Einstein’s Monsters: The Life and Times of Black Holes by Chris Impey

Pirmā grāmatu par melnajiem caurumiem man rokās nonāca desmit gadu vecumā. Tā saucās Visums un to bija sarakstījis Aizeks Azimovs. Tur gan runa nebija tieši par melnajiem caurumiem, bet par tā laika supertrendīgo astronomisko parādību kvazāru. Vēlāk es izlasīju grāmatu krievu valodā, kuras nosaukums ir pagaisis no manas atmiņas. Tajā es uzzināju par Švarcšilda rādiusu un Kerra melnajiem caurumiem. Laika gaitā biju sagrābstījies informāciju dažādās kosmoloģijas grāmatās. Nebija nekāds brīnums, ka, Jānī Rozē plauktā pamanījis šo grāmatu, es to tūlīt arī iegādājos.

Melnie caurumi Visumā ir bijuši gandrīz vienmēr, sākot no pavisam maziem līdz Saules sistēmas lieluma. Tagad jau var droši teikt, ka katras galaktikas centrā ir vismaz viens no supermasīvajiem un miljoniem sīkāku izkaisīti pa visu galaktiku. Atceramies arī satraukumu pirms Lielā Hadronu paātrinātāja palaišanas, kad daži entuziasti, kuriem ir švaki gājis matemātikā, bļāva par iespēju izveidot melno caurumu, kas aprīs visu zemi. Tas gan bija no pirksta izzīsts apgalvojums. Melnie caurumi būs arī pēdējie objekti, kas paliks Visumā ilgi pēc tam, kad visas zvaigznes jau būs izdzisušas.

Strukturāli grāmata ir uzrakstīta perfekti, sākot ar Džona Mičela (John Michell) ideju, ka varētu eksistēt objekts, kura gravitācija būtu tik liela, ka pat gaisma nevarētu no tā izsprukt līdz LIGO eksperimentam un gravitācijas viļņu atklāšanai. Tam visam pa vidu ir blazāri, pulsāri, kvazāri, neitronu zvaigznes, baltie punduri un simtiem zinātnieku, kas visu vai daļu no savas karjeras ir veltījuši gravitācijas pētīšanai. Man personīgi liela daļa no informācijas nebija nekāds jaunums, bet tik labi sastrukturētu notikumu izklāstu man nācās lasīt pirmo reizi.

Laikam nojaušot, ka caurmēra lasītājam ir alerģija pret matemātiku, te praktiski iztrūkst vienādojumu, kas uzskatāmi parāda, kāpēc process notiek tieši tā un ne savādāk. Tādēļ lasītājs ir pasargāts no iespējas pašrocīgi aprēķināt supermasīvas zvaigznes kolapsu, lai redzētu, kas tur sanāks. Tādēļ sanāk vai nu autoram ticēt uz vārda, vai arī paskatīties atsaucē un visu nočekot pašam.

Es personīgi ieguvu no šīs grāmatas pāris lietas. Pirmā – man jau no bērnu dienām, uzzinot par neitronu zvaigznēm, bija šķitis, ka tās pēc būtības ir milzīgi atomu kodoli, kas turas kopā tikai pateicoties gravitācijai. Un ko tu domājies, autors garām ejot apstiprināja manas aizdomas. Otrā lieta ir saistīta ar gravitācijas viļņu izplatīšanās ātrumu. Es savulaik esmu lasījis ne tikai gudras grāmatas vien, man ir nācies lasīt arī tādas grāmatas, kuras lasot šķiet gudras, bet patiesībā tur ir tikai sēnalas. Šajā laikā es acīmredzot vēl nespēju kritiski izvērtēt informāciju un man prātā aizķērās viens artefakts, ka neviens īsti nezina, cik ātri izplatās gravitācija. Pareizā atbilde ir gaismas ātrums, un to es zinu jau sen, bet katru reizi, kad es izlasu kārtējo šī fakta pierādījumu, grāmatas autors manās acīs nopelna papildus zvaigznīti. Trešā – autors izvairās no tukšām spekulācijām un te nav sastopama nodaļa par melno caurumu pielietojumu sadzīvē. Praktiski nav piesauktas tārpejas, laika mašīnas un citas zinātniskai fantastikai piedienošas lietas. Trakākais, kas te ir sastopams, ir scenārijs, kā tāltālā nākotnē zemes lieluma planēta riņķojot ap saules lieluma melno caurumu varētu iegūt veselu kilovatu enerģijas gada laikā par spīti entropijai.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk astronomija un ir vēlme izlasīt par kādu tās mazu sadaļu visu no A-Z, tad iesaku šo. Nekādas priekšzināšanas, izņemot loģisko domāšanu, šai grāmatai nav nepieciešamas.

