Navigate / search

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

the-most-perfect-thing-inside-and-outside-a-birds-egg-by-tim-birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

The Book of Barely Imagined Beings A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

Parasites: Tales of Humanity’s Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Parasites Tales of Humanity's Most Unwelcome Guests by Rosemary Drisdelle

Šīs grāmatas izlasīšana bija daļa no plāna. Plāns bija izlasīt visas mājās atrodamās grāmatas par parazītu tēmu. Nav jau viņas man daudz – kādas četras tieši saistītas. Iepirku gan viņas praktiski vienlaicīgi, bet izlasīšana ievilkās vesela gada garumā. Tagad manā blogā zem šķirkļa parazitoloģija gozējās veselas četras grāmatas.

Parazīti jau cik ir, tik ir un, lasot ceturto grāmatu par šo tēmu, nekā īpaši jauna uzzināt vairs neizdevās. Vienīgais aspekts, kas atšķīra grāmatu no pārējām, ir – parazītu nozīme cilvēces vēstures attīstībā. Tad nu te varam izlasīt par malārijas aizvešanu uz Ameriku kopā ar vergiem. Kā tā izplatījās un padarīja daļu praktiski neapdzīvojamu. Par to, kā kopā ar Āfrikas pētniekiem izplatījās cece mušas un miega slimību izraisošais parazīts. Kā cērmes, lenteņi un trihonomas lika ieviest pārtikas standartus un kā, neskatoties uz tiem, vēl joprojām izredzes tās dabūt no pārtikas ir lielas.

Vispār jau cilvēks ir daudz devis parazītu attīstībā gan izmainot vidi, gan nodrošinot savu kopdzīvi ar dažādiem dzīvniekiem, kas kalpo kā parazītu starpniekorganisms. Mūsdienu ceļošanas iespējas nodrošina lielas iespējas arī parazītiem. Čagas slimība vairs nemaz nav retums rietumu valstīs un laiku pa laikam uzpeld pavisam neredzēti parazīti, kurus ieved imigranti no trešajām pasaules valstīm.

Viena lieta gan ir skaidra, savā dzīves laikā cilvēkam dabūt parazītus ir diezgan liela iespēja. Tie ir visur – gan dzeramajā ūdenī , gan pārtikā. Ja upē dzīvo bebrs, tad labāk no tās ūdeni vispār nedzert, bebrs izrādās ir visai liels parazītu izplatītājs. Izrādās pat kressalāti var būt starpnieks parazītu pārnēsāšanā. Nerunāsim nemaz par dažādu cērmju un lenteņu oliņām, kuras iespējams atrast uz dažādiem augu valsts produktiem, ja to audzētājs nopietni neattiecas pret higiēnas normām.

Interesanta bija nodaļa par iedomu parazītiem, kad cilvēkiem (ne tikai heroīna lietotājiem) šķiet, ka viņi redz kukaiņus, kas lien pa viņa ķermeni un matiem, traucē gulēt, liek kasīties un nekas pret tiem nepalīdz. Pat ārsti viņus nespēj atklāt.

Kopumā grāmata laba lieku 9 no 10 ballēm, bija par utīm, bet nekā par blusām. Tas mani apbēdināja, jo mūsdienās Latvijā tas ir viens no retajiem parazītiem, ko var salīdzinoši viegli dabūt kaut vai vilcienā.

The Fever: How Malaria Has Ruled Humankind for 500,000 Years by Sonia Shah

The Fever by Sonia Shah

Šo grāmatu nopirku tūlīt pēc Parasite Rex izlasīšanas. Tas bija nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, visu šo laiku grāmata nostāvēja nelasīta plauktā. Galvenais nelasīšanas iemesls bija triviāls. Amazonē izlasīju pāris negatīvas recenzijas, kas man lika noprast, ka grāmatu nemaz nav vērts lasīt. Grāmatai palīdzēja tikai tas, ka tā atradās vietā, kur es to visu laiku varēju redzēt, un beigās sirdsapziņa uzvarēja.

Kā jau noprotam pēc nosaukuma, grāmata veltīta malārijai. Vairāk gan cilvēka neveiksmīgajiem mēģinājumiem tikt ar to galā, tās ietekmi uz vēstures gaitu un ekonomiskajiem procesiem. Šķistu, kāda gan ietekme varētu būt parastam malārijas plazmoīdam uz mūsu cilvēci, nu slimo cilvēki ar malāriju, bet mūsdienās jau visu var izārstēt. Tomēr šāda slimības epidēmija var izvest no ierindas veselas valstis un kavēt to attīstību. Piemēram, līdz hinīna atklāšanai Āfrika bija kontinents, kuras džungļos iekšā devās tikai reti pārgalvīgs ceļotājs, par nekādu Āfrikas valstu iekarošanu nevarēja būt ne runa, baltie mira kā mušas no dažādām slimībām, malāriju ieskaitot. Sākoties globalizācijai, malārija tika izvazāta pa visu pasauli. Tā nu Amerikas un Austrālijas purvi arī tikai pie malāriju pārnēsājošiem odiem.

Malārija pilnībā sagrāva franču Panamas kanālu rakšanas projektu, iedragāja sabiedroto kaujasspējas Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā, viduslaikos Kentā neviens nedzīvoja tieši malārijas dēļ. Par to, ka kādreiz Britu salās ir bijuši pastāvīgi malārijas perēkļi es pat nenojautu, un arī par to, ka Roma tikai salīdzinoši nesen tikusi vaļā no malārijas arī.

Kāpēc tad neviens nepieliek malārijai punktu? Kas gan varētu būt vienkāršāks, saņemties un izsist pasaulē visus odus. Šādi mēģinājumi ir bijuši, kaut kad sešdesmito gadu beigās malāriju mēģināja iznīdēt ar DDT palīdzību. Diemžēl visa procedūra tika sākta tad, kad pāris odu sugām jau bija izveidojusies imunitāte pret šo vielu un arī DDT izsmidzināšanas nemaz nenotika tik cītīgi kā cerēts. Beigās tas beidzās ar neko, šķiet vienīgā vieta, kur tas izdevās, bija Sardīnija.

Arī vakcīnu pret malāriju nemaz nav tik viegli izstrādāt, jo malārijai ir dažādi paveidi, kas pie tam nekautrējas diezgan veiksmīgi mutēt dažādu faktoru ietekmē. Tā, piemēram, hinīns nevienu tik ātri vairs neizārstēs kā vecos senos laikos, arī jaunas zāles, ik pa laikam atduras pret kādu malārijas paveidu, kas ir rezistents pret to. Problēma ir arī tā, ka cilvēkiem, kas atrodas malārijas skartajos apgabalos, šādu neveiksmīgu eksperimentu rezultātā uz laiku pazūd iegūtā imunitāte un tad, kad malārija nāk atpakaļ, tad mirstība palielinās.

Kopumā visai izglītojoša grāmata vēsturiskajos, ekonomiskajos un zinātnes aspektos, cik tālu tie ir saistīti ar malāriju. Viena lieta ir skaidra, no malārijas mēs tik ātri vaļā netiksim un arī globālā sasilšana ienesīs savu artavu. Tā kā malārijas ekosistēma ir visai sarežģīta, un tās reakcija uz dažādu faktoru izmaiņām nelineāra, tad vai tas būs uz labu vai sliktu neviens vēl pateikt nevar. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bišķi jau nu autore varēja vairāk uzrakstīt, tieši par pašas malārijas plazmoīda dzīves ciklu.

Autores mājaslapa atrodama te.

The Wild Life of Our Bodies: Predators, Parasites, and Partners That Shape Who We Are Today by Rob Dunn

The Wild Life of Our Bodies

Katru gadu cenšos izlasīt vismaz vienu grāmatu par parazītiem, lai atgādinātu sev, ka dzīve nav rožu dārzs. Cilvēks bez cērmēm, blusām un utīm ir diezgan nesena parādība. Pat mūsdienās šis stāvoklis ir pārejošs, jo blusas un utis šad tad tomēr vēl gadās redzēt.

Autors savā grāmatā vadās no vienas pamatnostādnes. Cilvēka saprāts ir tikai nesens viņa evolūcijas blakusefekts, organisms savukārt ir attīstījies no vienšūņa līdz tagadējam pārsimts miljonu gadu laikā. Attīstījies atbilstoši apkārtējai videi un no vispārējās ekoloģijas izrāvies tikai nesen. Tas viss sev līdzi nes nopietnas problēmas, jo mūsu atrautība no dabas tagad rada pavisam jaunas problēmas.

Piemēram, šķiet, ka daļa no saslimšanām ar astmu, alerģijām un dažādiem eksotiskiem sindromiem, iespējams, varētu būt izskaidrojama ar patstāvīgu parazītu trūkumu organismā. Cērme, iespējams, palīdz kalibrēt organisma imūnsistēmas reakciju tā, lai tā spētu identificēt reālus draudus nevis nodarbotos ar paša organisma šūnu iznīcināšanu.

Protams, netiek aizmirsts arī stāsts par antibiotikām un to, kā tās izpļauj zarnu baktērijas, rada rezistentas baktērijas un vispār baktēriju mūsu organismā ir vairāk nekā pašiem savu šūnu. Lielākoties tie ir simbioti, kas palīdz mums sašķelt kādu cukuru vai tauku. Ir šādas tādas kaitīgas, bet ja nu tu viņas pazaudē, tad jāatceras, ka par uztura sabalansēšanu tev jārūpējas pašam.

Vēl bija nodaļas, kas veltītas ksenofobijai, slimībām un plēsējiem. Cilvēks ar stroķi rokās mūsdienās spēj nogāzt jebkuru lopiņu, kas nāk tam pretī, tomēr psiholoģiski no mērkaķa mēs pārāk tālu neesam tikuši. Joprojām bildēm, uz kurām attēlotas čūskas, mūsu smadzenes reaģē momentāni, un lielu epidēmiju gadījumā mums ir tieksme izolēties.

Kopumā vispusīga un izglītojoša grāmata par ekoloģiju, bioloģiju un cilvēka psiholoģiju. Vietām man šķiet autors aizraujas ar pārliekām spekulācijām un faktu bāze, uz kuras šīs spekulācijas tiek balstītas, nav diez ko stabilas. Bet autors to nemaz neslēpj un pats pasaka, ka tas ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Parasite Rex by Carl Zimmer

Parasite rex

Vārds parazīts cēlies no grieķu valodas. Sākumā tā nozīme bija pavisam necila, tā sauca cilvēkus, kas templī dzīru laikā pienesa ēdienus. Tikai vēlāk par parazītiem sāka saukt dažādus liekēžus un izmantot kā lamu vārdu. Tā arī dzīvajā dabā atrodamie parazīti ilgu laiku tapa nomelnoti. Bioloģijā pat līdz divdesmitā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka parazīti ir organismi, kas ieslēguši evolūciju atpakaļgaitā. Jeb parastu cilvēku valodā runājot – deģenerāti. Šis uzskats ilgu laiku bija populārs un, ja godīgi, neviens jau tos parazītus nemaz tā nepētīja.

Šo grāmatu autors acīmredzot sarakstījis ar nolūku, lai paceltu parazītu tēmu saulītē. Standarta discovery raidījumos parazīti vienmēr tiek attēloti no to sliktās puses. Skat, kā Gvinejas tārps izraisa elefantiāzi, liekot kāju pārvērsties bluķī. Var arī nodemonstrēt kādu atgadījumu, kur lentenis savā dzīves cikla sākumā nonāk nevis sunī, bet cilvēkā un izmisumā izveido cistu cilvēka smadzenēs. Var arī apstāstīt par Toxoplasma, mazu parazītiņu, kas dzīvo gandrīz mūsu katra smadzenēs, un ko tur slēpt, iespējams, atstāj ietekmi uz mūsu raksturu. Patiesība, protams, sevī ietver arī šo nepatīkamo daļu, nāvi no malārijas, vai bērna uztveres problēmas, kas saistītas ar cērmju invāziju, bet ir arī pāris citi aspekti, kas ir apskatīšanas vērti.

Piemēram, parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības. Parazīta nozīme ekoloģijā. Parazīta nozīme mūsu imūnsistēmas kalibrēšanā. Parazīta dzīves un vairošanās cikls, adaptācija jaunām sugām. Kopumā visai interesanta grāmata par un pa parazītiem. Minēšu dažus faktus, kurus uzzināju pirmoreiz.

Izrādās, ka mūsdienās cilvēkiem šad tad piemetas retas kaites, kuru vienīgais izskaidrojums ir parazītu trūkums organismā. Ja tev labu laiku nav bijušas cērmes, tad tava organisma imūnsistēma var uzbrukt tavām zarnu sieniņām un iznīcināt to. Mūsdienās ir divas ārstēšanas metodes. Zarnas rezekcija vai parazītu ieviešana. Ja cērmēm un lenteņiem jāsadzīvo vienā zarnu traktā, lentenis ir zaudētājs un tiek nobīdīts tuvāk izejai.

Parazīts Toxoplasma visu laiku regulē savu klātbūtnes apjomu saimnieka organismā. Laiku pa laikam tas izraisa imūnsistēmas reakciju, kas ļauj izdzīvot tikai pāris sugas pārstāvjiem.

Vissarežģītākie parazīti ir lapseņu kāpuri. Dažu sugu lapseņu kāpuri pat pilnīgi pārņem kāpuru savā kontrolē. To nabagu apstrādā ar hormoniem, un viņš pirms savas nāves vēl nodarbojas ar lapseņu kāpuru kokonu apsargāšanu.

Dažs labs parazīts savus saimniekus apgādā ar opiātiem, lai šamie ar savu neadekvāto uzvedību izprovocētu apēšanu. Citi savukārt liek skudrai katru vakaru uzrāpties zāles stiebra galā ar domu, ka to tur nejauši apēdīs kāds zālēdājs. Cits liek mušai pirms nāves atrast vislabāko vietu savu sporu izsēšanai. Muša pat pirms nāves ieņem pareizu leņķi, lai izkliede būtu perfekta.

Parazīts ir arī labs ekoloģijas barometrs. Ja tu noķer gliemezi un ierasto 9 parazītu sugu vietā redzi tikai astoņas, ir pamats uztraukties, ka kaut kur barības ķēdē ir reālas problēmas.  Šad tad cilvēki apkaro kaitēkļus ar to parazītiem, tomēr ne vienmēr tas beidzas ar labiem rezultātiem.

Kopumā interesants skats uz parazītiem. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja gribi uzzināt malārijas vai lenteņa dzīves cikla nianses, tad šī grāmata būs laba lasāmviela.