Navigate / search

Rīgas kuprītis by Aivars Kļavis

Rīgas kuprītis

Šī ir tetraloģijas „Viņpus vārtiem” otrā grāmata. Un skaidrs, ka izlasot pirmo, es gribēju izlasīt arī otro. Šai vēlmei bija vairāki iemesli, bet galvenais – redzēt, kā autors savu ne tik tradicionālo latviešu vēstures interpretāciju virzīs tālāk. Grāmatu „Rīgas kuprītis” ieguvu pateicoties tam, ka izdevniecība Zvaigzne ABC šo ciklu pārizdod.

Kuprītis Tomas Šulcs ir šīs grāmatas galvenais tēls. Bērnībā gandrīz gājis bojā lielajā ugunsgrēkā, kas radās Rīgas aizstāvjiem nodedzinot Maskavas priekšpilsētu, bet brīnumaini izglābts. Cena gan viņam bija jāmaksā visai augsta, kupris uz mūžu un vājas acis, kas nepanes saulesgaismu. Tomēr ja kādam tirgotājam vai rūpniekam vajadzīga naudiņa, viņš zina, ka jānāk ir tieši pie kuprīša. Varētu teikt parasts augļotājs, kas dzīvo deviņpadsmitajā gadsimtā, taču tā vis vienkārši nav. Augļošana ir aizsegs kā veikt savu misiju, kuras dēļ tad viņš uz zemi atsūtīts un no sava likteņa neviens nevar aizmukt.

Latviešu tautai savs liktenis nemaz nerūp, galvenais lai paēdis, dzīvs un nauda ķešā. Kungi nāk un iet, latvieši pie tā ir tā pieraduši, ka vairs pat neapzinās, ka varētu būt brīvi. Pat kļūstot brīvs, viņš nemaz nezin, ko ar šo brīvību pasākt un kā tas ir, kad par tevi neviens negādā. Tādi cilvēki kā Tomass ir nākuši, lai virzītu latviešus uz šo brīvību, ja vajag pareizi pavirzot notikumus, pasviežot pa idejai, palīdzot ar naudiņu vai parunājot ar īsto cilvēku īstajā vietā. Un tad , kas zina pēc gadsimtiem latvieši brīvi kļuvuši arī sapratīs, ko ar šo brīvību darīt.

Varētu teikt, ka autors izmanto stereotipus, kas mūsos iesakņojušies par latviešu tautu, kas septiņsimts gadus pavadījuši verdzībā svešzemnieku apspiesti. Uz to pamata tiek radīts mīts par alternatīvu Latvijas vēsturi. Vispārējās vadlīnijās tā pat izskatās tāda pati kā vēstures grāmatās rakstītā, taču autora izdomātie personāži šiem notikumiem piešķir pavisam citu interpretāciju. Kāds sūrāks nacionālistiski noskaņots lasītājs varētu pat apvainoties, ka viņa tauta ir atspoguļota no tik nepatīkam skatu punkta. Un, ka pat brīvība tai jāizcīna ar svešzemnieku palīdzību. Bet skatoties uz mūsdienu notikumiem, reizēm šķiet, ka autors nemaz no patiesības nav pārāk novirzījies. Valdību mēs lamājam it kā to mums kāds no Marsa būtu uz kakla uzgrūdis, joprojām slavinām tos, kas zog, bet dalās un sapņojam par stingru roku, kas mūs visus ieceltu saulītē.

Pats sižeta risinājums par personībām vēstures ietekmētājām gan nav nekas unikāls un savā lasīšanas pieredzē esmu sastapies ar to visai bieži. Tomēr autoram šo paņēmienu ir izdevies realizēt visai filigrāni un pārdomāti. Te nav Lāčplēšu, kas izlien no krūmiem un visiem sadod, šeit viss notiek it kā pa īstam. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika labāk par pirmo daļu, galvenais tēls te bija daudz apsviedīgāks un varētu pat teikt pragmatiskāks.

Adiamindes āksts by Aivars Kļavis

Adiamandes āksts

Pirms kāda gada izlasīju cikla “Viņpus vārtiem” grāmatu “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Izrādījās, ka tā bija cikla pēdējā un noslēdzošā grāmata. Tagad uzzinājis, ka cikls tiek pārizdots, nolēmu izmantot iespēju un izlasīt arī pirmo grāmatu. Tā ar Zvaigznes ABC gādību „Adiamindes āksts” nonāca manos nagos.

18. gadsimts. Latvijas teritorijā notiek kārtējā lielā pārdalīšana. Plosās mēris un sveši karaspēki. Zemnieki ir spiesti pamest savas mājas un glābties mežā. Mežā netālu no Adiamandes tad arī piedzimst Gothards, kuru vēlāk visi sauks par Adiamindes Ākstu, bet kurš patiesībā būs noteicējs visā Skultē.

Grāmatas galvenais stāsts ir par Gothardu, parastu zemnieku ļaužu dēlu, kurš kļuvis par galveno padomnieku muižniekam un tirgotājam fon Šulcenam. Šulcens savā dzīvē ir sasniedzis visu, ko varējis, iekļuvis Rīgas rātē, veiksmīgs tirgotājs, lielu zemju īpašnieks, tikai ar ierakstīšanu muižnieku matrikulā viņam nekā nevedas. Gothards ir tas, kas viņam palīdzēs tur iekļūt. Bet Gotharda lielais dzīves uzdevums nebūt nav panākt viena bagāta tirgoņa ierakstīšanu muižnieku reģistrā, viņa uzdevums ir panākt, lai kāds ierobežo Vidzemes muižnieku patvaļu pret saviem zemniekiem.

Papildus vēl ir stāsts par reiz bijušo Metsepoli, vienu no pēdējām neieņemtajām Vidzemes pilīm, kura vēl kādu laiku spējusi diktēt noteikumus sev pakļautajā teritorijā un par vēlāko šo zemju nomnieku Sanderu Pernefogelu.

Lasot grāmatu rodas priekšstats par latviešiem kā diezgan nesaticīgu tautu, kurai galveno kārt rūp, lai kaimiņam neklātos labāk par viņu. Tos, kas dzīvē izsitušies, viņi īpaši neciena, ne jau par velti Gothards tiek saukts par Ākstu. Protams, tikai aiz muguras. Kā uzskata paši latviešu zemnieki, viņiem ir vienalga, kurš ir saimnieks, galvenais, ka tas nav vietējais. Te velkamas arī paralēles ar Sanderu Pernefogelu, kurš savulaik esot bijis aplam švaks savu īpašumu apsaimniekotājs. Kādēļ? Tādēļ, ka bijis cēlies no pašu vidus, tas nekas, ka skolojies Vācijā un kļuvis bagāts. Neviens viņu neciena, līdz brīdim, kad viņš sāk pielietot spēku. Diplomātija tiek vērtēta kā vājuma pazīme, spēks kā laba saimnieka atribūts. Šķiet, ka šī latviešu uztveres īpatnība cauraudīs visus tetraloģiju. Kaut kas līdzīgs bija sastopams arī grāmatā „Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Es gan personīgi šim autora viedoklim nepievienojos un uzskatu, ka tas varbūt tāds veidojies, lai paironizētu par latviešiem kā tādiem. Izceļot savstarpējo nenovīdību un nepieciešamību pēc īsta saimnieka kā galveno vēstures virzītājmotīvu.

Par pašu vēsturi un tās veidošanos man gan autoram jāpiekrīt. Nav tādu valdnieku, kas plāno ko darīt, lai rīt mēs nonāktu tur. Visa vēsture sastāv no vienas vienīgas ikdienas, kur notikumus veido nevis ģeniāli plāni, bet parasti ikdienas darījumi un aizvainojumi. Kā ironiski izsakās Šulcens, runājot par Kalendāra nemieriem:

„Visa pagātne ir pilna ar tādām iepelējušas, sālītas cūkgaļas mucām. Pareizāk sakot, visa pagātne no tādām mucām vien sastāv.”

Cilvēkiem jau nepatīk lasīt par vēsturi kā sīku savstarpēju kašķu kopumu, kas laiku pa laikam rada kādu globālāku uzplaiksnījumu. Cilvēkiem patīk lasīt par lielām idejām, tautas vispārējo noskaņojumu kādā jautājumā un virzīšanos uz gaišo nākotni, gudru cilvēku lēmumu iespaidā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, noteiktu lasīšu arī turpmākās daļas. Bonusā grāmatas beigās ir aprakstījis savā darbā izmantotās vēstures liecības, faktus un avotus. Tā teikt, lai izdomātais nesajaucas ar realitāti.

Mans lidojums uz Gambiju by Herberts Cukurs

Mans lidojums uz Gambiju

Tā kā esmu dzimis un audzis Gambijā (Latvijas), tad ieraugot šo grāmatu grāmatveikala plauktā, man uzreiz bija tā jānopērk. Galu galā no mūsu Gambijas īstajā ir pabijis tikai mans brālis. Te ir viņa ceļojuma apraksts uz Gambiju. Gan jau arī es tur reiz aizdošos.

Herberts Cukurs savulaik kļuva slavens visā pasaulē ar savu lidojumu no Rīgas uz Gambiju. Tas bija laiks, kad aviācija vēl bija bērna šūpulī, un šāds ceļojums pat ar vairākkārtējām nosēšanās reizēm bija risku pilns, un dabūt galu nebija nekādu problēmu. Pirms viņa šādu pat lidojumu bija uzsācis Pūliņš, bet tas avarēja jau ceļa sākumā. Tas radīja Cukuram papildus problēmas, jo neviens nevēlējās finansēt šādu jau reiz izgāzušos pasākumu, tādēļ nācās lidojumu uzsākt pa kluso, lai nekļūtu par nievu un apsmieklu objektu.

Jāatzīst, ka viņa C3, lai ar’ izcili konstruētai lidmašīnai, bija viens nopietns trūkums – nebija kārtīga motora. Lidojumu uzsākot lidmašīnai ir vecs Renault motors, kuram bieži trūkst jaudas, un gandrīz ikkatrā aerodromā viņam ir nepieciešams kapitālais remonts. Bet visu cieņu lidotājam un lidmašīnas konstruktoram, šī lieta viņu nemaz neatturēja no sava projekta realizācijas.

Par pašu ceļojuma aprakstu, jāatzīst, tas ir uzrakstīts saistoši pat mūsdienu lasītājam. Autors nenoliedzami dod priekšroku frančiem, tie viņam arī ir īsti palīgi šajā pasākumā. Angļi savukārt viņā rada vilšanos, sevišķi tie, kas administrēja Gambijas aerodromu. Galvenais risks, izņemot avarēšanu, bija nonākšana arābu (mauru) gūstā. Tie tajos laikos specializējušies lidmašīnu notriekšanā un pilotu gūstīšanā.

Interesanti, ka arī visas melno afrikāņu ciltis tika uzskatītas par slēptajiem kanibāliem. Par dažiem Gambijas un Senegālas apgabaliem stāstīja briesmu lietas. Cik tur bija patiesības, nezinu, bet autors bija pārliecināts, ka šie dabas bērni spēs viņu arī apēst. Lai gan no otras puses pret iezemiešiem šis izturējās demokrātiski un bez nekāda augstprātīguma.

No otras puses, autoram nebija nekādas informācijas par vietu, uz kuru viņš dodas. Ko gan citu varētu teikt par cilvēku, kurš malārijas apsēstos džungļos dodas šortos, bez moskītu tīkla un riktīgiem zābakiem! Skaidra lieta, ka malāriju viņš dabūja un, lai ar hinīns ir laba lieta, bet pat mūsdienās to pilnīgi izārstēt, šķiet, nav iespējams.

Vispār jau šķiet, ka ja ne lidmašīnas motora tehniskās problēmas, tad lidotājam viss tas pasākums būtu bijis viens vienīgs plezīrs. Bet nu šajā jomā viņam bija melnā strīpa Renault nobira pēc Gambijas sasniegšana,s un vietā nopirktais Džipsijs ar bija rūpnīcas brāķis, kas rija eļļu uz nebēdu.

Kopumā grāmatai 9 no 10 ballēm, lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumi, šis būs interesants divdesmitā gadsimta sākuma skatījums par aviāciju, Āfrikas tautām un zudušo Kurzemes koloniju Gambiju.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Leišmalīte

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.