Mēness teātris by Ieva Melgalve

Šī bija viena no tām gaidītajām grāmatām. Nevaru teikt, ka par viņu uzzināju pirms tās sarakstīšanas brīža, nē, par šo grāmatu uzzināju vien pāris nedēļas pirms tās izdošanas. Līdzšinējā pieredze rādīja, ka autores sarakstītie darbi man patīk. “Mēness teātri” es saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, par to viņiem paldies, jo lasāmais Ziemassvētkos man bija nodrošināts.

Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti – tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.

Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.

Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.

Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.

Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.

Sarkanā sacelšanās (Red Rising #1) by Pīrss Brauns

Izdevniecība “Prometejs” pēdējā visa savā pastāvēšanas laikā ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar kvalitatīvas fantāzijas un zinātniskās fantastikas darbu izdošanu. Tādēļ nudien nezinu, ko darīšu brīdī, ja viņiem pagadīsies kāds vanckars. “Sarkanā sacelšanās” nudien ir pieskaitāma pie labākajiem un aizraujošākajiem zinātniskās fantastikas darbiem no šogad lasītajiem.

No grāmatas anotācijas: “Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Derovs nekad nav redzējis debesis. Tomēr viņš dzīvo ar prieku, ticot, ka kādu dienu ar savām asinīm un sviedriem būs parūpējies par labāku nākotni saviem pēcnācējiem.”

Šī grāmata ir no tām, kas izlasās vienā elpas vilcienā un ir kosmiskajai operai netipiski daudzslāņaina. Lasot grāmatas sākumu, es viņu identificēju ar standarta varoņa ceļu, kur puisis no putekļiem pacelsies līdz virsotnēm. Taču nudien ir vērts laiku pa laikam nedaudz apstāties un mēģināt saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un tieši kādēļ viņš ir izveidojis šādu pasauli. Kādus riskus viņš saskata mūsdienu pasaulē, par kuriem mums visiem ir vērts nedaudz padomāt un censties izvairīties. Grāmata ir daudz dziļāka par parastu piedzīvojumu. Bet par to nedaudz vēlāk. Šo aprakstu rakstu mēnesi pēc izlasīšanas un daudz liekā ir aizmirsies, taču, manuprāt, svarīgākās lietas ir iesēdušās smadzenēs uz palikšanu.

Sarkanie dzīvo ideālā darba nometnē, tā savā ironiskā veidā ir Paretto efektīva. Ar esošo situāciju ir apmierināti apspiestie sarkanie, kad nometnes pārvaldītāji, kas rīkojas zeltu vārdā. Sarkanajiem jau kopš bērnības tiek pilnīgi izskalotas smadzenes, viņu dzīves uzdevums ir nodrošināt gaišo nākotni saviem pēcnācējiem. Šī ideja prevalē viņu kultūrā. Viņi ir gatavi ziedot savu dzīvi iegūstot Hēliju-3, kas kalpo kā enerģijas avots. Savukārt zelti nevēlas mainīt neko esošajā iekārtā. Viņi patur pie sevis informāciju, ka Marss jau ir teraformēts jau pirms daudziem gadsimtiem, un sarkanie ir vienkārši palikuši kā vergu slānis, kurš pats to nemaz neapzinās.

Sabiedrības modelis autoram ir padevies labu labais, tas sevī ietver kastu sistēmu, kurā piederību nosaka ne tikai piedzimšana konkrētajā kastā. Kastu atšķirību nosaka arī tās ģenētiskais materiāls. Sarkanie ir radīti kalnrūpniecībai. Rozā izklaidēm, bet zelti, lai valdītu. Šī ģenētiskā atšķirība ir tāda kā nākotnes rasisma izpausme, konkrētai grupai piederīgie atšķiras arī tīri fizioloģiski. Un jo augstāk tu esi sabiedrībā, jo tu esi stiprāks, veiklāks un gudrāks. Zeltus īpaši nepārspīlējot var droši saukt par “pārcilvēkiem”, tādi kā Hitlera slapjais sapnis. Viņus interesē tikai valdīšana, viņus vada personīgas ambīcijas, kuru vārdā viņi ir gatavi ziedot visus, pat savus tuvākos. Grāmata ir daudz aizguvusi no Spartas, zelti pēc savas būtības ir nākotnes spartieši, kas cieņā tur spēku, nežēlību un prasmi komandēt. Tādēļ grāmata ir pilna ar romiešu un Grieķijas mitoloģijas un vēstures atbalsīm.

