Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

The Rithmatist (Rithmatist #1) by Brandon Sanderson

Ar Sandersonu nav tik traki kā ar Mārtinu, viņš gadā vienu grāmatu uzraksta, un tā garantēti ir laba. Ir man viena sērija, kuras nākamās grāmatas iznākšanu es gaidu, bet autors niekojas ar veco sēriju reanimēšanu, jaunu iesākšanu, bet manis interesējošo neraksta. Šī grāmata man mājās nostāvēja ilgu laiku, un teikšu kā ir, es viņu taupīju piemērotam brīdim.

Ikviens, kas kaut reizi ir skatījies multeni par izmeklētāju Capu un ērmiem, jau pašā sākumā visu sapratīs. Te maģija ir ļoti savdabīga. Magi Ritmatisti visas savas burvestības dara ar krīta palīdzību. Ne katra rokās krītiņš pārvērtīsies par instrumentu, ar kura palīdzību atdzīvināt uzzīmētos radījumus (krītiņus) un sūtīt tos cīņā. Ne katra uzvilkts krīta aplis spēs aizsargāt no mežonīgajiem krītiņiem. Tikai retajam ir dots kļūt par ritamtistu. Džoelam – apkopējas dēlam, šis talants ir gājis secen, taču zinātkāre ir pārāk liela, lai viņš atteiktos no sava sapņa. Viņam izdodas pierunāt profesoru Fiču mācīt viņam ritmatisku gudrības, neskatoties uz to, ka viņam nav talanta. Armedius Akadēmijā sāk pazust studenti, Džoelam un profesoram nākas iesaistīties izmeklēšanā.

Sāksim ar pasauli, tā kā jau no autora bija sagaidāms, ir ļoti labi nostrādāta. Neko daudz jau viņa neatšķiras no mūsu pašu, bet ir dažas nianses. Darbība norit ASV, taču atšķirībā no mūsdienu Ziemeļamerikas kontinenta, te atrodams vesels salu arhipelāgs. Izkatās, ka senos laikos tas cietis kādā kataklizmā. Visas šīs salas ir kolonizētas, taču kolonizatoriem ir lielas problēmas, mežonīgie krītiņi laiku pa laikam uzbrūk cilvēkiem. No kurienes viņi rodas un kas viņi ir, neviens nezina. Taču katram ritmatistam ir daudzus gadus jākalpo valdības karadienestā, jāpiedalās nebeidzamā karā Melnā torņa tuvumā. Taču tekstā šis karš nonāk tikai kā atbalss, neviens, izņemot ritmatistus, neko daudz nezina, kas tur patiesībā notiek, un parastam iedzīvotājam mežonīgie krītiņi šķiet leģenda. Kā jau katrā Sandersona pasaulē arī šajā ir daudz nopietnāka uzbūve nekā varētu šķist pirmajā acumirklī.

Krītiņu maģija ir ģeometrijas, precizitātes un interpretācijas apvienojums. Labam ritmatistam ir jābūt precīzam un labam zīmētajam. Jo lielāka krītiņa detalizācija, jo gudrāks tas ir un paklausīgāks. Ikdienā ritmatisti savā starpā cīnās tikai ritmatistu dueļos, taču karā viņi cīnās pret mežonīgajiem krītiņiem, un tur jau tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Autoram ir ķēriens izveidot interesantas maģijas sistēmas (man ir aizdomas, ka viņš ir ietekmējies no Dilli Dallī un Capa multenēm). Katras nodaļas sākumā ir pa krītiņu maģijas shēmai, tā rada lasītājam papildus realitātes sajūtu, maģijas noteikumi ir vienkārši un saprotami, tas, ko var izdarīt prasmīgs ritmatists, labi atspoguļots ilustrācijās. Autoram piemīt arī spēja pieturēties pie saviem likumiem un tādēļ nevajag gaidīt, ka pēkšņi uzradīsies kāds superritamtists.

Grāmatas galvenais varonis ir tipiskais puisēns, kurš gribēja, bet nevarēja. Zinot Sandersona iepriekšējos darbus nekad nevar zināt, vai puika pie kārotajām ritmatista spējām tiks vai paliks ar garu degunu. Džoela teorētiskās zināšanas ir apbrīnojamas, ja vēl ņem vērā, ka viņam kā neritmatistam nemaz nav tik viegli pie informācijas tikt. Taču nabadzība un spēju trūkums viņam nekādu gaišo nākotni nesola. Taču Džoels ir cīnītājs, kurš neļaus tādiem niekiem kā spēju trūkums atturēt no sava sapņa sasniegšanas. Viņam ir talants, un to viņš vēlas izmantot, par laimi pasaulē ir tāds profesors Fičs un ne pārāk izdevusies ritamtiste Melodija. Viņam piemīt tieksme pārstāstīt slavenu ritmatistu dueļus, un tie ir ļoti aizraujoši.

Galvenais ļaunais ir nezināms lielums. Viņš strādā aizkulisēs, ikdienas ļaunie darbi ir ritmatistu mīklainas pazušanas, dīvainu pēdu atstāšana. Ir zināms, ka viņš izmanto nestandarta ritmatistu maģiju, viņa krītiņi ir primitīvi, bet efektīvi. Iespējams, viņš pat lieto līdz šim nezināmas ritmatiskās līnijas. Šādos apstākļos visprātīgākais ir staigāt riņķī ar skābes spaini, lai efektīvi varētu izdzēst uzbrūkošos krītiņus. Patiesībā grāmatas lielāko daļu lasītājs kopā ar Džoelu pavada prātojot par to, kurš ir ļaunais un kādi ir tā motīvi.

Pats stāsts rit raiti un lasītājs knapi spēj tikt līdzi ar lapaspušu pāršķiršanu. Ar šo grāmatu es nosēdēju augšā līdz pulksten diviem naktī, lai tikai pabeigtu, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies. Te nav atrodamas garlaicīgas un neinteresantas vietas. Reizēm gan manas un autora domas par sižeta turpmāko attīstību kardināli atšķīrās, taču uz to es centos neapvainoties, jo galu gala tas ir viņa stāsts.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt interesantu un aizraujošu stāstu, kas noris perfekti noslīpētā pasaulē, iepazīt krītiņu maģiju, tad uz priekšu – nenožēlosiet! Nožēla iestāsies tikai brīdī, kad uzzināsi, ka līdz nākošās grāmatas iznākšanai ir jāgaida vēl labs laiciņš. Taču Sandersons lasītājus nepieviļ, viņš vienmēr uzraksta laikā un kvalitatīvi.

The Troupe by Robert Jackson Bennett

Pēc tam, kad izlasīju “City of Stairs”, es elektroniski iegādājos veselu kaudzi ar šī autora grāmatām. Nebija lielas cerības, ka savos iepriekšējos darbos atradīsies šedevrs, kas pielīdzināms “City of Stairs”, taču brīžos, kad vēlies izlasīt kaut ko labu ar garantiju, šāda taktika bieži sevi attaisno.

Vodeviļa ir traka, absurda un sapņaina pasaule, kurās uzvedumi notiek viens pēc otra savstarpēji nesaskaņoti. Sešpadsmitgadīgais Džordžs Karols ir pievienojies vodeviļai kā štata pianists. To viņš nedara, lai pelnītu iztiku, viņam ir sapnis. Viņš cer atrast savu tēvu, slaveno Heironomo Silenusu. Viņš jau labu laiku dzenas pakaļ sava tēva trupai, taču to sadzīt rokās nav viegli. Trupa visu laiku maina atrašanās vietu, sniedz priekšnesumu un pazūd nenoteiktā virzienā. Vēl vairāk, neviens no aptaujātajiem īsti neatceras trupas priekšnesumus, tie pagaist no atmiņas tā it kā pats cilvēks pēc to noskatīšanās izmainītos.

Ja jāpasaka vienā teikumā, tad grāmata ir par tumsas un gaismas cīņu. Laikā, kad Radītājs radīja pasauli, esība tika nošķirta no neesības, un tas zināmā veidā personificēja Neko. Šis Nekas cenšas atgriezt sev zaudēto. Taču pasaulei vēl viss nav zudis, kopš radīšanas brīža tajā atrodami Pirmās Dziesmas fragmenti. Dziedot kādu Pirmās Dziesmas daļu var uz brīdi likt tumsai atkāpties, nostiprināt realitāti un saglābt kādu pasaules daļu. Silenusa trupa nodarbojas ar šīs dziesmas dziedāšanu, un viņiem ir bīstami ienaidnieki, un tieši šie ienaidnieki liek trupai bēgt no vietas uz vietu, haotiskais turnejas plāns patiesībā nav nekāds plāns.

Grāmatas pasaule nemaz neatšķiras no mūsu pašu pasaules pērnā gadsimta sākumā. Cilvēki jau sen ir aizmirsuši par laikiem, kad pasaulē atgriezās Nekas un kā bija pirms tam. Pazudušās daļa pazūd pilnībā gan ģeogrāfiski, gan no atmiņas. Reizēm viņas (zaudētās pasaules vietas) var ieraudzīt palūkojoties ciešāk kādā neparastā ēnā, bet doties tur iekšā labāk nevajag. Par tām atceras tikai Pirmās Dziesmas nesēji. Šķiet, ka Nekā kalpi pirmās atguva tieši visfantastiskākās pasaules daļas, tādēļ par elfiem, fejām un vienradžiem mums ir saglabājušās tikai pasakas. Maģijas šajā pasaulē praktiski vairs nav. Atlikuši vien pāris veidi un vietas, kur tā darbojas.

Džordžs ir tipisks pusaudzis. Viņam vajag visu un uzreiz, ja nav, tad uzmet lūpu, rīkojas neapdomīgi un dzen uz priekšu sižetu. Viņa loma ir skaidra jau no paša sākuma, puisēns, kurš mēģinās izglābt pasauli, grib viņš to vai negrib. Viņš ir trūkstošais posms, kas gadsimtiem ilgo trupas ceļošanu spēs novest līdz mērķim. Labi, ka nedz Džordžs, nedz lasītājs šo mērķi nemaz nezin. Tādēļ Džordžs lielākoties cīnās par sava tēva mīlestību, tēvs gan lāgā nevar savu dēlu atcerēties un vispār uzvedas kā pilnīgs kretīns. Un tad vēl ir pāris meitieši, kuru uzdevums ir vest lasītājus maldināšanā un radīt Džordžam dvēseles problēmas.

Sileniuss –trupas vadītājs ir noslēpumaina personība, šķiet viņš vienīgais redz un saprot notiekošo. Ar saviem noslēpumiem viņš dalās nelabprāt, un cenšas visu nopietno izdarīt pats. Pārējiem nav nedz pieredzes, nedz ķēriena, viņiem arī nav Sileniusa mērķa. Šim tēlam ir izvēlēta ienīstamā cilvēka loma, viņš spēj salaist dēlī daudzas sīkas lietas, jo tās viņam nemaz nerūp, ar cilvēkiem viņš apietas kā ar lietām un, ja nebūtu viņa palīga Stanlija, tad trupa izjuktu jau pēc pāris dienām. Arī lasītājam, lai ar Sileniuss nav viņu tēvs, tiek dota iespēju viņu nedaudz nemīlēt, jo viņš nedalās ar saviem noslēpumiem.

Zinošāks lasītājs uzreiz stāsta struktūrā atpazīs tādu pieaugušo “Bezgalīgā stāsta” variantu, te gan princese nevienu pēc palīdzības nesūta un ticība pasaku tēliem pasauli nenostiprina. Pat tas, ko mēs uzskatām par pasaku tēliem, ir diezgan nežēlīgi pret cilvēkiem, tāda ir viņu daba un nekas, pat pasaules gals to nespēs mainīt.

Sižets nav pārāk samudžināts, un tā kā informācija tiek izsniegta pa pilienam, tad tālejošus secinājumus par to, kā viss beigsies ir diezgan grūti izdarīt. No sākuma mēģināju, bet tad atmetu visam ar roku un lasīju, lai uzzinātu kā tad viss beigsies.

Lieku 8 no 10 ballēm, labs darbs, nestandarta stāsts uz standarta mitoloģijas bāzes. Priekš manis vietām bija nedaudz par daudz pasaku elementu, kas reizēm šķiet norakstīti no bērnu dienu grāmatām. Vietām viss pārāk labi noveicas, un lietas globāli iet kā pa sviestu. Var redzēt, ka autors vēl tikai trenējas rakstīšanā.

Kapteiņa Blada odiseja by Rafaēls Sabatīni

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatu sēriju. Drīz jau būšu ticis pusē. Grāmatas izvēlēties paliek arvien grūtāk. Krējumu jau esmu nosmēlis, un palikušas tādas, kuras dotajā brīdī mani ne pārāk uzrunā. Kapteiņa Blada odiseju izvēlējos tikai tā iemesla dēļ, ka neko par viņas saturu neatcerējos, lai gan bērnībā biju lasījis.

Angļu ārsts Pīters Blads tiek netaisnīgi apsūdzēts valsts nodevībā un notiesāts uz nāvi. Laimīgā kārtā palicis dzīvs, viņš nonāk pirātu vidē. Drošsirdībā, izveicībā un veiksmē pārspēdams visus “amata brāļus”, pirātu kapteinis Blads kļūst par īstenu Jaunās pasaules jūru “Robinu Hudu”.

Grāmatas darbība noris septiņpadsmitajā gadsimtā, pirātu ziedu laikos. Kur pirāti, tur piedzīvojumi un nabaga kapteinim Bladam piedzīvojumu netrūkst. Stāsts ir domāts pusaudžu lasītājam, tad kad galvenais ir spraigs sižets , kolorīts varonis un romantiska pasaule. Ja skatās uz grāmatu ar tādu piegājienu, viņa ir gandrīz perfekta.

Pieaugušam cilvēkam gan viņa šķitīs pavisam dīvaina. Sākšu ar pozitīvajām lietām, autors negaidīti labi izprot pirātu ekonomiku un komandas pakļautību kapteinim. Varbūt grāmatas, kuras es esmu lasījis par pirātu sabiedrības organizāciju ir rakstītas balstoties uz šo grāmatu. Šis negaidītais reālisms piedzīvojumu grāmatā mani patīkami pārsteidza. Nevar noliegt arī autora spēju interesanti rakstīt, lasi, un grāmata iet uz priekšu, ka prieks.

Tagad nepozitīvās lietas. Galvenā varoņa attiecības ar viņa iemīļoto Arabellu nudien ir dīvainas. Viņš to meiteni ir saticis labi, ja pāris reizes, pārmijuši dažus vārdus un viss – abi ir gatavi precēties! Aizraujas ar greizsirdību, daudz domā un ātri apvainojas. Tas viss notiek daudzu gadu garumā, kur laiks starp tikšanās brīžiem ir pat pāris gadu. Bet ko nu tu īstai mīlestībai padarīsi!

Stāstījums, lai arī raits, sevī satur daudzus maitekļus, kurus tajā sabāzis pats autors. Laiku pa laikam stāstīdams no kaut kurienes ņēmis informāciju. Tādējādi pirms laika pasakot priekšā, kurš dzīvos un kurš mirs. Blada kā galvenā varoņa tēls ir visnotaļ šablonisks. Viņš sevi uzskata par ģēniju, savu uzskatu pareizību regulāri pierāda ar darbiem. Ar pirātismu nodarbojas tikai tādēļ, ka citu jau Karību jūrā nav ko darīt. Laiku pa laikam viņš iestājas karaļa dienestā un viņu vienmēr uzmet. Viņam ir pāris ietekmīgu ienaidnieku, kas ir gatavi dzīties Bladam pakaļ ar veselām armādām. Taču Blads vienmēr paliek džentelmenis, izņemot gadījumus, kad uz nedēļu aiziet plostā.

Vēl man radās jautājums, kur šis izveicīgais pirāts lika salaupīto naudu? Viņš izlaupīja veselas pilsētas, spēja nofinansēt līdz piecsimts vīru karaspēku. Taču nekur neparādās atbilde, kur kapteinis Blads ieguldīja nopelnītos līdzekļus. Tā kā Tortugas gubernators labprāt nodarbojās ar pirātu ekspedīciju finansēšanu, rodas aizdomas, ka arī nabaga Blads tā arī nespēja tikt ārā no kredītlīnijas žņaugiem.

Šādā grāmatā runāt par klavierēm krūmos un citām tik pat garlaicīgiem sižeta glābšanas paņēmieniem būtu nevietā. To ir daudz un biezā slānī. Bladam pēc būtības neveicās tikai grāmatas sākumā, visās pārējās neveiksmēs ir vainojama viņa nespēja pievaldīt muti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi pārsniedzis sešpadsmit gadu vecumu, tad neko īpašu šajā grāmatā vairs neatradīsi.

Jelgava 94 by Jānis Joņevs

Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara – ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.

Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.

Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams.

Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši – ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir tāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.

Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.

Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem – ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.

Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.

InterWorld (Interworld #1) by Neil Gaiman, Michael Reaves

Šī grāmata manā grāmatu plauktā nelasīta mētājās vismaz piecus gadus. No sākuma biju to pasūtījis kā Geimena grāmatu, bet tad ieraudzīju otru autoru, un kaut kā negribējās vairs lasīt. Tagad, kad uznāca vēlme izlasīt kaut ko īsu, bet, iespējams, labu, beidzot pieķēros šai grāmatai.

Džouijs Hārkers (Joey Harker) ir pavisam parasts pusaugu puika. Vienīgā viņa spēja ir apmaldīties pat pazīstamās vietās. Viņš absolūti neorientējas telpā, un pazaudēties pašam savā mājā viņam nesagādā nekādas problēmas. Taču kādu dienu viņš pavisam nejauši atklāj, ka spēj pārvietoties uz paralēlajām pasaulēm. Tās ne ar ko daudz neatšķiras no viņa paša Zemes, viņas ir tikai mazlietiņ savādākas. Taču cilvēki ar šādām spējām ir uz izķeršanu. Redz, tā Multiversa daļa, uz kuras atrodamas Zemes, saukta par Loku, ir ierauta nebeidzamā karā. Viens Loka segments pakļaujas maģiskiem likumiem un darbojas zem nosaukuma HEX otrs zinātnei Binary. Abas šīs civilizācijas mēģina iekarot visas Loka zemeslodes, tas nekas, ka tādu ir triljoniem. Lai to izdarītu, abām pusēm ir vajadzīgi enerģijas avoti, un Džouijs tāds ir.

Grāmatas pasaule ļoti atgādina Prečeta “Garo Zemi”, vismaz cik tas attiecas uz paralēlajiem visumiem. Pati ceļošana gan nav viegla, te pirms ieiet citā pasaulē ir jāšķērso InterWorld, un šis pasākums pats par sevi ir vesels piedzīvojums ar izkropļotu telplaiku un portāliem.

Sižets savukārt ir orientēts uz piedzīvojumiem. Te galvenais varonis nenododas dziļām filozofiskām pārdomām par ētikas un morāles jautājumiem. Viņš ir vienkāršs puika, kas dara, ko var, un kā sanāk, tā sanāk. Viņa rīcībā nav lielas loģikas, bet pāris galvenie principi viņam tomēr ir. No kuriem pats galvenais, kas nepieciešams katrā jauniešu romānā – ja tavi draugi ir briesmās, glāb tos, neskatoties uz neko. Varbūt tas tādēļ, ka viņa draugi patiesībā ir viņš pats, tikai no citas pasaules. Cik var noprast, Džouijiem ir palaimējies būt tiem, kuri piedzimst ar spējām staigāt pa paralēlajām pasaulēm bez maģijas vai zinātnes palīdzības, viņi to var izdarīt pavisam vienkārši. Tādēļ viņi reizē ir arī galvenais enerģijas resurss. Lai izbēgtu no akumulatora likteņa, viņi ir izveidojuši savu partizānu kustību, kas cīnās gan pret HEX gan pret Binary.

Spēju ziņā galvenais tēls grāmatas laikā pieaug diezgan nopietni no neveikla puišeļa līdz komandosam. Lasot visa tā izaugsme notiek tik dinamiski, ka nerodas nekādu problēmu ar jaunā censoņa pārvēršanos bezmaz vai supervaronī. Skaidrs, ka viņš no atstumtā kļūst par grupas līderi. Tā teikt, katram puišelim vai meitenei, kas lasīs šo grāmatu, pašapziņas līmenis nedaudz tiks pacelts un nenoliedzami iedarbināta fantāzijas par jautājumiem kā būtu, ja būtu.

Pārējiem grāmatas varoņiem diemžēl ir atvēlētas tikai dekorāciju lomas, kurās viņi pilda noteiktas funkcijas. Piemēram, tapt noķertiem. Palīdzēt grūtā brīdī, nedaudz parunāties, lai lasītājs labāk izprastu jauno pasauli.

Antagonisti savukārt ir pārņemti ar iekarošanas māniju, viņiem tas ir vienīgais dzinulis, sagrābt varu visā lokā. Lai to sasniegtu, viņiem ir vajadzīga liela enerģija. Cilvēkus līdzīgus Džouijam viņu uzskata tikai par baterijām. Lady Indigo – ir ragana, kas vēlas uzkalpoties vēl augstāk varas vertikālē un viņa ir vienkārši ļauna. Arī viņas tiešais priekšnieks Lord Dogknife izceļas tikai ar sadismu un ļaunumu. Tādējādi, galvenie ļaunie ir pasniegti visgarlaicīgākajā veidā kāds vien ir iespējams.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram, interesanta pasaule un varonis, kuram just līdzi. Tai pat laikā autori nav spieduši uz reālismu, un nevienā brīdī lasītājs neaizmirst, ka atrodas izdomātā pasaulē. Iespējams, ka grāmatai par sliktu nācis fakts, ka tā bijusi iecerēta kā televīzijas seriāls.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …