Navigate / search

Why We Sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Why We Sleep Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Man kā cilvēkam, kurš vienmēr ir neizgulējies un mokās ar bezmiegu, miega tēma vienmēr ir interesējusi. Šo grāmatu nopirku, cerībā, ka tikšu apgaismots. Iespējams, pat atradīšu risinājumu savām bezmiega problēmām. Lasīt gan nesteidzos, viņai standarta pingvīna vāciņi, un kopējā plauktā tā tik veiksmīgi saplūda ar citām, ka aizmirsu par viņas eksistenci. Un tad grāmatas autors pēkšņi sāka parādīties manā feisbuka ziņu lentē ar stāstiem par miegu, visi podkāsti, kas veltīti zinātnei sāka aizskart miega tēmu. Atcerējos un sāku lasīt.

Katrs mēs piedzimstam ar defektu, kura dēļ mēs gandrīz trešdaļu dzīves pavadām komai līdzīgā stāvoklī, esam neproduktīvi un neatbildam uz ārējiem kairinājumiem. Izrādās, ka šis stāvoklis ‘miegs’ ir vitāli nepieciešamas mūsu labklājībai, veselībai, atmiņai un praktiski visam. Bez miega cilvēks īsti nevar iztikt, un jo sliktāks miegs, jo sliktāka dzīves kvalitāte. Grāmatas autors, slavens neirozinātnieks un miega eksperts, ir nolēmis lasītājam pavēstīt par miega un sapņošanas ietekmi uz dzīvi.

Šī ir no tām grāmatām, kuru lasot tu saproti, ka tev ir garantēts vēzis, vecuma plānprātība, bet visticamāk tu nemaz tik ilgi nenodzīvosi. Ātrāk kļūsi par psihopātu, jo neizgulējušās smadzenes nespēs noregulēt emociju kontroli. Tādēļ pirms lasīšanas iesaku nocietināt sirdi pret savu iespējamo nākotni un lasīt tik tālāk.

Kā jau tas ir sagaidāms, autors visa pamatā liek miegu. Sīki un smalki tiek apstāstīts, kā guļ citi radījumi no baktērijām līdz vaļa mazuļiem. Par to, kā putnu barā brīžiem ir aktīvi tikai divi putni un arī tiem funkcionē tikai viena smadzeņu puslode. Tad tikpat smalki tiek aprakstīts NREM un REM miega fāzes, uzsvērta katras nozīme. Īsumā, cilvēkam ir jāguļ vismaz astoņas stundas. Taču miega sadalījums fāzēs nenozīmē, ka nosnaudis 7 stundas tu esi gulējis 90%. Patiesībā tās trūkstošās stundas dēļ miega kvalitāte ir labi, ja puse no iespējamā.

Daļa no grāmatas ir dažādi ar miegu un gulēšanu saistīti eksperimenti. Uz visiem ir dotas atsauces un ja ir pieeja datu bāzēm, tad visus vari izlasīt pats. Vispār atsauču likšana šim autoram ir līmenī. Jāatzīst gan, ka vietās, kur tiek stāstīts par visiem eksperimentiem, grāmata kļūst nedaudz sausa un garlaicīga. Autors gan jau sākumā saka, ja grāmatai izdosies lasītāju iemidzināt, tad nekas nevar būt labāks kompliments.

Vēl pāris interesantas lietas, kuras uzzināju. Ir zinātniski pierādīts, ka sākot skolu agri no rīta, bērniem krītas sekmes. Cilvēkiem pusaudžu gados miega laiks nesakrīt ar bērnu un vecāku miega laiku, tādēļ problēmas pamosties. Cilvēki, kas slimību dēļ nespēj gulēt vispār, pēc aptuveni pusgada nomirst ar sepsi. Veciem cilvēkiem arī ir jāguļ astoņas stundas, un tas ir mīts ka uz vecumu cilvēkam nav tik daudz jāguļ. Iespējams, ka vecuma demences iemesls ir hroniska neizgulēšanās. CIlvēks, kas mokās ar bezmiegu, nemaz pats neapjauš savu katastrofālo stāvokli un uzskata to par jaunu normu. Ja braucot ar mašīnu nāk miegs un nekā nevar apstāties, lai pilnvērtīgi izgulētos, tad var nosnausties uz divdesmit minūtēm, bet braukt uzreiz nevar sākt, jāpagaida pārdesmit minūtes līdz beidzas miega inerce. Miega zāles nemaz neliek smadzenēm gulēt, tādas zāles vēl nav atrastas, tās vienkārši izslēdz smadzenes.

Dikti laba grāmata – 10 no 10 ballēm, par tēmu, kas ir ikdiena ikvienam no mums. Palīdzēs saprast savus iespējamos bezmiega cēloņus, bet, ja problēmas ir akūtas, tad labāk ir iet pie ārsta. Iesaku izlasīt visiem.

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Nature’s Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Natures Building Blocks An A-Z Guide to the Elements by John Emsley

Šo grāmatu nopirku jau sen, pirms gadiem sešiem. Tad mani bija pārņēmusi vēlme izlasīt ko vairāk par ķīmiskajiem elementiem. Pirms tam es biju izlasījis vienu ļoti krāšņu šai tēmai veltītu grāmatu un domāju, kādēļ gan man apstāties. Taču, saņēmis grāmatu, pašķirstīju un noliku vēlākam laikam. Vēlāk par ķīmiju nācās lasīt daudz populārzinātniskās grāmatas, taču šī vienmēr palika plauktā.

Parastam cilvēkam, mani ieskaitot, ķīmija parasti asociējas ar Mendeļejeva tabulu. Tad atkarībā, cik cītīgi skolā klausījies par elektronu čaulām, zinām, kā īsti tabula strādā, un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk. Ja paveicas, tad tabula ir krāsaina. Bet kāds ir katrs elements, kas šajā tabulā atrodams, mēs lielākoties nezinām. Piemēram, ir vesela rinda ar retzemju metāliem, no kuriem lielākā daļa zemes garozā ir daudz izplatītāki par alvu. Par alvu visi ir dzirdējuši, bet ar iterbiju ikdienā nākas saskarties reti. Bieži nākas dzirdēt, ka tāds un tāds produkts sevī satur visu Mendeļejeva tabulu, it kā tas būtu kaut kas nosodāms. Cilvēka ķermenī ir pārstāvēti vismaz 30 ķīmiskie elementi, daži nopietnāk, kā ūdeņradis un skābeklis, daži tikai pāris daļas uz miljardiem citu elementu. Bez dažiem cilvēks nomirtu uzreiz, bet bez citiem var iztikt. Taču var droši teikt, ka izņemot specifiskus radioaktīvus elementus, kuru pussabrukšanas laiks ir ļoti īss, cilvēkā var atrast praktiski visu, tāpat kā apkārtējā dabā. Jautājums ir tikai par koncentrāciju. Par dažu elementu ietekmi uz organismu joprojām viss vēl nav īsti skaidrs.

Grāmatai ir enciklopēdisks raksturs, te autors ir centies savietot aizraujošo ar garlaicīgo. Elementi sakārtoti alfabētiski, un tas noteikti daudziem ķīmiķiem liks nopūsties, apgalvojot, ka prātīgāk būtu viņus sagrupēt pa grupām. Un es viņiem piekrītu, jo sanāk tāda lēkāšana pa elementu īpašībām, ka galva sareibst. Taču iespējams, ka grāmata nav rakstīta tā, lai viņu lasītu visu uzreiz pēc kārtas. Autors ir centies katru elementam veltītu nodaļu padarīt autonomu. Skat, šodien mani interesē skandijs, tad šķiru vaļā skandiju un lasu. Katrs ieraksts sastāv no standartizētām apakšnodaļām, sākumā pavēsta, ko nozīmē katrs elements pēc nosaukuma, tad par to kur tas sastopams Visumā. Nākamā apakšnodaļa veltīta elementa nozīmei dzīvajā dabā, tad var uzzināt, cik daudz šī elementa atrodams cilvēka organismā, bietē vai kālī, ja vien tas izceļas ar spēju šo elementu īpaši akumulēt. Elementa vēsture ir īpaši izklāstīta, un tad var uzzināt, ka ar dzīvsudrabu cilvēki indējušies jau no laika gala, bet rādijs ir modīgs tikai no pērnā gadsimta. Ja no elementa sanāk labs cilvēku bendēšanas materiāls, tad arī tas tiek pieminēts. Piemēram, no cirkonija var uztaisīt motoru, kuram nav nepieciešama dzesēšana un eļļa. Elementu ieguvē primārā nozīme ir ekonomikai, neviens jau tev neliedz saražot tonnām osmiju, bet kur tu viņu bāzīsi. Šī sadaļa vēsta par to, kā elementu iegūst, populārākās rūdas, metalurģijas metodes un pielietojumu rūpniecībā. Pēdējās sadaļa veltītas elementu izplatībai dabā, zemes garozā, atmosfērā un okeānos, ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām. Nodaļu parasti noslēdz interesants fakts, kas saistīts ar šo elementu.

Lai ar’ lasīt visu pēc kārtas ir diezgan garlaicīgi, par grāmatas saturu es neko sliktu nevaru teikt. Mana izvēlētā lasīšanas stratēģija bija divi – trīs elementi vakarā. Ja sāk lasīt pārāk daudz, tad visi elementi saplūst kopā, un beigās neesi drošs, vai tas bija par kadmiju vai par kalciju. Ja interesē ķīmiskie elementi un vēlies spēt viņus identificēt savā mājā, pagalmā vai uz ielas, tad noteikti iesaku. Ja man šī grāmata būtu nonākusi nagos pusaudžu gados, es noteikti būtu daudz izglītotāks ķīmijā (lai arī grāmata Par fiziku un fiziķiem nebija slikta).

Lieku 10 no 10 ballēm, grāmata ir izklaidējoši enciklopēdiska, tādēļ to lasot šis faktors ir jāņem vērā. Ja piemēram absolūti neinteresē minerāli un metalurģija, tad droši var šīs specifiskās nodaļas izlaist un lasīt tikai to, kas interesē. Visinteresantākā grāmatas lasīšana būs izlasot tikai Element of Surprise faktus par katru no elementiem.

The Man Who Couldn’t Stop by David Adam

The Man Who Couldn't Stop by David Adam

Skatījos, ka esmu galīgi palaidies populārzinātnisko grāmatu lauciņā. Ja blogošanas pirmsākumos es populāro zinātni šķaidīju ar krievu fantastiskajiem bojevikiem, tad tagad esmu palicis gandrīz vai tikai par fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītāju. Un es nemaz neskaitu padomjlaiku sēriju ietvaros pārlasītās grāmatas!

Gandrīz katram cilvēkam laiku pa laikam galvā iešaujas kāda uzmācīga doma. Piemēram, stāvot uz klints malas, tilta vai augstas ēkas pēkšņi galvā iešaujas doma nolēkt zemē. Bet varbūt, paņemot virtuvē nazi, sākt domāt, kā būtu, ja es kādam ar to iedurtu, vai ar mašīnu iebraukt pretējā joslā. Cilvēka smadzenes ir sarežģīts orgāns, un šādas ideja ir darbības blakusefekts. Lielākoties mēs par šādām dīvainām domām pašausmināmies un aizmirstam. Taču gadās, ka no tām nav iespējams tikt vaļā. Grāmata ir zinātnes un personīgo pārdzīvojumu sajaukums, kurā autors mēģina izprast un izpētīt dīvaino domu cēloņus un to, kā tās noved miljoniem cilvēkus līdz apsēstībai un kompulsīvai rīcībai.

Sākšu uzreiz ar to, ka kā jau katru grāmatu, kas veltīta kādai medicīnas problēmai, arī šo vajag lasīt ar vēsu prātu un nenodarboties ar pašdiagnozi. Vajag jau arī atcerēties, ka autors ir tikai žurnālists ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT), tā latviešu valodā tulkojams OCD. Un tādēļ varbūt uzreiz nevajadzētu devi pieskaitīt pie tiem miljoniem, kuriem šī kaite piemīt. Grāmata sarakstīta visnotaļ aizraujoši un lasās pietiekami raiti. Vienīgais viena no pēdējām nodaļām, kur autors iedziļinās slimību klasifikāciju katalogā, ir patiesi garlaicīga. Var jau būt, ka cilvēkam, kas piesaistīts pie britu medicīnas sistēmas, šī lieta ir patiesi aktuāla, bet man tā šķita novirze no tēmas.

Tā kā grāmatas autora OCD izpaužas kā bailes saķert HIV, šī grāmata ir godīgs stāsts par viņa cīņu ar šo problēmu. Un pie reizes arī dot izpratni par sajūtām, kādas rodas cilvēkam, kurš tiek konfrontēts ar savu apsēstību. No malas lielākoties šķistu, kur ir problēma, tas ir neloģiski, pats tak redzi, cik tas ir stulbi, saņemies un viss būs kārtībā. Medicīnā ilgu laiku tas arī bija vienīgā ārstēšanas metode – ieteikt saņemties. Taču nav tā, ka cilvēks pats neapzinātos savas rīcības stulbumu, loģiski viņš to saprot, taču neko nespēj ar to padarīt. Ja OCD ļauj attīstīties, tad tā lēnām pārņem visu cilvēka dzīvi. Autors bieži vien gremdējas atmiņās par dzīvi pirms OCD, atminoties tos kā laikus, kad viņu vēl neuztrauca tādas lieta, vai uz durvju roktura nav svešas asinis.

Ja tev šķiet, ka laiku pa laikam uznākusi istabu kārtošanas lēkme, tad tu kļūdies. Cilvēks ar OCD reti kad tīrīs visu māju, viņš aprobežosies ar noteiktu vietu, tualeti, virtuvi vai istabu. Savukārt, ja tu kļūsti apsēsts ar domu par sienu un sāc to lēnām ēst nost, veltot šai nodarbei pāris stundas dienā, tad droši vari iet pie daktera, labi tas nebeigsies. Mēs visi laiku pa laikam nodarbinām sevi ar domām, vai es aizslēdzu mājas durvis, aizvēru logu? Tad nu parasti pie aizslēgšanas paraustām durvis un pārliecināmies, ka ciet un dodamies projām. Cilvēkam, kuram uzmācīga doma – ir ieslēgts gludeklis vai neaizslēgtas durvis, tikšana prom no mājas nav tik vienkārša, durvju pārbaudei tiks veltīts daudz laika, un beigu beigās viņš tik un tā nebūs drošs, ka viss ir kārtībā. Skarbākais, ko konstatēju izlasot grāmatu, ir, ka OCD var dabūt gandrīz jebkurš cilvēks, jebkurā savā dzīves posmā. Vakarā aizej gulēt kā normāls cilvēks un no rīta jau mazgā rokas desmitiem reižu, jo šķiet, ka tās ir netīras.

Ja ticam šai grāmatai, tad tādas īstas metodes, kā izārstēt OCD, nemaz nav. Dažiem tā pāriet, dažiem ar to ir jācīnās visu mūžu. Reizēm cilvēkus savs stāvoklis ir tik tālu apriebies, ka viņi ir gatavi netradicionālām ārstniecības metodēm, piemēram, izgriežot sev daļu no smadzenēm. Ja ticam autoram, tad viens OCD nomocīts cilvēks nolēmis nošauties. Tas nav izdevies, taču tā daļa smadzeņu, kas izšķaidīta pašnāvības mēģinājumā acīmredzot ir bijusi saistīta ar OCD izraisīšanu, un cilvēks šādā netradicionālā veidā pašizārstējies. Izklausās jau pēc pilsētas leģendas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja grib izlasīt, kas OCD patiesībā ir, un kā šie traucējumi ietekmē cilvēku dzīvi, tad noteikti rekomendēju izlasīt šo grāmatu.

March of the Microbes: Sighting the Unseen by John L. Ingraham

March of the Microbes

Pēdējā laikā man ir tā, kā ir ar nopietno grāmatu lasīšanu. Daudz laika aiziet bērnības grāmatu pārlasīšanā un jaunāko fantāzijas un fantastikas darbu vērtēšanā. Šo grāmatu dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā, ieraudzīju plauktā un sapratu, ka šī man noteikti ir jāizlasa un, protams, jādabū savā īpašumā.

Vispār jau teorētiski mēs visi zinām, ka mikrobi ir visur. Tie vainojami šampanieša pudeles paukšķī, tuberkulozes slimnieka klepū, zobu aplikumā, augsnes nitrēšanā un skābekļa izdalīšanā. Ir vēl tūkstošiem citu procesu gan labu, gan ļaunu, kuri ir parastu mikrobu ikdienišķo dzīves procesu uzkrātais rezultāts. Taču mēs par to ikdienā neaizdomājamies un bieži vien pat nenojaušam par dabas procesu patieso dabu. Autors varbūt mums neizstāstīs pilnīgi visu, bet, izlasot šo grāmatu, ir cerības kļūt par mikrobu vērotāju.

Šī grāmata lasītājam dod tieši to, ko apsola nosaukumā. Lasītājs tiek apmācīts, kā kļūt par mikrobu vērotāju. Jā, mikrobus ar aci ir grūti ieraudzīt, taču viņu radītos procesus mēs ikdienā novērojam visnotaļ bieži. Un lai saprastu, kādi mikrobi tos rada, nemaz nav jābūt mikrobiologam. Nolaid gāzi, un ir skaidrs, ka tev zarnu traktā ir ieperinājušās metānu ražojošas baktērijas. Pie tam, vari būt nedaudz būt lepns, ne visiem tādas ir, jo zarnu fauna ir lieta, ko cilvēki dala ģimenē.

Bet grāmatā bija viena lieta, kas man patiešām norāva jumtu. Es bērnu dienas vadīju, nodarbojoties ar lauksaimniecību. Un tāds radījums kā govs un viņas funkcijas man nudien nebija sveša joma. Taču tikai izlasot šo grāmatu, man viss salikās savās vietās. Govs patiesībā ir tikai bioreaktors, kas pārtiek nevis no zāles, bet gan no pašas saražotajām baktērijām. Šīs lietas dēļ bija vērts grāmatu iegādāt.

Grāmatā bija viena sadaļa, kas mani pārāk neaizrāva. Tā bija saistīta ar slāpekļa, oglekļa dioksīda un skābekļa cikliem. Tas, protams, ir būtiski, taču šo lietu tik bieži ir pamanījušies iekļaut populārzinātniskajās grāmatās, ka radās tāda jau reiz lasīts sajūta.

Autoram piemīt viena laba īpašība, viņš spēj sarežģītus procesus aprakstīt ļoti vienkāršā valodā. Te nav jābaidās no ķīmisko reakciju aprakstiem kā ķīmijas grāmatās, te viss tiek aprakstīts ikdienišķā valodā, un lasīt var bez īpašām priekšzināšanām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku jebkuram mikrobiologam – iesācējam. Varēsi uzzināt gan kā veidojas sieros caurumi, un kāda ir gumu nozīme tautsaimniecībā. Sapratīsi, ka zem vienas gailenes var slēpties simtiem kilogramu smags micēlijs un, ka patiesībā lielākie dzīvie organismi ir sēnes. Izprast antibiotiku iedarbības principus un nianses, kas notiek ar zarnu traktu pēc to lietošanas. Bonusā uzzināsi, ka mitohondriji patiesībā ir reiz nospertas baktērijas, un pat ja visi cilvēki reiz ies bojā, baktērijas to, iespējams, pat nepamanīs.

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

The Tale of the Dueling Neurosurgeons

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Spillover Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot  jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

crucifixion of Matthew Lovat

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

The Pinball Effect: How Renaissance Water Gardens Made The Carburetor Possible – and Other Journeys Through Knowledge by James Burke

The Pinball Effect by James Burke

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ, kādus septiņus gadus viņa man novāļājās pa grāmatu plauktiem, bet izlasīt man tā ar nebija sanācis. Iemesls, kādēļ es pirku, ir BBC dokumentālo filmu sērija Connections, kurai iznākušas veselas trīs sezonas. Savulaik un arī tagad šīs filmas man ļoti patika. Galvenais iemesls -interesantais veids kā tiek pasniegta vēsture.

Nav jau tā, ka kāds izgudrotu kaut ko pilnīgi jaunu tukšā vietā. Parasti šis izgudrojums ir kaut kādu esošu zināšanu papildinājums vai neliels uzlabojums, kas padara iespējamas jaunas lietas un procesus. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt lasītājam, kā pasaulē visas zināšanas un vēsturiskie notikumi ietekmē cits citu un, kas no tā iznāk. Grāmata arī parāda, ka vēsturi neveido tikai viens vai daži cilvēki, vēsturi veidojam mēs visi kopā, un katrs ar savu darbu vai nedarbu atstāj ietekmi uz tās gaitu.

Grāmatu lasīt nebūt nav viegli, tā ir tik sadrumstalota, ka bieži vien pēc pāris lapaspusēm tu jau esi aizmirsis, par ko lasīji pirms tam. Katram atklājumam, atklājējam vai notikumam tiek veltītas pāris rindkopas. Pēc šīm rindkopām autors pārlec uz kādu netieši saistītu notikumu, un pēc brīža tālāk. Tas viss tiek darīts tādēļ, lai ilustrētu, kā visa pasaule un tās vēsture ir savienota tādā vaļējā tīklā, kur viss ietekmē visu. No idejas viedokļa tas, protams, ir atzīstami, bet no lasīšanas viedokļa nav tik viegli.

Kā jau lielākā daļa cilvēku, esmu pieradis pie lineāra sižeta stāstījumā, kur katra sižeta līnija risinās pati par sevi, reizēm apvienojoties ar citu, reizēm ne. Šeit šādu sižeta līniju ir 314, un lasīšana ir patiesi sarežģīta, jo tās visas viena otru ietekmē un galvā var rasties milzīga putra. Un reizēm rodas mazvērtības komplekss par savu atmiņu nespējā atcerēties visu izgudrotāju vārdus. Tomēr grāmata var kalpot par vispārējās informētības rādītāju vismaz tehnoloģiju vēsturē. Priekš sevis atradu pāris tēmas, kur man vajadzētu padziļināt zināšanas. Tā būtu optikas vēsture, to, šķiet, nekur speciāli neesmu lasījis.

Pozitīvais: Bagātīga faktu krātuve veltīta tehnoloģiju vēsturei; laba ilustrācija procesu un atklājumu mijiedarbībai; var viegli atrast lietas, par kurām neko nezini, bet vēlētos uzzināt.

Negatīvais: viss pasniegts tik netradicionāli, ka teksta struktūra var atgrūst lasītāju; vietām šķiet, ka notiku savstarpējā saistība ir pievilkta aiz matiem, lai uzlabotu stāstu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāņem vērā arī tas, ka par Higgsa bozonu te nekā nebūs, jo sarakstīta viņa ir 1996. gadā. Ja man bērnībā būtu bijusi šāda grāmata, es noteikti būtu bijis stāvā sajūsmā. Bet tad neko nebūtu uzzinājis par Padomju zinātnieku sasniegumiem.

Breasts: A Natural and Unnatural History by Florence Williams

breasts a natural and unnatural

Šī grāmata amazonē nomētājās manos ieteikumos vismaz gadu. Beigās nolēmu intereses pēc izlasīt. Galu galā tiek solīts apskatīt visai nopietnu tēmu. Tā nu sanāca, ka grāmatai pieķēros tikai astoņus mēnešus pēc tās iegādes, un arī tikai tāpēc, ka nekas cits vairs nebija atlicis ko lasīt.

Varu apliecināt nosaukums pilnībā atbilst grāmatas saturam, te gan jāpiebilst – bilžu nav. Patiešām, te ir rakstīts par krūtīm un ne tikai sieviešu. Autore šajā salīdzinoši īsajā grāmatā cenšas apkopot visu, ko viņai savas izpētes rezultātā ir izdevies uzzināt. Sākot ar idejām, kādēļ krūtis vispār radušās, implantiem, zīdīšanu, mātes piena sintezēšanu un beidzot ar krūts vēža problēmu. Temats ir ļoti plašs, autore ir centusies, lai visa grāmata nepārvērstos par nenopietnu atgadījumu atstāstu, kur interesantumam ziedots saturs.

Sākumā mums tiek dots ieskats krūšu vēsturē, izrādās, zinātniekus vienmēr ir interesējis jautājums, kādēļ no zīdītājiem tieši cilvēkiem krūtis ir vislielākās. Apņēmīgi pētnieki ir noskaidrojuši pāris faktus, ja vīrietim parāda foto ar kailu sievieti, viņa skatiens visilgāk aizkavējas tieši pie krūtīm. Tas viņiem ļauj pārliecinoši apgalvot, ka krūtis ir evolūcijas rezultāts, kur galvenais faktors ir vīriešu uzmanības noturēšana. Grāmatas autors šo ideju uzskata par šovinistisku un priekšroku dod teorijai, kur bez vīriešu pievilināšanas nozīme ir arī bērna zīdīšanai un daudziem citiem faktoriem.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta barošanai ar krūti. Mūsdienu ekoloģiskie apstākļi nebūt nav tie labākie, piesārņojums ir visur, un arī mātes piens nav palicis neskarts. Mūsdienu bērnelis ar mātes pienu saņem ne tikai visas augšanai nepieciešamās vielas, bet arī visu ķīmisko vielu bagāžu, kuru māte uzkrājusi savā organismā, ieskaitot kancerogēnus un dažādus ķīmiskos savienojumus, par kuru ietekmi uz cilvēku nevienam nav ne jausmas. No otras puses īstas alternatīvas mātes pienam arī nemaz nav. Lai cik dārga nebūtu ražotāju izveidotā formula, tajā nebūs ne puse no tā, kas pieejams mātes pienā.

Krūts vēzis te tiek apskatīts grūtniecības un zīdīšanas kontekstā. Viens no galvenajiem krūts vēža iemesliem ir tas, ka sievietes krūts šūnas dabū diezgan norauties. Visa tā dalīšanās pie katrām mēnešreizēm par labu nenāk, un kļūdas ar laiku akumulējas. Pēc zīdīšanas pārtraukšanas savukārt liekās šūnas tiek no organisma izvadītas ārā, un, šķiet, tas varētu būt iemesls, kādēļ sievietēm, kas zīdījušas savus bērnus, risks saslimt ar krūts vēzi ir mazāks.

Grāmata ir izklaidējoša bagāta ar faktiem, uzzināju daudz kā jauna. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ja interesē krūtis, tad grāmatu noteikti ir vērts izlasīt.