Norwegian Wood: Chopping, Stacking, and Drying Wood the Scandinavian Way by Lars Mytting

Kādu dienu ar savu kolēģi runāju par grāmatām, lēnā garā nonācām pie šīs. Ideja palasīt par kokiem no norvēģu skatījuma mani ieinteresēja. Kolēģis atnesa grāmatu, pabeidzu lasīt to, ko jau biju iesācis, un devos iekšā mežā.

Šis ir parasts stāsts par malku, kas iekarojis pasauli, vismaz tā uz vāciņa raksta reklāmas speciālisti. Grāmatas autors apceļojis Norvēģiju, lai apciemotu tos, kas cērt, skalda un kurina. Katrā novadā ir savas tradīcijas. Kā jau katram darbam, tas nav tikai fizisks spēka pielietojums, tam ir vesela filosofija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzēm.

Gandrīz katrs no mums bērnībā ir pāris ziemas gājis mežā un piedalījies malkas sagādāšanā. Es gan nekad augstāk par žagaru dedzinātāju un čokera aplicēju neesmu uzkalpojies. Mājiniekiem pietika prāta man nedot rokās motorzāģi. Lasot šo grāmatu biju šokēts, cik daudz es patiesībā zinu par malkas sagatavošanu. Protams, tā var likties lielība, taču lielākoties viss, kas notiek Norvēģijā, notiek arī Latvijā. Kokus lielākoties cērtam ziemā, līdz pavasarim saskalda un tad liekam žāvēties. Viss pārējais ir tikai detaļas.

Šo grāmatu nevarētu saukt par mežcirtēju rokasgrāmatu, šī sadaļa aizņem aptuvenu trešdaļu. Autors mīl ieslīgt poētiskās un kulturālās detaļās. Stāsta par piejūras malkas žāvēšanas īpašībām, par labākiem malkas krāvumiem, par liesmām aiz plīts durtiņām un Ziemassvētku meža talkām. Un tad pēkšņi divdesmit dažādu cirvju apraksti vai pārdesmit malkas skaldīšanas metodes, vai motorzāģu salīdzinošā analīze, tā gan vairāk no vēsturiskā aspekta.

Jāpiezīmē, ka sadaļa par modernajām malkas plītīm bija interesanta, bet ne tik interesanta kā izklāsts, kādēļ reizēm malku nevar izžāvēt –turi vai gadiem un nekas nemainās, plītī čūkst. Izrādās, ka tādas pagales no sākuma nav ātri izžuvušas un tajās paspējusi ieviesties sēne, kas uztur pagalē savu mikroklimatu. Pie tam sausai pagalei var izpūst cauri (nezinu, būs kādreiz jāpamēģina). Malkas pirkšana ar ir vesela zinātne – vismaz Norvēģijā. Autors iesaka no pārdevēja paņemt paraugu un, ja neuzticies mitruma mērītājiem, izkaltēt pāris pagales plītī, lai noskaidrotu patieso malkas mitrumu (bija gan piebilde, ka tas jādara sievas prombūtnes laikā).

Vislielāko interesi man izraisīja autora ieteikums uz malkas skaldīšanas kluča uzlikt vecu auto riepu, tas ļaus katru reizi neliekties pēc malkas pagales, bet vēsā mierā turpināt skaldīšanu.

Vienīgās muļķības, kas mani pārsteidz,a bija autora uzskats, ka no malkas nākošais siltums ir fizikāli atšķirīgs no elektriskā radiatora. Nezinu, cik tas bija domāts nopietni, cik alegoriski, bet radās priekšstats, ka autors īsti neizprot termodinamiku.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gluži praktiskas lietas mijas ar apcerēm un galīgām muļķībām, taču, ja iesāk lasīt, nolikt malā ir grūti. Ja interesē malkas sagāde ne tikai 100 padomu veidā, bet ar nelielām atkāpēm, iesaku izlasīt.

Falling Upwards: How We Took to the Air by Richard Holmes

Pirms gadiem astoņiem izlasīju šī autora grāmatu The Age of Wonder, kas diezgan padziļināti izpētīja kādu britu zinātnes laikaposmu, sasienot kopā Heršela, Banksa un Dievija dzīvesstāstus vienā lielākā zinātnes stāstā. Autors spēj pasniegt skatījumu uz tehnoloģiju attīstības procesu visnotaļ savdabīgā veidā, viņam tas nav vienkāršs faktu un atklājumu uzskaitījums, tas ir process, kur otrajā plānā notiekošais nav mazsvarīgāks par priekšplānu.

Gaisa baloni un lidojumi ar tiem nemaz nav tik sena parādība, ja skatāmies uz cilvēces vēsturi kopumā. Pirmie bija ar karstu gaisu pildīti baloni, kuri it kā esot lidojuši jau virs Dienvidamerikas jau pirms Mongolfjēra, taču to popularitāte bija atkarīga no daudziem faktoriem. Karaļa labvēlības, tehnoloģijas attīstības un sabiedrības uzmanības. Krist uz augšu bieži vien beidzās ar krišanu lejā, neveiksmīgs lidojums, kurš sagadīšanās dēļ beidzās kapsētā varēja tikt uzskatīts par sliktu zīmi, kas pārvilka aeronautikai treknu strīpu uz daudziem gadiem.

Grāmatas autors ikdienā nodarbojas ar biogrāfiju rakstīšanu, un šīs grāmatas izpētē viņš ir pamatīgi iedziļinājies agro aeronautu biogrāfijās, kas savā ziņā padara šo grāmatu unikālu. Manā bibliotēkā ir pāris gaisa baloniem veltītas grāmatas, taču salīdzinot ar šo, es tās varētu ierindot sausu tehnoloģiju vēstures aprakstu grāmatās. Tur aeronauti ir tikai vārdi un lidojuma skaits, bez nekāda ieskata viņu personīgajās ambīcijās un ietekmes, kuru tie atstājuši cilvēku prātos.

Baloni lielākoties sākās kā izklaides pasākums, agrīnie balonisti mīlēja laisties gaisā un šaut raķetes, lai ielīksmotu cilvēkus svētkos. Pasākums nebija no lētajiem, un arī risks bija visai augsts. Ne reizi vien veiksmīgs uzņēmējs nositās piezemējoties degošā balonā. Brīdī, kad balonos sāka lietot ūdeņradi gadījās pa kādam neuzmanīgam skatītājam, kas pīpē pie ūdeņraža ģeneratora, ar visam no tām izrietošām sekām.

Šeit savukārt var uzzināt, kur Žils Verns smēlies idejas savam gaisa balona stāstam, par to kā Edgars Alans Po savulaik radījis viltus gaisa balonu, kura Atlantijas šķērsojumu “dzīvajā” drukāja kāda avīze (fake news!). Par slaveno Parīzes aplenkumu, kur gaisa baloni nodarbojās ar pasta piegādi un kontaktu ar ārpasauli, par to, kā tas ietekmēja literātu prātus. Par aeronautiem, kuriem ambīcijas bija vairāk par veselo saprātu.

Jau tai laikā cilvēki bija kā traki uz rekordiem, Gleišers mēģināja pārspēt augstuma rekordu, lai noskaidrotu cik augstu cilvēks var uzlaisties un kādi ir laika apstākļi atmosfēras augstākajos slāņos. Un nemaz nerunāsim par Andrē lidojumu uz Ziemeļpolu, kur lepnība, entuziasms un neprasme izmest pareizo balasta daudzumu padarīja šo ekspedīciju par traģisku pasākumu.

Gramatai lieku 10 no 10 ballēm, ja interesē ne tikai tehnoloģijas, bet arī laikmets, tad silti iesaku izlasīt. Autors raksta aizraujoši un interesanti. Nevajag sacerēties uz mūsdienu gaisa balonu sasniegumu aprakstiem, tie gan ir pieminēti, taču tikai garāmejot.

