Navigate / search

Amberas hronikas by Rodžers Zelaznijs

Visi ceļi ved uz Amberu. Grāmatas izdevums latviešu valodā uz Amberu mani aizveda jau trešo reizi.  Pirmā reize bija deviņdesmito gadu beigās, pirms gadiem desmit izlasīju oriģinālā, nu pienāca laiks izlasīt arī latviski. Grāmatu es saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Šajā grāmatā ir atrodamas Amberas hroniku pirmie divi stāsti “Deviņi Amberas prinči” un “Avalonas ugunsieroči”. Jāatzīst, ka desmit gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai piemirstu sižeta smalkumus un tādēļ grāmatu pārlasīju ar interesi.

Klasika jau tādēļ ir klasika, ka ir lasāma visos laikos un nezaudē savu aktualitāti. Šīs klasikas pamatā ir ģimene. Ģimene, kura pārvalda ne vairāk ne mazāk visas pasaules. Pasauļu ir daudz, bet īstā ir tikai viena – Ambera. Karalis Oberons ir pazudis un prinču starpā ir sākusies plūkšanās par troni. Viens no prinčiem Korvins, tāpat kā lasītājs, šajā cīņā tiek iemests, neko par to nezinot. Taču karaliskās asinis nav nekāds nieks un gan lasītājs (un ne tikai), gan Korvins ātri vien saprot lietu patieso dabu. Amnēzija jau vispār ir labs veids, kā nodrošināt grāmatā nebeidzamu negaidītu notikumu pavērsienu ķēdi. Prinči pilnībā atbilst uzskatiem par karaliskām ģimenēm, gatavi viens otru nozūmēt, lai tikai dabūt nedaudz varas.

Nevarētu teikt, ka starp prinčiem būtu liela atšķirība, autors vismaz pirmajās grāmatās nav pārāk iesprindzis ar tēlu attīstīšanu. Lielākoties mēs uzzinām viņu vārdus, komandējamo karaspēku, frakciju, kurai viņš pieslienas, zobencīņas panākumus, pagātnes pārdarījumus. Var jau teikt, ka sešdesmitajos tā rakstīja un tur jau neko nevar darīt, vispār jau ar katru nākamo grāmatu situācija uzlabosies. Tad vēl, runājot par varoņu motivāciju, vara izskatās ir tāda kā principa lieta, īsti pat nav skaidrs, ko tā dod. Pasaulē ir bezgalīgs Ēnu skaits, to ir tik daudz, ka reizēm kāds princis var pazust uz gadu simtiem un neviens viņu nespēj atrast, bet, nē, visiem vajag valdīt oriģinālā. Princeses, teiksim, ir pilnīgi atstātas aiz borta kā aksesuāri, neko vairāk kā nelielas neērtības viņas nespēj sagādāt. Izņēmums varbūt ir tikai Dara.

Grāmata ir sarakstīta laikos, kad nebija īsti forši izdot tūkstošlapu biezu pirmo sērijas grāmatu, tādēļ mūsdienu skatījumā stāstījums ir ļoti koncentrēts. Autors ir atstājis tikai pašu svarīgāko un notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Bet tas nemaina Amberas pasaules pievilcību, tā ir nevis detaļās, bet koncepcijā. Koncepcija jau gan nekā jauna kopš Platona laikiem un pēc būtības ir variācija par ideālā objekta ēnām, tikai te ideāls ir Ambera, kuras mestās Ēnas ir visas citas pasaules (moderni sakot multiversi). Šajās pasaulēs var atrast visu ko no mūsu pašu zemes līdz vecajai labajai Avalonai. Ja nepaveicas, var atrast arī dēmonu pilnas pasaules, Ēnas ir tādas, kur viss ir iespējams.

Grāmatai joprojām lieku 10 no 10 ballēm. Īsta žanra klasika, iesaku izlasīt un atklāsies cik daudz mūsdienu grāmatas ir ietekmējušās tieši no Amberas  pasaules uzbūvē. Un ideja par Kārtīm man vispār pat augstskolas gados norāva jumtu!

Lūška by Татьяна Толстая

Šo grāmatu pirmoreiz izlasīju pirms diviem gadiem, pirms pašas pandēmijas – patika, ļoti patika. Vēl nodomāju, žēl, ka tā lasāma tikai krieviski un diez vai tulkotājam izdotos pārnest visu tās kolorītu mūsu mēlē. Tas būtu tikpat kā mēģināt pēc neīstu ugurķēnu saēšanās mēģināt saprast koceni. Tādēļ biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju par izdevniecības Prometejs (Lai slava viņiem!) plāniem izdot šo grāmatu latviski. Nācās izlasīt vēlreiz latviski, pat neskatoties uz to, ka man vēl mājās ir palikušas nelasītas grāmatas un Benedikta izmisums man vēl nedraud.

Reizēm naktī tu pamodies klusumā un satraukts uzdod sev jautājumu: “Kāpēc nevar dzirdēt peles?”. To, ka tu esi sācis dzīvot garīgu dzīvi tādā pusnomodā nemaz uzreiz nevar apjēgt, jo cilvēku jau velk atpakaļ pie saknēm. Šī grāmata pilnībā ataino mīlīša dzīvi no apsviedīga Fjodrkuzmičas iedzīvotāja Benedikta līdz patiesam garīgās dzīves dzīvotājam. Benedikts ir cilvēks ar gaišu galvu un arī Seku viņam nav. Māmuļa piedzimusi pirms Sprādziena un šai saulē nodzīvoja 233 gadus. Par laimi viņa tēvs bija jau pēcsprādziena bērns un izaudzināja Benediktu par kārtīgu vīru. Nu tādu, kurš zina, ka sabiedrības pamatā ir pele. No tās gan zupu var izvārīt, kažoku uzšūt un peļu tauku sveces gaismā kādu tāšu gāmatiņu izlasīt.

Pasaule ir mainījusies – ir noticis Sprādziens, un viss iepriekšējais ir aizslaucīts mēslainē. Fjodrkuzmiča ir patiess jaunās civilizācijas šūpulis, kurā valda Fjodrs Kuzmičs, lai slava viņam! Mīlīši dara savas ikdienas lietas un rātni izpilda virspavēlniecibas Ukazus, jo kurš gan vēlas, lai pēc viņa atbrauktu Sanitāri? Sanitāri ir vajadzīgi, viņi cīnās pret tautas atpalicību un neizglītotību. Vai tirgus dienā mīlīši nevar no murzām pa pāris pelēm nopirkt uz tāšu grāmatiņas, kuras sacerējis pats Fjodrs Kuzmičš, lai ilgs viņa mūžs, vai Fjodrs Kuzmičš , lai slava viņam, nerūpējas lai tautas prāti kļūtu gaišāki? Rūpējas – grāmatas galvenais varonis Benedikts ir viens no šiem pārrakstītājiem. Bet ko dara mīlīši? Viņi grāmatas, kas nāk no pirmSprādziena laikiem, pūdē zem lāvas, ierok mitrā bedrē, plēš ārā lapas tin papirosus un izmanto kā vāciņus cibām. Grāmatu vairs nebūs, autori ir miruši un nekad vairs neviens neuzrakstīts “Armēnijas zvīņspārņu” piekto izdevumu. Atpalikušajai tautai to nekad nesaprast, un tādēļ ir ukazi un Sanitāri.

Grāmata ir distopija un, manuprāt, tā zināmā mērā sasaucas ar apjukumu, kas tautā valdīja pēc PSRS sabrukuma, kad cilvēki bija uz īsu brīdi atstāti bez ukaziem un Sanitāriem, varēja uzreiz manīt, ka mīlīši paši par sevi nemaz dzīvot nemāk. Cilvēkiem tika dota iespēja lasīt visu, ko vien viņi vēlas, un atklājās brīnumu lietas. Mums visiem kaut kādā mērā piemīt Benedikta kaite, caur kuru izlasītais tiek uztvers burtiski un teksta interpretācija nemaz nav tik biežs viesis lasīšanas procesā, pa lielam ir viss viens, vai lasa Ziemeļu vēstnesi vai Pinumus, nenotiek nekādas sistematizācijas un jauno zināšanu ielikšanu kādā lielākā pasaules uztveres kopainā. Es padsmit gadu vecumā noteikti biju īsts Benedikts, kuram galvenais bija, lasāmais nevis tā kvalitāte. Tādēļ labi sapratu viņa sāpi, brīdī, kad lasāmais aptrūkās, arī man dzīvē ir nācies vērsties uz nosacīto “stepi”, kur bez čečeniem ir atrodamas arī jaunas grāmatu krātuves.

Ja no lasīšanas viedokļa tad otro reizi pārlasot, man tāpat kā pirmajā reizē, pirmā grāmatas puse izrāvās vienā paņēmienā, jo tur jau viss tā idilliski ar humoru, mīlīši jautrojas, dzīvo savu dzīvi un tu tāds pāri visiem smejies par viņu aprobežotību, viegli lasīt. Pēc kāzām gan, kad autore sāk ķerties klāt nopietnām tēmām un tu kā lasītājs sāc apjaust, ka arī pats nemaz neesi tāds murza kā sevi saskati, tad kļūst nedaudz grūtāk. Jo kuram gan ir viegli sevi pārlauzt un iedomāties tādu ķecerību, ka pele varbūt nemaz nav sabiedrības pamats.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, teicams lasāmais. Liels paldies jāsaka arī tās tulkotājam Arvim Kolmanim, kurš ir izdarījis visu iespējamo, lai to lasītājs varētu uztvert tāpat kā oriģinālu!

Un ja gribas izlasīt pavisam profesionālu recenziju par šo grāmatu iesaku to meklēt šeit.

Vienpadsmitā stacija by Emīlija Sentdžona Mandela

Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis. Tas gan grāmatai nav nekas īpašs, noteikti, ka ir daudzas izcilas grāmatas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Izlasīju aprakstu un man smadzenes pakalpīgi pasniedza viedokli – noteikti būs kaut kāds “Triumfa kopas” atvasinājums. Acīmredzot, atslēgas vārds būs bijis “trupa”. Dabūju grāmatu no izdevniecības Prometejs un sāku lasīt.

Kas tika zaudēts sabrukumā? Gandrīz viss, gandrīz visi un tomēr joprojām pastāv neaptverams skaistums. Kādā sniegotā naktī Toronto slavenais aktieris Arturs Leanders nomirst uz skatuves, spēlējot savu mūža lomu. Tajā pašā vakarā Ziemeļameriku sasniedz nāvējošs vīruss. Pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pēc divdesmit gadiem Kirstena, trupas “Ceļojošā simfonija” aktrise, uzstājas Šekspīra lugas iestudējumā kādā no cilvēku apmetnēm, kas izveidojušās pēc sabrukuma. Taču viņas jaunā, cerību pilnā pasaule ir apdraudēta.

Pēc-apokalipses grāmatām manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta, pat nezinu, ar ko tas sākās, laikam jau ar “Malvilas pili”. Laika gaitā esmu iepazinies ar visdažādākajiem apokalipses veidiem un  tādēļ veids, kā mūsu pasaulei tika pielikts punkts ar epidēmijas palīdzību, mani daudz nespēja pārsteigt. Šo grāmatu lasīt tikai kā kārtējo postapokaliptisko romānu būtu diezgan nejēdzīgi, jo grāmata jau nav par to. Un te vajadzētu parunāt par Vienpadsmito staciju.

Vienpadsmitā stacija ir komikss par apokalipsi, arī par cilvēkiem, kas zaudējuši savu ierasto pasauli un meklē iespēju tajā atgriezties. Šis komikss ir kā ass, ap kuru griežas dažu galveno varoņu likteņi, sasaista tos kopā un kalpo kā tāda lēca, kura fokusē noteiktus jaunās dzīves aspektus.

Cilvēki ir tādi, kuri atceras bijušos laikus un tajos, kas atceras tikai jauno pasauli pēc sabrukuma. Tie, kas atceras, tiem ir grūtāk. Viņi pie katras iespējas meklēs kādu vēl neizlaupītu māju, lai atrastu daļu no zaudētās pasaules un, iespējams, atrastu kādu daļiņu no sevis. Dažiem tā ir kļuvusi par apsēstību un Kristenai ar tas nav gājis secen. Rodoties jaunai paaudzei, aktuāls kļūst arī jautājums, vai maz ir vērts bērniem mācīt par to, kas ir bijis, varbūt labāk ir par to nerunāt un dzīvot tā, kā ir. Pielāgoties jaunajai realitātei un miers.

Protama lieta, neviens apokaliptiskais romāns nevar saukties par tādu, ja tajā nav kulta. Arī šeit ir kults, kas meklē jēgu notikušajā, saprast, kādēļ daži palika dzīvi, vai viņi ir izredzēti, un ja ir, tad kas viņiem ir jāpiepilda. Lielākoties tas vairāk rezultējas daudzsievībā un citādi domājošo slaktēšanā. Šeit kults lielākoties bija instruments spriedzes uzturēšanai.

Lai lasītājs nebūtu spiests ceļot kopā ar trupu pa nepazīstamu pasauli, viņam laiku pa laikam tiek piedāvāta atslodze un iespēja atgriezties mūsu pasaulē, kurā noris stāsts par aktiera Artura Leandera karjeru, neveiksmīgajām mīlestībām un draugiem.

No visa šī beigās ir sanācis nudien netipisks stāsts par pasaules galu un izdzīvojušajiem, galvenais uzsvars tiek likts uz kultūru, trupa kas uzstājas ar Šekspīra lugām, daži cilvēki apmetnēs, kas mēģina izdot avīzes, izveidot muzejus un atrast vietu jaunajā pasaulē. Jā, te medicīniskās aprūpes vairs nav, nav lētas elektroenerģijas, bet cilvēki pielāgojas un dzīvo tālāk, cenšoties saglabāt sevī cilvēcību. Tumšie laiki ir garām un iespējams nākotni var gaidīt ar cerību. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies netipsiku skatījumu uz pasaules galu bez atombumbām un zombijiem, tad šī būs tieši tas, kas vajadzīgs.

Slepkabota dienasgrāmatas 2. grāmata (The Murderbot Diaries #3-4) by Marta Velsa

Reizēm būt par grāmatu apskatnieku ir visnotaļ izdevīgi. Gadās brīži, kad kādu grāmatu gribas izlasīt pirms tā ir nodrukāta, tad vienmēr var palūgt izdevniecībai iespēju izlasīt grāmatu pirms tās iznākšanas. Vispār angļu mēlē šo grāmatu var lasīt jau vismaz gadu, bet kurš tad lasīs angliski, ja grāmata plānojas būt pieejama latviski un Ievas Melgalves tulkojumā? Paldies izdevniecībai Prometejs par iespēju. Maza piebilde – izdevniecības vadītājs ir man labs čoms, tā kā, iespējams, var apšaubīt manu objektivitāti.

Šī grāmata, lai ar saucas otrā, patiesībā sevī ietver trešo un ceturto Slepkabota grāmatu. Tā kā iepriekšējā grāmata nemaz tā pa īstam nebeidzās, tad šī turpina iesākto. Slepkabotam pašam sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ joprojām nav miera. Racionāli būtu sēdēt kaut kur kādā stacijā un vadīt savu laiku, skatoties seriālus, bet, nē, tā vietā pašam sev par pārsteigumu Slepkabots aizvien vairāk iesaistās cilvēku lietās. Runa vairs nav tikai izlikšanās par drošības konsultantu, viss ir vēl trakāk! Lai apietu iekšējos algoritmus Slepkabots ir nolīdzis pat sevi, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nemaz nenojauš, ka viņiem vajadzīga palīdzība.

Arī šajās grāmatās ir tikai viens un vienīgs galvenais varonis, kuram uz sava procesora ir jāiznes grūtais personības tapšanas ceļš. Slepkabotam atliek vien ar nostaļģiju atcerēties laikus, kad uz viņa negūlās nekāda atbildība, dari, ko liek, un miers. Tagad viņam jāpieņem lēmumi, kas skar ne tikai jautājumu: kuru seriālu skatīties? Trešo grāmatu var saukt par personības nobriešanas grāmatu, Slepkabots viens pats pēc savas iniciatīvas veic izmeklēšanu, atrodot gan pierādījumus, gan pat sevi. Ceturtā ir tāda kā starpfināls, noslēdzas viens dzīves posms ar solījumu uz jaunu turpmākajās grāmatās.

Godīgi sakot, grāmata balstās uz diviem vaļiem, viens ir visnotaļ interesantais Slepkabots kā galvenais varonis, kas lasītājam liek fantazēt par tēmu, kā tas būtu, ja reiz parādītos saprāts, kurš ir līdzīgs mūsējam, bet tai pat laikā tas nebūtu balstīts uz bioloģiskām smadzenēm. Un kā būtu pilna pasaule ar šādiem saprātiem, kurus mēs šķietami kontrolētu, bet kuriem tiešo pienākumu veikšana būtu tikai tāda neliela blakusnodarbe, kā, piemēram, kravas kuģiem. Kur tad būtu tā īstā pasaule – cilvēkos vai viņu konstruktos, kas viņus pārspēj visā?

Otrs valis ir piedzīvojumi, tie neļauj atraut acis no grāmatas, jo ir taču jāuzzina, kas tur notiks tai tālajā kosmosa stacijā, vai uzvarēs ļaunās korporācijas, vai triumfēs Slepkabots? Ziņkārība ir diezgan spēcīgs dzinulis, tik spēcīgs, ka lasītājs var pat nepamanīt, ka pasaules dziļums šajā grāmatā ir tikpat plāns kā grāmatas papīrs. Te ir tikai dekorācijas, kas mainās kā futūristisks kaleidoskops, bet patiesībā lasītājs uzzina tik vien kā lietu un vietu nosaukumus.

Grāmata ir izcila un gan jau noteikti kādam pusaudzim kalpos par vārtiņiem, kas atvērs viņam skatu uz plašo zinātniskās fantastikas pasauli. Man lasot radās stipras asociācijas ar “Sargasiem kosmosā”, tikai daudz dinamiskāku. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un tulkojums latviešu mēlē ir izcils!

PS. Latviski grāmata iznāks 04.10.2019

Slepkabota dienasgrāmatas 1. grāmata (Slepkabota dienasgrāmatas # 1-2) by Martha Wells

Sākšu uzreiz ar atrunu, izdevniecības Prometejs vadītājs ir mans labs draugs un arī grāmatu es saņēmu par velti apmaiņā pret godīgu apskatu.

Tas nav cilvēks. Tā nav persona. Ikviens par to labprātāk domātu kā par robotu nevis cilvēka un mehānisma apvienotu konstruktu. To sauc par DrošVienību. Tomēr visi zina, ka tikai iebūvētais vadības modulis šķir to no slepkabota: baisas, pamatīgi bruņotas, ar pārcilvēcisku spēku un rokās iebūvētiem ieročiem apveltītas būtnes, kas varētu izsmērēt pa sienu savus apnicīgos un reizēm klaji muļķīgos klientus… Bet šī DrošVienība, uzlauzusi savu vadības moduli, labprāt pavadītu visu brīvo laiku, skatoties publiskos kanālos nospertus seriālus.

Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.

Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.

Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.

Tumšmute: Varoņa laiks (Darkmouth #4) by Shane Hegarty

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka izdevniecības “Prometejs” īpašnieks ir man tuvs draugs un tādēļ tas, iespējams, var ietekmēt manu atsauksmi. Ak jā, un grāmatu es ar saņēmu apmaiņā pret godīgu atsauksmi! Kad nu tas viss pateikts, varam ķerties klāt pie Tumšmutes ceturtās grāmatas.

Ļaunāk vairs nevar būt. Leģendas sadumpojušās. Pusmednieki kļuvuši nevaldāmi. Finam un Emijai atņemta Tumšmute. Hugo pelna iztiku, mazgājot suņus. Bet Tumšmutei tuvojas kaut kas daudz briesmīgāks – mūžsenas šausmas, kas apdraud abas pasaules. Tāpēc aizmirstiet, ko teicām. Viss var kļūt vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Tumšmutei varonis ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk…

Kā jau katrai grāmatu sērijai pienākas, arī šai ir pienācis brīdis, kad tā ir nedaudz atšālējusies kā kola pudelē, kas atstāta atvērta saulē. It kā jau nekas sastāvā nav mainījies, bet trūkst to ogļskābes gāzu burbulīšu. Es nebūtu tik pārgalvīgs, lai apgalvotu, ka autoram vairs nav jaunu ideju, tas būtu pārāk globāli. Ja viņam tās ir, tad tās tiek pietaupītas kam citam. Ja iepriekšējās grāmatu sērijās autors centās ar jaunu monstru izgudrošanu, pasaules noslīpēšanu, tad šajā ir novērojama jau zināmā pārkārtošana cerībā, ka sanāks kas lietojams.

Nenoliedzami priekš grand finalī cīņa ar galveno briesmoni bij’ tīri laba, bet, salīdzinot ar iepriekšējās grāmatas beigu cīņu, šai pietrūka spriedzes un episkuma. Varbūt pie vainas ir, ka cīnīties pret bezpersonisku ļaunuma konstruktu nav tas pats, kas pret konkrēti ļaunu indivīdu. Nevaru noliegt arī to, ka grāmatu izlasīju vienā rāvienā, precīzāk būtu – divos vilciena braucienos. Ak jā, grāmatā arī Fins un Emija brauc ar vilcienu, man gan nekad nav gadījies tik aizraujošs brauciens, bet manā maršrutā nav arī neviens Tumšais ciems.

Ja gribam palēkties uz jēgas meklēšanu grāmatā, tad bez draudzības, mīlestības un pārliecības, ka tikai bērni var izglābt pasauli, te ir arī daudzas pieaugušo lietas. No tām galvenā ir motivācija. Ja cilvēks reiz tiek nost no dokumentu kopēšanas, viņu būs grūti dabūt atpakaļ pie aparāta, jo Leģendu mednieka arods ir visnotaļ vilinošs. Ja leģendas beidzas, varbūt var izdarīt tā, lai tās nekad nebeigtos un visiem būtu garantēts darbs, un tas nekas, ja vietām jāupurē kāds ciematelis eksperimentam un jāaizbāž mute kādam pārlieku ziņkārīgam bērnelim.

Par varoņu izaugsmi te īpaši nav ko runāt, ja nu tikai tas, ka Fins ir kļuvis naskāks šāvējs un savas rīcības apdomātājs. Visādi citādi ļaundari ir tie, kas dzen uz priekšu notiekošo un lasītājam līdz ar Finu nākas skriet tiem pa priekšu, lai izdzīvotu un kārtējo reizi izglābtu pasauli. Lai nu kas, bet pasaules glābšana Finam padodas, man gan radās jautājums, ja jau tā pasaule tik bieži ir jāglābj, tad vai maz ir vērts ar to ķēpāties? Autoram šķiet, ka tas ir tā vērts un grāmata beidzas ar pamatīgu mājienu, ka piedzīvojumi turpināsies. Cerībā, ka arī tajā grāmatā būs vilciens, lieku 8 no 10 ballēm.

Tumšmute: Haosa sākums (Darkmouth #3) by Šeins Hegartijs

Iesāktus darbus pusratā neatstāj, iznāca jaunā Tumšmute, bija vien jālasa. Galu galā jāpārliecinās, ka savam bērnam neiesmērēju ko nelasāmu.

“Visu laiku neveiksmīgākajam leģendu medniekam pienācis laiks atkal uzvilkt bruņas un ņemt rokās eksikatoru, jo piedzīvojumi turpinās. Fins ir piedzīvojis tik daudz. Turpmāk viņš ar savu dzīvi varēs darīt, ko vēlas, vai ne? Nekā nebija! Patīk Finam tas vai ne, viņam jākļūst par kārtīgu leģendu mednieku. Taču pēkšņi sākuši pazust cilvēki, bet leģendas uzrodas vietās, kur tām nevajadzētu būt. Brūnijs nebeidz sūdzēties, un tuvojas tik liels uzbrukums, ka uz Fina pleciem uzkrauta vai visa pasaule.”

Sāksim ar galveno – grāmata joprojām ir aizraujoša, lai arī pasaules ir tās pašas un varoņi ar’ nav mainījušies, viņu piedzīvojumi liek izraut grāmatu vienā rāvienā. Skaidra lieta, palīdz bildes, bet jebkuram mazam lasītājam grāmatas ātra lasīšana ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Nekas tā nenokauj lasīšanas garu kā progresa trūkums. Te Finam kopā ar lasītāju piedzīvojumu nudien nepietrūks. Vēl jo vairāk – pat Brūnijs beidzot piedzīvos savu lielo uznācienu uz skatuves un būs viens no galvenajiem cīnītājiem.

Apsēstās puses leģendas nudien nav mierā ar izveidojušos situāciju, viņiem cilvēku pasaule ir iekārojams upuris, bet vārti uz to ir aizvērti. Labi, ka viņiem ir līderis, kurš apzinās, ka principā nav neatrisināmu problēmu, vajag tikai stipri vēlēties (izsist kādus zobus, iegrūst neticīgos kādā bedrē) un viss piepildīsies.

Tagad nedaudz maitekļu – vislielākās problēmas man bija saprast galvenā arhiļaundara motivāciju. Iespējams, ka puisim aizgājis pa fāzēm un atriebība ir kļuvusi par pašmērķi, tas nav nekas negaidīts. Taču tik daudz izspiest no atraidītas jaunības mīlestības vecumā, kad hormonālā sistēma jau ir nostabilizējusies, nešķiet ticama. Pārsteidz viņa vēlme sarežģīt savu atriebes plānu līdz ārprātam. Nav jau nekāds brīnums, ka viņam mūždien kaut kas noiet greizi. Izskatās, ka viņš tā arī nekad nespēs mācīties no savām kļūdām, un tas viņu beigās arī piebeigs.

Autors ir arī nedaudz atmetis ar roku pasaules būvniecībai un izmanto iepriekšējo grāmatu materiālu, līdz ar to stāsta struktūra ir palikusi pavisam vienkārša. Lielais piedzīvojums ar dažām papildus sižeta līnijām. Papildlīnijas ir humoram, pamatlīnija – Fina tēla attīstībai. Fins vairs nav nekāds nīkulis, kurš nevar trāpīt mantikorai, viņam ir jāizaug, jāizglābj sava pilsēta un jācenšas saprast notiekošais. Viens no labākajiem blakusižetiem bija veltīts Leģendu mednieku pārvaldošās organizācijas ierēdņu sūrajai ikdienai. Tie lielākoties ir cilvēki, kas audzēti par medniekiem, taču dzīve piedāvā cept bulciņas vai rakstīt iekšējās kārtības noteikumus, taču arī viņiem ir ambīcijas un labi nodomi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja esi izlasījis iepriekšējās, tad izlasīsi arī šo un nākamo arī. Šī ir vairāk veltīta nebeidzamam piedzīvojumam ar rūdītākam lasītājam sagaidāmu iznākumu. Ir visnotaļ grūti iedomāties, ko autors vēl spēs izspiest no ceturtās grāmatas, bet to jau redzēsim!

Tumšmute: Pasauļu sprādziens (Tumšmute 2) by Šeins Hegartijs

Šī gada sākumā es izlasīju Tumšmutes sēriijas pirmo grāmatu. Patika autora oriģinālais skatījums uz briesmoņiem, nelielā humora deva. Pirmā grāmata beidzās, kā jau pirmajām pienākas – ar klifhangeri, tādēļ nekur nevarēju sprukt – nācās vien lasīt arī otro. Brīdinājums, ja neesi lasījis pirmo “Tumšmuti”, tad labāk tālāk nelasi, jo nav iespējams uzrakstīt par otro grāmatu bez pirmās maitekļošanas. (Otrās grāmatas apraksta likums)

Tumšmutes ciems ir pēdējā vieta pasaulē, kurā joprojām iebrūk par leģendām dēvētas mītiskās būtnes. Taču ciemā vairs nav Hugo Lieliskā – vienīgā leģendu mednieka, kurš spētu ar tām cīnīties. Ak vai! – ciema drošību tagad uzmana Hugo divpadsmit gadus vecais dēls Fins, kurš pat bruņas pareizi uzvilkt neprot. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, Fins ir apņēmības pilns doties uz baismo leģendu pasauli, ko dēvē par Apsēsto pusi, lai pārvestu mājās tēvu. Kā jums liekas: vai tas beigsies ar katastrofu? Bet varbūt tomēr ne?

Šoreiz lasītājiem ir tas gods tapt iepazīstinātiem ar Apsēsto pusi, leģendu mājvietu, pasauli, kurā viss smird pēc puvuma, kur cilvēks un cīsiņš ir sinonīmi, kur ir īstas lidojošas spalvainās čūskas, kur slejas baltais kaulu tornis, vieta kur vaboļu fermu blīvums ir vislielākais, kur bezkārpaina seja ir neglītuma etalons. Neapgalvošu, ka pasaule ir ļoti oriģināla, bet grāmatas sāls jau nav oriģinalitātē. Tā ir sarakstīta pusaudžiem padsmit gadu vecumā un galvenais uzsvars tiek likts uz bērnu un vecāku attiecībām. Ir lietas, kad lielie cilvēki netiek galā, un reizēm var gadīties tā, ka nākas glābt paša tēvu. Uz šīm jūtām tad autors spiež, cik var, radot aizraujošu piedzīvojumu stāstu.

Arī šī izlasās ātri, autors neļauj lasītājam atrauties no teksta. Acīmredzot viņš zina, cik grūti ir noturēt mazā lasītāja uzmanību, un cik viegli to pazaudēt. Tādēļ laiku pa laikam ir episkas kaujas un smieklīgi dialogi. Varoņiem savā ceļā uz pasaules glābšanu nākas pazaudēt mazsvarīgas lietas – skolas grāmatas, mācību burtnīcas un pildspalvas, tai pat laikā saglabājot svarīgās. Lai visu padarītu pavisam dramatisku, lasot laiku pa laikam tiek dots mājiens, ka viss šis ir tikai pupu mizas un īstais ļaunums ir tepat aiz stūra, viņš tikai vēl nav ievilcis elpu saviem pavisam “ļaunajiem smiekliem”.

Fins un Emija ir uzrakstīti tieši tik vispārīgi, lai ar tie varētu identificēties katrs mazais lasītājs. Katrs bērns zina, ka viņš saviem vecākiem sagādā vienu vienīgu vilšanos, censties var, cik grib, bet nekad nebūs pa īstam labi. Ja būs kāds bērns, kas derētu visām vecāku prasībām, tas noteikti būs piedzimis ne tajā ģimenē. Šī neiederēšanās vecāku iedomātajā ideālajā pasaulē ir viens no sērijas stūrakmeņiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, aizraujoša, ļaunais un labais netiek banalizēts, pasauli var izglābt, bet var arī neizglābt, viss ir iespējams. Labs turpinājums, neesmu īsti vairs mērķauditorijā, bet labi izstāstītu stāstu spēju novērtēt.

Blēžu karaļvalsts (Six of Crows #2) by Li Bardugo

Blēžu karaļvalsts

Ja vēl neesi lasījis Vārnu sešinieku, tad labāk šai atsauksmei met līkumu, jo es netīšām varu nomaitekļot saturu. Izdevniecība Prometejs mērkaķa ātrumā izdeva Vārnu sešinieka turpinājumu. Tas nenoliedzami bija prātīgi darīts, jo mēs visi jau zinām, kā beidzās iepriekšējā grāmata. Atzīšos, ka mani no turpinājuma izlasīšanas angliski atturēja tikai mans lasīšanas procesā norūdītais gribasspēks.

Kazs Brekers un viņa komanda tikko veikuši vispārdrošāko laupīšanu, kāda vien iedomājama. Tomēr tā vietā, lai saņemtu dāsnu atalgojumu, viņiem nākas cīnīties par savām dzīvībām. Viņi ir piekrāpti, novājināti, un viņiem trūkst resursu, sabiedroto un cerību uz izdošanos. Kamēr pilsētas ielās plosās karš, tiek pamatīgi pārbaudīta draugu savstarpējā uzticība. Lai ko tas maksātu… Kazam un viņa komandai nāksies pacensties izkļūt no šīs ķezas kā uzvarētājiem.

Vispār jau atsauksme varētu būt pavisam kodolīga, ja patika pirmā, tad noteikti patiks arī šī, netici -pārliecinies pats! Bet tomēr izplūdīšu nedaudz garākā aprakstā par saviem iespaidiem. Pirmkārt, šī grāmata ir par piedzīvojumiem un par to, ka plānota atriebšanās ir vislabākais veids, kā to veikt. Kaza dzīve ir pilnībā pakārtota šim atriebes procesam. Pilnīgi kā tāds Monte Kristo. Tikai viņš nav grāfs un viņam līdzgaitnieki ir Katerdamas padibenes, bet ienaidnieki pilsētas elite. Autore labi spēj uzspiest uz lasītāja emocijām, izmantojot veco labo apbižoto bārenīšu tēmu, kas ir topā jau no Dikensa laikiem. Tam, vai bērnībā gūta trauma var sačakarēt visu dzīvi var piekrist vai nepiekrist, bet ar Kazu atgadījās tieši tas. Vispār ar visiem viņa komandas biedriem ir atgadījies kaut kas līdzīgs, visiem viņiem ir atņemts ierastais dzīvesveids, un viņi iemesti pavisam jaunā un savādā dzīvē. Tas rada spēcīgu vēlmi identificēties vismaz ar kādu no grāmatas varoņiem, jo katrs jau dziļi iekšām mēs reizē baidāmies no pārmaiņām tai pat laikā nedaudz alkstot pēc tām.

Lai varoņus būtu vieglāk izprast, autore ir izvēlējusies piedzīvojumus laiku pa laikam pārtraukt ar to dzīvesstāstiem. Tas ir visnotaļ riskants paņēmiens, jo cilvēkiem ar grūtībām koncentrēties, tas var šķist kaitinoši, bet cik atminos, tas nekad nenotika apšaudes vidū un man nekādas problēmas neradīja.

Šī ir tipiska blēžu grāmata, kur katrā plānā ir rezerves plāns, un rezerves plāns nebūt nav tas, kāds tas izskatās no malas. Lasītājs līdz ar grāmatas varoņiem tiek uzmests un pārmests ne reizi vien. Šeit reakcija var būt dažāda, mani uz beigām nedaudz tā uzmešana sāka kaitināt, es jau no pirmās grāmatas nešaubījos par Kaza iedzimto un izkopto stratēģa un taktiķa ģenialitāti, bet reizēm daudz ir par daudz. Tas gan neliedza man grāmatu izraut pāris piegājienus un atzīt šo grāmatu par ļoti labu fantastisko bojeviku.

Taču, kas gan tas būtu par stāstu, ja tajā nebūtu meistarīgi izveidotas pasaules. Ja to vēsturiski raksturo kaut kādu renesanses Amsterdamu ar slāvu elementiem, kura ir visnotaļ standarta, tad pasaules politekonomika ir pavisam cita lieta. Autore nav slinkojusi un šo jomu ir izstrādājusi visnotaļ detalizēti. Ekonomiskā svira ir daļa no Kaza atriebības un tikai muļķis domā, ka apzogot bagātnieka namu, cilvēks uzreiz nonāktu nabadzībā. Viss ir daudz sarežģītāk un šo daļu lasīju ar baudu. Labi bija arī smieklīgas vietas, kurās autore pārvērtēja Katerdamas finanšu sistēmas varenību, vai es biju pārvērtējis vietējās naudas vērtību.

Grāmatai un diloģijai kopā lieku 10 no 10 ballēm, var lasīt kā izklaidējošu un vieglu atriebes stāstu, var lasīt kā ģeopolitiskas spēles aprakstu. Galvenais neaizmirst, ka varoņiem nemaz nav tik daudz gadu un, iespējams, viņu rīcība ir impulsīva un emocionāla tieši tādēļ.

Eksemplāru lasīšanai saņēmu no izdevniecības Prometejs.

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs, Shane Hegarty

Tumšmute (Darkmouth #1) by Šeins Hegartijs

Tā kā man aug trīs dēli, es nevarētu teikt, ka bērnu grāmatas man ir kaut kas sens un jau aizmirsts. Mazajiem lasītājiem ir regulāri jāpiegādā lasāmviela, lai tie nenoslīgtu youtube dzīlēs. Bija patiess prieks dzirdēt, ka izdevniecība Prometejs ir nolēmusi diversificēt savu auditoriju un izdot grāmatu bērniem. Hardcore Prometeja faniem nevajag uztraukties – arī šī grāmata ir no fantastikas žanra, un lasīt var arī pieaugušie.

Leģendas (kuras pelnīti dēvē arī par šausminošiem briesmoņiem) plāno iebrukt Tumšmutes ciemā un vēlāk iekarot visu pasauli. Bet panikai nav iemesla! Pēdējais leģendu mednieks, vārdā Fins, jau dodas glābšanas misijā. Finam ir divpadsmit gadu, viņš mīl dzīvniekus un diez ko labi nepārvalda cīņas mākslas (kaut gan ļoti cenšas), bet labi nodomi taču varētu palīdzēt uzvarēt mīnotauru, vai ne?

Man sevi būtu grūti saukt par grāmatas mērķauditoriju, jo cerība, ka spēšu identificēties ar Finu ir diezgan niecīga. Taču diezgan labi sapratu viņa vecākus, sevišķi tēvu, kurš grib, lai viņa dēls nudien nebūtu sliktāks par viņu pašu. Mazajam Finam tādēļ bez standarta Tumšmutes skolas apmeklējuma nākas veltīt laiku Leģendu mednieka apmācības kursam. Tas sevī ietver bruņu kopšanu, tuvcīņas mākslu un mednieku biogrāfiju lasīšanu. Izklausās jau interesanti, taču tas nav Finam. Papildus visiem šiem pienākumiem viņam praktiski nav draugu. Klasesbiedri no viņa vairās, jo ir aizdomas, ka tieši Leģendu mednieki ir tie, kas pievelk Leģendas. Iespējams, ja nebūtu to, vārti uz Apsēsto pasauli nemaz neatvērtos.

Ja skatāmies no žanra, tad šis ir īsts fantastikas piedzīvojums, notikumi attīstās mērkaķa ātrumā, un katra nodaļa ir pakāpiens uz pasaules likteņa lemšanas kāpnēm. Nodaļas ir arī pietiekami īsas, lai mazais lasītājs spētu izturēt līdz galam. Fins ir tipisks puišelis, kuram vecāki vēlas uzspiest savu 42 paaudzēs izkopto Leģendu mednieka profesiju. Visi viņa senči ir bijušas izcilas personības, izņemot tos dažus, par kuriem neviens nevēlas runāt. Domāju, ka katram bērnam dzīvē ir bijuši brīži, kad vecāki nez kādēļ iedomājas, ka viņi zina kā ir labāk, kas jāmācās un par ko bērns grib kļūt. Viņi noteikti Finu sapratīs, pat ja paši labprāt kļūtu par Leģendu medniekiem. Fins nav arī nekāds superbērns, viņam tā Leģendu medīšana diez ko nevedas, reizēm bēgot no tām, gadās nokrist vai vispār pieļaut iesācēja kļūdas un sākt atbildēt uz mantikoras mīklām. Visi tak zina, ka tās nespēj aizvērt savu muti!

Papildus bonuss ir tas, ka pasaule netiek iedalīta monohromā ļaunajā un labajā. Te ir visādi – ir labas lietas un īsti ļaunie, taču pat Apsēstajā pasaulē ļaunums ir relatīva parādība, tā vienkārši ir citāda. Jebkura leģenda uzskatīs par goda lietu piebeigt kādu mūsu pasaules iedzīvotāju. Taču pat starp briesmoņiem ir tādi, kurus vairāk uztrauks viņu vaboļu fermas ikdienas (vai nu kas tur tām Leģendām ir) darbi nekā cilvēku slaktēšana.

Stāsts ir ar nelielu humora piešprici, nevarētu teikt, ka sižeta galvenie ļaundari būtu meistarīgi noslēpti, bet jāatminas, ka šī ir bērnu grāmata un arī bērniem patīk atkost ļauno, pirms tas tekstā tieši tiek pateikts. Te neizpaliek arī ļaundaru patosa pilnās runas pirms beigu konfrontācijas (es te nedomāju mantikoras, tās ļerkšķ visu laiku) un beigas liecina, ka jālasa sērijas nākamā grāmata. Lieku 10 no 10 ballēm.