Navigate / search

Liquid Rules: The Delightful and Dangerous Substances That Flow Through Our Lives by Mark Miodownik

Šī grāmata, man šķiet, ir uzstādījusi rekordu laika ziņā, kuru tā pavadījusi kā aizsākta, bet nepabeigta. Sāku lasīt aptuveni pirms diviem gadiem un kaut kā nevarēju izlasīt tālāk par pāris nodaļām. Tā nu viņa man plauktā par savu nepabeigtību atgādināja labu laiku, līdz es saņēmos pamēģināt vēlreiz.

Grāmatas autors ir apņēmies izstāstīt visu par šķidrumiem un izdarīt to strukturēti. Grāmata tiek pasniegta kā lidojums no Londonas uz Sanfrancisko, kurā autors pievērš uzmanību šķidrumiem, ar kuriem nākas sastapties. Tas paver iespēju pastāstīt lasītājam par dažādu šķidrumu īpašībām, kas savukārt ļauj lasītājam apzināties to, ka pasaule ir brīnumu pilna.

Bet nu par to, ko lasītājs var uzzināt grāmatā – kādēļ viļņi gandrīz vienmēr ir paralēli jūras krastam, cik olīvas vajadzīgas, lai namsaimniecību apgaismotu ar vienu lampu, kā alkohols mūs apdullina, par lodīšu pildspalvu izgudrošanu un kā izvēlēties pareizo tinti, par to, kāpēc, autoraprāt, drošības instruktāža pirms pacelšanās ir vairāk rituāls nekā kaut kas ar praktisku vērtību, par mākoņu veidošanās procesu, par to kādēļ drēbes izžūst temperatūrā zem ūdens vārīšanās punkta, par šķidro kristālu ekrānu tapšanu, par to kādēļ mēs tā satraucamies, redzot savus ķermeņa izdalījumus, par salīmētajām lidmašīnām, kāpēc kokos ūdens tek uz augšu, par šļūdoņu ietekmi uz kontinentālajām plātnēm,  un par to,ka kečups ir neņūtona šķidrums.

Visiem draugu lokā ir tāds cilvēks, kas runājot visu laiku maina sarunas tematu (ja nav, tad tu tas esi pats). Šīs grāmatas autors ir tāds cilvēks, grāmata sevī ietver lielu informācijas apjomu, kas pasniegta kā interesantu faktu gūzma. Lasītājs var būt drošs, ka no tā, kas izlasīts vienā lapaspusē, viņš neatcerēsies ne desmito tiesu, jo pēc tās būs bijusi vēl viena lapaspuse ar tikpat interesantām lietām, un tad vēl viena un tā līdz beigām. Es sevi uzskatu par diezgan rūdītu populārzinātnisko grāmatu lasītāju, bet šī grāmata mani pārspēja.

Bērnu dienās es par šādu grāmatu būtu sajūsmā, jo kas gan var būt labāks par informācijas drupatu tūkstošiem vienā grāmatā? Šķiet, esmu kļuvis vecs un apmāts ar neracionālu vēlmi atcerēties pēc iespējas vairāk no izlasītā. Nelīdzēja pat tas, ka es lielāko daļu no informācijas biju lasījis iepriekš un te sanāca tikai tāda atkārtošana. Pēc pāris lapaspusēm manas smadzenes vienkārši izslēdzās un nācās lasīt dozēti un lēnām. Tā nu man tā lasīšana ievilkās uz pāris gadiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šī ir no tām, kuru var uzšķirt jebkurā vietā un lasīt neko nezaudējot. Ja patīk populārzinātniskās grāmatas ar milzīgu faktu apjomu, tad iesaku pamēģināt.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood

Tambora

Nesen man bija saruna par vulkāniem, un izrādījās, ka par Tamboras izvirdumu sekām, atšķirībā no Krakatoa izvirduma, es neko jēdzīgu nezinu. Šo vēsturē autori mīl saukt par nenovērtēto un nepelnīti aizmirsto izvirdumu, kas neskatoties uz savu mērogu, tā arī īsti neguva slavu. Nolēmu labot caurumus savās zināšanās, un ātri atradis šo grāmatu, sāku lasīt.

Kad 1815. gadā kaut kur pie ekvatora gaisā uzgāja Tamboras vulkāns, neviens tam īsti nepievērsa uzmanību. Izņemot vietējos, kuriem tas nozīmēju tūlītēju nāvi piroklastiskajā plūsmā vai bada nāvi pēc pāris nedēļām. Eiropas lielvaras šim notikumam nepiedēvēja lielu nozīmi. Bet tas tā bija tikai līdz 1816. gada vasarai, kura tā arī nepienāca. Kad tas pats atkārtojās 1817. Gadā, cilvēki kļuva manāmi iztraukti. Šī grāmata pievēršas Tamboras vulkāna izvirduma seku sistematizācijai un analīzei.

Šis populārzinātniskais darbs ir laba liecība tam, kas notiek, kad autors labi orientējas kāda autora daiļradē, un šīs zināšanas varītēm mēģina iespīlēt vulkanoloģijas grāmatā. Pats par tevi tas nav nekas slikts, ja vien ar to pārāk neaizraujas. Ievadā autors pievēršas Mērijas Šellijas Frankenšteinam, un tas šķita tāds savdabīgs ievads, kas parāda erudīciju. Pirmā nodaļa ir veltīta pašam izvirdumam un šķita, ka būs laba lasāmviela. Ne jau katru dienu nākas lasīt par radžām, kuri mūk no lavas straumēm. Otrā nodaļa vēstīja par jauno mazo leduslaikmetu, tad sekoja bads Ķīnā un Īrijā. Bija nodaļa par Alpiem, kur šļūdoņi sāka apdraudēt gadsimtiem senas komūnas un dažu labu pat aizskaloja nebūtībā. Bija arī nodaļa par to, kā Tamboras izvirdums gandrīz sagrāva ASV dibinātāju sapni par spēcīgu lauksaimniecības valsti. Par to, ka pret jebkādu intuīciju Arktika pēc izvirduma piedzīvoja siltuma vilni vairāku gadu garumā, un no jauna radās sapnis par izdevīgu tirdzniecības ceļu ar Āziju. Autors ļoti labi ir uztvēris un prot paskaidrot cilvēka un ekosistēmas atkarību vienam no otra, to, cik labila ir šī sistēma un cik maz ir vajadzīgs, lai viss aizietu pa pieskari.

Varētu sist plaukstiņas un uzbāzties ar šo grāmatu visiem, kas ir gatavi klausīties tevī, ja nebūtu viens liels Bet. Autors vienkārši nevar nenoturēties neiebāžot normālā pārdomātā tekstā kaut ko no Mērijas Šellijas dzīves, citātu, vai grāmatas nodaļas literāro analīzi. Iespējams, ja esi literāts, kuram vienlīdz mīļi ir gan Mērija Šellija, gan katastrofiski vulkānu izvirdumi, tev šāds stiliņš liktu sajūsmā spiegt, bet mani aizrauj tikai vulkanoloģija. Tādēļ man krita uz nerviem Mērijas Šellijas gabali, izņemot ievadu, kurā autors visu Šellijas potenciālu izmantoja pa tēmu ieskicējot laikmetu. Viss pārējais man uz nerviem krita tik pamatīgi, ka biju gatavs atstāt grāmatu nelasītu, nu kam man lasīt vēlreiz par Frankenšteina vētru saistībā ar 1816. gada vētru pie Ženēvas ezera? Un šī vētra tiek pieminēta daudzas reizes.

Ja saskaita teicienu “The year without a summer”, tad atrodam to tekstā 43 reizes, nav brīnums, ka man pēc izlasīšanas šķiet, ka grāmata sastāv tikai no šīs frāzes, un Šelliju ģimenes piesaukšanu tā vai citādi 183 reizes. Ja Tambora nebūtu pieminēta 391 reizi, tad es apšaubītu vai grāmatai ir pareizs virsraksts. Labi, tā būtu tikai viena problēma, bet autoram ir vēl viena nepiedodama vājība, viņš tērē lasītāja laiku nepārtraukti atkārtojot vienu un to pašu. Tā ir lieta, kas mani “nokāva”.

Īsumā, ja esi gatavs lasīt grāmatu par vulkānu un pieciest neskaitāmas reizes lasīt vienu un to pašu, tikai ar citiem vārdiem, tad uz priekšu. Ja autors būtu labāk strukturēts, grāmata būtu uz pusi plānāk un ļoti interesanta. Lieku 5 no 10 ballēm, mani nudien neinteresēja intermēdijas par Mēriju Šelliju un autora izdomātās sarunas. Lasīt tikai, ja nekā cita nav pa rokai.

15 Million Degrees: A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green

15 Million Degrees A Journey to the Centre of the Sun by Lucie Green

Šo grāmatu savulaik nopirku Jāņa Rozes grāmatnīcā. Pablandījies gar plauktiem, konstatēju, ka ir bijis populārzinātnisko grāmatu pievedums, un īpaši neiedziļinoties paņēmu visu, kas man vēl nebija. Domāju, ka noderēs brīdī, kad man uznāks vēlme izglītoties. Nebija jau tā, ka man nebūtu grāmatas par sauli, bet tādu lietu nekad nevar būt par daudz.

Cilvēkiem, kas pamatskolā nav stundās gulējuši, ir zināms, kas Saules kodols ir 15’000’000 grādu karsts, tā atrodas aptuveni 150’000’000 kilometru tālu, ir 110 reizes platāka par Zemi un tās atmosfēra ir tik liela, ka Zemes orbīta atrodas tās iekšienē. Ja esi pavisam slīpēts, tad zināsi arī, ka vidēji fotonam, kurš radies Saules kodoltermiskajā reakcijā, vidēji paiet 170’000 gadu, līdz tas tiek ārā no turienes. Šī grāmata ir sarakstīta, lai lasītājam izskaidrotu, kā šie un vēl daudzi citi fakti ir atklāti un pierādīti.

Šeit pilnīgi prasās pavaidēt par cilvēkiem, kuri paši neko nesaprot, bet viņiem ir savas alternatīvās teorijas. Lielākoties viņiem nav ne nojausmas, kā zinātnieki ir tikuši līdz šiem faktiem un, ka, ja pašiem ir laiks un vēlme, lielāko daļu var pārbaudīt pašu spēkiem. Aiz katra cipara slēpjas eksperiments, kas 90% gadījumu ir pavisam vienkāršs, un tā datu interpretācija neprasa vairāk smadzeņu kā tējkannas ieslēgšana. Šī grāmata var kalpot kā viens no ķieģelīšiem, no kuriem būvēt savu sapratni par pasaules kopsakarībām.

Šajā grāmatā ir atrodama diezgan detalizēta Saules izpētes vēsture. Sākot no laikiem, kad cilvēki uz to skatījās ar acīm un beidzot ar specializētām kosmiskajām zondēm, kas novēro sauli visu laiku, dažādos spektros. Saule nemaz vēl nav atklājusi visus savus noslēpumus, kaut vai tie paši saules cikli, standarta vienpadsmit gadi šķiet ir tikai viens no daudziem, bet par pārējiem vēl nav īstas skaidrības. Taču sākās viss ar Saules plankumiem.

Man šī grāmata šķita nedaudz par vieglu, autore daudzas lietas bija mēģinājusi izskaidrot vienkāršos vārdos ar analoģijām, bet dažās vietās tas īsti nenostrādāja. Man, lasot par Saules magnētisko lauku, viss galvā pamatīgi saputrojās tā, ka nācās ņemt nedaudz akadēmiskāku darbu, lai visu saliktu atpakaļ pa plauktiņiem. Savukārt nodaļā par Saules uzliesmojumiem man gribējās aizrādīt autorei, ka viņa pārlieku optimistiski skatās uz mūsdienu elektrotīklu būtību un aizmirst pieminēt vēl kaudzi ar citiem faktoriem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, pirmās nodaļas ir ļoti labi sarakstītas, bet uz beigām autore ir izšāvusi visu pulveri un interesantākos faktus tā, ka nākas pievērsties pašas dzīvei, un šāda lieta man populārzinātniskajās grāmatās reti kad patīk. Ja vēlies uzzināt par Sauli pamatlietas, tad šī ir laba grāmata, ar kuru sākt, ne pārāk tehniska, taču pietiekami visaptveroša.

The Cloudspotter’s Guide by Gavin Pretor-Pinney

the cloud spotter's guide

Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta. Taču šogad staigājot pa Itālijas Alpiem un iekuļoties netālu no Monblāna mākoņos, man atausa atmiņā šī grāmata un tas, ka par mākoņiem neko neesmu lasījis kopš PSRS laikiem.

Kas ir mākoņi, no kurienes tie rodas? Kāpēc vieni ir pūkaini, bet citi izskatās kā veļas dēlis? Vai starp mākoņiem ir kāda atšķirība? Kāpēc no vieniem mākoņiem līst lietus, bet no citiem nē? Cumulus, Stratus, Cirrus, kas tie ir, un ko viņi ēd ziemā? Ja cilvēku kaut reiz mūžā ir nodarbinājuši šie jautājumi, tad šī grāmata sniegs atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Autoram pēc vārda kabatā nav jālien, un pat tādu šķietami garlaicīgu lietu kā mākoņu klasifikācija un atpazīšana, pasniedz ar neviltotu entuziasmu interesantā stāstījumā.

Ja tu vēl neesi izlasījis šo grāmatu, tad noteikti izdari to! Pēc grāmatas izlasīšanas uz mākoņiem varēsi skatīties ar zinātāja aci. Kam gan nepatīk vērot mākoņus! Mākoņi nemaz nav tik vienkārši pūkaini radījumi, kādi tie izskatās no apakšas. Viņi ir daudzveidīgi, un katrs no viņiem var zinātājam pastāstīt kaut ko par to, kas notiek virs mūsu galvām. Lai ar’ mākoņi ir saklasificēti smuki pa plauktiņiem, mākoņu vērotājam – iesācējam pietiek tikai paskatīties dabesīs un saprast, ka viss ir daudz sarežģītāk. Debesīs praktiski nekad nav tikai viena tipa mākoņi, un reizēm pat ir grūti atšķirt Cumulonimbus no Stratocumulus, sevišķi, ja tev lietus jau līst uz galvas.

Uzzināju milzīgu jaunas informācijas apjomu. Pēc mākoņiem var labi paredzēt laika apstākļus (būs jāpatestē, vai arī mūsu piejūras klimatā tas strādā). Taču vistrakākais ir tas, ka nu man ir obligāti jātiek uz Bruketown Austrālijā, lai redzētu vienu no retākajiem mākoņiem pasaulē -Morning Glory. Autors jau nestāsta tikai par mākoņu nosaukumiem, te ir daudz par laika prognozēšanu, metodēm, kas ļauj manipulēt ar laika apstākļiem, par lidmašīnu radītajiem mākoņiem un, protams, globālo sasilšanu. Izrādās arī, ka ja esi acīgs debesu aplūkotājs, tad tādus šķietami retus fenomenus kā saules suņi, saules loki, var redzēt faktiski katru nedēļu. Ir tikai jāzina, kad skatīties. Tagad pievērsīšu uzmanību arī varavīksnēm, arī tajās var saskatīt interesantas lietas, piemēram ‘Alexander’s Dark Band’, esmu to redzējis, bet nezināju, ka tas ir kas īpašs.

Tā kā lasīju elektronisko grāmatu, tai bija viens būtisks mīnuss – bildes. Tās bija absolūti nebaudāmas, ja tas būtu tikai uz manas melnbaltās Kindles, es vēl to spētu piedot. Bet šie paši melnbaltie, klekši parādījās arī manā iPad. Varētu teikt, ka kvalitatīvi attēli ļoti ļoti pietrūka. Labi man jau mājās ir “Cloud Atlas”, kuru turēju pa rokai, bet ko lai dara cilvēks, kuram tāds nav?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tagad debesīs raudzīšos  biežāk, zināšu katra mākoņa vārdu un vietu reģistrā un to, kādu laiku viņš mums sola. Šī ir viena no tām populārzinātniskajām grāmatās, kura būtu jāizlasa ikvienam.