Atlas of Remote Islands by Judith Schalansky

Nesen izlasīju vienu grāmatu par kartēm “Off the map”, kad biju viņu goodreads pareizi iegrāmatojis, man tika piedāvāts izlasīt arī šo grāmatu. Kartes ir mana vājība, nav tā, ka es būtu dikti uz viņām kritis, bet no atvērta atlanta mani ir grūti dabūt prom. Ja zina, ko ar viņām darīt, tad var iegūt daudz informācijas. Joka pēc papētīju arī šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag un vajag tūlīt. Līdz tūlītam gan bija jāpaciešas trīs nedēļas, jo bookdepository pēdējā laikā izmanto gliemežu pastu, taču pēc saņemšanas izlasīju es viņu divos vakaros.

Uz pasaules joprojām ir daudzas vietas, kas lielākoties ir nezināmas, tādas, uz kurām tikai daži cilvēki ir spēruši savu kāju, ir tādas, kuras ir apdzīvotas, taču atrodas tik tālu no pārējās pasaules, ka nevienam nerūp līdz turienei aizdoties. Taču visnomaļākās ir salas, tās ir kā mazi atsevišķi kontinenti, kurus no pārējās pasaules šķir lieli attālumi. Viņas nav tūrisma ceļvežos, jo tajās nav ko redzēt un apmeklēt. Doties apskatīt klinti okeānā spēj atļauties tikai retais. Autore, izmantojot vēstures datus un zinātnisko ekspedīciju atskaites, mēģina lasītājam uzburt nelielu ainu par katru no šīm piecdesmit salām, sākot ar attālumiem līdz tuvākai sauszemei un beidzot ar smalki detalizētu karti.

Sākšu ar to, ka šo grāmatu nopirku vienkārši tādēļ, ka viņa ir skaista. Kartes pašas par sevi vienmēr ir skaistas, bet šai bija nostrādāts noformējums – gan krāsu salikums, gan fonts. Domāju, ka pat ja iekšā būs sarakstīts pilnīgs sviests, es tik un tā būšu ieguvējs, jo man būs veselas piecdesmit dīvainu un nomaļu vietu kartes. Kāda ir jēga no šīm kartēm tautsaimniecībā, tas gan ir pavisam cits jautājums. Vienu vārdu sakot, biju sajūsmā par grāmatas izpildījumu vien.

Taču jāpiezīmē, ka stāsti par pašām salām nudien nav peļami. Var uzzināt gan par tālu salu Pingelap, kurā praktiski visi iedzīvotāji neatšķir krāsas, reiz gandrīz visi izmiruši, un kādam palicējam ir bijis samaitāts gēns. Par Tikopia salu, kura var uzturēt tikai 1’200 iedzīvotājus, kur nevēlamos bērnus atstāj nomirt, un bada gados vecākie iedzīvotāji un jaunākie bērni kāpj laivās, lai dotos okeānā uz neatgriešanos. Par salām, kuras apciemo tikai putni un valzirgi, kurās reiz ir bijušas vaļu ķērāju bāzes, bet nu jau desmitiem gadu neviens vairs nedzīvo. Par salām, uz kurām nedzīvo pat metrologi meteorologi. Par salām, kuras tagad kalpo kā militārās bāzes. Par Pitkērnu, kur praktiski visi iedzīvotāji tiek vainoti pedofilijā. Šajā ziņā salām ir dažādas un daudzveidīgas vēstures.

Ja par faktoloģiskām lietām piesieties ir grūti, tad daži salu stāsti man raisīja aizdomas, piemēram, par vīrieti, kurš no bērnības runāja nesaprotamā valodā līdz satika kādu sievieti, kura arī runāja šajā valodā, un izrādījās, ka ir sala, kurā runā šajā valodā. Tas izklausījās pēc pasakas atstāsta. Tomēr pret pārējiem 49 stāstiem man iebildumi neradās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, skaista grāmata, kuru var gan palasīt, gan papētīt. Var nelasīt visu vienā vakarā, bet lēnā garā. Var nelasīt vispār, bet vienkārši pētīt kartes. Nav jau tā, ka uz visām pieminētajām salām nav vērts braukt, Lieldienu salu es labprāt apmeklētu, bet ceļojumam uz arktiskajām un antarktiskajām salām nudien mani būtu grūti piedabūt. Iesaku izlasīt visiem, kurus atlasi neatstāj vienaldzīgus. Uzzināsiet daudz jauna par nezināmām vietām.

Off the Map: Lost Spaces, Invisible Cities, Forgotten Islands, Feral Places and What They Tell Us About the World by Alastair Bonnett

Šo grāmatu man atveda no Briseles grāmatveikala. Man nez kādēļ šķita, ka būs ļoti labs lasāmais, un pēc nosaukuma vien gribējās uzreiz izlasīt. Taču plauktā viņa nogulēja veselu pusgadu. Ne visām grāmatām manos grāmatu plauktos ir tā laime tapt izlasītām uzreiz, lielai daļai nav cerību pat pēc pusgada.

Šķiet, ka mūsdienu pasaulē, kur katrs zemes kvadrātmetrs tiek nofiksēts ar satelītiem vismaz reizi nedēļā, tad tādu apslēptu vietu nemaz nav daudz palikušas. Autors ir pielicis visas pūles, lai parādītu, ka ne viss ir ielikts atlantos izpētīts, un uz zemes vēl ir pietiekoši daudz nedokumentētu un interesantu vietu, kuras nebūt nav pieejamas katram tūristam.

Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, kas veltīti kādai dīvainai pasaules vietai, kuru atlantā ir grūti ieraudzīt un pat ieraugot saprast tās dīvainumu. Sākumā ir vislabākais stāsts par Sandy island, kādu salu, kura ir atrodama gan Google Earth un daudzās kartēs, taču dabā tur ir tikai okeāns. Izrādās, ka Google arī visus datus ņem no satelītiem, bet daļu ģenerē no dažādām kartēm. Un tā sākas klejojumi pa visu pasauli, tiek apskatīti dažādi anklāvi un anklāvi anklāvos. Robežas, kuras realitātē pastāv tikai kartē, dabā viss ir pavisam savādāk. Autors nesmādē arī prātošanu par zemes pleķīšiem, kurus norobežo automaģistrāļu barjeras, kuros nenotiek nekas un, kuri neparādās nevienā kartē. Par dažādiem zemes pārpalikumiem pēc pilsētbūvniecības, kuri pieder savdabīgiem kolekcionāriem, un kuriem nav iespējams piekļūt. Ir arī padomjlaiku slēgtās pilsētas un pilsētas, kuras pamestas pēc dabas katastrofām. Propogandas pilsētas Ziemeļkorejā un tukšās Ķīnas pilsētas, kurās nav iedzīvotāju.

Šķiet jau visnotaļ interesanta izlase, un daļa no stāstiem patiešām ir interesanti. Taču lielākoties autors ir aizrāvies ar internetā salasītu faktu izklāstīšanu. Vietām es viņu pieķēru stāstām nepatiesību vai atgremojot pilsētas leģendas. Līdz ar to man nav diez ko lielas uzticības par autora stāstīto citos stāstos. Tādēļ, ja kaut ko no šajā grāmatā izlasītā vēlies stāstīt tālāk, tad vēlams būtu atrast apstiprinājumus faktiem kādā nopietnākā avotā par diskusiju forumu internetā.

Kā jau visas sīko stāstiņu grāmatas, arī šīs lasīšanas process mani nogurdināja. No vienas puses daudz vietu un daudz informācijas. No otras puses informācija nav diez ko uzticama un vietām teiktais ir man kaut kas pavisam jauns un grūti pārbaudāms. Tēmas un ģeogrāfiskās vietas ātri mainās, un nav viegli izsekot visam līdzi. Šī ir no grāmatām, kuras lasīšanu ideālā pasaulē vajadzētu izstiept mēneša garumā, katru dienu pa vienam stāstam, tā lai nenogurtu no grāmatas, lai izlasīto atcerētos, un daļa no stāstiem nešķistu neinteresanti.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja ir interese par ceļošanu un to, kā cilvēki dzīvo citur, tad iesaku palasīties. Dažas vietas ir ļoti interesantas, piemēram, par kruīza kuģi “The World”, kurā var nopirkt kajīti un, ja esi pietiekoši bagāts, ceļot tajā visu mūžu neizejot no mājas.

Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš

Par šo grāmatu es izlasīju Sibillas blogā, man uzreiz bija skaidrs, ka šī ir grāmata, kuru obligāti vajag izlasīt arī man. Šo to par Latvijas dabas pētniecību es esmu dzirdējis, un Gunta Eniņa vārds man asociējas ar vienu no lielākajiem Latvijas dabas bagātību apzinātājiem. Lasītas viņa grāmatas un publikācijas. Tādēļ pie pirmās iespējas grāmatu iegādājos un lasīšanu sāku uzreiz.

Nezināmā Latvija. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Guntis Eniņš šajā grāmatā rāda Latviju tās skaistumā un bagātībā. Vēstures elpa un dabas spēks ir radījis vietas, kas liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Grāmatai ir sešas nodaļas – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un Alas, Kalni, Koki, Vēji un Zibeņi. Uzreiz ir saprotams, ka lasītājs uzzinās no visa kā vissvarīgāko. Autors savā ievadvārdā lasītāju brīdina, te nav vērts gaidīt tabulas ar izmēriem un sausu faktu apkopojumu. Viņš piedāvā ko vairāk, palūkoties uz grāmatā apskatītajiem objektiem caur saviem piedzīvojumiem. Un tā arī ir, katrs jau var izmantojot mūsdienu iespējas sastādīt Latvijas ezeru sarakstu, bet ne katrs būs visus viņus apmeklējis, mērījis un klausījies apkārtējo iedzīvotāju stāstus par tiem. Autors ir kritisks pret mūsdienu attieksmi pret dabas objektiem. Var just, ka viņu tracina fakts, ka dažādu dabas liegumu dēļ atbildīgās institūcijas iet visvienkāršāko ceļu – ļaut, lai viss ieaug mežā. Tas samazina dabas ainaviskumu un daudzveidību. Kas ir pozitīvi, autors nenodarbojas tikai ar rūkšanu, bet bieži vien sava stāsta beigās dod savus ieteikumus ko un kā vajadzētu attiecīgajā objektā uzlabot, kā labiekārtot. Cerams, ka šie ieteikumi atradīs dzirdīgas ausis, un Latvija kopumā kļūs skaistāka.

Bez autora stāstījuma, kas vietām ir apgaroti dzejisks, vietām ironisks un vietām pat nosodošs pret dabas objektu apsaimniekotāju neizdarībām, te ir atrodamas arī daudzas krāšņas fotogrāfijas no autora arhīviem, kas ļauj salīdzināt konkrētos dabas objektus laika ritumā. Bildes ir kvalitatīvas un lielākoties arī skaistas. Šīs fotogrāfijas lasot rada vēlmi saņemties un aizdoties apskatīt aprakstīto vietu arī pašam.

Papildus personiskajiem piedzīvojumiem un fotogrāfijām autors ir daudz pielicis pūles, lai iegūtu informāciju no vietējiem ļaudīm. Skaidra lieta, ka zem katra lielāka akmens un dīvaināka koka zviedri ir rakuši naudu. Cilvēki tam tic vēl šobaltdien, un melnie arheologi šīs leģendu vietas cītīgi pārrakņājot. Velns Latvijas ģeoloģijā ir devis vairāk nekā visi ledus laikmeti. Viņš ir bēris kalnus, sprostojis upes un nodarbojies ar visām citām ģeķībām. Nerunāsim nemaz par laiku, kad ezeri vēl lidoja pa gaisu, cik sapratu no autora teikām, tajos laikos visprātīgākais ir bijis turēt muti ciet un runāt tikai kalna galā. Reizēm gan nedaudz nepatika, ka viena un tā pati teika ar nelielām izmaiņām tika atstāstīta pāris reizes. Dažos no stāstiem autors ir atvēzējies uz toponīmu analizēšanu, un tā ir visnotaļ interesanta lieta.

Izlasot šo grāmatu nevar nepieminēt Latviešu rakstu zīmes. Ja lasām viedu cilvēku viedokļus, tad ir skaidrs, ka latvieši jau akmens laikmetā ir bijusi supercivilizācija, kura droši vien iekarojusi arī kosmosu. Taču patiesība ir diezgan vienkārša, lai ar’ laikos, kad Ēģiptē būvēja piramīdas, Latvijas teritorijā jau pāris gadus tūkstošus dzīvoja cilvēki, viņi pēc sevis neko īpaši monumentālu nav atstājuši. No rakstu zīmēm ir daži labas ieskrāpētas alu sienās, kuru precīza interpretācija, cik noprotu, ir laika jautājums. Toties Latvija ir bagātīgi piesārņota ar viltus rūnu un krusta akmeņiem, kurus pasūtījuši gan uzņēmīgi vācu muižnieki, gan parasti cilvēki, kuri alkst nedaudz slavas.

Ja jāizvēlas mīļākā nodaļa, tad tā noteikti bija par alām. Braukājot pa pasauli, es vienmēr cenšos apmeklēt alas. Tās parasti ir kilometriem garas, pilnas ar stalaktītiem, stalagmītiem, citās ir ledus, sikspārņi vai luminiscējoši organismi. Bet, kas man nāk prātā domājot par Latvijas alām? Gūtmaņala – manuprāt smilšakmenī izveidojusies niša nevis ala. Grāmata pārsteidza ar to, ka Latvijā ar alām nemaz tik knapi nav. Jā, iespējams, ka mūsu dolomītos neatradīsies daudzkilometrīgi milzeņi, kurus var apmeklēt cilvēki. Lai gan Ūdeņiem veltītā nodaļa par zūdošiem ezeriem dod mājienus, ka ja mums būtu žaunas, iespējams, pazemes ūdeņos mēs šo to pamatīgu varētu atrast. Latvijas alu vājā vieta ir to salīdzinoši īsais mūžs pāris gadu tūkstoši maksimums desmit tūkstoši. Tās bieži izposta tie paši dabas procesi, kas alas radījuši. Mūsdienās cilvēks ar ieliek savu artavu, un tādēļ alas pamazām degradējas. Taču autoram ir idejas kā ar to pašu mazumiņu, kas mums ir mēs varētu padarīt alas tūristiem skatāmākas un saglabāt tās ilgāk. Es esmu tikai par aizbirušu alu attīrīšanu un to veidojošo avotu iztīrīšanu. Nevienam no tā gabals nenokristu, bet alas būtu daudz pievilcīgākas.

Lieka, manuprāt, bija Vēju un Zibeņu nodaļa. Ja par vietējo tornado vēl man iebildumu nav, tad lodveida zibens stāsts bija visnotaļ nekonkrēts un lāga neiederējās pārējās grāmatas kontekstā, vismaz pēc stila noteikti. Ja grāmatu pēc kāda laika pārizdotu, tad būtu arī jauki izlabot kļūdu pie Alauksta informācijas, citādi pēc grāmatas sanāk, ka ezers ir 4,8 m garš un 2,45 km plats. Sanāk tāds pagarš grāvis, lai gan uz bildes atainots kaut kas pavisam cits.

Lieku 10 no 10 ballēm. Autoram viennozīmīgi piemīt spēja aizraut ar savu tēvzemes mīlestību. Viņš spēj interesanti pastāstīt par dažādu Latvijas vietu vēsturi. Neliekot uzsvaru uz standarta informāciju, bet pastāstot par tām savu personīgo stāstu. Šī grāmata noteikti ir jāizlasa katram, silti iesaku!

Uz musonu krastiem by Arturs Lielais

Nesen MsMarii savā blogā atminējās senos laikus, kad latviski lasīšanai pieejamas bija tikai trīs nopietnas grāmatu sērijas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” bija viena no tām. Manā bērnībā šīm grāmatām bija nozīmīga vieta. Neteikšu, ka esmu izlasījis visas grāmatas, bet lielu daļu gan. Tādēļ nesen vienkārši nevarēju paiet garām šai grāmatai un atstāt to neizlasītu. Galu galā Arturs Lielais manā bērna prātā vienmēr skaitījās nopietns piedzīvojumu un vēstures aprakstītājs.

Grāmatas centrālais temats ir Portugāle, lielie ģeogrāfiskie atklājumi un jauno zemju kolonizēšana. Portugāles uzplaukums bija 15. Un 16. gadsimtā, tad viņa no diezgan nomaļas valstiņas pacēlās pavisam jaunā līmenī. Portugāles valdnieku apsēstība ar Āfrikas krastu izpēti un Indijas meklēšanu beidzot vainagojās ar panākumiem. Izveidojās jauni tirdzniecības ceļi, kas ļāva apiet Vidusjūras baseinu, arābus un Venēciju. Galvenās apskatītās vēsturiskās personas ir Enriki Jūrasbraucējs, Diogu Kāns, Bartolomeu Diašs, Vasko da Gama, Kabrals, Almeida, Albukerks.

Teikšu, kā ir, autora rakstīšanas stils man joprojām patīk. Darba rakstīšanā viņš izmantojis daudzas hronikas un centies pretrunīgo informāciju salikt vienā jaukā bildē. Protams, neiztiek arī bez padomju laika artefaktiem. Laiku pa laikam atrodas pa atsaucēm uz Ļeņina domām par tēmu, Kārļa Marksa šķiru cīņu un buržuāzistisko vēsturnieku divkosību mēģinot attaisnot kolonizatorus un vergturus. Grāmatā parādās arī kāds agrīnais Krievzemes ceļotājs, kurš pablandījies pa Āziju, mēģinot pārdot zirgu. Pasākums nenoliedzami bija nopietns, bet nedaudz izkrita no grāmatas konteksta. Tāpat kā stāsts par Krievzemi kā Eiropas glābēju no mongoļiem. Bet tas tā – nodeva ideoloģijai, un lasīšanu īpaši neietekmē.

Toties paši portugāļi savulaik bijusi viena uzņēmīga tauta. Viņu skaits tad bija aptuveni pusotrs miljons, taču tas netraucēja viņiem gandrīz veselu gadsimtu kontrolēt tirdzniecību ar Āfrikas piekrasti un Indiju. Tajos laikos tehnoloģiju un zināšanu monopols bija viss, kas vajadzīgs. Bija izveidojusies jauna profesionālu kapteiņu un jūrnieku paaudze, kas spēja orientēties svešos ūdeņos, kartogrāfija, kas ļāva pareizi dokumentēt atklātās zemes un, protams, pasakainas peļņas apsolījums, kas būtībā bija šo atklājumu veikšanas galvenais cēlonis. Domāju, ka ja mūsdienās kāds ar līdzīga tipa kuģi dotos braucienā uz Indiju, viņu uzskatītu vai nu par varoni vai arī totālu idiotu, kurš nejēdz izvērtēt pamatriskus.

Tehnoloģiju pārsvars izpaudās arī atklāto zemju pakļaušanā, veselas karaļvalstis varēja pakļaut pārsimts vīru, kas bija apbruņoti ar zobeniem un bombardām. Te visu noteica disciplīna un stratēģija. Nebija jau tā, ka portugāļi uzvarēja visas kaujas, bet pietiekami, lai nospiestu Indijas karaļvalstis uz ceļiem. Un, protams, korupcija, rūpes par paša kabatu. Arī tad godīgs valsts pārvaldnieks bija izdomāts tēls. Tas arī noveda pie Portugāļu varenības izzušanas. Labi, papildus problēmas sagādāja arī masīvs zelta ieplūdums karaļa kasē, inflācija utt. Kaut kas līdzīgs pēc ietekmes uz ekonomiku tam, ko tagad sauc par naftas lāstu mazattīstītajās valstīs.

Grāmatas plusi ir saistošs stāstījums. Autors neieslīgst spekulācijās, bet cenšas atsaukties uz pirmavotiem. Beidzot sapratu ,no kurienes man galvā glabājas daļa no vēsturiskās informācijas, šī autora darbos aprakstītie fakti manā galvā ir iesēdušies dziļāk un vairāk nekā biju domājis.

Mīnuss – komunistiskās ideoloģijas piepīšanas mēģinājumi, feodālās un vergturu iekārtas kritika izraujot to ārpus konteksta, tas ir, salīdzinot to ar mūsdienu pasaules skatījumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jā, mūsdienās ir atrodamas daudz labākas (buržuju) grāmatas par šo tematu, taču tajās diezgan daudz autori mīl aizrauties ar spekulācijām, un saistošs stāstījums arī ir diezgan liels retums. Tā kā Portugāles vēstures izpratnē pēdējo četrdesmit gadu gaitā lielas izmaiņas nav bijušas (vismaz cik es par to zinu), tad grāmata ir lasāma arī mūsdienās.

Strange Maps: An Atlas of Cartographic Curiosities by Frank Jacobs

Nolēmu nedaudz sava laika investēt grāmatās, kuras veltītas kartēm. Nesen izlasīju nedaudz par kartogrāfijas vēsturi, un lai nepārietu uz tīru ģeodēziju un citām lietām, kas saistītas tieši ar kartēšanu, nolēmu izlasīt arī šo grāmatu.

Strange Maps manā grāmatu plauktā stāv jau vairākus gadus. Pirmajā reizē es aprobežojos tikai ar interesantāko karšu aplūkošanu un aprakstiņu izlasīšanu. Tad nāca citas grāmatas, un šī tālāk par pašķirstīšanu nekad tālāk netika. Beidzot arī viņai pienāca kārta, un domāju, ka tas iepriecināja visas manā grāmatu plauktā atrodošās grāmatas, viešot viņās pamatotas cerības tikt izlasītām.

Grāmatas autors ikdienā raksta blogu, no kura tad arī nāk viss grāmatas saturs. Man par laimi es šo blogu nekad lasījis netiku, un tādēļ man viss bija interesanti. Grāmatas uzbūve ir pavisam vienkārša – karte un tai sekojošs vienas vai vairāku lapaspušu aprakstiņš par to, kas tad šajā kartē ir tik dīvains. Kartes ir visdažādākās, lielākoties tās atspoguļo reālo pasauli, bet bieži ir kāda mākslinieka iedomas auglis.

Kā jau tas nākas, pašas interesantākās lietas atrodas grāmatas pirmajās lapaspusēs. Sākumā mums parāda gan seno laiku kartes, gan aizpērnā gadsimta uzskatus par kalnu salīdzinošajiem augstumiem, parāda Kaliforniju kā salu. Vēlāk ir dažādas mākslinieciskas izpausmes, piemēram, visas pasaules pilsētas ar metro apkopotas kartē kā virtuāla vispasaules metro līnijas ar pilsētām kā stacijām. Daudz karšu ir par ASV kartogrāfijas kurioziem, robežu nenoteiktībai, dažādiem štatu anklāviem un mēģinājumu izveidot no ASV kartes varenu ērgli, kas realitātē izskatās pēc baloža.

Kopumā aizraujoša skatām un lasāmviela. Jālasa gan dozēti, lēnā garā citādi iestāsies piesātinājums, un viss apniks. Bet ja nekur neskrien, tad var labi palasīties par visādiem anklāviem anklāvos. Nemaz nezināju, ka pat Beļģijai un Nīderlandei ir anklāvi vienai otrā. Nemaz nav jārunā par Indijas un Bangladešas robežu. Interesanta ir arī Karpatijas Ukrainas valsts karte, ja par to neko nezini, neuztraucies, šī valsts nepastāvēja pat diennakti.

Lasīšanai gan viņa pēc dimensijām nav diez cik parocīga, kā jau atlasam pieklājas. Aizņem daudz vietas, arī daļa no karšu reprodukcijām varētu būt labākas kvalitātes, dažas izskatījās vienkārši pastieptas lielākas ar visiem pikseļiem. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tiešām neparastu karšu atlass, tādu, kuras neviens normālā atlasā iekšā neliks, bet kurām ir ko pavēstīt par mūsu pasauli vai tās vēsturi.

On the Map: A Mind-Expanding Exploration of the Way the World Looks by Simon Garfield

Tā nu sanāk, ka grāmatas, kurās apskata karšu, atlasu un ceļvežu vēsturi, mani interesē. Šo grāmatu nopirku tikai ieraugot vāku vien. Nevarētu teikt, ka manas dienas paiet pētot kartes, tomēr šad tad šai nodarbei laiku atrodu vismaz tik daudz, lai neaizmirstu, kā sauc Zimbabves vai Gambijas galvaspilsētu.

Grāmatas autors ir atvēzējies uz nopietnu pasākumu – izstāstīt lasītājam visu kartogrāfijas vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Sākot ar kartēm, kas saglabājušās no seno grieķu laikiem līdz Skyrim virtuālajai kartei. Jāatzīmē, ka tas viņam ir izdevies visai labi, vismaz pirmajā grāmatas pusē.

Lasītājs var uzzināt, ka kādreiz karte nebija tikai karte, kas parādīja ceļu no punkta A uz punktu B. Kādreiz kartes galvenais uzdevums bija parādīt cilvēkam viņa vietu uz zemes. Rietumu tradīcijās kartes centrā tika likta Jeruzaleme un tad pārējais tika atstāts autoru pašu ziņā. Tika atzīmētas gan eksistējošas, gan izdomātas pilsētas. Ja bija kāda tukša vieta, tur tika iezīmēts kāds radījums vai uzrakstīts informatīvs teksts. Lai gan uzraksts “Šeit dzīvo pūķi” gan nemaz nebija tik populārs, kā varētu šķist. Drosmīgākie atzīmēja kartē pat paradīzi.

Laiki mainījās, un kartogrāfija kļuva daudz nopietnāka, vairs nepietika ar vienkāršu manuāli, kas norādīja, kur kam kartē jāatrodas (izrādās, tāds reiz bijis). Tagad zemes īpašnieki vēlējās zināt precīzi, cik lielas ir viņu zemes un cik jāmaksā nodokļi. Tas radīja papildus problēmu, kā projekciju no lodes uzlikt uz papīra. Ja kāds domā, ka Merkators ar savu projekciju uzvarēja uzreiz, tad viņš maldās, ideju bija desmitiem, no jēdzīgām līdz totāli absurdām.

Interesanta ir arī nodaļa par izdomātajiem atklājumiem. Savulaik dažādi īpaši necimperlīgi kapteiņi labprāt atklājuši simtiem neeksistējošu alu, līču un upju. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā īstenam pasaules pazinējam bija skaidrs, ka Āfriku pa sauszemi nav iespējams šķērsot, jo Āfrikas vidienē atrodas nepārvarama Konga kalnu grēda.

Kādreizējie tūrisma ceļveži arī nebūt nebija tādi, kādus mēs tos pazīstam šodien. Iesākumā tās atzīmēja tikai ceļu ar aptuveno attālumu starp apdzīvotām vietām. Lai rosinātu iztēli un aizpildītu tukšumus, ceļa malā tika uzzīmēti apskates objekti. Tomēr jau diezgan ātri tie ieguva mūsdienās pazīstamo formātu.

Arī pilsētu karšu vēsture ir interesanta. Reiz dominēja gravīras, kas atainoja pilsētu no putna lidojuma perspektīvas. Precizitāte bija uz katra mākslinieka sirdsapziņas. Tomēr ar laiku sāka parādīties pirmās pilsētu kartes. Šajā grāmatā centrā ir Londona, jo, redz, esot bijis laiks, kad nevienam nav bijis ne jausmas, kur kas atrodoties, un tad uzņēmīgi cilvēki sākuši Londonu kartēt. Kas interesanti, lai izvairītos no karšu kopēšanas bez atļaujas, mūsdienu karšu izdevēji joprojām iekļauj pāris izdomātas ielas, kas ļauj atklāt viltojumu.

Izcila grāmata, uz beigām gan krīt sarakstītā kvalitāte, un stāstījums vairs nav tik azartisks kā pirmajās nodaļās. Bet cilvēkiem, kurus interesē kartogrāfijas vēsture gan nopietna, gan nenopietna, iesaku izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

Maphead by Ken Jennings

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā. Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.

The Map That Changed the World: William Smith and the Birth of Modern Geology by Simon Winchester

Katra grāmata, kas sevī kaut nedaudz ietver stāstu par ģeoloģijas vēsturi, obligāti atsauksies uz šo grāmatu. Nenoliegšu, tieši tas mani pamudināja iegādāties un izlasīt šo grāmatu. Domāju, tas nu gan ir viens labs gabals, kurā uzzināšu visu par Viljama Smita dzīves stāstu. Arī autors man nav svešs, ielūkojos blogā un atradu, ka esmu jau izlasījis četras viņa grāmatas, un katru atzinis par labu esam.

Neskatoties uz manu pausto entuziasmu, grāmatu centos sākt lasīt kādas trīs reizes, nu, neuzrunāja mani viņa. Tā kā pašmācītā ģeologa Viljama Smita dzīvesstāsts laikam būtu par īsu vienai grāmatai, tad autors ir izšķīries sadalīt to divās daļās. Viena mums stāsta par Viljama Smita atklājumu nozīmi zinātnes attīstībā, otra par pašu Smitu, viņa dzīvi un karti.

Īsumā, dzīve nemaz tik slikta viņam nebija, naudu pelnīja labi, jo bija izcils profesionālis.Tikai šķērdētājs arī bija liels. Nu gribējās viņam būt vismaz nedaudz līdzīgam aristokrātiem, īrēt ofisu Londonas centrā, un arī kartes izveidošana prasīja lielus naudas resursus. Ja tam visam klāt vēl pieliek citus ģeoloģijas diletantus aristokrātus, amatierus un skauģus, tad tas varētu sagandēt dzīvi ikvienam.

Karte, par kuru mums stāsta grāmata, ir Lielbritānijas ģeoloģisko slāņu attēlojums dažādās krāsās, un cilvēkiem deva ieskatu zemes veidošanās vēsturē. Ļāva pierādīt tādas mūsdienu cilvēkam saprotamas lietas, ka nogulumiežiem ir raksturīgi, ka jaunākie no tiem atrodas virs vecajiem, ka katri no tiem veidojušies noteiktā zemes vēstures periodā un katrā no tiem atrodamas savas unikālas fosilijas.

Kopumā grāmatu vērtēju kā lasāmu, nekas izcils, bet lasīt var. Autori, kas šo izmanto kā referenču avotu visu labāko parasti jau ir pateikuši, gan par viņa nonākšanu parādu cietumā, gan par sievu nimfomāni un par to, ka karte joprojām ir apskatāma Londonā Ģeogrāfu Biedrības telpās. Izrādās, ka jebkurš tu varot ieiet un palūgt karti apskatīt. Tas nevienam netiekot liegts. Domāju, ka nākamā Londonas apmeklējuma laikā izmantošu iespēja apskatīt karti klātienē. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …