Navigate / search

One Summer: America 1927 by Bill Bryson

One summer america 1927

Lai arī Braisons nenoliedzami ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, man tomēr bija pārsteigums, kad ieraudzīju šo grāmatu. Man ikdienā nesanāk atrast laiku sekot līdzi saviem top rakstniekiem un gaidīt viņu jaunākās grāmatas. Es par tām uzzinu tīri nejauši, lielākoties pāris dienas pēc iznākšanas. Labi vēl, ka goodreads man vismaz reizi mēnesī atgādina par pārējo manis lasīto autoru jaunajiem darbiem.

Kas tad īsti ir ar to 1927. gada vasaru Amerikā? Ja ticam Braisonam, tad šī bija vasara, kas ļāva ASV izvirzīties priekšā pasaulē visās jomās. Lindberga lidojums uz Eiropu pacēla Amerikas aviāciju nebijušos augstumos, pārspējot visus Eiropiešu sasniegumus kopā ņemot. Skaņas kino ieviešana radīja pavisam nebijušu kinoindustrijas attīstību. Televizors arī parādījās šajā gadā, lai ar uzreiz populārs nekļuva, bet bija skaidrs, ka radio dominancei ir atradies konkurents. Federālā Rezerve sadarbībā ar Eiropas baņķieriem pieļāva kļūdu un izraisīja vēl nebijušu krīzi akciju tirgos. Al Kaponem šī bija pēdējā vasara, kad viņš vēl grozījās slavas augstumos. Misisipi upes baseins pieredzēja tādus plūdus, kādi līdz šim nebija redzēti. Šajā gadā Henrijs Fords beidza ražot T modeli un nosolījās neapvainot ebrejus. Anarhisti spridzināja savas bumbas uz nebēdu. Un, ja kādam vēl bija pavisam garlaicīgi, tad viņš varēja aiziet pie kāda Ņujorkas hoteļa apskatīties Shipwreck Kelly, kurš pāris nedēļas sēdēja 50 pēdu augsta karoga masta galā. Ak, jā, aizmirsu pieminēt beisbola leģendu Babe Ruth, kurš šajā gadā uzstādīja home run rekordu.

Braisons prot rakstīt par jebko, vismaz man tā šķiet. Visas viņa grāmatas izlasās nepiedienīgi ātri, un beigās tu attopies ar tādu faktu gūzmu galvā, ka paiet zināms laiks, lai to visu sagremotu. Šī nav klasiska vēstures grāmata, jo autors pievēršas tikai interesantām lietām, tādām, kas piesaista lasītāja uzmanību. Tādēļ tiek aprakstīti skandalozi notikumi, spilgtas personības un viņu ķīviņi. Piemēram, sausais likums”, kas vēl bija šajā laikā spēkā autoram dod neizsmeļamu materiālu, no kura pagrābties gan informāciju par korupciju, nāves gadījumiem no nekvalitatīva alkohola, gan visai nopietnu analīzi, kā tas ietekmēja kriminālās pasaules nostiprināšanos.

Centrālais grāmatas tēls ir Lindbergs un viņa lidojums. Tā vai citādi, autors pamanās lielu daļu ar notikumiem sasaistīt ar Lindbergu. Te viņš ir apmeklējis kādu beisbola spēli, te apmeklējis plūdu skartos rajonus, spriedelējis par eigēniku un sludinājis nacisma idejas. Pārējās apskatītās slavenības nobāl viņa priekšā, ja nu vienīgi Henrijs Fords spēj konkurēt ar savu netradicionālo pasaules uzskatu. Ar to grāmatas daļu, kas raksta par beisbolu ir jābūt ļoti uzmanīgam. Lai arī es neko nesajēdzu no beisbola, apraksts bija tik lipīgs, ka sāku apsvērt ideju vismaz pāris spēles noskatīties, bet par laimi pēc pāris dienām tas pārgāja.

Ja godīgi, es būtu priecīgs, ja Braisons sarakstītu šādu grāmatu par visiem Amerikas vēstures gadiem, es viņas visas arī izlasītu. Šī viennozīmīgi ir viena no interesantākajām vēstures grāmatām, kuru es esmu lasījis. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt pat tiem, kuriem vēsture absolūti neinteresē, izlasiet, būs interesanti.

The Secret Race: Inside the Hidden World of the Tour de France: Doping, Cover-ups, and Winning at All Costs by Tyler Hamilton and Daniel Coyle

The Secret Race

Tagad, kad Ārmstrongam atņemti visi viņa tituli riteņbraukšanā, dopinga lietošana sportā atkal piesaistīja manu uzmanību. Vispārējos dopingošanas pamatus es jau biju apguvis „Run, Swim, Throw, Cheat”. Arī ap šo grāmatu bija sacelta visai liela ažiotāža. Kā nekā tā sarakstīta balstoties uz intervijām ar Taileru Hamiltonu. Šis riteņbraucējs arī reiz ir bijis pasaules elitē. Braucis kopā ar Ārmstrongu Postal, bijis viens no atbalstītājiem, un reiz pat draudzējušies. Tomēr viņa karjerai pienāca beigas, jo puisis tika pieķerts dopinga lietošanā. Tomēr atšķirībā no vairuma viņš neturēja muti, bet bija gatavs pastāstīt visiem par dopingu velosportā. Daļai cilvēku tas nepatika, Ārmstrongs to nosauca par parastu skaudību un nenovīdību, ko lūzeris izsaka uzvarētājiem.

Nezinu, cik naivam jābūt cilvēkam, lai noticētu, ka bez organisma uzprišināšanas mūsdienu velosportā cilvēks varētu gūt panākumus. Nu no sākuma, ap divtūkstošajiem gadiem, kad man mājās tikko parādījās satelīttelevīzija, kuru vasarā skatījos starp siena kraušanas un lopu mājās vešanas laiku, Tour de France bija izcila izklaide. Bija interesanti skatīties, kā vīri min pedāļus. Pēdējo reizi šo pasākumu gan skatījos Austrālijā. Tagad vairs tik garām izklaidēm laika nesanāk, un arī interese ir pazudusi. Tomēr man nekad nav bijušas šaubas, ka veči tur brauc apgreidoti.

Grāmatā visa šī apgriedošana ir sīki un smalki izklāstīta. Tas, cik ir izdomājums un cik patiesība, lai paliek pašu autoru ziņā. Tomēr domāju, ka samelots tur ir visai maz. Hamiltons pēc būtības stāsta par savu karjeru, un nemaz nav tik nasks pārējo apsūdzētājs, kā varētu noprast no viņa kritiķiem. Viņš vairāk koncentrējas uz sevi un mēģina lasītājiem izskaidrot, kādēļ viņš, labs amatieris, nonākot profesionālajā sportā padevies dopinga vilinājumam.

Sāka viņš ar parastu testosteronu, tad palietoja EPO (vielas, kas liek organismam palielināt sarkano asinsķermenīšu skaitu), tad nodarbojās ar asins pārliešanu. Galvenais, lai tev ir labs ārsts. Sākumā ar to viņam izlīdzējis Ārmstrongs, cilvēks, kas vienmēr turējis roku uz industrijas pulsa. Sacīkstēs, kur uzvaru no zaudējuma izšķir tikai pāris procenti, jebkura lieta var būt izšķirīga. Un tikai tad, kad velosportists ir gatavs riskēt ar savu slavu un tituliem pret pieķeršanu dopinga skandālā, viņš sāk uzrādīt labus rezultātus.

Arī pati dopinga kontrole nebūt nav lieta, kuru nevar apšmaukt. Sportisti labi zina, kā un kādās devās preparāti jālieto. Kādi ir kritiskie asinsainas rādītāji, kurus nevajadzētu pārsniegt. Ja nu viss ir slikti, tad kā izvairīties no paša kontroliera vai arī kā pēdējā brīdī iztīrīt savu organismu. Apgalvojumi, ka sportists ir uzrāvies uz dopingu tikai vienā no simts reizēm un tādēļ nav vainīgs, ir tīrākā muldēšana. Jo galvenais ir būt tīram testa parauga ņemšanas brīdī.

Cilvēki gan mēdz teikt, ja jau visi lieto, tad kādēļ viņus sodīt. Varbūt to lietu vajag legalizēt un miers, tad vairs sportisti nemirs no sliktu asiņu pārliešanas (gadās, ka dakteris sajauc klientus, vai par ilgu turējis izņemtu no ledusskapja). Jāatzīst arī, ka netrenējoties un lietojot vien dopingu, sacīkstes neuzvarēsi. Visi pieķertie tomēr ir izcili sportisti, viņiem ir laba bāze, uz kuras pamata uzlabot rezultātus. No otras puses dopingošanas rezultātus ietekmē arī cilvēka organisma uzņēmība pret zālēm, tā kā viss nemaz nav tik viennozīmīgi un negarantē labākā uzvaru.

Patika tas, ka grāmatas autors neaizrāvās ar pirksta bakstīšanu savu konkurentu virzienā. Varēja jau just, ka no Ārmstronga viņam ir nācies daudz ciest un ka viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā izliekas. Ārmstrongam ir normāli tikai tad, ja viņš uzvar. Ja to izdara kāds cits, tad tas ir „not normal”.

Interesants lasāmais par velobraukšanas aizkulisēm, kur uzvar labākais dakteris kopā ar labu sportistu. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas brauc ar velosipēdu.

Run, Swim, Throw, Cheat: The Science Behind Drugs in Sport by Chris Cooper

Run, Swim, Throw, Cheat

Par godu Olimpiskajām spēlēm nospriedu izlasīt kaut ko saistītu ar sportu. Skatījos Amazonē un ieraudzīju šo grāmatiņu. Tā dopinga lieta mani vienmēr ir interesējusi. Visi vienmēr bazūnē, cik tas ir slikti, un kā tas viss maitā sportu, bet reti kurš izstāsta, kā visa tā štelle strādā. Grāmatas autors lasītājām piedāvā iepazīties ar to visu gan no tīri sadzīviski saprotama aspekta, gan līdz bioķīmijas niansēm.

Sākās viss pavisam vienkārši – pērnā gadsimta sākumā dopinga lietošana sportā nebūt nebija nekas nosodāms, sportisti darīja visu, lai uzlabotu savu rezultātu un metodes neslēpa. Piemēram, britu futbola spēlētāji regulāri lielījās, cik mērkaķu dziedzerus apēduši, lai kļūtu izturīgāki. Pēc otrā pasaules kara viss izmainījās, šmaukties vairs nebija labi. Sportistus tas neuztrauca, un ar to vairs atklāti nelielījās. Tad nu laika gaitā ir atklājies, ka lielākajā daļā no valstīm ir savas speciālas programmas, kas meklē iespējas uzlabot sportistu rezultātus. Visbēdīgāk ar to slavu ir izpelnījusies bijusī VDR, kuras arhīvi noklīda juku laikos un kļuva visiem pieejami. Laiku pa laikam uzpeld arī pa kādam trenerim, kas padalās ar jaunākiem industrijas sasniegumiem.

Tam visam pretī stājas dopinga kontrole, kas izstrādā daudzus un dažādus testus, kontrolē sportistus, reizēm atņem tiem medaļas un diskvalificē uz laiku. Un tad nelīdz vairs attaisnojumi, ka testosterona līmenis asinīs ir paaugstināts tikai tādēļ, kas sievai ir bijusi dzimšanas diena un nācies ar viņu tā vairāk pamīlēties. Autors apskata dažādus dopinga veidus no parastas sabalansētas pārtikas līdz asins pārliešanai.

Lieta tiek apskatīta diezgan nopietni, vietām pat grūti sekot līdzi, ko kurš proteīns tur īsti dara un kuras drapēs tur īsti bloķē vai dod signālu. Tiek piesaukta gan gēnu terapija, kas gan vēl ir tālā nākotnē, steroīdi, anaboliķi, amfetamīni, dažādi hormoni un stimulanti. Par katru tiek pastāstīts, kā viņi strādā, piesaukti gadījumi iz vēstures kā slaveni atlēti ar tiem uzrāvušies. Tas viss lasīšanu padara aizraujošu.

Lasot gan rodas priekšstats, ka sportisti ir gatavi rīt visu, ja vien viņiem tas dod izredzes uzlabot savus rezultātus.  Tiek piesaukts pētījums, kas apgalvo, ka vairāk kā 50% no sportistiem būtu gatavi lietot dopingu ar nosacījumiem, ka viņu nepieķers, viņi uzvarēs piecus gadus pēc kārtas un pēc tam nomirs. Autoram nav nekādu ilūziju par mūsdienu profesionālajiem sportistiem. Sportistu vidū ir tik daudz astmatiķu un sirdslimnieku, ka rodas jautājums vai tikai visi veselie nesēž pie televizoriem. Lielākajai daļai šīs slimības ir vajadzīgas tikai lai legāli nogādātu savā organismā kādu aizliegtu vielu.

Arī paša dopinga lietošana nav no tām drošākajām lietām veselībai. Liela daļa no drapēm nav izgājušas nekādus medicīniskus testus, viņas strādā teorētiski, vai ir konkrētā trenera un/vai daktera sajaukums. Tad nu kā paveicas: var atstiepties treniņnometnē, var vinnēt Olimpiādē. Pat Paraolimpiskajās spēlēs atlēti nekautrējas lietot dopingu, piemēram, sportisti ar paralizētu ķermeņa apakšdaļu savelk ciešāk kāju jostas, lai mākslīgi paātrinātu sev sirdsdarbību, vai par salauž sev kādu kājas pirkstu, sēdēšana uz pautiem ir klasika.

Kopumā labs lasāmais tieši kā radīts Olimpiskajām spēlēm, dodu 10 no 10 ballēm. Piekrītu autoram, ka dopingu nemaz nevajadzētu aizliegt, jo tas tik un tā nav reāli izkontrolējams. Piemēram, vai superatlēts, kam ģenētiski iedzimti veidojas vairāk eritrocīti ir vai nav pielīdzināms sportistam, kas tādu pašu efektu panāk ar zālēm.