Navigate / search

Džordžs un Lielais Sprādziens by Hokinga Lūsija, Hokings Stīvens

Džordžs un Lielais Sprādziens

Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.

Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.

Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.

Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.

Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

The Particle at the End of the Universe: How the Hunt for the Higgs Boson Leads Us to the Edge of a New World by Sean Carroll

The patricle at the end of the universe

Gudrās grāmatas kaut kā bija sanācis nolikt malā un daudz laika veltīt daiļliteratūrai. Nolēmu, ka nu ir laiks nedaudz investēt laiku arī savā izglītībā. Nav jau tā, ka par Higgsa bozoniem neko iepriekš nezinātu un pirmoreiz par to uzzinātu pērnā vasarā, kad CERN pētnieki paziņoja par iespējamu tā atklāšanu. Tajā laikā šķita, ka pilna Latvija mums ir ar speciālistiem šajā jomā. Tomēr zināšanas, ja vien tās praktiski netiek pielietotas ikdienā, ir vērts atkārtot.

Ar šā autora darbiem man nav diez ko labi gājis. Grāmatu, kurā viņš raksta par laiku, man tā arī nav izdevies pievārēt. Ar šo bija nedaudz vieglāk, izlasīju līdz galam un uzzināju daudz ko jauna. Lai gan es, vīzdegunis, pēc grāmatas Massive  izlasīšanas domāju, ka man par šo jautājumu vairs nekas papildus nebūs jāzina. Izskatās, ka šo to tomēr esmu palaidis garām. Viena lieta ir par to masu, izrādās, ka Higgsa lauks jau nemaz tik daudz to masu nedod, kā biju domājis, un domājis es biju, ka visa masa nāk no šiem bozoniem. A nekā – izrādās, ka galvenā viņa nozīme ir tā, ka šamais piedod masu elektronam, bet fotonam nē.

Papildus bonusā mēs varam uzzināt daudz ko par CERN vēsturi, izveidi un nākotnes mērķiem. Kā pareizi uzbūvēt detektorus, kas ļauj atklāt Higgsa bozonu, kā pareizi organizēt datu apstrādi un galu galā, kas tās par piecām sigmām, kuras tiek piesauktas runājot par Higgsa bozonu.

Viens ir skaidrs – diez vai mēs aiznākamgad varēsim nopirkt spaini ar Higgsa bozoniem, ko sabērt savos antigravitācijas dzinējos. Iespējams, ka mēs nekad tā arī neatradīsim praktisku pielietojumu šīm daļiņām. No otras puses, kad tika atklāti radioviļņi, tad ar nevienam nebija idejas, ko ar tiem pasākt. Optimistiskākie cer, ka daļiņa nemaz nav Higgsa bozons, un ir pavisam kaut kas cits. Un ka, iespējams, ir nevis viens, bet vairāki Higgsa bozoni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, ja vēlies ne tikai zināt, ka ir tādi vārdi kā hadronu paātrinātājs, Higgsa bozons, Standartmodelis, bet arī saprast, ko tas viss nozīmē.

The Earth: An Intimate History by Richard Fortey

Earth

Šī grāmata manā izlasāmo grāmatu plauktā ir pavadījusi diezgan ilgu laiku. Stāvēja un gaidīja, man kaut kā bija pārgājusi luste lasīt grāmatas par ģeoloģiju. Kad grāmatu iegādājos, tiku lasījis daudz atzinīgu vārdu un labu atsauksmju. Man gan ar lasīšanu sākās grūti. Ja godīgi, tad grāmata tika iesākta lasīt veselas trīs reizes, un tikai tad izdevās viņu izlasīt pilnībā.

Grāmatas saturs ir diezgan labi noprotams jau no nosaukuma vien. Galvenais apskates objekts ir kontinentālās plāksnes, plātņu tektonika un iespējamā zemes dzīļu uzbūve. Tiek apskatīti gan vulkānu darbības pamatprincipi, gan zemestrīču rašanās cēloņi. Un tas kur paliek vecās plātnes, kad to vietā rodas jaunas, un pats galvenais, kā mēs to visu vispār zinām!

Tiktāl jau viss būtu jauki, ja vien sākot lasīt grāmatu lasītājs neapjuktu un nesāktu domāt, ka šī ir kaut kāda ceļojumu grāmata. Autors nestāsta tikai par faktiem, notikumiem un to cēloņiem. Nē, viņš neskopojas ar dzejiskiem ainavu aprakstiem un apmeklēto vietu sīku un smalku pārstāstījumu. Tā nu mēs uzzinām ne tikai par Neapoli un Kapri salu, bet arī to, ka nevajag tur braukt ar taksometru, bet izmantot vilcienu. Par kādu Kanādas salu, kurā aizvēsturiskā laikā daļa no okeāna plātnes izspiesta virspusē, mēs uzzinām praktiski visu, gan vietas aprakstu, gan klāt pievienotu topogrāfisku karti. Man kā cilvēkam, kurš bija noskaņojies pievērsties plātņu tektonikai, autora personisko iespaidu pārstāsti šķita kaitinoši. Un nosita visu lasīšanas prieku.

Man jau nav nekas par ceļojumu aprakstiem un cilvēkiem, kuriem patika aprakstīt redzētās ainavas. Mani šeit vairāk interesēja tā zinātniskā sadaļa. Viņa te nenoliedzami ir, bet nu nākas sijāt caur smalku sietu, lai saprastu, kur beidzās apraksts un sākas nedaudz zinātnes. Vēl vairāk, neizpratni rada autora sūrošanās, ka daļu nācies izlaist, jo grāmatas apjoms ir tāds kāds viņš ir, un viss nesatilpa. Nu nezinu, izpļautu ārā dažus kalnu ainavu aprakstus un vietas pietiktu atliku likām. Kā, piemēram, visinteresantākā nodaļa par zemes dzīlēm, dimantu un citu minerālu veidošanās, tāda bija tādēļ, ka autoram tur nebija ainavas ko aprakstīt, un arī neviens templis bazaltā izkalts nav pārsimts kilometru dziļumā. Savukārt, lai uzzinātu par aizvēsturiskiem supervulkāniem, tev iesākumā jāizlasa par hinduistu tempļiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors nenoliedzami ir erudīts cilvēks, un, iespējams, ka šāds rakstīšanas stils savus personiskos ceļojumu iebāzt zinātnes kontekstā ir aizraujošs daļai no lasītājiem. Man gan tas sagādāja nelielas grūtības. Tomēr neskatoties uz visu to, es tagad esmu labāk informēts par kontinentālo plākšņu kustību. To, kā mēs zinām, kur viņas ir bijušas agrāk. Bonusā ir diezgan daudz informācijas par Baltijas plāksnes uzbūvi, nemaz nenojautu, ka tāda ir un par senajiem okeāniem, kas to reiz apskalojuši.

Ja interesē ģeoloģija, tad varbūt ir vērts šo grāmatu izlasīt. Man patika lasīt par Alpu izveidošanos un sarežģīto iežu stratifikāciju lidojot uz Milānu. Varēju pa iluminatoru paskatīties Alpus un uzzināt visu par viņu veidošanos saduroties Eiropas un Āfrikas plātnēm.