Derova iefiltrēšanās zeltu kārtā ir rīcība, kas draud sagraut visu pastāvošo sistēmu. Zelti sevi uzskata par elitāru kastu, un piederību tai nodrošina piedzimšanas tiesības, ja nepieciešams viņus vēl ģenētiski uzlabos, bet pilngadību sasniedzot viņi būs pilnvērtīgi kastas pārstāvji. Derovs ir dzimis sarkanais, kurš ģenētisko manipulāciju rezultātā kļūst par zeltu. Pirmkārt, viņš ir pierādījums, ka jebkuras kastas pārstāvis var kļūt par zeltu, nonivelējot to elitārismu. Otrkārt, šāda infiltrācijas iespējamība nozīmē, ka zinātne ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka šādas ģenētisko manipulāciju tehnoloģijas pagrīdē kļūst pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un ir skaidrs, ka tas var novest tikai pie vienas lietas revolūcijas.

Autors mēģina lasītājus brīdināt, ka ar laiku iespējams ģenētiski būs iespējams no parasta cilvēka izveidot pārcilvēkus. Un te rodas jautājums, kuri būs tie, kas varēs šo pakalpojumu atļauties. Ja šāda ģenētiskā manipulācija būs par naudu, tad neizbēgami bagātie kļūs ne vien bagātāki, bet arī fiziski pārāki pār pārējiem. Tas neizbēgami novedīs pie sabiedrības noslāņošanās, un cilvēcei ir visas iespējas atgriezties feodālajā sistēmā.

Jūtams, ka revolūcija būs šīs triloģijas centrālais temats, ja atmetam visu virspusējo jaunā varoņa ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm un Institūtu, kurā zelti diezgan netradicionālā veidā tiek izkalti par īstiem cilvēkiem. Visa šī zinātniskā fantastika balstās uz veco labo marksismu un šķiru cīņu. Te nav nekas tik tiešs kā runas par darba līdzekļu iegūšanu savās rokās un patriekt kapitālistus. Patiesībā sarkanie pat nenojauš, ka tuvojas vētra. Viņi ir miljardi, bet tūlītēja sacelšanās nudien ne pie kā laba nenovestu, jo zelti un viņu represīvais aparāts mierīgi spētu tikt gala arī ar šādu revolucionāru daudzumu. Tādēļ grāmatas galvenais varonis Derovs un viņa līdzgaitnieki – Areja dēlu grupējums atgādina piecdesmitajos gados žanrā populāros racionālos varoņus. Viņi ir gatavi darīt visu, lai realizētu savus mērķus augstāka labuma vārdā, un pēc būtības gatavi ziedot arī daļu no populācijas, ja vien tas nodrošinās uzvaru. Tā kā laiks vēl nav pienācis, ir jānogaida. Jāatzīmē, ka šeit Areja dēlu filozofija nudien neatšķiras no zeltu pasaules skatījuma. Sanāk nedaudz ironiski, lai pieveiktu ienaidnieku, tev viņš ir jāpazīst un burtiski jāielien viņa ādā. Reizēm šī ielīšana ādā var beigties ar paša identitātes zaudēšanu un pilnīgu iejušanos lomā. Tiešām gribēšu redzēt, kā Derovs turpmāk tiks ar savu slogu galā.

Pasaule ir smalki nostrādāta, zelti ir kolonizējuši praktiski visu Saules sistēmu. Atsevišķi saules sistēmas sektori tiek pārvaldīti kā feodālas teritorijas, kurā valdošais nams ir galvenais lēmējs. Zeltu vara ir praktiski neierobežota, un kļūstot par pilnvērtīgu zeltu, viņi to ir pierādījuši bieži vien ar savām asinīm. Taču nav tā, ka zelti nepazinās situācijas bīstamību. Viņus vairāk uztrauc pašu kastas degradāciju, jaunie ir pārāk pieraduši, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes un neapzinās, ka esošo lietu kārtību nodrošina tieši totāla kontrole, varas izrādīšana un šķietamas taisnības nodrošināšana. Zeltu atlases process tiek parādīts grāmatas otrajā daļā. Tā kā īstu karu vairs nav, tad zeltiem nav kur noslīpēt savas prasmes, tādēļ topošajiem zeltiem ir jāpiedalās savdabīgā kara simulācijā, kur instruktoru uzraudzībā uzvar stiprākie. Šī simulācija ir galvenais Institūta mācību posms.

Taču arī šī grāmatas daļa, lai arī ir aizraujošs piedzīvojums, paralēli kalpo arī par kastu struktūras iekšējām problēmām. Šajā gadījumā vadošās kastas pūšanu no iekšpuses. Kādreiz labā ideja par godīgu cīņu un labāko kadru atlasi tiek devalvēta uz jau pie varas esošo ietekmes pārdales instrumentu. Tas vienā ziņā priecē, jo liecina par to, ka Derova mērķis nebūt nav tik nesasniedzams.