15 Million Degrees: A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green

Šo grāmatu savulaik nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā. Pablandījies gar plauktiem, konstatēju, ka ir bijis populārzinātnisko grāmatu pievedums, un īpaši neiedziļinoties paņēmu visu, kas man vēl nebija. Domāju, ka noderēs brīdī, kad man uznāks vēlme izglītoties. Nebija jau tā, ka man nebūtu grāmatas par sauli, bet tādu lietu nekad nevar būt par daudz.

Cilvēkiem, kas pamatskolā nav stundās gulējuši, ir zināms, kas Saules kodols ir 15’000’000 grādu karsts, tā atrodas aptuveni 150’000’000 kilometru tālu, ir 110 reizes platāka par Zemi un tās atmosfēra ir tik liela, ka Zemes orbīta atrodas tās iekšienē. Ja esi pavisam slīpēts, tad zināsi arī, ka vidēji fotonam, kurš radies Saules kodoltermiskajā reakcijā, vidēji paiet 170’000 gadu, līdz tas tiek ārā no turienes. Šī grāmata ir sarakstīta, lai lasītājam izskaidrotu, kā šie un vēl daudzi citi fakti ir atklāti un pierādīti.

Šeit pilnīgi prasās pavaidēt par cilvēkiem, kuri paši neko nesaprot, bet viņiem ir savas alternatīvās teorijas. Lielākoties viņiem nav ne nojausmas, kā zinātnieki ir tikuši līdz šiem faktiem un, ka, ja pašiem ir laiks un vēlme, lielāko daļu var pārbaudīt pašu spēkiem. Aiz katra cipara slēpjas eksperiments, kas 90% gadījumu ir pavisam vienkāršs, un tā datu interpretācija neprasa vairāk smadzeņu kā tējkannas ieslēgšana. Šī grāmata var kalpot kā viens no ķieģelīšiem, no kuriem būvēt savu sapratni par pasaules kopsakarībām.

Šajā grāmatā ir atrodama diezgan detalizēta Saules izpētes vēsture. Sākot no laikiem, kad cilvēki uz to skatījās ar acīm un beidzot ar specializētām kosmiskajām zondēm, kas novēro sauli visu laiku, dažādos spektros. Saule nemaz vēl nav atklājusi visus savus noslēpumus, kaut vai tie paši saules cikli, standarta vienpadsmit gadi šķiet ir tikai viens no daudziem, bet par pārējiem vēl nav īstas skaidrības. Taču sākās viss ar Saules plankumiem.

Man šī grāmata šķita nedaudz par vieglu, autore daudzas lietas bija mēģinājusi izskaidrot vienkāršos vārdos ar analoģijām, bet dažās vietās tas īsti nenostrādāja. Man, lasot par Saules magnētisko lauku, viss galvā pamatīgi saputrojās tā, ka nācās ņemt nedaudz akadēmiskāku darbu, lai visu saliktu atpakaļ pa plauktiņiem. Savukārt nodaļā par Saules uzliesmojumiem man gribējās aizrādīt autorei, ka viņa pārlieku optimistiski skatās uz mūsdienu elektrotīklu būtību un aizmirst pieminēt vēl kaudzi ar citiem faktoriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, pirmās nodaļas ir ļoti labi sarakstītas, bet uz beigām autore ir izšāvusi visu pulveri un interesantākos faktus tā, ka nākas pievērsties pašas dzīvei, un šāda lieta man populārzinātniskajās grāmatās reti kad patīk. Ja vēlies uzzināt par Sauli pamatlietas, tad šī ir laba grāmata, ar kuru sākt, ne pārāk tehniska, taču pietiekami visaptveroša.

Calculating the Cosmos: How Mathematics Unveils the Universe by Ian Stewart

Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.

Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.

Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.

Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.

Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.

Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.

Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.

Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!

The Hunt for Vulcan: . . . And How Albert Einstein Destroyed a Planet, Discovered Relativity, and Deciphered the Universe by Thomas Levenson

Atrast labu populārzinātnisku grāmatu nav nemaz tik viegls darbs, kā sākumā varētu šķist. Man ar šo lietu vienmēr ir bijušas problēmas. Viens no risinājumiem ir pirkt visas pēc kārtas, un tad lasot apjaust, vai nauda labi iztērēta. Taču reizi gadā ir kāds pasākums, kurš garantēti norāda uz sešām labām populārzinātniskajām grāmatām. Tas ir ikgadējais Royal Society Science Books Prize, kuru katru gadu sauc savādāk, bet ideja nemainās, speciāla žūrija izvēlas labākās populārzinātniskās grāmatas. Šī grāmata nāk no 2016. gada finālā tikušo grāmatu saraksta.

Reti kurš vairs atceras, ka aizpērnā gadsimta beigās un pērnā gadsimta sākumā pasaules astronomi meklēja planētu Vulkānu. Vulkānam teorētiski pienācās atrasties orbītā starp Sauli un Merkuru. Tikai tas varēja izskaidrot Merkura orbītas īpatnības. Izrādījās, ka Merkura orbītas novirzes no aprēķiniem izskaidrojums prasa pavisam citu skatījumu uz mūsu telplaiku. Šis izskaidrojums slēpjas Vispārīgajā relativitātes teorijā.

Par Vulkāna teoriju es uzzināju jau desmit gadu vecumā. Lasīju padomju populārzinātniskās grāmatas, un tur šī lieta bija pieminēta. Vēlāk laiku pa laikam saskāros ar šīs noslēpumainās pieminēšanu pāris grāmatos. Taču neko vairāk kā pāris rindkopas par šo tēmu vienuviet nenācās lasīt. Tad ar laiku interese pieklusa un parādījās tikai brīdī, kad izlasīju šīs grāmatas nosaukumu. Izrādās, ka es visu laiku esmu vēlējies izlasīt grāmatu par šo tēmu. Atverot grāmatu, iedomājos, ka nu tik būs, pustraki matemātiķi, kas visu mūžu veltījuši orbītu kalkulācijām, amatieri astronomi, kuri savos teleskopos redz vairāk nekā tur ir patiesībā, un konspirāciju teoriju piekritēji, kas uz horoskopu, kurš neņem vērā Vulkāna ietekmi uz Jupiteru, nemaz neskatās.

Jāatzīst, ka iespējams ne tik krāšņi kā manā prātā, bet daļēji šis vis te ir atrodams. Sākās viss ar Urāna atklāšanu. Lai ar’ bija tādi, kas vēlējās, lai šo jauno planētu sauktu par Džordžu, beigās uzvarēja Urāns. Un tad, balstoties uz Ņūtona trīs likumiem, tika atklāts Neptūns. Šī planēta bija nepieciešama, lai izskaidrotu dīvainības Urāna orbītā. Un tad uz to brīdi palika tikai viena planēta, kuras orbītu pilnībā nevarēja izskaidrot. Novērotās orbītas atšķirība no aprēķinātās bija niecīga, taču aizvien precīzāki novērojumi un aprēķini nespēja sastiķēties kopā. Tādēļ radās ideja par Vulkānu. Mazu planētu, kas riņķo tik tuvu Saulei, ka reāli ir novērojam tikai tās tranzīta laikā. Neviens viņu nebija redzējis, taču formulas norādīja vietu, kur tai jāatrodas. Matemātika jau reiz bija uzvarējusi, kādēļ gan tas nevarētu atkārtoties.

Šī grāmata nav tikai par Vulkānu, tā pie reizes ir arī liecība tam, kā cilvēki gadsimta gaitā uzlaboja savas zināšanas par debesu ķermeņu mehāniku. Par novērošanas instrumentu un matemātikas metožu attīstību. Par veco teoriju uzlabošanu un to, kā galu gala Einšteins piedabūja to, ka Saules sistēmā visas orbītu dīvainības tiek izskaidrotas. Pat mūsdienās sistēmā ar daudziem ķermeņiem orbītu izskaitļošana nav triviāls darbs, bet savulaik cilvēki visus aprēķinus veica uz papīra, un arī novērojumi nebija ne tie precīzākie. Var tikai nobrīnīties par atsevišķu indivīdu uzcītību un vēlmi veltīt šim procesam daļu no savas dzīves. Autors nodaļu pa nodaļai parāda kā zinātniskā teorija evolucionē uz aizvien precīzāko objektīvās realitātes aprakstu. Katra jauna teorija prasa papildus pierādījumus, un Vispārīgās Relativitātes Teorijas viens no tādiem bija Merkura orbītas novirze.

Taču arī daļa par Vulkānu un tā meklētājiem ir izcila. Tā labi ilustrē entuziasmu, vēlmi atklāt jaunu planētu, instrumentu robežas un godkārību. Šis kopums deva “rezultātu” – Vulkānu novēroja daudzas reizes, bija pat brīdis, kad kāds novērotājs tika atzīts par Vulkāna atklājēju. Taču kritiķi vienmēr atrada kļūdas aprēķinos un novērojumos, ar laiku ideja par Vulkānu pierima un beigās izplēnēja pavisam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi rūdīts populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad aptuveni 70% nesniegs nekā jauna, būs parastais stāsts no Ņūtona līdz Einšteinam planētu mehānikas kontekstā. Taču Vulkāna daļa ir tā vērta, lai šo grāmatu izlasītu. Cilvēkam, kurš ar šāda tipa grāmatām ir uz Jūs, šī dos ļoti labu ieskatu astronomijā, Ņūtona mehānikā un Einšteina relativitātes teorijā. Iesaku!

It’s Not Rocket Science by Ben Miller

Es pat neatceros, kādēļ es šo grāmatu nopirku. Noteikti izlasīju par to labus vārdus un nenoturējos nenopircis. Nopirku un pāris reizes mēģināju sākt lasīt. Pirmajā reizē tiku ievadam līdz pusei un metu mieru, pazuda noskaņojums. Otrajā reizē izlasīju pirmo nodaļu, kas mani negaidīti pārsteidza ar bērnišķīgu izklāstu. Tas mani nobiedēja, un grāmata atkal palika nelasīta. Tagad pieķēros tai pa īstam, jo sen nekas populārzinātnisks nav lasīts un neko nopietnu negribējās sākt.

Grāmatā atrodamas visinteresantākās mūslaiku zinātnē apskatāmās problēmas. Melnie caurumi, Lielais Hadronu paātrinātājs, DNS, Globālā sasilšana un citplanētieši. Bens Millers savulaik ir centies Kembridžā iegūt Fizikas doktora grādu, bet tas nav sanācis, jo pilnīgi nejauši viņš kļuvis par komiķi. Šajā grāmatā autors ir nolēmis lasītājam pastāstīt par to, kas viņaprāt ir visinteresantākais zinātnē, neieslīgstot pārāk sīkās detaļās. Grāmatas uzdevums ir pārsteigt lasītāju ar zinātnes interesantumu un iepriecināt jaunām zināšanām.
Grāmata sadalīta nodaļās pa tematiem, pirmajā par autora mēģinājumiem kļūt par īstu zinātnieku, otrajā uzzinām par atomiem un kvantu fiziku, trešajā par visuma uzbūvi un melnajiem caurumiem, ceturtā evolūcijai, piektā – par DNS, sestā – par cukura nozīmi uzturā, Septītā – par globālo sasilšanu, astotā – par Fermi paradoksu.

Ja man būtu tikai divpadsmit gadu, tad šī grāmata būtu vien no manām mīļākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuru es jebkad būtu lasījis. Piebilstot, ja es vēl nebūtu lasījis Bila Braisona „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Autors tiešām spēj rakstīt aizraujoši un interesanti. Viņam izdodas arī izvairīties no matemātikas, nu gandrīz vienmēr. Cik es noprotu, populārzinātniskā grāmatā matemātika nekotējas.

Tagad es varu kunkstēt tikai par to, ka šī grāmata, izņemot nodaļu par globālo sasilšanu, neko man nav devusi. Visas piesauktās tēmas esmu izstudējis daudz pamatīgāk, un grāmata man patiešām šķiet, lai ar interesanta, bet pārāk virspusīga. Taču ir arī skaidrs, ka es kā cītīgs populārzinātnisko grāmatu lasītājs neesmu īsti viņas mērķauditorija. Tomēr, kad mani bērni paaugsies un ja viņi izrādīs interesi par zinātnes vēsturi, es noteikti ieteikšu viņiem izlasīt šo grāmatu. Pieaugušajiem es ieteiktu šo grāmatu šķirt vaļā tikai tādā gadījumā, ja viņu zināšanas par apkārtējo pasauli ir palikušas vidusskolas līmenī un nekas papildus nav lasīts. Tad jā, grāmata ir lasāma.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izklāsts tiešam ir aizraujošs un raits, bet sniegtās zināšanas ir visnotaļ elementāras un vispārzināmas.

Nearest Star: The Surprising Science of Our Sun by Leon Golub, Jay M. Pasachoff

Arī šī grāmata ir ilgdzīvotāja manu izlasāmo grāmatu sarakstā. Reiz jau viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā nesanāca. Tagad Latvijā uznākušas saulainas dienas, nolēmu, ka ir īstais laiks palasīties par mūsu Sauli.

Grāmata sarakstīta divtūkstošo gadu sākumā, paši autori savā anotācijā saka, ka viņi esot vadošie Saules zinātnieki. Cilvēki pat ja ikdienā Sauli redz, par tās darbības principiem un ietekmi uz apkārtējo vidi daudz ko nezina. Tas ir tikai visspožākais objekts debesīs, autori ir nolēmuši šo lietu mainīt. Viņi ir gatavi izstāstīt pilnīgi visu, gan to, ko mēs varam redzēt ar acīm, ko uzzināt no speciāliem instrumentiem, kā saule darbojas, cik viņa ir liela, kas ir saules vējš un magnetosfēra. Par to kā īsti ir ar globālo sasilšanu un saules cikliem un par to, cik patiesībā mēs esam atkarīgi no saules.

Pamata koncepts nenoliedzami ir labs, kurš gan negribētu uzzināt visu par sauli, tomēr izpildījums ir visnotaļ viduvējs. Īsti nevar saprast, kādai mērķauditorijai ir domāta grāmata. Grāmatas autoriem ir novērojama tendence dažas lietas aprakstīt skaidri un saprotami (saules aptumsumi), taču runājot par citām – ielīst akadēmiskās debatēs par kādu lasītājam mazbūtisku lietu. Pēc pirmajām nodaļām radās iespaids, ka, iespējams, tā ir domāta, lai kādu spektrālās analīzes speciālistu pievērstu saules izpētei. Tik detalizētu un nevajadzīgi sarežģītu spektrālās analīzes vēsturi un pielietojumu es vēl nekur nebiju lasījis. Ja es par šo tēmu šo to jau nezinātu, domāju, ka neko no rakstītā nesaprastu. Saules gaisma, protams, ir galvenā viela, tomēr pārdesmit lapaspuses veltītas spektroskopijai ir nedaudz par traku.

Bija arī nodaļa, kas sarakstīta, lai uzpūstu grāmatas apjomu. Tā saturēja sīku un smalku aprakstu par nākotnē sagaidāmajām saules izpētes misijām. It kā svarīga lieta, bet izvēlētais apraksta formāts mani neuzrunāja. Grūti saņemties un lasīt piekto mākslīgā pavadoņa zinātnisko instrumentu aprakstu pēc kārtas.

Grāmatā bez teksta ir atrodamas arī bildes, dažas ir pat krāsainas. Tās lasīšanas procesu padarīja interesantāku. Un bonusā – nodaļā par aptumsumiem autors dalās ar informāciju, kā pareizi tos bildēt uz fotofilmiņas. Jāņem vērā fakts, ka desmit gadu zinātnei un tehnoloģiju attīstībai ir ļoti daudz. Liela daļa uz autora postulētājiem neatbildētajiem jautājumiem jau ir atbildēti, piemēram, par neitrīno trīs veidiem, un kā tie mainās no viena uz otru. Daļa no mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika plānoti saules izpētei tā arī vēl nav realizēti. Par to man bija vislielākā bēda. Būtu arī interesanti šodien izlasīt viņu domas par Saules aktivitātes cikla dīvainībām (tas, ka tagad pašā maksimumā uz Saules nav atrodams neviens plankums).

