Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Segals Kabīrs

Latviešu valodā populārzinātniskas grāmatas iznāk daudz par maz. Protams, ne man pavēlēt izdevējiem izdot izglītojošu nozaru literatūru, bet, spriežot pēc esošās situācijas, cilvēki to praktiski nelasa. Patiešām izcilas grāmatas izdevniecības pārdod daudzus gadus par arvien zemākām cenām. Tādēļ katru reizi, kad iznāk kāda no populārzinātniskajām grāmatām, es cenšos pie viņas tikt. Šajā gadījumā gan sanāk nedaudz liekulīgi, jo nebalsoju par grāmatu ar savu naudas maku, bet izdevniecība Jāņa Rozes Apgāds man to iedeva apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sāksim ar grāmatas anotāciju:

Kabīra Segala pētījumu rezultāts ir vienreizēja un aizraujoša grāmata par naudu ne tikai kā maksāšanas līdzekli, bet arī kā mūsu civilizācijas sastāvdaļu visos laikmetos. Grāmata savā ziņā maina lasītāju priekšstatus par naudu un ļauj paraudzīties uz to no cita skatpunkta, ļaujot ieraudzīt tās lomu un ietekmi uz ikviena cilvēka dzīvi. Autors pēta un apraksta naudu kā dzīvu būtni.

Ja būtu jāsaka pavisam godīgi, tad es grāmatu nesauktu par pētījumu, bet gan par konspektu. To es varu droši apgalvot, jo tā ir sanācis, ka es no autora izmantotās literatūras esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas. Man šī grāmata atsvaidzināja atmiņā senāk un ne tik sen lasītas lietas. Autors pats no sevis ir ielicis tikai pāris gadījumus “no dzīves”, viss pārējais nāk no citām grāmatām. Viņš jau arī nemaz necenšas izgudrot riteni no jauna un godīgi atklāj savus avotus, un visur pieliek atsauces. Grāmata ir tāds savdabīgs rafinēts produkts, kas sevī ietvēris daudzu citu ekonomikas un naudas tēmu grāmatu būtiskāko un interesantāko. Nenoturējos nepievienojot daļu no grāmatām, kas kalpojušas šīs grāmatas pamatā.

Autors cenšas parādīt, un viņam tas izdodas, ka nauda ir ne tikai papīra vai metāla gabals, kuru mēs veikalā apmainām pret preci. Nauda cilvēkiem ir kaut kas vairāk, skaitot naudu smadzeņu darbošanās režīms kļūst apbrīnojami līdzīgs narkomāna smadzenēm. Naudas vēsture ir cieši saistīta ar civilizācijas vēsturi, pat vairāk – jau pirmatnējām sabiedrībām visticamāk ir bijis kāds naudas ekvivalents. Daudzi pētnieki uzskatā, ka tāds barters īsti nekad nemaz nav bijis, iespējams, tā lomu ir pildījušas parādsaistības. Lasot nodaļas par papīra un metāla naudām var uzzināt daudz ko interesantu. Papīra naudu pirmie sāka lietot ķīnieši, bet parādzīmes bija populāras jau no aizseniem laikiem. Par metāla monētām neviens nevar būt drošs, var piekrist apgalvojumam, ka pirmie tās lietoja Līdijā, bet nav izslēgts, ka ar laiku uzradīsies vēl kāda senāka monēta. Savukārt mūsdienu elektroniskā nauda, tā, kas ir nemateriāla, šķiet, ir radījusi nelielu vērtības sajūtas pārrāvumu, cilvēki to tērē brīvāk nekā skaidru naudu un daudz labprātāk uzņemas kredītsaistības.

Taču, ja lasītājs naudas tēmai ir pievērsies nesen, nav specializējies ekonomikas un monetārajās teorijās, tad viņam šī būs īsta medusmaize. Tā vietā, lai lasītu daudzas biezas (nenoliedzami interesantas) grāmatas un tērētu savu ierobežoto lasīšanas laiku, te viņš pāris vakaros varēs iegūt informāciju par visu būtiskāko. Es gan neieteiktu raut grāmatu cauri uzreiz, jo aprakstītās teorijas un fakti ir no tiem, kas tomēr prasa nelielu apdomāšanu un pastrīdēšanos ar autoru.

