu priekšstatu, ka valsts īpašums nepieder nevienam. Bet ir jau vēl vecāki, kas izlaupa valsts īpašumu, nes mājās materiālus no rūpnīcām, lai iedzīvotos uz to rēķina. Tāds piemērs rada maldīgu nesodāmības sajūtu. Bērnu ir jāizmanto mājas darbos civillikumā noteiktajā kārtībā, bez atlīdzības. Tad atvase neizaugs kā kapitālists, bet gan kā prātīgs sociālists. Tas īsumā būtu viss par noziedzības cēloņiem.

Šāds mazais ķipars paaudzies vairs nespīdzinās kaķi un nesitīs burkas, nē, viņš ķersies pie lielām lietām. Viņi ielauzīsies veikalos un rūpnīcu noliktavās. Dzīvos dīku dzīvi, vēl trakāk būs bez noteiktas darba vietas, mēnesi pastrādās un tad trīs mēnešus gurķosies, meklēs darba vietu. Milicija tādam slīpētam zellim neko nepadarīs, nepalīdzēs pat komjauniešu aktīvistu aģitācija, tādiem Vaļerām tas būs kā pīlei ūdens. Pa dienu dzer, pa nakti zog.

Ne visi, protams, kļūs tik slīpēti, daļa vienkārši nodzersies. Sēdēs pēc darba pie Magnēta (vietējās alus mucas), un dzīve tā arī paies sutā. Taču viss šis augstākminētais liecinātu, ka cietumu un pāraudzināšanas sistēma ir neefektīva, taču nē, pat visrūdītākais noziedznieks padodas pāraudzināšanai, ir vienkārši jāstrādā.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīšanas noskaņu iesaku radīt izņemot grāmatu no daudzkārt mazgāta importa plastmasas maisiņa. Ieslēdzot japāņu kasešu magnetafonu un uzliekot Maikla Džeksona Triller. Lasīšanas laikā apēsts no botāniskā dārza nočiepts ābols radīs neaizmirstamu grāmatas pēcgaršu, sevišķi, ja paralēli tiks tukšots Stoļičnaja degvīna puslitrs.

%d bloggers like this: