Navigate / search

Policija (Harry Hole #10) by Jū Nesbē

Policija

Pēc “Spoka” izlasīšanas nopietni apsvēru ideju sērijas lasīšanu tālāk neturpināt. Viss bija novests līdz loģiskam noslēgumam, un droši varētu mest mieru. Taču pusgads ir pietiekami ilgs laiks, lai domas mainītu. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Kāds nogalina policistus iepriekš neatklātu noziegumu vietās. Policistus, kas pirms daudziem gadiem piedalījušies slepkavību izmeklēšanā. Viņi mirst mocekļu nāvē, cits pēc cita, mediju reakcija – histēriska, bet nav neviena, kurš spētu ielūkoties sērijveida slepkavas labirintam līdzīgajā prātā…

Daudzus gadus detektīvs Harijs Hols ir bijis ikvienas nozīmīgākās Oslo kriminālizmeklēšanas centrā. Viņa izcilās prāta spējas palīdzējušas glābt neskaitāmu cilvēku dzīvību. Tomēr šobrīd, kad apdraudēti ir Harija vistuvākie, viņš nespēj aizsargāt nevienu… Arī sevi ne…

Iepriekšējā Harija Hola sērijas grāmata, manuprāt, bija autora mēģinājums aizbēgt no paša radītā literārā tēla. Ir jau arī saprotams – uzrakstīt deviņas grāmatas par detektīvu-alkoholiķi noteikti nav viegls darbiņš. Tomēr pat Arturs Konans Doils spēs pateikt – tikt vaļā no saviem varoņiem nav viegli, tādēļ Harijs atgriežas un pavisam citā kvalitātē.

Sērijas desmitā grāmata neizbēgami rada asociācijas ar seriālu, un lai noturētu lasītāju uzmanību, ir jāpieturas pie receptes – jo tālāk, jo trakāk. Rodas gan priekšstats, ka Norvēģijā iestājoties lielveikalā piecu cilvēku garā rindā, trīs no tiem būs sērijveida slepkavas, trīs policisti, divi narkomāni un trīs alkoholiķi. Kurš ir kurš, tu neuzzināsi līdz brīdim, kad tevi sāks zāģēt gabalos. Izrādās, ka arī Norvēģijā visi ir korumpēti, karjeristi un dunča mugurā dūrēji, neskatoties uz apgalvojumiem mūsu presē, ka tur, paņēmis trīs kronas, ierēdnis pats atkāpjas. Autoram par to visu ir savs ieskats, un Norvēģijas kā pasaku zemes tēls tiek pamatīgi notraipīts.

Autors vareni ir uzsitis roku spriedzes radīšanā, un pat man šīs sērijas cītīgam lasītājam ne vienmēr izdodas uzreiz atšifrēt viņa patiesos nodomus. Kā jau īstā krimiķī pienākas, galvenie aizdomās turamie mainās. Neko īsti nevar saprast, un lasītājam līdz ar izmeklētājiem jāsvārstās no trijiem līdz nevienam. Spriedze tiek radīta izmantojot daudzas paralēlas sižeta līnijas epizodes, kuras uz laiku tiek pārtrauktas ar kādu mierīgāku notikumu, lai tūlīt atgrieztos pie slepkavnieku darbiem. Tas viss notiek paralēli, un lēkāšana no salīdzinoša miera izmeklētāju kabinetā uz kārtējo slepkavību labi notur lasītāju. Rodas iespaids, ka autors centies salikt grāmatā pēc iespējas vairāk “klifhangerus”. Laikam jau gatavojas grāmatas pārtapšanā seriālā un tādēļ jau laikus sadalījis to epizodēs.

Harijs ir brašs puisis un neapšaubāmi gaišākā galva visā policija, no viņa neviens nepaslēpsies. To visu jau zinām, taču šajā grāmatā autors ir pacenties, viņš ir radījis Hariju no jauna. Puisis ir kā no šķīstītavas iznācis. Ne dzer, ne lieto narkotikas, pat nevienu nepiekauj. Reizēm uzvedas kā terminators, par laimi šī iezīme viņam nav zudusi. Situācijas loģiska analīze viņam joprojām ir līmenī. Arī notikumi izveidoti tā, ka Harijam šoreiz ir jāstrādā ne tā kā vienmēr.

Nesbē ir spējīgs autors un pat standarta kriminālromānu klišejas viņš savu trako slepkavnieku rokās spēj pārvērst par diezgan niansētu cilvēku dabas atklāšanas instrumentu. Un viņa ļauno fantāzija nekad nav bijusi ierobežota ar vienkāršu rīkles pārgriešanu vai lodi galvā, nē, Oslo neviens tik vienkāršu nāvi nesagaidīs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. “Klifangeri” bija tie, kas norāva vienu balli. Neliegšos arī grāmatas beigas mani nedaudz skumdināja, izskatījās vairāk pēc nākamās sērijas grāmatas sākuma. Nekas, vismaz būs ko drīzumā lasīt. Ja esi cītīgs sērijas lasītājs, tad droši vien tevi nav jāmudina lasīt arī šo grāmatu. Ja pēc “Spoka” nolēmi mest sēriju malā, tad tomēr iesaku šo tik un tā izlasīt. Ja gadās lasīt šo kā pirmo grāmatu no Harija Hola sērijas, tad – prātīgi. Autors ir centies, lai visu pārāk nebalstītu uz iepriekšējiem darbiem, bet līdz galam nav sanācis. Tāpēc būtu loģiski sākt ar kādu no sērijas pirmajām grāmatām, būs iztērētā laika vērtas.

Kortiks. Bronzas putns by Anatolijs Ribakovs

kortiks

Vasara ir aizgājusi, un sākas garie tumšie rudens vakari. Šādā laikā rodas vēlme lasīt kaut ko iedvesmojošu, tādu, kas palīdzētu sagaidīt jauno pavasari un sauli. Ilgi staigāju gar grāmatu plauktu meklējot piemērotu grāmatu, kas spētu sakaut rudeni. Beigās mana izvēle apstājās pie šīs grāmatas, par laiku, kad daļā no pasaules tika sakauta buržuji un kapitālisms tika patriekts pagrīdē. Kad proletariāts sāka atbrīvot zemeslodi no kapitālistu važām un uzsāka šķiru cīņu.

Kortikā pie Mišas nonāk jūras oficiera kortiks, ar to saistās kāds noslēpums. Šis noslēpums ir ļoti svarīgs, jo to atklāt mēģina ne tikai Miša, bet arī ietekmīgi baltgvardu vadoņi. Ir divdesmito gadu sākums, iepriekšējā iekārta ir nomesta un daļēji sakauta. Taču pretpadomju elementus vēl var sastapt visur. Varētu padomāt – nu labi stepēs, taču tie ir atrodami arī valsts galvaspilsētā Maskavā, pašas jaunās padomju varas sirdī.