Gametek: The Math and Science of Gaming by Geoff Engelstein

Pēdējā laikā esmu nedaudz aizrāvies ar galda spēlēm, un vienā šim tematam veltītā blogā izlasīju rakstu par labākajām grāmatām, kas veltītas šim hobijam. Vispār jau vajadzēja paskatīties smalkāk pirms skriet uz amazon pirkt grāmatu, bet tas nav īsti manā dabā.

Grāmata ir Dice Tower podkāsta segmenta GameTek labāko epizožu kopsavilkums. Tajos tiek stāstīts par dažādiem galda spēļu un spēļu aspektiem vispār. Vēsture, Matemātika, Psiholoģija, Stratēģijas, Zinātne un Spēles mehānika. Grāmatas mērķis ir aizrautīgam galda spēļu spēlētājam ļaut paskatīties uz to, kas spēli padara par spēli un to, kādēļ cilvēkiem patīk galda spēles.

Ja cilvēks savā dzīvē nekad nav aizrāvies ar matemātiku, psiholoģiju vai atsevišķiem vēstures aspektiem, bet labprāt atvēl laiku galda spēlēm, tad šī grāmata viņam noteikti patiks. Te pa kripatai vienkāršā, saprotamā valodā viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Gribi uzvarēt spēlē Akmens, šķēres, Papīrs, lūdzu! Pirmajās nodaļās uzzināsi uzvarošo stratēģiju! Ja metamo kauliņu varbūtība ir šķitusi mistika, nav problēmas, te viss tiks izskaidrots. Ja vēlies uzzināt, kā spēles veidotāji ir izkalkulējuši veidu un brīdi, kad spēle beidzas, te to var atrast. Pēc izlasīšanas varēsi daudz maz pamatoti apgalvot, ka zini, kā tur viss strādā.

Savukārt, ja lasītājam matemātika (mans gadījums) ir mīļa no bērna kājas, un par patērētāja psiholoģiju izlasīti daudzi folianti, tad tādam šī grāmata šķitīs nedaudz atšālējusies. Visi piemēri daudz izvērstākā veidā jau ir lasīti citās grāmatās, nav atrodams nekas jauns, tāds, kas izraisītu sajūsmu. Tādēļ man nācās secināt, ka šoreiz neesmu autora mērķauditorija, un bija nedaudz jāsaņemas, lai grāmatu izlasītu līdz beigām. Nav diez ko motivējoši zināt autora atbildes uz nodaļas sākuma jautājumu un lasot domāt – Gardners savā grāmatā ir izstāstījis daudz labāk, vai Khānemans izteicās daudz precīzāk. Taču gods kam gods, ja autors uzsāk spekulāciju, kurai īsti nav apakšā teorijas, viņš to tieši pasaka.

No rakstīšanas stila vislielākā problēma ir atkārtošanās, tik īsai un saturā specifiskai grāmatai šāda kaite ir nepiedodama. Ir skaidrs, ka podkāstā pēc nedēļas klausītājs ir aizmirsis to kas stāstīts pirms tam divas minūtes garā segmentā. Taču grāmatā nodaļā, kura pati par sevi ir divas lapaspuses, vienu izmantot iepriekšējās nodaļas atstāstam ir nedaudz par traku.

Grāmatai personīgi liktu 7 no 10 ballēm, taču ja šāda manos nagos būtu nonākusi 12- 15 gadu vecumā es noteikti liktu visas 9 no 10. Šī ir no tām, kad ļoti būtisku ietekmi atstāj lasītāja priekšzināšanas. Tās ļoti ietekmēs grāmatas vērtējumu, garlaicību un jauniegūto informāciju.

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanu, astronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft

Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.

Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.

Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.

Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.

Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.

Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm

PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Senā zīme by Nikolajs Šundiks

Paskatījos savā izlasīto grāmatu dinamikā un secināju, ka vajag nedaudz uzspiest uz “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām. Dikti negribējās ņemt neko biezu un neko lasītu. Tādēļ izvēlējos plānu un nelasītu, šo darbu ar visnotaļ interesanto nosaukumu un jauko vāku. Domāju būs jauks viena vakara sakars! Lai nu ko, bet es nebiju gaidījis, ka šī grāmata ir no Tām!

Grāmatas anotācija par neko ļaunu nemaz neliecina: “Romāna darbība risinās tālā ziemeļu salā, galvenie varoņi ir ne tikai cilvēki — Dzidrā Urdaviņa, Brieža brālis. Sermuļa masa, bet arī Brīnumbriedis, kas personificē visu labo, un ļaunuma iemiesotāja Āmrija. Bet tad šajā fantastiskajā salā uzrodas cilvēki — civilizācijas pārstāvji…” Šķiet kultūru sadursme, šamanisms pret racionālismu, dzīvošana no dabas, dzīvošana dabu pakļaujot un tā tālāk. Taču viss nav tik vienkārši, nudien nav.

Nekad nebiju domājis, ka šajā sērijā man nāksies sastapties ar maģisko reālismu, nenoliegšu, man šis literatūras paveids pēc “Simts vientulības gadiem” ir pieskaitām pie patīkamajiem. Tāpēc sapriecājos jo vairāk. Grāmatā vislabākais izrādījās pirmais teikums.

“Briedim sāpēja galva.”

Tā sākas šī grāmata, poētisks stāsts par sāmiem un viņu civilizācijas neskarto dzīvi. Pēc tam galva sāka sāpēt man, un brīžiem sāka šķist, ka pa acīm sāks tecēt asinis. Stāsts ir tik saraustīts un dīvains, ka maģiskā reālisma daļa par Brīnumbriedi šķiet glābiņš. Baltais Brīnumbriedis simbolizē atdzimušu dvēseli, viņa jau reiz cilvēka paskatā ir staigājusi pa pasauli un nu atnākusi paskatīties uz to brieža veidolā. Briedim ir daudz ko pastāstīt par cilvēcību, bet pašreizējais veidols to neļauj, tā nu viņam nekas neatliek kā skatīties uz drūmo bēru ceremoniju, kurā atomkara liesmās tiks sadedzināta cilvēce.

Sāmi, kuri pēc anotācijas apgalvotā ir tikko saskārušies ar civilizāciju, patiesībā ir kāda norvēģu lauksaimnieka briežkopji, kas pieskata briežu barus. Viņi regulāri dodas uz lielo zemi, mīl iedzert, un dažam pat ir čumā televizors. Laiku pa laikam pie šiem pieklīst pa ģeologam vai kapitālistu zinātniekam. Kopumā tomēr viņi visi dzīvo savā sulā.

Galvenais varonis ir Brieža brālis, vieds un apgarots vīrs, kas caurām dienām gana briežus, risina filozofiskas pārdomas un nodrošina sāmu pasaules uztveri. Vēl ir Lāča brālis – seksuāls maniaks. Viņam nevar ilgi ļaut uz ūdeni skatīties, tas neizbēgami ved pie ģimenes pulka pieauguma. Un Burvis – Mēness brālis, studējis filozofiju, bet tad aizkritis širmis un pārvācies atpakaļ uz čumu. Nelietīgi izmanto viesmīlības likumu un biedē sāmus ar pasaules galu.

Tad atrodama vesela kaudze ar buržujiem, kas meklē iemeslu, kādēļ salu sāmiem atņemt. Taču tā buržuju būšana vairāk aprobežojas ar diskusijām par pārcilvēkiem un sāmiem kā pagātnes ēnām. Vēl ir kāda Marija, kas, ja grāmata nebūtu rakstīta PSRS laikos, vedinātu lasītāju uz atpestīšanas domām, viņai gan piedzimst tikai Osvalds. Un, protams, sociāli atbildīgais žurnālists Jalmars, kas arī izdomā stāstu par Brīnumbriedi.

Tas ir galvenais, ko no grāmatas spēju izlobīt un daudz maz loģiski sakārtot. Varētu šķist – nekāda vaina viss kārtībā. Taču teksts ir absolūti nelasāms, alegorija aiz alegorijas, pat fonts kantains, lai bremzētu lasīšanu. Garlaicīgi līdz ārprātam, pat logaritmu tabula vai ketčupa sastāvdaļu saraksts liekas saistošāka. Jūtams, ka autors ir vēlējies kritizēt kapitālistu mantrausību un slavināt sāmu tradicionālo dzīvesstilu. Gribētos gan autoram pajautāt, kā tad PSRS briežkopības kolhozi čukčiem ar pieder pie tradicionālā dzīvesveida? Viņi nenodzeras? Tik miglainu nojaušamu PSRS morālo pārsvaru pār NATO nekad vēl nebiju lasījis. Šie kodoldraudi, kurus protams rada NATO, ir grāmatas centrālais aspekts. Par to runā buržuji, kas vēlas uzvarēt, čumā vecie vienmēr interesējas par starptautisko stāvokli, kā tur iet Semam un Ivanam. Jalmars palīdz ar pareizu interpretāciju un tas viss tiek darīts cilvēcības vārdā.

Vēl ir sajūta, ka no grāmatas kāda daļa ir izmesta ārā, jo sižets nelīmējas kopā. Uz grāmatas beigām Jalmars, Marija un buržuji sāk runāt par trīspadsmit sāmu nāvēm, kuras izraisījis kārtējais etnologu apciemojums ar halucinogēniem. Visā grāmatā nekas par to nav pieminēts. Taču pēkšņi tā ir sižeta centrālā lieta. Tad nu kasi pakausi un domā, kas tad nu, pat etnogrāfi pie buržujiem ir cilvēku bendes.

Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm. Lasīt iespējams tikai kā PSRS maģiskā reālisma eksperimenta piemēru. Šī nu būtu grāmata, kuru iespējams baudīt kopā ar mušmires ēduša brieža urīna malku, kas pacels apziņu grāmatas līmenī. Ja iespējams, nelasiet!

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

Leksikons by Makss Berijs

Par šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es zināju jau labu laiku. Tikai tas mani atturēja no tās izlasīšanas oriģinālvalodā. Pati grāmatas devīze „Vārdi ir ieroči” vien ir ko vērti. Pēc manām domām tā satur daudz vairāk jēgas nekā 99% no Koelju atziņām. Grāmatas eksemplāru dabūju no izdevniecības Prometejs. Bija svaiga no tipogrāfijas, un vāka noformējums ir izcils. Tagad, kad esmu grāmatu izlasījis, varu pateikt, ka tur pēc būtības ir pateikts viss grāmatas stāsts (ja tā izvēršas alegorijās un līdzībās). Lieki piebilst, ka pēc grāmatas dabūšanas visas citas tika noliktas malā.

Nūjas un akmeņi lauž kaulus. Vārdi nogalina. Emīliju viņi savervēja uz ielas. Viņi apgalvoja, ka viņai labi padodoties manipulēt ar vārdiem. Viņi piedzīvos dienu, kad to smagi nožēlos. Vils izdzīvoja situācijā, kurā viņam nebija paredzēts palikt dzīvam. Bet viņš to neatceras. Tagad tie viņu vajā, taču viņam nav ne mazākās nojausmas kāpēc. Runā, ka esot kāds vārds. Nebija paredzēts to izlaist no rokām. Taču tas notika. Un viņi to grib atgūt…

Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi? Kāda ir tava mīļākā krāsa? Nevajag satraukties – tā ir tikai parasta aptauja. Ar tās palīdzību diezgan viegli varēs noteikt tava psiholoģiskā profila segmentu un saprast, kā pareizi uz tevi iedarboties. Vispār jau vari arī neatbildēt – tavos sociālo tīklu profilos to noskaidrot būs nieka lieta. Segmentācija ir labas sadarbības pamatu pamats, katram segmentam ir savi vārdi, kas tiek cauri visiem smadzeņu filtriem un pakļauj cilvēku vārdu izteicējiem. Visvieglākais ir to izdarīt verbāli, bet tas nav obligāti, pastāv arī citi veidi. Šie vārdi ir daļa no leksikona, sen aizmirstas pirmvalodas, kas nāk līdzi cilvēkiem no pašiem valodas pirmsākumiem. Un vēl ir kailvārdi, vārdi, kuri noslauka visas smadzeņu barjeras un pilnībā pakļauj personību.

