Navigate / search

Black Leopard, Red Wolf (The Dark Star Trilogy, #1) by Marlon James

Man reti gadās grāmata, kuras lasīšana man aizņem veselu mēnesi, bet nu ar šo atgadījās tieši tā. Iemesls pavisam vienkāršs – grāmata nav pietiekoši interesanta, lai rastos vēlme palasīt to ārpus sabiedriskā transporta. Bet viss sākās tik labi!

Pēddzinis ir pazīstams visā Āfrikā kā izcils mednieks. “Viņam ir oža!” Šoreiz viņam tiek uzdots pavisam vienkāršs darbiņš, uzmeklēt kādu puiku, kas pazudis pirms trīs gadiem. Puika ir visnotaļ noslēpumains, un tā atrašanai tiek nolīgta vesela algotņu brigāde. Pēddzinis ir radis strādāt vienatnē, bet apstākļi spiež. Viņam nākas atrast jaunus draugus, pazaudēt tos, pārvērst tos par saviem ienaidniekiem un otrādi.

Un tad vēl tā mārketinga piešprice, ka autors iedvesmojies no afrikāņu mitoloģijas un Āfrikas vēstures, radījis ambiciozu stāstu un neaizmirstamus varoņus utt.

Labi, ja tev ikdienā patīk lasīt Kenijas ziņu portālus, kuros laiku pa laikam kāds balts taksometra vadītājs ar zelta gredzenu pirkstā saviem klientiem saīsina reproduktīvos orgānus vai burvji bēgot no policijas pārvēršas kazā, tad šī grāmata tevī atradīs lasītāju. Te netrūkst burvju, zinātņu vīru, raganu, zibensvampīru, cilvēkēdāju, dažādu viedu cilvēku, kuri pārvēršas leopardos, hiēnās un lauvās. Tāpat netrūkst arī homoseksuālisma, pedofilijas un masu slepkavību.

Sāksim ar pozitīvo, autors rakstīt māk, šķiet, ka viņš pats izbauda rakstīšanas procesu. Viņa varoņi ir kā īsti Koelju sekotāji, katrs viņu teksts ir citāts, par dzīves jēgu vai šaubīgām seksuālām nodarbēm. Līdz ar to ir diezgan grūti izsekot stāsta gaitai, kur nu vēl varoņu motivācijai un izaugsmei. Stāsta struktūra ir tāds saraustīts Omoluzu lēkājums pa griestiem. Jā, pašās grāmatas beigās viss beidzot ir nostājies savās vietās un visu var smuki sarindot kā pienākas. Taču nekādu prieku pēc sešsimt lappušu nomocīšanas man tas nesagādāja, aizvēru grāmatu ar domu – “Man pie kājas gan Pēddzinis, gan tas Puika”.

Es gan neizslēdzu domu, ka visā tajā bija kāda mega dziļā doma, ko es kā afrikāņu mitoloģijas nepārzinātājs esmu palaidis garām savas aprobežotības dēļ. Jo mitoloģiskās dekorācijas bija pārpārēm, dēmoni, kas izliekas par dieviem, dievi, kas izliekas par kokiem. Un tās durvis, kas ir īsta teleportu sistēma. Katra Āfrikas karaļvalsts ir pasaule pasaulē, ar savām intrigām, saviem karaļiem un savu kultūru. Fons ir ļoti labs un tikai tādēļ es grāmatu pievārēju līdz galam.

Par Pēddzini, kuram ir tēvs , kas nav viņa tēvs, bet tomēr ir tēvs. Kurš neatrieba sava tēva, kas nebija viņa tēvs nāvi un viņa mingi bērniem vispār ir grūti ko pastāstīt. Viņš dzīvo maģiskā reālisma pasaulē un tā viņu nepieviļ. Reizēm šķiet, ka viņš ir aprijies kaut kādas sēnes un patiesībā sēž savā tēvoča mājā uz lētā paklāja, kas uzklāts uz dārgā, lai sievas neredz un nekur nemaz nav aizgājis. Viņu jau var arī saprast, jo viņš uzauga pilsētā, viņa sievišķo daļu burvji laikus nenogrieza un tad nu viņš tāds, kuram patīk vīrieši klīst pa pasauli un piesaista sev visādas nelaimes.

Grāmatu es noteikti nevienam neieteikšu lasīt, lieku 5 no 10 ballēm. Skatoties labos vērtējumus gūdrīdos, nospriedu, ka te vairāk ir haips par autora iepriekšējiem darbiem un cerība, ka aiz visas tās vardarbības ir kaut kāda jēga. Daudzajiem salīdzinājumiem, ka šis ir afrikāņu Game of Thrones es nepiekritīšu, jo GoT vismaz bija skaidra stāsta struktūra un varoņiem kaut kādas cerības uz troni.

The Grey Bastards (The Lot Lands #1) by Jonathan French

Šo grāmatu man Andris iedāvināja pērnajos grāmatblogeru Ziemassvētkos. Es kā apzinīgs dāvanas saņēmējs grāmatu nobāzu plauktā un izlasīt atminējos tikai pēc atgādinājuma. Grāmatu kā labu bija cildinājis pats Marks Lorenss un tas jau parasti sviestu neiesaka.

Dzīvo sedlos un mirsti uz vepra. Tas ir pusorku sauklis. Pusorku dzīve nav viegla, dienas viņi vada Lot Lands (pēc konteksta sanāktu izložu zemēs), jo tieši tās viņu rase izvilka izlozē pēc lielā orku un cilvēku kara. Tad nu, kā jaukteņiem pienākas, vienā pusē orki, otrā cilvēki, pa malām elfi un centauri.

Mūsu stāsta varonis Šakālis ir Pelēko Bastardu ciltī, pavisam tādas ir astoņas. Jauns, viltīgs un ar ambīcijām viņš kādu dienu saprot, ka viņa cilts nav nekāds šakāļu bars, bet vienkārši cāļdirsas. Ir pienācis laiks nomainīt cilts vadību un aizsūtīt pašreizējo vadoni Claymaster mūža pensijā.

Autors stāstu nemaz nesteidz attīstīt – viss sākas prieka mājā ar nelielu slepkavību. Pirmās simts lapaspuses man šķita, ka prieka māja ir centrālā grāmatas lokācija, lai kādus brīnumus savā tēvzemē Šakālis neapskatītu, uz turieni viņš vienmēr bija nasks doties atpakaļ. Tad nu nācās pilnībā iepazīties ar ievadu pusorku seksa dzīvē un sievietes lomu viņu pasaules uztverē, kuru pat latviešu valodā var izteikt vienā vārdā – šķirba.

Ar pasauli ir tā, kā ir, standarta rases – elfi, orki, cilvēki un hāflingi (labi, ka ne hobiti). Kā viņi te visi radušies, mēs neuzzinām, taču orki ar elfiem karo jau sen un cilvēki salīdzinoši nesen. Oriģināli. Dažiem indivīdiem piemīt maģiskās spējas un dažas būtnes ir pilnībā maģiskas. Skaidra lieta, ka tādā pasaulē zem katra akmens slēpjas pa klavierēm, kuras negaidīti izstumt varonim ceļā. Taču Šakālis klavieres nepamanītu pat, ja viņam tās uzkristu uz galvas.

Šakālis ir varonis ar izteiktu Danninga Krūgera efektu, viņš ir tik stulbs, ka pats to nemaz nenojauš. Tā kā šajā jomā par varoņa izaugsmi var runāt pilnā nopietnībā. Ja ir jāizdara kāds pārsteidzīgs secinājums – Šakālis. Nepamatoti jāriskē ar savu vai citu dzīvībām – Šakālis nepievils. Neredzēt acīmredzamo – Šakālis te ir lielmeisters. Noteikti jau tas tā bija iecerēts, ka autors ļāva Sakālim kopā ar lasītāju izbaudīt drūmo pasauli, palēnām atklājot visas tās smalkās nianses. Šakālim ir viena laba īpašība (bez iespaidīga dzimumorgāna) – viņam mūždien veicas. Tāds iekritis ar roku sūdā, to izvilcis konstatēs, ka pie pirksta pielipis zelta gabals. Paldies autoram, veiksme Šakāli nekad nepamet. Ir skaidrs, ka lai ar kādas ziepes ar viņu nenotiktu, vienmēr kāds viņu atradīs un izglābs. Iespējams, tas būs kāds no cilts aizdzītais, iespējams, vēja brāzma, iespējams, palaistuve. Liktenis tāds.

Varbūt es esmu kļuvis par vecu un vairs tai grimdārk fiškā (ja viņa tur vispār ir) nespēju iebraukt, lai gan vairāk lieku, uz to, ka šeit zem rupjībām, seksa un zarnu šķaidīšanas nekāda īpašā stāsta nemaz nav. Autors ir pārcenties savu seksuālo fantāziju aprakstos un lasītājs var pat nepamanīt, ka Šakālim ir laba sirds, viņš ir lojāls savam klanam un, ja burvestība piespiedīs, viņš pat izpildīs savu zvērestu. Iespējams, ka tur bija pat ironija par prinčiem baltā zirgā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs standarta stāsts noslēpts aiz seksa, vardarbības un abiem kopā. Nenoliegšu, autoram ir talants kauju aprakstos.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Melnspārnis (Ravens’ Mark #1) by Eds Makdonalds

Šo grāmatu izlasīt man ieteica Andris, tā kā iepriekš plānoto lasāmo nespēju atrast, neesmu atradis joprojām, ķēros vien klāt šai. SSF žanrs ir no tiem, kas man nekad neapnīk, un mani pat īpaši neuztrauc, ka kaut ko līdzīgu esmu jau lasījis.

Grāmatā ir izveidota tradicionālā maģijas pasaule. Te ir notikusi megacīņa, pēc kuras ap kādu no cilvēku pilsētu ir radusies maģiskās “radiācijas” zona. Tajā labāk iekšā nelīst. Kapteinis Galherovs ir algotņu bandas vadītājs, viņa uzdevums ir laiku pa laikam noķert kādu dzelmes karaļu sekotāju un tā pelnīt sev maizi. Un tad kādu dienu viņš ar savu algotņu grupu nonāk attālā priekšpostenī, kuram uzbrūk dzelmes karaļu spēki.

Es šo grāmatu ieskaitītu pie tām, kur pelēkie cīnās ar pelēkajiem. dzelmes karaļi no cilvēku viedokļa ir absolūts ļaunums, savus pavalstniekus tie pārvērš nedomājošā zombiju masā, un uzbrukums cilvēkiem ir kārtējais ekspansijas mēģinājumus. Cilvēku pusē stāv Nameless, magi, kuru spējas līdzinās karaļu spējām. Taču gan vieniem, gan otriem cilvēki ir tikai varas nostiprināšanas elementi, skudras, kuras maisās pa kājām, bet bez kurām īsti iztikt nevar. Viņu karš ir daudz senāks par cilvēkiem un droši vien ritēs vēl tad, kad cilvēce būs beigusi eksistēt.

Galvenais varonis Galherovs ir tipisks drūmais tips, kurš lielāko tiesu sava laika pavada iereibis. Cik saprotu, neskatoties uz savu aktīvo darbības grafiku, viņš vienmēr atradīs iespēju pieliet mūli, tādējādi noslogojot savu spriestspēju un padarot vienkāršas lietas par praktiski neiespējamām. Tas gan uz viņa rīcību lielu iespaidu neatstāj, radās priekšstats, ka varoni pohas moca tikai atbildīgos brīžos. Var jau to visu izskaidrot ar viņa iepriekšējo dzīvi, bet jāatzīst, ka pēc kāda laika nemazgājies, piedzēries varonis pievemtā istabā neliekas īsti pievilcīgs, lai cik skarbs karotājs tas arī nebūt.

Galherova dzīve ir noslēpumu pilna, un lasītājam lēnā garā tie visi tiek atklāti. Pasaulē, kur divas frakcijas karo jau gadu tūkstošiem, nekas nenotiek vienkārši tāpat, tas vis ir kāda lielāka plāna daļa. Nezinu kādēļ autors to visu tā bija sarakstījis, varbūt, lai parādītu, ka abas puses ir savu spēju ziņā tuvas dieviem, vai arī vienkārši, lai viss smuki sakārtotos pa plauktiņiem.

Pati grāmata labi iekļaujas fantastiskā bojevika žanrā ar detektīva elementiem, lai gan te nav smalkas dedukcijas informācija tiek iegūta vairāk ar salauztu roku un degunu palīdzību. Sižets ir spraigs un ir nudien grūti atrauties. Pasaule, vismaz tā daļa, kuru autors mums atklāj ir izveidota izcili. Maģiskā starojuma tuksneša fauna un flora vien ir ko vērta. Arī vēstures skelets ir visnotaļ pamatīgs un Galherova piedzīvojumi, labi iekļaujas notiekošajā.

Lieku 9 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidu nākošo grāmatu. Ja autors nestieps gumiju, tad tās iznākšanas laikā es, iespējams, vēl atminēšos šīs grāmatas notikumus. Iesaku lasīt fantastikas cienītājiem, kuriem nav iebildumu, pret diezgan tumšiem galvenajiem varoņiem, pasaulē, kurā viens no dzīves pamatprincipiem ir  – desmit vecenītes rublis.

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell

Legend (The Drenai Saga #1) by David Gemmell

Ja cilvēks kaut cik interesējas par grimdark fantāziju, tad viņš par šo grāmatu noteikti jau ir dzirdējis. Agrāk vai vēlāk kādā intervijā ar rakstnieku ir lasīts par to, kā viņš no bērna kājas ir bijis šīs grāmatas iedvesmots. Vai arī recenzijās nākas lasīt, kā kāds autors ir stipri ietekmējies no paša Gemmella! Es par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis līdz šī gada februārim, kad man viņu piespēlēja Andris. Pēc tam viņa parādījās visur, atsaucēs, podkāstos un internetos. Nespēju izturēt šādu informācijas spiedienu un galu galā grāmatu izlasīju.

Druss – cilvēks Leģenda, ir nolēmis nolikt karoti vientulībā savā kalnu būdā. Taču laiki nav no tiem, kas ļauj veciem vīriem nomirt kalna piekājē. Pēdējam Drenai Impērijas cietoksnim Dros Delnoch uzbrūk Nadir ordas, un nav neviena īsta vīra, kas vadītu aizsardzību. Druss ir pēdējā vīru cerība un viņam kārtējo reizi nākas doties glābt pasauli.

Jā, šī grāmata tiešām ir no tām, kuru lasot nav iespējams nolikt malā. Te ir viens no episkākajiem “last stand” aprakstiem, kuru nācies lasīt. Pāris vīru tūkstoši savā cietoksnī aizstāvas pret pusmiljonu lielu iebrucēju ordu. Viss, kas šķir Drenai Impēriju no Nadiru bandas, ir nieka septiņas sienas. Tas, ka aizstāvji zaudēs, ir skaidrs jau no paša sākuma, taču cerība mirst pēdēj,ā un tāds varonis kā Druss spēj iedvesmot pat gļēvuļus.

No grāmatas varoņiem kaut cik autoram ir izdevies pats Druss, tas ir vecs daudzu kauju veterāns, kuram slava iet pa priekšu, kas ar savu parādīšanos vien spēj motivēt karavīrus. Viņa pieredze ir neaizstājama, taču vecums viņu nav saudzējis, cietokšņa aizstāvība piedāvā viņam pēdējo iespēju atkal paveikt varoņdarbu. Viņu par varoni ir padarījusi dzīve, ja Nadir sen atpakaļ nebūtu nolaupījuši viņa mīļoto, visticamāk Druss būtu palicis par lauksaimnieku. Bet dzīve viņu ir padarījusi par tādu, kas zina katras varonības cenu un līķu kaudzēm, kas slēpjas aiz katras uzvaras. Nedaudz pamaitekļojot, Druss dzīvoja kā varonis un nomira kā varonis.

Pārējie personāži ir pārspīlējums pat šim fantastiskā bojevika žanram. Rak no gļēvuļa kļūst par varoni, kurš spēj aizēnot pašu Druss. Iespējams, ka mīlestība spēj darīt lielas lietas ar cilvēku, bet šis nu bija nedaudz pāri visām robežām. Stāsta gaitā Rak to vien darīja, ka atklāja aizvien jaunas spējas. Viņa mīļotā Virae Dros Delnoch valdnieka meita arī labi prot rīkoties ar zobenu. Taču viņu mīlestības līnijas izvēršana autoram maigi sakot nav sanākusi. Piekritīšu kādam recenzentam, ka pat pornofilmām romantiskā sižeta daļa ir pārdomātāka.

Nākošais klupšanas akmens ir autora nekompetence militāros jautājumos, viņam nav ne mazākās nojausmas par loģistiku un milzu armijas uzturēšanas grūtībām. Jā, vietām viņš runā par apgādi un epidēmijām nometnē, bet tas nudien neatspoguļo patiesās pusmiljonu armijas problēmas. Pasaule ir standarta viduslaiku ar nelielu maģijas piešprici.

Taču vislielākā problēma ir beigas, kur parādās viss autora pieredzes trūkums. Ja visas grāmatas garumā lasītājs tiek lutināts ar negaidītiem notikumu pavērsieniem (deus ex-machina), tad grāmatas beigās no krūmiem tiek izstumts tik daudz klavieru, ka, šķiet, Dros Delnoch atrodas uz to migrācijas ceļa. Var jau saprast, ka tām jābūt episkām, un tajos laikos, kad grāmata tika rakstīta, visu varoņu nāve nebūtu lasītājam īsti pieņemama. Nespēja izdomāt ticamu notikumu pavērsienu autoru vajā arī pārējās grāmatas nodaļās, laikus atrasts karotājmūku ordenis, super artefakts pagrabā, ģenerālis, kurš ir īsts nenoslīpēts briljants un daudzas citas lietas, kas lec ārā no kopējās stāstījuma gaitas.

Ja par visām varītēm grib grāmatā atrast kādu vēstījumu, tad te būs rodams standarta klāsts, kas aizrauj lasītājus jau no Termopilu kaujas laikiem. Pašaizliedzība, varonība, drosme un pašuzupurēšanās, katram cilvēkam iekšā ir bišķi tieksme uz suicīdu, un tādēļ uz tādām viņš droši pavelkas. Taču nekādas dziļās filosofijas te neatradīs, galvenajiem varoņiem katastrofāli trūkst ķēriena lietderīgi izmantot likteņa dotās iespējas. Viņi aprobežojas ar bruņniecisku dižošanos vien, kamēr nadiru pabiras ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai uzvarētu kaujā.

Lieku 6 no 10 ballēm, tikai aiz cieņas pret klasiku. Izlasās labi, taču sižets steidz atķeksēt visas žanra klišejas pat neiespringstot uz izpildes kvalitāti. Noteikti sērijas turpinājumus nelasīšu. Tas, ka daudzi saskata vēlāku rakstnieku ietekmēšanos no šī darba, visticamāk ir tīrā sakritība, jo autors, kā jau minēju, uzsit pa visiem žanra pamatelementiem.

Небо цвета стали (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #3) by Robert M. Wegner

Небо цвета стали

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju. Šīs grāmatas iznākšanu es nepalaidu pašplūsmā. Vismaz reizi nedēļā pāris minūtes pārbaudīju internetā, vai nav parādījies kas jauns kādā fantastikas forumā, izdevniecības relīzēs. Trakoti jau gribējās uzzināt kas tālāk. Poliski es diemžēl nemāku, citādi visu sēriju būtu izlasījis vienā piegājienā.

Furgonu iemītnieki verdanno savulaik klejoja pa Austrumu stepēm, bet mēs jau zinām, kā tas viss beidzās. Klejotāju ciltis patrieca tos no dzimtajām zemēm, un desmitiem tūkstošu cilvēki zaudēja savu tēvzemi. Viņi dzīvo kā bēgļi Meekhanas impērijā. Taču ir izaugusi jauna paaudze, kas ir klausījusies savu tēvu varoņstāstos, un šķiet, ir radies brīdis, kad pienācis laiks paņemt savu atpakaļ. Ģenerālis Laskoļņiks un viņa vienība piedalās grandiozā plānā – palīdzēt verdanno atgriezties stepēs. Milzu karavānai atliek vien šķērsot kalnus un ierasties stepēs vietā, kur tos neviens negaida.

Pēc grāmatas izlasīšanas varu apgalvot, ka autoram ir talants uz īsajiem stāstiem un batāliju ainām. Šajā grāmatā viņš ir atvēzējies uz vienu garstāstu, kas par laimi sastāv no pietiekoši daudzām sižeta līnijām, lai ļautos izpausties autora talantiem. Galvenais stāsts ir par verdanno ļaužu atgriešanos, skaidra lieta, ka plāns tikai uz papīra ir vienkāršs; dabā viss ir daudz sarežģītāk. Autors īpaši nesatraucas ar uzvaras gājienu pasniegšanu. Verdanno tautai un Klejotāju ordām nāksies abām cīnīties par savu vietu zem saules. Un uzvarētājs visticamāk nebūs neviens, protams, ja atmetam ģeopolitiskās intereses. Kauju apraksti ir perfekti, varētu domāt, ka pats no kāda pakalna virsotnes vēro ar savām acīm.

Otra sižeta līnija ir par leitnanta Kenneta piedzīvojumiem, viņi tiek nosūtīti misijā pārtvert vietējās aristokrātes nolaupītājas, taču situācija izrādās daudz sarežģītāka, un viņi atrod kādu dievu pamestu vietu, kurā visas kaujas jau sen izcīnītas, un nekas daudz nav pāri palicis, tik vien kā tērauda krāsas debesis. Šeit pamazām iezīmējas viens no spēkiem, kurus interesē dievu atgriešana Meekhanas pasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām.

Varoņi ir pāris vecie Laskoļņiks, Keilana un Kennets. Bet vislabāk izcēlās Kei’la viena no verdanno cilts vadoņa meitām. Viņai autors sagatavojis patiešām grūtu likteni, bet kādam jau viss notiekošais ir jāpavēsta ar bērna acīm. Un tas tiek veikts pavisam episkā veidā. Viņas stāstam noteikti būs turpinājums. Pasaulē nav svarīgs katrs konkrētais notikums, svarīgi ir pagrieziena punkti, kuri spēj izmainīt vēsturi, un šai meitenei liktenis ir lēmis kļūt par tādu.

Nebūšu diez cik oriģināls, grāmata ir no tām, kas nelaiž vaļā; iesāc lasīt un, skat, jau tuvojies beigām. Lieku 10 no 10 ballēm.

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Red Sister (Book of the Ancestor #1) by Mark Lawrence

Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau kopš Muļķu prinča pēdējās grāmatas izlasīšanas. Šis ir no tiem autoriem, kura blogu es regulāri lasu un tādēļ spēju sekot līdzi viņa daiļradei. Grāmatu nopirku amazonē jau labu laiku pirms tās iznākšanas. Bija pat ideja tikt pie parakstīta eksemplāra, bet atsūtīšana uz mūsu zemi maksā dārgāk par pašu grāmatu, tādēļ nolēmu atteikties.

“But be warned, … a book is as dangerous as any journey you might take. The person who closes the  back cover may not be the same one that opened the front one.”

Nonas liktenis nav apskaužams – dzimusi nomaļā ciemā tuvu ledājiem, bērnību pavadījusi nabadzībā, tik lielā, ka vienu dien’ ciematnieki nolemj viņu pārdod bērnu uzpircējam. Lieka mute nevienam nav vajadzīga, bet lieks naudas gabals nekad nebūs par skādi. Ar to Nonas likstas nebeidzas, nonākusi pie jaunā īpašnieka, viņa izdara slepkavību – vismaz viņu tajā apsūdz, un viņai tikai par mata tiesu izdodas izvairīties no karātavām. Nonai ir astoņi gadi brīdī, kad viņa rod patvērumu Maigās žēlsirdības klosterī.

Maigās žēlsirdības klosteris ir vieta, kurā jaunas meitenes tiek audzinātas par slepkavām. Lai novici pārvērstu Sarkanajā Māsā, nepieciešami vien desmit gadi. Ir pagājis ilgs laiks kopš uz Abeth nolaidās kuģu un to apkalpes kļuva par ciltīm. Vecās asinis pasaulē ir gājušas mazumā, sajaukušās ar citām un īsti talanti ir visnotaļ reti.

Lasot šo grāmatu, mani nepameta sajūta, ka kaut kur esmu ko tādu jau lasījis. Nonas Grejas ceļš uz pieaugšanu ir ērkšķiem kaisīts, viņa ir paguvusi iemantot ienaidniekus no ietekmīgu ļaužu vidus. Pat atrašanās klosterī negarantē viņas drošību. Taču viņai piemīt īpašas spējas un uz tām var paļauties. Īpašas spējas gan klosterī nav nekāds retums, katrai no novicēm piemīt ātrums vai maģiskās spējas. Daža laba pat spēj nostāties uz Takas un smelties spēku no tās. Vienu vārdu sakot šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā elitārā skola, kuras audzēknēm kritiskos brīžos nākas paļauties pašām uz sevi, jo pasniedzējas ir aizņemtas ar citām problēmām. Vienu brīdi pat šķita, ka grāmatu nāktos nosaukt “Nona un Kuģa sirds”. Nona ir varone, kurai lasītājs pieķeras ļoti ātri. Kā savulaik to atklāja Dikenss, nav viegli atrast labāku varoni par nabadzīgu bāreni. Lasītāju simpātijas garantētas pat brīžos, kad viņa noslaktē kārtējo cilvēku. Šādai varonei vezumā klāt piemetot izredzētību, sekmes ir garantētas. Priecē, ka autors, lai pavisam neapbēdinātu prasīgu lasītāju, laiku pa laikam tekstā iemet pa kādam nākotnes notikumam, kur redzama Nona pēc skolas beigšanas. Tie ir uzrakstīti meistarīgi neko nesamaitekļojot un tikai izlasot visu līdz beigām sapratīsi, ka pirmie secinājumi nav tie pareizākie.

Kā pretstats sižeta klišejiskumam stāv autora izveidotā pasaule. Autors jau lasītāju ir pieradinājis pie interesantām pasaulēm, un Abeth ir ļoti interesanta. Te maģijas likumi darbojas ne sliktāk kā fizikas. Planētas apdzīvojamā teritorija ir nosēta ar Priekšteču artefaktiem. Ir Leģenda par šķirstu, kuru spēs atvērt tikai izredzētais. Kā senču gudrības pierādījums kalpo Mēness, kas katru nakti sasilda planētas virsmu. Abeth saule dziest un tikai šaura josla ap ekvatoru ir palikusi neskarta no ledus. Tas ir Mēness nopelns, tas fokusē saules starus uz planētas virsmas. Taču ir viena problēma Mēness krīt. Te man vajadzētu uzrakstīt garu apcerējumu, kādēļ šāda apdzīvojama ekvatoriāla josla nevarētu pastāvēt, pat ja eksistētu kaut kādas interesantas jet streem kombinācijas, pārējās planētas aukstās atmosfēras īpatsvars būtu pārāk liels. Taču pieņemsim, ka dabu līdzsvarā notur ne tikai siltums vien. Bet tas viss ir sīkums salīdzinot pret pasauli, kuru autors ir izveidojis.

Šī ir triloģijas pirmā grāmata, un varētu to saukt par skolas gadu aprakstu. Slepkavu skola nudien nav izšūšanas pulciņš, tādēļ notiekošais ataino kopējo pasaules skarbumu, kurā, ja vien neesi augstdzimušais, tava dzīvība nav vērta ne nieka. Neskatoties uz visnotaļ klišejisko darbības vidi un varoni, lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi lasījis autora iepriekšējos darbus, tad šī ir vēl labāka. Ja ar nostalģiju pārlasi Hariju Poteru vai kādu citu līdzīgu grāmatu, taču vienmēr esi vēlējies, lai tās varoņi pārstātu būt ņuņņas un sadotu saviem ienaidniekiem pa purslām pie pirmās iespējas, tad noteikti lasi šo. Te izdzīvos stiprākās.

Сказания Меекханского пограничья. Восток – Запад (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #2) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d0%b2%d0%be

Pēc sērijas pirmās grāmatas izlasīšanas bija skaidrs, ka esmu atradis vienu izcilu “grim dark” autoru, kura darbus centīšos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Šai ciklā ir atrodamas veselas četras grāmatas, taču krievu valodā izdotas ir tikai pirmās divas. Ceru, ka iztulkos arī pārējās, jo poļu valodu es neprotu.

Meekhanas Impērijas austrumos valda klejotāju ciltis. Te robežas nekad nav drošas, to tuvumā siro klejotāju impērijas karaspēks, katra pilsēta ir nocietināts forts, un uzdurties sen aizmirstas maģijas paliekām te var uz katra soļa. Taču Impērijas austrumu iedzīvotāji nav no tiem, kas slēpsies grāvī un gaidīs savu galu. Šeit ģenerāļa Laskoļņika vienība patrulē robežas un cīnās pret Impērijai draudošajām briesmām.

Rietumos pilsētvalstī Ponkee-La sāk uzplaukt Reagvira kults. Šī dieva pielūdzēji tiek dziedināti no slimībām, aklie atgūst redzi un kropļi staigā. Par to, kāda maksa ir jādod par šiem brīnumiem, neviens nedomā. Pat zaglēns Aļtsins noteikti nebūtu iepinies Reagvira kulta relikvijas nozagšanas lietas izmeklēšanā, ja būtu zinājis, kur tas novedīs. Jo kurš gan vēlas uzzināt to, cik briesmīgi patiesībā ir dievi.

Šī grāmata, tāpat kā iepriekšējā, sastāv no daudziem īsiem stāstiem par varoņu piedzīvojumiem. Šoreiz autors ir pacenties vēl vairāk, un lasītājam tiek piedāvāti nudien aizraujoši cilvēki. Jālieto jau nodrāztā frāze – piesēdies palasīt un netiec vaļā. Pēc dienvidu cikla stāstu izlasīšanas mani nedaudz satrauca turpmāko stāstu kvalitāte, bet izrādījās velti, šajā grāmatā visi stāsti ir vismaz ļoti labi.

Austrumu pierobežu var izdrasēt kopā ar Kaileanu vienu no Laskoļņika vienības locekļiem. Viņa ir nedaudz burve, taču viņas maģija neatbilst Impērijas standartiem un tādēļ labāk ir to slēpt. Šajā vienībā ir daudzi šādi dīvaiņi, un iespējams, tādēļ viņi vienmēr spēj atgriezties no bīstamiem uzdevumiem. Autors ir pacenties, te ir gan cīņas pilsētās, gan stepēs. Nopietna ilgtermiņa stratēģija un iekšpolitiskās cīņas. Stāsts par sadursmi ar klejotāju cilts armiju viennozīmīgi ir vislabākais. Visādi citādi stāsti ir par to, ka labs līderis ir zelta vērtē, uzvaru nevar iegūt bez upuriem un ilgtermiņa Impērijas stratēģiju ne katrs spēs saskatīt. Plus vēl draudzība, biedriskums un mīlestība.

Ponkee-La ir īsta zagļu pilsēta. Zagļu ģildēm te ir tikpat liels svars kā vietējai valdībai. Bez viņu ziņas nekas nenotiek, taču spriežot pēc ekonomiskā uzplaukuma, labumu gūst abas puses. Aļstins ir apsviedīgs puisis, kuram neviens darbs kaulus nelauž, taču pamazām viņš tiek ievilkts visnotaļ nopietnos notikumos. Un lai ar vīnam izdodas tikt cauri ar veselu ādu, tomēr šādi tādi blakusefekti paliek. Rietumu stāsti ir gan par zagļu pilsētas morāli, gan par dievu īsto dabu. Dievu īstās dabas sadaļa ir izcila. Tagad lasītājs var beidzot saprast, kādēļ seno dievu piesaukšana neskaitās labs tonis, un cik daudz cilvēki senos laikos ir samaksājuši, lai tiktu no tiem vaļā. Par dievu stratēģijām un prātiem, par to, ka arī būt dievam nav vienkārši, un kā dievs var pazaudēt pats sevi.

Šoreiz ūdens praktiski netika liets un grāmata godam nopelna 10 no 10 ballēm. Impērija beidzot iegūst savas aprises, notikumi norāda uz ne pārāk spožu nākotni, un izskatās, ka cilvēkiem atkal nāksies stāties pretī dieviem, lai viņu spēlēm ar pasaules likteni pieliktu punktu. Notikti iesaku noprovēt šī autora darbus, protams, ja nebaidāties no asinīm un līķu kaudzēm. Pats turēšu īkšķus, lai krieviski tiktu pārtulkotas arī pārējās šī autora grāmatas.

Сказания Меекханского пограничья: Север – Юг (Opowieści z meekhańskiego pogranicza #1) by Robert M. Wegner

%d1%81%d0%ba%d0%b0%d0%b7%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%8f-%d0%bc%d0%b5%d0%b5%d0%ba%d1%85%d0%b0%d0%bd%d1%81%d0%ba%d0%be%d0%b3%d0%be-%d0%bf%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d0%bd%d0%b8%d1%87%d1%8c%d1%8f-%d1%81%d0%b5

Par šo grāmatu izlasīju ļoti labu atsauksmi kādā žurnālā un vienkārši nevarēju viņu neizlasīt. Tur bija minēti salīdzinājumi kā Sapkovska Raganis, bet pavisam savādāks un tādā garā. Īsumā varēju saprast, ka poļiem ir izdevies sarakstīt kaut ko ļoti episku un lasīšanas vērtu. Nopirku un tad atklāju, ka sērijā ir veselas četras grāmatas, krieviski iztulkotas – tikai divas. Gribējās lasīšanu atlikt, jo kāda jēga tagad izlasīt pirmās divas un tad līdz pārējo iznākšanai aizmirst visu, kas noticis pirmajā. Beigu beigās nenoturējos un sāku lasīt.

Kalnu sardze ir Meekhanas Impērijas priekšpostenis ziemeļos. Te šaurajās kalnu ielejās joprojām slēpjas Ļaunums. Te joprojām skan atbalsis no dievu cīņām un sen aizgājušiem laikiem. Taču Kalnu sardzes uzdevums nav glābt pasauli, tās uzdevums ir aizsargāt Impērijas iedzīvotājus – no trakiem magiem, maģiskiem briesmoņiem, klejotājcilšu uzbrukumiem, kanibāliem un dīvainiem kultiem. Sestā rota pēdējā laikā iekuļas aizvien dīvainākos piedzīvojumos, un tā vien šķiet, ka tie kaut kādā veidā ir saistīti ar cīņu pie viena ciema pirms pāris gadiem.

Dienvidos Meekhanas Impērija salīdzinoši nesen ir iekarojusi nelielu tuksneša teritoriju. Līdz šim to apdzīvojuši issaru cilts. Issari ir slaveni karotāji, kas nekad nevienam nerāda savu seju. Tāds ir viņu apsolījums saviem dieviem, ja svešais redz viņu sejas, tad viņš vai viņa ir jānogalina. Iatehs tiek nolīgts par miesassargu pie bagāta tirgoņa, un viņā iemīlas tirgoņa meita.

Autors raksta nopietnu “grim dark”, varbūt vietām pat pārāk tieši, bet tas ļoti labi iederas grāmatas kopainā. Pasaule, kurā vēl valstis nav nostiprinājušas savas robežas, kurā atrodami mežonīgi magu kulti un traki pravieši. Vēl vairāk, pat dievi šad tad ir gatavi piekoriģēt valstu likteņus. Dēmoni Impērijas nomalēs ir ierasta lieta. Un bieži vien cilvēks ir laimīgs nomirt, bet nepazaudēt dvēseli uz visiem laikiem. Galvenie varoņi ir prātā paliekoši vismaz pēc saviem darbiem. To gan nevaru teikt par vārdiem, ja kāds nosaukts vārdā pēc formas Kaut-kas-Šitāds, tad es vienkārši nespēju sevi piespiest izdomāt viņam alternatīvu saīsinājumu, un viņš man paliek vien kā kapteinis vai tas tur puisis, kurš nogrieza tam galvu. Varbūt tā ir mana uztveres īpatnība, bet viena no retajām lietām, kas fantāzijas žanrā man nepatīk, ir dīvaino garo varoņu vārdu lietošana. Bet tā ir vienīgā iebilde.

Grāmatas abas daļas sastāv no grēkiem un īsākiem stāstiem, kuri visi kā viens ir kvalitatīvi uzrakstīti un nepieciešami sižeta virzīšanai. No sākuma katrs stāsts šķitīs kā atsevišķs piedzīvojums, bet ar laiku viņi visi saliksies kopā un izveidos vienotu ainu. Vismaz es tā ceru. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es nevaru teikt, ka viss ir kļuvis skaidrs, taču globālā tendence ir acīmredzama. Katrs stāsts sevī satur kādu atsauci uz senākiem laikiem, tad kad vēl dievi uz zemes karoja savā starpā. Daļa no notiekošā ir bijušā atbalss, bet daļa ir arī sagaidāmā priekštvēsnesis. Ja esi cītīgs lasītājs, tad var uzkonstruēt diezgan precīzu trīstūkstoš gadus garo cilvēces vēsturi un aptuveni prognozēt nākotni. Vietām tas tiek stāstīts tieši, vietām tas ir noslēpts dziļi stāstā kā nejauši izmesta frāze vai novērojums.

Vislabāk autoram padodas tā saucamo “last stand” apraksti. Stāsts par to, kā Impērijas kājnieki noturēja nomadnieku kavalēriju tūkstošus, bija tik meistarīgi uzrakstīts, ka nevarēju ne atrauties. Vispār, ja runa ir par asinsizliešanu, smalku atriebību, autors no labi kategorijas uzreiz paceļas uz izcili. Arī varoņi neatpliek no sižeta drūmuma, tie nav nekādi gaišie, kas cīnās par mieru, draudzību un festivālu. Viņi cīnās par citiem, bet pirmkārt tomēr par sevi. Viņiem ir uzspļaut uz dievu plāniem un reizēm arī uz Impērijas virspavēlniecību, bet viņi dara darbu, kas viņiem jādara.

Ja salīdzina Ziemeļu un Dienvidu ciklus, tad Ziemeļu stāsti ir par pakāpi augstāki. Viņi nedaudz atgādina Aberkrombija Pirmā likuma pasauli. Arī Kalnu sardzes vīri daudz neatšķiras no Logana bandas. Dienvidos autors daudz raksta par mīlestību un dzīves jēgas meklējumiem. Par to, kā cilvēks var kļūt par instrumentu cita rokās un pats uz to apzināti tiekties, jo visi viņa līdz šim pieņemtie lēmumi nekad nav noveduši līdz galam. Jā, ir daži labi cīņu apraksti, bet pēc Ziemeļu stāstiem, šķita ūdeņaini un zemākas kvalitātes.

Lasās jau dikti labi no vāka līdz vākam, biju gatavs upurēt pat daļu no sava miega, lai tikai uzzinātu, kā tur viss beigsies. Labs indikators grāmatas kvalitātei ir arī tas, ka nekavējoties ķēros klāt pie nākamās grāmatas lasīšanas un patlaban varu teikt – arī tā ir ļoti laba. Lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk “grim dark” žanrs, tad droši ķeries vien klāt!