Navigate / search

Why We Sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Why We Sleep Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Man kā cilvēkam, kurš vienmēr ir neizgulējies un mokās ar bezmiegu, miega tēma vienmēr ir interesējusi. Šo grāmatu nopirku, cerībā, ka tikšu apgaismots. Iespējams, pat atradīšu risinājumu savām bezmiega problēmām. Lasīt gan nesteidzos, viņai standarta pingvīna vāciņi, un kopējā plauktā tā tik veiksmīgi saplūda ar citām, ka aizmirsu par viņas eksistenci. Un tad grāmatas autors pēkšņi sāka parādīties manā feisbuka ziņu lentē ar stāstiem par miegu, visi podkāsti, kas veltīti zinātnei sāka aizskart miega tēmu. Atcerējos un sāku lasīt.

Katrs mēs piedzimstam ar defektu, kura dēļ mēs gandrīz trešdaļu dzīves pavadām komai līdzīgā stāvoklī, esam neproduktīvi un neatbildam uz ārējiem kairinājumiem. Izrādās, ka šis stāvoklis ‘miegs’ ir vitāli nepieciešamas mūsu labklājībai, veselībai, atmiņai un praktiski visam. Bez miega cilvēks īsti nevar iztikt, un jo sliktāks miegs, jo sliktāka dzīves kvalitāte. Grāmatas autors, slavens neirozinātnieks un miega eksperts, ir nolēmis lasītājam pavēstīt par miega un sapņošanas ietekmi uz dzīvi.

Šī ir no tām grāmatām, kuru lasot tu saproti, ka tev ir garantēts vēzis, vecuma plānprātība, bet visticamāk tu nemaz tik ilgi nenodzīvosi. Ātrāk kļūsi par psihopātu, jo neizgulējušās smadzenes nespēs noregulēt emociju kontroli. Tādēļ pirms lasīšanas iesaku nocietināt sirdi pret savu iespējamo nākotni un lasīt tik tālāk.

Kā jau tas ir sagaidāms, autors visa pamatā liek miegu. Sīki un smalki tiek apstāstīts, kā guļ citi radījumi no baktērijām līdz vaļa mazuļiem. Par to, kā putnu barā brīžiem ir aktīvi tikai divi putni un arī tiem funkcionē tikai viena smadzeņu puslode. Tad tikpat smalki tiek aprakstīts NREM un REM miega fāzes, uzsvērta katras nozīme. Īsumā, cilvēkam ir jāguļ vismaz astoņas stundas. Taču miega sadalījums fāzēs nenozīmē, ka nosnaudis 7 stundas tu esi gulējis 90%. Patiesībā tās trūkstošās stundas dēļ miega kvalitāte ir labi, ja puse no iespējamā.

Daļa no grāmatas ir dažādi ar miegu un gulēšanu saistīti eksperimenti. Uz visiem ir dotas atsauces un ja ir pieeja datu bāzēm, tad visus vari izlasīt pats. Vispār atsauču likšana šim autoram ir līmenī. Jāatzīst gan, ka vietās, kur tiek stāstīts par visiem eksperimentiem, grāmata kļūst nedaudz sausa un garlaicīga. Autors gan jau sākumā saka, ja grāmatai izdosies lasītāju iemidzināt, tad nekas nevar būt labāks kompliments.

Vēl pāris interesantas lietas, kuras uzzināju. Ir zinātniski pierādīts, ka sākot skolu agri no rīta, bērniem krītas sekmes. Cilvēkiem pusaudžu gados miega laiks nesakrīt ar bērnu un vecāku miega laiku, tādēļ problēmas pamosties. Cilvēki, kas slimību dēļ nespēj gulēt vispār, pēc aptuveni pusgada nomirst ar sepsi. Veciem cilvēkiem arī ir jāguļ astoņas stundas, un tas ir mīts ka uz vecumu cilvēkam nav tik daudz jāguļ. Iespējams, ka vecuma demences iemesls ir hroniska neizgulēšanās. CIlvēks, kas mokās ar bezmiegu, nemaz pats neapjauš savu katastrofālo stāvokli un uzskata to par jaunu normu. Ja braucot ar mašīnu nāk miegs un nekā nevar apstāties, lai pilnvērtīgi izgulētos, tad var nosnausties uz divdesmit minūtēm, bet braukt uzreiz nevar sākt, jāpagaida pārdesmit minūtes līdz beidzas miega inerce. Miega zāles nemaz neliek smadzenēm gulēt, tādas zāles vēl nav atrastas, tās vienkārši izslēdz smadzenes.

Dikti laba grāmata – 10 no 10 ballēm, par tēmu, kas ir ikdiena ikvienam no mums. Palīdzēs saprast savus iespējamos bezmiega cēloņus, bet, ja problēmas ir akūtas, tad labāk ir iet pie ārsta. Iesaku izlasīt visiem.

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

The Man Who Couldn’t Stop by David Adam

The Man Who Couldn't Stop by David Adam

Skatījos, ka esmu galīgi palaidies populārzinātnisko grāmatu lauciņā. Ja blogošanas pirmsākumos es populāro zinātni šķaidīju ar krievu fantastiskajiem bojevikiem, tad tagad esmu palicis gandrīz vai tikai par fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītāju. Un es nemaz neskaitu padomjlaiku sēriju ietvaros pārlasītās grāmatas!

Gandrīz katram cilvēkam laiku pa laikam galvā iešaujas kāda uzmācīga doma. Piemēram, stāvot uz klints malas, tilta vai augstas ēkas pēkšņi galvā iešaujas doma nolēkt zemē. Bet varbūt, paņemot virtuvē nazi, sākt domāt, kā būtu, ja es kādam ar to iedurtu, vai ar mašīnu iebraukt pretējā joslā. Cilvēka smadzenes ir sarežģīts orgāns, un šādas ideja ir darbības blakusefekts. Lielākoties mēs par šādām dīvainām domām pašausmināmies un aizmirstam. Taču gadās, ka no tām nav iespējams tikt vaļā. Grāmata ir zinātnes un personīgo pārdzīvojumu sajaukums, kurā autors mēģina izprast un izpētīt dīvaino domu cēloņus un to, kā tās noved miljoniem cilvēkus līdz apsēstībai un kompulsīvai rīcībai.

Sākšu uzreiz ar to, ka kā jau katru grāmatu, kas veltīta kādai medicīnas problēmai, arī šo vajag lasīt ar vēsu prātu un nenodarboties ar pašdiagnozi. Vajag jau arī atcerēties, ka autors ir tikai žurnālists ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), tā latviešu valodā tulkojams OCD. Un tādēļ varbūt uzreiz nevajadzētu devi pieskaitīt pie tiem miljoniem, kuriem šī kaite piemīt. Grāmata sarakstīta visnotaļ aizraujoši un lasās pietiekami raiti. Vienīgais viena no pēdējām nodaļām, kur autors iedziļinās slimību klasifikāciju katalogā, ir patiesi garlaicīga. Var jau būt, ka cilvēkam, kas piesaistīts pie britu medicīnas sistēmas, šī lieta ir patiesi aktuāla, bet man tā šķita novirze no tēmas.

Tā kā grāmatas autora OCD izpaužas kā bailes saķert HIV, šī grāmata ir godīgs stāsts par viņa cīņu ar šo problēmu. Un pie reizes arī dot izpratni par sajūtām, kādas rodas cilvēkam, kurš tiek konfrontēts ar savu apsēstību. No malas lielākoties šķistu, kur ir problēma, tas ir neloģiski, pats tak redzi, cik tas ir stulbi, saņemies un viss būs kārtībā. Medicīnā ilgu laiku tas arī bija vienīgā ārstēšanas metode – ieteikt saņemties. Taču nav tā, ka cilvēks pats neapzinātos savas rīcības stulbumu, loģiski viņš to saprot, taču neko nespēj ar to padarīt. Ja OCD ļauj attīstīties, tad tā lēnām pārņem visu cilvēka dzīvi. Autors bieži vien gremdējas atmiņās par dzīvi pirms OCD, atminoties tos kā laikus, kad viņu vēl neuztrauca tādas lieta, vai uz durvju roktura nav svešas asinis.

Ja tev šķiet, ka laiku pa laikam uznākusi istabu kārtošanas lēkme, tad tu kļūdies. Cilvēks ar OCD reti kad tīrīs visu māju, viņš aprobežosies ar noteiktu vietu, tualeti, virtuvi vai istabu. Savukārt, ja tu kļūsti apsēsts ar domu par sienu un sāc to lēnām ēst nost, veltot šai nodarbei pāris stundas dienā, tad droši vari iet pie daktera, labi tas nebeigsies. Mēs visi laiku pa laikam nodarbinām sevi ar domām, vai es aizslēdzu mājas durvis, aizvēru logu? Tad nu parasti pie aizslēgšanas paraustām durvis un pārliecināmies, ka ciet un dodamies projām. Cilvēkam, kuram uzmācīga doma – ir ieslēgts gludeklis vai neaizslēgtas durvis, tikšana prom no mājas nav tik vienkārša, durvju pārbaudei tiks veltīts daudz laika, un beigu beigās viņš tik un tā nebūs drošs, ka viss ir kārtībā. Skarbākais, ko konstatēju izlasot grāmatu, ir, ka OCD var dabūt gandrīz jebkurš cilvēks, jebkurā savā dzīves posmā. Vakarā aizej gulēt kā normāls cilvēks un no rīta jau mazgā rokas desmitiem reižu, jo šķiet, ka tās ir netīras.

Ja ticam šai grāmatai, tad tādas īstas metodes, kā izārstēt OCD, nemaz nav. Dažiem tā pāriet, dažiem ar to ir jācīnās visu mūžu. Reizēm cilvēkus savs stāvoklis ir tik tālu apriebies, ka viņi ir gatavi netradicionālām ārstniecības metodēm, piemēram, izgriežot sev daļu no smadzenēm. Ja ticam autoram, tad viens OCD nomocīts cilvēks nolēmis nošauties. Tas nav izdevies, taču tā daļa smadzeņu, kas izšķaidīta pašnāvības mēģinājumā acīmredzot ir bijusi saistīta ar OCD izraisīšanu, un cilvēks šādā netradicionālā veidā pašizārstējies. Izklausās jau pēc pilsētas leģendas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja grib izlasīt, kas OCD patiesībā ir, un kā šie traucējumi ietekmē cilvēku dzīvi, tad noteikti rekomendēju izlasīt šo grāmatu.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.