Navigate / search

The Bonehunters (Malazan Book of the Fallen #6) by Steven Erikson

Reiz tālajā 2017. gadā es izlasīju grāmatu Midnight Tides un sajutos nedaudz vīlies, šķita, ka autors pārāk savas grāmatas iestiepj, nevajadzīgi novilcina sižetu un varbūt pat lasītājiem neko īsti jaunu nepastāsta. Vīlos un sesto sērijas grāmatu nemaz nesāku lasīt.

Šajos mēra laikos es nolēmu, ka nevar jau būt tik traki, un kaut kas jau tai Malaz sērijā ir, pirmajās grāmatās jau noteikti. Pēc četru gadu lasīšanas pārtraukuma būtu neprāts ķerties klāt sestajai grāmatai. Tā nu palēnām lasīju visu sēriju no jauna un secināju, ka es pirms četriem gadiem esmu domājis īstermiņā un katru grāmatu uztvēris kā nelielu piedzīvojumu. Taču, šo sēriju lasot, ir jādomā ilgtermiņā, nav jāuztraucas par kādu sižeta līniju, kuru līdz galam nesaproti. Tas lielākoties būs svarīgi pēc četrsimt lapaspusēm.

Ir grūti rakstīt, par šo grāmatu nemaitekļojot visu iepriekšējo grāmatu saturu. Malazāņu Impērija ir nonākusi problēmas priekšā, ar kuru saskaras katra ekspansija. Pēc sākotnējām uzvarām tā sāk plīst un jukt pa visām vīlēm. Ģeopolitika vairs neeksistē, jo nav vairs ko iekarot, taču iekšpolitiskās problēmas ir samilzušas un tās nevar atrisināt mierīgā ceļā. Četrpadsmitā armija atgriežas mājās pēc Genabakis  kampaņas noslēguma, bet viņus neviens mājās negaida.

Šajā grāmatā beidzot savijas kopā visu iepriekšējo grāmatu sižeta pavedieni un beidzot lasītājs var nedaudz pakāpties atpakaļ un novērtēt visu autora ieceri kopumā. Malazāņu pasaule nudien ir nonākusi uz jauna laikmeta sliekšņa un uz jauno pasaules kārtības ierīkošanu ir ieradušies daudzi spēlētāji. Dievi, jau aizmirsti izbijušo pasauļu varenie un, protams, cilvēki. Katrs velk deķi uz savu pusi, cenšas pagrābt vairāk sev, senie kulti nolemj, ka nu ir īstais laiks izteikt savas pretenzijas. Un kā nu bez paša Chained God, kurš beidzot ir saskatījis iespējas nomest savas važas un kļūt līdzvērtīgs un pat pārāks par citiem dieviem.

Pat tiekot līdz sestajam ķieģelim, šajā sērijā mani nebeidz pārsteigt autora radītā pasaule, tās vēsture ir pilna ar sīkām niansēm un katras nodaļas īsais ievadiņš (parasti kāds vēsturnieku citāts ar periodu) atklāj daudz vairāk nekā tas būtu piedienīgi pāris teikumiem. Nudien nesaprotu, kā autors spēj dabūt to gatavu! Šajā grāmatā mani iepriecināja Karsas sižeta līnijas turpinājums izskatās, ka viņa sižeta līnija drīz spēs konkurēt ar paša Kalama stāstu. Šajā grāmatā Kalamam vēl nav par ko uztraukties.

Pirmajā lasīšanas reizē es biju dikti pikts, ka man līdz galam nav izdevies atkost maģijas sistēmu, vismaz to es secinu pārlasot atsauksmes. Jāatzīst, ka arī patlaban man visa tā haosa, holdu un varrenu sistēma uzdzen šermuļus, bet kaut kāda kārtība tai visā tomēr ir. Vienīgais, kas patiesi mani satrauc ir, vai šajā sērijā kāds vispār ir spējīgs nomirt pa īstam. Tā ka gar zemi, beigts un aiz Hūda (Hood) vārtiem. Patlaban šķiet, ka izslavētā Hūda valstība ir kaut kas tikpat īsts kā mums paradīze vai elle.

Ja pieiet tā dikti nopietni, tad Crippled God kultā var saskatīt kristietības kritikas mēģinājumus. Par to, ko nozīmēt būt dievam un to, ka, sapinoties ar cilvēkiem, jebkurš dievs sevi paliek zem sitiena. Visam ir noteikumi un ārpus tiem nestāv neviens pat ne dievi. Visa šī sērija pēc būtības ir dievu un cilvēku vingrinājums kā interpretējot esošo noteikumu  un likumu kopumu tos pārkāpt tā, lai iegūtu vairāk nekā zaudētu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labākā ko šajā sērijā esmu lasījis. Daudz kas tiek atklāts, bet vēl vairāk tiek apslēpts. Lasot šo sēriju ir jābūt gatavam vienlaicīgi sekot līdzi pārdesmit lielākām un mazākām sižeta līnijām, dažas caurvij visu grāmatu, dažām ir lemts palikt tikai vienas grāmatas ietvaros. Bet viņas visas ir svarīgas, pat Fidlera.

After the End of the World (Carter & Lovecraft #2) by Jonathan L. Howard

Pagāja nieka divi gadi līdz saņēmos izlasīt grāmatu sērijas Carter & Lovecraft turpinājumu. Patiesībā es cerēju, ka autors uzrakstīs pa šo laiku vismaz trešo grāmatu un tad es varētu izlasīt uzreiz visus turpinājumus. Taču laiks gāja, un trešā grāmata neparādījās, nolēmu lasīt to, kas ir.

Te būs maitekļi tiem, kas nav vēl lasījuši pirmo daļu. Jaunā realitāte, kurā attapušies Krāters un Lovkrafta, nudien nav līdzīga viņu oriģinālajai pasaulei. Pasaules suprevara ir Trešais Reihs, Otrais pasaules karš noritēja pēc pavisam cita scenārija, virs Maskavas tika detonēta atombumba un nu ir Fāterlande no Berlīnes līdz Vladivostokai, neviens nezina par to, kas notiek bijušajā PSRS teritorijā. ASV joprojām pieturas pie neitralitātes politikas un nav nekāda pasaules līdere.

Jaunā Arkhamas versija ir daudz interesantāka nekā mūsu realitātes. Šeit pārdabiskais, mītiskais un šausminošais vairs nav tikai leģendas, te tas ir atrodams katrā tumšākā stūrī. Kārters un Lovkrafta ar to sastopas diezgan ātri, un nav jau tā, ka tas viņiem būtu kāds baigais noslēpums. Sākumā izskatījās, ka šī grāmata būs zinātniskās fantastikas gultnē, jo centrālā sižeta līnija ir par Nulles Punkta Enerģiju un zinātnieku grupu, kas nodarbojas ar tā izpēti. Taču, kad parādās aukstās zvaigznes, tiek piesaukts Algols, tad zinātājam viss top skaidrs, tā ir tikai kārtējā dekorācija. Šeit zinātnieki reizē ir arī kultisti, Dižvācijas slepenie dienesti ne vienmēr darbojas fāterlandes labā.

ŠĪ grāmata, līdzīgi kā iepriekšējā, ir detektīva un trillera sajaukums, kas pasniegts Lovkrafta pasaules mērcītē. Cilvēkiem tikai šķiet ka viņi ir pasaules valdnieki, bet patiesībā viņi ir tikai putekļu īsto pasauļu valdnieku acīs. Grāmatas galvenie varoņi grib atgriezties savā pasaules variantā, bet, tā kā ēst arī vajag, tad sākotnējā fāzē, katrs nodarbojas ar to, ar ko nodarbojušies vienmēr, Kārters ir privātdetektīvs un Lovkrafta – grāmatu veikala īpašniece. Kādudien Kārteram parādās ļoti labs darba piedāvājums no gestapo pārstāvja un viņš nolemj to pieņemt. Lovkrafta savā grāmatnicas seifā atrod Nekronomikonu un nolemj nedaudz palasīties. Šī ir no tām grāmatām, kas lasītāju piesaista ar sižeta pavērsieniem un neļauj atslābināt uzmanību, pie reizes inkorporējot piecdesmito gadu populāro SciFi žanra tēmu, Nacisti uz Mēness, Antarktīdā un kosmosā. Brīdī, kad uzrodas Tules organizācijas pārstāvji, tad vispār norauj jumtu, gandrīz kā Hell Boy komiksos, uzreiz ir skaidrs, ka pasaules kārtībai tūlīt tiks pielikts punkti.

Karš Debesīs vienmēr slikti atsaucas uz parastajiem Zemes iedzīvotājiem, šoreiz nav savādāk, bet par laimi ir divi Zemes iedzīvotāji, kuri no šīm lietām kaut ko sajēdz un spēj ietekmēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The Gods of HP Lovecraft by Aaron J. French (Editor), Martha Wells, Adam Nevill, Laird Barron, Bentley Little, David Liss, Brett J. Talley, Christopher Golden, James A. Moore, Jonathan Maberry, Joe R. Lansdale, Rachel Caine, Douglas Wynne, Seanan McGuire, Donald Tyson

Tā nu ir sanācis, ka kopš bērna kājas mani ir aizrāvis Lavkrafta mitoss ar visiem viņa Ktulu, Jog-Sototiem un Šub-Nigurattiem. Ieraudzījis šo antoloģiju, es vienkārši nespēju paiet tai garām nenopircis. Ar lasīšanu gan tik raiti nevedās, kā es biju domājis. Tam bija daudzi iemesli – sākot no tā, ka mitosa grāmatas nevar patērēt strauji, lai pats nepaliktu traks un nesāktu rakstīt pats savu Nekromikonu, līdz globāla pandēmija, kas izskatās vēsta par Seno kārtējo mēģinājumu atmosties. Bet nepagāja ne divi gadi un es veiksmīgi izbūros grāmatai cauri.

Grāmatā ir apkopoti veseli divpadsmit stāsti, kurā katrs parāda vienu no mitosa panteona dieviem kā galveno pasaules notikumu ietekmētāju. Katru ir sarakstījis savs autors, un tādēļ skatījums uz Lavkrafta mitosu nav konsistents un vietām pretrunīgs, bet kas gan var tos Senos dievus līdz galam izprast visos viņu aspektos? Viens gan ir skaidrs, Seno dievu motīvus cilvēkam izprast ir tik pat lielas iespējas kā mušai cilvēkus. Un nu pastāstīšu par stāstiem, kuri man patika.

In the Mad Mountains by Joe R. Lansdale – ļoti laba variācija par Ārprāta kalniem. Šeit stāsta varoņi attopas glābšanas laivā netālu no grimstoša kuģa, nonāk uz dīvainas ledus klātas salas. Neviens no viņiem neatceras, kā ir nonācis uz kuģa, kādēļ tas nogrima, viņi visi ir sāk stāstu kopā ar lasītāju kā baltas lapas. Ja sākumā šausmas aprobežojas vien ar haizivju apsēstu jūru, tad, stāstam ritot savu gaitu, atklājas aizvien šaušalīgākas lietas un vietas. Lasot stāstu nevar nepamanīt, kā autors savus varoņus kopā ar lasītājiem noved pie apjēgas, ka viss notiekošais ir ne vien šausmīgs, bet arī absurds. Manuprāt labākais stāsts šajā krājumā – 10 no 10 ballēm. Šogoti forever!

Down, Deep Down, Below the Waves by Seanan McGuire – šis stāsts ir Insmūtas stāsts. Laiki ir mainījušies un kapteiņa Obeda Mārša pēcteči līdz ar tiem. Insmūtā katastrofāli trūkst jaunu asiņu, dzelme spēj aizsaukt aizvien mazāk un mazāk savus pēcnācējus, stāsta varone ir nolēmusi kaut ko darīt lietas labā. Nav jau tā, ka visi Insmūtas ļaužu pēcnācēji apzinātos, ka viņus atplestām rokām sagaida Y’ha-nthlei pilsētā. Labi sarakstīts stāsts no Insmūtas pamatiedzīvotāja perspektīvas, par saskari ar mūsdienu civilizāciju un tās sekām. 10 no 10 ballēm.

Dream a Little dream of Me by Jonathan Maberry – šis stāsts ir veco labo klasisko detektīvu stilā, tikai šoreiz detektīvs neko neizmeklē, viņš saņem no klienta uzdevumu aizsargāt kādu artefaktu no Tules biedru alkatīgajām ķetnām. Durvis uz sapņu pasauli ir palikušas vaļā un starp tām tagad var staigāt gandrīz katrs, kam vien ir saprašana šajā lietā. Protams, te ir uzmetieni un negaidītas atklāsmes. Beidzot var uzzināt, kas ir ar to krišanu no augstuma sapnī (maiteklis galvenais ir pamosties pirms zemes) – 9 no 10 ballēm.

The Dark Gates by Martha Wells – izrādās, ka autore prot sarakstīt ne tikai Slepkabota dienasgrāmatas. Stāstā darbība notiek pavisam citos realitātes slāņos, privātdetektīvi ir nolīgti lai atrastu kāda rūpniecības magnāta pazudušo meitu. Magnāts pēdējos gados ir sācis uzvesties pavisam dīvaini, un, ko tur slēpt, viņa apkaimē sākuši izgaist cilvēki. Jau no pirmajām lapaspusēm mitosa pārzinātājs sapratīs, ka te ir iejaukts pats Jog-Sotots un atliek vien gaidīt cik ilgi līdz šim secinājumam nonāks stāsta varoņi. Tāds spraigs stāsts – 9 no 10 ballēm.

Domāju, ka lasītājam, kurš ir iepazinies ar Lavkrafta daiļradi, šis stāstu krājums šķitīs daudz interesantāks nekā mitosa nezinātājam. Var jau riskēt un lasīt šo antoloģiju, neko par Lavkraftu nezinot. Šo stāstu krājumu iesaku visiem Lavkrafta mitosa cienītājiem, klasika ir laba lieta, bet jādod sev iespēja paskatīties no cita skatu punkta. 9 no 10 ballēm.

Orconomics (The Dark Profit Saga #1) by J. Zachary Pike

Pie šīs grāmatas tiku Ziemassvētkos, paldies Andrim! Man, lasot fantāzijas grāmatas, gandrīz vienmēr nākas aizdomāties par iespējamo makroekonomikas vidi, kurā visi rūķi un elfi darbojas. Kur briesmoņi ņem visas tās bagātības, kāpēc pēkšņi kaut kāda ala meža vidū ir pilna ar zeltu? Vai veiksmīgs iekarojums rada tādu pašu efektu kā Spānijai Dienvidamerikas iekarošana? Fantāzijas grāmatas šajā aspektā ir dažādas, bet lielākoties nevienam tas nerūp.

Burvestības, attapība un zobens ir tas, kas definē Arth -pasauli, kura ir līdzīga mūsējai, tikai maģijas ir tā pavairāk. Šajā pasaulē licencētam varonim monstru nogalināšana ir darbs. Varoņu ģilde piedzīvojumu meklēšanu ir pārvērtusi par karjeru, kurā neiztikt bez sponsoriem un investoriem. Rūķu berserkeram Gormam Ingersonam, varoņu laiki ir pagājuši un nu viņš vada dienas klaiņojot un aplaupot citus varoņus. Taču pēkšņi viņam tiek piedāvāta iespēja atkal kļūt par īstu varoni, nodzēst visas apsūdzības un atgriezties varoņu ģildē.

Šī nudien ir laba satīra par fantāzijas žanru. Galvenais varoņu motivators ir zelts un slava. Domas par labāku pasauli tiek izsistas no galvas jau pirmajos varoņa līmeņos. Peļņa ir tā, kas tur uz kājām varoņu industriju. Tu nevari mesties virsū pirmajam ceļā sastaptajam monstram. Iespējams, ka Varoņu ģilde uz viņa nogalināšanu jau ir pārdevusi tiesības, kādai investīciju kompānijai, kura jau noalgojusi varoņus, izlaidusi vērtspapīrus uz monstra laupījumu. Ja tādu monstru nogalēsi, būs lielas problēmas ar ģildi, investoriem un valsts pārvaldi. Tāpēc varonis ar zobenu nevicināsies, ja viņam kabatā nebūs līgums ar kvesta devēju.

Kādu laiku šāda stratēģija nodrošināja labu ekonomikas uzplaukumu, bet tad daļa no ļaunās puses tēliem reģistrējās kā NPC, laupījums kļuva aizvien nabadzīgāks un drīz būs pienācis brīdis, kad nekāda vērtspapīru pārpakošana vairs nespēs izglābt investīciju kompānijas no bankrota. Karalis ir norūpējies.

Groma stāsts ir stāsts par varoni, kurš, lai ar’ deklarē, ka vairs netic labajam un redz cauri sistēmai, tomēr ir spiests piedalīties kvestā, kas ļaus viņam atgriezties Varoņu ģildes paspārnē. Viņš nav vienīgais tāds dzīves pabērns. Viņa varoņu komandā ir gan bards ar attieksmes problēmām, pārītis magu, kas necieš viens otru, elfu princese, kurai ir atkarība no dzīvības eleksīriem un Glībeks- goblins, kuru Gorms pieņēmis par savu skvairu. Visus viņus vada cilvēks, kurš iedomājas, ka ir trakās dievietes pareģotais septītais varonis. Liktos, kas gan varētu likt izmainīties 10 līmeņa bersekeram, bet autors atrod veidu, kā to izdarīt!

Grāmata izlasījās vienā rāvienā, piedzīvojumi labi iederējās autora izvēlētajā stāstījuma veidā, nedaudz iesmiet par standarta varoņa ceļu, bet tai pat laikā nepadarīt to par atklātu ņirgāšanos, par žanru kopumā. Ko vērts vien bija iepazīties ar orku mārketinga pamatiem. Goblinu investīciju kompāniju finanšu atskaitēm, kvesta devēju ikdienas problēmām.

Lieku 10 no 10 ballēm, ja esi aizdomājies par ekonomisko pamatojumu fantāzijas pasaulēs notiekošajam, tad neko labāku par šo grāmatu neatradīsi. Ja patīk nedaudz pasmieties par fantāzijas pasauļu klišejām un tai pat laikā saņemt aizraujošu stāstu, tad iesaku izlasīt šo grāmatu.

Sixteen Ways to Defend a Walled City by K.J. Parker

Šo grāmatu izlasīšanai man ieskapēja Andris, teica – Tev jau tas autors patika, patiks šī ar’. Grāmatas nosaukums mani uzrunāja, es pat ilgi nenomarinēju plauktā, pieķēros nedēļas laikā.

Šis ir stāsts par Siyyah Doctus Felix Praeclarissimus dēla Orhanu un viņa Lielā aplenkuma vēsturi, kas sarakstīta, lai varenu vīru darbi un ciešanas netiktu aizmirsti. Aplenkums tuvojas un Pilsētai nav atlicis laika pienācīgi sagatavoties, iedzīvotājiem nav nedz ūdens, nedz pārtikas, bet viņiem ir Orhans un ienaidnieks.

Orhans ir parasts inženierdaļas vienības komandieris, kura ikdienas uzdevums ir meklēt savai karaspēka daļai finansējumu un laiku pa laikam uzbūvēt pa kādam tiltam. Viņš ar visu sirdi un dvēseli kalpo Robūru impērijai, lai ar pats ir vienkāršs “pienaģīmis”. Priekš inženiera, viņš ir pārlieku labi informēts par iekšpolitisko un ārpolitisko situāciju, viņa pazīšanās loks aptver arī Impērijas valdošos slāņus un lasītājam atliek tikai minēt, kas tad Orhans ir patiesībā.

Pirmajā acu uzmetienā šī grāmata ir vēsturisko notikumu apkopojums, kuru tās apkopotājs ir labi bagātinājis ar savu personīgo varoņdarbu aprakstiem. Protams, viņš ir pieticīgs un īpaši augstu savu veikumu nevērtē, bet kurš hronists gan tāds nav? Pilsētas aplenkumu kā alegoriju lasītājs var attiecināt uz visu, ko viņš vēlas, Romas krišana – lūdzu, Konstantinopoles mūru sagraušana – gandrīz precīzi! Apraksts ir tikpat vēsturisks kā mūsu vēstures hronisti. Ienaidnieks ir gudrs, nežēlīgs, tam ir pieejami neierobežoti resursi, aizstāvji ir pa roku galam salasīti ļautiņi, jo Impērijas zieds nodevības rezultātā ir gājis postā. Taču Impērija jau tādēļ ir impērija, ka nebalstās uz līderi bet uz ideju.

Ja lasīts kāds no iepriekšējiem autora darbiem, tad negaidītie sižeta pavērsieni vairs nepārsteigs, bet tik un tā viņi ir reizē gan klišejiski, gan pilnīgi negaidīti, kas šo grāmatu ierindo gandrīz kā īsta hronika kategorijā. Manuprāt, galvenais šīs grāmatas mērķis ir parādīt, cik patiesībā trausla ir visu lielo civilizāciju esamība. Tu dzīvo noteiktā laikmetā, kādā impērijā, varbūt galvaspilsētā varbūt perifērijā, iespējams, tu esi imperators, iespējams, zemnieks, bet paies gadu tūkstoši un neviens
neatcerēsies, ne tikai tavu neuzvaramo impēriju, ne tavu vārdu, lai kā tu censtos. Šie cilvēki atraks kaut kādas drupas un brīnīsies, kas gan te savulaik ir bijis? Pat ja tava hronika saglabāsies nemainīga gadu tūkstošus, tad tās lasītājs nespēs pateikt, vai tas ir izgudrojums vai patiesība. Varbūt tādēļ nemaz nav vērts ar patiesību aizrauties un stāstā ielikt kādu morāli un varenu vīru varenus darbus?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturei līdzīgi darbi un vēlies lieku reizi atgādināt, cik mūsu laika posms ir maznozīmīgs visā pasaules vēsturē, tad rekomendēju izlasīt.

Black Leopard, Red Wolf (The Dark Star Trilogy, #1) by Marlon James

Man reti gadās grāmata, kuras lasīšana man aizņem veselu mēnesi, bet nu ar šo atgadījās tieši tā. Iemesls pavisam vienkāršs – grāmata nav pietiekoši interesanta, lai rastos vēlme palasīt to ārpus sabiedriskā transporta. Bet viss sākās tik labi!

Pēddzinis ir pazīstams visā Āfrikā kā izcils mednieks. “Viņam ir oža!” Šoreiz viņam tiek uzdots pavisam vienkāršs darbiņš, uzmeklēt kādu puiku, kas pazudis pirms trīs gadiem. Puika ir visnotaļ noslēpumains, un tā atrašanai tiek nolīgta vesela algotņu brigāde. Pēddzinis ir radis strādāt vienatnē, bet apstākļi spiež. Viņam nākas atrast jaunus draugus, pazaudēt tos, pārvērst tos par saviem ienaidniekiem un otrādi.

Un tad vēl tā mārketinga piešprice, ka autors iedvesmojies no afrikāņu mitoloģijas un Āfrikas vēstures, radījis ambiciozu stāstu un neaizmirstamus varoņus utt.

Labi, ja tev ikdienā patīk lasīt Kenijas ziņu portālus, kuros laiku pa laikam kāds balts taksometra vadītājs ar zelta gredzenu pirkstā saviem klientiem saīsina reproduktīvos orgānus vai burvji bēgot no policijas pārvēršas kazā, tad šī grāmata tevī atradīs lasītāju. Te netrūkst burvju, zinātņu vīru, raganu, zibensvampīru, cilvēkēdāju, dažādu viedu cilvēku, kuri pārvēršas leopardos, hiēnās un lauvās. Tāpat netrūkst arī homoseksuālisma, pedofilijas un masu slepkavību.

Sāksim ar pozitīvo, autors rakstīt māk, šķiet, ka viņš pats izbauda rakstīšanas procesu. Viņa varoņi ir kā īsti Koelju sekotāji, katrs viņu teksts ir citāts, par dzīves jēgu vai šaubīgām seksuālām nodarbēm. Līdz ar to ir diezgan grūti izsekot stāsta gaitai, kur nu vēl varoņu motivācijai un izaugsmei. Stāsta struktūra ir tāds saraustīts Omoluzu lēkājums pa griestiem. Jā, pašās grāmatas beigās viss beidzot ir nostājies savās vietās un visu var smuki sarindot kā pienākas. Taču nekādu prieku pēc sešsimt lappušu nomocīšanas man tas nesagādāja, aizvēru grāmatu ar domu – “Man pie kājas gan Pēddzinis, gan tas Puika”.

Es gan neizslēdzu domu, ka visā tajā bija kāda mega dziļā doma, ko es kā afrikāņu mitoloģijas nepārzinātājs esmu palaidis garām savas aprobežotības dēļ. Jo mitoloģiskās dekorācijas bija pārpārēm, dēmoni, kas izliekas par dieviem, dievi, kas izliekas par kokiem. Un tās durvis, kas ir īsta teleportu sistēma. Katra Āfrikas karaļvalsts ir pasaule pasaulē, ar savām intrigām, saviem karaļiem un savu kultūru. Fons ir ļoti labs un tikai tādēļ es grāmatu pievārēju līdz galam.

Par Pēddzini, kuram ir tēvs , kas nav viņa tēvs, bet tomēr ir tēvs. Kurš neatrieba sava tēva, kas nebija viņa tēvs nāvi un viņa mingi bērniem vispār ir grūti ko pastāstīt. Viņš dzīvo maģiskā reālisma pasaulē un tā viņu nepieviļ. Reizēm šķiet, ka viņš ir aprijies kaut kādas sēnes un patiesībā sēž savā tēvoča mājā uz lētā paklāja, kas uzklāts uz dārgā, lai sievas neredz un nekur nemaz nav aizgājis. Viņu jau var arī saprast, jo viņš uzauga pilsētā, viņa sievišķo daļu burvji laikus nenogrieza un tad nu viņš tāds, kuram patīk vīrieši klīst pa pasauli un piesaista sev visādas nelaimes.

Grāmatu es noteikti nevienam neieteikšu lasīt, lieku 5 no 10 ballēm. Skatoties labos vērtējumus gūdrīdos, nospriedu, ka te vairāk ir haips par autora iepriekšējiem darbiem un cerība, ka aiz visas tās vardarbības ir kaut kāda jēga. Daudzajiem salīdzinājumiem, ka šis ir afrikāņu Game of Thrones es nepiekritīšu, jo GoT vismaz bija skaidra stāsta struktūra un varoņiem kaut kādas cerības uz troni.

Carter & Lovecraft (Carter & Lovecraft #1) by Jonathan L. Howard

Ja paskatās uz šogad lasīto, tad mani ir aizrāvis Lovkrafta mitoss un litRPG. Uztraukumam vēl nav pamata, jo laiku pa laikam izlasās arī kas populārzinātnisks. Šo grāmatu nopirku, gatavojoties Jaunzēlandes ceļojumam. Vajadzēja kaut ko klausāmu lidmašīnai, bija nelabas aizdomas, ka podkāsti beigsies. Pie grāmatas klausīšanās tiku vien Hokitikā, bet piebeidzu Latvijā.

Daniels Kārters savulaik nodarbojās ar slepkavību izmeklēšanu, taču pēdējā lieta viņu izsita no ierindas tik ļoti, ka nācās pārkvalificēties par privātdetektīvu. Dīvainās lietas gan nebeidzas un Kārters manto grāmatu veikalu Providensā. Grāmatu veikala līdzīpašniece ir Emīlija Lovkrafta, pēdējā no Lovkrafta dzimtas. Tā paša rakstnieka, kura izdomātājā Arkhamā seni kulti pielūdz senus dievus. Providensā sāk notikt dīvainas slepkavības, matemātikas profesors noslīkst savā automašīnā, kāds kazino apsargs uzsprāgst, Kārteram sāk šķist, ka visas šīs lietas ir kaut kā saistītas ar viņu un ka, iespējams, ne viss Lovkrafta rakstītais ir izdomājums.

Autors ir centies ar vienu šāvienu nošaut divus bukus, uzrakstīt labu detektīvu Lovkrafta pasaulē un tādu, kas būtu lasāms pat Lovkrafta daiļrades nezinātājam. Tādēļ mums ir divi varoņi Daniels, kuram nav ne jausmas par senajiem dieviem, un Emīlija, kurai ir vairāk nekā jausma vien. Viņu dialogos nezinātājs var uzzināt visu, kas nepieciešams, un saprast pasaules apveidus. Un Providensā nudien ir, ko saprast.

Detektīvam te ir, ko darīt, cilvēki mirst dīvainās nāvēs, pilsētā atrodas vietas, kurās pašam labāk nekad neapmeklēt. Gan lasītājs, gan Kārters diezgan ātri atkož, ka pasaulē ir kāds spēks, kas vēlas, lai viņš šad tad noteiktā laikā atrastos noteiktā vietā. Taču spriedzes uzturēšanā autors gan ir pietiekami liels meistars, lai pat pēc šīs atklāsmes veiksmīgi varētu noturēt lasītāju līdz pašām grāmatas beigām.

Pats detektīvstāsts gan nav nosaucams par pārāk meistarīgu, tāds standarta stāsts, kur izmeklētājs mīl pašaudīties, nodarboties ar nelikumīgām lietām un pats sev nespēj atbildēt uz jautājumu, kāda velna pēc viņš ar to nodarbojas. Šķiet, ka visa pārējā pasaule ar to vien nodarbojas, lai dotu viņam mājienus ar mietu. Viņa grāmatu biznesa kompanjone, vismaz patlaban, izpilda tādu statistes un uzziņu biroja lomu. Nekas, sērijā ir vēl grāmatas un gan jau viņai atklāsies vēl kāds talants ārpus grāmatu tirdzniecības un ieročiem.

Savukārt, ja esi Lovkrafta mitosa fans, tad te čum un mudž uz oriģināldarbu atsauksmēm un jau no grāmatas nosaukuma vien viss ir skaidrs. Arī lielākā daļa dīvainību, ar kurām nākas saskarties Kārteram, šiem lasītājiem nebūs nekas jauns. Šī grāmata vēl reiz parādīs tikai to, ka īstajiem pasauļu valdniekiem, cilvēki nav nekas vairāk kā pelējums uz akmeņa.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, divas noņēmu nost par nobeigumu. Tāds nobeigums, manuprāt, ir slikts stils. Taču ja patīk grāmatu veikali, detektīvs un Lovkrafta mošķi, tad silti iesaku.

Hour of the Huntress by Dave Gross

Esmu nolēmis izlasīt visu savu Arkham Horror merčendaizu, lai vismaz kaut kā sev attaisnotu iztērētos līdzekļus. Es jau zināju, ka šajā grāmatā atrodamais garstāsts nebūs nekas izcils, bet tā kā grāmata nav bieza, tad cerēju, ka iespējamās mocības ar nebūs bezgalīgi ilgas.

Dženija nebija plānojusi atgriezties ASV tik ātri. Taču pēkšņi Arkhamas pilsētā ir pazudusi viņas māsa Izija. Māsas meklējumi viņu aizved uz pagrīdes dzertuvēm, Miskatonikas universitāti un dīvainu vācu ģimenīti, kas organizē ražas svētkus. Šķiet, ka Izija šoreiz ir iekūlusies lielās nepatikšanās, un, iespējams, Dženija ir visu šo nepatikšanu cēlonis.
Negribas būt skarbam, bet šis ir stāsts no sērijas, kā es pavadīju iepriekšējo vasaru. Autors ar tēlu izstrādāšanu īpaši neaizraujas. Es jau agrāk pie iepriekšējām sērijas grāmatām rakstīju, kādēļ iespējams tas tā ir lemts jau izgudrotās un ar autortiesībām aizsargātās pasaulēs. Līdz ar to Dženija ir viendimensionāls tēls, kura galvenais uzdevums ir atrasties stāstam vajadzīgajā vietā un laikā. Te nevar runāt pat par kādu viņas kā galvenās varones ietekmi uz notikumiem, tie noris paši no sevis un visai tai galveno varoņu darbībai, kritiskāk skatoties, nav nekādas jēgas, līdz pat lielajai pēdējai ultra mega cīņai ar otrās šķiras dēmonu.

Bez Dženijas te ir grūti runāt par vēl kādu tēlu, ja neskaita kazu, kura šad tad parādās, šajā radījumā autors ir ielicis savu sirdi un dvēseli, tas nudien ir sanācis dzīvelīgāks, par Lonniju motociklisti vai policistu. Pats stāsts pēc savas struktūras ir taisns kā bulta un jābūt diezgan panaivam, lai te sagaidītu kaut kādus negaidītus notikumu pavērsienus. Galvenais, ka pareizajās vietās ir piesaukti Senie Dievi, doti mājieni uz Nokronomikonu un to ka pirmsplūdu civilizācijas jau reiz to visu ir redzējušas.

Ja iepriekšējās sērijas stāstos bija kaut kāda varoņu izaugsme, tad šāds progress Dženijai iet secen, viņa stāsta beigās ir tieši tāda paša kā sākumā. To gan var teikt arī par lasītāju, jo te nav nekā tāda, kas iespiestos prātā vai aizķertos atmiņās. Iesākumā es vēl domāju, ka tā ir tāda klišeja par divdesmito trīsdesmito gadu gotikas žanru, bet tad attapu, kas nu jau es sev mēģinu aiz matiem pievilkt vēlamo par esošo.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, ja nu galīgi nekā cita nav ko lasīt, tad var mēģināt. Bet pasaulē ir daudz labāki simts lappušu darbi, kurus lasīt, par šo.

Ire of the Void (Arkham Horror) by Richard Lee Byers

Par vienu no šīs sērijas grāmatām es jau esmu pavēstījis – “The Deep Gate”. Pie šīs es ķēros jau ar zināmām bažām, jo man personīgi nešķiet, ka stāsta kvalitāte ir galvenais šo grāmatu izdošanas kritērijs.

Miskatonikas Universitātes profesors Normans Viters (Norman Withers) ir kļuvis par savu kolēģu apsmiekla objektu. No daudzsološa astronoma viņš ir kļuvis par atstumto. Viss sākās ar publikāciju, kurā Normans pavēstīja par sešu zvaigžņu pēkšņu pazušanu, pēc tās labākajā gadījumā kolēģi viņu uzskatīja par ķertu. Vienudien universitāte ierodas kāds Alberta Einšteina skolnieks, kurš nodarbojas ar telplaika praktisko izpēti. Normans iesaistās šajos eksperimentos un no zināšanu meklētāja kļūst par vajāto.

Šo stāstu es ierindotu labo stāstu kategorijā. Galvenajiem varoņiem šeit ir motivācija un patiesi piedzīvojumi. Viņu dialogi un saskare ar pasauli ir dabiska un nerodas samākslotības iespaids. Normans ir astronoms, kurš zaudējis visu savas apsēstības dēļ. Tās sešas zvaigznes ir sagandējušas viņa karjeru, viņš pats saprot, ka publicēt nepārbaudāmas lietas ir diezgan muļķīgi, taču nav gatavs atkāpties un vada savu mūžu bezcerīgos fenomena pierādījuma meklējumos. Einšteina audzēknis, ļauj viņam saprast, ka ne viņš vienīgais ir ideju apsēsts un te viņš saredz iespēju izmainīt savu dzīvi.
Sižets ir piedzīvojums, kurā autors visnotaļ brīvi runā par telplaika caurumiem un radījumiem, kas gar tiem snaikstās. Viss ir atbilstoši Lovkrafta mitosam, ir radījumi, kuru uzmanību labāk nepievērst, jo tas var būt nāvējoši. Visa notiekošā izskaidrojums ir tematiski pseidozinātnisks un galvenais, ko lasītājs paņems sev līdz, ir, ka pēc iespējas vajadzētu izvairīties no taisniem leņķiem, jo tieši tie ielaiž pasaulē citādos.

Varoņa izaugsme sižeta kopumā ir nedaudz pārspīlēta, deviņdesmit lapaspušu laikā Normans no bārdaina astronoma kļūs par tikpat bārdainu Švarcnegera tipa komandosu, un izplosīsies vietās, kur parastie mirstīgie parasti dreb šausmās. Viņa problēmu risināšanas metodes liecina, ka, iespējams, astronomija nemaz nav tas amats, kurš viņam padodas vislabāk.

Lieku stāstam 8 no 10 ballēm, ja patīk Lavkrafta mitoss, tad šis ir virs vidējā. Labs piedzīvojums, interesanta pasaules interpretācija, varoņiem izdodas iegūt nelielu telpiskumu. Un pats galvenais – aizķeras atmiņā.

Too Like the Lightning (Terra Ignota #1) by Ada Palmer

Šo grāmatu blogeru Ziemassvētkos saņēmu no MsMarii, viņa gan atzina, ka pati vēl nav izlasījusi, un skatoties goodreads, var redzēt, ka izlasīta nav arī uz šodienu. Es viņu saprotu. Kaut kad 2018. gada maijā es ar’ sāku lasīt tiku līdz simtajām lapaspusēm un man kaut kā parādījās labāks lasāmais. Tagad saņēmos un atsāku lasīt.

Maikrofts Kanners ir notiesātais. Kā jau tas 25. gadsimtā pieņemts, viņam ir jāklīst apkārt pa pasauli un jāpalīdz katram, kuru viņš sastop. Karlails Fosters ir sensejers – garīgais konsultants pasaulē, kurā publiska reliģijas praktizēšana ir ārpus likuma. Šajā pasaulē Maikrofts un Karlails ir atklājuši cilvēku, kurš var izjaukt visu šo sistēmu. Bridžers, kurš ir tikai mazs puika, spēj materializēt savas vēlmes, nedzīvu priekšmetu atdzīvināšana viņam ir tikai nieks.

Cik var noprast, grāmata ir labi uzņemta kritiķu saimē. To es saprotu, jo pasaule ir diezgan savdabīga, te visi ir pret vairākumu, vēl vairāk – vairākums ir aizliegts. Bet ir izņēmumi, kurus lasītājs nemaz no sākuma nemaz nevar saprast. Arī ievešana pasaulē ir diezgan laba. Lasītājam no sākamu viss šķiet bezmaz vai utopija, kur viss ir kā jau nākotnē, cilvēki nenododas ķildām un kariem, var darīt ko vien vēlas. Taču stāstam attīstoties ir skaidrs, ka tā nemaz nav, pasaule balansē uz naža asmens, un viss redzamais ir tikai apmāns. Cilvēce ir ieslīgusi letarģijā, tajā pa lielam valda korporācijas, kuras veiksmīgi izmanto vairākumu trūkumu un atbalstās uz mazākumu. Kā jau tagad moderni pieņemts, cilvēka dzimumam nākotnē nav nozīmes. Pareizāk sakot, tas skaitās ja ne nelikumīgi, tad nepiedienīgi izrādīt sevi kā kādam dzimumam piederošu.

Liekas visai interesanti, vai ne? Bet tā nav! Grāmata ir garlaicīga pēc velna. Sižets sākas ar Maikrofta gaitām, autors mums informāciju pasniedz pa pilienam, pie tam rakstīšanas maniere, kurā viss tiek stāstīts it kā mūsdienu cilvēkam, bet patiesībā mērķauditorija ir astoņpadsmitais gadsimts, jo kam negadās nokļūdīties? Var jau uztvert to kā metaironiju, jo mums jau ar nav diez ko lielas skaidrības, kas bija aktuāls pirms 500 gadiem un kas pirms 700 gadiem. Īsumā grāmatas pirmajā daļā rodas iespaids, ka Maikrofts pirms soda ir bijis kaut kas ļoti nozīmīgs. Ap divsimto lapaspusi es jau biju gatavs samierināties, ka grāmata vai nu nav lasāma un es, iespējams, esmu palaidis gar ausīm veselu stāstījuma dimensiju, kam negadās? Lai gan par Apgaismības laikmetu zinu diezgan daudz, varbūt es to uztveru savādāk?

Par laimi autore pierādīja, ka tā vis nav, viņa ar’ attapās, ka nupat, nupat lasītājs aizvērs grāmatu, lai nekad vairs neatvērtu un izmanto veco labo paņēmienu – seksu. No sākuma gan atklāj Maikrofta noziegumus, tad vesela nodaļa lauzītā latīņu valodā un tad Marķīza de Sada baznīca, vieta kur pat 25. gadsimta cilvēks var izklaidēties uz velna paraušanu. Milzu konspirācija un vecais labais triks ar stāsta apsviešanu uz otru pusi.

Tēli bija labi uzrakstīti un nevienu brīdi nebija problēmas izšķirt, kurš ir kurš. To gan es autorei nevaru atņemt – talants viņai ir, vienkārši viņas rakstīšanas stils nesapas ar manu viedokli, kā vajadzētu pasniegt stāstījumu, lai mani ieinteresētu. Šai sērijā jau iznākušas trīs grāmatas, bet es šaubos vai mani izlasītais un mokošais pirmās grāmatas lasīšanas process spēs motivēt lasīt nākamās. Šī laikam ir domāta īstiem gurmāniem. 6 no 10 ballēm.