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tās sarakstīšanas kvalitāte mainījās no nodaļas uz nodaļu. Dažas no nodaļām, manuprāt, bija iestieptas. Ja būtu lasījis grāmatu gadā, kad tā iznāca, droši vien būtu uzzinājis daudz ko jaunu un aktuālu. Tagad lasīšana izvērtās zināšanu atsvaidzināšanā.

The Pinball Effect: How Renaissance Water Gardens Made The Carburetor Possible – and Other Journeys Through Knowledge by James Burke

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ, kādus septiņus gadus viņa man novāļājās pa grāmatu plauktiem, bet izlasīt man tā ar nebija sanācis. Iemesls, kādēļ es pirku, ir BBC dokumentālo filmu sērija Connections, kurai iznākušas veselas trīs sezonas. Savulaik un arī tagad šīs filmas man ļoti patika. Galvenais iemesls -interesantais veids kā tiek pasniegta vēsture.

Nav jau tā, ka kāds izgudrotu kaut ko pilnīgi jaunu tukšā vietā. Parasti šis izgudrojums ir kaut kādu esošu zināšanu papildinājums vai neliels uzlabojums, kas padara iespējamas jaunas lietas un procesus. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt lasītājam, kā pasaulē visas zināšanas un vēsturiskie notikumi ietekmē cits citu un, kas no tā iznāk. Grāmata arī parāda, ka vēsturi neveido tikai viens vai daži cilvēki, vēsturi veidojam mēs visi kopā, un katrs ar savu darbu vai nedarbu atstāj ietekmi uz tās gaitu.

Grāmatu lasīt nebūt nav viegli, tā ir tik sadrumstalota, ka bieži vien pēc pāris lapaspusēm tu jau esi aizmirsis, par ko lasīji pirms tam. Katram atklājumam, atklājējam vai notikumam tiek veltītas pāris rindkopas. Pēc šīm rindkopām autors pārlec uz kādu netieši saistītu notikumu, un pēc brīža tālāk. Tas viss tiek darīts tādēļ, lai ilustrētu, kā visa pasaule un tās vēsture ir savienota tādā vaļējā tīklā, kur viss ietekmē visu. No idejas viedokļa tas, protams, ir atzīstami, bet no lasīšanas viedokļa nav tik viegli.

Kā jau lielākā daļa cilvēku, esmu pieradis pie lineāra sižeta stāstījumā, kur katra sižeta līnija risinās pati par sevi, reizēm apvienojoties ar citu, reizēm ne. Šeit šādu sižeta līniju ir 314, un lasīšana ir patiesi sarežģīta, jo tās visas viena otru ietekmē un galvā var rasties milzīga putra. Un reizēm rodas mazvērtības komplekss par savu atmiņu nespējā atcerēties visu izgudrotāju vārdus. Tomēr grāmata var kalpot par vispārējās informētības rādītāju vismaz tehnoloģiju vēsturē. Priekš sevis atradu pāris tēmas, kur man vajadzētu padziļināt zināšanas. Tā būtu optikas vēsture, to, šķiet, nekur speciāli neesmu lasījis.

Pozitīvais: Bagātīga faktu krātuve veltīta tehnoloģiju vēsturei; laba ilustrācija procesu un atklājumu mijiedarbībai; var viegli atrast lietas, par kurām neko nezini, bet vēlētos uzzināt.

Negatīvais: viss pasniegts tik netradicionāli, ka teksta struktūra var atgrūst lasītāju; vietām šķiet, ka notiku savstarpējā saistība ir pievilkta aiz matiem, lai uzlabotu stāstu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāņem vērā arī tas, ka par Higgsa bozonu te nekā nebūs, jo sarakstīta viņa ir 1996. gadā. Ja man bērnībā būtu bijusi šāda grāmata, es noteikti būtu bijis stāvā sajūsmā. Bet tad neko nebūtu uzzinājis par Padomju zinātnieku sasniegumiem.

Space Chronicles: Facing the Ultimate Frontier by Neil deGrasse Tyson

Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.

Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.

Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.

Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.

Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.

Džordžs un Lielais Sprādziens by Hokinga Lūsija, Hokings Stīvens

Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.

Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.

Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.

Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.

Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.

On the Map: A Mind-Expanding Exploration of the Way the World Looks by Simon Garfield

Tā nu sanāk, ka grāmatas, kurās apskata karšu, atlasu un ceļvežu vēsturi, mani interesē. Šo grāmatu nopirku tikai ieraugot vāku vien. Nevarētu teikt, ka manas dienas paiet pētot kartes, tomēr šad tad šai nodarbei laiku atrodu vismaz tik daudz, lai neaizmirstu, kā sauc Zimbabves vai Gambijas galvaspilsētu.

Grāmatas autors ir atvēzējies uz nopietnu pasākumu – izstāstīt lasītājam visu kartogrāfijas vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Sākot ar kartēm, kas saglabājušās no seno grieķu laikiem līdz Skyrim virtuālajai kartei. Jāatzīmē, ka tas viņam ir izdevies visai labi, vismaz pirmajā grāmatas pusē.

Lasītājs var uzzināt, ka kādreiz karte nebija tikai karte, kas parādīja ceļu no punkta A uz punktu B. Kādreiz kartes galvenais uzdevums bija parādīt cilvēkam viņa vietu uz zemes. Rietumu tradīcijās kartes centrā tika likta Jeruzaleme un tad pārējais tika atstāts autoru pašu ziņā. Tika atzīmētas gan eksistējošas, gan izdomātas pilsētas. Ja bija kāda tukša vieta, tur tika iezīmēts kāds radījums vai uzrakstīts informatīvs teksts. Lai gan uzraksts “Šeit dzīvo pūķi” gan nemaz nebija tik populārs, kā varētu šķist. Drosmīgākie atzīmēja kartē pat paradīzi.

Laiki mainījās, un kartogrāfija kļuva daudz nopietnāka, vairs nepietika ar vienkāršu manuāli, kas norādīja, kur kam kartē jāatrodas (izrādās, tāds reiz bijis). Tagad zemes īpašnieki vēlējās zināt precīzi, cik lielas ir viņu zemes un cik jāmaksā nodokļi. Tas radīja papildus problēmu, kā projekciju no lodes uzlikt uz papīra. Ja kāds domā, ka Merkators ar savu projekciju uzvarēja uzreiz, tad viņš maldās, ideju bija desmitiem, no jēdzīgām līdz totāli absurdām.

Interesanta ir arī nodaļa par izdomātajiem atklājumiem. Savulaik dažādi īpaši necimperlīgi kapteiņi labprāt atklājuši simtiem neeksistējošu alu, līču un upju. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā īstenam pasaules pazinējam bija skaidrs, ka Āfriku pa sauszemi nav iespējams šķērsot, jo Āfrikas vidienē atrodas nepārvarama Konga kalnu grēda.

Kādreizējie tūrisma ceļveži arī nebūt nebija tādi, kādus mēs tos pazīstam šodien. Iesākumā tās atzīmēja tikai ceļu ar aptuveno attālumu starp apdzīvotām vietām. Lai rosinātu iztēli un aizpildītu tukšumus, ceļa malā tika uzzīmēti apskates objekti. Tomēr jau diezgan ātri tie ieguva mūsdienās pazīstamo formātu.

Arī pilsētu karšu vēsture ir interesanta. Reiz dominēja gravīras, kas atainoja pilsētu no putna lidojuma perspektīvas. Precizitāte bija uz katra mākslinieka sirdsapziņas. Tomēr ar laiku sāka parādīties pirmās pilsētu kartes. Šajā grāmatā centrā ir Londona, jo, redz, esot bijis laiks, kad nevienam nav bijis ne jausmas, kur kas atrodoties, un tad uzņēmīgi cilvēki sākuši Londonu kartēt. Kas interesanti, lai izvairītos no karšu kopēšanas bez atļaujas, mūsdienu karšu izdevēji joprojām iekļauj pāris izdomātas ielas, kas ļauj atklāt viltojumu.

Izcila grāmata, uz beigām gan krīt sarakstītā kvalitāte, un stāstījums vairs nav tik azartisks kā pirmajās nodaļās. Bet cilvēkiem, kurus interesē kartogrāfijas vēsture gan nopietna, gan nenopietna, iesaku izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …