Navigate / search

Liquid Rules: The Delightful and Dangerous Substances That Flow Through Our Lives by Mark Miodownik

Šī grāmata, man šķiet, ir uzstādījusi rekordu laika ziņā, kuru tā pavadījusi kā aizsākta, bet nepabeigta. Sāku lasīt aptuveni pirms diviem gadiem un kaut kā nevarēju izlasīt tālāk par pāris nodaļām. Tā nu viņa man plauktā par savu nepabeigtību atgādināja labu laiku, līdz es saņēmos pamēģināt vēlreiz.

Grāmatas autors ir apņēmies izstāstīt visu par šķidrumiem un izdarīt to strukturēti. Grāmata tiek pasniegta kā lidojums no Londonas uz Sanfrancisko, kurā autors pievērš uzmanību šķidrumiem, ar kuriem nākas sastapties. Tas paver iespēju pastāstīt lasītājam par dažādu šķidrumu īpašībām, kas savukārt ļauj lasītājam apzināties to, ka pasaule ir brīnumu pilna.

Bet nu par to, ko lasītājs var uzzināt grāmatā – kādēļ viļņi gandrīz vienmēr ir paralēli jūras krastam, cik olīvas vajadzīgas, lai namsaimniecību apgaismotu ar vienu lampu, kā alkohols mūs apdullina, par lodīšu pildspalvu izgudrošanu un kā izvēlēties pareizo tinti, par to, kāpēc, autoraprāt, drošības instruktāža pirms pacelšanās ir vairāk rituāls nekā kaut kas ar praktisku vērtību, par mākoņu veidošanās procesu, par to kādēļ drēbes izžūst temperatūrā zem ūdens vārīšanās punkta, par šķidro kristālu ekrānu tapšanu, par to kādēļ mēs tā satraucamies, redzot savus ķermeņa izdalījumus, par salīmētajām lidmašīnām, kāpēc kokos ūdens tek uz augšu, par šļūdoņu ietekmi uz kontinentālajām plātnēm,  un par to,ka kečups ir neņūtona šķidrums.

Visiem draugu lokā ir tāds cilvēks, kas runājot visu laiku maina sarunas tematu (ja nav, tad tu tas esi pats). Šīs grāmatas autors ir tāds cilvēks, grāmata sevī ietver lielu informācijas apjomu, kas pasniegta kā interesantu faktu gūzma. Lasītājs var būt drošs, ka no tā, kas izlasīts vienā lapaspusē, viņš neatcerēsies ne desmito tiesu, jo pēc tās būs bijusi vēl viena lapaspuse ar tikpat interesantām lietām, un tad vēl viena un tā līdz beigām. Es sevi uzskatu par diezgan rūdītu populārzinātnisko grāmatu lasītāju, bet šī grāmata mani pārspēja.

Bērnu dienās es par šādu grāmatu būtu sajūsmā, jo kas gan var būt labāks par informācijas drupatu tūkstošiem vienā grāmatā? Šķiet, esmu kļuvis vecs un apmāts ar neracionālu vēlmi atcerēties pēc iespējas vairāk no izlasītā. Nelīdzēja pat tas, ka es lielāko daļu no informācijas biju lasījis iepriekš un te sanāca tikai tāda atkārtošana. Pēc pāris lapaspusēm manas smadzenes vienkārši izslēdzās un nācās lasīt dozēti un lēnām. Tā nu man tā lasīšana ievilkās uz pāris gadiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šī ir no tām, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un lasīt neko nezaudējot. Ja patīk populārzinātniskās grāmatas ar milzīgu faktu apjomu, tad iesaku pamēģināt.

Clearing the Air: The Beginning and the End of Air Pollution by Tim Smedley

Tajos laikos, kad par kovidu neviens vēl nebija dzirdējis, es skatījos listi ar labākajām tā gada populārzinātniskajām grāmatām, kā jau to biju radis darīt katru gadu. Pirkstu uz gudro un atzīto grāmatu pulsa ir jātur vienmēr, citādi neuzzināsi par jauno un patiesi svarīgo pasaulē. Kad grāmata atnāca (vispār jau pastniece pārmeta pāri žogam), es tai pat vakarā izlasīju nodaļu, kuras dēļ grāmatu vispār iegādājos – Dīzeļgeitu.

Īsumā pasaulē ar gaisa kvalitāti ir slikti un pie vainas ir paši cilvēki. Nav jau tā, ka gaisa piesārņojums būtu cilvēcei kas jauns, tas cilvēkus ir vajājis no laika gala. Dievs vien zina, cik cilvēku akmens laikmetā nosmaka nepareizi ventilētās alās ugunskura dūmos. Šī tradīcija gan vēl nav pavisam aizmirsta un pat šajos laikos pāris cilvēki aiziet postā ievelkot teltī vienreizlietojamo grilu kā apkures elementu. Un tad sākās bronzas laikmets, kas piedāvāja pavisam jaunus ķīmiskos savienojumus, ar kuriem saindēties, un visbeidzot industriālā revolūcija padarīja gaisu tādu, kurā cirvi var pakārt gaisā.

Mūsu laikos liktos viss ir kārtībā –  smogs, ja ir, ir tikai lielās pilsētās kaut kur Indijā vai Amerikā un mūs neskar. Taču tā vis nav, un par to ir grāmata. Ja grāmatas saturs jāpasaka vienā teikumā, tad tas būtu – ir slikti dzīvot ceļa malā. Grāmatā šī tēma tiek izvērsta uz velna paraušanu un pastāstīšu tikai par lietām, kas man likās īpaši interesantas.

Kā jau parastam cilvēkam, man vissmieklīgākais fakts bija ne jau tetraetilsvina pievienošana degvielai, ne jau tādēļ ka nebūtu alternatīvu, bet gan tāpēc, ka to varēja patentēt.  Mani visvairāk fascinēja fakts, ka savulaik Mehiko gaisa piesārņojuma putekļu frakcija sastāvēja no suņa izkārnījumu daļiņām.

Patiesībā jau gaisa piesārņojums autora prāt nemaz nav smieklīgs, tā dēļ bojā iet cilvēki un esošā likumdošana nespēj tikt progresam līdzi. Piemēram, katalizatori dīzeļiem diezgan veiksmīgi tiek galā ar rupjo piesārņojumu frakciju, bet ir praktiski bezspēcīga pret nanodaļiņām no tā paša motora. Protams, kvēps pats par sevi ir kaitīgs veselībai, bet atšķirībā no nanodaļiņas tas asinsritē neparādīsies jau pēc trīsdesmit minūtēm. Tas savukārt rada veselības problēmas un no tām cilvēki mirst. Tai pat laikā nekas netiek darīts, lai novērstu lielo piesārņotāju ietekmi uz atmosfēru, dažāda kalibra kuģiem vispār nav jēdzīgu regulējumu un caurmēra kruīza kuģis izmešu ziņā ir salīdzināms ar 100’000 automašīnām. Vai arī māja kurināšana ar malkas apkuri pilsētā ir tas pats, kā ja tev pie mājas stāvētu fūre ar ieslēgtu motoru cauru dienu.

Bet visu var labot, lielākoties piesārņojumu var novērst jau pie tā rašanās vietas, rūpniecību izmest no pilsētas, ieviest stingrākas regulas, ap bērnudārzu iestādīt mūžzaļo koku dzīvžogu un citas praktiskas lietas. Cilvēkiem vairāk pārvietoties ar sabiedrisko un pilsētās ierobežot auto kustību. Pat ja visi auto būtu zaļi, viņiem riepas dilst tik un tā un to daļiņas nonāk atmosfērā. Īsumā nekāds kosmoss nav jāizgudro. Pat velobraucēji konflikti Rīgā ar autovadītājiem nav nekas jauns uz pasaules, savulaik Parīzē un Londonā bija tāpat. Viena lieta, kur es īsti autoram nepiekritu, bija viņa lielais haips par ūdeņraža ekonomiku.

Kopumā grāmatas stāstījums mijas starp interesantu un garlaicīgu, brīžiem ir jāpiespiežas, lai lasītu tālāk. Ne visam es piekrītu, bet tas nenozīmē, ka tikai man ir taisnība. Ja dikti, nudien dikti interesē gaisa piesārņojuma problēmas, tad lasīt var 7 no 10 ballēm.

Europe: A Natural History by Tim Flannery

Šo grāmatu iepirku 2020. gada Grāmatu izstādē, grāmatas autors man jau ir zināms un viņam manās acīs ir laba reputācija. Nav jau tā, ka man mājās nebūtu grāmatas par šo tēmu, bet pēdējā laikā mani uzrunā Penguin izdevniecības grāmatu oranžās grāmatu muguriņas, labi izskatās plauktos.

Eiropa vismaz pēdējos 100 miljonus gadu ir kalpojusi kā krustceles starp Āziju, Āfriku un Ziemeļameriku. Laiku pa laikam te ir ienākušas dažādas sugas, kuras tika absorbētas, hibridizētas vai pārveidotas, cilvēkus ieskaitot. Šajā laika posmā Eiropa ir bijusi gan tropisko salu arhipelāgs, gan ar ledu pārklāts kontinents. Visādi ir gājis un autors šos notikumus cenšas ielikt pārsimt lapaspusēs gan sugu tendenci miniaturizēties un gigantizēties, ledus laikmetu ietekmi uz floru un faunu, kalnu rašanos un ko nozīmē labs meteora trieciens klimatam.

Skaidrs, ka es biju sacerējies, ka grāmatā būs arī kaut kas par Baltijas teritoriju aizlaikos, bija jau, bet dikti skopi. Baltija ir bijusi virs ūdens visu apskatāmo laika posmu, ir pat kartē iezīmēta kā sauszemes masa Bal (pirms 80 miljoniem gadu), bet, kā raksta pats autors, nav atrastu nekādu dižo fosiliju, lai būtu par ko rakstīt un viņš naski pievēršas tagadējās Turcijas un Spānijas teritorijās dzīvojošo dinozauru dzīves nianšu aprakstu. Vispār ja es būtu ieskatījies indeksā, tad būtu redzējis, ka manas cerības nav pamatotas.

Visādi citādi, ja tevi interesē krupju evolūcijas grūtākie posmi, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs, ir taisni vai brīnums, kur šādi radījumi labi pārlaiduši visādas kataklizmas un tikai cilvēku parādīšanās viņu uzdzīvei ir pielikusi treknu punktu. Bet nav jau tā, ka krupji būtu tie paši veiksmīgākie, ko Eiropa devusi pasaulei. Cilvēkveidīgie savu pēdējo evolūcijas posmu posmu veica Eiropā pārojoties ar neandertāliešiem un reizēm izmantojot tos kā pārtikas avotu. Līdz ar cilvēku parādīšanos dabūja trūkties daudzas citas dzīvnieku sugas un alu sienas. Runājot par alu sienām, vīrieši sienu gleznojumos vienmēr attēloti apģērbti, bet sievietes vienmēr ir kailas.

Vispār jau grāmata ir laba un informatīva, taču informācijas apjoms šeit ir tik blīvs, ka daļa aizmirsīsies jau pēc pāris nedēļām, bet, iespējams, nemaz nevajag iemācīties visu grāmatu no galvas, bet paņemt to, kas pašam liekas piemērotāks. Manā gadījumā krupji un cilvēki – lieku 9 no 10 ballēm. Lasītājam gan jāsagatavojas daudzu sugu uzskatījumam un faktu gūzmai.

The Big Ones: How Natural Disasters Have Shaped Us and What We Can Do about Them by Lucy Jones

Šo grāmatu noklausījos audioformātā, iesāku martā un pabeidzu jūlijā. Iesāku es viņu klausīties stāvot uz kāda Jaunzēlandes supervulkāna, likās diezgan piemērots temats. Lai ar nebija nekādu cerību, ka supervulkāns ies gaisā, jo to jau viņš bija veiksmīgi izdarījis pirms pāris gadus tūkstošiem. Taču, aizbraucis no vulkāna, es piemirsu arī par grāmatu.

Grāmatas autore ir nolēmusi lasītājam/klausītājiem pavēstīt vispār zināmas lietas. Kaut kad kaut kur notiks liela dabas katastrofa, un cilvēki kā vienmēr nebūs tam gatavi. Iespējams, daudzi mirs, miljardiem sēdēs pie ekrāniem to noskatoties un tad, nomainoties paaudzei, pat tajā vietā, kur šī katastrofa notika, neviens par to nemaz neatcerēsies un dzīvos vien tālāk līdz nākošajai. Autore, pēc amata seismologs, grāmatā mēģina rast atbildi, kā salāgot cilvēku īso atmiņu un risku nenovērtēšanu ar dabas katastrofām.

Kā jau kārtīgam pētījumam pienākas, viņa meklē atbildes vēsturē. Varam uzzināt par Pompeju likteni, te autore mēģina klāt pielīmēt reliģijas attīstību pirmajā gadsimtā, Fukušimas nelaimi, kur viss tiek pasniegts caur sieviešu lomu  Japānas kultūrā, Lisabonas lielo zemestrīci, kur seku novēršanas efektivitāte tiek piedēvēta kādam karaļa administrācijas augstmanim, vulkāna izvirdumu Islandē, kur vietējie saglabāja sabiedrisko kārtību tikai pateicoties vietējam mācītājam.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katastrofu apraksti neaprobežojas tikai ar katastrofu aprakstiem vien, bet cenšas to ielikt vēsturiskajā kontekstā, identificējot pagrieziena punktus sabiedrības uztverē, attieksmē pret katastrofām un identificēt instrumentus, kas mums ļautu pārdzīvot nākamās katastrofas. Atbilde ir visnotaļ vienkārša un acīmredzama – jāizstrādā rīcības plāns, jānodrošina attiecīgās institūcijas ar resursiem un tad, ja negadīsies kaut kas īpašs, viss būs labi. Patīk arī grāmatas autores entuziasms uzskatot, ka ja pacenšas ar visu tikt galā un ja pacenšas domājot par nākotni, tad ir iespējams samazināt pat vislielāko katastrofu radītos zaudējumus.

Grāmata gan ir tāda ASV centriska, sevišķi runājot par katastrofu seku likvidēšanu, daudzas lapaspuses ir veltītas ASV atbildīgajiem dienestiem, to struktūrai un politiķu ietekmei uz tām. Arī no piesauktajiem piemēriem visizvērstākās katastrofu seku analīzes bija veltītas ASV teritorijai. Tas protams ir loģiski, jo mērķauditorijai ir ASV iedzīvotāji.

Iespējams, ka šī grāmata sagādās vilšanos tiem lasītājiem, kuri pavilksies uz nosaukumu cerībā izlasīt sirdi plosošus katastrofu aprakstus, aculiecinieku piedzīvojumus un citus interesantus faktus. Te lielās likstas ir lielākoties ieskicētas un seku novēršanas organizācijai ir veltīta lielāka uzmanība nekā pašam notikumam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, sniedz tieši to ko no tās sagaidīju, nespiež uz sensācijām, bet uz rūpīgu faktu izvērtēšanu nenovirzoties no centrālās tēmas.

Humble Pi: A Comedy of Maths Errors by Matt Parker

Šo grāmatu iegādājos tādas kā vainas apziņas mudināts. Es sen senos laikos pirms kādiem diviem gadiem nopirku šī autora grāmatu Things to Make and Do in the Fourth Dimension, bet tā kā ceturtās dimensijas apmeklējums atlikās uz nenoteiktu laiku, es to tā arī neesmu vēl sācis lasīt.  Šo gan es veikalā pašķirstīju un sapratu, ka izlasīšu, uzreiz nopirku un noliku plauktā uz kādu laiku.

Lai cik novazāti tas neizklausītos, bet mūsdienu pasaule savos pamatos balstās uz matemātiku un to lielākoties neviens pat nepamana līdz brīdim, kamēr kāds ir aizmirsis kaut kur kādu skaitli un tad sākas briesmu lietas – brūk tilti, mājas sadedzina automašīnas, kosmosa zondes ietriecas planētās, tava rūpīgi slēptā parole viegli atkodējas un loteriju organizētājiem jādodas uz tiesām.

Šī nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata, kas veltīta matemātikai, kuru es esmu izlasījis, taču diezgan reti gadās atrast kādu, kas savā būtībā atkāpjas no iebrauktās takas un neatražo standarta “interesantās” lietas. Es nedomāju noniecināt citus autorus, taču ja esi izlasījis pārdesmit grāmatas no sērijas “saistoši par matemātiku”, tad neizbēgami nākas secināt, ka labo piemēru vai nu nav tik daudz, jeb neviens autors nemaz necer, ka kāds cilvēks viņas lasa desmitiem. Tad nu iešauj pāris fibonači piemērus no augu valsts, phi skaitli, interesantas metodes kā aprēķināt skaitli π pēc Montekarlo metodes, un skat – jau pienākušas grāmatas beigas.

Šīs grāmatas lielākais pluss bija tas, ka autora piesauktie matemātikas pielietojuma vai nepielietojuma piemēri nudien bija līdz šim pa pasauli pārāk daudz neizvazāti un pat man rūdītam matemātikas fanam bija uzzināmas jaunas lietas un ar dažām problēmām man pat ir nācies saskarties pašam. Piemēram, ar kļūdām Excel formulās, kur kaut kad ne tā esi novilcis un ne to mainīgo ielicis formulā un tad pusgadu dzīvo laimīgi par savu kļūdu nemaz nenojauzdams. Te gan tas tika pacelts lielo finanšu spēlētāju līmenī, kur neveiksmīgs ekselis var likt zaudēt pārsimts miljonus. Vai arī par to kā reizēm, izmantojot mārketinga departamenta cilvēku nespēju tikt galā ar skaitļiem tikt pie reaktīvās lidmašīnas. Par to, kā gadījuma skaitļi patiesībā un cilvēku uztverē ir tik kardināli atšķirīgi, un kāpēc netrenēts cilvēka prāts nav spējīgs tikt galā ar varbūtību teoriju.

Ja dikti gribās piekasīties, tad jāatzīst, ka grāmata, lai ar izlasās vienā rāvienā, tai pat laikā lasītais diezgan ātri aizmirstas. Tas gan ir raksturīgs daudzām grāmatām, bet manā pieredze tas liecina par daudz nestrukturētiem faktiem, kas baro smadzenes kā cukurs, tai pat laikā pamanoties neatstāt nekādas paliekošas atmiņas!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē matemātika un vēlies izprast tās vietu savā dzīvē, vari droši lasīt! Pat ja neinteresē matemātika, bet patīk lasīt par cilvēkiem, kas ir smagi kļūdījušies dēļ sīkuma, tad šī grāmata sniegs daudzus uzskatāmus piemērus. Var lasīt arī tad, ja pats esi kaut ko salaidis dēlī un ar prieku konstatēt, ka tavs veikums ir sīkums salīdzinot ar to čali, kurš uzpildot lidmašīnu sajauca kilogramus ar mārciņām.

Einstein’s Monsters: The Life and Times of Black Holes by Chris Impey

Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.

The Unexpected Truth About Animals: A Menagerie of the Misunderstood by Lucy Cooke

Šo grāmatu klausījos audioversijā un tādēļ tās “izlasīšana” man prasīja pusgadu. Nav jau tā, ka viņa nav interesanta, patiesībā es viņu noklausījos četros piegājienos. Pie vainas bija grāmatas autore kā grāmatas priekšā lasītāja. Viņa ar lasīšanu nodarbojās tik pārspīlēti entuziastiski, padarot klausīšanās procesu knapi paciešamu, tādēļ nācās dozēt.

Pasaule ir brīnumu pilna, un vēl brīnumaināki ir viduslaiku bestiāriji, kuros dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku īpašības, morāles normas un sabiedrības iezīmes. Leģendas mijas ar patiesību un, protams, ka nekas nespēj pārspļaut to, kāda ir dzīvnieku dzīve īstenībā. Autore cenšas spiest uz kontrastiem sagraujot lasītāja nezinātniskos un uz neko nebalstītās ekspektācijas par kāda dzīvnieka dabu.

Lai neizplūstu slavas himnās un neizskatītos pēc pielīdēja, teikšu uzreiz, šī ir viena no labākajām dzīvnieku pasaulei veltītajām grāmatām, kuras man ir nācies lasīt. Te lasītājam ir jāķepurojas interesantu faktu plūdos, bet aiz visas smiešanās un ironizēšanas slēpjas pavisam nopietns stāsts par bioloģisko diversifikāciju, sugu apdraudējumu un to, ka diez vai procesi, kurus cilvēce ir uzsākusi, būs atgriežami pirmsindustriālā stāvoklī. Bet nu par lietām, kuras es uzzināju.

Pandas  – no zoodārzu rūgtās pieredzes visiem ir skaidri zināms, ka pandas ir absolūti nederīgs radījums. Tas pat nespēj lāgā vairoties, toties ir dikti smuks un jauks lāčuks. Liela daļa cilvēku pat nenojauš, ka tas nesmādē gaļu un ka tā vairošanās spēju neveicina pat pandu porno skatīšanās. Savvaļas pandas ir pavisam cits stāsts, tur viņas vairojas uz nebēdu, plēšas savā starpā un dzīvo lāča cienīgu dzīvi.

Stārķi – stārķi vairs neemigrē uz siltajām zemēm, bet uz Spānijas atkritumu izgāztuvēm, breksits visticamāk pieliks punktu to populācijas atjaunošanas mēģinājumiem Lielbritānijā. Iedomājies, tur ved pamestos poļu stārķus! Briti vispār ir pacentušies ar savējo iznīcināšanu, jo savulaik stārķa ligzda pie mājas norādīja uz sakariem ar pašu nelabo. Skaidrs, ka ilgi putni tur izvilkt nevarēja. Bonusā stāsts par putnu migrācijas evolūciju.

Zuši – jau no izseniem laikiem galvenā cilvēku problēma bija zušu izcelšanās noskaidrošanu. Neviens nekad nav redzējis mazu zuti. Un vienmēr atradās kāds, kuru nodarbināja zušu ģenitāliju meklēšana, tika izsludinātas prēmijas, bet velti. Nevar teikt, ka mūsdienu atbilde “Sargasu jūra” ir pilnīga.

Bebri – par bebru, kurš bēgot no mednieka, nokož savus pautus droši vien zina visi. Renesanses zinātnieki pat mēģināja parādīt bebrus kā tādu alternatīvu civilizācijas veidu. Bet mūsdienās bebru izdalījumus izmanto konditorijā un parfimērijā kā vaniļas aizstājēju.

Vēl jau varētu pastāstīt par Sliņķiem, Nīlzirgiem, Sikspārņiem, Maitasputniem, Hiēnām un Pingvīniem, bet es tomēr ieteiktu izlasīt šo grāmatu katram pašam. Tas būs aizraujošs piedzīvojums 10 no 10 ballēm.

The Creativity Code by Marcus du Sautoy

Šo grāmatu nopirku Singapūras lidostā. Lai ar’ biju nolēmis lidojumā uz Eiropu dirnēt un neko nelasīt, beigās attapos ar šo grāmatu rokās pie kases. Tagad atskatoties, šķiet, ka vajadzēja ņemt arī to par pienu. Kamēr lidmašīna gaidīja savu kārtu uz pacelšanos, es jau pirmās simts lapaspuses biju pieveicis, bet tad gan ķēros pie sākotnējā plāna – nekā nedarīšanas. Grāmatu pabeidzu lasīt sev ierastajā vidē – vilciena vagonā.

Vai dators kādreiz sakomponēs simfoniju, uzrakstīs izcilu noveli vai uzgleznos meistardarbu? Un ja viņš to izdarīs, vai to varēs atšķirt no cilvēka veikuma? Cilvēkiem piemīt spēja radīt mākslas darbus un caur tiem paplašināt, transformēt un pacelt sapratni par to, ko nozīmē dzīvot. Vai algoritmi spēs paveikt to pašu, kurā brīdī būs jāatzīst, ka ir radīts mākslīgai intelekts un vai intelekts nozīmē būt cilvēkam?

Sākot lasīt grāmatu es sev par pārsteigumu atklāju, ka vismaz pirmās nodaļas es esmu redzējis kā Netfliks dokumentālo filmu ar paša autora piedalīšanos. Tas nedaudz nosita lasāmprieku, ir jau interesanti, bet jaunas informācijas ne kripatas. Labi, ka es no tās sērijas biju noskatījies tikai pirmo epizodi. Grāmatā autors sniedz ieskatu tajā, cik tālu mūsdienu algoritmi ir tikuši līdz radošumam. Sākumā tiek izspēlēts galvenais trumpis slavenā spēle Go un tas kā AlphaGopieveica cilvēku. Tagad jau tas ir vēsture, un uz skatuves ir uznācis Alpha Zero. Autors kādu brīdi pavada skaidrojot dažas nianses un visi kopā noskaidrojam, ka labi algoritmizējamus procesus datori veic labāk nekā cilvēki.

Daļa grāmatas veltīta mūzikai un komponēšanai. Visiem ir zināms, ka labs skaņdarbs pēc būtības ir matemātiski tikpat smuki aprakstāms, labos skaņdarbos ir tik daudz kolerāciju, ka mūsdienu specializētajām programmām nav īpašu problēmu radīt skaņdarbus, kuriem nevar pateikt, vai to komponējis cilvēks vai dators. Sevišķi neveicas tādiem kā Baham, kura kompozīcijās pašas pa sevi ir dikti matemātiskas.

Neiztiek arī bez pašas matemātikas. Matemātikas teorēmas un pierādījumus var formalizēt algoritmiski un tādēļ ir cerība, ka tāpat kā algoritmiski var uztrenēt programmu uz kaķu bildēm iespējams to var izmantot jaunu teorēmu un to pierādījumu ģenerēšanai. Tagad gan matemātikā ir nopietnas problēmas, jo dažs labs pierādījums ir tik garš, ka nekad nevari būt drošs vai tur nav ieviesušās kādas kļūdas. Algoritmi varētu palīdzēt šīs kļūdas atrast. Taču runājot par logaritmu ģenerētām teorēmām un to pierādījumiem, rodas jautājums, kurš tos spēs saprast.

Arī ar mākslu algoritmi ir tikuši visnotaļ tālu, te gan liela ietekme ir vizuālās atpazīšanas programmām, diezgan liela problēma ir tajā, ka dators neredz lietas kopumā, bet atsevišķas unikālās īpašības, kuras raksturo objektu.

Katrai šai sadaļai ir sākotnējs ieskats vēsturē, mūsdienu tendences un nākotnes prognoze. Autors ir pārliecināts, ka drīz vien cilvēka un programmas radīto vairs nevarēs atšķirt. Par mākslīgo intelektu gan vēl īsti nevarēs runāt, bet noteikti būs vēl viens ieskats, lai uzdotu jautājumu, kas tad īsti ir saprāts?

Grāmata, neskatoties uz savu ambiciozo nosaukumu, diezgan labi apraksta mūsdienu algoritmu kreativitāti, nevar teikt, ka te būtu jauni ieskati, bet ievads ir labu labais. Domāju, ka dokumentālo filmu sēriju noskatīties būtu daudz labāk nekā lasīt grāmatu. 8 no 10 ballēm.

Lost in Math: How Beauty Leads Physics Astray by Sabine Hossenfelder

Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.

Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.

Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.

Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.

Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?

Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.

Discovering the Mammoth: A Tale of Giants, Unicorns, Ivory, and the Birth of a New Science by John J. McKay

Grāmatai ar šādu nosaukumu vienkārši nevar paiet garām, tas nebūtu normāli. Ieraudzīju, paņēmu un stiepu uz kasi. Mani mamuti ir aizrāvuši no bērnības, un vēl astoņdesmitajos cerēju, ka kaut kur uz kādas Arktikas okeāna salas vēl klīst šīs sugas pārstāvji. Neizslēdzu arī iespēju, ka kādu atkausēs un tas atdzīvosies. Diemžēl nekas no tā nav piepildījies, nu visas cerības uz gēnu inženieriju.

Vispār jau ir diezgan dīvaini atklāt kaut ko, ko paši vien esam noslaktējuši. Cilvēkiem mamuti savulaik bija spēcīgs pārtikas atspaids. Autors pat iet tik tālu, ka nedaudz atbalsta hipotēzi, ka cilvēki aiziešanai no Āfrikas un migrācijai pa visu pasauli ir izmantojuši tieši mamutu takas. Bet tas tik tāds pieņēmums.

Senajiem grieķiem ar mamutu kauliem nebija nekādu problēmu, tie tika ieskaitīti ciklopos. Ja pareizi paskatās uz mamuta galvaskausu, tad var labi redzēt vienas lielas acs dobumu. Otra teorija bija Titāni, kuru krituši karā ar dieviem. Visiem viss bija skaidrs un nebija nekādu brīnumu. Problēmas sākās apgaismības laikmetā, kad laiku pa laikam būvējot kādu pagrabu, tika uzieti mamuta kauli. Situāciju sarežģīja apstāklis, ka milžu skeleti tos atrokot ātri izira, atstājot tikai cietākās skeleta daļas. Protams, ka vainoti tika racēji, jo tiem rokas auga no ne tās vietas. Uzņēmīgi ļaudis to, kas palika pāri, izstādīja kā milžu atliekas.

Un te sākas īstā mamutu atkal atklāšana. Septiņpadsmitajā gadsimtā ķirurgi un dakteri aptuveni zināja, kāds izskatās cilvēks un tādēļ lēnām nonāca pie secinājuma, ka mamuta skelets nevarētu būt milža skelets. Papildus problēmas radīja fakts, ka neviens tā īsti nebija redzējis beigtu ziloni un tādēļ mamutam reizēm pienācās vieta ūdensdzīvnieku kārtā. Un es te nemaz nesāku runāt par reliģisko aspektu, kur visiem mamutiem vajadzēja apslīkt visneiedomājamākajās vietās. Kad noskaidrojās, ka mamuts varētu būt zilonis, viss nostājās savās vietās, bija skaidrs, ka tie ir no Hanibāla ziloņu ekspedīcijas. Taču ar laiku šie ekspedīcijas ziloņi parādījās tādā skaitā, ka vecie ģermāņu milži ar’ šķita tīri laba ideja.

Populārākā mamutu atlieka bija mamutu ilkņi, tos gan uzskatīja par ziloņkaula paveidu un izmantoja tāpat kā pretindi, universālu ārstniecības līdzekli pret visādām kaitēm. Astoņpadsmitā gadsimta sākumā ziloņkauls un mamuta atliekas bija kaut kas līdzīgs bitkoinam, kurā visi sagrūda naudu un tirgus nogāzās. Ar laiku atklājās, ka lielākā ziloņkaula daļa nāk no Sibīrijas, kur to ieguva no milzīgiem apakšzemes kurmju līķiem, jo šie kurmji mira ieelpojot gaisu un redzot sauli. Viss liecināja, ka tā arī ir, izņemot faktu, ka vienīgie, kas šos kurmjus redzēja bija ziloņkaula vācēji.

Es atvainojos, ja jums jau likās, ka grāmata ir trakoti interesanta. Vietām ir, bet lielākoties tā ir visnotaļ garlaicīga lasāmviela ar sīku un smalku zinātniskās polemikas izklāstu. Autors vietām atkārtojas, reizēm lēkā hronoloģijā un lasot ir pamatīgi jācīnās ar miegu. Ja dikti neinteresē mamuti, tad lasīšana būs pārbaudījums. Pat man bija grūti saprast, kādēļ pašas interesantākā daļa bija izlaistas. Piemēram, atbilde uz jautājumu, vai piramīdu būvniecības laikā uz zemes vēl bija mamuti, par mamutu migrācijas ceļiem. Tā vietā mēs dabūjam visnotaļ pasausu paleontoloģijas rašanās vēsturi, kas koncentrēta uz mamutiem. 8 no 10 ballēm, faktoloģiski iespaidīgs informācijas krājums, bet ikdienas lasīšanai pārāk garlaicīga.

%d bloggers like this: