Vienpadsmitā stacija by Emīlija Sentdžona Mandela

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis. Tas gan grāmatai nav nekas īpašs, noteikti, ka ir daudzas izcilas grāmatas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Izlasīju aprakstu un man smadzenes pakalpīgi pasniedza viedokli – noteikti būs kaut kāds “Triumfa kopas” atvasinājums. Acīmredzot, atslēgas vārds būs bijis “trupa”. Dabūju grāmatu no izdevniecības Prometejs un sāku lasīt.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums. Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Pēc-apokalipses grāmatām manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta, pat nezinu, ar ko tas sākās, laikam jau ar “Malvilas pili”. Laika gaitā esmu iepazinies ar visdažādākajiem apokalipses veidiem un tādēļ veids, kā mūsu pasaulei tika pielikts punkts ar epidēmijas palīdzību, mani daudz nespēja pārsteigt. Šo grāmatu lasīt tikai kā kārtējo postapokaliptisko romānu būtu diezgan nejēdzīgi, jo grāmata jau nav par to. Un te vajadzētu parunāt par Vienpadsmito staciju.

Vienpadsmitā stacija ir komikss par apokalipsi, arī par cilvēkiem, kas zaudējuši savu ierasto pasauli un meklē iespēju tajā atgriezties. Šis komikss ir kā ass, ap kuru griežas dažu galveno varoņu likteņi, sasaista tos kopā un kalpo kā tāda lēca, kura fokusē noteiktus jaunās dzīves aspektus.

Cilvēki ir tādi, kuri atceras bijušos laikus un tajos, kas atceras tikai jauno pasauli pēc sabrukuma. Tie, kas atceras, tiem ir grūtāk. Viņi pie katras iespējas meklēs kādu vēl neizlaupītu māju, lai atrastu daļu no zaudētās pasaules un, iespējams, atrastu kādu daļiņu no sevis. Dažiem tā ir kļuvusi par apsēstību un Kristenai ar tas nav gājis secen. Rodoties jaunai paaudzei, aktuāls kļūst arī jautājums, vai maz ir vērts bērniem mācīt par to, kas ir bijis, varbūt labāk ir par to nerunāt un dzīvot tā, kā ir. Pielāgoties jaunajai realitātei un miers.

Protama lieta, neviens apokaliptiskais romāns nevar saukties par tādu, ja tajā nav kulta. Arī šeit ir kults, kas meklē jēgu notikušajā, saprast, kādēļ daži palika dzīvi, vai viņi ir izredzēti, un ja ir, tad kas viņiem ir jāpiepilda. Lielākoties tas vairāk rezultējas daudzsievībā un citādi domājošo slaktēšanā. Šeit kults lielākoties bija instruments spriedzes uzturēšanai.

Lai lasītājs nebūtu spiests ceļot kopā ar trupu pa nepazīstamu pasauli, viņam laiku pa laikam tiek piedāvāta atslodze un iespēja atgriezties mūsu pasaulē, kurā noris stāsts par aktiera Artura Leandera karjeru, neveiksmīgajām mīlestībām un draugiem.

No visa šī beigās ir sanācis nudien netipisks stāsts par pasaules galu un izdzīvojušajiem, galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru, trupa kas uzstājas ar Šekspīra lugām, daži cilvēki apmetnēs, kas mēģina izdot avīzes, izveidot muzejus un atrast vietu jaunajā pasaulē. Jā, te medicīniskās aprūpes vairs nav, nav lētas elektroenerģijas, bet cilvēki pielāgojas un dzīvo tālāk, cenšoties saglabāt sevī cilvēcību. Tumšie laiki ir garām un iespējams nākotni var gaidīt ar cerību. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies netipsiku skatījumu uz pasaules galu bez atombumbām un zombijiem, tad šī būs tieši tas, kas vajadzīgs.

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Saules kodols by Johanna Sinisalo

Šo grāmatu man grāmatblogeru Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Es, protams, viņu iepirku jau pērnajā decembrī, bet uz izlasīšanu gan mani pamudināja gada beigu tuvošanās. Būtu diezgan traki neizlasīt uzdāvinātu grāmatu līdz laikam, kad, iespējams, tikšu pie jaunas grāmatas. Sameklēju plauktā un sāku lasīt.

Romāna “Saules kodols” darbība norisinās biedējoši pārvērstā Somijā, kuras pilsoņi – jo sevišķi sievietes – tiek selekcionēti un stingri kontrolēti. Aizliegtas ir pilnīgi visas baudvielas un pat čili, kam piemīt ne tikai narkotiskas, bet arī daudz bīstamākas īpašības. Romāna izteiksmīgo oriģinalitāti pastiprina hibrīdžanrā apvienotā somu melanholijas izpausme, ziemeļzemju leģendas un mitoloģija. Autore aicina lasītājus nebaidīties no romānā sastopamās fikcijas, ironijas un satīras, šie līdzekļi kalpo par lielisku paņēmienu, lai asprātīgi un pārspīlējot norādītu uz mūsu sabiedrības problēmām: dzimumu nelīdztiesības, varas struktūru un cilvēku mijiedarbi, cilvēku un dabas attiecības.

Anotācija, lai ar’ labi uzrakstīta, iekļauj sevī tirgus segmentēšanas slengu, sak, nemaz nav īsta distopija, bet vairāk sociālais komentārs. Acīmredzot arī Somijā neviens negrib, lai viņa grāmatu pieskaitītu kādam no zinātniskās fantastikas vai fantāzijas apakšžanram. Bet nav jau tā, ka es izlasīju anotāciju vien.

Šī grāmata sarakstīta kā tāda puzlīte. Ir pāris skatapunkti, kuri mums vēsta par “moderno” Somiju, kurai ir izdevies atšķirties no visas pasaules, izvēloties eigēnikas augstākos ideālus, cenšoties izaudzēt paklausīgus pilsoņus un beidzot piejaucēt sievietes. Sadalot tās Bērnu dzemdēšanai derīgajās un nederīgajās. Beidzot sistēma ir sākusi dot augļus. Galvenās varones Vannas (agrāk Veras) stāsts ir par viņas mēģinājumiem pielāgoties un reizē aizbēgt no sistēmas. Viņa ir ieklasificēta elojās (sievietes, kuras piemērotas ģimenes veidošanā), bet tas pateicoties vecmāmiņas pūlēm un pašas atjautībai. Dvēselē viņa ir morloka (ģimenei nederīga sieviete). Valstī, kurā viss prātu izmainošs ir zem sausā likuma, atliek vien tādas eksotiskas vielas kā kapsicīns. Tad vēl ir viņas “vīra” skatījumus, viņš ir disidents, kurš vāc naudu, lai aizbēgtu no valsts. To visu atšķaida izvilkumi no eloju mācību grāmatām, kurās valsts oficiālā propaganda vēstī par Somijas izvēles tālredzīgumu un īpašumu.

Kas man grāmatā patika, tas ir valsts atsvešinātība no sabiedrības. Somijā ir absolūta kontrole pār cilvēku dzīvēm un likteņiem, taču tai pat laikā tā ir tik bezpersoniska, ka tieša iejaukšanās nemaz nav nepieciešama. Pilsoņi paši ir tik labi sevis kontrolētāji, ka valstij nākas iejaukties tikai atsevišķos gadījumos. Taisnība jau ir galvenais ir noturēties sākumā, un tad jau lieta aizies pati no sevis. Lieki piebilst, ka šajā Somijā vadošā loma ir vīriešiem, sievietēm labākajā gadījumā ir intereses objekta loma. Tās, kurām būtu pašām savas domas par kaut ko ārpus ģimenes lietām, jau sen ir izskaustas.

Visvairāk piebesīja tā kapsicīna mitoloģizēšana. Tas izskatījās pēc ne pārāk veiksmīga autores mēģinājuma pēdējā brīdī kaut cik jēdzīgi salikt visus punktus uz i. Iespējams ka kādam tieši šis šamanisma, prāta atbrīvošanās no ķermeņa aspekta patika, bet man beigas likās tieši tikpat ārpusromāniskas kā Vannas šamaniskie ceļojumi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, “Kalpone stāstu” šī grāmata nepārsit nedz stāsta struktūras, nedz tēmas aptveršanas ziņā. Bet lasīt var un vajag.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Malvilas pils by Robert Merle

Šo grāmatu man Blogeru Ziemassvētkos iedāvināja MsMarii; viņai tā esot ļoti patikusi, un ņemot vērā, ka es strādāju pie Fantastikas pasaules sērijas izlasīšanas projekta, viņa izlēmusi grāmatu man iedāvināt. Nebija tā, ka šo grāmatu nebūtu lasījis, man viņa vienmēr ir asociējusies ar ārā krītošām lapām un svaigēdājiem. Šogad nesteidzos un dāvinātās grāmatas nelasīju jau pirmajā mēnesī, bet taupos uz gada beigām.

Emanuels Konts cēlies no zemnieku ģimenes, bet pateicoties sava tēvoča apsviedībai un paša personīgajām īpašībām ir kļuvis par Malvilas pils īpašnieku un iemantojis Larokas pilsētiņas iedzīvotāju simpātijas. Ar viņa spriedumiem cilvēki rēķinās, un arī viņa vīns nav peļams. Kādu dienu, kamēr Konts ar savu saimi un draugiem pagrabā nodarbojas ar jaunā vīna pildīšanu pudelēs, pienāk kodolapokalipse. Pasaule ir iznīcināta, izdzīvojuši vien daži, un nākas visu sākt no sākuma.

Ja atmetam to, ka autoram nav ne mazākās nojēgas par termodinamiku, tad grāmata ir ļoti laba. Tipisks izdzīvošanas romāns. Autors ir izmantojis visus žanra paņēmienus un simbolus. Pagrabs ir līdzeklis, ar kura palīdzību Konts un viņa draugi piedzimst jaunajā pasaulē. Pasaulē, kuru klāj tikai pelni un degoši meži. Šajā nokļūšanas procesā viņi visi vēl pamanās pagremdēties zem ūdens, tīri simboliski noskalojot veco dzīvi un sagatavojoties jaunajai. Ņemot vērā, cik svarīgs grāmatā ir reliģiskais konteksts, es domāju, ka šie simboli nebūt nebija nejauši. Jaunā pasaule ir citāda, taču ne bezcerīga, Kontam un viņa draugiem ir visas iespējas kļūt par jaunās zemes ciltstēviem.

Reliģija un sekss ir grāmatas galvenās tēmas, ja ar reliģiju viss skaidrs, franči taču ir katoļi un tic mācītājam uz vārda, tad ar seksu ir nedaudz sarežģītāk. Te autors ir smēlies idejas agro komunistu darbos, kas veltītas kopīpašumam un sievietes lomai sabiedrībā. Autors nekaunas un drosmīgi eksperimentē ar šīm idejām, neskatoties uz to, ka Oktobra revolūcijas laikā tās pierādīja sevi kā bezperspektīvas. Lasot šķita, ka autors ir pārāk paļāvies uz franču nācijas stereotipiem, un ar laiku visas tās tēmas, kurš ar kuru guļ un ko teica mācītājs, nedaudz piegriezās.

Varoņi ir dzīvi cilvēki, nav melnbaltie, katram ir savi plusi un mīnusi. Reizēm viņi kļūdās spriedumos, un ir patiešām interesanti sekot viņu dzīves gaitām. Diemžēl šī interese nav tik daudz balstīta uz izdzīvošanas jautājumiem, bet tādā “Kas jauns līmenī”, kurš ar kuru guļ, un ir vai nav Konts pedofils. Ar izdzīvošanu viss ir pavisam vienkārši, brīdī, kad vajadzība spiedīs, varoņi visu atradīs, viņiem to autors pienesīs uz paplātes un atvainosies par sagādātajām neērtībām. Pat konflikts ar Larokas pašpasludināto pārvaldnieku un mācītāju vienā persona īpaši neizcēlās ar spraigumu. Ikviens pēcapokaliptisko darbu lasītājs ir labi informēts, ka, ja tev pie vārtiem pieklauvē mācītājs, visprātīgākais ir viņu galēt nost un pierakt ceļmalā, tas aiztaupīs stāstam pusi no lapaspusēm. Tie vienmēr ir viltvārži un fanātiķi, kas iedzīvojas uz citu nelaimi un neliekas mierā.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika joprojām, vajag tik pieņemt, ka autors pauž pats savas idejas par jauno pasaules kārtību, un tām obligāti nav jāsaskan ar lasītāja uzskatiem. Vienīgais nepatika beigas, kur Tomā nebija noturējies, nesarakstot par to, kas notika tālāk. Tas vairāk izskatījās pēc autora neuzrakstīto ideju ātras apkopošanas.

451 grāds pēc Fārenheita by Ray Bradbury

Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

Šī grāmata marinējās manā plauktā no pērnā gada oktobra. Pirmā grāmata bija brīnišķīga, un nevarēju saņemties uzreiz izlasīt otro. Baidījos, ja nu nebūs tik laba kā pirmā, ko tad? Centos sevi pasargāt no vilšanās. Tomēr pienāca brīdis, kad, skenējot savu grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt, lai tur vai kas.

Ir pienācis piektais gadalaiks, pagaidām viss vēl ir puslīdz normāli, galu galā puse no kontinenta vēl ir apdzīvojama. Taču šoreiz gadalaiks aizkavēsies ne vien uz pāris gadu desmitiem, viss ir daudz nopietnāk, šķiet, ka tas vilksies vismaz desmittūkstoš gadus. Alabastrs – pasaules glābējs, pasaules iznīcinātājs un vienkārši trakais ir atgriezies, lai pabeigtu Essun apmācību. Viņas uzdevums ir pavisam vienkāršs – iemācīties kontrolēt obeliskus un atgriezt Zemei Mēnesi.

Tāpat kā rakstot par pirmo grāmatu, par otro arī ir grūti uzrakstīt ko vairāk par emocionāliem “ļoti patika”. Noteikti ir daudz labāka par sērijas sākumu, varoņiem tiek dots laiks pielāgoties jaunajai realitātei. Tiek stāstīti viņu stāsti un parādīts tas, kā tie izmainās. Essun nemaz nevēlas uzņemties savu izredzētības nastu, bet dzīvē ne vienmēr izvēle ir atkarīga no tevis paša. Nassun, viņas meita, iet pati savu ceļu, viņas orogena spējas ir daudz spēcīgākas par mātes, un viņai ir labi skolotāji. Viņai tāpat kā savulaik mātei nākas vilties visos, un domājams, tikai triloģijas pēdējā grāmatā spēsim pilnīgi novērtēt viņas izmaiņas.

Akmensēdāja Hoa stāsts izvērtās par negaidītu pārsteigumu un piešķīra visam notiekošajam papildus dimensiju. Es melotu, ja apgalvotu, ka nu man beidzot ir skaidrs par katras iesaistītās frakcijas īstajiem nodomiem un mērķiem. Skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Un tas viss norit uz pasaules lielākās kataklizmas fona, kur pa zemi siro izbadējušos cilvēku pūļi, kur atlikušās pilsētas cenšas sagrābt sev visu, ko vien ir iespējams paņemt. Pasaule, kuras flora un fauna ir pielāgojusies straujām izmaiņām, un ir apņēmības pilna izdzīvot uz citu rēķina. Tiek aktualizēti simtgadīgi konflikti un meklēti vainīgie. Par autores izveidoto pasauli varu teikt tikai atzinīgus vārdus – līdz detaļām pārdomāti sīkumi, pat tādi, kas saliekas kopā tikai pēc noteikta laika. Pasaule stāstījumā ievīta organiski, neradot priekšstatu par enciklopēdijas šķirkļu lasīšanu vai paļaujoties uz nodaļām, kuras pārblīvētas ar dabasskatu aprakstiem.

Izlasās burtiski vienā elpas vilcienā, nolikt malā ir neiespējami, tagad jāgaida vasaras beigas, kad pēdējā un noslēdzošajā grāmatā viss beigsies, vai varbūt sāksies. Sākums varbūt ir nedaudz iestiepts, bet sižeta attīstībai atelpa nudien ir nepieciešama. Grāmata tomēr nav trilleris, bet rakstīta, lai lasītājam liktu aizdomāties. Par to, kur mūs ved zinātnes attīstība, par to, ka mums pašiem piektais gadalaiks vairs nav ar kalniem, vai mēs būsim gatavi atteikties no komforta, lai nodrošinātu nākotni saviem pēctečiem, vai aiz mums paliks tehnoloģiju drupas, no kurām mūsu pēcteči neko nevarēs saprast, un vai mums būs laiks plāna B realizācijai. Obelisku vārtus atvērt jau ir izdevies, bet kas no tā sanāks izšķirošajā brīdī, to pagaidām zina vien pati autore.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī grāmatu sērija ir no tā, kuru es ieteiktu izlasīt visiem. Pat man, daudzlasītājam, reti gadās sastapties ar tik elegantu un dziļu stāstu, kas nepiemirst neko svarīgu un personīgos pārdzīvojumus spēj nošķirt no globālām katastrofām.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …