Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.
Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).
Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.
Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.
Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.
Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.
Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!
Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.
Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.
Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogēnus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogēns var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogēnam.
Pasaulē ir vietas, kurās orogēnus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanze impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaija ir meitenīte, kurai parādījušās orogēna spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogēns jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sjenīte ir orogēnu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Esuna ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.
Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.
Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogēniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.
Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensrijēji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.
Ja man kāds gada sākumā teiktu, ka es šogad izlasīšu romānu par mīlestību un cilvēka vēlmi iederēties pasaulē, kurai viņš šķietami nav radīts, es domātu, ka šis cilvēks ir aizmirsis iedzert savas zāles. Taču tieši tas ar mani atgadījās. Tagad varu tikai konstatēt, ka visi notikumi bija determinēti jau sen, un mani no šīs grāmatas izlasīšanas varētu atturēt tikai globāla katastrofa. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Prometejs.
Rū dzimtā muļķīga iemīlēšanas ir tradīcija; no tās nav pasargāts neviens, dažiem tā beidzas ar letālu iznākumu, bet vienai – ar Eivu. Eiva ir neparasta meitene – viņa piedzima ar putna spārniem, daži īpaši reliģiozie pat uzskata viņu par eņģeli. Eiva pati sevi par tādu neuzskata, bet viņas māte drošības labad mēģina meitu aizsargāt no apkārtējās pasaules. Ja jau pat cilvēkam, kuram nav spārnu, ir tik grūti tajā iederēties, tad kā gan tur iederētos Eiva.
Šī ir autors pirmā grāmata, un varētu teikt, ka viņa ir pieteikusi šahu un matu pirmajā gājienā. No savas puses viņa lasītājam dod Rū ģimenes sāgu, kura tiek centrēta uz mīlestības aklumu, ar tās visnotaļ daļēju saistību ar realitāti. Papildus stāstā tiek iekļauta diezgan liels maģiskā reālisma apjoms. Tas viss tiek pasniegts liriskā valodā. Kas tad atliek lasītājam? Lasīt to, kas uzrakstīts, un interpretēt notiekošo pēc sava prāta. Un ir grūti iedomāties nodarbi, kas lasītājam varētu būt interesantāka.
Pati ģimenes sāga ir aizraujoša līdz absurdumam, šeit neviens no tās nav garlaicīga personība. Viņi visi kā viens kaut kādā veidā izceļas. Protams, te labi nāk talkā maģiskais reālisms. Vecmāmiņa, kura ar laiku paliek caurspīdīga. Iespējams, ar to autore vēlējusies pateikt, ka ar laiku mēs tā pierodam pie cilvēkiem, ka viņu klātbūtni vairs nemaz nemanām, bet varbūt tur slēpjas pavisam kaut kas cits. Vai Henrijs, Eivas dvīņubrālis, kurš spēj paredzēt nākotni. Šai spējai nav nekādas jēgas, jo ir skaidri zināms, ka nākotni nav iespējams izmainīt. Tīri Markesa garā arī šeit nomirušie ģimenes locekļi nesteidzas uz aizsauli, bet mīl uzkavēties, lai pateiktu ko svarīgu. Bet tā jau ir vēl viena no dzīves patiesībā – ja tu cilvēkus neņem galvā viņiem dzīviem esot, tad kādēļ tev būtu jāmaina pret viņiem attieksme pēc to nāves?
Lasījās šī grāmata izcili, vienā elpas vilcienā. Nedaudz jau kauns, bet mani viņa patiešām aizrāva, lai ar pēc sižeta tā vairāk ir domāta padsmitgadniecēm. Nudien tā ir pārpilna ar savādām un skaistām skumjām, netrūkst arī skarbās realitātes un laiku laikam pa kādai nāvei. Man jau maģiskais reālisms patīk, vari meklēt neesošu simbolismu un censties saprast to, ko autore patiesībā ir vēlējusies pateikt. Nav jau nekādu garantiju, ka tur vispār ir kaut kas vairāk par interesantu stāstu, bet kādēļ gan nepamēģināt.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, šī gan nav no tām, kādas mēs parasti esam redzējuši izdevniecības Prometejs grāmatu klāstā, šī ir savādāka un daudz skumjāka. Par cilvēka mēģinājumiem iederēties pasaulē, par to, ka mums katram ir kaut kas līdzīgs Eivas spārniem, iedomātiem vai reāliem, kas mums īsti neļauj būt savējiem starp pārējiem.
Nav pagājis ne gads, un iznākusi jau Sarkanās sacelšanās triloģijas trešā un noslēdzošā grāmata. Teikšu, kā ir – pēc otrās grāmatas izlasīšanas es nopietni apsvēru izlasīt arī trešo uzreiz un angliski. Taču tā kā lasāmā man ir daudz un no izdevniecības Prometejs pārstāvja saņēmu solījumu, ka es jau šogad viņu varēšu izlasīt latviski tāpat kā iepriekšējās, es piekritu pagaidīt.
Derovs būtu dzīvojis mierā, tomēr ienaidnieki nesa viņam karu. Zelta valdnieki pieprasīja viņa paklausību, pakāra viņa sievu un paverdzināja viņa tautu. Tomēr Derovs ir apņēmies stāties tiem pretī. Riskējis ar visu, lai pārveidotu sevi un iefiltrētos Zelta sabiedrībā, viņš ir cīnījies, lai izturētu nežēlīgo konkurenci, kādā tiek audzināti Sabiedrības varenākie karotāji, kāpis pa dienesta karjeras kāpnēm un pacietīgi gaidījis, lai uzsāktu revolūciju, kas iznīcinās hierarhiju no iekšienes. Beidzot tas brīdis ir pienācis.
Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, autoram ir ko norauties, lai visu novestu līdz loģiskam gala iznākumam. Man personīgi nebija ne mazākās nojausmas, kā viņš to grasās izdarīt. Jo “Zelta dēla” fināls nebija pārāk daudzsološs “labajiem” varoņiem. Taču tā ir sen zināma patiesība, galvenajam varonim pārbaudījumu nekad nevar būt par daudz. Galvenais, lai viņam būtu uzticami biedri un skaidrs plāns. Ja ar biedriem vairāk vai mazāk ir kārtībā, tie kā zeltiem pienākas ir neuzticami un neparedzami, bet viņi ir pavilkušies uz pasaules pārkārtošanas ideju. Un Derovam ar to pietiek. Ar plānu gan jaunajam revolūcijas vadonim ir tā švakāk, pārāk daudz laika aizņem izdzīvošana un zudušā apcerēšana.
Tomēr satraukumam nav pamata, revolūcijas lielākoties nenotiek kabinetos bīdot dokumentus, bet gan kaujas laukā. Likmes ir lielas un Derova karaspēks ir iespaidīgs, tajā ir sapulcēti visu krāsu pārstāvji, viņam piepulcēta daļa no flotes, zelti un obsidiāni. Katru no šīm frakcijām vada savas intereses, un tās apvienot kopējā nākotnes redzējumā nav iespējams. Revolucionāriem kopīgais ir tikai tas, ka viņi vairs nevēlas dzīvot zem zeltu kundzības. Kauju apraksti te ir līmenī un netrūkst, kopā ar Derovu varēs izcīnīties gan Jupitera orbītā, gan uz Marsa un tā pavadoņiem. Taču galvenais mērķis ir Mēness, un sakāve izšķirošajā kaujā var nogalināt arī pašu revolūciju.
Ļaunie, protams, ir lielākā daļa no zeltu kastas, un viņi turas savās pozīcijās stiprāk kā deputāts pie mandāta. Pirmkārt, viņu dabā nav zaudēt un otrkārt, viņu dabā nav pakļauties. Derova arhiienaidnieks ir pats Šakālis. Zelts, kuru viņam ir bijusi izdevība novākt vairākas reizes, bet kuram žanra labākajās tradīcijās ir izdevies izsprukt sveikā. Viņš bez tīra ļaunuma ir izslavēts ar savu ietekmi, apķērību un stratēģisko domāšanu. Tā, ka viņu nevajag novērtēt par zemu, viņš ir visas antirevolucionārās kustības smadzenes un dzinējspēks. Puisis ir principiāls, bet par līķu skaitu sev aiz muguras nesatraucas.
Grāmatā bija viena vieta, kad man uznāca gandrīz nepārvarama vēlme atstāt viņu pusratā. Derovs manās acīs ir diezgan liels zābaks. Es saprotu, sižetam viņš tieši tāds ir vajadzīgs ar tik atvērtu sirdi, ka pat viņa krūšu kurvis ir vaļā un knapi to notur iekšā. Taču viņa tieksme kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem mani pamatīgi kaitināja. Šajā konkrētajā sižeta punktā, ko nevēlos nomaitekļot, es pavisam apvainojos uz autoru, varbūt tāpēc, ka viņš piekrāpa manas cerības. Pie reizes arī uz Derovu un viņa revolūciju, ka grūti bija turpināt. Tas negadās bieži un liecina, ka tomēr esmu viņu idejām pieķēries.
Ja jārunā par zinātniskās fantastikas daļu, tad tehnoloģijās un to iespējamajos pielietojumos ir labāk nemaz neiedziļināties. Nav jau tā, ka es esmu baigais nākotnes tehnoloģiju pielietojuma guru. Sižetā ir vairākas vietas, kur radošos problēmu var viegli atrisināt ar esošajām tehnoloģijām, un viss apdraudējums valdošai iekārtai izskatās nedaudz samāksloti. Var jau būt, ka zelti ir paraduši savas problēmas risināt ar slātēm un par citām iespējām nemaz neaizdomājas.
Cienījams triloģijas noslēgums, kas beidzās savādāk nekā es biju gaidījis, taču tas nav iemesls nelikt grāmatai 10 no 10 ballēm. Sižets ir pietiekoši spraigs, lai noturētu lasītāja uzmanību un pavērsieni reizēm ir visnotaļ negaidīti. Silti iesaku izlasīt visu triloģiju un kopā ar Derovu mēģināt satriekt pīšļos zeltu hegemoniju.
Pēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.
Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.
Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.
Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.
Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.
Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.
Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.
Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.
Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.
PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.
Izdevniecība “Prometejs” pēdējā visa savā pastāvēšanas laikā ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar kvalitatīvas fantāzijas un zinātniskās fantastikas darbu izdošanu. Tādēļ nudien nezinu, ko darīšu brīdī, ja viņiem pagadīsies kāds vanckars. “Sarkanā sacelšanās” nudien ir pieskaitāma pie labākajiem un aizraujošākajiem zinātniskās fantastikas darbiem no šogad lasītajiem.
No grāmatas anotācijas: “Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Derovs nekad nav redzējis debesis. Tomēr viņš dzīvo ar prieku, ticot, ka kādu dienu ar savām asinīm un sviedriem būs parūpējies par labāku nākotni saviem pēcnācējiem.”
Šī grāmata ir no tām, kas izlasās vienā elpas vilcienā un ir kosmiskajai operai netipiski daudzslāņaina. Lasot grāmatas sākumu, es viņu identificēju ar standarta varoņa ceļu, kur puisis no putekļiem pacelsies līdz virsotnēm. Taču nudien ir vērts laiku pa laikam nedaudz apstāties un mēģināt saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un tieši kādēļ viņš ir izveidojis šādu pasauli. Kādus riskus viņš saskata mūsdienu pasaulē, par kuriem mums visiem ir vērts nedaudz padomāt un censties izvairīties. Grāmata ir daudz dziļāka par parastu piedzīvojumu. Bet par to nedaudz vēlāk. Šo aprakstu rakstu mēnesi pēc izlasīšanas un daudz liekā ir aizmirsies, taču, manuprāt, svarīgākās lietas ir iesēdušās smadzenēs uz palikšanu.
Sarkanie dzīvo ideālā darba nometnē, tā savā ironiskā veidā ir Paretto efektīva. Ar esošo situāciju ir apmierināti apspiestie sarkanie, kad nometnes pārvaldītāji, kas rīkojas zeltu vārdā. Sarkanajiem jau kopš bērnības tiek pilnīgi izskalotas smadzenes, viņu dzīves uzdevums ir nodrošināt gaišo nākotni saviem pēcnācējiem. Šī ideja prevalē viņu kultūrā. Viņi ir gatavi ziedot savu dzīvi iegūstot Hēliju-3, kas kalpo kā enerģijas avots. Savukārt zelti nevēlas mainīt neko esošajā iekārtā. Viņi patur pie sevis informāciju, ka Marss jau ir teraformēts jau pirms daudziem gadsimtiem, un sarkanie ir vienkārši palikuši kā vergu slānis, kurš pats to nemaz neapzinās.
Sabiedrības modelis autoram ir padevies labu labais, tas sevī ietver kastu sistēmu, kurā piederību nosaka ne tikai piedzimšana konkrētajā kastā. Kastu atšķirību nosaka arī tās ģenētiskais materiāls. Sarkanie ir radīti kalnrūpniecībai. Rozā izklaidēm, bet zelti, lai valdītu. Šī ģenētiskā atšķirība ir tāda kā nākotnes rasisma izpausme, konkrētai grupai piederīgie atšķiras arī tīri fizioloģiski. Un jo augstāk tu esi sabiedrībā, jo tu esi stiprāks, veiklāks un gudrāks. Zeltus īpaši nepārspīlējot var droši saukt par “pārcilvēkiem”, tādi kā Hitlera slapjais sapnis. Viņus interesē tikai valdīšana, viņus vada personīgas ambīcijas, kuru vārdā viņi ir gatavi ziedot visus, pat savus tuvākos. Grāmata ir daudz aizguvusi no Spartas, zelti pēc savas būtības ir nākotnes spartieši, kas cieņā tur spēku, nežēlību un prasmi komandēt. Tādēļ grāmata ir pilna ar romiešu un Grieķijas mitoloģijas un vēstures atbalsīm.
Derova iefiltrēšanās zeltu kārtā ir rīcība, kas draud sagraut visu pastāvošo sistēmu. Zelti sevi uzskata par elitāru kastu, un piederību tai nodrošina piedzimšanas tiesības, ja nepieciešams viņus vēl ģenētiski uzlabos, bet pilngadību sasniedzot viņi būs pilnvērtīgi kastas pārstāvji. Derovs ir dzimis sarkanais, kurš ģenētisko manipulāciju rezultātā kļūst par zeltu. Pirmkārt, viņš ir pierādījums, ka jebkuras kastas pārstāvis var kļūt par zeltu, nonivelējot to elitārismu. Otrkārt, šāda infiltrācijas iespējamība nozīmē, ka zinātne ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka šādas ģenētisko manipulāciju tehnoloģijas pagrīdē kļūst pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un ir skaidrs, ka tas var novest tikai pie vienas lietas revolūcijas.
Autors mēģina lasītājus brīdināt, ka ar laiku iespējams ģenētiski būs iespējams no parasta cilvēka izveidot pārcilvēkus. Un te rodas jautājums, kuri būs tie, kas varēs šo pakalpojumu atļauties. Ja šāda ģenētiskā manipulācija būs par naudu, tad neizbēgami bagātie kļūs ne vien bagātāki, bet arī fiziski pārāki pār pārējiem. Tas neizbēgami novedīs pie sabiedrības noslāņošanās, un cilvēcei ir visas iespējas atgriezties feodālajā sistēmā.
Jūtams, ka revolūcija būs šīs triloģijas centrālais temats, ja atmetam visu virspusējo jaunā varoņa ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm un Institūtu, kurā zelti diezgan netradicionālā veidā tiek izkalti par īstiem cilvēkiem. Visa šī zinātniskā fantastika balstās uz veco labo marksismu un šķiru cīņu. Te nav nekas tik tiešs kā runas par darba līdzekļu iegūšanu savās rokās un patriekt kapitālistus. Patiesībā sarkanie pat nenojauš, ka tuvojas vētra. Viņi ir miljardi, bet tūlītēja sacelšanās nudien ne pie kā laba nenovestu, jo zelti un viņu represīvais aparāts mierīgi spētu tikt gala arī ar šādu revolucionāru daudzumu. Tādēļ grāmatas galvenais varonis Derovs un viņa līdzgaitnieki – Areja dēlu grupējums atgādina piecdesmitajos gados žanrā populāros racionālos varoņus. Viņi ir gatavi darīt visu, lai realizētu savus mērķus augstāka labuma vārdā, un pēc būtības gatavi ziedot arī daļu no populācijas, ja vien tas nodrošinās uzvaru. Tā kā laiks vēl nav pienācis, ir jānogaida. Jāatzīmē, ka šeit Areja dēlu filozofija nudien neatšķiras no zeltu pasaules skatījuma. Sanāk nedaudz ironiski, lai pieveiktu ienaidnieku, tev viņš ir jāpazīst un burtiski jāielien viņa ādā. Reizēm šī ielīšana ādā var beigties ar paša identitātes zaudēšanu un pilnīgu iejušanos lomā. Tiešām gribēšu redzēt, kā Derovs turpmāk tiks ar savu slogu galā.