Piemēram, es personīgi nepiekritu autoram jau pirmajā nodaļā. It kā jau pirmajā acu uzmetienā nauda kā enerģijas ekvivalents skan visnotaļ patiesi. Maksājam jau par pakalpojumu vai produktu, kas bēc būtības ir darba atvasinājums. Taču visam tam klāt siet evolūciju un mēģināt vispārināt to uz tādu kā simbiozi, man šķita pārāk paviršs piegājiens, tāda maldīga analoģija. Viena nodaļa, kurā tika runāts pa naudas dvēseli, par vērtību sistēmām, morāles un ētikas kontekstā, man negāja pie sirds. Tajā, manuprāt, bija par daudz dažādu svēto rakstu citātu, kas vietumis bija atrauti no konteksta un izklāsts pretnostatījās visai pārējai grāmatai. Saprotu arī, ka nevar runāt par naudu un aizmirst reliģisko sabiedrības aspektu, tas ir svarīgs un būtisks.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē atbilde uz jautājumu: kas ir nauda, tad droši lasi. Šī grāmata koncentrētā veidā sniegs informāciju, kas citkārt būtu jāmeklē pārdesmit citās grāmatās. Ja vēlāk vēlēsies, tad varēsi izlasīt arī tās. Savukārt cilvēkam, kurš par naudu jau ir labi informēts, šī atsvaidzinās un aktualizēs zināšanas par naudas vietu mūsu dzīvē.

Iepriekšējās dienas sala by Umberto Eko

Umberto Eko ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, un es samelotos, ja teiktu, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Pirmo reizi es to lasu latviski, līdz šim ir nācies lasīt tikai krievu un angļu valodā. Manuprāt, tiem lasītājiem, kuri labprātāk lasa latviešu valodā, šī grāmata būs krietns grāmatu plaukta papildinājums. Grāmatas eksemplāru izlasīšanai saņēmu no Jāņa Rozes apgāda, liels paldies viņiem par to!

17. gadsimta Eiropa, pasaules lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, paplašina impērijas un izdara jaunus atklājumus. Roberto della Grīva ir jauns itāļu augstmanis, nedaudz slimo ar personības dubultošanos, apveltīts ar nerimstošu zinātkāri, pārdzīvojis Kasāles aplenkumu, izglītojies Parīzē. Viņš, glābjoties no kuģa bojāejas vētr,ā nonāk uz kuģa Dafne. Dafnes komanda to ir pametusi atstājot kuģi perfektā kārtībā ar pārtikas krājumiem, eksotiskiem augiem un putniem. Roberto mēģinot atrisināt šo noslēpumu paralēli gremdējās atmiņās par savu iepriekšējo dzīvi, mēģina atrast savu vietu pasaulē, raksta vēstules savai Pavēlniecei. Lasītājam tiek piedāvāts ielūkoties Roberto pasaulē.

Kas ir galvenais Eko grāmatās? Pirmkārt, tā ir viņa spēja nodot tā laikmeta garu, par kuru sarakstīta grāmata. Te neatradīsies vieta anahronismiem, viss uzrakstīts tā, it kā autors pats būtu no tiem laikiem. Otrkārt, autors vienmēr savos darbos cenšas radīt metagrāmatu, grāmatu par grāmatām. Arī šis romāns nav izņēmums, tas ir pārpilns ar atsaucēm uz tā laika darbiem. Lai visas tās atrastu un saprastu, ir labi jāorientējas 17. gadsimta literatūrā, filosofijā, zinātnē un politikā. Protams, var paļauties uz citiem cilvēkiem un izlasīt viņu komentārus. Treškārt, visas Eko grāmatas ir kā kārtainas kūkas, slānis seko aiz slāņa, un kā ierobežojošais faktors izpratnei kalpo lasītāja erudīcija.

Taču autors nav kļuvis slavens tikai tādēļ, ka būtu rakstījis šausmīgi pārgudras grāmatas par lietām, kuras nevienam nav izprotamas. Autors ikkatru savu grāmatu raksta visiem lasītājiem. Grāmatu var lasīt kā vienkāršu romānu. Par jaunekli, kas viens uz kuģa cieš nebeidzamas mīlas mokas un ir pārņemts ar greizsirdību pret savu izdomāto alter ego. Var lasīt kā satīru par teoloģijas tēmu – no kurienes grēku plūdiem ņemts ūdens. Var lasīt kā ievadu koordināšu noteikšanas vēsturē un zinātniskajiem atklājumiem, kas ar to ir saistīti. Piebildīšu, te problemātika izklāstīta daudz saistošāk nekā dažā labā populārzinātniskajā grāmatā. Pat ja neesi Ziemeļitālijas politiskās vēstures nianšu pārzinātājs, nevajag uztraukties, to, ko vajadzēs zināt, autors Tev pastāstīs pats, ja vēlēsies varēsi vēlāk padziļināt savas zināšanas paša spēkiem, un pēc kāda laika pārlasīt grāmatu jau kā daudz gudrāks cilvēks. Var līdz ar grāmatas varoņiem trenēties retorikas un loģikas mākslā. Varēsi līdz ar Roberto skatīties kā pasaulē mainās paradigmas un kā baznīca zinātnē zaudē savas pozīcijas. Nemaz nav vērts runāt par to, ka grāmata ir pārbāzta ar simboliem, kurus visus atkost droši vien izdosies tikai retajam. Šis romāns ir radīts, lai ne tikai izklaidētu, bet arī izglītotu. Un šajā jomā Eko ir grūti pārspēt. Grāmatas daudzie slāņi nodrošina arī to, ka grāmatu pārlasot atklāsies arvien jauni sižeta aspekti, kas nemaz pirmajā lasīšanas reizē var tikt palaisti garām.

Viens no šādiem slēptajiem slāņiem (iespējams, ļoti acīmredzams slānis), katra grāmatas nodaļa ir nosaukta tāpat kā reāla viduslaiku grāmata. Vai te ir kāda sakarība, tas jāatklāj katram pašam. Lai gan būtu bijis labi, ja tulkotāja būtu palīdzējusi lasītājam atšifrēt šīs grāmatas, jo viņas nudien nav sarakstītas latviešu valodā, un paša spēkiem pēc latviskā nosaukuma būtu grūti domātās grāmatas atkost. Iespējams, ka tādējādi būtu labi pateikt, ka nodaļa ar nosaukumu Dialogi par lielākajām pasaules sistēmām ir reference uz Galileja „Dialoghi sopra i due massimi sistemi del mondo”. Kopumā par tulkojumu iespaidi labi. Tulkotāja izmanto visas mūsu valodas iespējas, lai nodotu pēc iespējas vairāk grāmatas nianšu. Protama lieta, ka es, iespējams, dažās vietās būtu lietojis citus vārdu, varbūt nebūtu latviskojis kuģu vārdus, bet tā jau vairāk ir piekasīšanās nevis nopietna problēma ar tulkojumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela. Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk labs stāsts, un kuri nevairās no papildus zināšanām, nebaida lasot domāt līdzi notikušajam un skatīties uz lietām kontekstā.

Kino. 100 būtiskas idejas by Deivids Pārkinsons

Kino nemaz nav tik sens izgudrojums, tam ir tikai nedaudz pāri par simts gadiem. Tomēr kā jau visas progresīvās lietas, tas ir ieņēmis lielu vietu masu kultūrā un mūsu ikdienas dzīvē. Visbiežāk, ja vien mēs neesam kinokritiķi vai nopietni kinomīļi, mūsu priekšstats par kino vairāk aprobežojas tikai ar pašu galaproduktu – filmu, kuru izrāda kinoteātros. Šī grāmata dod ieskatu kino konceptos un to vēsturiskajā evolūcijā, kas izveidojuši kino tādu, kādu mēs to pazīstam šodien.

Grāmata lasītājam tiek pasniegta kā alternatīvs ieskats kino vēsturē. Šeit kino vēsture ir dekonstruēta, autoraprāt, simts galvenajās idejās (Redzes inerce, Žanrs, Flešbeki, Montāža, Tuvplāni, utml.), kuru vēstures apskatīšanai tiek veltīta viena grāmatas lapaspuse. Ja standarta vēstures grāmatās esam raduši lasīt hronoloģiski, tad šeit sanāk lasīt pa šķirkļiem kā enciklopēdiju. Šī grāmata man arī asociējas ar bagātīgi ilustrētu enciklopēdiju. Izziņas un vizuālais materiāls ir ļoti bagātīgs, tā kā līdz šim par kino vēsturi nebiju īpaši interesējies, uzzināju daudzas jaunas lietas.

Piemēram, kino galvenais dzinējspēks, protams, ir bijusi peļņas gūšana, un ir pārsteidzoši uzzināt, ka mūsdienās, kā novitāte pasniegtais 3D kino, patiesībā ir jau n-tais Holivudas mēģinājums pārdot šo tehnoloģiju skatītājam. Arī B kategorijas filmas savulaik radušās lielajām kinokompānijām mēģinot pārstrukturēt savu peļņas gūšanas modeli. Visvairāk man patika nodaļas, kuras vēstīja tieši par kino uzņemšanas tehnoloģiju evolūciju, par skaņas un krāsu ieviešanu un par datorgrafikas izmantošanu.

Tā kā neesmu rūdīts kinoskatītājs, tad mani īpaši neizbrīnīja, ka lielāko daļu no šajā grāmatā piesauktajām filmām un režisoriem dzirdēju pirmo reizi. Nebija jau tā, ka būtu galīgi nekompetents, jo “Metropoli” un “Lubeni” esmu redzējis, un daļu no šī gadsimta kases gabaliem.

Šī nav grāmata, kurai piesēsties un izraut cauri vienā vakarā. Grāmata ir no tām, kuras lasīšanas procesu var un vajag izstiept vairāku nedēļu garumā. Grāmatas struktūra ļauj sākt lasīšanu jebkurā brīvi izvēlētā nodaļā. Lai lasītu par Dokumentālo kino, nav obligāti jāizlasa nodaļa par Mēmo kino vai Autorkino. Var droši lasīt par to, kas dotajā brīdī šķiet interesants un brīdim piemērots.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, viegls lasāmais, kas saistošā veidā ievedīs lasītāju līdz šim nezināmā pasaulē, kā tas bija manā gadījumā. Domāju, ka šī grāmata pamudinās mani izlasīt vēl kādu kino tehnoloģiju attīstības vēstures grāmatu.

Īsi par manu vēsturi by Stīvens Hokings

Hokings_IsiParManuVesturi_1Vaks_JanisRoze

Stīvens Hokings ir viens no maniem mīļākajiem populārzinātniskajiem autoriem. Viņa grāmatu „Īsi par laika vēsturi” izlasīju laikā, kad vēl gāju vidusskolā. Tās rakstīšanas stils bija atšķirīgs no tajā laikā pieejamajām populārzinātniskajām grāmatām, minimums formulu un diezgan vienkāršā valodā apskaidrotas lietas – par melnajiem caurumiem, notikumu horizontu, relativitāti un iespējamām laiktelpas objektu trajektorijām. Šo grāmatu esmu pārlasījis daudzas reizes. Uzzinājis, ka latviski beidzot ir izdota Stīvena Hokingsa autobiogrāfija „Īsi ar manu vēsturi”, man radās interese uzzināt ko vairāk par šo zinātnieku kā par personību. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas eksemplāru.

Grāmata ir autobiogrāfija. Hokings šeit stāsta pats par savu dzīvi. Par to, kā pavadījis bērnību, kā gājis skolā, kā izsities zinātnē. Lielākais uzsvars šeti tiek likts tieši uz akadēmiskajiem sasniegumiem, un par ģimeni informāciju lasītājs var uzzināt ļoti minimāli. Liela ietekme uz Hokingsa dzīvi ir viņa slimībai (amiotrofai laterālajai sklerozei), kura viņu piekala pie invalīdu ratiņiem. Tās rezultātā Hokingsa spējas komunicēt ar pasauli kļuva minimālas Taču, neskatoties uz to, Hokings ir precējies divas reizes un viņam ir trīs bērni. Tas arī nav liedzis viņam kļūt par slavenu zinātnes popularizētāju gan grāmatās, gan dokumentālajās filmās.

Sākšu uzreiz ar acīmredzamo, skaidra lieta, ka no cilvēka, kurš sazinās ar pasauli izmantojot balss sintezatoru, nevaram sagaidīt apjomīgu autobiogrāfiju. Hokingsam uzrakstīt teikumu nemaz nav tik viegli, tādēļ grāmatā mēs likumsakarīgi atradīsim tikai viņaprāt vissvarīgāko. Savai ģimenei viņš pievēršas tikai tā kā faktu konstatācijai, neieslīgstot detaļās. Tādējādi grāmata ir vairāk kā tāds dzīves kopsavilkums nevis pilnvērtīga autobiogrāfija. Te nebūs skolas gadu nebēdnības, mīlas dēkas vai skaļi skandāli. Lai gan, ja ticam britu skandālu avīzēm, tad Hokingsam būtu par ko mums pastāstīt. Žēl arī, ka nav dots dziļāks ieskats paša Hokingsa personībā, varbūt viņam būtu vērts atrast kādu savas biogrāfijas rakstītāju, kurš veiktu izpēti, intervētu cilvēkus un tādējādi atklātu Hokingsa personību no citu cilvēku skatu punkta.

Pat šajā neliela apjoma grāmatā liela daļa no teksta ir veltīta viņa teorijām. Taču grāmatas formāta dēļ šeit nav nedz zīmējumu, nedz paskaidrojošu diagrammu. Tas, manuprāt, nav labākais risinājums, jo, ja par melnajiem caurumiem es vēl spēju sekot līdzi, tad par stīgu izmantošanu laika mašīnas izgatavošanā man smadzenes atteicās palīdzēt, neskatoties uz to, ka nodaļu pārlasīju daudzas reizes. Katru vārdu atsevišķi sapratu, bet visu kopā ne. Iespējams, ka te pie vainas manas ierobežotās prāta spējas, lai gan līdz šim uzskatīju sevi par diezgan labi informētu cilvēku laika mašīnu jomā. Pret šo teoriju sadaļu man bija vislielākie iebildumi. Grāmatas ar viņa idejām mēs jau esam lasījuši un zinām, ka autors pie tām ir strādājis, tādēļ lapaspuses, kuras viņš varēja veltīt savai personībai , bet iztērējis savu teoriju kopsavilkumam, mani kaitināja.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmata ir kondensēta informācija par to, ko autors ir paveicis aptuveni piecdesmit gadu laikā. Tā patiešām ir ļoti īsa. Pirms sāk lasīt, vienkārši ir jāpadomā par cilvēku, kas to sarakstījis, un cik ilgu laiku tas viņam ir aizņēmis, un es pat teiktu, ka, iespējams, atrāvis laiku no daudz svarīgākām lietām. Tad uz grāmatas šķietamajiem trūkumiem varēs paraudzīties tā: ja cilvēks grib, tad viņš tomēr var, neraugoties ne uz ko.

Turms, nemirstīgais by Mika Valtari

Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.

Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.

Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.

Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.

Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.

PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”

Ceļā uz Maču Pikču by Marks Adamss

Katram cilvēkam ir vismaz pāris eksotiskas vietas, kuras viņš savā dzīves laikā vēlētos apmeklēt. Ne vienmēr tas izdodas, bet tas jau neaizliedz sapņot. Man tāda vieta sarakstā jau no bērnu dienām ir Maču Pikču. Šīs seno Inku pilsētas drupas tiek piesauktas katrā grāmatā, kura veltīta Dienvidamerikas vēsturei. Tā kā aizbraukt vēl nav sanācis, tad patlaban to kompensēju ar citu ceļojumu aprakstu lasīšanu. Ieraugot, ka Jāņa Rozes Apgāds drīzumā izdos grāmatu “Ceļā uz Maču Pikču”, ar nepacietību gaidīju, kad tikšu pie grāmatas izlasīšanas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Hairams Bingens III 1911. gadā devas ceļojumā uz Peru un atklāja Maču Pikču. Tas acumirklī padarīja viņu par slavenību un inku ekspertu. Apstiprinājās arī pieņēmums, ka Peru džungļi ir pilni ar zudušām pilsētām, par kurām neviens Rietumos neko nezina. Maču Pikču atklājumam bija liela nozīme – Peru nopietni sāka pievērsties sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un izpētei. Grāmatas autors savukārt savā mūžā piedzīvojumus praktiski nav meklējis. Viņš ir sūtījis žurnālistus uz interesantiem un mežonīgiem pasaules nostūriem, pats sēžot savā Ņujorkas ofisā. Kādu dienu viņš nolemj mest visu pie malas un sākt dzīvē darīt to, ko viņam patiesi vēlas, un dodas uz Maču Pikču. Tas nekas, ka kopš bērnības viņš nav gulējis teltī un par iešanu daudzdienu pārgājienos viņam ir tikai aptuvena nojauta.

Pārgājiens gan nav no vieglajiem, visu laiku nākas uzturēties augstkalnu apstākļos, pārtika un tualetes jāvelk līdzi uz mūļu mugurām, un līdzi jāņem pavadonis. Neviens mūļu dzinējs nekustēsies ne no vietas bez kokas lapām. Tad nu ceļojumam vēl jāsarūpē maišelis ar tām. Nevajag grāmatā saskatīt vien kokas lapu košļāšanas propagandu. Tā vienkārši Peru jau no seniem laikiem ir pieņemts. Vispār autors sniedz diezgan daudz praktiskus padomus, ja kāds atspertos sekot viņa gaitām. Vēlams būt labā sportiskā formā, lai varētu stiept smagas mugursomas, jābūt gatavam augstuma un klimata izmaiņām, parazītiem un dehidrācijai. Autors to visu izbaudījis uz savas ādas, un tādēļ viņa novērojumi ir diezgan pamācoši.

Autors ir malacis – viņš ne tikai izgāja Inku taku, kas ir tāds normāls piecu dienu pārgājiens, bet arī izgāja pa tūristu neiecienītu taku no Janamas uz Espiritupampu, kas prasīja pāris nedēļas. Pārgājienā notikušais ir dzīvi aprakstīts, un autors neaprobežojas tikai ar sevi, netiek aizmirsti arī viņa algotie mūļu dzinēji un pavadonis Džons Līverss. Džons skaitās, vismaz autora acīs, arī viens no lielākajiem Maču Pikču ekspertiem. Man gan tā Džona ekspertēšana aprobežojās tikai ar grāmatā aprakstīto – GPS kartēšana, fotogrāfiju uzņemšana un filmēšana.

Hairamam veltītās nodaļas atklāj viņu kā ambiciozu pētnieku ar bagātiem sievas radiem. Ir diskutējams jautājums, vai viņš tiešām uzskatāms par Maču Pikču un citu zudušo pilsētu atklājēju, ja par to eksistenci vietējie bija zinājuši vienmēr. Te vairāk var runāt par atklāšanu Rietumu pasaulei. Papildus viņa veiktie izrakumi un artefaktu izvešana uz ASV vēl joprojām ir strīda avots starp Jēlas universitāti un Peru. Tomēr viņš ar savām aktivitātēm novērsa nozīmīgu kultūras pieminekļu izpostīšanu un savā veidā padarīja Maču Pikču slavenu visai pasaulei.

Kas tad īsti ir Maču Pikču – inku valdnieku medību rezidence vai tomēr reliģiskas nozīmes centrs? Par reliģisko nozīmi liecina kaut vai Inku ceļš, pilsētā iešifrētais simbolisms. Valdnieku lauku rezidencei, par labu runā pilsētas novietojums pavisam dīvainā vietā. Gan jau, ka taisnība ir abām idejām. Uzreiz jābrīdina, ka pēc šādas grāmatas izlasīšanas, lasītājs var sajust mudinājumu pārbaudīt savu bankas konta atlikumu un aplēst, kad ērtāk būtu doties apskatīt Maču Pikču pašam. Autors tik labi apraksta Maču Pikču apkārtni, pārgājienus uz dažādām drupām un to vēsturi, ka neviļus gribas mest visu pie malas un lidot uz Kusko.

Grāmatā bija tieši tas, ko es sagaidu no ceļojumu grāmatas, smalki sabalansēts autora piedzīvojums, apmeklēto vietu vēsture un cilvēki, kas ceļā sastapti. Lasot gan jāsastopas ar latviešu valodā nesaprotamiem vai pārprotamiem vietu nosaukumiem, ja Vilkabamba vēl izskatās pēc latviešu vārda, tad Vajnapukaru jau ir grūti iegaumējama. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tiem, kas sapņo reiz nokļūt Maču Pikču.

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

Džordžs un Lielais Sprādziens by Hokinga Lūsija, Hokings Stīvens

Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.

Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.

Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.

Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.

Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …