Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanu, astronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.
Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.
Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.
Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.
Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.
6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.
Nesen man bija saruna par vulkāniem, un izrādījās, ka par Tamboras izvirdumu sekām, atšķirībā no Krakatoa izvirduma, es neko jēdzīgu nezinu. Šo vēsturē autori mīl saukt par nenovērtēto un nepelnīti aizmirsto izvirdumu, kas neskatoties uz savu mērogu, tā arī īsti neguva slavu. Nolēmu labot caurumus savās zināšanās, un ātri atradis šo grāmatu, sāku lasīt.
Kad 1815. gadā kaut kur pie ekvatora gaisā uzgāja Tamboras vulkāns, neviens tam īsti nepievērsa uzmanību. Izņemot vietējos, kuriem tas nozīmēju tūlītēju nāvi piroklastiskajā plūsmā vai bada nāvi pēc pāris nedēļām. Eiropas lielvaras šim notikumam nepiedēvēja lielu nozīmi. Bet tas tā bija tikai līdz 1816. gada vasarai, kura tā arī nepienāca. Kad tas pats atkārtojās 1817. Gadā, cilvēki kļuva manāmi iztraukti. Šī grāmata pievēršas Tamboras vulkāna izvirduma seku sistematizācijai un analīzei.
Šis populārzinātniskais darbs ir laba liecība tam, kas notiek, kad autors labi orientējas kāda autora daiļradē, un šīs zināšanas varītēm mēģina iespīlēt vulkanoloģijas grāmatā. Pats par tevi tas nav nekas slikts, ja vien ar to pārāk neaizraujas. Ievadā autors pievēršas Mērijas Šellijas Frankenšteinam, un tas šķita tāds savdabīgs ievads, kas parāda erudīciju. Pirmā nodaļa ir veltīta pašam izvirdumam un šķita, ka būs laba lasāmviela. Ne jau katru dienu nākas lasīt par radžām, kuri mūk no lavas straumēm. Otrā nodaļa vēstīja par jauno mazo leduslaikmetu, tad sekoja bads Ķīnā un Īrijā. Bija nodaļa par Alpiem, kur šļūdoņi sāka apdraudēt gadsimtiem senas komūnas un dažu labu pat aizskaloja nebūtībā. Bija arī nodaļa par to, kā Tamboras izvirdums gandrīz sagrāva ASV dibinātāju sapni par spēcīgu lauksaimniecības valsti. Par to, ka pret jebkādu intuīciju Arktika pēc izvirduma piedzīvoja siltuma vilni vairāku gadu garumā, un no jauna radās sapnis par izdevīgu tirdzniecības ceļu ar Āziju. Autors ļoti labi ir uztvēris un prot paskaidrot cilvēka un ekosistēmas atkarību vienam no otra, to, cik labila ir šī sistēma un cik maz ir vajadzīgs, lai viss aizietu pa pieskari.
Varētu sist plaukstiņas un uzbāzties ar šo grāmatu visiem, kas ir gatavi klausīties tevī, ja nebūtu viens liels Bet. Autors vienkārši nevar nenoturēties neiebāžot normālā pārdomātā tekstā kaut ko no Mērijas Šellijas dzīves, citātu, vai grāmatas nodaļas literāro analīzi. Iespējams, ja esi literāts, kuram vienlīdz mīļi ir gan Mērija Šellija, gan katastrofiski vulkānu izvirdumi, tev šāds stiliņš liktu sajūsmā spiegt, bet mani aizrauj tikai vulkanoloģija. Tādēļ man krita uz nerviem Mērijas Šellijas gabali, izņemot ievadu, kurā autors visu Šellijas potenciālu izmantoja pa tēmu ieskicējot laikmetu. Viss pārējais man uz nerviem krita tik pamatīgi, ka biju gatavs atstāt grāmatu nelasītu, nu kam man lasīt vēlreiz par Frankenšteina vētru saistībā ar 1816. gada vētru pie Ženēvas ezera? Un šī vētra tiek pieminēta daudzas reizes.
Ja saskaita teicienu “The year without a summer”, tad atrodam to tekstā 43 reizes, nav brīnums, ka man pēc izlasīšanas šķiet, ka grāmata sastāv tikai no šīs frāzes, un Šelliju ģimenes piesaukšanu tā vai citādi 183 reizes. Ja Tambora nebūtu pieminēta 391 reizi, tad es apšaubītu vai grāmatai ir pareizs virsraksts. Labi, tā būtu tikai viena problēma, bet autoram ir vēl viena nepiedodama vājība, viņš tērē lasītāja laiku nepārtraukti atkārtojot vienu un to pašu. Tā ir lieta, kas mani “nokāva”.
Īsumā, ja esi gatavs lasīt grāmatu par vulkānu un pieciest neskaitāmas reizes lasīt vienu un to pašu, tikai ar citiem vārdiem, tad uz priekšu. Ja autors būtu labāk strukturēts, grāmata būtu uz pusi plānāk un ļoti interesanta. Lieku 5 no 10 ballēm, mani nudien neinteresēja intermēdijas par Mēriju Šelliju un autora izdomātās sarunas. Lasīt tikai, ja nekā cita nav pa rokai.
Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.
Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.
Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.
Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.
Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.
Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.
Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.
Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”
Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.
Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.
Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.
Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.
Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.
Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.
Vienu dienu iegāju grāmatnīcā un skatos – plauktā stāv grāmata par grāmatām! Vienkārši bija neiespējami atstāt viņu nenopirktu. Dikti jau nu smuki bija noformēta, skaisti iesieta un arī nosaukums The Book bija iespaidīgs. Nopirku atstiepu mājās un pāris mēnešus lasīšanu atliku.
Grāmatas, kādas mēs tās pazīstam, tagad nemaz nav tik sens izgudrojums, tām ir knapi 2000 gadi, un salīdzinot ar rakstīšanas izgudrošanu, cilvēkiem ir vajadzējis diezgan daudz laika, lai līdz tām nonāktu. Autors grāmatu ir sadalījis četrās daļās.
Lapaspuse – mūsdienās grāmata tiek iespiesta uz papīra, kurš lielākoties pat pie nevīžīgas apiešanās spēs izturēt vismaz simts gadus. Tagad sekos pāris interesantas lietas, ko izzināju no šīs nodaļas. Taču papīrs ir jaunlaiku mode, agrāk valdīja papiruss un pergaments. Autors apskata visu šo materiālu vēsturi. Papirusu visplašāk lietoja Nīlas reģionā (akmens un māls arī bija neslikti papirusa substitūti, bet ar zīmēm iekalts monuments, lai ar cik smuks neizskatītos, lielākoties nav lāga piemērots ikdienas lietošanai). Senā Ēģipte papirusu pat eksportēja un ieviesa zināmu standartizāciju. Taču reiz tirdzniecības karu laikā papirusa piegādes apsīka un helēņi no Pergamas parādījās ar saviem ādas izstrādājumiem – pergamentu. No tā laika papirusa dienas bija skaitītas, ne jau dēļ pergamenta praktiskuma, bet piegādes trūkuma. Katrs jau zina, ka pergamentam ir spalvas un miesas puse un ka vislabākais pergaments sanāk no priekšlaicīgi dzimušu lopiņu ādas. Taču pats galvenais, kas ir jāzina, papīra rūpnieciskās ražošanas attīstību aizkavēja linu apakšveļas lupatu trūkums, bija laiki, kad vecas apenes bija stratēģisks valsts resurss. Papīra izgudrošanu sev piedēvē ķīnieši, radīdami leģendu, kuru promoutēja pats “izgudrotājs”, tas bija einuhs ar politiskām ambīcijām un meistarīgs apvērsumu organizētājs, beigu beigās viņš bija spiest “nomirt no raizēm”.
Teksts – šī nodaļa veltīta tintei, iespiedmašīnām un burtiem. Te ir gan manuskriptu pārrakstītāju un inkunābulu veidotāji, viņu tintes un darba vietas. Lai pārrakstītu grāmatu, nevajadzēja pat prast lasīt vai zināt valodu. Jo tādi rakstītpratēji un valodu zinātāji mēdz labā grāmatā pierakstīt klāt par to, cik sūdīgs darbs ir grāmatu pārrakstīšana, kā salst rokas un kājas. Gūtenbergs te tiek aprakstīts no visām pusēm, uzņēmīgs cilvēks, kurš biznesu uzsāka tirgojot svētceļniekiem spogulīšus, un kā viņš ar savu Bībeli ielika industrijai ne tikai pamatus, bet arī standartus. Tikai tad sekoja linotipi, ofsetspiedes un citas štelles, to vēsture te atrodama sīki un smalki aprakstīta. Galvenais, kas man palika atmiņā, grāmatu izdošanas lielākā problēma bija malu pielīdzināšana un fontu noformēšana. Pats tehniskais process uz kājām tika nostādīts ātri, bet ņemšanās ar atstarpēm vēl bija problēma pērnā gadsimta sākumā.
Ilustrācijas – mūsdienās grūti iedomāties, ka reiz bildes grāmatās bija nopietna lieta. Ilustrēta grāmata nozīmēja, ka kādam bija jāpārzīmē ne tikai burti, bet arī jāzīmē bildes. Pirmie ar šo lietu aizrāvās senie ēģiptieši. Ne visi cilvēki bija lasītpratēji, un ko tev līdzēs “Nāves grāmata” kapā līdz ielikta, ja tu no viņas neko nesapratīsi? Bet tā nebija nekāda joka lieta, dvēselei, lai tiktu pie tiesas, bija jāiziet neskaitāms kvestu daudzums. Tad nu izlīdzējās ar bagātīgi ilustrētiem materiāliem. Klosteros mūki lielākoties smuki zīmēja tikai pirmos burtus, un līdz iespiešanas tehnikas radīšanai neviens ar ilustrēšanu pārāk neaizrāvās. Tikai ar litogrāfijas un fotogrāfijas rašanos bildes grāmatā kļuva izplatīta parādība.
Forma – te nu ir skaidrs, ka īstas nojēgas, kādēļ grāmata izskatās tieši šādi un nevis savādāk, nevienam nav. Ir daudz teoriju, kuras atradušas netiešus apstiprinājumus. Viena ideja ir par agrīnajiem piezīmju blociņiem, kastītēm, kas piepildītas ar vasku, uz kura ātri piefiksēt svarīgas lietas. Citi domā, ka tā ir papirusu tīstokļu evolūcijas rezultāts, pirmā atrastā grāmata ir veidota no papirusa. Starp citu, to atrada miskastē. Taču kad lieta aizgāja, grāmata savu formu praktiski nav mainījusi no viduslaikiem. Ir mainījušās ievākošanas metodes, burtnīcu kopā sašūšanas veidi, un teiksim godīgi, mūsdienās izdevēji pārāk daudz paļaujas uz līmi, tā lielākoties ne velna netur kopā.
Īsumā, bagātīgs grāmatu faktu klāsts, kas izklāstīts interesantā un saistošā veidā. Autors nav skopojies un savu grāmatu ir padarījis par parauggrāmatu, piemeklēts smuks fonts, katram grāmatas aspektam tiek dots tā nosaukums, gaumīgs noformējums un foršs papīrs. Īstam grāmatmīlim vismaz viena šāda grāmata par grāmatām ir jāizlasa! Es rekomendētu sākt ar šo – 10 no 10 ballēm.
Turpinu lasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos dāvanās saņemtās grāmatas. Šo man iedāvināja Vilis. Citēju “No savas puses dāvinu Spaforda “Red Plenty: Inside the Fifties’ Soviet Dream”, jo izskatās pēc kā tāda, kas būs īsti vietā pēc padomju laika sēriju(-ām) pievarēšanas”. Te nāktos atzīties, ka padomjlaika sērija ir palikusi nepievārēta, lai gan piecgades plānā tā ir ierakstīta kā obligāti izpildāms pasākums. Nedaudz par šo grāmatu paokšķerēju internetā un nopirku uz kindle jau pērnajā decembrī.
Padomju Savienības pamatideja nudien nebija visus sadzīt lēģeros un ziedot visus resursus armijai. Galvenais bija uzcelt komunismu, armija bija vajadzīga tikai šī procesa aizsardzībai. Komunisms nozīmēja arī katram pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Komunismu nevar uzcelt vienā dienā, bet uz 1980. gadu tam vajadzēja būt gatavam. Un tas nozīmētu vienu – PSRS kļūtu pārāka par kapitālismu. Parādītu, ka brīvais tirgus ir fikcija, un ir iespējams arī savādāk. Ir iespējams ignorēt tirgus spēkus un tik un tā nodrošināt pārpilnību. Viens no šīs pārpilnības centrālajiem instrumentiem bija Centralizētā plānošana. Stāsts sākas trīsdesmitajos gados ar jaunu matemātiķi…
Ar šīs grāmatas lasīšanas uzsākšanu man nevedās. Galvenā problēma bija autors – kā gan cilvēks var uzrakstīt par PSRS neprotot krievu valodu un nedzīvojot kaut laiku PSRS? Mēģināju grāmatu uzsākt lasīt kādas trīs reizes. Izlasīju pāris lapaspuses un atradu ko interesantāku. Nožēlojami, jo ceturtajā reizē man no grāmatas bija grūti atrauties.
Grāmata sastāv no daudziem stāstiem – īsākiem un garākiem, kas katrs veltīts kādam no lielās pārpilnības ieviešanas soļiem. Te ir matemātiķis, kurš saprot, ka ar lineārās programmēšanas palīdzību var optimizēt ražošanu. Pats Kruščovs Hruščovs ar savu pārliecību, ka apdzīs kapitālistus un satrieks viņus pīšļos. Rūpnīcas direktors, kurš sabotē pats savas mašīnas, lai tiktu pie plāna pārdales. Kāds darbonis, kurš nodarbojas ar barteru, it kā nelegāli, bet tai pat laikā visiem ir vajadzīgs. Jauna komuniste, kura gatava darīt visu, lai izsistos uz augšu. Gosplana ierēdnis, kura rokās ir milzīga vara, kurai līdzi nāk sapratne, ka centralizētā plānošana ir fikcija. Jauna zinātniece, kura dzīvo zinātniskajā pilsētiņā, kur pārpilnība jau ir iestājusies. Ir vēl arī citi, un viņu dzīves ir veids kā parādīt centrālās plānošanas sistēmas attīstību un norietu.
Lai nepadomju lasītājam būtu skaidras visas nianses, katru grāmatas nodaļu ievada neliels vēsturisks atskats. Tur var izlasīt gan par komunisma pamatnostādnēm un ar ko staļinisms atšķiras no marksisma, šo to par lineāro programmēšanu un PSRS vēsturi vispār.
Grāmata nav vēstures grāmata, lai gan autoram apbrīnojami labi izdodas radīt realitātes sajūtu lasītājā. Varbūt tādēļ, ka te ir pietiekoši daudz atstāts nepateikts, lai pats piedomātu klāt no savas pieredzes. Varoņi ir interesanti un labi ilustrē, kā dižu ideju var norakt cilvēka daba pat bez ļauna nodoma. Tikai pustraks matemātiķis spēj iedomāties, ka ir iespējams tīru matemātisko modeli realizēt dabā. Vēl jo vairāk autors izcili ilustrē šīs plānošanas pamatproblēmu (neekonomistam varbūt tas šķitīs kā mušu džinkstoņa).
PSRS nebija tāda koncepta kā peļņa, tas bija kaut kas kapitālistisks. Bet kā optimizēt ražošanu, sadali un patēriņu? Ja peļņu izmet, tad atliek resursu izmantojums, taču peļņa ir kaut kas tāds, ko nosaka tirgus. To nevar aizstāt ar fiksētām cenām vai shadow prices (alternatīvās cenas izteiktas citos produktos), tas izrauj no modeļa pieprasījumu un kvalitāti. Plāna veidotāji to apzinājās un mēģināja atrast izeju, kas ļautu kaut kā peļņu inkorporēt plānā, bet nekas nesanāca. Otra problēma bija cilvēki un viņu atskaites. Cilvēks pēc dabas ir slinks – pat padomju cilvēks, viņš centīsies ieplānot viegli sasniedzamus plānu, prasīs kaut ko vairāk nekā vajadzētu un labprāt ražos vienus un tos pašus zābakus divdesmit gadus, jo valsts visu nopirks.
Nekad vēl nebija nācies lasīt grāmatu, kuras centrālais tēls ir PSRS plānošanas sistēmas evolūcija. Es pat nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu ir iespējams uzrakstīt, neieslīgstot vēstures avotu citātos un input output modeļa parametru sensitivitātes analīzē. Autors ne tikai apraksta, viņš arī izglīto.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Nudien no šī literārā darba nebiju gaidījis tādu izpratni par lineārās programmēšanas problēmām un PSRS laika centrālās plānošanas pamatproblēmu, kā izmērīt vērtību. Izcili uzrakstīts, neskatoties uz to, ka autors nav dzīvojis PSRS un neprot krievu valodu.
Laikā, kad bezdelīgas uz ziemu atkal ir ierakušās dūņās un vakari palikuši tumšāki, ir aizvien grūtāk atrast tādu grāmatu, kuru lasot līksmotu aknas. Kārtējo reizi pie grāmatu plaukta stāvēju un nevarēju izvēlēties jaunu lasāmvielu. Aiztecēja diezgan daudz ūdens no ūdenspulksteņa, līdz es izdarīju savu izvēli. Proti, drīz pienāks gada beigas, ne jau tās, par kurām vēstīs Suņa zvaigznes uzlēkšana, bet jaunā modernā kalendāra gada. Es atminējos, ka nudien neesmu vīžojis izlasīt visas grāmatblogeru Ziemassvētkos saņemtās veltes. Līdz šim es katru gadu esmu spējis to izdarīt. Nolēmu, ka tas tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs, un sāku lasīt Sibillas iedāvināto grāmatu.
Ārsts Senmuts un viņa sieva Kipa pa Nīlu peldošā grozā atrod mazu zīdaini, kuru pieņem audzināšanā un dod tam vārdu Sinuhe. Zēns iet audžutēva pēdās un sāk studēt medicīnas noslēpumus Dzīves namā. Asistējot mirstošā faraona ārstam, Sinuhe iepazīstas ar valdnieka dēlu un pēcteci Ehnatonu. Dzīves namā Sinuhe sastop arī skaisto kurtizāni Neferneferneferi, kurai mīlestības vārdā gatavs ziedot visu, kas viņam pieder. Piedzīvojis smagu vilšanos, Sinuhe kopā ar uzticamo kalpu Kaptahu pamet Ēģipti, lai dotos iepazīt pasauli un papildinātu savas zināšanas medicīnā. Tajā pašā laikā Ēģiptē pie varas nāk Ehnatons un pasludina jaunu, saules dieva Atona reliģiju, par kuras piekritēju kļūst arī Sinuhe. Pēc Ehnatona gāšanas Sinuhe tiek izsūtīts un, svešumā būdams, atskatās uz savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi.
Sacīšu godīgi, ja es grāmatu būtu izvēlējies pats uz savu galvu un pirms grāmatas lasīšanas būtu izlasījis anotāciju, man tā šķistu kā mušu džinkstoņa manās ausīs, un grāmatu visticamāk būtu nolicis atpakaļ. Taču šī nav mana pirmā sastapšanās ar autoru, Trums vien bija ko vērts, un Sibilla jau man aitu mēslus pie vīna nepiemaisīs. Tādēļ vakarā ķēros klāt ar domu – mazbišķīt palasīšu.
Mazbišķītis izvērtā pārsimts lapaspusēs. No sākuma šķiet būs Mozus stāsts, un domāju, kāds gan mazajam Sinuhem būs liktenis? Senā Ēģipte vienmēr ir uzstājusi uz tradīcijām, un cilvēkam kas piedzimis ar mēsliem starp kāju pirkstiem, ir grūti izsisties šajā sabiedrībā uz augšu. Un katram, kas interesējies par Babilonas vīru zināšanām, ir skaidrs – mūsu likteņi ir ierakstīti zvaigznēs jau pirms mūsu piedzimšanas.
Autors Sinuhi ir iemetis Ēģiptes vēstures pagrieziena punktā, laikā, kad faraoni eksperimentēja ar reliģiju, aizliedza vecos dievus un to vietā cēla jaunus. Kad visā šajā juceklī Ēģiptes robežakmeņus apkārtējās valstis centās pārvietot. Par laiku, kad Nīlā krokodili bija kļuvuši izvēlīgi un Tēbu mūros nebija vietas, kur ar galvu uz leju pakārt likuma pārkāpējus. Sinuhe, lai ar ir vieglprātis un ģeķis, tomēr kā ķēniņa galvas atvērējam viņa ir zināma teikšana un ietekme. Viņš visu dara mīlestības vārdā un aiz labiem nodomiem. Bet labi nodomi, kā mēs zinām, diezgan atspēlējas, kad tavu sirdi uzliek uz svariem aizkapa pasaulē. Un ja vien tu neesi faraons, kuru kuģis pa taisno aizved uz Rietu zemi, tad tev ir pamatīgas problēmas.
Neesmu antīkajā vēsturē liels speciālists, taču tas, ko izlasīju, man nebūt nelika sašutumā satraukties. Jā, autors visnotaļ brīvi interpretē vēsturiskos notikumus pielāgojot to Sinuhes dzīvei. Taču viņš arī cenšas atbildēt uz jautājumu, kāda būtu pasaule, ja kāds no vēstures ietekmētājiem nebūtu dzimis, vai būtu izvēlējies darīt ko citu. Vai pasaule būtu labāka vai sliktāka? Visticamāk, ka tā būtu tāda pati kā tagad, jo, neskatoties uz cilvēku kārtu, cilvēku daba ir un paliek nemainīga.
Grāmatu lasīju aizgūtnēm un man netraucēja nedz tās biezums, kā tas reizēm mēdz būt ar garlaicīgākiem darbiem, nedz svars. Nevaru teikt, ka Sinuhes dzīves ceļš bija tikai prieka pilns, jā, reizēm bija arī priecīgi brīži, taču nākot vecumam, viņš zaudēja dievus, draugus un mīļos cilvēkus. Mantu arī, bet prātīgs vīrs jau zinās, ka zelts ir tikai pīšļi pie viņa kājām, lai ar tauka zoss garšo labāk par verga skābo alu. Vietām lasot var smieties, sevišķi viņa disputi ar uzticamo vergu Kaptahu, bet ir arī daudzi skumji brīži. Autors meistarīgi parāda, kā Sinuhe no visnotaļ dzīvespriecīga cilvēka, lai arī sauktu par vientuļnieku, lēnām pārvēršas īgnā večukā, kurš zina pārāk daudz. Un viss, kas viņam atliek, ir nodoties pārdomām par savas dzīves jēgu un nozīmi
Beigās, lai neviens man nevarētu pārmest to, ka manas acis ir saskatījušas tikai to, kas redzams katram ģeķim, piebildīšu, ka grāmata pēc būtības ir slavas dziesma humānismam, par to, ka katrā no mums laiku pa laikam pamostas līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un ka ne visu var izmērīt tikai mantā un naudā. Taču tai pat laikā grāmata brīdina, ka cilvēku daba ir inerta, un pārmaiņas nevar nākt vienā mirklī, cilvēki nekad tam nav gatavi, viņi vienmēr gribēs atgriezties pie vecā, pat ja tas nozīmēs viņu galu.
Papildus gribētu uzteikt tulkotājas darbu. Tik labi pārtulkots, ka grūti noticēt, ka grāmata nav sarakstīta pa tiešo latviešu valodā.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un esmu pateicīgs Sibillai, ka viņa man šo grāmatu iedāvināja izlasīšanai. Tagad man ir viena grāmata vairāk, kuru es labprāt rekomendēšu citiem. Aizraujoši par seno Ēģipti, ja patīk vēsturiskie romāni, tad noteikti lasiet, ja patīk grāmatas, kur prieks mijas ar bēdām un nopietnas runas – ar piedauzībām, tad arī lasiet un nenožēlosiet!
Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.
Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.
Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.
Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.
Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.
Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.
Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.
Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.
Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.
Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.
Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?
Pie šīs grāmatas es tiku blogeru Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. MsMarii domāja, ka šī ir tā grāmata, kuru man noteikti vajadzētu izlasīt. Solīja, ka tajā būs ceļojums uz Tasmāniju un daudz humora. Tasmānijas aborigēni un kolonizācija patiešām ir viens no maniem mīļākajiem vēstures tematiem, un tādēļ grāmatu pasūtīju nekavējoties oriģinālvalodā. Ar lasīšanu gan tik raiti neveicās, nevarēju saņemties. Ja godīgi, tad es labprāt būtu viņu pircis arī latviski, taču par šāda izdevuma eksistenci uzzināju tikai tad, kad grāmatā nelasītas bija palikušas vien pārdesmit lapaspuses.
1857. gads kapteinis Illiams Kvilians Kevlejs (Illiam Quillian Kewley) nolēmis piepelnīties ar kontrabandu. Viņam ir speciāli uzprojektēts kuģis un uzticama Menas salas vīru komanda. Kas gan varētu noiet greizi? Vikārs Džofrijs Vilsons (Geoffrey Wilson) savukārt ir veicis ievērojamus ģeoloģiskus atklājumus. Atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem viņš ticību neuzskata par vienu no ieņemamā posteņa atribūtiem, viņš uzskata, ka Bībelē rakstītais ir patiesība, nekāda tur abstraktā filozofiskā, bet burtiskā. Pēc pamatīgas rakstu studēšanas viņš ir atklājis, ka tieši Tasmānijā atrodams Ēdenes dārzs. Viņa ekspedīcijas loceklis Doktors Tomass Poters ceļojuma laikā cer attīstīt neapgāžamu rasu pārākuma teoriju.
Galvenā loma šajā stāstā ir uzticēta Pīvajam (Peevay), kurš ir viens no Tasmānijas aborigēniem. Šajā grāmatā atspoguļots viņa dzīvesstāsts no bērnības, kad aborigēni vēl brīvi klaiņoja savās teritorijās, līdz vecumdienām, kad bez viņa pāri bija palikuši tikai daži citi.
Grāmatas centrālais temats ir kolonizācija, tās attaisnošana un nevērīgā nežēlība pret kolonizējamajiem. Šeit būtisks ir Poters, kurš izstrādā savu rasu teoriju un diezgan labi vokalizē sava laika uzskatus. Ir zemākas rases un ir augstākas, pat baltie savā starpā nav vienlīdzīgi. Bet līdz brīdim, kamēr baltie tiks līdz savstarpējo attiecību kārtošanai, zemākās rases tiks lemtas iznīcībai. Jā, žēl, bet pasaule vispār ir nežēlīga. Kolonizatoriem uz vietas savas rīcības racionalizēšana ir daudz vieglāka, ja tu esi stiprāks, tev ir taisnība. Nepatīk aborigēni, uzrīko tīrīšanu vai pārvieto uz jaunu vietu. Pasaule pieder baltajiem, un citādi nemaz nevar būt.
Pīvaja skats uz kolonizāciju nemaz nav tik rožains, jo viņam visu to nākas izciest uz savas ādas. Viņš ir tiešs notikumu liecinieks. Sākot ar to, ka viņa tēvs ir baltais, kā dēļ viņu neieredz paša māte, un beidzot ar to, ka viņam ir vajadzīgs gandrīz viss savs mūžs, lai saprastu, ka kolonizatori respektē tikai spēku. Daudz kas par aborigēnu kultūru ir palicis nezināms, bet tās drumstalas, ko vēl zinām, autors ir meistarīgi iepinis stāsta, gan “humāno” nometināšanu, gan pievēršanu kristietībai, gan divkosīgo nožēlu par viņu izmiršanu.
Lai lasītājam nebūtu jālasa tikai koloniālisma kritika, tad autors visnotaļ veiksmīgi izmanto kapteini kontrabandistu un vikāru spriedzes kliedēšanai. Kapteinis ir no tiem cilvēkiem, kuriem sīks pārkāpums likuma priekšā rada lavīnveida efektu. Labi, kontrabanda, visi ar to nodarbojas, kuru noķer, to pakar, bet pārējie dzīvo cepuri kuldami. Taču ko darīt, ja pārpratuma pēc esi no jūras uzbrucis pavisam svešai mājai. Avīzes to publicē kā dīvainu noziegumu, bet tieši tas liks viņam mukt uz pasaules otru galu. Viņam nekad neveicas, lai ar ko viņš nedarītu, vienmēr paliek vēl sliktāk.
Vikārs ir apsēsts ar Paradīzes ideju. Grāmatas sākumā viņš vēl ir puslīdz normāls cilvēks, taču labi var redzēt, kā lēnām ceļojuma laikā attīstās viņa paranoja un mānija. Viņš nav radis piedzīvot grūtības un vajag vien pavisam nedaudz, lai viņa širmis aizkristu pavisam. No malas tas izskatās visai smieklīgi, lai ar’ patiesībā tas ir traģiski.
Grūti ir izsacīt to, kā man patika grāmatas beigas un tā daļa, kad ekspedīcija beidzot nonāca Tasmānijas mežos. Angļu pasažieru un vietējo aborigēnu lomas pēkšņi mainījās. Par to, kā viņi atsakās pieņemt acīmredzamo un labāk dzīvo iedomātā realitātē, neskatoties uz apkārt notiekošo. Par to, ko viņi patiesībā uzskata par civilizācijas pazīmēm, un kādi cilvēki viņi ir, mēģinot izdzīvot. Tāda smalka ironija, kas turpinās arī ceļā uz mājām.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku, bet ne tikai sausu faktu uzskaitījumu, tad noteikti dod iespēju šai grāmatai. Tasmānijas kolonizācija ir viena no brutālākajām Britu Impērijas ekspansijas epizodēm, taču ar laiku tā ir nogrimusi aizmirstībā. Te ir pateikts viss būtiskākais un atmests mazsvarīgais, iesaku izlasīt!
Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?
Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.
Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.
Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.
Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.
Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.
