The Perfect Theory: A Century of Geniuses and the Battle over General Relativity by Pedro G. Ferreira

Šogad esmu nolēmis pievērsties populārzinātniskajām grāmatām. Janvārī izlasīju To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg, un ir grūti izteikt savu vilšanos. Šajā gadījumā risks bija daudz mazāks, šī grāmata savulaik bija dabūjusi Royal Society Science Book Prize Nominee (2014), un tādas lietas tur par velti nedara.

Lielākā daļa no mums zina slaveno Einšteina relativitātes teoriju un E=mc2 liek pat uz ledusskapjiem, taču lielākoties tas arī ir viss, ar ko mūsu zināšanas aprobežojas. Nemaz nerunāsim par tādiem smalkumiem, ar ko atšķiras speciālā relativitātes teorija no vispārīgās relativitātes teorijas. Viena darbojas inerciālās atskaites sistēmās, otra ir plašāka un apraksta gravitācijas iedarbību un neinerciālu kustību. Bet, par ko īsti ir stāsts – stāsts ir par Vienotā lauka teorijas meklējumu vēsturi. Ja lielāko daļu no spēkiem ir izdevies apvienot, tad ar gravitāciju lietas nekādi nevedas un ir skaidrs, ka kaut kur mūsu visuma izpratnē cilvēcei ir pamatīgi zināsanu robi. Autors mēģina soli pa solim ievest lasītāju mūsdienu fizikas, kvantu fizikas un astrofizikas problēmās.

Domāju, ka cilvēkam, kurš par šo tēmu diez ko nav interesējis, grāmata noteikti radīs daudzas WOW situācijas, taču manā gadījumā tā bija jau zināmu lietu atgremošana. Taču ja atmet kā faktoru cilvēku, kurš to visu lasa jau padsmito reizi tad, var teikt, ka autoram ir izdevies tīri sakarīgs darbs, kur teorija neaizēno zinātniekus. Netiek smādēta viņu personīgās dzīves ietekme uz karjeru, un sižets tādēļ tiek padarīts tīri sprigans. Idejas tiek izklāstītas maksimāli vienkāršā valodā un nepaiet ne simts lapaspuses, kad sāc apjaust, ka ar relativitātes teoriju viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Pēc vēl simts saproti, ka ar tiem melnajiem caurumiem ar viss ir daudz sarežģītāk. Kad panesas tumšā matērija un negatīvā enerģija, teksti, ka ar “aci” varam redzēt vien 4% no visuma, tad vispār sāc aizdomāties par realitāti kā tādu.

Diemžēl autors grāmatu sarakstīja pirms gravitācijas viļņu eksperimentālas atklāšanas, detektēšanas pamatlicēja grūto dzīvi viņš aprakstīja ļoti spilgti. Puisis ļoti cīnījās pret LIGO apgalvojot, ka viņa alumīnija cilindri ir daudz labāki un lētāki. Reizēm gadās, ka cilvēks ambīciju dēļ ir gatavs bāzt koku spieķos, pat ja runa ir par viņa dzīves darbu.

Ja gribi kaut ko gudru par fiziku un kosmoloģiju, bet tai pat laikā vēlies interesantu stāstu un izklāstu tādu, kas nenodedzina smadzenes, tad iesaku šo grāmatu. 9 no 10 ballēm.

The Hunt for Vulcan: . . . And How Albert Einstein Destroyed a Planet, Discovered Relativity, and Deciphered the Universe by Thomas Levenson

Atrast labu populārzinātnisku grāmatu nav nemaz tik viegls darbs, kā sākumā varētu šķist. Man ar šo lietu vienmēr ir bijušas problēmas. Viens no risinājumiem ir pirkt visas pēc kārtas, un tad lasot apjaust, vai nauda labi iztērēta. Taču reizi gadā ir kāds pasākums, kurš garantēti norāda uz sešām labām populārzinātniskajām grāmatām. Tas ir ikgadējais Royal Society Science Books Prize, kuru katru gadu sauc savādāk, bet ideja nemainās, speciāla žūrija izvēlas labākās populārzinātniskās grāmatas. Šī grāmata nāk no 2016. gada finālā tikušo grāmatu saraksta.

Reti kurš vairs atceras, ka aizpērnā gadsimta beigās un pērnā gadsimta sākumā pasaules astronomi meklēja planētu Vulkānu. Vulkānam teorētiski pienācās atrasties orbītā starp Sauli un Merkuru. Tikai tas varēja izskaidrot Merkura orbītas īpatnības. Izrādījās, ka Merkura orbītas novirzes no aprēķiniem izskaidrojums prasa pavisam citu skatījumu uz mūsu telplaiku. Šis izskaidrojums slēpjas Vispārīgajā relativitātes teorijā.

Par Vulkāna teoriju es uzzināju jau desmit gadu vecumā. Lasīju padomju populārzinātniskās grāmatas, un tur šī lieta bija pieminēta. Vēlāk laiku pa laikam saskāros ar šīs noslēpumainās pieminēšanu pāris grāmatos. Taču neko vairāk kā pāris rindkopas par šo tēmu vienuviet nenācās lasīt. Tad ar laiku interese pieklusa un parādījās tikai brīdī, kad izlasīju šīs grāmatas nosaukumu. Izrādās, ka es visu laiku esmu vēlējies izlasīt grāmatu par šo tēmu. Atverot grāmatu, iedomājos, ka nu tik būs, pustraki matemātiķi, kas visu mūžu veltījuši orbītu kalkulācijām, amatieri astronomi, kuri savos teleskopos redz vairāk nekā tur ir patiesībā, un konspirāciju teoriju piekritēji, kas uz horoskopu, kurš neņem vērā Vulkāna ietekmi uz Jupiteru, nemaz neskatās.

Jāatzīst, ka iespējams ne tik krāšņi kā manā prātā, bet daļēji šis vis te ir atrodams. Sākās viss ar Urāna atklāšanu. Lai ar’ bija tādi, kas vēlējās, lai šo jauno planētu sauktu par Džordžu, beigās uzvarēja Urāns. Un tad, balstoties uz Ņūtona trīs likumiem, tika atklāts Neptūns. Šī planēta bija nepieciešama, lai izskaidrotu dīvainības Urāna orbītā. Un tad uz to brīdi palika tikai viena planēta, kuras orbītu pilnībā nevarēja izskaidrot. Novērotās orbītas atšķirība no aprēķinātās bija niecīga, taču aizvien precīzāki novērojumi un aprēķini nespēja sastiķēties kopā. Tādēļ radās ideja par Vulkānu. Mazu planētu, kas riņķo tik tuvu Saulei, ka reāli ir novērojam tikai tās tranzīta laikā. Neviens viņu nebija redzējis, taču formulas norādīja vietu, kur tai jāatrodas. Matemātika jau reiz bija uzvarējusi, kādēļ gan tas nevarētu atkārtoties.

Šī grāmata nav tikai par Vulkānu, tā pie reizes ir arī liecība tam, kā cilvēki gadsimta gaitā uzlaboja savas zināšanas par debesu ķermeņu mehāniku. Par novērošanas instrumentu un matemātikas metožu attīstību. Par veco teoriju uzlabošanu un to, kā galu gala Einšteins piedabūja to, ka Saules sistēmā visas orbītu dīvainības tiek izskaidrotas. Pat mūsdienās sistēmā ar daudziem ķermeņiem orbītu izskaitļošana nav triviāls darbs, bet savulaik cilvēki visus aprēķinus veica uz papīra, un arī novērojumi nebija ne tie precīzākie. Var tikai nobrīnīties par atsevišķu indivīdu uzcītību un vēlmi veltīt šim procesam daļu no savas dzīves. Autors nodaļu pa nodaļai parāda kā zinātniskā teorija evolucionē uz aizvien precīzāko objektīvās realitātes aprakstu. Katra jauna teorija prasa papildus pierādījumus, un Vispārīgās Relativitātes Teorijas viens no tādiem bija Merkura orbītas novirze.

Taču arī daļa par Vulkānu un tā meklētājiem ir izcila. Tā labi ilustrē entuziasmu, vēlmi atklāt jaunu planētu, instrumentu robežas un godkārību. Šis kopums deva “rezultātu” – Vulkānu novēroja daudzas reizes, bija pat brīdis, kad kāds novērotājs tika atzīts par Vulkāna atklājēju. Taču kritiķi vienmēr atrada kļūdas aprēķinos un novērojumos, ar laiku ideja par Vulkānu pierima un beigās izplēnēja pavisam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi rūdīts populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad aptuveni 70% nesniegs nekā jauna, būs parastais stāsts no Ņūtona līdz Einšteinam planētu mehānikas kontekstā. Taču Vulkāna daļa ir tā vērta, lai šo grāmatu izlasītu. Cilvēkam, kurš ar šāda tipa grāmatām ir uz Jūs, šī dos ļoti labu ieskatu astronomijā, Ņūtona mehānikā un Einšteina relativitātes teorijā. Iesaku!

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.

Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.

Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.

Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.

Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.

Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.

Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.

Nature’s Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.

Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.

Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.

Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).

Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.

It’s Not Rocket Science by Ben Miller

Es pat neatceros, kādēļ es šo grāmatu nopirku. Noteikti izlasīju par to labus vārdus un nenoturējos nenopircis. Nopirku un pāris reizes mēģināju sākt lasīt. Pirmajā reizē tiku ievadam līdz pusei un metu mieru, pazuda noskaņojums. Otrajā reizē izlasīju pirmo nodaļu, kas mani negaidīti pārsteidza ar bērnišķīgu izklāstu. Tas mani nobiedēja, un grāmata atkal palika nelasīta. Tagad pieķēros tai pa īstam, jo sen nekas populārzinātnisks nav lasīts un neko nopietnu negribējās sākt.

Grāmatā atrodamas visinteresantākās mūslaiku zinātnē apskatāmās problēmas. Melnie caurumi, Lielais Hadronu paātrinātājs, DNS, Globālā sasilšana un citplanētieši. Bens Millers savulaik ir centies Kembridžā iegūt Fizikas doktora grādu, bet tas nav sanācis, jo pilnīgi nejauši viņš kļuvis par komiķi. Šajā grāmatā autors ir nolēmis lasītājam pastāstīt par to, kas viņaprāt ir visinteresantākais zinātnē, neieslīgstot pārāk sīkās detaļās. Grāmatas uzdevums ir pārsteigt lasītāju ar zinātnes interesantumu un iepriecināt jaunām zināšanām.
Grāmata sadalīta nodaļās pa tematiem, pirmajā par autora mēģinājumiem kļūt par īstu zinātnieku, otrajā uzzinām par atomiem un kvantu fiziku, trešajā par visuma uzbūvi un melnajiem caurumiem, ceturtā evolūcijai, piektā – par DNS, sestā – par cukura nozīmi uzturā, Septītā – par globālo sasilšanu, astotā – par Fermi paradoksu.

Ja man būtu tikai divpadsmit gadu, tad šī grāmata būtu vien no manām mīļākajām populārzinātniskajām grāmatām, kuru es jebkad būtu lasījis. Piebilstot, ja es vēl nebūtu lasījis Bila Braisona „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Autors tiešām spēj rakstīt aizraujoši un interesanti. Viņam izdodas arī izvairīties no matemātikas, nu gandrīz vienmēr. Cik es noprotu, populārzinātniskā grāmatā matemātika nekotējas.

Tagad es varu kunkstēt tikai par to, ka šī grāmata, izņemot nodaļu par globālo sasilšanu, neko man nav devusi. Visas piesauktās tēmas esmu izstudējis daudz pamatīgāk, un grāmata man patiešām šķiet, lai ar interesanta, bet pārāk virspusīga. Taču ir arī skaidrs, ka es kā cītīgs populārzinātnisko grāmatu lasītājs neesmu īsti viņas mērķauditorija. Tomēr, kad mani bērni paaugsies un ja viņi izrādīs interesi par zinātnes vēsturi, es noteikti ieteikšu viņiem izlasīt šo grāmatu. Pieaugušajiem es ieteiktu šo grāmatu šķirt vaļā tikai tādā gadījumā, ja viņu zināšanas par apkārtējo pasauli ir palikušas vidusskolas līmenī un nekas papildus nav lasīts. Tad jā, grāmata ir lasāma.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izklāsts tiešam ir aizraujošs un raits, bet sniegtās zināšanas ir visnotaļ elementāras un vispārzināmas.

Nearest Star: The Surprising Science of Our Sun by Leon Golub, Jay M. Pasachoff

Arī šī grāmata ir ilgdzīvotāja manu izlasāmo grāmatu sarakstā. Reiz jau viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā nesanāca. Tagad Latvijā uznākušas saulainas dienas, nolēmu, ka ir īstais laiks palasīties par mūsu Sauli.

Grāmata sarakstīta divtūkstošo gadu sākumā, paši autori savā anotācijā saka, ka viņi esot vadošie Saules zinātnieki. Cilvēki pat ja ikdienā Sauli redz, par tās darbības principiem un ietekmi uz apkārtējo vidi daudz ko nezina. Tas ir tikai visspožākais objekts debesīs, autori ir nolēmuši šo lietu mainīt. Viņi ir gatavi izstāstīt pilnīgi visu, gan to, ko mēs varam redzēt ar acīm, ko uzzināt no speciāliem instrumentiem, kā saule darbojas, cik viņa ir liela, kas ir saules vējš un magnetosfēra. Par to kā īsti ir ar globālo sasilšanu un saules cikliem un par to, cik patiesībā mēs esam atkarīgi no saules.

Pamata koncepts nenoliedzami ir labs, kurš gan negribētu uzzināt visu par sauli, tomēr izpildījums ir visnotaļ viduvējs. Īsti nevar saprast, kādai mērķauditorijai ir domāta grāmata. Grāmatas autoriem ir novērojama tendence dažas lietas aprakstīt skaidri un saprotami (saules aptumsumi), taču runājot par citām – ielīst akadēmiskās debatēs par kādu lasītājam mazbūtisku lietu. Pēc pirmajām nodaļām radās iespaids, ka, iespējams, tā ir domāta, lai kādu spektrālās analīzes speciālistu pievērstu saules izpētei. Tik detalizētu un nevajadzīgi sarežģītu spektrālās analīzes vēsturi un pielietojumu es vēl nekur nebiju lasījis. Ja es par šo tēmu šo to jau nezinātu, domāju, ka neko no rakstītā nesaprastu. Saules gaisma, protams, ir galvenā viela, tomēr pārdesmit lapaspuses veltītas spektroskopijai ir nedaudz par traku.

Bija arī nodaļa, kas sarakstīta, lai uzpūstu grāmatas apjomu. Tā saturēja sīku un smalku aprakstu par nākotnē sagaidāmajām saules izpētes misijām. It kā svarīga lieta, bet izvēlētais apraksta formāts mani neuzrunāja. Grūti saņemties un lasīt piekto mākslīgā pavadoņa zinātnisko instrumentu aprakstu pēc kārtas.

Grāmatā bez teksta ir atrodamas arī bildes, dažas ir pat krāsainas. Tās lasīšanas procesu padarīja interesantāku. Un bonusā – nodaļā par aptumsumiem autors dalās ar informāciju, kā pareizi tos bildēt uz fotofilmiņas. Jāņem vērā fakts, ka desmit gadu zinātnei un tehnoloģiju attīstībai ir ļoti daudz. Liela daļa uz autora postulētājiem neatbildētajiem jautājumiem jau ir atbildēti, piemēram, par neitrīno trīs veidiem, un kā tie mainās no viena uz otru. Daļa no mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika plānoti saules izpētei tā arī vēl nav realizēti. Par to man bija vislielākā bēda. Būtu arī interesanti šodien izlasīt viņu domas par Saules aktivitātes cikla dīvainībām (tas, ka tagad pašā maksimumā uz Saules nav atrodams neviens plankums).

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tās sarakstīšanas kvalitāte mainījās no nodaļas uz nodaļu. Dažas no nodaļām, manuprāt, bija iestieptas. Ja būtu lasījis grāmatu gadā, kad tā iznāca, droši vien būtu uzzinājis daudz ko jaunu un aktuālu. Tagad lasīšana izvērtās zināšanu atsvaidzināšanā.

The Quantum Story: A History in 40 Moments by Jim Baggott

Šo grāmatu nopirku pirms trīs gadiem. Viņa man cītīgi marinējās plauktā, un izlasīt to man nekādi nesanāca. Bet es mēģināju veselas trīs reizes. Reiz pat pievārēju veselas simts lapaspuses, bet līdz galam nekad netiku. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju visu vienā piegājienā. Nu labi, paralēli izlasīju vēl pāris grāmatas, bet tas jau neskaitās.

Ar kvantu teoriju viss nav tik vienkārši, kā varētu iedomāties. Tā apraksta pasauli tik mikroskopiskā līmenī, ka cilvēka ikdienas pieredze ne vienmēr ir piemērota kvantu fizikas notikumu uztverei. Šīs grāmatas mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar 40 kvantu teorijas vēstures aspektiem, un dod tam pamatzināšanas. Viss sākās ar spektrālajām līnijām un absolūti melna ķermeņa starojumu. Tālāk radās jautājumi par atoma uzbūvi, viļņfunkcijām, kvarkiem, gluoniem un, protams, Higsa bozoniem. Un nav jau tā, ka viss būtu beidzies. Standartmodelis ir smuks tikai pirmajā acu uzmetienā, bet tas balstās uz vairāk kā desmits eksperimentāli noteiktām konstantēm, un šī lieta daudziem neliek mieru. Ja vēlies saprast, ko tie mūsdienu fiziķi atkal ir atklājuši, šī grāmata ir obligāti izlasāma.

Šie četrdesmit vēstures punkti ir pagrieziena punkti kvantu fizikā. Jā, tur tādu ir bijis diezgan daudz. Katrs no tiem ļāva paskatīties uz mūsu pasauli no nedaudz citādāka skatu punkta un nonākt pie secinājuma, ka viss nebūt nav tik vienkāršs, kā izskatās. Atoms, izrādījās, nebija protonu un elektronu maisījums, atomam atradās kodols, lielais elementārdaļiņu zooparks lika uzdot jautājumu, kas tur īsti notiek. Nemaz nerunāsim par to, kā kvantu pasaules realitāte atšķiras no mūsu ikdienas realitātes. Katrā šajā apgrieziena punktā bija cilvēki. Autoram pienākas papildus bonuss par to, cik labi viņš ir attēlojis fiziķu savstarpējos kašķus un ikdienu, par to, kā rodas un nomirst hipotēzes, un kā tikai daļa kļūst par teorijām. Ja kādam šķiet, ka zinātnieki ir neelastīgi vecā atkārtotāji, tad te ir tieša pretējā demonstrācija. Īsumā, izcili parādīts, kā patiesībā strādā zinātne.

Nevar teikt, ka par šo tēmu neko neesmu lasījis, tomēr vienmēr esmu uzskatījis, ka vairums autoru šo tēmu ir tikai apgrābstījuši. Viņi pievēršas vispārīgiem ikdienišķiem formulējumiem un ietērpj kvantu fizikas novērojumus ikdienišķā valodā. Bet kā tu ikdienišķā valodā ietērpsi spinu? Cilvēks domā – ā, spins, mierīgi, cik viņš tur reizes bija jāapgriež, lai atkal izskatītos pēc sevis? Bet tas ir parametrs, kurš raksturo elementārdaļiņu aprakstošo simetrijas grupu. Vismaz es to tā sapratu, lai gan matemātikā par grupu teoriju ar neesmu nekāds guru. Šī grāmata nav pilna ar matemātikas formulām vai diferenciālvienādojumiem. Bet, ja gadās tādu sastapt, viņi nemaz nav lieki.

Es autoru nevainoju tajā, ka man daļu no viņa rakstītā nemaz neizdevās aptvert. Domāju, ka tā vairāk ir manas uztveres problēma. Iespējams, esmu pārāk izlaidies ar vispārīgām populārzinātniskām grāmatām, pēc kuru izlasīšanas man radies maldīgs priekšstats, ka daudzmaz pārzinu kvantu fizikas pamatpostulātus. Viens gan ir skaidrs – kvantu pasaule nav tāda kā mūsu ikdiena. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kuriem ir apnicis lasīt vienus un tos pašus fizikas pastāstiņus, kas visu vienkāršo.

A Universe from Nothing: Why There Is Something Rather Than Nothing by Lawrence M. Krauss

Šī grāmata man rindā uz izlasīšanu stāvēja veselu gadu. Tā nu ir ar tām grāmatām, ieraugu, nopērku, domāju – nu tikai lasīšu, bet mainās prioritātes, un lasāmais atliekas. Šai grāmatai bija grūti tikt līdz augšgalam, ieraugot viņu domāju – nē, kur nu vēl vienu par kosmoloģiju, pāris jau šogad izlasītas. Bet visām lietām reiz pienāk sava kārta, un neliela saruna par Visuma izcelšanās jautājumu mani pamudināja šo grāmatu izlasīt.

Autora vārds skeptiķiem un ateistiem nebūs svešs. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka, lai mūsu Visums sāktu eksistēt, nav vajadzīgs radītājs. Visuma rašanās cēlonis un varbūt par radīšanas mērķis ir gadsimtiem ilgi nodarbinājis teologu un filosofu prātus. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi līmeni, kas ļauj ieskatīties Visuma rašanās procesa pirmsākumos un izskaidrot kā no nekā var rasties kaut kas. Autors pieņem, ka lasītājs tikai nedaudz pārzina fiziku, un tādēļ iesākumā tiek dots nopietns ievads kosmoloģijā, fizikā un kvantu fizikā. Tikai pašās beigās, kad lasītājs ir uzzinājis visu par kosmoloģiju, tiek apskatīta teorija, kā no nekā var iegūt kaut ko.

Ja jau esi lasījis daudzas grāmatas par šo tematu, varētu šķist, ka autors atkal pārstāsta jau zināmo. Tomēr, ja šī ir pirmā grāmata par kosmoloģiju, ko tu lasi, tad šī ir viena no strukturētākajām, kuru jebkad esmu lasījis. Autors prot izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši, tai pat laikā nenoplicinot izskaidrojamo lietu ar šaubīgu alegoriju. Viņš precīzi definē pielietotos terminus, nosprauž problēmas, kurās vēlas lasītājam izskaidrot. Autors nekaunas atzīt, ka ir lietas, par kurām zinātnei ir pavisam maz saprašanas. Grāmata lasās viegli, reizēm gan nākas lapaspusi pārlasīt trīs reizes, lai saprastu, ko autors mums ir vēlējies pateikt, bet ticiet man – citiem autoriem ir vēl trakāk.

Interesanta bija nodaļa par kosmoloģiju pēc pāris triljoniem gadu, kad paātrinātā visuma izplešanās būs radījusi tieši tādu Visumu, kādu to redzēja pētnieki simts gadus atpakaļ. Proti vienu lielu galaktiku tukšumā. Tad vairs nebūs ne kosmiskā fona starojuma, ne citu galaktiku, ne atskaites punktu, kas liecinātu par telpas izplešanos. Todienu zinātne šajā gadījumā nemaz nespētu atbildēt uz jautājumu par Visuma rašanos.

Galvenās atziņa ko guvu no šīs grāmatas – nekas ir trakoti nestabila lieta; labāk ir mēģināt saprast Visumu, kāds tas ir nevis mēģināt to pakārtot savam domāšanas veidam; Visuma eksistencei nav nepieciešam ne radīšana ne pastāvēšanas mērķis.

Pozitīvais: labi strukturēta; apskata nopietnu problēmu lasītājam saprotamā valodā; autors saprot ko viņš stāsta.

Negatīvais: dikti plāniņa.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba lasāmviela par nopietniem jautājumiem. Īpaši reliģiskam cilvēkam viņa varētu arī nepatikt, tomēr loģiski domājošiem problēmām nevajadzētu būt. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē astronomija, kosmoloģija vai vienkārši pasaule kurā mēs dzīvojam.

The Pinball Effect: How Renaissance Water Gardens Made The Carburetor Possible – and Other Journeys Through Knowledge by James Burke

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ, kādus septiņus gadus viņa man novāļājās pa grāmatu plauktiem, bet izlasīt man tā ar nebija sanācis. Iemesls, kādēļ es pirku, ir BBC dokumentālo filmu sērija Connections, kurai iznākušas veselas trīs sezonas. Savulaik un arī tagad šīs filmas man ļoti patika. Galvenais iemesls -interesantais veids kā tiek pasniegta vēsture.

Nav jau tā, ka kāds izgudrotu kaut ko pilnīgi jaunu tukšā vietā. Parasti šis izgudrojums ir kaut kādu esošu zināšanu papildinājums vai neliels uzlabojums, kas padara iespējamas jaunas lietas un procesus. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt lasītājam, kā pasaulē visas zināšanas un vēsturiskie notikumi ietekmē cits citu un, kas no tā iznāk. Grāmata arī parāda, ka vēsturi neveido tikai viens vai daži cilvēki, vēsturi veidojam mēs visi kopā, un katrs ar savu darbu vai nedarbu atstāj ietekmi uz tās gaitu.

Grāmatu lasīt nebūt nav viegli, tā ir tik sadrumstalota, ka bieži vien pēc pāris lapaspusēm tu jau esi aizmirsis, par ko lasīji pirms tam. Katram atklājumam, atklājējam vai notikumam tiek veltītas pāris rindkopas. Pēc šīm rindkopām autors pārlec uz kādu netieši saistītu notikumu, un pēc brīža tālāk. Tas viss tiek darīts tādēļ, lai ilustrētu, kā visa pasaule un tās vēsture ir savienota tādā vaļējā tīklā, kur viss ietekmē visu. No idejas viedokļa tas, protams, ir atzīstami, bet no lasīšanas viedokļa nav tik viegli.

Kā jau lielākā daļa cilvēku, esmu pieradis pie lineāra sižeta stāstījumā, kur katra sižeta līnija risinās pati par sevi, reizēm apvienojoties ar citu, reizēm ne. Šeit šādu sižeta līniju ir 314, un lasīšana ir patiesi sarežģīta, jo tās visas viena otru ietekmē un galvā var rasties milzīga putra. Un reizēm rodas mazvērtības komplekss par savu atmiņu nespējā atcerēties visu izgudrotāju vārdus. Tomēr grāmata var kalpot par vispārējās informētības rādītāju vismaz tehnoloģiju vēsturē. Priekš sevis atradu pāris tēmas, kur man vajadzētu padziļināt zināšanas. Tā būtu optikas vēsture, to, šķiet, nekur speciāli neesmu lasījis.

Pozitīvais: Bagātīga faktu krātuve veltīta tehnoloģiju vēsturei; laba ilustrācija procesu un atklājumu mijiedarbībai; var viegli atrast lietas, par kurām neko nezini, bet vēlētos uzzināt.

Negatīvais: viss pasniegts tik netradicionāli, ka teksta struktūra var atgrūst lasītāju; vietām šķiet, ka notiku savstarpējā saistība ir pievilkta aiz matiem, lai uzlabotu stāstu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāņem vērā arī tas, ka par Higgsa bozonu te nekā nebūs, jo sarakstīta viņa ir 1996. gadā. Ja man bērnībā būtu bijusi šāda grāmata, es noteikti būtu bijis stāvā sajūsmā. Bet tad neko nebūtu uzzinājis par Padomju zinātnieku sasniegumiem.

Space Chronicles: Facing the Ultimate Frontier by Neil deGrasse Tyson

Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.

Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.

Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.

Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.

Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …