Navigate / search

Ģenētiski modificēti organismi, kas maina pasauli by Žils Ēriks Seralini

image

Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.

ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.

Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.

Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.

Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.

Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.

Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.

Te atrodams Didža apskats par šo grāmatu.

 

 

Microcosm: E. coli and the New Science of Life by Carl Zimmer

Microcosm

Vēl viena grāmata, kura manā izlasāmo sarakstā dzīvojās jau labu laiku. Nu kādi pāris gadi jau būs noteikti. Patiesībā populārzinātnisko grāmatu lasītāju aprindās šī grāmata kotējas visai augstu, tīri vai brīnums, kā man to izdevās tik ilgi nomarinēt nelasītu. Tomēr, kā jau katrai grāmatai manā grāmatu plauktā, arī šai pienāca laiks tapt izlasītai.

E. coli, jeb tautas valodā runājot zarnu nūjiņa ir kaut kas vairāk kā tikai roku mazgāšanas iemesls pēc tualetes apmeklējuma. Pateicoties šai baktērijai mēs tagad daudz ko zinām par gēniem, ģenētiku, proteīnu sintēzi, vīrusiem, antibiotikām, DNS, RNS un par dzīvības uzbūvi vispār. Parasti, kad runa ir par mutācijām, autori kā traki ņemas piesaukt drozofilas, viņu sarkanās acis un savādākos spārnus. Zarnu nūjiņa bieži netiek pieminēta vispār, lai gan darbs ar to ir daudz vieglāks un interesantāks. Grāmatas autors ir nolēmis šo netaisnību likvidēt un pastāstīt cilvēkiem par patiesajiem varoņiem.

Stāsts sākas vēl pērnajā gadsimtā, kad no kāda dizentērijas slimnieka parauga tika atlasītas zarnu nūjiņas. Tūkstošiem paaudžu vēlāk no šīm pirmajām baktērijām radās štamms saukts K-12, kuru tagad izmanto daudzās laboratorijās dažādos testos un eksperimentos. Varētu domāt, ka baktēriju dzīve nav nekas interesants: rij cukuru un laikus sadalies divās daļās. Ja rodas brīvais laiks, iedarbini savus protonu motorus un ar vicām dodies labākas dzīves meklējumos. Izrādās, ka tā viss nav. Lai izdzīvotu baktēriju pasaulē, ir jābūt nopietnam stratēģim, bet reizēm nevajag vairīties no riska. Izvēles ir dažādas. Parādās apkārtējā vidē laktoze, ko darīt? Sintezēt tā šķelšanai nepieciešamos enzīmus, vai tomēr pagaidīt līdz laktozes klātbūtnes signāls būs pārliecinošāks. Arī vicas būvēšana ir darbs, kas pielīdzināms mājas celtniecībai, tādēļ jāskatās vai to maz vajag, varbūt labāk samesties kopā ar vēl pāris miljoniem baktērijām un izveidot bioplēvi? Un vēl baktēriju sekss, dažām sugām ir pat veseli septiņi dzimumi, kas šo lietu padara par diezgan sarežģītu pasākumu. Un šie visi lēmumi jāpieņem būtnei, kurai nav smadzeņu, bet ir tikai uz dažādiem proteīniem balstīta atgriezeniskā saite! Būtnei, kurai katrs nepareizi pieņemts lēmums, var būt dzīvības un nāves jautājums. Autors pamatīgi pacenšas, lai visas šīs nianses izskaidrotu lasītājam.

Nedaudz tiek aizskarta arī ģenētiski modificēto organismu tēma. Galu galā zarnu nūjiņas bija pirmās, kas cieta no šī procesa. Tagad biologiem nav nekādas problēmas uzražot spīdošu tabaku, vai pieaudzēt pelei pie muguras cilvēku ausi. Kā tas viss beigsies? Vai dzīvosim ar himerām pilnā pasaulē, kur tīras sugas vairs vispār nebūs iespējams atrast? Domājams, ka tik traki viss nebūs, evolūcijas procesā ir redzēti ne tādi vien brīnumi. Atliek vien paskatīties pašiem savos genomos, kā mūs ir nomodificējuši vīrusi. Un, iespējams, ka dažu labu DNS bāzi esam aizguvuši no Neandertāliešiem.

Bonusā ir neliels stāstiņš par to, kā ar zarnu nūjiņas palīdzību ASV tika pierādīt, ka kreacionisms patiešām nav zinātne.

Pozitīvais: interesants izklāsts; rodas priekšstats par baktērijas uzbūvi un bioloģisko procesu algoritmiem, kas nodrošina tās izdzīvošanu.

Negatīvais: grāmata ir nedaudz par īsu apskatāmajam tematam; daudzas lietas ir tikai virspusēji ieskicētas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmatu iesaku izlasīt visiem zootehniķiem un ciltslietu speciālistiem, kā arī pārējiem interesentiem, kurus nebaida vārdi proteīns, aminoskābe un vica.

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

Wicked Plants: The Weed That Killed Lincoln’s Mother and Other Botanical Atrocities by Amy Stewart

wicked plants

Grāmatiņu nopirku pirms četriem gadiem. Bija doma izlasīt un uzzināt par ko vairāk par ļaunajiem augiem. Tomēr sanāca kā vienmēr, saņemot grāmatu, atklājās, ka botānika mani nemaz tik ļoti neinteresē, lai nu tūliņ ķertos klāt un sāktu lasīt grāmatu par augiem. Grāmatu aizdevu cilvēkiem, kas šajā jomā ir lielāki speciālisti. Tomēr pērngad grāmata atkal atgriezās pie manis. Sestdien, neilgi pirms pusnakts, atguvies no dzimšanas dienas svinībām man pēkšņi šķita, ka nu ir laiks. Droši vien, ka promiles ar nospēlēja savu lomu, bet laiks tik tiešām bija pienācis.

Grāmatā ir sīki un smalki aprakstīti dažādu augu ļaunie darbi un sliktās īpašības. Tās variē no ļoti audzelīgs līdz nāvējošs. Lielākoties jau cilvēki zina, ka nevar visu, kas dabā atrodams bāzt mutē, likt tējā vai zupā. Šajā grāmatā nav vērts gaidīt sīkus un smalkus augu un to aktīvo vielu aprakstus. Lielākoties te ir dažādi atgadījumi, kas saistīti ar apskatāmo augu. Ja gribēsiet uzzināt, kas tad īsti piebeidza Linkolna māti, nāksies lasīt grāmatu gandrīz līdz beigām.

Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es pret floru un faunu izturos ar ļoti lielu piesardzību. Mani varbūt bieži varētu uzskatīt par paranoisku radījumu. Skaidrs, ka šī grāmata man bija īsts atradums. Uzzināju sliktas lietas par augiem, kurus jau sen turēju aizdomās.

Piemēram, selerija, kas to būtu domājis, parasts laksts, kuru cilvēki šad tad piesper zupai, negaršīgs, bet nekaitīgs. Bet nekā, selerija ir fototoksiska, tāpat kā latvānis. Galu var dabūt arī ēdot rabarberu salātus (nezinu, gan kurš pie pilna prāta ar ko tādu nodarbosies, bet pasaulē jau viss kaut kas notiek). Arī aroniju sula nemaz nav tik labs padzēriens, te gan jāatzīst, ka šī sula man garšo, un bija šoks, ka viens augs tomēr mani ir piemānījis. Arī pliku kukurūzu ēdot vari dabūt interesantas kaites, un, protams, arī zaļus kartupeļus ēst nevar. Bija jau arī vispārzināmas lietas, ar suņuburkšķiem uzmanīgi, velnarutkus neēst, mušmires var izraisīt nāvi, nātres dzeļ un ne visas pupas var ēst bez nopietnas apstrādes.

Kopumā īsa un aizraujoša lasāmviela. Ja kāds nezina augu nosaukumus angļu valodā, tad blakus atrodams arī auga latīniskais nosaukums, kas visas lietas uzreiz padara skaidras. Man gan ar kaunu jāatzīst, ka man augu taksonomija nav stiprā puse, un es nezināmos augus uzmeklēju googlē un skatījos to bildes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nekā nopietna, bet interesanti.

Как сорвать джекпот науки в 21 веке by Юрий Гордиенко

21age

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ. Atceros, ka viņu pat speciāli pasūtīju, lai man atgādā uz Latviju. Grāmatu dabūju un daudzus gadus nelasīju. Bija kaut kā pārgājusi luste šim garadarbam veltīt laiku. Jāpiebilst, ka tādas lietas ar mani mēdz gadīties visai bieži. Tādēļ vien mani no grāmatu veikala nāktos turēt pa lielu gabalu.

Grāmatas autors ir apņēmies informēt lasītāju ar zinātnes neatrisinātajām problēmām. Tās sevī ietver fiziku, kosmoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, ekoloģiju. Tā sakot, gandrīz visu, ko spējam iedomāties. Lai lasītājs netiktu iemests problēmā uzreiz, sākumā tiek dots neliels ieskats nozarē un problēmas vēsturē. Tiek apskatīti esošie zinātnes sasniegumi un izanalizēta iespējamie tālākie attīstības scenāriji. Apskatītas izvirzītās hipotēzes un eksperimenti, kuri tās varētu pierādīt vai apgāzt. Katras nodaļas beigās vesela kaudze ar interneta saitiem, kuros var iegūt papildus informāciju.

Šāda tipa grāmatas es gadā izlasu vismaz trīs. Lieki piebilst, ka laika gaitā kaut ko jaunu uzzināt kļūst arvien grūtāk. Vairāk sanāk zināšanu atsvaidzināšana. Grāmatas autors šo grāmatu ir nolēmis uzrakstīt stingri zinātniskā stilā. Viss ir ļoti nopietni. Autors jokiem ir atvēlējis tādus mazus speciāli izceltus paragrāfiņus. Arī paši joki ir tādi – nekādi, uzreiz skaidrs, ka grāmata ir par zinātni un viss. Mēs te neatradīsim neko par Einšteina pirmdzimto bērnu vai Ņūtona aizraušanos ar alķīmiju.

Grāmatas mīnuss ir tās sausums, ja nu cilvēks neko nesaprot no zinātnes sasniegumiem un problēmām, tas, iespējams, ir pat labi. Bet tikpat daudz tu vari izlasīt arī izmantojot Vikipēdiju.

Bet ir jau arī plusi. Pirmais, savāktas vienuviet daļa no aktuālākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Problēmu apraksts, nenoliedzami, ir kvalitatīvs. Cilvēkam, kurš vēlas lasīt tieši par to, kas rakstīts nodaļas nosaukumā, nenāksies vilties. Te neviens no tēmas nost nelec.

Neteikšu, ka grāmatas izlasīšana man sniedza lielu prieku, tā bija jau zināmā atkārtošana. Vienīgie interesanti brīži bija, kad es jau zināju konkrētās problēmas atrisinājumu. Tas ļāva justies gudram. Jāņem gan vērā, ka laiks kopš grāmatas izdošanas arī ir pagājis diezgan daudz. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk konspektīvi stāsti par zinātni, kur viss svarīgākais jau izcelts ar trekniem burtiem.

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

The World of Caffeine: The Science and Culture of the World’s Most Popular Drug by Bennett Alan Weinberg, Bonnie K. Bealer

The World of Caffeine

Šīs grāmatas izlasīšana iekļaujas manā plānā izlasīt visas sapirktās grāmatas. Grāmatas liktenis nebija viegls, viņu pasūtīju kādus piecus gadus atpakaļ – saņēmu, izšķirstīju un noliku plauktā. Tad reiz viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā neaizgāja, un palika viņa plauktā vēl pāris gadu. Šogad viņu izlasīju, lai cik tas nožēlojami neizklausītos, principa pēc. Sak, ja jau nauda notriekta, tad, lūdzu, arī izlasi.

Kofeīns, šķiet, ir viena no populārākajām narkotiskajām vielām, kuru lieto teju vai visa pasaule. Ne tikai lieto paši, bet arī labprāt dod saviem bērniem ikdienā. Līdz šim kofeīnam ir veiksmīgi izdevies izvairīties no atkarību izraisošo vielu listes, bet nez cik ilgi tā vēl būs.

Grāmatas autors pievēršas galvenajam, kā tad cilvēki kļuva atkarīgi no kofeīna. Šo  stimulantu satur trīs galvenie pasaules pamatdzērieni –kafija, tēja un kakao. Kakao gan kofeīna nav galvenais vaininieks, bet ir dažas citas vielas, kas dod līdzīgu efektu. Kad un kā īsti cilvēki sākuši lietot kafiju, tēju vai kakao, neviens tā īsti nemaz nezina. Tādēļ apskatāmā vēsture sākas lielākoties no viduslaikiem. Lasītājs var uzzināt par kafijas namu parādīšanos musulmaņu pasaulē. Izrādās islama valstīs diskusija par kafijas kaitīgumu nekaitīgumu ir daudz senāka kā Rietumu zemē. Argumenti gan ir tie paši.

Interesanti, ka, piemēram, mūsdienu Vācijas teritorijā kafijas ienākšanai bija reālas problēmas, jo tai bija jākonkurē ar alu. Pirms kafijas un tējas vispār rīta dzēriens un bieži vien galvenais pamatēdiens bija alus. Tēja ar nemaz nav tik nevainīga kā šķiet, kārtīgi ievilcies čefīrs spēj pārsist jebkādu kafijas tasīti kofeīna saturā.

Liela grāmatas daļa ir veltīta kofeīna kaitīgumam vai nekaitīgumam. Testi ir veikti daudz un dažādi, bieži vien rezultāti ir pretēji. Galvenā problēma ir tā, ka nav faktiski atrodama pietiekošā daudzumā cilvēki, kuru organisma tā vai citādi nebūtu pieradināts pie kofeīna efektiem. Un tad lāga nevar saprast, vai kofeīna izraisītie efekti salīdzinot ar kontrolgrupu ir kofeīna nopelns jeb kontrolgrupas absistences izpausme. Tāpēc varam lasīt gan to, ka kofeīns uzlabo sirdsdarbību vai pretēji pasliktina. Pīpētājiem gan kafijas dzeršana nāk par labu, jo samazina tabakas ietekmi uz plaušām. Un galvenais, kā jau ar visām narkotikām, no kofeīna lietošanas ir jāatradinās pakāpeniski.

Grāmatas vēsturiskās daļas lasīšana bija īstas zobu sāpes. Tā lēni nesteidzīgi viss aprakstīts ar daudz citātiem no attiecīgā laikmeta avotiem. Praktiski nav interesantu stāstu, nu tādu kas uzlabotu lasīt prieku. Viss jau pareizi sarakstīts, bet priekš manis personīgi stils nebija īsts. Veselības un kofeīna īpašību daļa gan bija saistoši sarakstīta, nevarēju ni atrauties. Skaidrs ir viens:  Kolā ir mazāk kofeīna nekā kafijā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Šaubos vai mūsdienās visu to konspektīvāk nevarētu izlasīt Vikipēdijā, bet ja nu gribas lasīt visu ar pirmavotiem, tad gan šī grāmata ir ņemama.

The Violinist’s Thumb: And Other Lost Tales of Love, War, and Genius, as Written by Our Genetic Code by Sam Kean

the violinist's thumb

Vispār biju izbrīnīts, ka man bija izdevies palaist garām šī autora jaunāko grāmatu. Nav jau tā, ka viņam tādu būtu daudz, bet grāmata par Pazūdošo karoti man ļoti patika. Patīk man viņa stāstījuma maniere. Par nopietnām lietām jau ir visai grūti izstāstīt.

Šī grāmata ir veltīta gēniem, ģenētikai un zinātniekiem. Vēsturiski strukturēta, un lasīšanas gaitā lasītājs var uzzināt visu no DNS atklāšanas vēstures līdz mūsdienu gēnu sekvencēšanas metodēm. Vēsture nav sausa – cilvēki gadi un sarežģīti termini. Pētnieki tiek atainoti kā personības ar saviem tarakāniem galvās un apkārtējo viedokļiem par viņiem. Kas to būtu domājis, ka viens no drozofilu pētniekiem nav spējis paiet garām nevienam sievišķim! Vai, ka Cilvēka genoma sekvencēšanas projektā vadošais pētnieks kā DNS materiālu devis savu spermu.

Kā jau īstai grāmatai pienākas, arī šī sakas ar Mendeli un viņa zirņiem. Tad slavenie eksperimenti ar lašu spermu ziemā un sekojošā pētnieka nāvi. Mēģinājumi saprast, ko īsti tā DNS dara un pēc tam kā tā izskatās. Zinātnieki ir visai kašķīga tautiņa, un viens ģeniāls atklājums nemaz nenodrošina, ka arī nākamais tāds būs. Ģenētikā ir bijusi liela ideju zagšana vienam no otra. Piemēram, DNS molekulas izskats – Kirks un Vatsons struktūras atklāšanā būtu vienīgie celmlauži. Kā jau tas pienākas, daļa no pierādījumiem tika nosperti no citiem pētniekiem.

Bet kādēļ vijolnieka pirksts? Tas nāk no paša Paganīni, reiz slavena vijolnieka. Izrādās, viņam ir bijusi nopietna ģenētiska slimība, kas ļāvusi kustināt pirkstus interesantos leņķos, tas nodrošinājis viņam spožu karjeru. Diemžēl slimība viņu uzveica. Bez Paganīni no ģenētiskā aspekta tiek apskatīti daudzi slaveni cilvēki, Kenedijs ar savu bronzas krāsas ādu, karaļu dinastijas ar dīvainām iedzimtām ģenētiskām slimībām, kuras izraisījusi biežā pārošanās radu starpā. Ir pat vesela zinātnes nozare, kas nodarbojas ar ģenētisku slimību piemeklēšanu vēsturiskām personām, netiek smādēti pat grāmatu varoņi.

Tiek piesaukti arī padomju zinātnieku mēģinājumi krustot šimpanzi ar cilvēku. Vai tas ir vai nav iespējams zināms nav joprojām, jo mūsdienās šādi eksperimenti skaitītos neētiski. Bez tā ir arī daudz par tīģeru un lauvu krustojumiem, zebru un ēzeļu hibrīdiem un citām interesantām zvēru kombinācijām.

Interesanta ir nodaļa, kurā autors apraksta neandertāliešu un cilvēku iespējamo pārošanos kaut kad aizvēsturē. Iespējams, ka mūsu genomā joprojām vēl ir atrodamas liecības no šiem sakariem. Un ja runa ir par rasu tīrību, tad baltie ļaudis te iepaliek no Āfrikas kontinenta pamatiedzīvotājiem.

Netiek aizmirsts arī lielais cilvēka genoma atšifrēšanas projekts, kurā savulaik iesaistījās gan valdības, gan privātās biotehnoloģiju kompānijas. Lieki piebilst, ka konkurence nāca šim projektam tikai par labu, un beidzot varējām uzzināt, cik tad mums radības kronim īsti tie gēni ir. Diemžēl līdz nemirstībai un parastai saprašanai, ko katrs no tiem un kopā īsti dara mums vēl ir tālu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tieši tāda kādai populārzinātniskai grāmatai jābūt. Sarežģītas lietas izskaidrojamas vienkāršā valodā, un viss pasniegts interesantā vēsturiskā kontekstā. Ja interesē bioloģija, gēni un DNS, tad labs lasāmais iesaku.