Šī grāmata, man šķiet, ir uzstādījusi rekordu laika ziņā, kuru tā pavadījusi kā aizsākta, bet nepabeigta. Sāku lasīt aptuveni pirms diviem gadiem un kaut kā nevarēju izlasīt tālāk par pāris nodaļām. Tā nu viņa man plauktā par savu nepabeigtību atgādināja labu laiku, līdz es saņēmos pamēģināt vēlreiz.
Grāmatas autors ir apņēmies izstāstīt visu par šķidrumiem un izdarīt to strukturēti. Grāmata tiek pasniegta kā lidojums no Londonas uz Sanfrancisko, kurā autors pievērš uzmanību šķidrumiem, ar kuriem nākas sastapties. Tas paver iespēju pastāstīt lasītājam par dažādu šķidrumu īpašībām, kas savukārt ļauj lasītājam apzināties to, ka pasaule ir brīnumu pilna.
Bet nu par to, ko lasītājs var uzzināt grāmatā – kādēļ viļņi gandrīz vienmēr ir paralēli jūras krastam, cik olīvas vajadzīgas, lai namsaimniecību apgaismotu ar vienu lampu, kā alkohols mūs apdullina, par lodīšu pildspalvu izgudrošanu un kā izvēlēties pareizo tinti, par to, kāpēc, autoraprāt, drošības instruktāža pirms pacelšanās ir vairāk rituāls nekā kaut kas ar praktisku vērtību, par mākoņu veidošanās procesu, par to kādēļ drēbes izžūst temperatūrā zem ūdens vārīšanās punkta, par šķidro kristālu ekrānu tapšanu, par to kādēļ mēs tā satraucamies, redzot savus ķermeņa izdalījumus, par salīmētajām lidmašīnām, kāpēc kokos ūdens tek uz augšu, par šļūdoņu ietekmi uz kontinentālajām plātnēm, un par to,ka kečups ir neņūtona šķidrums.
Visiem draugu lokā ir tāds cilvēks, kas runājot visu laiku maina sarunas tematu (ja nav, tad tu tas esi pats). Šīs grāmatas autors ir tāds cilvēks, grāmata sevī ietver lielu informācijas apjomu, kas pasniegta kā interesantu faktu gūzma. Lasītājs var būt drošs, ka no tā, kas izlasīts vienā lapaspusē, viņš neatcerēsies ne desmito tiesu, jo pēc tās būs bijusi vēl viena lapaspuse ar tikpat interesantām lietām, un tad vēl viena un tā līdz beigām. Es sevi uzskatu par diezgan rūdītu populārzinātnisko grāmatu lasītāju, bet šī grāmata mani pārspēja.
Bērnu dienās es par šādu grāmatu būtu sajūsmā, jo kas gan var būt labāks par informācijas drupatu tūkstošiem vienā grāmatā? Šķiet, esmu kļuvis vecs un apmāts ar neracionālu vēlmi atcerēties pēc iespējas vairāk no izlasītā. Nelīdzēja pat tas, ka es lielāko daļu no informācijas biju lasījis iepriekš un te sanāca tikai tāda atkārtošana. Pēc pāris lapaspusēm manas smadzenes vienkārši izslēdzās un nācās lasīt dozēti un lēnām. Tā nu man tā lasīšana ievilkās uz pāris gadiem.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šī ir no tām, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un lasīt neko nezaudējot. Ja patīk populārzinātniskās grāmatas ar milzīgu faktu apjomu, tad iesaku pamēģināt.
Pie šīs grāmatas tiku pārdomājot, ko lasīt garā lidojumā. Gribējās kaut ko vienkāršu un pietiekami saistošu, lai varētu noturēt sevi nomodā visu lidojuma laiku. Tā arī nedrīkstēja būt pārāk gara, jo gribējās pabeigt uzreiz, nevis atstāt puslasītu. Izšķirstījis savas nelasītās populārzinātniskās grāmatas, izvēlējos šo, nopirku elasīklī un ķēros klāt.