Vēl diezgan būtiska tēma ir kolonizētāji un to mātes valstis. Šajā grāmatā autors ir izveidojis situāciju, kurā Zemē ir ne tikai zaudējusi varu pār savām kolonijām, bet arī kolonijas ir iekarojušas Zemi. No loģikas viedokļa tajā nav nekā pretrunīga, tā kā, teiksim, Mēness iedzīvotājiem nomest bumbu uz Zemes ir vieglāk nekā Zemei uz Mēness, tad pie vienādas ražošanas kapacitātes Zeme neizbēgami zaudēs. Planēta ar lielāku gravitāciju un līdzīgiem resursiem vienmēr būs zaudētāja lomā.

Ko es ieguvu izlasot šo grāmatu? Pirmkārt, iepazinu nākotnes pasauli, kurā cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu, teraformējusi daudzas planētas un asteroīdus. Otrkārt, lasīju par visnotaļ smalki izstrādātu nākotnes sabiedrības modeli, kur autors ir pacenties gan izskaidrot tā rašanās iemeslus, gan vājās vietas. Treškārt jauka izklaide daudzu stundu garumā, sekojot Derova un viņa biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem uz jaunā Marsa.

Jāpiezīmē, ka autors šai triloģijai ir izveidojis pats savu slengu, kas raksturo dažādus sadzīves aspektus. Tas nav nekas ārkārtējs un piešķir tekstam papildus autentiskuma izjūta. Jāatzīmē, ka tulkojumā ir daudz kas darīts, lai šī slenga nianses pēc iespējas pārnestu uz latviešu valodu.

Kopsavilkumā lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs. Un ja neesi lasījis neko no zinātniskās fantastikas, tad šī grāmata ir ļoti labs sākums.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Debesu lauskas (Danse Macabre #3) by Laura Dreiže

Triloģijām, kuru grāmatas iznāk viena pēc otras ar apskaužamu regularitāti reizi mēnesī, ir zināmas priekšrocības. Lasītājs nepaspēj aizmirst grāmatas varoņus, arī pasaule vēl ir aizķērusies atmiņas stūros. Man tika dota iespēja izlasīt “Debesu lauskas” nedēļu pirms pārdošanas sākuma. Šajā ziņā grāmatu blogeriem ir priviliģēts stāvoklis, viņi reizēm tiek pie grāmatām, kuras vēl nav veikalos, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Šī ir triloģijas pēdējā grāmata, un kā jau pienākas, autore mēģina savīt visus stāsta pavedienus striķī, kurā beigās pakārt galveno stāsta problēmu. Šīs triloģijas problēma ir diezgan iespaidīga – magotehnogēna katastrofa, kas draud ar lieliem cilvēku upuriem, varas pārrāvumu Britu karalistē un, iespējams, impērijas sabrukšana. Viktorija, sākumā cēlu mērķu vadīta un gribēdama atklāt sava tēva nāves iemeslu, iestājās Maģijas akadēmijā. Laikam ritot viņa iekūlās aizvien jaunās nepatikšanās, un beigu beigās runa bija vairs tikai par izdzīvošanu. Viņa atrod un pazaudē savu mūža mīlestību Tanielu, pati nonāk uz nāves sliekšņa, satiek trako Mistēriumu un nokļūst pirātu gūstā. Vienu vārdu sakot iekuļas visur, kur jāiekuļas galvenajai varonei, ja lasa kārtīgu piedzīvojumu romānu. Ir viena patīkama izmaiņa no žanra standarta – jaunā varone lielākoties ar visām problēmām cenšas tikt galā pati, negaidot prinčus uz Baltā zirga.

Triloģija ir aizraujoša. Sevišķi brīžos, kad notika aktīva sižeta attīstība un piedzīvojums sekoja piedzīvojumam. Visas grāmatas apriju burtiski vienā elpas vilcienā, un tāda vēlme kā mest viņām mieru neuznāca. Jā, gadījās brīži, kad ieslēdzās loģika un daļa no pasaules aprakstiem man izraisīja, manuprāt, pamatotas iebildes. Tas vairāk bija centrēts uz tehnoloģiju vēsturi (cik nu tā pasaulē ar maģiju var korelēt ar mūsējo), Augšlondonas aprakstu, kas vietām ir visnotaļ pretrunīgs. Taču ja nelūkojas tik kritiski, un piever acis, tad viss bija tīri labi.

Galvenā iebilde ir par to, ka autorei nedaudz pietrūkst meistarības nofokusēt savu stāstu. Viņa tiešām ir ļāvusi stāstam vest pašam sevi, un tas diemžēl ir redzams. Iespējams no rakstīšanas viedokļa šāds paņēmiens ir piedzīvojums pats par sevi. Bet no manis kā lasītāja, tas šķita kā mēģinājums visas labās idejas iebāzt vienā grāmatā uzreiz. Pārāk nesatraucoties par sižeta kopskatu. Tas radīja daudzus jautājumus, uz kuriem es tā arī neguvu atbildes. Augšlondonas krišanas īstais iemesls man tā arī palika noslēpums. Tāpat nekļuva skaidra antagonista motivācija, tika izvirzītas prasības, kuras starp citu nemaz nebija sliktas un, iespējams, pat sabiedrībai par labu nākošas, bet tad viss aizgāja pa pieskari. Kur bija megaplāns un ļauni līksmojošā runa pēdējās cīņa finālā, kad nupat, nupat ļaunie piebeigs labos. Nav jau obligāti, bet no stāsta salasītās informācijas drumslas man neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus. Labi, dzīvē jau ar viss neattīstās kā pa diegu, kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk.

Triloģijas tēlu topā pirmo vietu noteikti ieņem Misteriums, nudien īsts ļaunais ģēnijs (autorei noteikti vajadzētu pamēģināt uzrakstīt kaut ko ar antivaroni galvenajā lomā). Ar vienu ideju apsēsts neģēlis, kurš tās dēļ ir gatavs iet uz visu. Tas ir uz pilnīgi visu, un pat motivācija viņam ir tāda loģiska un pamatota. Viens no retajiem stāsta varoņiem, kuriem patiešām bija konkrēts mērķis, uz kuru viņš virzījās neatskatīdamies. Ja vēl vezumā piemet klāt to, ka Misteriums nodrošināja pēdējo divu grāmata sižetu attīstību, tad visu cieņu viņa ļaunajai sirdij.

Viktorija ir kā skaida upē, peld kur straume nes, laiku pa laikam pārvērtē savas prioritātes. Ok, viņa nekad nepadodas, bet tik un tā no vienas vietas uz otru viņa lielākoties ceļo ne pēc savas gribas vai plāna. Notikumi viņu nes, neskatoties uz iepriekšējiem panākumiem vai kļūmēm. Manuprāt, meitenei (Viktorijai) vajadzēja vairāk pacensties, lai noturētos pie stāsta centrālās tēmas, nevis drasēt riņķī ar pirātiem. Trūka tiešas konfrontācijas ar pašu galveno ļauno. MAITEKLIS It kā jau nevarētu sūdzēties, ja galvenais ļaunais jau tevi sākumā izslēdz no spēles, kādēļ iedomāties, ka to vēl interesē Viktorijas eksistence. Taču gribējās beigās vismaz pamatīgu kašķi. Orfeja un Eiredīkes apgrieztā leģenda man šķita tāds no kopējā sižeta ārā lecošs iestarpinājums. It kā paskaidroja, kas ir Soģi un ko viņi ikdienā dara, un mīļotā atgūšana romantiskā piedzīvojumā arī ir nepieciešama lieta. Un pašās beigās tāda resursu izšķērdēšana, tas nu noteikti nebijā racionāli no Impērijas viedokļa. MAITEKĻA BEIGAS.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šo fantāzijas triloģiju droši var lasīt izklaide garantēta, nebūs nekādu žanra pamatus lauzošu elementu, labs piedzīvojums uz interesantas pasaules fona. Autorei noteikti netrūkst daudz labi ideju, un ar laiku noslīpējot rakstītprasmi, nedaudz piestrādājot pie pasaules uzbūves, ņemot vērā visus aspektus un apslāpējot sevī tendenci uzrakstīt par viņām visām uzreiz vienā grāmatā, viņas darbu kvalitāte noteikti ies uz augšu!

Zem mākslīgām zvaigznēm (Danse Macabre #2) by Laura Dreiže

Ja iepriekšējo Danse Macabre sērijas grāmatu Deja ar nāvi dabūju neilgi pirms tās nonākšanas veikalu plauktos, tad ar šo man palaimējās daudz nopietnāk. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, es grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” izlasīšanai saņēmu nedēļu pirms tās iznākšanas. Kā cilvēkam, kuram piemīt tendence būt visur pirmajam, man tas šķiet visnotaļ pagodinoši. Tādēļ, ticis pie grāmatas, izlasīju to praktiski tās pašas dienas vakarā.

Pirmā grāmata beidzās ar diezgan saspringtu mirkli Viktorijas dzīvē, un bija skaidrs, ka ieplānota sižeta virziena izmaiņa, taču uz kaut ko tik radikālu es pat nebiju cerējis. Viktorija nomirst.

Stemfordas grāfs Taniels Glāss paglābj Viktorijas dvēseli, taču viņiem jādodas prom no Augšlondonas, iekams slepkava ir pabeidzis iesākto. Nelaimīgu notikumu virkne aizved bēgļus uz Lejaslondonu. Tumsā un trūkumā pamestie ļaudis nebūt nav draudzīgi un viesmīlīgi pret viesiem no Augšlondonas, tomēr tieši te Viktorija un Taniels atrod palīgus. Un palīgi viņiem ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad, jo gan Viktorijai, gan Londonai laika ir pavisam maz…

Lasīšanas un intrigas ziņā ar grāmatu viss ir kārtībā. Lasās ļoti raiti, atzīšos man patīk autores rakstīšanas stils, vārdu izvēle un teikumu struktūras. Ļoti labi iet kopā ar maniem lasīšanas paradumiem. Es šo grāmatu klasificētu kā piedzīvojumu ar fantāzijas elementiem un vietām stīmpanka elementiem. Sižeta attīstība ir tieši tāda, kādu sagaidām no dēku stāsta. Varoņi nemitīgi iekuļas visdažādākajās ķezās un daudz laika pavada cenšoties tikt no tām ārā. Nedaudz ir zudis stāsta fokuss, Viktorijai ir radušās jaunas prioritātes – atgūt ķermeni, un ir grūti paralēli risināt ar tēva nāvi saistīto noslēpumu atklāšanu. Vēl jo vairāk, viņai rodas jautājums vai tas maz ir vajadzīgs? Manas lūgšanas daļēji ir tikušas uzklausītas, un par apkārtējo Augš un Apakšlondonas pasauli es uzzināju nedaudz vairāk. Jā, iespējams, ne tik daudz kā es to vēlētos, bet tomēr. Taču vispozitīvākais ir tas, ka otrā grāmata man atbildēja uz pāris iebildēm, kuras radās lasot pirmo.

Piemēram, Taniela Glāsa un viņa pārstāvētā institūta darba apjomu. No pirmās varēja saprast, ka ar dvēseļu pavadīšanu līdz nāves slieksnim nodarbojas viens nabaga Taniels, lai gan parasta kalkulācija parādītu, ka tā laika Londonā būtu nepieciešamas vismaz 120 Taniela darba kolēģu. Šajā grāmatā bija neliels ieskats Nāvju organizācijas struktūrā, un šis fakts mani iepriecināja. Vēl mani nomocīja jautājums, kur baroneses meita ir iemācījusies tādu augstdzimušajiem neparastu mākslu kā ēdiena gatavošana. Taču arī uz to tika rasta atbilde šajā grāmatā. Protams, nebija jau tā, ka šajā grāmatā, man viss šķistu gludi. Zirgi ar alumīnija spārniem ir laba lieta, taču vismaz mūsvēstures pasaulē alumīnija ražošana, lai arī sākās deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito beigās, tas tomēr mazajā aviācijā nebija izmantojams savu īpašību dēļ. Pareizie alumīnija sakausējumi tika iegūti tikai divdesmitā gadsimta sākumā. Bet piedzīvojumu stāstā piekasīties pie šādiem niekiem ir nedaudz nepiedienīgi. Ir tikai viens nieks, kas mani kā ar lidojošu Londonu apsēstu lasītāju kaitināja. Ja jau no jūdzēm augstas Augšlondonas ved lejā kāpnes uz Apakšlondonu, kā var nepamanīt pilsētas augstuma samazināšanos? Šķiet, ka es saprotu, ko autore domā ar to Londonas krišanu, un tas viens teikums pirmajā grāmatā par to, kā Londona cik tur gadu laikā nokritusi par ceturdaļjūdzi noteikti, būs paslīdējis garām rediģēšanas procesā.

Bet nu savus no pārgudrības radušos iebildumus izteicis, pievērsīšos pozitīvajiem aspektiem. Grāmatā parādās viens īstens kaktu mags Misteriums. Tipisks trakais zinātnieks, kas apsēsts ar vienu vienīgu ideju. Viņam ir arī izpalīgs puišelis ar iesauku Putnubiedēklis. Misteriums ir haotisks ļaunais tēls, prātā nedaudz nestabils, bet ar lielu potenciālu, kuru viņš nekautrējas likt lietā. Šajā grāmatā viņš ir arī stīmpanka tēmas dzinējspēks, viņam ir pašdarināti roboti, maģiskas ierīces un tāda kā Betmena laboratorija iekārtota Londonas graustu rajonā. Viennozīmīgi mans mīļākais tēls. Ļaunos varoņus reti kad lasītāji novērtē, bet tieši viņi ir tie, kas dzen uz priekšu sižetu, rada varoņiem šķēršļus un liek tiem izaugt. Ceru sastapt viņus arī triloģijas nākošajā grāmatā. Gribēšu arī uzzināt, kur Misteriums ir ticis pie savas gudrības un visu viņa dzīves stāstu.

Tanielam šajā grāmatā ir uzdota loma auklēties ar Viktoriju sev neierastā vidē. Neteiktu, ka viņš ar to spoži tiktu galā, bet nu lēnā garā viņš saprot kādēļ viņš savu karjeru ziedojis Viktorijas labā. Tanielam gan ir problēmas ar reālo apstākļu pareizu novērtēšanu, bet tas nav nekas tāds, ko ar pāris lauztām ribām nevarētu izārstēt. Visādi citādi saprātīgs puisis, kura aizraušanās ir biotehnoloģijas.

Viktorija atgādina kaprīzu meitenīti, bet ko gan var gribēt no cilvēka, kurš pārdzīvojis smagu psiholoģisku traumu, diez vai nonākot viņas vietā kāds spētu rīkoties racionāli. Nedaudz pārsteidz meitenes kautrīgums no Taniela, ņemot vērā, ka tieši viņš uzkonstruēja ķermeni, kurā pārvietot Viktorijas dvēseli. Bet lai jau būtu, skarbais vīrietis un kautrīgā meitene ir viens no čiklita pīlāriem, un tur nu neko nevar darīt.

Ļaunie tēli, tie tagad sāk līst ārā no visiem stūriem kā žurkas. Nevaru gan teikt, ka tas būtu pārsteigums, otrajās grāmatās uz laukuma ir jāuzliek visas figūras, lai pēdējā varētu visu sasiet vienā mezglā un parādīt atrisinājumu. Mani reizē priecina un skumdina tas, ka esmu galveno ļauno tēlu uzminējis jau no paša sākuma. Taču uzminēt ir viens, bet saprast motivāciju ir kaut kas pavisam cits, to, cerams, uzzināšu triloģijas noslēgumā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs piedzīvojums ar fantāzijas un nedaudz stīmpanka elementiem. Ja ir lasīta pirmā grāmata, tad noteikti izlasīsies arī šī. Salīdzinoši šī pagaidām ir spēcīgākā triloģijas grāmata. Joprojām rodas iespaids, ka šīs grāmatas auditorija ir daiļā dzimuma pārstāves. Šķiet, ka pēdējā triloģijas daļā autorei nāksies krietni pasvīst, lai visu saliktu savās vietās. Ar nepacietību gaidīšu nākamo grāmatu.

“Tobago” maina kursu by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu pieķerties klāt kaut kam pavisam fantastiskam. Par to, kā Latvijas Republika kļuva par vienu no Padomju republikām, no visnotaļ interesanta skatu punkta.

No Rīgas uz Santaringu dodas tirgotāja Kvieša preču kuģis “Tobago”, tilpnēs tas ved dzeramās olas un šprotes. Ceļojums noris bez problēmām, un neviens pat nenojauš, ka kuģa tilpnēs slēpjas kāds bēglis. Cilvēks, kas izbēdzis no Latvijas buržuāzistiskās valdības dienestu nagiem, Drēziņš izbijis Interbrigādes biedrs un pārliecināts komunists. Cilvēks, kuram apnicis kalpot saimniekiem, un kurš par visu vairāk vēlas redzēt no kapitālistiem brīvu tēvzemi.

Būsim atklāti, šis darbs ir parasta propaganda, kurš tiek uzdots par stāstu. Lai sarakstītu šo pēc apjoma visnotaļ īso stāstiņu, ir piesaistīti veseli divi autori. Vīri, acīmredzami, ir strādājuši uz pasūtījumu. Šķiet, 1961. gadā funkcionāri būs nosprieduši lieku reizi atgādināt, ka ar Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā viss bija kārtībā. Tiek izmantotas standarta klišejas, kapitālisti ir īsti nagu maucēji, darbaļaudis bez mugurkaula it kā jau gribētu būt brīvi, bet bez nopietnas vadības diez vai paši spēs ko izdarīt. Un tieši šim nolūkam uz kuģa “atrodas” pārliecināts komunists Drēziņš.

Kas Drēziņš ir par komunistu, var tikai nojaust. Ikdienu viņš vada domājot par savu nepatīkamo piedzīvojumu politpārvaldē un rūpēs par darbaļaudīm. Nekādu iniciatīvu viņš faktiski neuzņemas, bet visu laiku satraucas, ka tikai kuģis “Tobago”, kas maksā miljonus (noteikti jau rubļu) nepaliktu Kvieša rokās. Bet nekas, viņu ievēl par komisāru, un būs no viņa mugurkauls, kuram darbaļaudīm, šajā gadījumā matrožiem, pieķerties.

Lai stāstam piešķirtu kaut kādu sasaisti ar dzīvi, autori ir atvēzējušies uz nelielu mīlas intrigu. Kvieša meita Alise tiek izprecināta Pārupam, trīs namu īpašniekam Marijas ielā. Pārups ir dzērājs un politpārvaldes darbinieks, Alisei viņš diez ko nepatīk. Un brīdī, kad pie viņas kajītē ieveļas izbadējies Drēziņš, panesās mīlestība. Nav jau tā, ka starp buržujiem visi bija slikti, daža laba varēja arī ieķerties komunistā.

Pārējie stāsta varoņi ar kapteini priekšgalā kalpo par statistiem, kas laiku pa laikam padarbojas vajadzīgajā virzienā. Bet kā saka paši autori veidojot smaili, kas ved atpakaļ uz dzimteni. Matroži no vakts brīvajā laikā spēlē zoli, katrs gaužas sev atvēlētās lomas ietvaros, un visi kurn par slikto ēdināšanu. Neko daudz te nepalīdz arī slēptais komunists Cepurītis, kas prot krievu valodu (sevišķi, kad jāklausās telegrammas no tēvzemes).

Runājot par vēsturisko kontekstu, jāatzīst, ka autoriem ir bijusi visnotaļ pavirša attieksme, kā jau tas propagandistam materiālam arī pieklājas. Vīri pieturas pie standarta pseidovēsturisko notikumu izklāsta atbilstoši valdošajai partijas līnijai.

Vai ir vērts šo grāmatu lasīt? Nē, noteikti netērējiet laiku. Lieku 2 no 10 ballēm. Mūsdienās viņa lāga nekalpo ne kā aģitācijas, ne kā propagandas materiāls. Ja stāstā izravē ārā visu lieko, kas saistīts ar darbaļaužu apspiešanas un paverdzināšanas ilustrēšanu un buržuāzijas izlaidīgo dzīves veidu (iedomājies, kuģa pasažieri caurām dienām lok konjaku), tad nekā daudz tur pāri nepaliek. Ja negribas lasīt grāmatu, tad vienmēr taču var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem.

https://youtu.be/VtYeidYd45g

Maiņa by Hjū Hovijs

Aptuveni divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu “Vilna“. Būtu maigi teikts, ka tā atstāja neizdzēšamas pēdas manā atmiņā. Tā bija vienu no tām retajām grāmatām, kas reāli satrauca manu prātu. Galvenais jautājums, kas mani nodarbināja pēc grāmatas izlasīšanas, bija – kādēļ kādam ir jātur tūkstošiem cilvēku elevatoros? Pirmā daļa, manuprāt, sniedz pietiekoši daudz faktus, lai varētu noslēpumu atšķetināt saviem spēkiem, un zinot, ka labiem darbiem ir tendence sērijai turpinoties maitāties, es atliku sērijas turpmāku lasīšanu atliku. Tagad, kad uzzināju, ka izdevniecība “Prometejs” izdevusi “Vilnas” turpinājumu latviski, man vairs nebija iemeslu atlikt savas versijas salīdzināšanu ar autora patiesību, un ķēros klāt pie lasīšanas.

2049. gads – pasaule salīdzinot ar mūsdienām nav diez ko daudz izmanījusies, pasaules apdzīvotāji joprojām cīnās ar terorismu, brīvību un taisnību. Taču nākotnē cilvēci sagaida kaut kas draudošs. Daži cilvēki šos draudus apzinās un strādā pie plāna, kā cilvēci no tiem pasargāt. Izdzīvošanas stratēģija nav no vienkāršākajām, un lai tā nostrādātu, ir jāsaglabā absolūta slepenība. ASV kongresmenis Donalds Kīns iesaistījies interesantā projektā, kas paredz glabāt lielu daudzumu ar kodolatkritumiem speciāli izveidotos elevatoros, taču darbiem uzsākoties viņam rodas aizdomas, ka elevatoru būvēšanas mērķis patiesībā ir pavisam cits.

Kā jau īstai sērijas otrajai grāmatai pienākas, šī dod atbildes uz jautājumu, kā tas viss sākās un ieskicē varbūtējo beigu scenāriju. Ja pirmajā grāmatā lasītājs dzīvoja kopā ar cilvēkiem vienā elevatorā, tad šeit mainās uztveres perspektīva. Grāmatā pamatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā veltīta pirmselevatora laikam. Šeit senatora Trūmena vadībā speciāli izveidota darba grupa kaut kam gatavojas, bet kam? To nezina pat kongresmenis Donalds, kurš nodarbojas ar elevatoru projektēšanu. Projekts aizņem visu viņa laiku, jauc ģimenes dzīvi, un absolūti nav skaidrs, kur tas viss ved. Otrā līnija vēsta mums par nākotnes Donaldu, kurš strādā Pirmā elevatora maiņā, viņa uzdevums ir kontrolēt pārējo elevatoru darbību, novērst revolūcijas, saglabāt stabilu sabiedrību un vajadzības gadījumā iznīcināt dumpiniekus. Visi iespējamie scenāriji ir paredzēti grāmatā, atliek tikai sekot norādēm, un viss būs kārtībā. Viss būtu labi, ja vien Donalds nesāktu atcerēties savu pagātni, un kaut kas nenoietu greizi ar divpadsmito elevatoru. Trešā stāsta par Septiņpadsmitā elevatora pēdējo iedzīvotāju Solo un viņa gaitām trīsdesmit četru gadu garumā. Šīs sižeta līnijas noris paralēli lēkājot starp pagātni un tagadni, starp kontrolētājiem un kontrolējamajiem. Autors varbūt kaut ko nepasaka līdz galam, taču viņam nevar pārmest pārlieku faktu noklusēšanu.

Šo grāmatu es ierindotu pie grāmatu grupas, kuras veltītas svešu planētu sistēmu kolonizācijai. Tas nekas, ka šeit elevatori nav pametuši zemeslodi – programmas mērogi, mērķi un uzdevumi ir tādi paši. Kā saglabāt zināšanas un cilvēkus 500 gadu ilgā ceļojumā nākotnē? Kā nodrošināt nepārtrauktas sabiedrības pastāvēšanu? Kā saglabāt kultūru? Kā apspiest atsevišķu indivīdu vēlmi atvērt durvis? Kuram uzticēt vadību un kā noteikt tos, kuri drīkst apjaust notiekošā jēgu?

Autors ir izmantojis divus zinātniskās fantastikas standarta paņēmienus. Pirmais, kas bieži sastopams vecajā labajā SF. Tur kosmosa kuģis dodas uz tālu zvaigzni, un desmitajā paaudzē praktiski nevienam nav ne jausmas ne par Zemi, ne par galamērķi. Analoģiski visos elevatoros, izņemot Pirmo, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, kas bija pirms un kas būs pēc. Visa viņu dzīve ir viņu elevators. Viņi neatceras pagātni, un viņiem ir skaidrs, ka katra nākamā diena būs tāda pati kā šī. Viņu zināšanu līmenis ir tieši tāds, lai nodrošinātu elevatoru funkcionēšanu. Viņi nemaz nenojauš, ka piedalās kontrolētā eksperimentā un ka viņu dzīvei ir kāds mērķis. Pirmajā elevatorā tiek izmantota otra tālo ceļojumu stratēģija, te cilvēki dežūrē maiņās, laiks ārpus maiņas tiek pavadīts kriokamerās, kas nodrošina pret novecošanu un pagarina iespējamo mūžu. Taču šajā grāmatā es pirmo reizi sastapos ar tik viltīgu abu metožu simbiozi. Tās viena otru lieliski papildina un rada sižetam visa tā attīstības gaitā pavisam citas iespējas, nekā katrs risinājums atsevišķi.

Grāmatas centrālie tēli ir Donalds un Solo, katrs no viņiem izdzīvo elevatoru pa savam. Donaldam autors ir pievērsies vairāk, iestrādājis pie viņa rakstura, pagātnes un pārdomām. Nevarētu teikt, ka šis tēls būtu ļoti dziļš un smalki izstrādāts, taču ir pietiekams, lai lasītājs, ja ne justu līdzi, tad vismaz saprastu viņa motīvus. Solo ir tipisks izdzīvotājs, kurš elevatorā ir spiests dzīvot piespiedu vienatnē, cīnīties par izdzīvošanu un mēģināt atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc tā. Viņa stāsts ir vairāk par izdzīvošanu vientulībā un bailēs.

Vide, kā jau noprotams, ir lieli autonomi elevatori, kas iebūvēti zemē. Tie ir praktiski neiznīcināmi, un pie laba servisa praktiski mūžīgi. Pasaule ārpus elevatora tās iedzīvotājiem ir absolūti naidīga, un izņemot pilnīgi trakos neviens necenšas no elevatora izkļūt. Sabiedrība ir uz izdzīvošanu orientēta tehnokrātija, kur katram indivīdam ir sava vieta un katram procesam savas resursu izmaksas. Šo vidi autors izmanto, lai simulētu dažādus sabiedrības attiecības modeļus un rastu atbildes uz jautājumiem. Kas notiktu, ja kāds elevatorā atcerētos pagātni, ja pēkšņi notiktu vispārēja revolūcija, ja elevators uzzinātu par citiem elevatoriem? Piecsimt gadu ir ilgs laiks, un tajā var notikt jebkas. Galu galā arī Pirmais elevators var sadumpoties.

Autoram ir izdevies labi sabalansēt elevatoru pasauli ar notikumiem un galvenajiem varoņiem. Tā nevienu brīdi nešķita garlaicīga vai nevajadzīgi iestiepta. Papildus jāpiezīmē pasaules sabalansētība – autors tiešām elevatora darbībā ir pārdomājis gandrīz visu. Arī notikumu pavērsieni nenokrīt no gaisa. Tie rodas pārdomātas sižeta attīstības rezultātā. Autors trešajai daļai ir atstājis pietiekami daudz noslēpumu, lai būtu interesanti lasīt arī to. Lieku 10 no 10 ballēm, ir vērts atlikt savu laiku un izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas darbu.

Mortona piramīda by Anatols Imermanis

Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.

next posts 1 2 3

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …