Альфа-ноль, Набирая силу by Артём Каменистый

Pērngad bija tāds gads, kad uz pārāk  nopietnu literatūru prāts nenesās, tā ka nācās nodarboties ar eskeipismu pēc pilnas programmas. Un kas gan varētu piedāvāt labāku iespēju aizbēgt kā manis iecienītais Lit RPG žanrs? Tajā skaties no malas uz galvenā varoņa centieniem iegūt līmeņus pasaulē, kurā ne tev, ne viņam nekas nav skaidrs.

Šis jau ir pārbaudīts autors un viņa darbus es esmu gatavs izlasīt uzreiz un neatraujoties no grāmatas. Šīs grāmatas sižets, ja jābūt pavisam godīgam pret sevi, ir žanra klišeja, kas uzbūvēta klāt piemetot “popodancu” žanra klišejas, tas viss sablenderēts un pasniegts kā interesants vēstījums. Mūsu varonis Geds no Zemes dzīves neizprotamu iemeslu dēļ ir pārnests uz kāda vietējā aristokrātu klana atvases ķermeni. Un tavu neražu – ķermenis nav apveltīts ar pasaulei raksturīgām spējām, manas rezervuārs tek kā siets, līmenis nultais un Geds bez amuletiem pat pats piecelties kājās nespēj. Šķiet, ka lai ar’ novilkt līdz pusaudžu gadiem ar kaiti, no kuras bērni mirst, nesasniedzot gadu, pats par sevi ir sasniegums, bet tad kādu dienu uz klanu atnāk nelūgti ciemiņi un Geda ceļš sākas.

Pasaule, vismaz tās attīstītākā daļa, ir daudz ko aizguvusi no japāņu kultūras. Klani pakļauti imperatoram un Imperators ir tuvākais dievam. Gedam ar klanu nav paveicies, tas ir kaut ko kaut kad nogrēkojies un nolemts iznīcībai. Tai pat laikā klans spītīgi turās pie tradīcijām, ar to paātrinot savu galu. Gedam pēc kārtējās razborkas nākas kļūt par popdancu (tāds kas no vienas pasaules negaidīti tiek pārnests uz citu bez nekā pie dvēseles tik ar to kas galvā) pa otram lāgam. Taču Gedam ir paveicies – viņš atrod veidu kā apiet Sistēmu (to kas pārvalda visu pasauli un piešķir par katru darbību, spējas atribūtus un pieredzes punktus), nulles līmenis izrādās ir labs reizinātājs, kas palielina iespēju izkrist no pretinieka vai darbības kaut kam labam.

Gan pirmo, gan otro grāmatu izlasīju vienā paņēmienā, neatraujoties no vakara līdz rītam, tas gan vairāk liecina par manu gaumi un gara vājību, bet kā ir tā arī vēstu. Autora radītās pasaules ir episkas, pat ja daļa, iespējams, ir jau sastaptas citās grāmatās, tas nebūt nemaina sajūtu, ka kopā ar galveno varoni atklāj ko jaunu un līdz šim neredzētu. Otrs grāmatas pluss ir pasaules sistēmas apraksts un tās pielietojums praksē, episki tikpat kā lasīt noteikumu rokasgrāmatu ar labi izveidotiem piemēriem. Mīnuss –  pat ja grāmatu sērijas grāmatu skaits iesniegsies desmitos, jau no pirmās grāmatas lasītājs zinās uzvarētāju. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, iesaku lasīt ikkatram LitRpg cienītājam, pārējie var iet ar līkumu un tērēt savu laiku sakarīgākās nodarbēs.

Когда у тебя нет цели (Малк #1) by Виталий Зыков

Šo grāmatu nopirku rezervei un nemaz negrasījos sākt lasīt. Man jau ir pieredze ar šī autora grāmatu sērijām un iepriekšējās iznākšana aizņēma vien desmit gadus, un es joprojām neesmu drošs, ka tā ir beigusies. Nav nekādu garantiju, ka šī nebūs tāda pati. Bet kaut kā nenoturējos un izlasīju uzreiz.

Malks ir ne pārāk perspektīvs mags iesācējs, bet tas viņu neatur doties uz vietējo kultūras galvaspilsētu, lai izveidotu savu karjeru, iestātos institūtā un kļūtu slavens. Diemžēl viss izvēršas citādi, tiek iegūti ienaidnieki, viņu vajā dēmoni un magi, arī institūts izpaliek. Dzīve ir grūta tiem, kuriem nav mērķa.

Teikšu, kā ir, sākot lasīt pirmo nodaļu, man sagribējās grāmatu nolikt malā. Dzelzceļa stacija, divi draugi, viena draudzene, visi atvadās no ģimenes un dodas iestāties institūtā. Tā kā kaut kur jau lasīts grāmatas sākums. Bet kā lai cilvēks no provinces nokļūst uz galvaspilsētu pasaulē, kurā vientuļam ceļiniekam var uzbrukt dēmoni vai vienkārši aizķert lāsts? Skaidra lieta, ka tikai vilciens ar valsts nodrošinātu aizsardzību.

Būs nedaudz maitekļu. Galvenais varonis mums ir tāds centīgs un strādīgs, maģiskā potenciāla viņam nav īpaši daudz, bet ar uzcītīgumu var sasniegt daudz. Lielākā grāmatas daļa (un viņa nav neko bieza) ir tā saucamais graindings, galvenais varonis trenējas, strādā, izvēlas sev interesējošo maģijas veidu un attīstās. Lai stāsts nepārvērsos par vienkāršu Malka dzīve mācību kontekstā, autors viņam ir piespēlējis mūža mīlestību, taču tā kā viņa ir daudz talantīgāka, tad izskatās ka šeit Malkam nekas daudz nespīd. Labi, ka vēl ir ienaidnieki, viņa brūtes jauni štuceri un kaut kādi revolucionāri. Bet vēl viņam ir megaienaidnieks, kāds dēmons, kas sauc sevi par Vectēvu.

Nav jau tā, ka Malkam talanta atliekas būtu kaut kas nejaušs, viņam ir Pagātne – leģenda vēsta, ka mūsu varonim radi ir visstiprākie magi uz pasaules, tikai viņš piedzimis bez talanta, izstumts un uzaudzis internātā (arī pilnīgi oriģināls sižeta pavērsiens)!

Ja grāmatu lasītu sižeta dēļ vien, tad es viņu diez ko augstu nevērtētu, bet ir viņai viens liels pluss, kas atsver sižeta trūkumus un izplūdumu, tā ir autora pasaule. Pasaule, kur sastāv no salu arhipelāga, kur uz katras salas var būt sava karaļvalsts, demokrātija vai vienkārši dēmonu pasaules filiāle. Pasaule, kur realitātes robežas ir tik plānas, ka reizēm ir naktis kad dēmonu pasaule saplūst ar cilvēku pasauli. Cilvēki ir izdzīvojuši, vēl vairāk viņi ir atbrīvojušies no dēmonu verdzības un izveidojuši savu Impēriju. Tas gan nenozīmē, ka dēmoni par cilvēkiem ir aizmirsuši, viņi labprāt gribētu situāciju izmainīt un cilvēku magi ir tie, kas tur fronti. Man šī pasaule atgādināja video spēli Bloodborn un tieši tas mani ievilka šajā grāmatā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nav nekas izcils, daudz līdzību ar agrāk lasītiem darbiem, bet pasaule solās būt perspektīva.

Уровни сложности by Артем Каменистый

Nepagāja ne gads un atkal pieķēros Čītera sērijai. Patiesībā, pieķeros tūlīt līdz ko grāmatu bodē ieraugu turpinājumu. Sērija ir labi zināma un es jau pirms grāmatas atvēršanas varu nojaust par ko būs notikumi un reizēm tāda pārliecība dzīvē noder.

Čīteris ir nolēmis sasniegt savu esošās dzīves mērķi, no iepriekšējās viņš neko daudz neatminas, bet tagad viņš mīt Kontinentā un visticamāk tā ir milzīga datorspēle, kuras spēlētājiem nav ne mazākās nojausmas kādēļ viņi te atrodas. Viņa misija ir šķērsot spēles klāstera robežu, par to dod daudz pieredzes punktus un pietuviņa viņu savai mīļotajai meitenei.

Vispār jau tā meiča laikam ir pierakstīta, lai galvenajam varonim nenāktos uzreiz cīnīties ar Kontinenta varenajiem veidotājiem. Tā viņam ir dzīvē mai mērķīši kurus katras grāmatas stāstījuma laikā sasniegt. Iepriekšejā bija uzkačāt līmeni vismaz līdz astoņpadsmit, šajā nokļūt jaunā teritorijā. Beidzot lasītājam tiek atklāta Marka loma visā stāstā, šis tipāžs nedzer alu vien, viņam ir slēptās spējas, kas ir kritiskas visam pasākumam.

Grāmata ir tipisks fantastiskai bojeviks un no pārējām atšķiras ar stāstījuma kvalitāti un kauju apraksta krāšņumu. Izņemot galveno varoni pārējie personāži ir otršķirīgi, kaut cik attīstīts tiek vienīgi mūsu galvenais varonis. Viņš mums ir tāds nesavtīgs un galīgi neiederas Kontinenta raibajā publikā. Pārējie ir tikai ēnas fona, kurām lielākoties pienākas apbrīnā vērot Čītera kārtējo varoņdarbu. Sak, tik zems levelis, bet tik brangi n-tā līmeņa bosu nogāza. Grāmatā vislabāk patika beigas, tur pēdējās pārdesmit lapaspusēs bija nopietna kauja ar Rembo elementiem (helikopteru notriekšanu), lēkšana pāri tiltam un cīnīšanās pret veselu superļaundaru bataljonu.

Šī noteikti ir grāmata tikai lit RPG entuziastiem, tāds viegls stāsts bez nekādas dziļākas jēgas (košļene smadzenēm), man kaut kas viņās ļauj atslēgties no visas pasaules, pat apzinoties, ka darba literārā vērtība nav augsta, bet kaut kas tur ir kas ievelk un izrauj no reālās pasaules. Lieku 8 no 10 ballēm, bet cilvēkiem ar viņu virsū noteikti nebāzīšos.

Лучший друг големов by Дмитрий Олегович Смекалин

Šīs sērijas pirmo grāmatu izlasīju pavisam nesen, nevaru apgalvot, ka esmu sajūsmā par autora rakstu darbiem. Taču, ja reiz grāmata ir nonākusi manā plauktā, nebūtu diez ko prātīgi atstāt to nelasītu.

Aizgājušo civilizāciju portāli joprojām strādā un mūsu varonis nonāk pavisam citā pasaulē, kur sabiedriskā iekārta atbilst mūsu viduslaikiem. Šeit cilvēki pēc lielā kara izdzīvo ar maģijas un automātisko ieroču palīdzību. Mūsu varoņa maģijas paveids šai zemē nav cieņā, un jau pirmā satikšanās ar citiem magiem noved pie konflikta.

Tālāk būs nedaudz ar maitekļiem.

Arī šajā grāmatā ir daudz lapaspušu un diezgan maz notikumu. Šī ir jaunā aspiranta-arheologa Nekrasova personīgā anabāze. Viņš no tuksneša nonāk vietējās lielvaras galvaspilsētā un tad dodas atpakaļ tuksnesī. Pa ceļam pilnveido savas maģijas spējas un tikpat cītīgi stiepj līdz savus zelta stieņus, kurus iepircis vēl uz mūsu zemes.
Pozitīvi varu izteikties tikai par autora pasauli, tā bija tīri normāli uzrakstīta, nekas dižs, bet visnotaļ loģiska un saprotama. Interesanta flora un fauna, arī vietējās ekonomikas ieskicēšana bija tīri tā neko.

Reizi pa reizēm viņam gadās pa nopietnai klopei, no kurām viņš, pateicoties savām supermaga ķērienam, tiek cauri ar nenozīmīgām skrambām. Visi cilvēki ir maitas gabali, kas to vien vēlas kā mūsu varoni izmantot, apzagt un/vai nogalēt. Pat viņa lielā mīlestība vēlas no jaunā maga iztaisīt Imperatoru. Viņš gan ir pieradis pie šādas attieksmes un ļaujas notikumu gaitai. Izaugsme, neskaitot maģijas apguvi un noieto kilometru daudzumu, nav nekāda. Arī ar maģijas apguves procesa aprakstu ir diezgan garlaicīgi, kaut kas līdzīgs mācību grāmatas lasīšanai. Autors sīki un smalki uzskaita iemācīto maģiju pielietojuma iespējas, tad tās kuras vēl var iemācīties. Puse no uzskaitītā nekad netiek lietota. Un ko tu domājies – mūsu varoņa arsenālā visnopietnākā maģija nemaz nav no apmācības procesa! Līdz ar to padarot visnotaļ bezjēdzīgu visu zubrīšanās procesu. Taču bez mācīšanās mūsu varonim nav nekādu plānu, pasaule viņam ir vienaldzīga, cilvēki vienaldzīgi, tad kāpēc lasītājam vispār būtu jāiespringst, jo arī man varonis ir vienaldzīgs?

Kas gan tas būtu par varoņa ceļu bez īsta tumšo spēku pavēlnieka? Arī šeit tāds atrodas un beigās vēl ir megafaits. Tumšā tēla vietu šajā no Zemes tālajā pasaulē ir uzurpējis neviens cits kā Moņa no Odesas! Man, šo lasot, žoklis atkārās un te es sapratu, ka mani un autora ceļi šķirsies.

Atzīšos, esmu pārsteigts, jo varoņa ceļš kā žanra pīlārs nav vakardienas izgudrojums un līdz šim grāmatā lasītais vairāk atgādina nepabeigtu sižeta līniju apkopojumu. Es nerunāšu par klavieru lietu, kas virs mūsu varoņa galvas līst nepārtraukti, arī tas pieder pie šī žanra. Varbūt mazāk intensīvs būtu piemērotāks. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm.

Лишний на земле лишних by Дмитрий Олегович Смекалин

Man gadījās veikalā nopirkt grāmatu Лучший друг големов, un tikai izlasot piecdesmit lapaspuses, es sapratu, ka šī nav sērijas pirmā grāmata. Nācās likt golemus pie malas un meklēt sērijas pirmo grāmatu. Fiziski neatradu, nācās nopirkt elektroniski.

Kaut kur Urālos tiek atrasts portāls, kurš kalpo kā pāreja uz pavisam jaunu pasauli. Portālu, skaidra lieta, Krievija notirgo amerikāņiem, pareizāk sakot, konsorcijam sauktam par Ordeni, un lielā jauno zemju apgūšana var sākties. Mūsu varonis arheoloģijas aspirants uz Zemes zaudējis visus savus tuviniekus, nolemj pārdot īpašumus un doties uz jauno pasauli pētīt Aizgājēju artefaktus. Aizgājēji nebūt nebija standarta civilizācija, izskatās, ka viņu kultūrā nopietna vieta ir bijusi atvēlēta maģijai.

Sākšu ar labo – grāmatai ir tikai nedaudz pāri trīs simts lapaspusēm un tādēļ izlasās diezgan ātri. Nopirku elektroniski un tādēļ plauktā vietu neaizņems. Lai ar paša stāstījuma kompozīcija ir tik tuvu standarta papadancu šablonam, cik vien tas ir iespējams, nekādu vilšanos tas man neizraisīja. Galvenais varonis aizbēdzis no zemes, ticis pie maga iesācēja spējām, nonāk tādā kā ikdienas rutīnā ar nelieliem piedzīvojuma elementiem.

Parasti šajā žanrā jaunu ideju trūkumu reizēm veiksmīgi spēj apslēpt labi izstrādāta pasaule, šis nav tas gadījums. Pasauli daļēji apdzīvo zemes cilvēki, un autors nav iesprindzis uz neko vairāk, kā visas tautas attiecīgi izmitinājis pa nosacītām valstīm – arābus tuksnesī, indiešus kalnos. No floras un faunas uzzinām tikai tik daudz, ka vietējie odi dikti kož. Bet galvenajam varonim tā nav problēma, viena no pirmajām apgūtajām maģijām ir odu atbaidīšana.

Tā nu lasītājs braukā līdzi jaunajam magam sākumā ar bruņumašīnu, tad ar motocikletu un neko vairāk kā viesnīcas, ceļu un standarta Aizgājušo magu treniņkompleksu neredz. Lasot grāmatu tāda sajūta, ka esi nosūtīts komandējumā. Vienveidību kliedē reti bandītu uzbrukumi un tas, ka laiku pa laikam mūsu varonim tiek atņemts kāds īpašums. Taču, ja šī lieta nesatrauc pat mūsu varoni, tad ko tur lasītājam krenķēties?

Lasot grāmatu pieķēru sevi pie domas, ka pirmā grāmata laikam nav obligāta, un te visu notiekoši mierīgi varētu satilpināt trīsdesmit lapaspusēs, neko daudz no satura nezaudējot. Lielāko daļu gan aizņemtu maga arsenālā pieejamo sešdesmit burvestību apraksti.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt ieteiktu tikai tad, ja nu pa rokai nekas cits nav atrodamas. Tīri intereses pēc izlasīšu arī sērijas otro grāmatu, iesāktās lietas ir jāpabeidz.