Lai tas skartu melnos caurumus vai elementārdaļiņu uzvedību, fiziķi ir pārliecināti, ka vislabākās teorijas ir skaistas, dabiskas un elegantas. Un tieši šie kritēriji ir tie, kuri atšķir labu teoriju no sliktas. Grāmatas autore uzskata, ka tieši šāda kritēriju izvēle ir pie vainas tam, ka nu jau četrdesmit gadus nav atklāts nekas fundamentāls. Ticība skaistajam ir kļuvusi dogmatiska un atrodas pretrunā ar zinātnes objektivitāti. Eksperimenti nav atraduši pierādījumus tādām teorijām, kuras izveidotas balstoties uz skaistumu kā supersimetrija un vienotā lauka teorija. Vēl vairāk – daļa no “tik labas, lai nebūtu patiesība” teorijām nemaz nav eksperimentāli pārbaudāmas.
Atzīšos, ka lasot šo grāmatu, es nebiju labākajā intelektuālajā kondīcijā, vīnu deva pa velti, cik grib, regulāri kratīja gaisa bedrēs un priekšā sēdošais hominīds uzvedās tik interesanti, ka bija jāsadala uzmanība ar tā novērošanu. Taču ēdot, dzerot un snauduļojot, es šo grāmatu pievārēju.
Uzreiz jāsaka, ka autore neskopojas ar sāls rīvēšanu brūcēs. Noraujas pilnīgi visi kopš Higsa bozona laikiem, kurš jau ar sen kā bija paredzēts, nekas jauns nav atklāts. Zinātnieki ar entuziasmu metas tērēt miljardus jauna paātrinātāja būvei, tai pat laikā aizmirstot atbildēt uz jautājumu – priekš kam? Kādu teoriju apstiprinās jaunais mega ūber paātrinātājs? Patiesībā jau esošais pierādīja to, ka kaut kas ar esošo standarta modeli nav īsti lāgā, supersimetrijām vajadzēja izlīst gaismā. Jāatzīst, ka šo sadaļu es ne pārāk labi uztvēru, bet ideja bija, ka nevar bezgalīgi visas problēmas nobāzt augstākas enerģijas līmeņos cerībā, ka ar laiku viss būs kārtībā. Ir laiks atteikties no teorijas skaistuma kā tās iespējamā patiesuma kritērija. Iespējams, ka pasaulē ne visas lietas var aprakstīt ar vienkāršiem vienādojumiem, iespējams, ka patiesībā tur vajag simts vienādojumus un tā nudien nestrādā kā smuki noregulēts pulkstenis, bet drīzāk ir galīga miskaste, kur katrs var būt par sevi. Taču kopējā tendence ir tāda – tā ir viss ir smuki un vienkārši. Skaidra lieta, ka vienkārši aplikt nav nekāda lielā māksla, tādēļ autore cenšas būt konstruktīva.
Daļa no grāmatas ir intervijas ar zinātnes pasaules spīdekļiem, arī viņi lielākoties atzīst, ka skaistums nav nekāds kritērijs, un gods kas gods autorei, viņa atstāsta arī to, kādēļ viņi viņai nepiekrīt. Autore ir atradusi arī galveno iemeslu, kādēļ zinātne vairāk ieciklējās uz skaistām, bet nepārbaudāmām teorijām, nevis cenšas aizrakties problēmai līdz saknei. Galvenais vaininieks ir nauda, neviens negrasās maksāt, neredzot rezultātu, tādēļ nabaga zinātnieks dabūjis grantu ir spiest kaut ko atrādīt, kaut vai elektrona modeli sešdimensionālajā telpā, galvenais, lai būtu publikācija. Rezultātā ir daudzas teorijas un pat velk uz to, ka teorētiķi grib atrauties no eksperimentālistiem, sak, kādēļ teorijai būtu jābūt pierādāmai, ja tā strādā teorētiski un ir skaista?
Jāsaka uzreiz, ja neinteresē mūsdienu fizikas tendencies, standartmodeļi, kvantu fizika un visādas stīgu teorijas, tad, iespējams, visa grāmata šķitīs viena ķīniešu ābece. Iespējams, būs grūti saprast, par ko īsti ir kašķis un kas tur slikts, ka smuka teorija tiek uzskatīta par pareizu. Redzam arī, ka autore īstenībā vēršas pie saviem kolēģiem fiziķiem, tai pat laikā cenšoties problēmu pavēstīt arī plašākai publikai. 9 no 10 ballēm.
Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.
Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.
Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.
Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.
Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.
Šo grāmatu savulaik nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā. Pablandījies gar plauktiem, konstatēju, ka ir bijis populārzinātnisko grāmatu pievedums, un īpaši neiedziļinoties paņēmu visu, kas man vēl nebija. Domāju, ka noderēs brīdī, kad man uznāks vēlme izglītoties. Nebija jau tā, ka man nebūtu grāmatas par sauli, bet tādu lietu nekad nevar būt par daudz.
Cilvēkiem, kas pamatskolā nav stundās gulējuši, ir zināms, kas Saules kodols ir 15’000’000 grādu karsts, tā atrodas aptuveni 150’000’000 kilometru tālu, ir 110 reizes platāka par Zemi un tās atmosfēra ir tik liela, ka Zemes orbīta atrodas tās iekšienē. Ja esi pavisam slīpēts, tad zināsi arī, ka vidēji fotonam, kurš radies Saules kodoltermiskajā reakcijā, vidēji paiet 170’000 gadu, līdz tas tiek ārā no turienes. Šī grāmata ir sarakstīta, lai lasītājam izskaidrotu, kā šie un vēl daudzi citi fakti ir atklāti un pierādīti.
Šeit pilnīgi prasās pavaidēt par cilvēkiem, kuri paši neko nesaprot, bet viņiem ir savas alternatīvās teorijas. Lielākoties viņiem nav ne nojausmas, kā zinātnieki ir tikuši līdz šiem faktiem un, ka, ja pašiem ir laiks un vēlme, lielāko daļu var pārbaudīt pašu spēkiem. Aiz katra cipara slēpjas eksperiments, kas 90% gadījumu ir pavisam vienkāršs, un tā datu interpretācija neprasa vairāk smadzeņu kā tējkannas ieslēgšana. Šī grāmata var kalpot kā viens no ķieģelīšiem, no kuriem būvēt savu sapratni par pasaules kopsakarībām.
Šajā grāmatā ir atrodama diezgan detalizēta Saules izpētes vēsture. Sākot no laikiem, kad cilvēki uz to skatījās ar acīm un beidzot ar specializētām kosmiskajām zondēm, kas novēro sauli visu laiku, dažādos spektros. Saule nemaz vēl nav atklājusi visus savus noslēpumus, kaut vai tie paši saules cikli, standarta vienpadsmit gadi šķiet ir tikai viens no daudziem, bet par pārējiem vēl nav īstas skaidrības. Taču sākās viss ar Saules plankumiem.
Man šī grāmata šķita nedaudz par vieglu, autore daudzas lietas bija mēģinājusi izskaidrot vienkāršos vārdos ar analoģijām, bet dažās vietās tas īsti nenostrādāja. Man, lasot par Saules magnētisko lauku, viss galvā pamatīgi saputrojās tā, ka nācās ņemt nedaudz akadēmiskāku darbu, lai visu saliktu atpakaļ pa plauktiņiem. Savukārt nodaļā par Saules uzliesmojumiem man gribējās aizrādīt autorei, ka viņa pārlieku optimistiski skatās uz mūsdienu elektrotīklu būtību un aizmirst pieminēt vēl kaudzi ar citiem faktoriem.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, pirmās nodaļas ir ļoti labi sarakstītas, bet uz beigām autore ir izšāvusi visu pulveri un interesantākos faktus tā, ka nākas pievērsties pašas dzīvei, un šāda lieta man populārzinātniskajās grāmatās reti kad patīk. Ja vēlies uzzināt par Sauli pamatlietas, tad šī ir laba grāmata, ar kuru sākt, ne pārāk tehniska, taču pietiekami visaptveroša.
Vispār jau ir ļoti, ļoti grūti paiet garām grāmatai ar šādu nosaukumu. Kādu dienu biju nokāpis Jāņa Rozes grāmatnīcas pagrabstāvā un ieraudzīju šo grāmatu. Autoram, neskatoties uz to, ka regulāri sekoju viņa jaunumiem, atkal bija izdevies izdot grāmatu, kuru es biju palaidis garām. Nevar teikt, ka man ar viņa grāmatām būtu labas attiecības. Lielākoties tā esmu novērtējis visnotaļ viduvēji, jo viņam reizēm pietrūkst pacietības visu izskaidrot līdz galam. Taču katrā no viņa grāmatām ir atrodamas pāris nodaļas, kuras atsver visu. Cerot uz šādu nodaļu, grāmatu nopirku.
Matemātika jau no Babilonas laikiem ir bijusi astronomijas un kosmoloģijas dzinējspēks. Balstoties uz Keplera darbu, Ņūtons radīja savu gravitācijas teoriju. Taču arī tā nebija precīza, un divus gadsimtus vēlāk, novērojot planētu orbītu neatbilstību aprēķiniem, Einšteins iedvesmojās savas Vispārējās Relativitātes teorijai. Pirms astoņdesmit gadiem tika atklāts, ka Visums izplešas, un tas radīja Lielā sprādziena teoriju, vēlāk tam klāt pievienojās inflācija, tumšā matērija un tumšā enerģija. Un visiem šiem atklājumiem apakšā slēpjas matemātika un matemātiskie modeļi.
Katru reizi, kad es kādā populārzinātniskajā grāmatā izlasu par to, ka pēc miljards gadiem Jupiters būs izmetis Zemi no orbītas un aiztrieks to vai nu uz sauli vai uz atklātu kosmosu, man ir radies jautājums, kā viņi to paveic? Teorētiski es saprotu, atrisinām vienādojumu sistēmu kvadriljons reizes un gatavs! Taču ir tāda lieta, ka kļūdas sākotnējos datos, kas akumulējas pēc katras iterācijas, nemaz nerunājot par vairāk nekā divu ķermeņu savstarpējo dinamiku, kura jau ir haosa teorijas lauciņā. Autors mani pārliecināja, ka var- galvenais vajag vienkāršot, jo citādi nepietiks nekādas datoru jaudas. Taču analizējot rezultātu pēc būtības, ir jāņem vērā arī visi vienkāršojumi. Un te bieži tiek grēkots, šīs novienkāršotās lietas reti kad tiek pastāstītas.
Piemēram, Mēness rašanās simulācijas. Sākot no pārtveršanas līdz Theias hipotēzei ir balstītas uz vienkāršotiem matemātiskiem modeļiem, kuriem mainot bāzes parametrus mēģina iegūt situāciju, kura atbilstu mūsdienu Zemes Mēness sistēmai. Tā kā nav iespējams simulēt katru daļiņu, kas radusies protozemei saduroties ar kādu citu protoplanētu, tad tiek simulēts tikai neliels daudzums, pieņemot, ka kopējā dinamika no tā nemainās un, lai padarītu lietu vēl vienkāršāku, tad trīsdimensiju telpas vietā tiek ņemta divdimensiju un tā tālāk. Tādēļ nav ko brīnīties, ka pieaugot datoru jaudām mainās arī teorijas un aprēķinu rezultāti.
Šoreiz nodaļa, kuras dēļ bija vērts pirkt grāmatu, bija veltīta Starpplanētu Lielceļiem jeb trajektorijām, ar kuru palīdzību ar minimālu enerģijas daudzumu var aizceļot uz jebkuru Saules sistēmas objektu. Viss, kas vajadzīgs ir jaudīgs dators un spēja saprast, ka reizēm labāk ir nedoties pa taisno, bet izmantot planētu palīdzību. Daudz tiek stāstīts par Lagranža punktiem, par to cik viegli tur ir mainīt orbītu, piesaukti piemēri no dzīves. Viss, kas ir vajadzīgs, ir precizitāte.
Beigās tiek uzbraukts inflācijas modelim, autors iedziļinājies jautājumā un ir izvilcis tā matemātiskās nepilnības, apšaubījis daudzus pamatpieņēmumus. Pats gan vaļsirdīgi atzīstas, ka, iespējams, viņam nav taisnība, bet matemātiku šeit vajadzētu pieslīpēt. Izrādās, ka arī Reliktā starojuma modelis īsti neatbilst novērotajam, bet zinātnē tāpat kā visās citās nozarēs ir neliela inerce un nav lielas vēlmes atmest puslīdz strādājošu modeli, lai pārmestos uz kaut ko jaunu.
Kā kronis visam bija autora argumenti par to, kādēļ tumšā matērija visticamāk ir fikcija, jo tās pamatpieņēmums, ka zvaigznes neriņķo ap galaktikas centru kā prognozēts un tādēļ ir jāpastāv tumšās matērijas mākonim, kurš kā halo apņem visu galaktiku, tādējādi mainot matērijas sadalījumu galaktikā un izskaidrojot zvaigžņu dīvaino kustību. Āķis ir tajā, ka šāds halo neko neizskaidro.
Ja interesē astronomija un kosmoloģija, ja vēlies zināt, kā viņi to visu ir aprēķinājuši, tad noteikti lasiet! Varbūt šī grāmata nav tik saistošā valodā kā darbi, kuri radīti kopā ar Teriju Prečetu, te nav daudz matemātisku vienādojumu un vairāk autors ir pievērsies tieši fizikai. Lielākoties lietas tiek pasniegtas kā gatavi fakti un paģērē no lasītāja nelielas priekšzināšanas. Vietām autora vēstures zināšanas nav pietiekoši dziļas, lai nepielaistu muļķīgas kļūdas. Taču tas viss ir sīkums salīdzinot ar tēmām, kuras autors apskata. Ne viss, ko lasām, ir atklāts līdz galam un neapstrīdami, ir vēl daudz vietas diskusijām. Lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet, nenožēlosiet, es pusaudža gados būtu dvēseli apmainījis pret šo grāmatu!
Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.
Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.
Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.
Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.
Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.
Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.
Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.
Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.
Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.
Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.
Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?
Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.
Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.
Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.
Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.
Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .
Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.
Atrast labu populārzinātnisku grāmatu nav nemaz tik viegls darbs, kā sākumā varētu šķist. Man ar šo lietu vienmēr ir bijušas problēmas. Viens no risinājumiem ir pirkt visas pēc kārtas, un tad lasot apjaust, vai nauda labi iztērēta. Taču reizi gadā ir kāds pasākums, kurš garantēti norāda uz sešām labām populārzinātniskajām grāmatām. Tas ir ikgadējais Royal Society Science Books Prize, kuru katru gadu sauc savādāk, bet ideja nemainās, speciāla žūrija izvēlas labākās populārzinātniskās grāmatas. Šī grāmata nāk no 2016. gada finālā tikušo grāmatu saraksta.
Reti kurš vairs atceras, ka aizpērnā gadsimta beigās un pērnā gadsimta sākumā pasaules astronomi meklēja planētu Vulkānu. Vulkānam teorētiski pienācās atrasties orbītā starp Sauli un Merkuru. Tikai tas varēja izskaidrot Merkura orbītas īpatnības. Izrādījās, ka Merkura orbītas novirzes no aprēķiniem izskaidrojums prasa pavisam citu skatījumu uz mūsu telplaiku. Šis izskaidrojums slēpjas Vispārīgajā relativitātes teorijā.
Par Vulkāna teoriju es uzzināju jau desmit gadu vecumā. Lasīju padomju populārzinātniskās grāmatas, un tur šī lieta bija pieminēta. Vēlāk laiku pa laikam saskāros ar šīs noslēpumainās pieminēšanu pāris grāmatos. Taču neko vairāk kā pāris rindkopas par šo tēmu vienuviet nenācās lasīt. Tad ar laiku interese pieklusa un parādījās tikai brīdī, kad izlasīju šīs grāmatas nosaukumu. Izrādās, ka es visu laiku esmu vēlējies izlasīt grāmatu par šo tēmu. Atverot grāmatu, iedomājos, ka nu tik būs, pustraki matemātiķi, kas visu mūžu veltījuši orbītu kalkulācijām, amatieri astronomi, kuri savos teleskopos redz vairāk nekā tur ir patiesībā, un konspirāciju teoriju piekritēji, kas uz horoskopu, kurš neņem vērā Vulkāna ietekmi uz Jupiteru, nemaz neskatās.
Jāatzīst, ka iespējams ne tik krāšņi kā manā prātā, bet daļēji šis vis te ir atrodams. Sākās viss ar Urāna atklāšanu. Lai ar’ bija tādi, kas vēlējās, lai šo jauno planētu sauktu par Džordžu, beigās uzvarēja Urāns. Un tad, balstoties uz Ņūtona trīs likumiem, tika atklāts Neptūns. Šī planēta bija nepieciešama, lai izskaidrotu dīvainības Urāna orbītā. Un tad uz to brīdi palika tikai viena planēta, kuras orbītu pilnībā nevarēja izskaidrot. Novērotās orbītas atšķirība no aprēķinātās bija niecīga, taču aizvien precīzāki novērojumi un aprēķini nespēja sastiķēties kopā. Tādēļ radās ideja par Vulkānu. Mazu planētu, kas riņķo tik tuvu Saulei, ka reāli ir novērojam tikai tās tranzīta laikā. Neviens viņu nebija redzējis, taču formulas norādīja vietu, kur tai jāatrodas. Matemātika jau reiz bija uzvarējusi, kādēļ gan tas nevarētu atkārtoties.
Šī grāmata nav tikai par Vulkānu, tā pie reizes ir arī liecība tam, kā cilvēki gadsimta gaitā uzlaboja savas zināšanas par debesu ķermeņu mehāniku. Par novērošanas instrumentu un matemātikas metožu attīstību. Par veco teoriju uzlabošanu un to, kā galu gala Einšteins piedabūja to, ka Saules sistēmā visas orbītu dīvainības tiek izskaidrotas. Pat mūsdienās sistēmā ar daudziem ķermeņiem orbītu izskaitļošana nav triviāls darbs, bet savulaik cilvēki visus aprēķinus veica uz papīra, un arī novērojumi nebija ne tie precīzākie. Var tikai nobrīnīties par atsevišķu indivīdu uzcītību un vēlmi veltīt šim procesam daļu no savas dzīves. Autors nodaļu pa nodaļai parāda kā zinātniskā teorija evolucionē uz aizvien precīzāko objektīvās realitātes aprakstu. Katra jauna teorija prasa papildus pierādījumus, un Vispārīgās Relativitātes Teorijas viens no tādiem bija Merkura orbītas novirze.
Taču arī daļa par Vulkānu un tā meklētājiem ir izcila. Tā labi ilustrē entuziasmu, vēlmi atklāt jaunu planētu, instrumentu robežas un godkārību. Šis kopums deva “rezultātu” – Vulkānu novēroja daudzas reizes, bija pat brīdis, kad kāds novērotājs tika atzīts par Vulkāna atklājēju. Taču kritiķi vienmēr atrada kļūdas aprēķinos un novērojumos, ar laiku ideja par Vulkānu pierima un beigās izplēnēja pavisam.
Lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi rūdīts populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad aptuveni 70% nesniegs nekā jauna, būs parastais stāsts no Ņūtona līdz Einšteinam planētu mehānikas kontekstā. Taču Vulkāna daļa ir tā vērta, lai šo grāmatu izlasītu. Cilvēkam, kurš ar šāda tipa grāmatām ir uz Jūs, šī dos ļoti labu ieskatu astronomijā, Ņūtona mehānikā un Einšteina relativitātes teorijā. Iesaku!
Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.
Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.
Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.
Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.
Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.
Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.
Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.
Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.
Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.
Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.
Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).
Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.
