Navigate / search

Norse Mythology by Neil Gaiman

Norse Mythology by Neil Gaiman

Grāmatu nopirku, jo Geimens. Šķiet, ka pirms Amerikāņu dievi seriāla sākuma, viņš nav paspējis uzrakstīt grāmatas otro daļu un nolēmis kompensēt to ar Skandināvu mitoloģijas pārstāstu. Cik var spriest, plāns viņam ir izdevies, grāmata gūdrīdos ir ieguvusi lielu lasītāju atzinību.

Grāmatā nav nekas vairāk kā Odina, Tora un Loki piedzīvojumu pārstāsts, bonusā ir visa pasaules vēsture no radīšanas līdz Ragnarokam. Literārajā ziņā šī grāmata neatšķiras no desmitiem citām, kas veltītas šai tēmai. Ne kurš katrs var izlasīt Eddas dziesmas un no tās informācijas gūzmas izvilkt sakarīgu teiksmu. Tādēļ jau kopš seniem laikiem eksistē grāmatas, kuru uzdevums ir, atmetot visu poēziju un pantmēru, visu pasniegt lasītājam jau sagremotu.

Tas nav teikts ar nicinājumu, jo pats esmu liels šo sagremoto grāmatu cienītājs, man nudien nav tik daudz laika, lai lasītu visas teiksmas oriģinālajā izklāstā. Savulaik izlasīju atdzejoto Odiseju, plašie iestarpinātie vairogu un kuģu apraksti, šķita tik garlaicīgi, ka pazaudēju stāsta pavedienu. Zelta aunāda bija viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru ar entuziasmu pārlasīju vismaz reizi gadā. Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ja esi iesācējs mītos un mitoloģijā, tad bieži vien mešanās uz oriģinālu bez priekšzināšanām var piebeigt interesi.

Lasīt var un, iespējams, arī vajag, mūsdienu popkultūrā skandināvu dieviem ir atvēlēta īpaša vieta un tādēļ tie ir paglābti no aizmirstības. Domājams, ka dievu kategorijā daļa no viņiem pēc šī rebrendinga ir kļuvuši pat varenāki nekā agrāk, kad viņus pielūdza labi ja miljons cilvēku. Tagad šis skaits ir tik liels, ka tas noteikti kompensē visus cilvēku un dzīvnieku upuru trūkumus.

Ja vēlies izlasīt kaut ko par šo tēmu, bet tādu, kur autors ir ielicis sirdi un dvēseli, iesaku paņemt The Gospel of Loki by Joanne M. Harris. Tur visi notikumi atainoti no Loki perspektīvas un autors, lai ar pielicis daudz no sevis, tomēr ir saglabājis mītu pamatlīniju.

Ja jau esi apsildījis degunu skandināvu mītos un dievu darbos, tad šo grāmatu var lasīt tikai, lai kārtējo reizi izlasītu to, ko jau sen zini. Ja meklē kaut ko pieliktu no autora, tad te autora radītais saturs aprobežojas ar pāris dievu dialogiem. Viss pārējais ir kā standartā pieņemts, īss un saprotams pārstāsts. Grāmata izlasījās vienā rāvienā, zināmi varoņi, lieli burti un pusotra atstarpe starp rindām. Lieku 8 no 10 ballēm, labs ievads mitoloģijā, bet ne vairāk.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

DG_TRAKIE VECHI

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Megalīti. Pasaule. Latvija by Valdis Segliņš

Megaliti

Šo grāmatu man vajadzēja tajā pašā brīdī, kad es to ieraudzīju. Staigāju pa grāmatu izstādi un uzdūros LU akadēmiskā apgāda stendam. Par šādu grāmatu neko nezināju, bet senie akmeņu mani vienmēr ir interesējuši, tāpat kā piramīdas un kartogrāfija. Finālā tiku pie veselām trīs grāmatām, un kā pirmo lasīšanai izvēlējos šo.

Monogrāfijā aplūkoti megalītu kultūras pieminekļi pasaulē un sniegts plašs pārskats par to daudzveidību un vēsturisko pārmantojamību. Atsevišķi apskatīti iespējamie megalīti Latvijā un kaimiņzemēs, kā arī pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt senatnē apstrādātus akmeņus. Izdevums iecerēts kā atbalsts turpmākos šādu pieminekļu meklēšanas un atpazīšanas pētījumos. Izdevums paredzēts vēsturniekiem, dabas un novadu pētniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par aizvēsturi un tās pieminekļiem.

Runāt par aizraujošu sižetu šādā grāmatā būtu lieki. Viņu noteikti lasīs cilvēki, kurus patiešām interesē megalīti. Nu tādi kā es, kas ikdienā nenodarbojas ar pirmatnējo cilvēku kultūras objektu pētīšanu, bet kuriem ir vēlme uzzināt ko vairāk par šo tēmu. Grāmatai ir trīs daļas. Pirmā ir par megalītu klasifikāciju, var uzzināt ko nozīmē dolmens, menhīrs un ortostats. Uzzināt šo to par pirmatnējo cilvēku kultūru. Saprast, kāda perioda megalītiskās būves uzskatāmas par tādām. Kā pareizi klasificēt megalītiskās struktūras un to elementus. MAITEKLIS vienotas klasifikācijas pasaulē vēl nav. Daudz tabulu, pieminēti uzskatāmi piemēri izplatības areāli un citas vajadzīgas lietas. Varbūt tas nav grāmatas mērķis, bet gribējās arī uzzināt arī par megalītu konstruēšanas būvniecības tehnoloģijām, materiālu apstrādes paņēmieniem, liecībām. Garāmejot jau tas viss tika pieminēts, bet varēja būt vairāk.

Otrā daļa ietver sevī bagātīgi ilustrētu materiālu par visas pasaules megalītiskajām būvēm. Man atkarājās žoklis iedomājoties, kāds darbs ir jāiegulda atrodot objektu bildes, pievienojot aprakstus un visu sazīmēt kartēs. Kartes pietam ir no tās zortes, kuras mūsdienās gudri sauktu par infografikām. Šī sadaļa man noteikti palīdzēs plānojot ceļojumus, varēšu paskatīties, varbūt pa ceļam ir kāds megalīts, kuru apskatīt. Informācijas klāsts gan ir tik bagāts, ka ieteiktu lasīšanu izstiept uz pāris nedēļām. Citādi lasīšana kļūs nedaudz garlaicīga. Atzīšos godīgi, šajā sadaļā grāmata man nodrošināja labu iemigšanu vismaz trīs vakaros. Tu, cilvēks, lasi par Francijas megalītiem, pie sevis pukojies, ka toreiz esi tiem tik tuvu pabraucis garām, jo neesi par tiem neko zinājis. Un tad pēkšņi pamosties nakts vidū ar grāmatu blakus. Bet tas nav pārmetums autoram, tas ir brīdinājums lasītājam.

Trešā daļa ir par megalītiem Latvijā. Megalīti Latvijā! Man ar’ bija skeptisks skats uz šo lietu. Apziņā pat pēc pirmo divu daļu izlasīšanas tomēr paliek megalīts = Stonhendžs. Un kur tad mums tie Stonhendži ir! Es kaut kā pie savas mājas pļavā neko tādu neesmu manījis. Taču, kā izrādās, nevajag būt negausim. Liecības par megalītu kultūru Latvijā ir atliku likām. Jā, mums nav milzu piramīdas, un daļu no megalītiem nemaz nezinātājs nespētu atšķirt no parasta laukakmeņa. Tādēļ var diezgan smalki izlasīt par dažādu laikmetu akmeņu apstrādes tehnikām un datēšanas problemātiku. Domāju, ka nāksies vien aplūkot savas piemājas akmens kaudzes, kas zina, varbūt tur ar kaut kas megalītisks atrodas. Iedomājies tik, cik tas būtu vareni  – Gambijas megalīts! Es aiz laimes noteikti nokristu gar zemi. Latvijas megalītu problēma ir kristietība (savulaik pamatīgi papostījuši svētvietas), meliorācija (visu sastūma čupās), būvniecība (kurš gan skatās, ka labam akmenim ir apstrādes pazīmes), vēlme dekorēt dārzus ar akmeņiem (izvazā vēl saglabājušās megalītiskās struktūras). Tad nu pāri ir palicis šis un tas, kuru pie tam neviens nav pat pārāk pētījis. Un tad vēl ir tā viltus megalītu problēma, kurus sacepuši dažādi seno zināšanu adepti, kas mīl notecināt akmeņus ar parafīnu un izdomāt leģendas, kuras grābtas no zilas gaisa.

Tātad, ja interesē akmeņi, tad uz priekšu, neko labāku latviski neatradīsit! Grāmata ir īsta enciklopēdija. Lieku 10 no 10 ballēm, prieks, ka arī latviski izdod šādas specializētas grāmatas!

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Svētie noslēpumi by Jānis Klētnieks

SvNoslVaksLab2.indd

Nesen te paeksperimentēju lasīšanā uz laiku un sapratu, ka latviešu valodā man vajadzētu palasīt vairāk grāmatas. Un nu esmu nolēmis šo lietu uzlabot. Sadarbojoties ar Zvaigzne ABC  manās rokās nonāca šī grāmata, kas veltīta šumeru un ēģiptiešu mitoloģijai.

Mūsdienās jau vispār grūti atrast kaut ko sakarīgu par mitoloģiju. Parasti grāmatai par mitoloģiju līdzi nāk padomi, kā sastādīt horoskopu, kā pielabināties dieviem un dažādi mītiski rituālu apraksti, kuriem kājas parasti aug no Blavatskas misticisma pilnajiem darbiem. Lai arī grāmatas nosaukums „Svētie noslēpumi”  nedaudz baidīja, tomēr saņēmos to izlasīt. Būtu pat gatavs saņemt devu ar kārtējo pseidoreliģiju, ja vien nezinātu, ka autoram uz šādām lietām nav vājība.

Grāmata arī ir par to, ko tā apsola savā ievadā – par šumeru, ēģiptiešu un nedaudz grieķu mitoloģiju. Autors īsumā apraksta pašu galvenos mītus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Nedaudz ieskicē kultūrvēsturisko vidi, kurā tie radušies. Citē interesantas vietas no tā laika vareno tekstiem, kas parāda viņu bezspēcību dievu un dabas priekšā, viņu meklējumus pēc dzīves jēgas.

Ja godīgi, tad pirms šīs grāmatas izlasīšanas man bija visai virspusēja nojausma par šumeru mitoloģiju. Galvenos dievus zināju pēc vārdiem, biju dzirdējis par Gilgamešu un viņa mūžīgās dzīvības meklējumiem, bet pašus mītus īpaši nepārzināju. Tagad esmu ieguvis par viņiem apmēram tādu pašu informāciju, kā savulaik izlasot Nikolaja Kūna „Zeta aunādu”.

Par ēģiptiešiem gan jau biju pietiekami informēts, un piedāvātie mīti jau kalpoja kā zināšanu atkārtošanas iespēja. Grieķu mīti, nu tie jau līdz mūsdienām ir atnākuši visvairāk, autors ieskicējis tikai pāris galvenos, labi vien ir, kurš tad nezina grieķu dievus un viņu darbus. Ja nu kāds nezina, tad neliels ieskats te būs atrodams.

Vēl grāmatā ir aprakstīts Vecās derības mīts par Grēku plūdiem un Ēģiptes nelaimēm. Šeit nu gan man ir iebilde; autors ebreju iziešanu no Ēģiptes apraksta kā reālu notikumu, lai gan cik esmu lasījis citos avotos, stipra pamata šim apgalvojumam nav. Šo pamatu arī šeit nevarēja atrast, bet varbūt tas tomēr būtu vairāk piemērots specializētām grāmatām.

Ko gribējās vairāk, tas ir izvērstāk par mitoloģijas un astronomisko, ģeoloģisko procesu korelāciju. Jā, vietām bija pievesti tīri labi piemēri, bet gribējās nedaudz plašāk. Tas piešķirtu jauku papildus dimensiju šai grāmatai. Un ja vēl būtu vēl nedaudz vairāk par baltiem, kā tas bija pēdējā nodaļā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Var ātri iegūt zināšanas par augstāk minēto mitoloģiju dieviem, viņu darbiem un mītiem.