Navigate / search

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

The Penguin History of New Zealand by Michael King

Kādu dienu staigājot pa Kvīnstaunu, man galvā ienāca ģeniāla doma – vajadzētu nopirkt kādu grāmatu par šīs valsts vēsturi. Es jau zināju, ka šī vēsture te nemaz nav tik gara, ja neskaita dinozaurus un moa putnus. Atradu grāmatu veikalu, iegāju iekšā, pataujāju par labāko Jaunzēlandes vēstures grāmatu, kuru te var dabūt. Man teica, ka šī būs īstā, nopirku un jau vakarā sāku lasīt. Palasīju vēl divus vakarus un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Ļai gan grāmatas nosaukumā ir piesaukti pingvīni, nevajag maldīties, par pingvīniem te tiek runāts tikai kā par diētas elementu. Šī ir cilvēku vēsture Jaunzēlandē. Un tā sākās ar maoru izsēšanos Ziemeļsalas krastos. Ap šo pasākumu ir savītas daudzas leģendas un neiztiek pat bez žurku DNS analīzēm. Bet viens ir skaidrs – tā bija mērķtiecīga maoru pārcelšanās uz dzīvi te, ar mājdzīvniekiem un kultūraugiem. Atbraukuši uz Jaunzēlandi, pirmos pārsimts gadus maori nodarbojās ar mērķtiecīgu floras un faunas iznicināšanu un tad atbrauca eiropieši un viss sākās pa īstam.

Kā jau vēstures grāmatai pienākas, te ir gan interesantāki posmi, gan tik garlaicīgi, ka lasot vari aizmigt. Pie interesantajām ir pieskaitāmas nodaļas par manu un tās sadalījumu starp ciltīm, pārmantojamību un iztērēšanu, tāds dikti interesants koncepts, pat interesantāks nekā mikroekonomikā utiļi. Kartupeļu un to ietekme uz maoru karadarbību, kaut ko tādu pat domādams neizdomāsi! Patiesībā, ja eiropieši kartupeļus neievazātu, tad mēs šodien maorus redzētu tikai muzejos. Taču viņi ieveda un maori izkopa savas kaujas spējas cilšu karos tik tālu, ka bija cienījami pretiniekiem britiem.

Jāatzīmē, ka līdz ar Muskešu karu beigām pa lielam arī pazuda interesantās nodaļas, mūsdienu vēstures nodaļas vairāk bija veltītas politiskajām partijām, daudz uzvārdi, kuri man personīgi neko neizteica un par maz vietu nosaukumi, pie kuriem es varētu piesaistīt konkrētu notikumu. Īsumā Jaunzēlandi no nabadzības izglāba ledusskapja izgudrojums. Nākošā interesantā lieta bija maoru integrācija balto sabiedrībā, viegli jau viņiem negāja un cik noprotu zināms rasisms varētu pastāvēt pat tagad un no abām pusēm. Bet nu kaut kā iepriekšējos pāridarījumus valdība cenšas noliegt. Cik var noprast, tagad viņiem pabērnu jomā ir ķīnieši. Izlasot grāmatu es beidzot sapratu jaunzēlandiešu apsēstību ar Gallipoli kauju pirmā pasaules kara laikā.

Grāmata ir izglītojoša un šķirkļu rādītājs tās beigās ļaus nākotnē to pielietot kā uzziņu literatūru, lai gan godīgi sakot vikipēdiju izmantot ir daudz vieglāk. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņiem tur daudz kas interesants noticies. Noteikti iesaku izlasīt pirmās divsimts lapaspuses.

Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā by Norman Ohler

Sākšu uzreiz ar atrunu, grāmatu saņēmu no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Otrais pasaules karš mani vienmēr ir interesējis. Iespējams, tādēļ, ka skolā gāju vēl PSRS laikos un tur vismaz uz Uzvaras dienu uz skolu nāca expartizāni un stāstīja par savu pieredzi cīņā pret fašistiem. Šo grāmatu izlasīšanai paņēmu labprāt.

“Nacisti dēvēja sevi par morālās deģenerācijas pretiniekiem. Tomēr, kā atklāj Normana Olera aizraujošais bestsellers, viss Trešais Reihs bija narkotiku caurvīts: kokaīnu, heroīnu, morfiju un, pats galvenais, metamfetamīnu izmantoja visi, sākot no rūpnīcu strādniekiem un beidzot ar mājsaimniecēm! Turklāt tas bija būtisks karaspēka izturības elements, daļēji skaidrojot vācu uzvaru 1940. gadā.”

Jau no seniem laikiem karavadoņiem ir zināms, ka cilvēkus pirms kaujas vajag stimulēt. Ierastās vairoga malas košļāšanas vai apreibināšanās ar dažādām narkotiskām vielām ir simptomātiski notikušas visā cilvēces vēsturē. Trešajā Reihā stimulantu izmantošanu izdevās padarīt par masveida pasākumu, apvienojot zinātni, rūpniecību un moderno loģistiku. Nebija jau tā, ka es par šo tēmu neko nezinātu, bet manas zināšanas līdz šim aprobežojās tikai ar modernajiem pētījumiem, kuru mērķis ir radīt superkaravīru, tādu, kurš nomodā varētu pavadīt vairākas diennaktis, nezaudējot savas kaujas spējas, bet nudien nebiju iedomājies, ka visam šim militārās farmakoloģijas sapnim iesākumi meklējami Vācijā. Piemēram, pervitīns bija pietiekami uzmundrinošs līdzeklis, lai karavīru uzturētu možu un kaujas spējīgu pāris diennaktis. Es gan nemestos uzreiz piekrist autoram, ka zibenskarš bija iespējams tikai šīs un citu stimulantu dēļ, bet noteikti, ka kādās epizodēs tas spēlēja savu lomu.

Šīs grāmatas autors ir labi piestrādājis un izpētījis daudzus avotus, no kuriem galvenais ir Hitlera ārsta Morela personīgie pieraksti par sava pacienta ārstēšanas metodēm. Īsumā, Hitlers vismaz pēc autora sniegtās informācijas ir bijis īstens politoksikomāns, kurš ar ārsta gādību tika ārstēts ne tikai ar aknu ekstraktiem vien, bet regulāri tika pie eikodāla (oksikodona (opiāts)) devas, jeb x vielas, kā to pierakstīja pats dakteris. Šāda faktu konstatēšana liek autoram un lasītājam pavisam citādi paskatīties uz Fīrera lēmumiem Otrā Pasaule kara gaitā. Tas izskaidro daudzus lēmums un kontekstā ar laika biedru dienasgrāmatām, ļauj saprast, ka ne vienmēr tie ir pieņemti pie pilnas saprašanas. Būt fīreram nudien nav pateicīgs darbs un pavisam traki ir, ja tavs dakteris pret gāzēm vēderā izraksta un injicē opiātus. Dakteri Morelu gan nomāca pašam savas rūpes, jaunais statuss palielināja dzīves izmaksas un tādēļ nācās attīstīt savu, kā teiktu mūsdienās, uztura bagātināju biznesiņu. Šai biznesā dakteris Morels savas zāles vācu virspavēlniecībā nomārketēja ne sliktāk kā Stīvs Džobss aifonu. Ja tev bija daktera zāļu kārbiņa, tad tu biji Fīreram pietuvināto pulciņā. Un tas nekas, ka drapēs sevī apvienoja gan farmokoloģijas, gan pūšļošanas labāko praksi. Ja tās lieto pats Hitlers, kas gan tur varētu būt bīstams parastam vācu cilvēkam?

Tomēr ir jāsaprot, ka šī grāmata nav nekāds vēsturnieka pētījums, bet gan autora izveidots naratīvs, kuru šis salicis kopā no sev pieejamās informācijas. Stāstījums ir izcils, lasās, ka ne atrauties. Varētu pat padomāt, ka pati šī grāmata ir papīra formāta metamfetamīns. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, galvenokārt par tās netipisko skatījumu uz Otrā pasaules kara procesiem un Hitleru kā lēmumu pieņēmēju.

Time Travel: A History by James Gleick

Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.

Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.

Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.

Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

Rocket Men: The Daring Odyssey of Apollo 8 and the Astronauts Who Made Man’s First Journey to the Moon by Robert Kurson

Reizi nedēļā es klausos podkāstu The Sceptics Guide to the Universe, vienā no epizodēm noklausījos interviju ar šīs grāmatas autoru. Nospriedu, ka izklausījās labi, Audible man bija šāds tāds kredīts, nopirku grāmatu un sāku klausīties.
Autors ir nolēmis pastāstīt par kādu mazāk zināmu NASA mēness programmas misiju. Apollo 8 bija visriskantākā un pārdrošākā, cilvēces pirmais ceļojums uz Mēnesi, kas ielika pamatus cilvēka izkāpšanai uz Mēness. Grāmatā tiek apskatīta Apollo programma un trīs Apollo 8 misijas astronautu dzīves – Franks Bormans, Džims Louvels un Bils Anders.

Sākšu ar pozitīvo – tās grāmatas daļas, kuras veltītas Apollo programmai ir aizraujošas un interesantas, faktu pārbagātas. Jā, arī man Mēness programma vairāk asociējās ar cilvēku izkāpšanu uz tā, un arī man viss iepriekšējā sagatavošanās darba informācijas apjoms bija ietilpināms pāris rindkopās. Šeit varēja izlasīt visus sīkumus un saprast Mēness sacensību starp PSRS un ASV.

Taču neskatoties uz faktiem, grāmatā bija daudzas lietas, kas mani personīgi kaitināja. Pirmais – autors rada mākslīgu ilūziju, ka visi misijas dalībnieki un to ģimenes atceras notiekošo līdz vismazākajam sīkumam. Viņš nekautrējas pat ielikt domas to galvās. Ja ir atrodama kāda melodramatiska klišeja, nodrāzta frāze, tad šajā grāmatā tā būs divreiz. Sākumā tas šķita nedaudz dīvaini populārzinātniskai grāmatai, bet ar laiku sāka traucēt lasīšanai. Grāmatā ir stāsts par trīs astronautiem, taču neskatoties uz autora vēlmi runāt no pirmās personas, viņam nav izdevies padarīt katra balsi atšķirīgu unikālu. Rezultātā, izlasot grāmatu man galvā izveidojās pamatīga putra un, ja Bormans nebūtu pievēmis Apollo 8 moduli, es viņu nespētu atšķirt no Andersa.

Iespējams, pie vainas bija tas, ka grāmatu klausījos nevis lasīju. Tādā gadījumā es visticamāk astronautu un viņu ģimeņu privātajai dzīvei veltītās nodaļas būtu šķīris pāri, tādējādi izvairoties no ūdens liešanas un mākslīgas paralēlo sižeta līnijas veidošanas. Būtu secinājis, ka grāmatu var saīsināt par divām trešdaļām un tā neko daudz nezaudētu, vismaz neviens neuzzinātu, ka autoram nevedas tēlu veidošana un viņam tie visi iznāk vienādi. Taču klausoties, man grāmatas centrālais stāstījums tā atšķaidījās, ka reizēm piemirsu, par ko īsti ir tas stāsts.

Ja vēlies uzzināt visu par trīs Apollo 8 misijas astronautiem, sākot no mašīnām, kas viņiem piederēja, līdz tam ko domāja viņu sievas stāvoklī raugoties uz vīra lidmašīnu lidlaukā, ja šķiet, ka angļu valodas idiomas ir piemirsušās un tās vajadzētu atkārtot, ja patīk lasīt klišejiskus jūsmojumus, tad droši ņemiet un lasiet. Visādi citādi turaties pa gabalu! 5 no 10 ballēm.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Sapiens

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

Falling Upwards: How We Took to the Air by Richard Holmes

Falling Upwards How We Took to the Air by Richard Holmes

Pirms gadiem astoņiem izlasīju šī autora grāmatu The Age of Wonder, kas diezgan padziļināti izpētīja kādu britu zinātnes laikaposmu, sasienot kopā Heršela, Banksa un Dievija dzīvesstāstus vienā lielākā zinātnes stāstā. Autors spēj pasniegt skatījumu uz tehnoloģiju attīstības procesu visnotaļ savdabīgā veidā, viņam tas nav vienkāršs faktu un atklājumu uzskaitījums, tas ir process, kur otrajā plānā notiekošais nav mazsvarīgāks par priekšplānu.

Gaisa baloni un lidojumi ar tiem nemaz nav tik sena parādība, ja skatāmies uz cilvēces vēsturi kopumā. Pirmie bija ar karstu gaisu pildīti baloni, kuri it kā esot lidojuši jau virs Dienvidamerikas jau pirms Mongolfjēra, taču to popularitāte bija atkarīga no daudziem faktoriem. Karaļa labvēlības, tehnoloģijas attīstības un sabiedrības uzmanības. Krist uz augšu bieži vien beidzās ar krišanu lejā, neveiksmīgs lidojums, kurš sagadīšanās dēļ beidzās kapsētā varēja tikt uzskatīts par sliktu zīmi, kas pārvilka aeronautikai treknu strīpu uz daudziem gadiem.

Grāmatas autors ikdienā nodarbojas ar biogrāfiju rakstīšanu, un šīs grāmatas izpētē viņš ir pamatīgi iedziļinājies agro aeronautu biogrāfijās, kas savā ziņā padara šo grāmatu unikālu. Manā bibliotēkā ir pāris gaisa baloniem veltītas grāmatas, taču salīdzinot ar šo, es tās varētu ierindot sausu tehnoloģiju vēstures aprakstu grāmatās. Tur aeronauti ir tikai vārdi un lidojuma skaits, bez nekāda ieskata viņu personīgajās ambīcijās un ietekmes, kuru tie atstājuši cilvēku prātos.

Baloni lielākoties sākās kā izklaides pasākums, agrīnie balonisti mīlēja laisties gaisā un šaut raķetes, lai ielīksmotu cilvēkus svētkos. Pasākums nebija no lētajiem, un arī risks bija visai augsts. Ne reizi vien veiksmīgs uzņēmējs nositās piezemējoties degošā balonā. Brīdī, kad balonos sāka lietot ūdeņradi gadījās pa kādam neuzmanīgam skatītājam, kas pīpē pie ūdeņraža ģeneratora, ar visam no tām izrietošām sekām.

Šeit savukārt var uzzināt, kur Žils Verns smēlies idejas savam gaisa balona stāstam, par to kā Edgars Alans Po savulaik radījis viltus gaisa balonu, kura Atlantijas šķērsojumu “dzīvajā” drukāja kāda avīze (fake news!). Par slaveno Parīzes aplenkumu, kur gaisa baloni nodarbojās ar pasta piegādi un kontaktu ar ārpasauli, par to, kā tas ietekmēja literātu prātus. Par aeronautiem, kuriem ambīcijas bija vairāk par veselo saprātu.

Jau tai laikā cilvēki bija kā traki uz rekordiem, Gleišers mēģināja pārspēt augstuma rekordu, lai noskaidrotu cik augstu cilvēks var uzlaisties un kādi ir laika apstākļi atmosfēras augstākajos slāņos. Un nemaz nerunāsim par Andrē lidojumu uz Ziemeļpolu, kur lepnība, entuziasms un neprasme izmest pareizo balasta daudzumu padarīja šo ekspedīciju par traģisku pasākumu.

Gramatai lieku 10 no 10 ballēm, ja interesē ne tikai tehnoloģijas, bet arī laikmets, tad silti iesaku izlasīt. Autors raksta aizraujoši un interesanti. Nevajag sacerēties uz mūsdienu gaisa balonu sasniegumu aprakstiem, tie gan ir pieminēti, taču tikai garāmejot.

Ask the Past: Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Ask the Past Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Pirms gada nopirku šo grāmatu, nedaudz pašķirstīju, palasīju, pasmējos un noliku vēlākai lasīšanai. Vēlākais laiks nepienāca, grāmata pazuda grāmatu plauktos, un droši vien tā arī būtu stāvējusi trešajā rindā nelasīta vēl labu laiku. Nesen veicu inventarizāciju, un šī grāmata “atradās”.

Gribi dziedāt, staigāt virs ūdens? Griezt nagus zem ūdens? Tikt vaļā no paģirām pāris minūtēs? Izaudzināt degumu? Izdresēt suni? Varbūt vienkārši pagatavot omleti ar sieru? Nebūt nav jāpērk modernās padomu avīzes un grāmatas, pietiek atskatīties pagātnē.

Grāmata ir dažādu amizantu ieteikumu apkopojums, kas sarakstīti laika posmā no sestā līdz divdesmitajam gadsimtam. Ieteikumi aptver visas dzīves sfēras, un pēc sava satura un autoritatīvā stila ir tikpat neapgāžamas kā modernās grāmatās. Šo grāmatu var uztvert dažādos veidos – pirmais un visvienkāršākais ir uzjautrināties par grāmatas sniegtajām atbildēm. Otrais, kārtējo reizi konstatēt faktu, ka dumju padomu industrija nekad nezaudēs savu aktualitāti, un visticamāk pašpalīdzības un padomu grāmatas radās līdz ar rakstību. Trešais – mūsdienu padomu grāmatas un avīzes nav tikušas uz priekšu daudz tālāk par savām vienpadsmitām gadsimta māsām.

Tagad nedaudz laika veltīšu laiku spilgtākajiem padomiem. Kā pareizi barot bērnu? Te domas dalās viennozīmīgi  – labāk ir dot baltvīnu, nedaudz atšķaidot. Taču ir cilvēki, kas uzskata, ka nav nekā labāka par alu un maizi, protams, neaizmirstam gaļu vakariņās. Sāp mugura – ko darīt, ko “Ārsti tev nestāsta”? ārsti nestāsta to, ka nevajag slaucīt dibenu ar zāli, tieši no zemes augušu materiālu izmantošana dibena slaucīšanā ir daudzu slimību cēlonis. Kā tikt pie baltas un mīkstas miesas? Dzer alu, labāk gatavotu no auzām, tad nebūs gāzes. Kā palaist gāzes viesībās? Jau mūki zināja, ka pirdienu nekas nepaslēpj tik labi kā klepus. Ko darīt, ja dejojot novelies uz grīdas? Celies augšā, lai ar visu cieņu pārējo acīs jau esi zaudējis. Pie reizes jāatminas nespļaudīties jaunkundzes priekšā un nešņaukt puņķus ar pirkstiem. Kā uzsākt sarunu ar jaunkundzi? Pirmais, ļaut, lai viņa uzsāk. Ja viņa nerunā, paprasīt no kāda apgabala viņa nāk un tad slavēt viņas dzimteni. Strādā garantēti. Sievietēm gan iesaka, ja vīrietis nesaprot pret viņu izrādīto interesi, tad ar tādu muļķi labāk neielaisties. Ar šādiem padomiem ir pilna grāmata, var uzzināt kā dzemdību laikā tikt pie vīna un mandelēm medū, kā pareizi atstāt viesības. Nekas nav labāks pret paģirām kā dzimumorgāna iemērkšana etiķī. Omletes recepte gan bija labi uzrakstīta.

Ja vēlies nedaudz izklaidēties, vai aizdomāties, kādēļ kādreiz bērniem deva alu, tad noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt. Ne viss, kas mūsdienās šķiet smieklīgi, savulaik bija dīvains. Dažas lietas gan ir palikušas nemainīgas, ja tev rodas vēlme ēst dārzeņus, tu mirsi pēc divdesmit piecām dienām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, rekomendēju.