Navigate / search

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

The Mammoth Book of Cthulhu

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology

All These Shiny Worlds The 2016 ImmerseOrDie Anthology

Šo grāmatu saņēmu no Lasītājas pagājušajos Ziemassvētkos, kad notika ikgadējā grāmatu blogeru virtuālā apdāvināšanās. Man grāmata iekrita e-pastā, un savā blogā Lasītāja ierakstīja: “Asmo visu jau ir atradis pats, bet varbūt All These Shiny Worlds: The 2016 ImmerseOrDie Anthology pie viņa vēl nav atnākusi. 15 nezināmu autoru stāsti, kāds noteikti būs labs.” Jāsaka, ka viņa nekļūdījās, šajā grāmatā patiesībā ir diezgan daudzi labi stāsti, un par nevienu no autoriem es neko nebiju dzirdējis.

Antoloģijas sastādītāju ideja ir bijusi sekojoša: piedāvāt 34 vadošajiem indie autoriem fantastikas un fantāzijas žanrā iedot viņiem savu labāko stāstu, paciest to rediģēšanu un beigās publicēties antoloģijā. Beigu beigās palika vien piecpadsmit, kuriem būtu jāparāda autoru labākais sniegums. Man patīk antoloģijas, kuras nav šauri specializētas, jo tad pēc ceturtā stāsta sāk likties, ka lasi vienu un to pašu. Lai gan reizēm man patīk lasīt vienu par un to pašu. Vienu vārdu sakot, iedodiet man izlasīt SSF antoloģiju!

The First Man in the World – Misha Burnett – agrākos laikos šo sauktu par Hard SF, bet mūsdienām pārāk vienkāršs stāstījums. Galvenais varonis ir tehnoloģiju sasniegumu iemiesojums un vienatnē terraformē veselu planētu. Tas aizņem gadu tūkstošus. Tehnoloģijas ir aprakstītas labi, taču pietrūkst paša varoņa. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Demon Gambit – J.S. Morin – arī topošajam demonologam ir jāliek eksāmeni, viņam ir svarīgi būt pirmajam kursā, un nevar aizmirst sociālas lietas. Vispār jau slēgt darījumus ar dēmoniem nav prātīgi, taču šī stāsta varonim ir sistēma, kas ļaus viņam iegūt visu, nemaksājot neko. Taču katram plānam ir atrodama vājā vieta. 7 no 10 ballēm.

Rolling the Bones – Richard Levesque – karalis vecs, mantinieku nav. Karaļa padomdevējs – burvis ir pārāk piesaistīts valdošajai dzimtai, lai pieļautu varas maiņu. Nākas improvizēt, par laimi viņam ir jauns māceklis, kurš saprot, ka dzīvē ar uzcītību vien daudz nepanāksi, vajag izmantot veiksmi. Standarta stāsts 6 no 10 ballēm.

All the Way – Graham Storrs – nedaudz transhumānisma, pasaulē, kurā cilvēks var izvairīties no nāves. Aizved nostaļģijā uz sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem. Mūsdienās prasās kaut kas nedaudz vairāk. Taču 7 no 10 ballēm ir pelnītas.

The Ant Tower – Christopher Ruz – burvji, karavīri un ļaunās burvestības. Skudrupūznis ir nosaukums kaut kam, ko reiz ir radījuši divi burvji, tas lēnām pārņem apkārtni un ir nepieciešams ko darīt. Problēmas risināšanai tiek nosūtīta karavīru rota ar magu priekšgalā. Visnotaļ melns stāsts, kurš tā vien prasās tikt izvērsts 8 no 10 ballēm.

Heft – Brett Adams – spiegu stāsts, kas it kā beidzas negaidīti un ar morāli, bet mani nemaz nepavilka. 6 no 10 ballēm

The First Acolyte of the Upshan Berenthal – Bryce Anderson – šis man patika, noslēpumains artefakts, nedaudz reliģijas dogmatism kritikas un visnotaļ interesanti varoņi, kuriem tiek piedāvātas interesantas izvēles. 9 no 10 ballēm.

Bronwen’s Dowry – Belinda Mellor – par mazā cilvēka vēlmi sasniegt kaut ko lielu, labo amatnieku un viņa gudro sievu. Praktiski pasaku pārstāstījums, bez pārāk lielas piepūles. Lasās jau labi, bet nekas tāds, kas liktu lasītājam sajūsmā aplaudēt. 6 no 10 ballēm.

The Spider and the Darkness – Russ Linton – šeit ir interesanta pasaule, nedaudz padrūma, bet kāda gan var tā būt pazemē. Galvenā varone ir pārkāpusi daudzus kopienas aizliegumus un vēlas redzēt ko vairāk kā tumšās pazemes alas. Viņas sapņu piepildījums ir tikai viņas pašas rokās. 9 no 10 ballēm.

The Dowager’s Largesse – Jefferson Smith – par šo stāstu man ir pretrunīgi iespaidi, no vienas puses zaļais un zelta alus nav slikta ideja, pasaule ir interesanta, taču globālais stāstījuma ritums ir nepārliecinošs, grūti saprast svarīgās lietas un beigas ir sasteigtas. 8 no 10 ballēm – par pasauli un lamu.

Theriac – Becca Mills – par cilvēkiem, kas redz dēmonus, par to, ka dēmons ir tikai aizspriedums un ka nesaprotamais ne vienmēr ir ļauns vai slikts. Galvenajai varonei to nākas atklāt uz savas ādas. Šī atklāšana, lai ar aizkustinoša, nebija pārāk pārliecinoša. 7 no 10 ballēm.

The Red Flame of Death – Van Allen Plexico – veco laiku stilā izstāstīts piedzīvojums. Galvenais varonis atstājis Salemu, lai pieliktu punktu dēmonam, kurš ir pie vainas Raganu prāvai. Dēmonu viņš vajā pa visu pasauli un, iespējams, reiz tas tiks sakauts, taču cīņa ar nelabo nav viegla. 10 no 10 ballēm.

The Blue Breeze – Regina Richards – mīlastāsts, kas pamatīgi piebāzts ar piedzīvojumiem. Var jau teikt, ka standarta pasākums, divas pasaules, divas kultūras, kuras viena otru ienīst, bet mīlestība ir stiprāka par visu. Pasaule labi izveidota un cīņu apraksti līmenī. 9 no 10 ballēm.

The Rakam – Karpov Kinrade – patiesībā šis ir sensenais mīlas stāsts, par pienākumu pret ģimeni un savu mīlestību. Tas viss ietērpts fantastiskā pasaulē, kurā ir lidojoši vaļi, pirāti un cilvēkēdāji rakami, netrūkst maģijas. Tā vien prasās izlasīt vēl kaut ko par šo pasauli uzzināt kā viss beidzās, vai kā viss sākās. 10 no 10 ballēm.

Ja vēlies izlasīt kaut ko jaunu un nepazīstamu, tad ķeries vien klāt. Stāsti ir lielākoties labi un atradīsies kaut kas katram.

The Waking Engine by David Edison

The Waking Engine by David Edison

Par šīs grāmatas lasīšanu es domāju jau kādus trīs gadus. No sākuma mani atturēja grāmatas cena, nezinu, kāda tur bija ideja par līdz šim nezināma autora darbu prasīt tik daudz, tādēļ atturējos. Un skat, nepagāja ne trīs gadi, un pēkšņi grāmata parādījās par man pieņemamu ciparu. Nopirku un ķēros klāt pie lasīšanas.

Nāve nav beigas, tā ir tikai jaunas dzīves sākums. Mums, kas piedzimuši ar nabu, tas nav īsti saprotams, jo esam dzimuši pirmo reizi. Pēc nāves seko atmošanās citā pasaulē, un šis cikls turpinās tik ilgi, līdz cilvēks nopelna savu Īsto nāvi. Pasauļu ir miljoniem un, lai ar katrs dzimst vien vienu reizi un mirst daudzreiz, galu gala viņš nonāk Nenosaucamajā pilsētā, kurā nomirst pa īstam. Šajā pilsētā mīt slepkavnieciski aristokrāti, feju princeses, nemirstīgas prostitūtas, eņģeļi, dievi un tie, kas izliekas par dieviem. Te ir atrodams itin viss. Taču ar tās galveno piedāvājumu – Īsto nāvi ir sākušās problēmas, cilvēki vairs nemirst.

Šajā pilsētā tad parādās Kūpers, dzimis Ņujorkietis un ne reizi nemiris. Nav jau tā, ka naba te būtu kāds brīnums, ne visi pirmo reizi piedzimst uz Zemes. Viņa pēkšņajai parādībai acīm redzot ir kāda nozīme. Par to liecina arī pilsētas vareno sarosīšanās. Sākumā pilsētas izpēte kopā ar Kūperi ir visnotaļ aizraujoša, centies visu saprastu un izpīpēt, kas ir kas. Ar kādu piecdesmito lapaspusi lasītājs sāks apjaust, ka nav vērts, autors visu laiku ievieš jaunus spēlētājus, kas maina notiekošā perspektīvu, un tu saproti, ka jālasa vien līdz pēdējai kaujai.

Pasaule ir interesanta, un iespējams, noslēpumu pārpilna. Var gadīties ka šī ir no tām grāmatām, kura jāizlasa vairākas reizes, lai visu saprastu. Taču tai ir viens mīnuss – grāmata ir pietiekoši garlaicīga, lai atturētu mani no tās pārlasīšanas. Arī noslēpumi nešķiet tik daudzsološi, lai to dēļ būtu vērts tērēt savu laiku vēlreiz. Kūpers kā galvenais varonis ir interesants tips, tagad jau bez gejiem nekas nenotiek. Nenosodu autoru par uzlēkšanu uz šī trenda, un sižetam ar’ tas neko nemaitā. Viņam nākas iziet standarta varoņa ceļu no nekā nesaprašanas līdz savas patiesās sūtības atklāšanai. Šī sūtības izvēršana gan autoram nav īsti padevusies, un lēciens notiek eksponenciāli. Iespējams, ka biju par dumju, lai visu metafiziku tur saprastu, bet esmu lasījis pietiekami daudz šādas grāmatas, lai man rastos aizdomas, ka tur vainojams autora pieredzes trūkums.

Bet nu arī pāris labi vārdi, autora valoda ir ļoti bagāta, un lasīt ir tīrais prieks. Tās nodaļas, kas saslēdzas ar lasītāju, ir vienkārši izcilas. Piemēram, par Purity, senas augstmaņu dzimtas pārstāvi pasaulē, kurā tevi var nogalināt, ja divas reizes uzvilksi vienu un to pašu kleitu. Nāve te, protams, nav nekas traks, jo augstmaņi ir piesaistīti savam ķermenim, un ar laiku viņi atgriezās. Viņas saskarsme ar īsto nāvi un tas, kā viņa atklāj savas pasaules patieso seju. Kūpers arī beigās izrādījās puika uz goda, liels mutes brūķētājs, bet savu darbiņu padarīja uz pirmo. Pasaule ir pārbāzta ar daudz interesantiem konceptiem, kuri lielākoties ir palikuši iedīgļu līmenī, iespējams, autors, lai saīsinātu grāmatu ir atturējies uz to izvēršanu. Paļaujoties uz “Kam ir acis, tie lai redz” konceptu.

Kas mani kaitināja, bija pēkšņā ļauno kiberfeju parādīšanās, tas bija kaut kāds vāks, ja tev pieder septiņi bezgalīgi multiversi, tad kāda jēga ir no astotā, ņemot vērā, ka feju karaliene pēc dimensijām nemaz nav tik liela, un viņas aizraušanās ar biokibertehnoloģijām paņem visu viņas laiku. Arī kā galvenā ļaunā viņa bija vairāk trakā zinātnieka tipa, kas ir pamatīgi pārlevelojusies pēdējai cīņai. Tad vēl visi tie Zemes tēli Kleopatra, Niksons un citi, ja ir miljoniem pasauļu, tad varbūtība šos sastapt ir visnotaļ maza. Vienu vārdu sakot, autors mīl piesaukt bezgalības, bet nepamana, ka tas stāstam piedod absurdumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt vietām ir garlaicīgi, pāris reizes pat noliku malā un iespējams, ka nemaz neatsāktu lasīt, ja vien nebūtu principi. Beigas bija pārāk triviālas un standarta šai nestandarta pasaulei.

The King in Yellow – True Detective Edition: Tales of the Carcosa Mythos by Ambrose Bierce, Robert W. Chambers, H.P. Lovecraft

The King in Yellow - True Detective Edition

Tā kā esmu Lovkrafta mitosa fans, ir tikai normāli, ka es beidzot nolēmu izlasīt autorus, kuri ar saviem stāstiem iedvesmojuši pašu lielmeistaru. Karkosas jautājums mani nodarbināja tādēļ, ka drīzumā gaidāma Arkham Horror LCG jaunā pielikuma iznākšana, un tur varoņi dosies uz Karkosu. Gribējās saprast šīs lietas vēsturi, kas zina, varbūt tas ļautu nojaust jaunā scenārija notikumus.

Grāmātā apkopoti astoņi stāsti, kurus visus vienojot Karkosas tēma un Hastūrs. Vismaz tā tika teikts priekšvārdā. Ja grāmatu esam iegādājušies, balstoties uz anotācijā minēto, tad it kā samelots nav, bet īsti visa patiesība ar’ nav pateikta. Jā, stāstos tik tiešām ir pieminēta Karkosa, virs kuras spīd melnas zvaigznes, Hastūrs un Hali ezers, bet lielākoties tā tiek pieminēta tikai garām ejot.

Sāksim ar Ambrose Bierce stāstiem:

An inhabitant of Carcosa – par cilvēku, kurš nomiris un pats vēl to nav apjautis. Lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma, savukārt autors aizraujas ar poētiskiem ainavu aprakstiem un atminas vietu, kuras nav. No mūsdienu viedokļa visai vienkāršs un nav pat šausmīgs, ja nu vienīgi lasītājam šausmas sagādā iespēja pēkšņi attapties citā laikā. Liktu 6 no 10 ballēm. Vienīgā saistība ar Karkosas mītu pilsētas piesaukšana.

“Haita the shepherd” – par kādu aitu ganu, kurš ir pēdējais no Hastūra pielūdzējiem. Hastūrs te nav ne ļauns, ne labs, ne nesaprotams. Vienkārši vietējais elks un viss. Puisi nedaudz nomoka fantāzijas par kādu jaunu sievieti, kuru viņš laiku pa laikam sastop un kura viņam nedodas rokās. Beigu beigās viss stāsts izrādās viena vienīga alegorija, un autors beigās visu izskaidro, ja nu lasītājam pašam vēl nav dalecis. Saistība ar mītu – Hastūra piesaukšana.

Robert W. Chambers saviem stāstiem ir piegājis daudz nopietnāk, un viņa stāstus es sauktu par Karkosas mītu pamatiem, Ambrose Bierce deva tikai nosaukumus vietām un dieviem, tos pārāk neizvēršot.

“The repairer of reputations”- šis ir īstais Karkosas pamatlicējs. Kāds misters Castigne un viņa kroplais līdzzinātājs cenšas sagrābt varu pasaulē. Viņš pēc papīriem sanāk visas pasaules karalis; ir tikai viens traucēklis brālēns, kas rindā uz torņa stāv augstāk. Konspirācija ir visaptveroša, tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Galvenais varonis dzīvo pasaulē, kur ASV ir antismeītiska, melnādainie dzīvo atsevišķā valstī un eitanāzija ir atļauta. Šim stāstam piemīt īsts Lovcrafta stils, lasītājs tā arī nekad netiek skaidrībā, vai viss notika pa īstam, vai arī viss norisinājās kāda ārprātīgā galvā. 8 no 10 ballēm.

“The Mask” – par māksliniekiem un bīstamiemiem izgudrojumiem, no šī stāsta vairāk ir ietekmējušies padomju rakstnieki nekā Lovkrafts. Taču arī šim piemīt diezgan meistarīgs ikdienišķu šausmu apraksts. Mūsdienām ir daudz par naivu. 6 no 10 ballēm.

“In the court of dragon” – par kādu notikumu baznīcā un to, cik bīstami ir krist rokās dzīvajam Diebam, tāds delīrija murgs, kur īstenība un iedomas sajaukušās tā, ka nevar izšķirt, kas ir kas. 5 no 10 ballēm.

“The yellow sign” – ja saņem Dzelteno zīmi, tad zini, ka Hastūrs tevi ir iezīmējis, ko viņš vēlas, iespējams, nekad neuzzināsi, bet tavs gals ir tuvu. Tāds gotiskais šausmu stāsts, kur zombiji izseko māksliniekus un viņu modeles, tie, protams, neko nenojauš pat brīdī, kad izsekotājam pie sveiciena nokrīt pirksts. Izskaidrots nav nekas, bet toties ir atmosfēra. 7 no 10 ballēm.

“The Demoiselle D’ys” – stāsts par to, cik slikti ir apmaldīties purvā. Autors pārspēj pat sevi vietām sākot rakstīt senfranču valodā. Pats stāsts ir tipiska elfu kalna apdare, cilvēks aizet ne pa to taku un nonāk svešā vietā. 5 no 10 ballēm.

H.P. Lovecraft stāsts “The Whisperer in darkness”, lai ar aizņem pusi no grāmatas tematiski te nekā neiekļaujas, Karkosa un Hastūrs te ir pieminēti tikai kā vārdi šausmonīgos rituālos, par kuru patieso dabu mēs varam nojaust tikai no trakā araba Nekronomikona un Pankoptiskajiem manuskriptiem. Bet stāsts ir labs, pa Senajiem, kas mums līdzās dzīvo jau no senseniem laikiem. Par to, kā cilvēces izplešanās ASV mežonīgajos apgabalos ir radījusi sadursmi starp Senajiem un cilvēkiem. Zinātnieki kā vienmēr ir apbrīnojami naivi un lētticīgi, vietējais novadpētnieks izpilda episku last stand pret citdimensiju ordām, viņa liktenis paliek neskaidrs. Viņa līdzinātājs paliek, lai pastāstītu stāstu. Plutona atklāšana ir liela kļūda. 10 no 10 ballēm.

Ja ir vērts ko lasīt, tad rekomendētu Čambersa “The repairer of reputations” un Lovcrafta “The Whisperer in darkness”. Grāmatas sastādītāji vienkārši ir apčakarējuši lasītāju, jo par tēmu te ir tikai viens stāsts, viss pārējais ir lapaspušu aizpildīšanai. 6 no 10 ballēm.

Visuma vērpēji by Artūrs Bērziņš

Visuma vērpēji

Par šīs grāmatas iespējamo iznākšanu zināju jau labu laiku. Taču jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu visu laiku bija atvērts. Risks jau ar tiem jaunajiem autoriem vienmēr ir liels, es parasti saceros uz velns sazin ko (jaunu Azimovu kā minimums) un tad savu personīgo vilšanos reizēm nevaru noslāpēt, un speru ārā visu žulti. Lai gan prātīgāk būtu bijis pārlasīt klasiķi, ja jau man viņš tā patīk! No pārējiem grāmatu blogeriem sapratu, ka daļa labprāt pagaidīs kādu atsauksmi un tad izvēlēsies lasīt vai nelasīt. Nolēmu būt “pirmais” lasītājs; sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC, lai palūgtu eksemplāru, un to saņēmis, sāku lasīt.

Pirms turpinām, ir jāveic neliels izskaidrošanas darbs. Autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, kas saucas “new weird”. Tajā tiek nojauktas žanru robežas, te par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs un pavērstu tās pret lasītāju. Lai ar’ Vikipēdijā rakstīts, ka žanrs aizsācies deviņdesmitajos, tad es pat vecajā labajā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijā varu norādīt uz astoņdesmito gadu grāmatām, kurās apkopoti šāda tipa stāsti (man viņi nepatika). Bet nu pietiks vēstures, un ķeršos pie pašas grāmatas.

Neapskaužu anotāciju rakstītājus, sevišķi šajā žanrā, jo nudien ir grūti uzrakstīt to tā, lai nesamaitekļotu grāmatu, vai no malas neizskatītos pēc kaut kāda sviesta. Tuvākais raksturojums pēc izlasīšanas man sanāca šāds:

IMG_0200

Taču izdevniecībā cilvēki ir pacentušies un viņu anotācija:

“„Visuma vērpēji” ir aizraujošs ceļojums pa bagātas iztēles radītiem notikumiem, kas balstās nopietnos jautājumos par personisko izvēli un cilvēka un Visuma attiecībām. „Visuma vērpēji” aizraus gan piedzīvojumu un šausmu literatūras cienītājus, gan filozofisku mīklu risinātājus.”

Tagad es neapskaužu pats sevi, šajā žanrā apraksti man nekad nav padevušies. Grūti jau rakstīt apmulsušam. Varu uzreiz pateikt, ka grāmata man patika un bija laba. Žanra pamatmērķis ir samulsināt lasītāju un likt viņam padomāt. Ar mulsināšanu autoram viss izdevās pa pirmo. Pēc izlasīšanas man viss nudien nebija skaidrs, tagad man ir sava teorija, kas, iespējams, ir pareiza tikai manā prātā. Arī ar padomāšanu grāmata sasniedza mērķi, mūsu uztvertā realitāte ir tieši tikpat šaubīga, cik mūsu maņu orgāni, un nav zvanīts, ka viss apkārtējais ir tikai mirklis kādās “Bolcmaņa smadzenēs”.

Sākt no Vērmanes dārza un tikt līdz metavisuma mežģīnēm – tas ir jāmāk, pie tam iekļaujoties apjoma ziņā ne pārāk biezā grāmatā. Šādi stāsti ir jālasa nevis vadoties pēc loģikas un zinātniskā fundamentālisma, bet ar atvērtu prātu. Jābūt gatavam spekulēt ar visādiem: kā būtu ja būtu. Šajā gadījumā jāspēj pieņemt “technobabble”, cik tālu tas aizķer kvantu fiziku un dažādus filozofijas novirzienus. Pēc tam var mesties iekšā ar galvu pa priekšu vienā no slepenākajām cīņām mūsu Metavisumā.

Galvenā varone Karlīna nāk no latviešu ģimenes, vismaz viņai tā šķiet. Grāmatā ne par ko nevar būt īsti drošs, jo nosacītajam pretiniekam smadzeņu apmiglošana ir tīrākais nieks. Lasītājam līdz ar Karlīnu jācenšas šo miglu izklīdināt un ieviest notiekošajā kaut kādu skaidrību. Pēc neliela ievada uz skatuves sāk parādīties konspirācijas teorijas, un lasītājam vairs nav laika nekam citam kā tikai grāmatai. Varones piedzīvojumi un izaugsme paver plašu spektru notiekošā traktējumā, un katrs varēs atrast savu ideju par to, ko autors ir īsti vēlējies pateikt. Kā tēls viņa ir pietiekoši interesanta un viņas vietumis dīvainai rīcībai var mierīgi atrast pieņemamu izskaidrojumu. Viņas jaunais draugs Rihards, OMO grupas biedrs, kalpo kā tāds atskaites punkts pret realitāti un ir diezgan nozīmīgs varones izaugsmē. Tāpat gribu uzteikt Karlīnas vecākus un vectētiņu, kuriem sižetā atvēlēta būtiska loma. Sevišķi jau tētis Guntis, īsts mākslinieks, mierīgi var iet politikā, viņa runas man ļoti patika.

Autors ir sapratis žanra pamatbūtību – neļauties ierobežojumiem. Gadās lasīt stāstus, kuros autors ir nolēmis: okei piebremzēšu, paskaidrošu šo nedaudz sīkāk, atvēlēšu ļaunajiem, demiurgiem vai garāmgājējiem pāris lapaspuses ar patosa pilnām runām, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Un tad plauktiņi ar lasītāja plauktiņiem ne pārāk sakrīt, vai arī izskaidrojumi ir tik dīvaini, ka nākas apšaubīt autora saprātu. Šeit autors paļaujas uz lasītāju, pašam galva ir, lai liek pa plauktiem pats un mierīgi atlaiž jebkādas bremzes.

Pēc darbības vides aprakstiem uzreiz ir jūtams, ka autors ir mākslinieks, varētu teikt, ka ir diezgan nepierasti uzdurties kaut kam tik pozitīvi tēlainam pat visbriesmīgākajās vietās. Lai nu kas arī stāstā nenotiktu, vieta vienmēr būs forši aprakstīta, te nav vienkāršie telpas arhetipi, kas nosaukti tikai vārdā, te katrai vietai ir savas niansītes. Papildus simpātijas autors manās acīs nopelnīja ar daudzajām atsaucēm uz Lavkrafta mitosu (tas reizēm piedien pie “new weird” žanra). Vai nu apzināti vai neapzināti, autors pāris vietās bija tik labi iekļāvies mitosa pamatdogmās, ka varēja vien piekrītoši saukt: “Cthulhu fhtagn!”

Grāmatas fināls ir ļoti labs, sevišķi patiks tiem, kas dziļi sirdī zina, ka pasaules realitāte ir tikai plāns slānis, kas zem sevis slēpj skaudro patiesību, kuru ieraugot mums būtu grūti palikt pie pilnas saprašanas. Te tiek apspēlēta tēma, ka ļaunums un šausmas pasaulē neslēpjas tajā sliktajā, kas tev tiek nodarīts, bet nodarītāja vienaldzībā. Šīs šausmas lielākoties tevi neuzskatīs par ievērošanas vērtu, bet lai sargās tie, kuriem viņi nolemj veltīt savu personisko laiku. Tāpat nekad nebūs iespējams saprast šo būtņu motivāciju un mērķus, pat ja tev par tiem pastāstīs.

Pēc šiem sajūsmas pilnajiem vārdiem pienāktos iepilināt arī kādu darvas karoti. Piena analoģija, manuprāt, uz beigām bija nedaudz par daudz novazāta, bet nevar jau zināt, cik man pašam tas noslaukts un kādu iespaidu tas atstājis. Galvenā varone viskritiskākajos brīžos bija pārāk racionāla un loģiski analizējoša, varbūt īpašie cilvēki tādi ir.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man personīgi patika. Taču citiem lasītājiem es ieteiktu pirms grāmatas lasīšanas painteresēties par šo apakšžanru, lai pēc tam nebūtu jāraud un jālieto vārdi šizofrēnija un nesakarīgi murgi. Grāmatā ir ironiski ietvertas atbildes arī uz šādu reakciju.