Grāmatas autors trāpīgi atmasko pretpadomju elementus. Parasti cilvēks ar tiem saprot buržujus, kulakus un visādus nepmaņus. Taču ar to nepietiek – kaitniecība un proletariāta varas graušana var sākties jau pašā sabiedrības pamatšūnā ģimenē. Piemēram, Borka Fiļins, varbūt dziļi dvēselē jauks puika, taču viņa tēvs ir spekulants, un dēls no tēva mācās. Vilina sētas puikas un azartspēlēm, spekulē ar sīkumiem, viņu neinteresē gaišā nākotne, viņu interesē rublis, viņš uzvedās it kā nesaprastu, laiki ir mainījušies biedr Borka, padomju varā spekulācija vairs nebūs iespējama kā iztikas avots. Vai Jura Stockis, viņa tēvs ir ārsts, vēl no cara laikiem. Šķiet, cienījama ģimene, bet arī te cilvēki neapjauš jaunās reālijas, ārsti pret sētas bērniem izturas kā pret salašņām, un arī Jurka uzskata, ka stāv pāri tiem. Līdz ar to atsvešināšanās no kolektīva, nepieņemama uzvedība skolā, kas zina, kas no tāda izaugs. Katram ir tiesības darīt ar savu dzīvi, ko vien viņš vēlas, taču Jurkam un Borkam ir iepotēts naids pret visu jauno un pārmaiņu nesošo, kad Miška dibina pionieru pulciņu, vāc ziedojumus Pievolgas bada cietējiem (87 rubļus starp citu savāca), šie asociālie elementi varētu sēdēt un nepiedalīties, nē, viņiem vēl jāliek spieķi riteņos, vienkārši aiz skaudības.

Mihails Poļakovs (Miša) – ir īsts revolūcijas bērns, jau astoņu gadu vecumā viņš no ielas stūra raudzījās, kā sarkanarmieši patriec baltgvardus no kāda Maskavas rajona. Viņam nav nekādu šaubu, ka vispasaules revolūcija ir īsts notikums, kas drīz pārņems visu pasauli. Stundā, kad Genka činkst, kādēļ jāmācās vācu valoda, Mišas atbilde ir skaidra, kad Silēzijas raktuvju strādnieki sāks revolūciju mēs dosimies uz Vāciju viņiem palīgā. Bet patlaban viņš un viņa biedri saprot, ka padomju vara ir nenostiprinājusies un tai visādi jāpalīdz. Varētu šķist, ko gan var darīt pusaugu puika, kas neklausa vecmāmiņu un reizēm mīl paņemt lietas, gar kurām nevajadzētu grābstīties. Viņš nodarbojas ar pašu galveno lietu – aģitāciju un pārējo bērnu iesaistīšanu sabiedriski derīgajā darbā. Taču paralēli viņš vēl veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kādēļ baltgvardu oficierim Ņikitskim ir nepieciešams kortiks. Stāsta laikā Miša pieaug, saprot savu atbildību pret valsti un pareiza dzīves mērķa izvēles svarīgumu. Viņš saprot, ka viņa bērnība ir beigusies brīdī, kad noris saruna starp viņu un māti. Sarunas temats ir divu literāro darbu “Karš un miers” un “Anna Kareņina” salīdzinošā analīze pēcrevolūcijas dzīves pirmo gadu kontekstā.

“… tu klausi, ko tev saka pieaugušie!
-Es arī klausu. Poļevojs taču r pieaudzis cilvēks. Mans tēvs arī bija ieaudzis cilvēks. Tāpat Ļeņins ir pieaudis cilvēks. Viņi visi pret buržujiem. Un arī es esmu pret.”

Genadijs Petrovs pirmajā acu uzmetienā šķiet neaptēsts lauku puika, kura iecienītākais paņēmiens risināt problēmas ir sadodot pa muti. Viņš ir entuziastisks Miškas pakaļskrējējs, nedaudz paviršs un ar dumjām idejām. Taču tieši šis viņa vienkāršums tiek izmantots, lai trāpīgi ilustrētu buržuāzijas paliekas jaunajā Padomju Krievijā. Tieši no viņa mutes nāk tādas atziņa kā:

“… kāpostu vīstokļi, krustmāt, ir sīkpilsonisks aizspriedums. Mēs taču neesam kaut kādi nepmaņi, lai ēstu kāpostu vīstokļus.”

Un vēl mobiga apraksts, kas vērsts pret Jurku Stocki, pēc tam kad šis bija uzbraucis skolas apkopējam, domāju, ka tas kalpoja par čeklistu nevienam vien pionierim gadījumos, kad bija jāuzstājas pret kādu no sabiedrības atšķēlušos elementu.

Be kā tad kortiks!? Ar kortiku viss kārtībā, puikas tā noslēpumu atklās, pasēdēs bibliotēkā, nodarbosies ar sīkām zādzībām (zaglim nozagt jau nav zagšanas) un atkodīs. Pie reizes vēl nodibinās pašdarbnieku teātri un aģitēs bezpajumtniekus. Starp citu Miša vienu vakaru gandrīz nosita Ņikitski savas vecmammas mājās, īsts boļševiks.

Bronzas putns ir šajā grāmatā atrodamais otrais stāsts. Te Mišas un viņu draugu uzmanību saista kāds no bronzas veidots ērglis, kurš atrodas grāfa Karagajeva muižā. Izrādās, ka arī ar šo skulptūru saistās kāds ar apslēptām bagātībām saistīts noslēpums. Miša, kurš rūpējas par padomju varu kā īstens komjaunietis, nevar atstāt šādu mantu buržuāzijas pabirām, viņš nolemj noslēpumu atrisināt.

Īsti pionieri pilsētā nesēž vismaz vasarā ne. Viņi sacērt egļu skujas un sagatavo sev guļvietas, protams, ka laukos. Jūs pat iedomāties nevarat, cik analfabētu vēl ir atrodams Maskavas apkaimē, cik zemnieku vēl  sēž budžu un kulaku nospiesti. Miša to zina, un viņš vada pionieru nometni. Mišas kā vadītāja panākumi nav diezko spīdoši. Jau pirmajās dienās, kamēr nometni kūrē viņa vietnieki Genka un Slava (Miška bija aizbraucis uz pilsētu pēc antireliģiskām grāmatām, kuras izdalīt zemniekiem) aizmūk divi pionieri. Mērķis it kā cēls – sist fašistus Itālijā. Miška nolemj faktu nepubliskot un bēdzējus noķert pats. Tad jau arī viss sākas –  zemnieka noslepkavošana, laivas nozagšana un kulaku slēptā pretestība.

Grāmata mani nebeidz pārsteigt ar informācijas gūzmu. Pieci gadi kopš revolūcijas un Maskavas apgabalā vēl muižnieki! Labi, ka nometnes pionieri nolēma uzrakstīt Ļeņinam, lai veseļojas. Katra pionieru sanāksme sākas ar tekošā momenta raksturojumu.

“… runāja par republikas sarežģīto starptautisko stāvokli, par nelietīgajiem kapitālistu un imperiālistu uzbrukumiem. un par to, ka šādos apstākļos nepieciešams celt katra komjaunieša atbildības sajūtu kolektīva un sevis priekšā, savas revolucionārās un komjaunieša sirdsapziņas priekšā.”

Pavisam godīgi tas bronzas putns te ir visnotaļ mazsvarīgs, svarīgs ir princips. Katram pionierim ir jābūt komunisma ideālu dēļ gatavam, melot, veikt sīkas ielaušanās, nedaudz zagt, izsekot cilvēkus. Taču ar vienu noteiktumu no visa tā ir jācieš buržujiem, baltgvardiem un kulakiem. Ja šis princips tiek ievērots, tad lieli vīri sitīs tev uz pleca un teiks malacis. Taču ja tā rīkosies pret savējiem, tad jau nākošajā sēdē to izvilks gaismā, parunās par atšķelšanos no kolektīva, aizraušanos ar varu un noziegumiem pret revolucionāro sirdsapziņu.

Pionieri un jaunie komjaunieši ir bars, kas jāvada, atstāti savā vaļā viņi tikai rij pārtiku un gulšņā uz egļu skujām. Pionieri ir jānodarbina, viņiem jāmāca lasīt, jāpiedabū visus ciema bērnus iestāties pionieros un galvenais jāraksta vēstules uz ārzemēm. Grāmatas beigās pat Miška ir spiests atzīt ar starptautiskajiem sakariem ir pavisam švaki, uzrakstītas tikai divas vēstules vācu komunistiem un tas ir spļāviens jūrā.

Kas ir Mišas pretinieki? Vecās režīma atbiras, kulaki, bodnieki un aristokrāteļi, tie, kas vēl gaida ka nupat nupat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Taču viņi rūgti maldās, un Miša ir viens no tiem, kas uz to viņiem norādīs. Grāfa Karagajeva pēctecis medī sava tēva dārgakmeņus. Tipisks aristokrātisks iznirelis, kas pats neko nav spējīgs paveikt, dzīvoja no sava tētiņa labvēlības, līdz pārspēja pats sevi viltībā. Vecais nu ir ārzemēs, bet dēliņš medī mantojuma daļu. Viņam nekas nav šķērslis, lai norautu lielo piķi darbaļaudis viņam nav cilvēki un viņš ir gatavs pat nogalināt. Taču ko var viens indivīds vai atkritušu indivīdu grupa izdarīt kolektīvam. Pareizi neko un tā arī ir grāmatas galvenā mācība. Neizlec, turies pie partijas līnijas, iniciatīvu izrādi tikai tik tālu, cik tas palīdz identificēt valsts ienaidniekus.

Lieku 5 no 10 ballēm, labs komunistiskā piedzīvojuma paraugs. Apakšā ir tieši tāda padsmitgadniekam mērķēta ideoloģija, lai tas to spētu uztvert un saprast. Tādēļ šis ir patiess propagandas un piedzīvojumu mistrojums. Grāmatu iesaku lasīt dzerot rūgušpienu un aizdarā  ēdot izlasītu griķu putraimu biezputru. Lasīšanas baudījumu labi papildinās nedaudz pieklusināts Internacionāles skanējums fonā.

The Straight Razor Cure (Low Town #1) by Daniel Polansky

The Straight Razor Cure

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja Andris. Pamudinājums bija visai tiešs, iedodot grāmatu izlasīt. Es esmu vājš cilvēks, ja man kāds iedos grāmatu izlasīšanai fiziskā formā, es centīšos ar to tikt galā pēc iespējas ātrāk. Pie reizes apsolos izlasīt arī visas Ziemassvētkos uzdāvinātās grāmatas.

Low Town ir pilsētas nomale, šeit valda kriminālie elementi. Augstdzimušie šeit cenšas degunus nebāzt. Vietējie paši tiks galā ar savām lietām. Warden, izbijis speciālo uzdevumu speciālists, šeit ir izkarojis savu vietu. Viņš kūrē savu biznesu, un dzīve puslīdz ir ciešama. Ja paliek par traku, var ieelpot nedaudz laumiņu elpas, un viss atkal būs kārtībā. Taču vienu dienu pazūd bērns. Bērni Low Town pazūd katru dienu, tas nevienu neizbrīna. Taču, kad bērnu atrod, visa pilsēta saausās, ir parādījies kāds, kurš laupa un nogalina bērnus. Warden, lai arī izmeklētāja darbs viņam jau ir pagātne, nespēj palikt malā. Viņš vēlas atrast slepkavu un pielikt šai lietai treknu punktu.

Šī grāmata ir detektīvs, tas nekas, ka te ir maģija, viduslaiku dvesma un lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju bomžo, bagātnieki ir narkomāni, un slepenpolicija ir norāvusies no ķēdes. Jā, te ir arī labais burvis, kas rūpējas par Low Town iedzīvotājiem, pasargājot tos no dažādām epidēmijām. Bagātniekiem nav nekādas daļas par “zemes tārpiem”, tikai kad vajag ko īpašu ballītei. Visādi citādi viņi no sava kvartāla vienaldzīgi noskatās uz sabiedrības padibenēm.

Warden vispār tas viss ir pie kājas, viņu pa lielam uztrauc tikai paša āda. Epidēmiju viņš pārcieta jau bērnu dienās, zaudējot ģimeni. Labi, bērnībā viņš ir bijis liels labā burvja draugs, taču izlēma doties zaldātos. Arī ar īpašo uzdevumu vienību viņam ir īpašas attiecības. Daļa grib viņu nomušit tādēļ, ka šis pametis organizāciju, daļa apskauž to par darba spējām. Taču pēc savas būtības viņš ir narkotiku dīleris un jumts pāris kvartāliem. Kā īstam privātdetektīvam (lai arī viņš sevi par tādu neuzskata) pienākas viņam ir vesela kaudze ar vājībām. Laumiņu elpa – skaidra lieta, bez tās viņš nemaz nekust no vietas, piedzerties, labprāt. Viņa saiknes ar oficiālo un kriminālo pasauli dod viņam nopietnas priekšrocības, kad runa ir par tumšu lietu šķetināšanu. Noslēpumi viņam patīk, neskatoties uz savu cinismu, viņš ir liels cīnītājs par patiesību.

Sižets, ja skatāmies no detektīva viedokļa, ir klasiskais. Nezināms noziedznieks un izmeklētājs spēlē viens ar otru paslēpes. Autoram, iespējams, nav bijusi liela pieredze detektīvu rakstīšanā, jo pats centrālais noslēpums ir iznācis tik neaizklāti vienkāršs, ka sākumā pat neticēju savai atklāsmei. Domāju, nekas autors aizveda mani pa viltus taciņu un es aplauzīšos, nevar būt, ka tas ir tā. Diemžēl varēja gan. Parasti noslēpumu, ja viņš lasītājam nemaz nav noslēpums, autors izmanto, lai aprakstītu abu pušu iedejas, motivāciju un dzinuļus, un tad ļauj abām līnijām savilkties cieši kopā ar lielo finālu. Te šī iespēja netika izmantota, man pat palika žēl galvenā varoņa, ka viņš ir tik stulbs un neredz acīmredzamo. Labi daļu no sižeta viņš pavada žvingulī, bet reizēm jau arī ir skaidrā, un viņa rīcība rāda, ka ar galvu viņš noteikti draudzējas.

Tātad grāmatas galvenais pluss ir Warden, varonis ir perfekts, īsts detektīvs un sava aroda meistars. Un tikai viņš viens pats izvelk grāmatu līdz līmenim, kad tā atšķiras no simtiem līdzīgu grāmatu pūļa. Mīnuss vāja detektīvintriga, lai neteiktu, ka viņas nav vispār.

Lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku detektīvu un fantāzijas cienītājiem, pasaule, lai ar ieskicēta ir pārdomāti uzbūvēta. Galvenais varonis ir neaizmirstams. Triloģijas pirmā grāmata, un šis esot tas retais gadījums, kad nākamās grāmatas kļūstot arvien labākas.

Viesnīcas “Holivuda” rēgi by Anatols Imermanis

Viesnīcas Holivuda rēgi

Turpinu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu. Šoreiz gadījuma skaitļu ģenerators man iedeva lasīšanai šo grāmatu. It kā jau Mūna un Deilija cikls skaitās pie detektīvžanra, taču patiesībā tā ir nesaudzīga un tieša kapitālisma kritika.

Detektīvi Mūns un Deilijs nelielā Spānijas kūrortpilsētiņā Panotarosā izmeklē šķietami triviālu nāves gadījumu: ar konserviem saindējušies un miruši pazīstama miljonāra sieva un dēls. Bet tā kā šeit nokritis arī viens no amerikāņu stratēģiskajiem bumbvedējiem, tad izmeklēšana iegūst pavisam necerētu pavērsienu.

Lasot šo grāmatu, vajag ņemt vērā vēsturisko kontekstu. Septiņdesmitajos gados aktuālās tēmas bija kodolkara draudi un komunisma uzvara pār kapitālismu. Detektīvs te ir tikai tāds šķidrs sižeta pavediens, kas vijas cauri stāstam pieskaroties pareizajiem kapitālisma aspektiem. Tie atspoguļoti tā, lai padomju cilvēkam saraukt pieri un riebumā novērsties (iespējams, nākamajā dienā pēc grāmatas izlasīšanas mudināt uz normas pārpildīšanu pa 20 %). Apskatīšu, manuprāt, galvenos propagandas aspektus, kas atrodami šajā grāmatā.

Pirmais un galvenais ir militārisms. Aptrakušie amerikāņi nepārtraukti žvadzina savus kodolieročus, viņi tur gaisā stratēģisko bumbvedēju armādas, kas riņķo virs rietumu pasaules 24 stundas diennaktī. Viņi visur saredz padomju uzbrukumu. Viņu rīcība jau vairākkārt ir gandrīz novedusi līdz kodolkara sākumam. Tikai padomju cilvēku vēsās galvas ir apturējušas eskalāciju. Tiek piesauktas radaru kļūdas, nekompetenti ģenerāļi un, protams, stratēģiskie bumbvedēji, kas zaudē savas ūdeņraža bumbas. Augstākais komandējošais sastāvs ir atainots kā salašņu un bezprincipiālu karjeristu bars. Viņi būs gatavi pāri līķu kaudzēm rāpties pēc jauniem uzplečiem, viņi darīs visu, lai noslēptu savu nekompetenci un nogrūst vainu uz apakšniekiem. Netiek aizmirsti arī bumbvedēju piloti, tie no pārguruma ir prātā sajukuši indivīdi, kas neatšķir realitāti no savas fantāzijas. Viņi visur redz kara liesmas. Kā jau labā propagandas materiālā pienākas, te patiesība ir sajaukta ar meliem, piešķirot notikumiem pareizu nokrāsu.

Kapitālisma vienaldzība pret parastajiem cilvēkiem. Miljonārs nemaz nenojauš, ka viņa ģimene iet bojā viņa paša darbības dēļ. Savus kapitālus tas ir sarausis apkalpojot militāristu pasūtījumus. Viņa dēls ir stratēģiskā bumbvedēja pilots. Savukārt sieva un meita ir tipiski dīkdieņi, kas nesaprot ko darīt ar savu brīvo laiku. Varētu teikt, paša radītais ļaunums vienmēr atnāks atpakaļ. Kā uz to norāda autors, tā nebūt nav tikai neveiksmīgu atgadījumu ķēde.

Avīzes un manipulēšanu ar sabiedrisko domu. Jā, buržuju avīzes nebūt neatspoguļo tikai patiesību un dziļus analītiskus PSKP lēmumu izklāstus. Tur ārzemēs avīzes publicē tikai lētus skandālus. Jo atgadījums ir skandalozāks, jo labāk. Pusplikas aktrises pelde jūrā spēj novērst sabiedrības uzmanību no ūdeņraža bumbas vienā mirklī. Nemaz nerunāsim par to, ka objektīvu informāciju no avīžniekiem neizdabūsi. Taču šai skandalozai presei ir arī savi plusi, ja kas izies tautās, tad politiķi dabūs trūkties, vai būs spiesti izdomāt kādu uzmanību novērsošu manevru.

Gangsteri, tie iet roku rokā ar militāristiem. Mafija spēj darboties tikai tādās atpalikušās valstīs kā Itālija un ASV, pārējās valstīs pat kapitālistiskajās tās sen ir nospiestas. Vismaz tā uzskata autors. Šeit ir grūti izšķirt, kurš ir militārists un kurš gangsteris, viņu intereses pārklājas, sevišķi, ja kāds jānoliek pie vietas. Labie ļaudis no gangsteriem mēģina bēgt, bet viņi ir visur.

Reliģija te izpaužas interesanta ordeņa “Opus Dei” veidolā. Tās pārstāvis par visu varu mēģina pievērst slavenu aktrisi katoļticībai, lai popularizētu savu maldu mācību. Vispār jau viņš bija iebāzts sižetā, lai nedaudz jauktu gaisu. Tomēr autors nepalaida garām iespēju parādīt, ka katoļu baznīca nav tikai ticība vien, tās pakļautībā ir slepenas un bīstamas organizācijas.

Franko režīma apspiestie ļautiņi. Parastie cilvēki, kuri spiesti turēt savas domas pie sevis un pakļauties režīmam. Gaidot brīdi, kad varēs sacelties un satriekt pīšļos diktatoru. Tie ir parasti zemnieki, zvejnieki un citi darbaļaudis, kas nodzīti pagrīdē pašu zemē. Ir skaidrs, ka jebkurā kapitālistiskajā valstī cilvēki to vien gaida, kad viņiem tiks dota iespēja nomest savus kaklakungus.

Un nu nedaudz par sižetu. Tie ir gan gangsteri, kinoaktrises, militāristi, nabadzīgi spāņi, nēģeri. Vienu vārdu sakot, pilns komplekts. Notikumi risinās tik spraigi un juceklīgi, ka lasītājam lielākoties nekas nav skaidrs, tāpēc drošāk ir turēt aizdomās visus 20+ personāžus. Mūns kā detektīvs nerada pārliecinošu iespaidu. Tā vien šķiet, ka viņš dara visu, lai iestieptu izmeklēšanu, kas zina, varbūt viņam maksā par stundām. Viņš regulāri aizmirst apskatīt svarīgus pierādījumus, parasti tos iebāžot kabatā un tad pievēršoties kam citam. Tādēļ beigās, kad notiek konfrontācija, viss pārvēršas par farsu, kur viens pēc otra visi personāži ieslīgst atklāsmēs, pinas savos melos, un lasītājs tā arī nevar saprast, pa kuru laiku Mūns to visu uzzināja.

Izlasās jau naski, taču nopietnu gandarījumu kā no detektīva šeit nevarēs gūt. Grāmata ir vairāk ar politinformatorisku raksturu, kas vairāk atsedz sliktās buržuju iekārtas puses un militārās diktatūras, nevis lai radītu komplicētu detektīvsižetu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt neiesaku, ja vien neinteresē “detektīvi” LPSR laikos.

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Šī ir sešdesmit pirmā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā izlasītā grāmata, vismaz skaitot ierakstus blogā, man tā sanāca. Ja skatīsimies sarakstā, tad sanāks vairāk, jo pāris grāmatas dublējas krievu valodā. Bāskervillu suni izvēlējos izmisuma dzīts. Tajā atlikušo grāmatu kaudzē ir palikušas vai nu ļoti labas grāmatas, vai tādas kuru lasīšana prasītu zināmu piespiešanos. Tā kā patlaban neesmu gatavs lasīt vājus darbus, tad paņēmu vienu no labajām.

Anglijas laukos mīklainos apstākļos miris sers Bāskervils. No Amerikas ierodas viņa vienīgais radinieks, lai nokārtotu mantojuma lietas. Šerlokam Holmsam jāizmeklē muižas īpašnieka nāves apstākļi, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo noziedznieks darbojies visai neparasti, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķetināt tik sarežģītu lietu nav nekādu cerību.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata patiešām ir klasisks detektīvs. Visa darbība noris ierobežotā telpā, informācija ir koncentrēta noteiktā laikā. Ja lasītājam patīk dedukcija, viņš var droši mēģināt noziegumu atšķetināt pats. Stāsts ir salīdzinoši garš, un tā kā grāmatu biju lasījis ļoti sen atpakaļ, tad es vainīgo biju aizmirsis. Stāsta vidusdaļā man atmiņa atgriezās, un lasīšana vairs nebija tik aizraujoša. Bet suni to gan es atcerējos jau no bērnu dienām.

Galvenais tēls šajā grāmatā ir doktors Vatsons. Holmsam nav laika nodarboties ar šo lietu. Rakstīšanas stils ir diezgan nelīdzens. Autors ir ļoti centies radīt autentiskuma piegaršu. Stāsts sākas kā Vatsona stāstījums. Tad tas pēkšņi pāriet vēstuļu formātā, kuras Vatsons raksta Holmsam. Pēc tam notikumus mēs lasām no Vatsona dienasgrāmatas, un pašas beigas atkal pasniegtas kā Vatsona stāstījums. Nezinu, kā agrākos laikos, bet man šis paņēmiens vairāk atgādināja svaidīšanos starp izklāsta formām un nekādu autentiskumu notikumiem nepiešķīra.

Tēli ir spilgti, lai gan viņu raksturiem neļauj izpausties tas, ka viņi visi ir džentlmeņi. Viņi visi uzrunā viens otru uz Jūs, kopā pusdieno, par svarīgām lietām runā aplinkus, lai neaizvainotu viens otru. Stāstā var pamanīt dažus autora uzskatus par cilvēkiem. Autors ir liels piekritējs idejai, ka cilvēka ārējais izskats liecina par tā īpašībām un raksturu. Noziedznieki vairāk izskatās pēc alu cilvēkiem, jo viņu raksturs ir viņus pārmainījis uz dzīvniecisko pusi. Sieviete savukārt pēc savas būtības nevar būt noziedzniece. Vismaz augstdzimusi noteikti ne. Viņu var iepīt noziegumā padarīt par līdzdalībnieci, bet viena pati viņa ne uz ko nav īpaši spējīga. Pat nodot savu kūdītāju. Sava vaina te ir arī britu likumdošanai. Un, ja sieviete ir smuka, tad viņa noteikti būs apstākļu upuris.

Avīzes gabals

Nedaudz tiek veikts arī cilvēku psiholoģijā, noziedznieka motivācijā un nozieguma upura apstrādāšanā. Jāatzīmē, ka savam laikam Doils bijis visnotaļ slīpēts rakstnieks. Viņa noziedznieki lielākoties nav acumirklīga vājuma motivēti. Viņi ir plānotāji ar saviem mērķiem un stratēģiju. Dažs labs pat gadās īsts viltnieks kā šajā stāstā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Detektīva klasika, noteikti vērts izlasīt, ja vien tas vēl nav izdarīts.

PS. Tā kā grāmatu pirku antikvariātā, tad tajā atradu iepriekšējā lasītāja grāmatzīmi, avīzes gabaliņu. Tas bija izplēsts no 2001. gada avīzes, kuras nosaukumu es nezinu.

Spoks (Harry Hole #9) by Jū Nesbē

Visas Harija Hola sērijas grāmatas es neesmu izlasījis, tikai kādas četras. Detektīvus jau daudz uzreiz ir kaitīgi lasīt, iestājas piesātinājums un apnikums. Bet reizi pāris mēnešos ir pašā laikā. Uzzinot, ka iznākusi jaunā Jū Nesbē grāmata Spoks, man nebija ilgi jādomā, lai saprastu, ka vēlos šo grāmatu izlasīt. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie grāmatas eksemplāra.

Norvēģijas galvaspilsēta Oslo tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet miera osta. Ir kāda šķautne, kas atrodas visu acu priekšā, bet lielākā daļa cilvēku to izliekas nemanām. Vismaz tik ilgi, kamēr tā neskar viņu pašu dzīves. Narkotiku patēriņš uzņem apgriezienus, uz ielām notiek slēpti bandu kari, tiek iznīcināti konkurenti. Pēkšņi ielās parādās jauna narkotika – vijolīte, kas izkonkurē pat veco labo heroīnu. Aiz visa tā stāv kāda noslēpumaina persona ar iesauku Dubajs. Pēc triju gadu prombūtnes Harijs Hols atgriežas Oslo. Atgriežas, lai slepeni izmeklētu kādu jau atklātu slepkavību. Harijs ir pārliecināts, ka neviens nezina par viņa ierašanos. Taču jau no lidmašīnas apa viņam seko modras acis…

Šis darbs no Nesbē ir kaut kas pavisam jauns. Šoreiz autors stāstu ir izmantojis, lai ilustrētu modernās Norvēģijas slēptās problēmas. Lai parādītu, ko nozīmē narkotiku lietošana, kā narkomāns lēnām no cilvēka pārvēršas par radījumu, kuram vajadzīga nākamā deva. Par to, kā narkotiku dēļ izjūk ģimenes. Par to, kā nevienam jau īsti šie cilvēki nerūp, līdz tie neizdara nopietnus likumpārkāpumus. Šīs problēmas aizskar Hariju personīgi, jo viņa dēls Oļegs ir kļuvis par narkomānu, dīleri un vēl pamanījies nošaut savu draugu. Vismaz tas izriet no izmeklēšanas rezultātiem, taču Harijam šķiet, ka viss nemaz nav tā, kā izskatās. Stāsts ir par korupciju policijā un politiķiem, kuriem narkomāni ir tikai politiskais kapitāls. Šķiet, ka pašvaldības un policija nevienā valstī nav cieņā.

Grāmatā ir diezgan daudz sižeta līniju. Harijs Hols un viņa izmeklēšana, kas noris reālajā laikā. Nogalinātā puiša stāsts, kuru tas velta savam tēvam. Policijas dedzinātāja un vēl pāris otršķirīgas sižeta līnijas. Stāsti ar laiku savijas un kļūst par vienu, kad mēs uzzinām slepkavas vārdu. Vienu gan iesaku, nekādā gadījumā nelasiet beigas pirms visas grāmatas izlasīšanas.

Harija tēlam šajā darbā tiek dotas daudz lielākas iespējas. Ja agrākajos darbos viņš bija policists, lai vai kāds, bet tomēr policists. Tagad Harijs ir brīvs putns, un nekādi policijas noteikumi viņu neiegrožo. Tas ir pavēris autoram diezgan daudzas iespējas, kuras policistam, lai arī alkoholiķim nebūtu iespējamas. Hariju interesē patiesība, nevis tas kā pareizi noformēt lietu likuma ietvaros. Tādēļ ir daudzas ielaušanās, nelikumīga ieroču nēsāšana un citas lietas, kas sižetam piedod spriedzi. Jo kāda gan var būt spriedze grāmatā, kur pirms katras kratīšanas sazvanās par atļaujas saņemšanu no tiesu instancēm.

Galvenais ļaundaris nudien nav maniakāls slepkava, kuram slepkavošana sagādā baudu. Nē, viņam narkotiku tirdzniecību un ar to saistītās slepkavības ir vienkāršs bizness. Nedaudz asiņains, bet peļņu nesošs. Nekā personīga, viss stingri ievērojot kodeksu.

Pirms lasīšanas domāju, nez vai autoram ir maz palikušas kādas viltus taciņas, pa kurām vadāt savu lasītāju līdz nozieguma atrisinājumam. Bija aizdomas, ka daudz tādu vairs nebūs palicis, ja vien viņš nebūs sadomājis atkārtoties. Nevajag satraukties autoram vēl ir idejas kā maldināt savu lasītāju un kā to izdarīt filigrāni, viņam pat nevajag pusstundu garu ļaundara monologu, kas visu saliktu pa plauktiņiem. Nav jau tā, ka ļaundari nerunātu vispār, un šur tur pa monologam jau arī gadās. Nesbē joprojām prot piesaistīt lasītāja uzmanību un noturēt spriedzi visā grāmatas garumā.

Ņemot vērā pieredzi ar iepriekšējām Nesbē grāmatām, es nolēmu grāmatu sākt lasīt to piektdienā no rīta. Tas man nodrošināja, ka grāmatu pa dienu (braucot uz darbu un atpakaļ no tā) būšu izlasījis jau līdz pusei. Līdz ar to man bija cerības izvairīties no standarta scenārija, ka grāmata tiek lasīta līdz četriem rītā, jo nevar atrauties. Man personīgi stratēģija nostrādāja.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors visu pulveri vēl nemaz nav izšāvis. Ja esi lasījis iepriekšējos Nesbē darbus, tad noteikti izlasi arī šo, spraigs piedzīvojums garantēts. Ja Nesbē vēl nav nācies lasīt, tad var droši ķerties klāt šai grāmatai kā pirmajai. Mani šajā grāmatā nesagatavotu pārsteidza nobeigums, kaut ko tādu es nudien nebiju gaidījis.

 

Vaska figūru muzeja noslēpums by Aleksejs Korobicins

Vaska Figūru muzeja noslēpums

Šo grāmatu es izlasīju „Piedzīvojumi. Fantāzija. Ceļojumi” sērijas lasīšanas ietvaros. Ir jau tā, ka es aptuveni zinu, par ko gandrīz katra no šīs sērijas grāmatām ir. Tādēļ, stāvot pie sava grāmatu plaukta, izvēle parasti ir visnotaļ grūta. Ir jāizšķiras lasīt tādu – kuru neesi lasījis, esi lasījis, bet neko neatceries, esi lasījis un bija laba, esi lasījis, bet totāls mēsls. Un, ja iepriekš esi izlasījis pašvaku grāmatu, tad jādomā vai neremdēt savu vilšanos ar labu darbu, vai labāk tomēr pietaupīt brīdim, kad patiešām nebūs ko lasīt.

Nabaga Ramons Montero! Viņu atrod nogalētu vaska figūras muzejā. Viņš guļ ar pārsistu galvu uz kāpnēm, bet blakus viņam mētājas sadauzīta vaska lelle, kas savulaik bija Monti dubultniece. Nu abi ir vienoti nāvē. Taču, kurš ir noslepkavojis vaska muzeja uzraugu, ko viņš ir iztraucējis, kam tas ir bijis izdevīgi? Muzeja īpašnieks Hubiners apgalvo, ka viņa seifā atradusies ģeniāla atrakcijas ideja, bet seifs nav uzlauzts. Liecinieku nav, un policija ir strupceļā. Henrijam Makam Alisteram ir dots uzdevums šo lietu aprakstīt, avīzes īpašniekam ir dzimusi spoža doma izveidot avīzi, kurā saistoši tiktu izklāstīti tikai fakti. Henrijs un viņa palīgs Džo sāk lietu šķetināt, bet sākuma pavedienu viņiem atrast neizdodas.

Nu jau es zinu, kāds izskatās padomju laika detektīvs. Šajā grāmatā tiek izmantots vecum vecais paņēmiens par žurnālistu detektīvu. Tam, nabagam, lieta jāizmeklē, lai nopelnītu sev maizīti. Viņš strādā ciešā sasaistē ar policiju. Ja uzož ko jaunu, tad meklē sensāciju, cenšas nointervēt aizdomās turamo pirms tā apcietināšanas. Taču detektīvs visam šim stāstam kalpo tikai kā fons. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt Amerikas Savienotās Valstis pēc Otrā pasaules kara padomju cilvēkam. Un arī šai lietai autors nododas ar īpašu aizrautību.

Izmeklēšanas gaitā žurnālists satiek daudzus un dažādus cilvēkus. Visus tos vieno viena lieta – tie ir strādnieki. Te ir kāds poļu emigrants ar savu māsu, kas pēc hitleriskās okupācijas aizmucis uz ASV meklēt labāku dzīvi, bet joprojām ir palicis nelegālais emigrants. Nelegālajam emigrantam būt nav nekas traks, galvenais nerādīties policijai acīs un nelīst arodbiedrībās. Vaska muzeja kasiere, kura visu mūžu strādā, lai varēt atmaksāt uz līzinga iegādātās preces un tad apprecēties ar savu līgavaini. Nēģeris, kuram jāpiedalās atrakcijā „Trāpi nēģerim” un viņa meitiņa. Tā teikt, viss apspiestais ASV darbaļaužu kontingents. Un, protams, paša Ramona dzīvesstāsts un viņa centieni saglabāt darbu.

Tam visam pretī stāv policisti, kuri gatavi piedabūt cilvēku atzīties ar vienalga kādām metodēm, muzeja īpašnieks Hubiners, kas priecājās par skandālu, ko izraisījusi slepkavība viņa muzejā, veikalnieki, kuri vienmēr cenšas kaut ko pārdot. Un avīžnieki, kuri kā maitu mušas riņķo ap katru sensāciju, skandālu vai negadījumu. Šim „vidusslānim” nekas nav svēts, izņemot kapitāla pavairošanu. Kritika ir tieša padomiska, komunisms, draugi ir tas, kas ļaus parastajiem ļaudīm pacelties, un kapitālisti zina, kas viņus tad sagaidīs, tālab darbaļaudis tiek apspiesti.

Pats detektīvs ir tāds – nekāds „bitovuha”, bez nopietnas izdomas un oriģinalitātes. Autors vairāk orientējies uz fona problemātiku nekā uz sižeta risināšanu. Lai to attīstītu līdz beigām, viņam nākas pāris reizes visu nodzēst (izņemot nogalināto) un sākt vākt pierādījumus un lieciniekus no jauna. Tas saucas izmeklēšanas nonākšana strupceļā. Beigas līdz ar to iznāk nepārliecinošas un samocītas un, būšu godīgs, neinteresantas.

Grāmatai varu likt maksimums 4 no 10 ballēm. Ja neesi šī autora daiļrades pētnieks, vai arī hobijs nav padomjlaiku detektīvstāstu pārlasīšana, tad ieteiktu turēties no šīs grāmatas pa labu gabalu.

“Magnolija” cīruļputenī by Gunārs Cīrulis

Magnolija cīruļputenī

Turpinu savu pildīt pašam sev nosprausto apņemšanos, izlasīt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Izlasot labu grāmatu, man šķiet, ka projektam nav ne vainas, un es esmu tikai ieguvējs. Taču izlasot pašvaku grāmatu, reizēm māc šaubas par idejas pareizumu. Gunārs Cīrulis savulaik sarakstīji pāris grāmatas detektīva žanrā. Cik var noprast no līdzšinējās pieredzes, diez cik izcili viņam tie nav sanākuši.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezonā» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades namā, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā kārtā pazūd mape ar nozīmīgu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni». Skaidra lieta, ka viņi ķeras pie atgadījuma risināšanas.

Visa darbība notiek vienas dienas laikā, jaunie miliči katrs pa sevi un visi kopā mēģina atrisināt šo atgadījumu. Autora rakstīšanas stils ir diezgan saraustīts. Viņš ļoti mīl pārslēgties no viena personāža uz citu. Tā kā grāmatas maketētāji rindkopas starp šīm pārslēgšanās fāzēm nav īpaši atdalījuši, tad reizēm lasot rodas viegls mulsums, kas te atkal notiek. Galvenie personāži ir akadēmiķis Kundziņš, miliči Alksne, Voitkuss, Priedītis, Murjāns, Zaicis un kinokritiķe Rūta. Izmeklēšanas darbības raksturīgas padomju literatūrā bieži sastopamajam pionieru pulciņam, kurā mazi puišeļi un meitenes aktīvi izmeklē noziegumus. Lai arī te darbinieki ir miliči, tas neglābj no šī sindroma. Izmeklēšana aprobežojas ar vietējo atpūtnieku un personāla iztaujāšanu. Laiku pa laikam kāds milicis uzbur sazvērestības teoriju, kas netur nekādu kritiku. šur tur autors dod mājienus uz atvaļinājuma romāna iespējām, sadzīves lietas vienu vārdu sakot.

Ja ļoti gribētu atrast pozitīvo, tad varētu apgalvot, ka autors vēršas pret padomju cilvēku „tikumiem”. Viesnīca Magnolija uzcelta nomaļā piejūrmalas zvejniekciemā. Līdz ar viesnīcu uzcelta arī daļa no ciematiņa, materiālus ir zaguši visi. Tāpat viesnīcā ir pieejamas dažādas delikateses viesiem, un uz ēdināšanas sektora vien prasmīgs sagādnieks var uzvārīt veselu kapitālu. Un no kurienes bārmenei Džozefīnei ir tik liela māja un sētā Fords? Pie tam padomju ļaudis šīs lietas uzskata par normālām, pat miliči necenšas neko apkarot, tā nu viņš te notiek. Labi to ilustrē darbinieku kopsapulce, kuras gaitā visi ātri pazaudē sanāksmes centrālo tēmu disertācijas meklēšanu, bet ar aizrautību viens otru lamā par valsts mantas izsaimniekošanu. Bonusam autors pastāsta, kas ir ekstrasenss (pasniedzot to ar pseidozinātnisku mērci) un reizēm apraksta sieviešu apakšveļu vai apģērbtības pakāpi.

Otra pozitīvā lieta ir grāmatas īsums – 120 ar kapeikām lapaspuses ir droša garantija, ka daļa lasītāju grāmatu izlasīs līdz beigām.

Grāmatai varu ielikt 4 no 10 ballēm, kādēļ viņa ir nonākusi šajā sērijā nezinu, tā nav ne piedzīvojums, ne fantastika, nedz ceļojums. Lasīt ieteiktu tikai cilvēkiem, kurus interesē Padomju Latvijas detektīva žanra attīstība. Autors pats šo darbu nosaucis par ironisko detektīvu, laikam jau pats sapratis, ka sanācis ne šis, ne tas.

Гастроль в Вентспилсе by Гунар Цирулис

Гастроль в Вентспилсе

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projektā. Lasīšana uz priekšu iet raiti un neizskatās, ka man varētu būt problēmas apņemšanos izpildīt. Izlasīto grāmatu plaukts jau ir kļuvis diezgan iespaidīgs. Šīs grāmatas dabūšana bija diezgan sarežģīta, laikā kad aktīvi vācu sēriju, tā nekur nebija atrodama. Un tad man izlīdzēja Sibilla, viņa šo grāmatu bija pamanījusi prom-dodamajās grāmatās savā bibliotēkā. Tā kā viņa pati ir cītīga grāmatu blogere un mana bloga lasītāja, viņa nolēma man izpalīdzēt, piegādājot šo visnotaļ deficīto grāmatu tāpat vien, lai izpalīdzētu.

Tīri tā neko – padomju detektīvs, Ventspils spekulanti, matroži, kas ved deficītu. Visi jau vēlas pievākt sev pa papildus rublim. Un aizliegts jau tas arī nav. Ventspilī ierodas jauns izmeklētājs Jaunkalns un drīz vien tiek ierauts kādās dīvainas lietas izmeklēšanā. Vietējie puišeļi ar Zandburgas tantes palīdzību iegādājušies komisijas veikalā radio. Ne jau šādu tādu, bet japāņu Sikuru. Taču jau pirmajā vakarā atklājas, ka radio nav nekāds Sikura, bet gan Sikuras korpusā iemontēts vecais labais Dzintars. Sākas izmeklēšana, kurā iesaistās gan tantiņa, gan jaunekļi, gan jaunais izmeklētājs.

Pats izmeklēšanas objekts mūsdienu acīm skatoties šķiet smieklīgs. Lai gan pēc naudas skatoties, katrs šāds viltots radio izgatavotājiem ienesa ap piecdesmit rubļus, kas septiņdesmitajos bija diezgan laba nauda. Stāsta centrālā tēma ir jauniešu noziedzība, un tas, kā viss sākas ar niekiem un beidzas ar slepkavību. Par to, ka vecākiem ir jāpievērš uzmanība saviem bērniem. Viss tiek rakstīts atbilstoši padomjlaika ideoloģijai – visi noziegumi ir novēršami, galvenais ir laiki pievērst uzmanību tendencēm. Tas viss tiek vēstīts paralēli laba, bet panaiva detektīvsižeta līnijai. Personāži ir kolorīti ,un autoram ir izdevies tos radīt atmiņā paliekošus. Čips ir tipisks dienderis spekulants (sevi uzskata par komersantu), šur tur ir sašmucējies, bet pēc lielas naudas nedzenas. Herberts Trešais, Janka, Kobra un pārējā brandža parasti pilsētas puišeļi un meitenes, kas labprāt piepelnās pērkot un pārdodot košļenes un cigaretes. Jaunkalns – ideālists – tikko beidzis skolu un nedaudz aizvainots, ka viņam piešķirta bērnu un jauniešu nodaļa. Visi mācās, cik labi būt labiem,. Tikai galvenais vaininieks savukārt ir auksts aprēķinātājs, kas neatzīsies ne par ko.

Lasot šo grāmatu jāņem vērā viena ļoti būtiska padomjlaiku detektīvu specifika. Detektīvā, kura darbība noris PSRS teritorijā, kā izmeklētājs varēja būt tikai milicijas darbinieks. Tas atņem šīm grāmatām lielāko daļu no žanra attīstības iespējām. Detektīvs nevar būt alkoholiķis, nevar kniebties ar smukiem sievišķiem, nevar šaudīties, nevar pat ar kāju atspert durvis vai sadot aizdomās turamajam pa muti. Tas viss ir amorāli un padomju pilsonim necienīgi. Padomju detektīvs ir milicijas darbinieks, kurš strādā pilnīgi pēc noteikumiem un viņam palīdz līdzpilsoņi. Tāpēc Jaunkalns ir tīrais paraugcilvēks, kas uzvedas godīgi un tikai pilda savu darbu, skrūvīte milicijas sistēmā, kura vienmēr domā par darbu.

Tā kā Ventspilī esmu pavadījis veselus piecus gadus, tad aprakstītās vietas man bija pazīstamas, un lasīt bija interesanti. Protams, latviešu vārdu transkripcija krieviski man paņēma zināmu laiku, lai viņos ielauzītos, bet tas nekas. Varēju jau izlasīt latvisko versiju, bet tad tas neskaitītos.

Lieku 7 no 10 ballēm. Plus viena balle ar to, ka autors vispār nebliež uz komunisma ideoloģiju. Spekulantiem neko nepārmet, sak, pie laba gala tas nevedīs, bet nekādu morāli nelasa. Iespējams, mans novērtējums liksies neadekvāti augsts, bet man jau no bērna kājas ir patikušas grāmatas, kur puišeļi piedalās kriminālizmeklēšanā.

Mr. Mercedes (Bill Hodges Trilogy #1) by Stephen King

Mr. Mercedes

Nu jau veselus četrus mēnešus nebiju lasījis neko no Stīvena Kinga darbiem. Šo grāmatu biju nopircis jau pirms diviem mēnešiem, bija grūti izvēlēties – ņemt cietajos vākos vai tomēr lasīt uz Kindles. Beigu beigās elektroniskā grāmata uzvarēja, taču uz izlasīšanu viņai bija jāgaida diezgan ilgi. Lai ar esmu Kinga daiļrades fanbojs, man ir grūti saņemties lasīt viņa grāmatas. Un tam pie vainas ir Kinga rakstnieka talants, viņš māk uzspiest cilvēkam uz jūtām, atrast vietu, kur lasītājs ir visvieglāk ievainojams un izmantot to tā, ka maz neliekas. Ja man nebūtu tik auksta sirds, tad domāju, ka dažas grāmatas lasot es varētu pat nobirdināt kādu asaru.

Kādā mazā ASV pilsētiņā  agrā rītausmas stundā bezdarbnieku rindā ietriecas Mersedes automobilis. Astoņi tiek nogalināti un piecpadsmit sakropļoti. Mersedess un tā vadītājs aizbrauc prom, it kā nekas nebūtu noticis. Mersedesu vēlāk atrod, bet slepkava jau ir gabalā. Stāsts turpinās divus mēnešus vēlāk. Lietas izmeklētājs Bill Hodges ir aizgājis pensijā un mēģina aprast ar vecumdienām. Kādu rītu viņš atrod savā pastkastē vēstuli, kuras autors apgalvo, ka tieši viņš ir Mr. Mercedes un, ka viņam padomā ir vēl citi noziegumi. Un tikai Billam ir iespējams viņu apturēt.

Kings acīmredzot ir nolēmis ievingrināt roku parasta trillera rakstīšanā. Darbība norit divās paralēlās sižeta līnijās – no Bila Hodges un Brady Hartfield skatupunktiem. Bradijs ir tas pats Mr. Mercedes, autors to nemaz neslēpj, un lasītājam uzreiz tiek paziņots vaininieks. Bils savukārt nemaz nenojauš, kurš ir jātur aizdomās. Tad nu lasītājam atliek vien novērot, kā sižeta līnijas laiku pa laikam šķērso viena otru, lai finišā saplūstu vienā. Šo grāmata ir no tām, kuras nevar nolikt malā, kamēr neesi izlasījis līdz galam, sižets ir spraigs, un autors prot meistarīgi kāpināt sasprindzinājumu. Tā kā trilleru cienītājiem šī grāmata varētu patikt.

Savukārt man, kā Kinga daiļrades cienītājam, grāmatā pietrūka paša Kinga. Te nav nekādu noslēpumu un mistēriju, viss ir skaidrs uzreiz. Nav ne Crimson King, vai vismaz kāda Randall Flagg avatara. Izskatās, ka šīs grāmatas pasaule nemaz neatrodas Tumšā torņa ēnā! Vienīgais, kas liecināja par Kinga pasauli, bija pāris atsauces uz grāmatām Christine un It. Man tas bija daudz par maz.

Par grāmatas tēliem, tur nu cepuri nost, Kings ir meistars savu tēlu izstrādāšanā! Detektīvs Bils, kurš pazaudējis dzīvei jēgu. Pensiju vada skatoties televizoru un domājot, vai nevajadzētu nošauties. Vienīgais, kas man nepārliecināja, ir fakts, ka cilvēks, kurš visu mūžu nostrādājis izmeklēšanā, tā vietā, lai jaunu informāciju nodotu saviem kolēģiem, izmeklēšanu sāk uz savu roku. Tas taču ir totāli neprofesionāli! Bet ja to atmetam, tad ļoti labs personāžs, kura dzīvei just līdzi.

Slepkavnieks Bradijs, kuram ir ap trīsdesmit, un kurš dzīvo pie savas mammas. Ar mammu viņam ir īpašas attiecības. Viņš arī grib tikt pamanīts un šo savu vēlmi realizē, kā nu māk. Vai es viņu ienīdu? Skaidra lieta, ka ienīdu! Neskatoties uz visiem viņa pūliņiem iestāstīt man, ka viņam dzīve vienkārši tāda izveidojusies. Taču no brīža, kad viņš ietriecās pūlī un sabrauca cilvēkus, es vēlējos viņu redzēt degam ellē. Kings jau arī, protams, labais, ieskicē lasītājam pāris tēlus, ļauj pie viņiem pierast un nedaudz sākt just viņiem līdzi, un tad Blukts! Un viņu vairs nav! MAITEKLIS! Un tai brīdī, kad viņš nejauši noindēja savu māti, es vienkārši ļauni priecājos. Pirmkārt, tādēļ, ka man jau šķita, ka tā tas viss beigsies. Otrkārt, tā viņam būs mācība par ideju noindēt cita cilvēka suni. Jāpiezīmē gan, ka Bradijam galva strādāja diezgan labi, un kā maniaks viņš sanācis diezgan labs.

Patika kā autors iesmēja par standarta izmeklēšanas seriāliem, mūsdienu televīzijas šoviem un Bībera faniem. Vienīgais, kas man nepatīk autora darbos, ir viņa tendence, likt mirt maziem bērniem, kas ne pie kā nemaz nav vainīgi.

Grāmatai lieku  8 no 10 ballēm. Priekš Kinga viduvējs darbs. Ceru, ka Revival, kas iznāks šomēnes būs jau pavisam citas raudzes darbs.

%d bloggers like this: