Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.
Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.
Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.
Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.
Šo grāmatu man vajadzēja tajā brīdī, kad es ieraudzīju viņas vāku. It kā jau mīlu stāstīt, ka manus žanru lasīšanas paradumus definējušas sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.”, “Fantastikas pasaulē” un “Apvārsnis”. Taču ne mazāku iespaidu uz mani atstāja pusaudžu gados lasītās sērijas krievu valodā “Зарубежная фантастика” un “Библиотека Приключений и Научной Фантастики”, tādēļ vienkārši nevarēju grāmatu palaist garām. Tās sagādāšana gan nebija tik vienkārša, jo iznākusi salīdzinoši nesen, un no Krievijas pašam sūtīt nebija vēlme, tad nācās vien iet uz Polaris grāmatnīcu un pasūtīt, izmantojot viņu pakalpojumus. Un skat, pēc nedēļas grāmata jau bija manā plauktā.
ŠĪ grāmata sastāv no četriem stāstiem, kā jau tas norādīts viņas nosaukumā. Pirmais stāsts ir veltīts sērijas “Библиотека Приключений и Научной Фантастики” izdošanai. Šīs sērijas pirmsākumi meklējami vēl pirms Lielā Tēvijas kara, kad tika izlemts izdot grāmatas, kuras būtu interesantas un pamācošas pusaudžiem. Tā nu šī izdošana turpinājās daudzus gadu desmitus. Autors izstāsta un parāda visu, ko vien viņš zina par šo sēriju. Te ir atrodams bagātīgas ilustrācijas, kas parāda grāmatu izdošanas tendences. Ja sākumā tika kopētas franču Žila Verna grāmatu sērijas, tad ar laiku mākslinieki paši piešāva roku. Tāpat vāku dizains un iespiešanas kvalitāte daudz liecināja par grāmatas izdošanas brīža tipogrāfijas stāvokļa, papīra un krāsu pieejamības. Sērija bija tik populāra, ka var pat uzrakstīt šo to par pakaļdarinājumiem. Jāpiezīmē, ka daļa no šīs sērijas grāmatām nonāca arī līdz latviešu lasītājam sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros.
Otrā un visizvērstākā tēma ir par zinātniski fantastisko darbu publikāciju vēsturi žurnālā “Техника-молодежи”. Tas ir savdabīgs spogulis, kas parāda padomju fantastikas rašanās etapus. Ideoloģijas uzspiestos standartus un reizēm žurnāla redakcijas uzdrīkstēšanos izdot kaut ko ne pārāk atbilstošu partijas līnijai. Kopsavilkumā sākumā ar padomju fantastiku bija pavisam švaki, pat ASV publicētie un žurnālā pārpublicētie viduvējie darbi gāja uz urrā un lika padomju fantastiem grauzt nagus. Bet tad atnāca Jefremovs un brāļi Strugacki, ar kuriem tad arī aizsakās nopietna fantastikas žanra attīstība. Autors daudz laika veltījis tam, lai pavēstītu ko kurā laika periodā drīkstēja publicēt ko ne, izskaidrojot arī kādēļ. Piemēram, Klarka viena no Kosmiskajām Odisejām nogāza žurnāla redakciju, jo publicētajā stāstā zinātnieki tika saukti padomju disidentu vārdos. Cenzūra nepamanīja, redakcija nenokontrolēja, partija bija dusmīga.
Trešais stāsts ir par padomju laikos publicētajām zinātniski fantastiskajiem aprakstiem. Tiek kalpoja kā ieskati tajā kā padomju rakstnieks, zinātnieks, slavens cilvēks vai vienkāršs biedrs redzēja Gaišo nākotni. Parasti prognoze apraksts bija visnotaļ tuva nākotne, kurā Gaišā nākotne ir pavisam tuvu, pilsētās lido automobiļi un komunisms uzvar visā pasaulē. Taču kā jau tas īstermiņa prognozēm lemts, tās uz prognozēto datumu vēl atceras lasītājs, un ir neliela vilšanās gan autoram, gan lasītājam. Taču šie īsstāstiņi ļoti labi ilustrē laikmeta cerību attīstību, un var tikai apbrīnot autora pacietību to visu atrast, sakompilēt un uzrakstīt secinājumus.
Ceturtā un pēdējā nodaļa ir par sēriju “Зарубежная фантастика”, domāju, ka padomjlaikos to ir lasījuši daudzi, ja jau pat es to darīju. Man bija interesanti novērot, kā daļa no šīs sērijas grāmatām ar pāris gadu nobīdi tika izdotas latviešu valodā mūsu pašu “Fantastikas pasaulē”. Laikam tā bija drošāk, ja jau lielais brālis izdeva un nevienam par to nekas nebija, tad arī latviski var droši. Šī man vairāk bija gremdēšanās atmiņās, skatoties uz grāmatu vāku ilustrācijām un cenšoties atcerēties, kur un kad es šo grāmatu lasīju. Visas gan man nav paveicies izlasīt, bet lielāko daļu gan. Ja kāds nezina, tad šajā sērijā ir fantastiski stāstu krājumi.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaists noformējums, autors ir īsts erudīts zinātniskās fantastikas izdošanas smalkumos un labprāt ar savām zināšanām dalās ar lasītāju. Grāmata ir katra iztērētā centa vērta, pat tagad pēc izlasīšanas es viņu laiku pa laikam pāršķirstu. Ja kāds sadomātu uzrakstīt un izdot grāmatu par zinātniskās fantastikas sēriju izdošanu Latvijā, tad šis darbs viņam varētu kalpot kā iedvesmas avots.
Tā kā zinātnisko fantastiku jau lasu no bērna kājas, nolēmu nedaudz pacenties un izlasīt par šo jomu kaut ko gudru un akadēmisku. Vajag jau reizi pa reizei izglītoties un sistematizēt savas zināšanas. Es sevi uzskatu par rūdītu zinātniskas fantastikas lasītāju un zinātāju. Patiesībā atrast normālu grāmatu, kurā autori nebūtu aizrāvušies ar literatūras teoriju vien, bija grūti, beigu beigās izvēle krita uz šo grāmatu.
Grāmata izdota pirms divpadsmit gadiem, un tādēļ jaunākās vēsmas tā vairs neaptvers, lielākoties analīze beidzas ar divtūkstošo gadu. Grāmata sadalīta trijās daļās – pirmā vēsta par zinātniskas fantastikas vēsturi, otrā par kritisko pieeju. Ja pavisam smalki tad – marksisma, feminisma, postmodernisma un homoseksuālistu kontekstā. Pēdējā nodaļa veltīta apskatot apakšžanrus un galvenās tēmas. Te var izlasīt esejas par žanra ikonām, utopijām, kosmiskajām operām, alternatīvo vēsturi un daudzām citām tēmām.
Kā jau ierasts, sākšu ar kritizēšanu. Grāmata apskata ļoti šauru zinātniskās fantastikas darbu loku. Proti, izvērsta analīze ir tikai par angļu valodā rakstošo autoru darbiem. Ja vēlies ko uzzināt par mongoļu zinātniskās fantastikas tradīcijām, tad aizmirsti. Tas pats sakāma par japāņiem, ķīniešiem, vāciešiem, poļiem un Austrumeiropu kopumā. Tādēļ vēstures lasīšana lielākoties izvēršas par ASV rakstnieku vēsturisko attīstību. Jā, Žils Verns un Herberts Velss tiek pieminēti, bet tikai pašā sākumā.
Taču tas viss būtu nieks, ja vien eseju autori būtu pacentušies izlasīt vismaz vairāk par desmit grāmatām. Lasot radās aizdomas, ka viņi ir paņēmuši kādas desmit grāmatas, kuras jau tā ir izanalizētas visos stūros un tad vienkārši izvilkuši vajadzīgos citātus, lai to pabāztu zem konkrētās esejas nosaukuma. Lasot par zinātniskās fantastikas kontekstu un apakšžanriem, rodas priekšstats, ka Ursuas le Gvinas “Tumsas kreisā roka” pēc būtības kalpo visām pudelēm par korķi. Nē, grāmata ir labu labā, bet varēja jau cilvēki tomēr pacensties, lai parādītu plašāku skatījumu uz zinātniskās fantastikas literatūras klāstu. Nepiedodami ir tas, ka autori pilnībā neapskata tādus fenomenus kā Star Wars, Star track un Dr. Who. Tie taču angliski runājošās valstīs bija nopietni spēlētāji. Labākajā gadījumā šīs filmas un seriāli ir izpelnījušies garāmejošu piezīmi.
Vispār netiek apskatītas iespējas, ka viena grāmata var piederēt pie vairākiem apakšžanriem uzreiz. Un tas neskatoties, ka gandrīz katrs no autoriem piemin vienas un tās pašas grāmatas! Varēja jau kāds no viņiem pacensties un uzcept kādu eseju par to, cik grūti ir atdalīt un atrast tīru zinātniskās fantastikas darbu. Tāpat sagaidīju arī ko vairāk saistībā ar katra konkrēta apakšžanra evolūciju, kā laika gaitā izmantojot vienus un tos pašus literāros paņēmienus mainās literārā darba konteksts. Ka autori viens no otra ietekmējas un kopīgi attīsta zinātnisko fantastiku.
Arī autoru rakstīšanas stils ir visnotaļ atšķirīgs, sākot no akadēmiski sausa, kur ne velna nevar saprast un smadzenes vienkārši izslēdzas, līdz entuziasma pilnam stāstījumam, no kura grūti atrauties.
Kopumā grāmata man tomēr deva to, ko es vēlējos, salikās pa plauktiem galvenās zinātniskās fantastikas tēmas, nedaudz vairāk zinu par šī žanra attīstības vēsturi ASV. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, un tagad tik jāatrod kaut kas līdzīgs par zinātniskās fantastiku PSRS.
Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu nevarēja būt nekāda runa. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, autores iepriekšējā grāmata „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā”, lika man saprast, ka, ja tiks sarakstīts kaut kas līdzīgs, es noteikti būšu lasītājs. Otrkārt, es grāmatu dabūju ar pašas autores ierakstu tajā.
Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš aizraujas ar šausmu literatūru. Man šis brīdis pienāca pēc tam, kad es izlasīju Edgara Alana Po stāstu krājumu „Nodevīgā sirds”, tad sekoja „Drakula”, vesela kaudze ar gotisko šausmu romāniem, Lavkrafts, un apogeju šī aizrautība sasniedza ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu. Tagad varu teikt, ka šausmu literatūra mani vairs tā neaizrauj, protams, ja vien tas nav Kinga jaunākais romāns, jeb stāstu krājums Lavkrafta pasaulē. Bet bija laiks, kad kvalitātei nebija nekādas nozīmes. Loģiski, ka rodas jautājums, kāpēc tā. Šī grāmata atbildēs uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem.
Pirmā daļa ir vispārīgs ieskats Šausmu literatūras teorijā un analizēti slavenākie rietumu autoru darbi. Te nekāds jauns ritenis nav atklāts, sevišķi cilvēkiem, kas par šo tēmu jau ir padziļināti interesējušies. Taču tāds, kas ar šādu padziļinātas literatūras analīzi saskaras pirmo reizi, te atradīs daudz kā jauna un interesanta. Centrālā ideja ir, ka cilvēkam dzīvē šausmas ir neatņemama sastāvdaļa, atzīstam to mēs sevī vai neatzīstam, realitāte no tā nemainās. Šausmu literatūra ir līdzeklis kā dažādas neracionālas bailes sevī pārvarēt un, iespējams, pat gūt prieku no paša pārvarēšanas procesa. Lasot šo nodaļu sapratu, ka visa mana iepriekšējā šausmu literatūras lasīšana ir bijusi pakārtota tā, lai lasot šo grāmatu es visus te pieminētos darbus būtu lasījis. Es esmu lasījis pat Šeridanu Lefanī un juku laikos izdotu stāstu krājumu, kurā ietilpa stāsts “Kā divi balti zirnekļi”. Protams, tā nav nekāda sakritība, jo autore savā darbā cenšas apskatīt to, kas jau ir izdots latviešu valodā un ko viņas potenciālais lasītājs, varētu būt lasījis.
Lasot sadaļu par Lavkraftu es, protams, pie sevis iesaucos “Ph’nglui mglw’nafh Cthulhu R’lyeh wgah’nagl fhtagn” nevis ikdienā lietoto saīsinājumu „Cthulhu fhtagn” tik labi bija uzrakstīts par viņa daiļradi! Varbūt es lāgā negribētu piekrist, ka viņa pakaļlēcēji nav spējuši radīt līdzvērtīgus stāstus Lavkrafta pasaulē, domāju, ka Nīls Geimens izdzirdot tādu apgalvojumu raudātu spilvenā.
Par pilsētas fantāzijas žanra attīstību, šausmu literatūras ietvaros man bija nedaudz cits skatījums, bet nevaru garantēt, ka man ir vispareizākais, jo es atšķirībā no autores neesmu pacenties visu hronoloģizēt un pārbaudīt.
Otrā daļa par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā jau ir daudz specifiskāka un labi ilustrē, ka ar Bībeles citāta pierakstīšanu grāmatas nodaļas sākumā vien ir par īsu, lai klasificētos kā no Bībeles iedvesmots darbs. Var autorei piekrist, ka Bībele ir daudzu šausmu stāstu pamatā. Taču jāņem vērā arī tas, ka Bībele, kā jau tas biezai grāmatai pienākas, satur sevī tik daudz stāstu un sižetu, ka tai pie lielas vēlēšanās var pielāgot jebko. Tomēr šajā grāmatā šis nav tas gadījums, autore “aiz matiem” neko nepievelk un izceļ saulītē darbus, kas tieši atbilst tematam. Godīgi sakot, es pat iedomājies nebūtu, ka par biblisku motīvu šausmu stāsta skaitās arī tas, ja kāds varonis iemet vampīram ar Bībeli, un tas pačib. Tā teikt fiziskā Bībeles dimensija. Šajā daļā ir iztirzātas vairākas Stīvena Kinga grāmatas, man personīgi tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pirmkārt, varēju atsaukt atmiņā jau pasen lasītos darbus, un otrkārt, paraudzīties uz viņiem no nedaudz savādāka skatupunkta, kurā īpaši izcelta Bībeles ietekme.
Trešā daļa par šausmu žanru latviešu literatūrā, manuprāt, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. Ja par iepriekšējo nodaļu tematiem man jau bija nācies lasīt pa kādai grāmatai, tad šī informācija bija pilnīgi svaiga. Vispirms viņa mani aiznesa atpakaļ bērnībā, kad lasīju Grīna darbus. Atgādināja par Kaijaka stāstiem, kurus es sev par brīnumu atcerējos. Puriņu un Stradiņu šausmu grāmatas. Stradiņa “Dēmonu villa”, lai ar nebija nekāda augstā literatūra, man no pusaudža gadiem ir iespiedusies atmiņā uz mūžiem. Arī secinājumam, ka latviešu šausmu literatūras sižetiem un tēliem ir maz līdzības ar rietumu tradīcijām, ir segums. Manuprāt, tas gan vairāk tādēļ, ka vēl neesam pietiekami “rietumniecskojušies”, un gan jau ar laiku atradīsies kāds rakstnieks, kurš kleibēs stāstus atbilstoši šausmu kanonam. Bet, kamēr tas nav vēl noticis, priecāsimies par to, ka mums viss ir mazliet citādāks. Biju arī patīkami pārsteigts, ka šausmu žanrā rakstošo rakstnieku, lai ar’ maz, tomēr ir atradušies. Būs jāizlasa kaut kas no Bereļa darbiem, vismaz viņa šausmu stāstus es noteikti sapratīšu.
Un tagad par pašu lasīšanas procesu, „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” bija ļoti laba un informatīvi bagāta, bet pats rakstīšanas stils bija akadēmiski pasauss. Šajā grāmatā stāstījuma struktūra ir jau tuvāka parastajam lasītājam, un teksts ir ne tikai piesātināts ar informāciju, bet arī raitāk lasās. Vēl lasot grāmatu, man bieži galvā ienāca doma, bet kāpēc nav pieminēts autors X vai grāmata Y. Tad nu nācās atcerēties, ka šausmu literatūras žanrs ir tik plašs temats, ka visu viņu pilnībā vienā grāmatā nemaz nevar iekļaut, un šī grāmata ir tikai ieskats, nevis kaut kāda pilnīga visaptveroša analīze. Un vēl ja šķiet, ka kādu aspektu autore palaidusi garām, tad nevajag satraukties (visticamāk, ka nodaļas sākumā autore ir jau definējusi, ko viņa grasās apskatīt), otrkārt, tas nozīmē, ka grāmata ir sasniegusi savu mērķi, izraisīt lasītājā interesi par tematu.
Ja patīk šausmu literatūra, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela. Nevajag baidīties (ja lasot grāmatu par šausmu grāmatām, vispār vēl ir iespējams baidīties) par to, ka autore ar nazi izķidās visus šausmu stāstus kā tādu zivi un parādīs, ka pēc būtības tajos ir atrodam vienādas asakas. Un tādēļ, lasītājam būs jāmet viss šausmu literatūras žanrs pie malas, jo nebūs vairs interesanti. Tā nav! No tā lasīšana kļūs tikai interesantāka. Šīs grāmatas izlasīšana palīdzēs salikt jau lasīto šausmu literatūru vēsturiskajā un kultūras kontekstā, kur katra nākamā šausmu stāstu grāmatiņa iekritīs kā puzles gabaliņš savā vietā un ļaus paskatīties uz tās sižetu ne tikai grāmatas ietvaros vien. Lieku 10 no 10 ballēm.
Un tagad neliela darvas karotīte, pāris vietās autore nebija izdomājusi, kā izvairīties no viena un tā paša citāta lietošanas vairākas reizes. Tas radīja sajūtu, ka lasi to pašu lapaspusi vēlreiz. Bet, ja man jautātu, vai būtu reāli no tā izvairīties, tad atbilde būtu nē, jo citādi autores apgalvojums bez citāta šķistu nepamatots.
Par šo grāmatu uzzināju tīri nejauši no autores ieraksta feisbūkā. Tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka man paiet garām nepamanīta vesela kaudze ar labām grāmatām. Tagad grāmatas dabūšana savā īpašumā izvērtās par diezgan nopietnu pasākumu, jo veikalos atrast vairs nevarēju. Nācās pasūtīt internetā.
Šī arī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras anotācija ir tik labi uzrakstīta, ka neatrodu neko pārfrāzējamu. “Pētījums “Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” veltīts šobrīd pasaulē ļoti populārajam literārās fantāzijas žanram, atklājot žanra slavenākajos darbos “Gredzena pavēlnieks”, “Harijs Poters”, “Nārnijas hronikas” un citos iešifrētās mītiskās sistēmas, norādes un kodus, kas ļauj tajos saskatīt būtiskas paralēles ar seniem mītiem un brīnumpasakām, un pat ar Bībeles stāstiem. Darbā iekļauts arī ieskats fantāzijas literatūras vēsturē un kritikā, apskati par interesantām žanra mūsdienu tendencēm un nodaļa par fantāzijas žanra iezīmēm latviešu literatūrā.
Grāmatas pamatdoma ir sekojoša: mūsdienu fantāzijas žanrs ir izaudzis no mītiem un brīnumpasakām. Laika gaitā tas ir apaudzis ar dziļāku detalizāciju, personības piešķiršanu varonim un mēģinājumiem fantāziju racionalizēt. Taču pašā pamatā žanra darbu mugurkaulā atrodas tie paši senie mīti ar visām tiem raksturīgajām pazīmēm. Par to, kā varonis pasaulē, kurā darbojas maģija, caur briesmām pārdzimst jaunā kvalitātē. Mūsdienu fantāzijā galvenais dzinējspēks ir varonis, lai gan, ja būsim godīgi, viņa pretdarbība antagonistam. Interesantākam sižetam lielākoties pats varonis sākumā nemaz neapjauš savu izredzētību, un tā atklājas tikai stāsta gaitā. Pārējās atšķirības starp darbiem ir tikai apskatītā problemātika un autora radītā pasaule.
Jauks darbs, varētu teikt, ka gandrīz visam tur arī piekritu. Ja nu tikai Junga iepīšana pie mītu arhetipiem man nesimpatizēja. Kaut kā šķiet, ka labiem stāstiem struktūra vairāk tiek noteikta cilvēka stāstījuma uztverē nevis kaut kādā kolektīvā zemapziņā. Kas gan tas būtu par stāstu, ja galvenais varonis nepiedalītos vismaz kārtīgā kaujā, un tajā nebūtu nekādas spriedzes. Tādiem nebūtu lemts tapt ne uzklausītiem, ne izlasītiem. Un Jungu te var klāt pievilkt tikai tādēļ, ka viņa teorija to šķietami labi izskaidro.
Visādi citādi fantāzijas darbi labi izpreparēti un sadalīti pirmreizinātājos. Autore ir labi izvēlējusies darbus, kuru kontekstā fantāzijas žanrs tiek analizēts. Tos ir lasījuši praktiski visi fantāzijas cienītāji un padara arī šo darbu lasāmu interesentiem. Visa šī preparēšana man nāca tikai par labu. Līdz šim es uz fantāzijas darbiem ar tādu palielināmo stiklu nebiju skatījies. Pamata komponentus, protams, biju atklājis sev jau pasen. Būtu brīnums, ja nebūtu to izdarījis izlasot simtiem fantāzijas grāmatu. Tomēr šīs zināšanas un novērojumi bija visai nesistemātiskas, un tādā plašākā kontekstā analizēju diezgan reti. Lielākoties izlasot pāris grāmatas nodaļas spēju prognozēt sižeta attīstības varbūtējos scenārijus un nosaukt pāris darbus ar līdzīgām idejām.
Reizēm šķita, ka autores izvēlētais salīdzināmo darbu klāsts ir nedaudz par šauru, jo tēma taču ir tik plaša un interesanta. Tad nācās sev atgādināt, ka darbs ir akadēmisks un tādām lietām izplūšana par labu tomēr nenāk.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasīt gan ieteiktu cilvēkiem, kuri ir gatavi ziedot vismaz četras stundas sava laika, lai lēnām un cītīgi izlasītu un saprastu visu sarakstīto. Ar nosacījumu, ka lasītāju interesē fantāzijas grāmatas. Bonusā pēdējā nodaļā varēs izlasīt par mūsdienu latviešu autoru fantāzijas darbiem. Pagaidām šķiet, ka žanrs attīstās un, kas zina varbūt ar laiku parādīsies arī pie mums kāds autors, kurš spēs sarakstīt pasaules līmeņa darbu.