Pasaule ir smalki nostrādāta, zelti ir kolonizējuši praktiski visu Saules sistēmu. Atsevišķi saules sistēmas sektori tiek pārvaldīti kā feodālas teritorijas, kurā valdošais nams ir galvenais lēmējs. Zeltu vara ir praktiski neierobežota, un kļūstot par pilnvērtīgu zeltu, viņi to ir pierādījuši bieži vien ar savām asinīm. Taču nav tā, ka zelti nepazinās situācijas bīstamību. Viņus vairāk uztrauc pašu kastas degradāciju, jaunie ir pārāk pieraduši, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes un neapzinās, ka esošo lietu kārtību nodrošina tieši totāla kontrole, varas izrādīšana un šķietamas taisnības nodrošināšana. Zeltu atlases process tiek parādīts grāmatas otrajā daļā. Tā kā īstu karu vairs nav, tad zeltiem nav kur noslīpēt savas prasmes, tādēļ topošajiem zeltiem ir jāpiedalās savdabīgā kara simulācijā, kur instruktoru uzraudzībā uzvar stiprākie. Šī simulācija ir galvenais Institūta mācību posms.
Taču arī šī grāmatas daļa, lai arī ir aizraujošs piedzīvojums, paralēli kalpo arī par kastu struktūras iekšējām problēmām. Šajā gadījumā vadošās kastas pūšanu no iekšpuses. Kādreiz labā ideja par godīgu cīņu un labāko kadru atlasi tiek devalvēta uz jau pie varas esošo ietekmes pārdales instrumentu. Tas vienā ziņā priecē, jo liecina par to, ka Derova mērķis nebūt nav tik nesasniedzams.
Vēl diezgan būtiska tēma ir kolonizētāji un to mātes valstis. Šajā grāmatā autors ir izveidojis situāciju, kurā Zemē ir ne tikai zaudējusi varu pār savām kolonijām, bet arī kolonijas ir iekarojušas Zemi. No loģikas viedokļa tajā nav nekā pretrunīga, tā kā, teiksim, Mēness iedzīvotājiem nomest bumbu uz Zemes ir vieglāk nekā Zemei uz Mēness, tad pie vienādas ražošanas kapacitātes Zeme neizbēgami zaudēs. Planēta ar lielāku gravitāciju un līdzīgiem resursiem vienmēr būs zaudētāja lomā.
Ko es ieguvu izlasot šo grāmatu? Pirmkārt, iepazinu nākotnes pasauli, kurā cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu, teraformējusi daudzas planētas un asteroīdus. Otrkārt, lasīju par visnotaļ smalki izstrādātu nākotnes sabiedrības modeli, kur autors ir pacenties gan izskaidrot tā rašanās iemeslus, gan vājās vietas. Treškārt jauka izklaide daudzu stundu garumā, sekojot Derova un viņa biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem uz jaunā Marsa.
Jāpiezīmē, ka autors šai triloģijai ir izveidojis pats savu slengu, kas raksturo dažādus sadzīves aspektus. Tas nav nekas ārkārtējs un piešķir tekstam papildus autentiskuma izjūta. Jāatzīmē, ka tulkojumā ir daudz kas darīts, lai šī slenga nianses pēc iespējas pārnestu uz latviešu valodu.
Kopsavilkumā lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs. Un ja neesi lasījis neko no zinātniskās fantastikas, tad šī grāmata ir ļoti labs sākums.
Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.
Reizēm būt par grāmatblogeri ir ļoti izdevīgi. Vismaz tik tālu, cik tas saistīts ar grāmatām. Izdevniecība Prometejs man piedāvāja izlasīt šo grāmatu pat pirms tās nodošanas tipogrāfijā. Šāds piedāvājums labi sasaucās ar manu noslieci visur līst pirmajam, tādēļ labprāt piekritu grāmatu izlasīt.
Lai grāmatu galīgi nenomaitekļotu izmantoju oficiālo anotāciju:
“Kventina Koldvotera dzīve šķietami nejauša notikuma rezultātā izmainās uz visiem laikiem: viņš ierodas uz uzņemšanas interviju Prinstonā un atrod intervētāju mirušu – bet savādā aploksne, uz kuras uzrakstīts Kventina vārds, aizved viņu pa citādu dzīves taku, nekā viņš jebkad būtu iedomājies.
Aploksne un tās saturs, noslēpumainais manuskripts, ieved viņu slepenu apsēstību un privilēģiju, brīvības un varas pasaulē, un uz brīdi tā šķietami piepilda visus Kventina sapņus. Tomēr idille neilgst mūžīgi, un, kad tā visbeidzot grūst, Kventins tiek ierauts notikumos, kas ir daudz bīstamāki, nekā viņš jebkad būt gaidījis…”
Izlasot ko tādu uz grāmatas vāka un redzot tās nosaukumu, varētu padomāt – Harija Potera klons. Taču tas būtu pārāk vispārīgs un vienkāršs secinājums. Burvju skola Breikbila, kurā tiek uzņemts Kventins, nudien nav nekāda pastaiga pa zaļu pļavu. Mūsu pasaules maģija ir ritualizēts darbību kopums, kas nepārtraukti jāpielāgo dažādiem faktoriem – laika apstākļiem, mēnes fāzei, burvja dzimumam un citām tikpat svarīgām lietām. Tas nenozīmē, ka laiku pa laikam kādam neizdodas spontāna burvestība, bet bez akadēmiskā pamata to nebūs iespējams atkārtot. Šādas maģijas apgūšanai nepietiek ar dabisku talantu vien, te nepieciešams daudz mācīties – iekalt no galvas veselas tabulas, nu un veikli pirksti ar’ nenāk par sliktu.
Kventins atbilst visiem parametriem, viņu vienmēr ir valdzinājusi maģija. Viņš vienmēr ir cerējis, ka kaut kur pasaulē tā pastāv. Viņa mīļākā grāmatu sērija ir par Filoriju, tur četri britu bērni nonāk fantāzijas pasaulē, kurā valda maģija un zvēri runā. Iestājoties Breikbilā viņam šķiet, ka beidzot ir atradis savu Filoriju un zubrās kā traks. Taču ja grāmata būtu tikai par teicamnieku mācīšanos burvju skolā, tas būtu diezgan garlaicīgs gabals, kas atgremots jau daudzas reizes. Tādēļ autors pievēršas daudz nopietnākiem jautājumiem, kas ir diezgan svarīgi katram jaunietim.
Pabeigšu skolu un ko tad? Kā dzīvot tālāk? Vai atradīšu darbu? Kas notiks ar maniem draugiem? Arī burvji nav pasargāti no šādām šaubām. Lai ar viņi tiek materiāli nodrošināti jau pēc skolas beigšanas, viņiem joprojām ir aktuāls jautājums, ko darīt ar savu dzīvi, kā atrast mērķi? Un tad vēl tās izvēles, ko darīt ar visām tām? Un ko ellē darīt, kad piepildās tava viskvēlākā vēlēšanās? Kventinam nākas iziet cauri visiem šiem posmiem, un viņa apmulsumu var tikai saprast. Tādēļ lasītājam viņš var šķist lecīgs, pašapmierināts maitulis, kurš pats īsti nezina, ko grib, un uzskata sevi par ģēniju. Bet tā jau arī ir viņam nav ne jausmas ko darīt ar savu dzīvi, tāpat kā lielai daļai ar jaunajiem burvjiem.
“Nopietni? Tas čalis bija miglā tīts noslēpums, kas pielipināts tikšķošai laika bumbai. Vai nu viņš kādam iegāztu, vai sāktu rakstīt blogu.”
Šķiet, ka piedzīvojumi Breikbilā vien ir pietiekoši labai grāmatai, bet tad grāmata nudien būtu tikai variācija par burvju skolas tēmu. Vajag būt pacietīgam un ļaut sižetam attīstīties, grāmatā nav nekā lieka, autors nudien ir noslīpējis tekstu. Un viss, ko izlasīsiet pirmajā daļā, noderēs, lasot notikumus pēc burvju skolas. Un tas ir viens liels episks kvests, kurā autors pamanās no žanra standarta risinājumiem uzbūvēt oriģinālu stāstu, kas spēj atrast daudz kopīga ar lasītāja ikdienas dzīvi (sevišķi, ja lasītājam tāpat kā Kventinam ir tikai knapi pāri divdesmit). Grāmatas noslēgums mani pārsteidza ne tik daudz ar negaidītu atrisinājumu, cik ar to, ka autors ir paredzējis lasītāja urķīgo dabu un līdzdomāšanu sižetam.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantāzija tad obligāti lasiet, nenožēlosiet! Pat ja šķiet, ka esat izlasījuši visu lasīšanas vērto, tad droši paplašiniet savu sarakstu ar šo. Savukārt ja ar fantāziju esat uz Jūs, lasiet tik un tā, pēc šīs grāmatas, iespējams, pāriesiet uz tu.
Par šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es zināju jau labu laiku. Tikai tas mani atturēja no tās izlasīšanas oriģinālvalodā. Pati grāmatas devīze „Vārdi ir ieroči” vien ir ko vērti. Pēc manām domām tā satur daudz vairāk jēgas nekā 99% no Koelju atziņām. Grāmatas eksemplāru dabūju no izdevniecības Prometejs. Bija svaiga no tipogrāfijas, un vāka noformējums ir izcils. Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, varu pateikt, ka tur pēc būtības ir pateikts viss grāmatas stāsts (ja tā izvēršas alegorijās un līdzībās). Lieki piebilst, ka pēc grāmatas dabūšanas visas citas tika noliktas malā.
Nūjas un akmeņi lauž kaulus. Vārdi nogalina. Emīliju viņi savervēja uz ielas. Viņi apgalvoja, ka viņai labi padodoties manipulēt ar vārdiem. Viņi piedzīvos dienu, kad to smagi nožēlos. Vils izdzīvoja situācijā, kurā viņam nebija paredzēts palikt dzīvam. Bet viņš to neatceras. Tagad tie viņu vajā, taču viņam nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Runā, ka esot kāds vārds. Nebija paredzēts to izlaist no rokām. Taču tas notika. Un viņi to grib atgūt…
Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi? Kāda ir tava mīļākā krāsa? Nevajag satraukties – tā ir tikai parasta aptauja. Ar tās palīdzību diezgan viegli varēs noteikt tava psiholoģiskā profila segmentu un saprast, kā pareizi uz tevi iedarboties. Vispār jau vari arī neatbildēt – tavos sociālo tīklu profilos to noskaidrot būs nieka lieta. Segmentācija ir labas sadarbības pamatu pamats, katram segmentam ir savi vārdi, kas tiek cauri visiem smadzeņu filtriem un pakļauj cilvēku vārdu izteicējiem. Visvieglākais ir to izdarīt verbāli, bet tas nav obligāti, pastāv arī citi veidi. Šie vārdi ir daļa no leksikona, sen aizmirstas pirmvalodas, kas nāk līdzi cilvēkiem no pašiem valodas pirmsākumiem. Un vēl ir kailvārdi, vārdi, kuri noslauka visas smadzeņu barjeras un pilnībā pakļauj personību.
Bet nu pie grāmatas – Vils attapās lidostas tualetē ar adatu acī un dzirdot jautājumu. „Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi?” tā sākās viņa saskarsme ar vienu no pasaules šķautnēm, par kuru līdz šim viņš pat nenojauta. Man jau vispār tādi trillera sākumi patīk, lasītājs kopā ar galveno varoni tiek iemests notikumu vidū. Ja autors to paveic labi, tad lasītājs no pirmajām lapaspusēm identificējas ar galveno varoni, un viss turpmākais tiek uztverts dziļi personīgi. Vilam pakaļ dzenās „dzejnieku” grupa, viņam nav ne jausmas kādēļ, un ko tiem no viņa vajag, taču viņš un viņa glābējs aiz sevis atstāj līķu kalnus. Pakāpeniski viss kļūst skaidrs, un patiesība ir visnotaļ šausminoša.
Arī ar Emīliju, kurai veltīta otra grāmatas sižeta līnija, ir visnotaļ viegli identificēties, iespējams, autors labi noteicis lasītāju segmentus. Viņa ikdienā piepelnās Ņujorkā krāpjot cilvēkus kāršu spēlēs. Sākums mani nedaudz sabaidīja, kad Emīlija nokļuva skolā, kurā mācīja vārdus, man šķita, ka tūlīt, tūlīt aizies Harija Potera tēma. Tur tak ar jaunie burvji mācījās pareizu izrunu! Bet par laimi skola nebija ilgi, un viss pievērsās darbībai.
Grāmatas ļaunais tēls ir labi izstrādāts. Viņu var patiesi ienīst, viņam cilvēki ir tikai instrumenti, lai realizētu savas idejas. Viņam pasaule ir skaidra, cilvēki ir vāji, un viņa ietekmei uz tiem praktiski nav nekādu robežu. Taču, katram jau gribas izaicinājumus un noteikt savu spēju griestus, tad kādēļ gan neuzspēlēt bīstamu spēli? Viņam jau nekā cita dzīvē ar’ nemaz nav – tikai ticība Dievam un vājība uz kurpēm.
Ja mīli fantazēt par konspirāciju teorijām, tad šī grāmata ir tieši Tev. Sevišķi tās sadaļas, kurās autors izvēršas par masu apziņas manipulācijas tēmu. Mūsdienu cilvēki uz ielas var neteikt svešam cilvēkam savu vārdu, taču ir gatavi sniegt publisku savu dzīves aprakstu sociālajos tīklos. Tas ļauj strādāt ar šiem cilvēkiem individuāli. Zinot, kādas ziņas viņam patīk, ko viņš dara un kā domā, viņu ir visnotaļ viegli piesaistīt noteiktam ziņu avotam. Iegūt uzticību, un manipulējot ar informācijas plūsmu cilvēka virzienā, manipulēt ar viņa apziņu. Dzejnieki ir tieši šāda slepena grupa, kas ne tik daudz staigā pa ielām, lai pakļautu cilvēkus savā varā, cik kontrolē informācijas plūsmu un saturu. Vārdi ir ieroči, varbūt ietekme nebūs momentāna, taču tā būs tāda, ka cilvēks to pieņems par savu personības sastāvdaļu. Nākamreiz, kad attopieties, ka lasāt tikai vienu ziņu portālu vai skatāties vienu ziņu kanālu, padomājiet par to. Kas ir tas, kas mani piesaista šim portālam un ziņu kanālam. Lielākoties tas ir tādēļ, ka te tu saņem to informāciju, kas tev patīk un kura šķiet pareiza.
Kā jau iesākumā sacīju mani šajā grāmatā fascinēja neirolingvistiskās programmēšanas tēmas izvēršana. Tas jau ir nieks, ka viss ir izdomājums, bet paspekulēt jau var. Autors ir pacenties un vārdu ietekmes sistēmu ir izstrādājis loģisku un saprotamu. Te nav nekādu noslēpumu, un ja to pieņem kā doto, tad pasaule kļūst pavisam interesanta. Tāpat kā agrāk bērnībā, kad fantazēju, ka ar pareiziem burvju vārdiem visu varētu paveikt viegli un ātri. Lieku 9 no 10 ballēm.
Pateikt, ka es gaidīju šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā, nozīmētu nepateikt neko. Mana iepazīšanās ar Elevatora triloģiju sākās pirms diviem ar pus gadiem. „Vilnu” es izlasīju vienā rāvienā. Grāmatas vēriens un pasaule mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju tik lielā sajūsmā par šo grāmatu, ka otrās sērijas grāmatas „Maiņa” lasīšanu atliku līdz pēdējam. Bieži gadās, ka autoram pēc veiksmīga starta nākošā sanāk nekāda. Tas mani baidīja, taču, kad “Maiņa” iznāca latviešu valodā nebija vairs kur sprukt, nācās vien izlasīt. Otrās grāmatas parasti gatavošanās lielajam finālam, bet autors mani patīkami pārsteidza, pasaules novitātes zudumu kompensējot ar nopietnu slēgtas sabiedrības uzvedības modelēšanu un dažādu scenāriju izspēlēšanu. Man pēc tās izlasīšanas prātā bija ģeķīga doma izlasīt „Putekļus” angliski uzreiz, lai uzzinātu kā tas viss beigsies. Taču es zināju, ka arī „Putekļiem” pienāks kārta tapt izdotiem latviski, un es turējos. Bet katru reizi, kad man pienāk brīdis, kad nevarēju izdomāt ko lasīt, “Putekļi” šķita ļoti laba izvēle, taču es noturējos. Pateicoties izdevniecībai Prometejs, es tiku pie grāmatas un, protams, tad man vairs nebija jāturas. Grāmata tika izlasīta tās pašas dienas vakarā.
18. elevatorā ir notikusi revolūcija, tās iedzīvotāji ievēlējuši Džuljetu par mēru, cer uz gaišu nākotni un jaunu kārtību. Revolūcija nozīmē pārmaiņas un ne visi ir ar mieru lauzt vecās tradīcijas. Pirmais elevators joprojām strādā, viņiem ir misija un plāni. 18. elevators diemžēl nav viņu plānos un tikai Džūljeta var viņus apturēt, viņai ir sabiedrotie Pirmajā, vismaz viņa tā domā. Tomēr uzvara katrā kaujā nenozīmē uzvaru karā. 18. Elevatoram viss tikai sākas.
Ir grūti uzrakstīt par triloģijas pēdējo grāmatu bez maitekļiem. Te jau katra personāža pieminēšana nozīmētu netieši pavēstīt izdzīvojušos un mirušos, tādēļ centīšos iespēju robežās no tā izvairīties. Šī, kā jau tas triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, mēģina noslēgt visas sižeta līnijas un ļaut pilnībā aptvert autora sākotnējo ieceri. Tagad vairs nav laiks izkārtot varoņus pozīcijās un ļaut viņiem gremdēties atmiņās. Ir sižetā ir pienācis lūzums, atrisinājums, kas nes sev līdzi zināmu haosa devu. Autoram ir jācenšas to turēt pie kārtības, neļaujot visam rūpīgi būvētajam plānam izčākstēt nebūtībā. Manuprāt, tas viņam ir izdevies labi. Autors finālu būvē uz iepriekšējos stāstos dotās notikumu un faktu bāzes. No maisa netiek vilkti ārā nekādi augstāki spēki, viss ir pa godīgo. Nu gandrīz viss, vienā vietā gan autors izmantoja, manuprāt, zemisku paņēmienu, bet viņš jau nenojauta, cik ļoti man šis tēls nepatika, neskatoties uz visu viņa racionalitāti.
Autors ir pamanījies noturēt spriedzi visas četrsimt lapaspušu biezās grāmatas garumā. Pie tam sižets netiek pavadīts bezjēdzīgā skriešanas vai pakaļdzīšanās aprakstos. Nē, te nav bērnu spēles, te ir runa par veselas sabiedrības izdzīvošanu. Sekmīgs iznākums ir mazvarbūtīgs, taču varoņiem ir iespēja, un viss ir atkarīgs, vai viņi to izmantos. Notiekošais 18. un Pirmajā elevatorā neļauj atrauties no grāmatas ne mirkli. Lasīšanas gaitā bieži nākas vilties savos prātā sabūvētajos notikumu attīstības scenārijos un reizēm priecāties par uzminēšanu. Autors nav tiecies atrisināt sižetu visvienkāršākajā veidā, viņš ir nolēmis pārsteigt savu lasītāju. Manā gadījumā tas izdevās. Šī grāmata lasās kā labi sarakstīts trilleris, lai gan apskatītā problemātika ir daudz dziļāka un nopietnāka.
Ir jau man arī pāris iebildes. Ir viena sižeta līnija, kas, manuprāt, ir absolūti lieka un izskatās kā cūkai piektā kāja. Autors viņu ir sarakstījis, un acīmredzot redaktoram nav izdevies viņu pielauzt no tās atbrīvoties. Kas zina varbūt viss ir bijis tieši otrādi? Tad vēl man ir dažas piezīmes, kas radās, jo autora cilvēku rīcības interpretācija atšķiras no manām citur salasītajām zināšanām. Elevatora iedzīvotāji, visu mūžu daudzas paaudzes ir pavadījuši noslēgtās telpās, kur siena diez vai ir tālāk par piecdesmit metriem. Domāju, ka viņiem nonākot lielā atklātā telpā varētu uznākt agorafobija vai vismaz smadzenes tālos priekšmetus noliktu tuvāk, nekā tas ir patiesībā. Vismaz kāds taču varēja sajukt prātā!
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Sērijai 10 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt kaut ko no zinātniskās fantastikas, nedaudz distopijas, vērienīgiem socioloģiskiem eksperimentiem, laiku pa laikam būt pārsteigtam par autora izdomu un to kā mainās notikumu perspektīva, tad silti iesaku izlasīt Elevatora triloģiju, visas trīs grāmatas. Noteikti nenožēlosi iztērēto laiku. Protama, lieta, apskaužu visus, kas ar šo triloģiju vēl tikai lasīs. Vēl tikai viena piebilde latviskais tulkojums, manuprāt, ir ļoti labs un reti kad gadās visas triloģijas grāmatas dabūt vienādā noformējumā, tā ka visu grāmatu muguriņas ir vienādā garumā, vienādā fontā un vienkārši smuki izskatās grāmatu plauktā.
Būsim godīgi, šis autors ir iekļuvis manā obligāti izlasāmo autoru listē. Līdz šim manas attiecības ar viņa grāmatām ir bijušas ļoti labas, autors ir pratis pārsteigt, stāstīt interesantus stāstus un radīt spilgtus personāžus. Šo grāmatu es būtu izlasījis jau pirms kāda laika, ja vien es nezinātu, ka to gatavojas izdot latviešu valodā. Tādēļ nācās nedaudz paciesties. Paldies izdevniecībai Prometejs par grāmatas „Muļķu princis” eksemplāru!
Džalens Kendets ir īsts gļēvulis, melis, krāpnieks un meitu ģēģeris. Viņš ir arī Sarkanās pierobežas troņmantinieks, rindā uz tronis gan viņš ir tikai desmitais, un viņa vecaimātei Sarkanajai karalienei ir pavisam citi uzskati par troņa mantošanas kārtību. Bet tie visi ir sīkumi, princis tik un tā skan cienījami. Ikdienu viņš pavada visnotaļ ražīgi, lencot meitiešus, spēlējot azartspēles un bēguļojot no kreditoriem. Šķiet, ka nekas nespēs samaitāt viņa dzīvi līdz uz galmu netiek atvests kāds ziemeļnieks Snorri, tas stāsta dīvainas lietas par mirušajiem. Apstākļu spiests Džalens ir spiests doties līdzi Snorri cauri visai Sašķeltajai impērijai uz Melno fortu. Vai vismaz tikai tik ilgi, līdz viņš izdomās kā tikt vaļā no burvestības, kas tos sasaista.
Kā jau autoram ierasts, viņa varoni labāk būtu saukt par antivaroni. Džalens nudien cenšas ar varonību neaizrauties. Viņam dzīvē ir citas prioritātes. Ja no nepatikšanām var aizbēgt, tad tā ir iespēja, kuru grūti atstāt neizmantotu. Kā praktisks ciniķis viņš dzīvē tiktu tālu, ja vien ne viņa aizraušanās ar sievietēm un hronisks naudas trūkums. Pirmā dēļ viņu ne visai labi ieredz augstmaņu namos, otrā dēļ viņš ir sanaidojies ar vietējām kriminālajam autoritātēm. Ceļojums uz ziemeļiem viņam neizraisa nekādu sajūsmu, viņam principā netīk nakšņošana zem klajas debess. Tomēr pat viņam, atrodoties neizbēgamu briesmu priekšā, raksturs nedaudz pamainās. Viņš sāk saprast draugu nozīmi, saprot, ka reizēm ir situācijas, kad vislabāk ir nevis bēgt, bet mesties virsū un dot pa zobiem. Viņa līdzšinējā pasaules redzējumā sāk izveidoties zināmas plaisas, kuras viņš gan mēģina aizsmērēt ar cinismu, bet tas vairs diez ko daudz nepalīdz.
Snorri savukārt ir dzimis ziemeļnieks, viņa iecienītā taktika ir uzbrukt. Ja tev rokās ir cirvis un pretī ienaidnieks, tad nav ko daudz domāt meties tik virsū. Viņš augsti vērtē pienākumu, godu, drošsirdību un viņam ir ģimene, kura jāglābj. Un jā tādēļ nākas stāties pretī pašam Mirušo karalim, tad tās jau ir karaļa problēmas.
Varonība – lai kļūtu par varoni bieži vien pašam nekas lāga nav jādara. Džalens neskatoties uz savu gļēvulību ir īsts varonis, vismaz pārējo acīs. Viņam vienkārši reiz mūkot no ienaidnieka gadījās izvēlēties ļoti nepārdomātu virzienu. Autors iesmej par to kā varoņi rodas pareizi interpretējot notikumus un pārstāstot tos daudzas reizes.
Pasaule – Sašķeltā impērija nepavisam nav mūsu zeme tikai pēc kataklizmas. Kataklizma, kas tiek saukta par Tūkstoš sauļu dienu, ir izmainījusi fizikas konstantes un pasaules kārtību. Tagad mirušie var celties augšā no kapiem, ticībai ir liels spēks un pasaule vēl ir pilna ar Celtnieku atstātajām lietām. Džalens un Snorri šajā pasaulē ir tikai spēļu figūriņas, kurus virza tiem nezināmi spēlētāji. Viņiem pat nav nekādas nojausmas, kas ir spēles mērķis, bet viņi ir pilnīgi bezspēcīgi un nespēj šo situāciju mainīt.
Sižets ir kvests, un tas ir Snorri kvests, neskatoties uz to, ka galvenais personāžs ir Džalens. Džalens labprāt no šī pārgājiena atteiktos, ja vien tas būtu iespējams un atgrieztos savā Sarkanajā pierobežā. Jo pat visrūdītākais parādu piedzinējs ir vēlamāka kompānija par Nedzimušo. Kā jau kvestiem pienākas, te ir daudz piedzīvojumu, gudru sarunu krogos vai pie ugunskura, bēgšana no ienaidniekiem un pasaules iepazīšana kopā ar Džalenu. Snorri un Džalens ir visa komanda. Te nav nekādu rūķu un elfu, nav nekādu zobencīņu, kur karotājs pārplūst no vienas stājas otrā, pa ceļam nogalinot piecus naidniekus. Te ir izlaistas zarnas, vēlme palikt dzīvam un, ja iespējams, mukt prom.
Karte – grāmatas iekšējos vākos ir atrodama Sašķeltās impērijas karte. Grāmatā, kurā varoņi nodarbojas ar klīšanu pa pasauli, karte ir nopietns atspaids, lai varētu izsekot līdzi sižeta gaitai. Neatsverama lieta, kuru daudzi izdevēji pamanās piemirst.
Vienīgā lieta, kur es varētu piesieties autoram, ir noslēpumainie pasaules likteņa bīdītāji. Ja grāmatā ir šādi personāži, kas netiek atklāti, bet kuri lemj visas pasaules likteņus, tad tas dod autoram rokās instrumentu, ar kura palīdzību var aizlāpīt jebkādus sižeta caurumus. Autors gan ir pietiekami apzinīgs, lai īpaši bieži pie šī līdzekļa neķertos.
Galvenais jautājums, kas varētu uztraukt cītīgu fantāzijas lasītāju, varētu būt – Vai pirms šīs grāmatas izlasīšanas nevajag izlasīt Jorgam veltītās Sašķeltā impērijas grāmatas? Tas nav obligāti, šīs sērijas grāmatas lasīšana neprasa nekādas priekšzināšanas. Jorgam ir savs ceļš ejams un Džalenam – savs. Jorga grāmata un piedzīvojumi ir daudz tumšāki. Taču Mirušo karaļa acīs Džalans ir daudz nopietnāks drauds nākotnes plāniem nekā Jorgs.
Jautājums, kuru varētu uzdot fantāzijas nelasītājs – Fantāzija! izklausās kaut kas pēc „Lāčplēša” ko lasīju skolas gados, tas ir tas pats? Šai grāmatai ar „Lāčplēsi” ir maz kopīga tik vien kā pāris zoofīlijas epizodes, kas tiek pieminētas garāmejot.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Laba lasāmviela. Autors šajā darbā neaizraujas ar īpaši atsaldēta slepkavnieka tēla veidošanu. Liels uzsvars tiek likts uz to, ka cilvēkam reizēm gadās nonākt situācijā, no kuras nav citas izejas kā tikai iešana uz priekšu. Par to, ka ja labi vēlas var apmānīt arī pats sevi un ka visi solījumi laboties tā arī paliks nepiepildīti.
Šo grāmatu liktu obligāti lasāmo grāmatu plauktā un iesaku fantāzijas cienītājiem. Vietām viņa ir nežēlīga, bet pasaule jau nav rožu dārzs.