Bet nu pie grāmatas – Vils attapās lidostas tualetē ar adatu acī un dzirdot jautājumu. „Kas tev patīk labāk suņi vai kaķi?” tā sākās viņa saskarsme ar vienu no pasaules šķautnēm, par kuru līdz šim viņš pat nenojauta. Man jau vispār tādi trillera sākumi patīk, lasītājs kopā ar galveno varoni tiek iemests notikumu vidū. Ja autors to paveic labi, tad lasītājs no pirmajām lapaspusēm identificējas ar galveno varoni, un viss turpmākais tiek uztverts dziļi personīgi. Vilam pakaļ dzenās „dzejnieku” grupa, viņam nav ne jausmas kādēļ, un ko tiem no viņa vajag, taču viņš un viņa glābējs aiz sevis atstāj līķu kalnus. Pakāpeniski viss kļūst skaidrs, un patiesība ir visnotaļ šausminoša.

Arī ar Emīliju, kurai veltīta otra grāmatas sižeta līnija, ir visnotaļ viegli identificēties, iespējams, autors labi noteicis lasītāju segmentus. Viņa ikdienā piepelnās Ņujorkā krāpjot cilvēkus kāršu spēlēs. Sākums mani nedaudz sabaidīja, kad Emīlija nokļuva skolā, kurā mācīja vārdus, man šķita, ka tūlīt, tūlīt aizies Harija Potera tēma. Tur tak ar jaunie burvji mācījās pareizu izrunu! Bet par laimi skola nebija ilgi, un viss pievērsās darbībai.

Grāmatas ļaunais tēls ir labi izstrādāts. Viņu var patiesi ienīst, viņam cilvēki ir tikai instrumenti, lai realizētu savas idejas. Viņam pasaule ir skaidra, cilvēki ir vāji, un viņa ietekmei uz tiem praktiski nav nekādu robežu. Taču, katram jau gribas izaicinājumus un noteikt savu spēju griestus, tad kādēļ gan neuzspēlēt bīstamu spēli? Viņam jau nekā cita dzīvē ar’ nemaz nav – tikai ticība Dievam un vājība uz kurpēm.

Ja mīli fantazēt par konspirāciju teorijām, tad šī grāmata ir tieši Tev. Sevišķi tās sadaļas, kurās autors izvēršas par masu apziņas manipulācijas tēmu. Mūsdienu cilvēki uz ielas var neteikt svešam cilvēkam savu vārdu, taču ir gatavi sniegt publisku savu dzīves aprakstu sociālajos tīklos. Tas ļauj strādāt ar šiem cilvēkiem individuāli. Zinot, kādas ziņas viņam patīk, ko viņš dara un kā domā, viņu ir visnotaļ viegli piesaistīt noteiktam ziņu avotam. Iegūt uzticību, un manipulējot ar informācijas plūsmu cilvēka virzienā, manipulēt ar viņa apziņu. Dzejnieki ir tieši šāda slepena grupa, kas ne tik daudz staigā pa ielām, lai pakļautu cilvēkus savā varā, cik kontrolē informācijas plūsmu un saturu. Vārdi ir ieroči, varbūt ietekme nebūs momentāna, taču tā būs tāda, ka cilvēks to pieņems par savu personības sastāvdaļu. Nākamreiz, kad attopieties, ka lasāt tikai vienu ziņu portālu vai skatāties vienu ziņu kanālu, padomājiet par to. Kas ir tas, kas mani piesaista šim portālam un ziņu kanālam. Lielākoties tas ir tādēļ, ka te tu saņem to informāciju, kas tev patīk un kura šķiet pareiza.

Kā jau iesākumā sacīju mani šajā grāmatā fascinēja neirolingvistiskās programmēšanas tēmas izvēršana. Tas jau ir nieks, ka viss ir izdomājums, bet paspekulēt jau var. Autors ir pacenties un vārdu ietekmes sistēmu ir izstrādājis loģisku un saprotamu. Te nav nekādu noslēpumu, un ja to pieņem kā doto, tad pasaule kļūst pavisam interesanta. Tāpat kā agrāk bērnībā, kad fantazēju, ka ar pareiziem burvju vārdiem visu varētu paveikt viegli un ātri. Lieku 9 no 10 ballēm.

Lielā pasaule by Vilis Kasims

Jāatzīstas uzreiz, ka es nebiju uz grāmatas atklāšanas pasākumu. Iemesls pavisam vienkāršs – vājā atmiņa, jo laiku es būtu varējis atrast. Tas viss aizkavēja arī grāmatas iegādes procesu. Parastajā grāmatu veikalā, tajā, kuru es katru dienu apmeklēju pēc pusdienām (ir cilvēki, kas tā dara), viņa parādījās tikai pāris dienas pēc izdošanas (nevar izslēgt, ka es viņu nepamanīju, un savā iedzimtajā kautrībā es arī nekad neprasu palīdzību no pārdevējām). Lai ar kā tur nebūtu, Lieldienās atradu laiku grāmatu izlasīt, un nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Lielā pasaule ir kopiena, kuras pamatmērķis ir radīt labāku, gaišāku un jaunu Latviju kādā Salacas ielokā. Tā pulcē jauniešus un „mūžīgos” jauniešus, kuri it kā jau ir izauguši, bet vēl īsti nav gatavi doties dzīvē. Nu vismaz ne tādā, kāda tā ir pašreizējā Latvijā. Armands un Dāvis ir divi šādi jaunieši, kas gatavi uzupurēties labākas Latvijas labā un darīt visu iespējamo, lai šī kopiena kalpotu kā paraugs pārējai pasaulei. Vismaz sākumā.

Manā uztverē grāmata ir spilgta un ironiska ilustrācija par runāšanu un darīšanu. Gadās, kad cilvēki sanāk kopā, lai darītu lielas lietas. Ja idejas lielākoties padodas ģenerēt visiem, tad ar to realizāciju parasti ir čābīgi. Šī kopiena nav izņēmums, viņiem nav pat lāga ideju, galvenā ideja ir, ka vajag kaut ko darīt, bet kā par to īstas skaidrības. Tāpat ir skaidrs, ka utopiju un ideālu pasauli ar tādu pieiešanu lietām neuzbūvēsi.

Grāmatas tēli ir jokaini, visi kā viens. Taču savā jokainumā viņi viens otru harmoniski papildina. Ir tādi, kurus nosauktu par galvenajiem, un tad tādi, kuri katrs reprezentē kādu mūsdienu sabiedrības elementu. Ir vietējas nozīmes rusofobs, kāds, kuru nomoka „apziņas parazīti”. Ir arī tāds, kuram viss pofig, galvenais, lai var normāli pačillot un apdolbīties. Padalīšos ar spilgtākajiem.

Armands sevi pieskata pie darītājiem (puisis ir izlasījis praktiski visus Praktiskā latvieša numurus) viņa ideja par labāku Latviju ir praktiska (un ģeniāla savā vienkāršībā) – ušņu duramais. Domāju, ka puisis tālu tiktu, ja vien visu viņa nodomu nesačakarētu skuķi. Viņa prātu pamazām pārņem Gundega, un dzīve aiziet iepazīšanās scenāriju blokshēmu virpulī.

Dāvis – manuprāt, klīnisks gadījums, puika uzaudzis pilsētciemā un tur nelielu naidu pret rīdziniekiem, taču izņemot viņa valodu nekas neliecina, ka viņš pazītu mežu un saprastu upes valodu. Toties labs Armanda – darītāja reklamētājs. Taču arī viņa prātu tāpat kā Armandam 90% no nomoda dzīves aizņem sievieši.

Ilvars ir no mūžīgi jaunajiem, par viņa vecumu varam tikai nojaust:

„Manā laikā bērni spēlējās arī ar beigtiem putniem un žurkām. Mūsdienās jaunieši ir pārāk izlepuši, tieši tāpēc jaunā Latvija nevar pacelties pie saules. Gribam pārāk daudz un pārāk ātri.”

Īsts dabas bērns, viņam galvā ir nopietni tarakāni, no kuriem upes valodas izprašana ir miermīlīgākais. Profesionāls demagogs, kā var redzēt no citāta, visu vainu uzgrūž jaunajiem un pats notrauc pīšļus no savām kājām. Dīvaini – jauni skuķi viņu nemaz neinteresē. Taču, acīmredzot, ir iespaidojies no grāmatas “Apziņas parazīti“.

Jurijs – no sākuma domāju, ka tas ir kāds prototips par tiem laikiem, kad Latvija lika lielas cerības uz ārzemju latviešiem. Tie nu atnākšot un došot mums savu pieredzi. Dabūjām Kariņu un Zīgeristu. Taču paskatījos uz autora dzimšanas gadu, nodomāju, diez vai viņš to varētu neatcerēties, bet sakritība ir pārāk laba, lai es spētu to atmest. Jurijs ir mācījies Anglijā politoloģiju veselu pusgadu, es domāju, ka tas izsaka pietiekoši daudz.

Un tad vēl ir meitenes, bet, būsim godīgi, Jaunas Latvijas celšanai viņas par labu nenāk.

Lielāko daļu no grāmatas tēliem, ja viņi būtu dzīvi cilvēki, varētu droši vest pie vetārsta iemidzināšanai. Bet viņi ir izveidoti kā mūsu sabiedrības hipertrofēti aspekti. Viņi ļauj paskatīties no malas uz sevi un grupām, kurām mēs katrs piederam. Laiku pa laikam mēs katrs esam neapmierināti ar pašreizējo situāciju, un lielākoties sanāk tā, ka arī paši esam tikai tukšu salmu malēji. Runājam, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet ar to darīšanu ir tā, kā ir. Zāles un sēņu vietā ikdienā biežāk patērējam avīzes un televīziju. Bet tas nekas, efekts ir tikpat apdullinošs un paralēlu realitāti radošs.

Grāmatas lasīšanas process pats par sevi ir visnotaļ interesants. Iesākumā ir grūti aptvert, ka autors patiešām ir atvēzējies rakstīt par tādu pusjokainu tirliņu baru un viņu skatu uz labākas dzīves būvēšanu. Tad radās arī jautājums – vai man tas ir vajadzīgs? Atbilde: iespējams, ka ne, bet interesanti palasīties, kā tas viss beigsies. Varbūt Armands tomēr uztaisīs ušņu duramo un pacels Latviju? Ja grāmatai bija kāda dziļa mācība par dzīvi, izņemot: ka dzīvē gadās visādi un lielākoties dzīvojam bez konkrēta plāna un idejām un to, ka jaunībā (un ne tikai) reizēm gadās būtu neadekvātam un stulbam, tad es viņu esmu palaidis garām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika. Ja autors izdos vēl kādu grāmatu, noteikti izlasīšu. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem nav nekas pretī ironiski paskatīties uz kādu sevis daļu nedaudz no malas. Pavērtēt, cik daudz esi darītājs un cik daudz runātājs. Padomāt par to, ko tu dod tautsaimniecībai, un kāda jēga ir no tavas darbošanās. Un neapvainoties, ka viss tas pasniegta ar jaunatnes, kas pīpē zāli un ēd sēnes, palīdzību.

1 2 3 4 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …