Why We Sleep: Unlocking the Power of Sleep and Dreams by Matthew Walker

Man kā cilvēkam, kurš vienmēr ir neizgulējies un mokās ar bezmiegu, miega tēma vienmēr ir interesējusi. Šo grāmatu nopirku, cerībā, ka tikšu apgaismots. Iespējams, pat atradīšu risinājumu savām bezmiega problēmām. Lasīt gan nesteidzos, viņai standarta pingvīna vāciņi, un kopējā plauktā tā tik veiksmīgi saplūda ar citām, ka aizmirsu par viņas eksistenci. Un tad grāmatas autors pēkšņi sāka parādīties manā feisbuka ziņu lentē ar stāstiem par miegu, visi podkāsti, kas veltīti zinātnei sāka aizskart miega tēmu. Atcerējos un sāku lasīt.

Katrs mēs piedzimstam ar defektu, kura dēļ mēs gandrīz trešdaļu dzīves pavadām komai līdzīgā stāvoklī, esam neproduktīvi un neatbildam uz ārējiem kairinājumiem. Izrādās, ka šis stāvoklis ‘miegs’ ir vitāli nepieciešamas mūsu labklājībai, veselībai, atmiņai un praktiski visam. Bez miega cilvēks īsti nevar iztikt, un jo sliktāks miegs, jo sliktāka dzīves kvalitāte. Grāmatas autors, slavens neirozinātnieks un miega eksperts, ir nolēmis lasītājam pavēstīt par miega un sapņošanas ietekmi uz dzīvi.

Šī ir no tām grāmatām, kuru lasot tu saproti, ka tev ir garantēts vēzis, vecuma plānprātība, bet visticamāk tu nemaz tik ilgi nenodzīvosi. Ātrāk kļūsi par psihopātu, jo neizgulējušās smadzenes nespēs noregulēt emociju kontroli. Tādēļ pirms lasīšanas iesaku nocietināt sirdi pret savu iespējamo nākotni un lasīt tik tālāk.

Kā jau tas ir sagaidāms, autors visa pamatā liek miegu. Sīki un smalki tiek apstāstīts, kā guļ citi radījumi no baktērijām līdz vaļa mazuļiem. Par to, kā putnu barā brīžiem ir aktīvi tikai divi putni un arī tiem funkcionē tikai viena smadzeņu puslode. Tad tikpat smalki tiek aprakstīts NREM un REM miega fāzes, uzsvērta katras nozīme. Īsumā, cilvēkam ir jāguļ vismaz astoņas stundas. Taču miega sadalījums fāzēs nenozīmē, ka nosnaudis 7 stundas tu esi gulējis 90%. Patiesībā tās trūkstošās stundas dēļ miega kvalitāte ir labi, ja puse no iespējamā.

Daļa no grāmatas ir dažādi ar miegu un gulēšanu saistīti eksperimenti. Uz visiem ir dotas atsauces un ja ir pieeja datu bāzēm, tad visus vari izlasīt pats. Vispār atsauču likšana šim autoram ir līmenī. Jāatzīst gan, ka vietās, kur tiek stāstīts par visiem eksperimentiem, grāmata kļūst nedaudz sausa un garlaicīga. Autors gan jau sākumā saka, ja grāmatai izdosies lasītāju iemidzināt, tad nekas nevar būt labāks kompliments.

Vēl pāris interesantas lietas, kuras uzzināju. Ir zinātniski pierādīts, ka sākot skolu agri no rīta, bērniem krītas sekmes. Cilvēkiem pusaudžu gados miega laiks nesakrīt ar bērnu un vecāku miega laiku, tādēļ problēmas pamosties. Cilvēki, kas slimību dēļ nespēj gulēt vispār, pēc aptuveni pusgada nomirst ar sepsi. Veciem cilvēkiem arī ir jāguļ astoņas stundas, un tas ir mīts ka uz vecumu cilvēkam nav tik daudz jāguļ. Iespējams, ka vecuma demences iemesls ir hroniska neizgulēšanās. CIlvēks, kas mokās ar bezmiegu, nemaz pats neapjauš savu katastrofālo stāvokli un uzskata to par jaunu normu. Ja braucot ar mašīnu nāk miegs un nekā nevar apstāties, lai pilnvērtīgi izgulētos, tad var nosnausties uz divdesmit minūtēm, bet braukt uzreiz nevar sākt, jāpagaida pārdesmit minūtes līdz beidzas miega inerce. Miega zāles nemaz neliek smadzenēm gulēt, tādas zāles vēl nav atrastas, tās vienkārši izslēdz smadzenes.

Dikti laba grāmata – 10 no 10 ballēm, par tēmu, kas ir ikdiena ikvienam no mums. Palīdzēs saprast savus iespējamos bezmiega cēloņus, bet, ja problēmas ir akūtas, tad labāk ir iet pie ārsta. Iesaku izlasīt visiem.

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

Our Mathematical Universe: My Quest for the Ultimate Nature of Reality by Max Tegmark

Pēdējā laikā mani sāk nomākt iekšējie pārmetumi. Ja paskatās uz izlasīto, sanāk, ka mani lasīšanas paradumi pēdējo piecu gadu laikā ir kardināli mainījušies. Esmu gandrīz pilnībā pārgājis uz fantastikas un fantāzijas žanru. Populārzinātniskās grāmatas tiek pamestas novārtā. No vienas puses – cik reizes vari lasīt vienu un to pašu. Beigās jau bija nonācis pie tā, ka par tematu (vismaz vēsturisko aspektu) es zinu labāk par autoru. Populārzinātniskās grāmatas es pērku joprojām, bet ar lasīšanu neveicas tik labi kā vēlētos. Šī ar gaidīja savu kārtu jau no maija.

Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir ātri iepazīstināt lasītāju ar mūsdienu kosmoloģijas pamatiem, nedaudz apstāstīt svarīgāko kvantu fizikā un tad pierādīt, ka patiesībā mūsu visums ir matemātiska struktūra ar visām no tā izrietošajām sekām. Grāmatā izlasītais garantēti laiku pa laikam noraus jumtu un liks aizdomāties par mūsu vietu pasaulē, agrāk vai vēlāk piespiežot lasītāju padoties multiversu vilinājumam.

Nav jau tā, ka grāmatas par multiversiem būtu retums, bet tik skaidri un saprotami uzrakstīta gadās reti. Ja man kāds tagad prasītu grāmatu par zinātnes vēsturi un iespējamo nākotni, es bez šaubīšanās viņam dotu šo. Ja arī neko daudz vairāk, tad vismaz iemācīsies patstāvīgi noteikt Zemes diametru. Taču nevajag satraukties, autors savus secinājumus būvē uz stipriem pamatiem, un lasītājam tiek pavēstītas visas galvenās nianses. Ja esi baigais populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad vari pirmās sešas nodaļas izlaist. Es gan to nerekomendētu, jo tajās ir atrodama nozīmīga pievienotā vērtība. Proti, autors daudz nodarbojies ar eksperimentu datu apstrādi. Parasti autori pavēsta par teoriju nemaz neiedziļinoties, kā tika apstrādāti eksperimenta laikā iegūtie dati, un kādēļ tieši šī interpretācija ir vislabākā. Autors par šo bieži aizmirsto teoriju pierādīšanas aspektu raksta visai daudz un ar entuziasmu.

Vispār visa grāmatā jūtams arī pats autors – viņa karjera un dzīve. Viņš nekautrējas stāstīt par savu zinātnieka dzīvi, par to kā viņam dažreiz ir izdevies atklāt jau atklātas lietas. Par to cik vīlies viņš juties uzzinot, ka tas nav nekas jauns, un par to, cik šādas vilšanās ir vajadzīgas, ja vēlies kļūt par īstu zinātnieku. Domājams, ka viņa grāmatas pusaudžu lasītājus varētu nosvērt par labu fizikas studēšanai. Šajā grāmatā, lasot par dažādu problēmu matemātiskajiem modeļiem, tie tiek pasniegti tik saistošā veidā, ka šķiet, ka viss ir saprotams bez īpašas piepūles.

Centrālais temats ir multiversi. Vispār izšķir veselus četrus to veidus. Viņi visi izriet kā sekas no jau pierādītām fizikas teorijām. Un ar pierādījumiem ir tā, ka tu nevari izvēlēties tikai tās sekas, kuras tev ir pieņemamas. Vai nu ņem visu vai neko. Tad nu lasītājs var uzzināt, ka gadījumā, ja tu vienu brīdi attopies kā vecākais planētas iedzīvotājs, tad tev būtu prātīgi pieņemt, ka eksistē trešā līmeņa multiversi. Savukārt, ja pieņem, ka mūsu visuma inflācijas teorija atbilst patiesībai, tad ļoti, ļoti tālu, kaut kur eksistē identiska Zemes kopija ar visiem tās iedzīvotāju un tādu pašu vēsturi. Un visi iespējamie starpstāvokļi un katrs no tiem bezgalīgi daudzās kopijās. Ar bezgalības tiešām ir prātam neaptveramas.

Un pašās beigās autors izvirza savu teoriju, ka visu visumu pamatā ir matemātiskas struktūras, kas variē no vienkāršām līdz sarežģītām. Iespējams, ka Hilberta telpa ir piebāzta pilna ar visdažādākajām konfigurācijām. Un mūsu Visums ir tāds tikai tādēļ, ka tāda ir viena no bezgalīgi daudzajām matemātiskajām struktūrām ar visām savām simetrijām.

Lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt visiem, pat ja līdz šim neesi par fiziku un kosmoloģiju interesējies tik cik melns aiz naga. Izlasi, nenožēlosi, pavērs jaunus zināšanu apvāršņus un spriedumi kā būtu, ja būtu izskatīsies daudz saprotamāki. Galvenais uzzināsiet, ka pārbaudīt vai lasītājs patiesībā nav “Bolcmaņa smadzenes”.

The Book of Barely Imagined Beings: A 21st Century Bestiary by Caspar Henderson

Par šo grāmatu biju dzirdējis jau sen. Pirmo reizi viņa man acīs iekrita, kad 2013. gadā tā iekļuva Royal Society Winton Prize šortlistā. Šķita tāda laba grāmata par dzīvniekiem un ekoloģiju. Taču lasāmā bija daudz, un grāmatas iegāde atlikās. Šogad ar viņu sastapos grāmatu veikalā, pašķirstīju un sapratu – vajag izlasīt. Tas bija jūnijā, līdz lasīšanai tiku tikai piecus mēnešus vēlāk.

Šī grāmata ir veidota kā moderns bestiārijs. Lai arī anotācijā rakstīts – no Aksolota līdz Zebraszivīm, grāmata nav tikai par divdesmit septiņiem dzīvniekiem. Šī grāmata ir veidota pēc viduslaiku bestiāriju parauga. Stāsts ir ne tikai par kādu konkrētu radību, bet arī satur diezgan nesaistītas tēmas, kuras sevī lielākoties ietver ekoloģiju, cilvēku ietekmi uz dabu. Autors nevairās arī no anekdotiskiem notikumu atstāstiem un nepiemirst iekļaut arī pa kādai morālai pamācībai. Taču vislabākais ir tas, ka daļa no pieminētajiem dzīvniekiem pārsit viduslaiku iedomātos briesmoņus. Dabas iespējas ir daudz lielākas nekā cilvēka fantāzija, un bieži vien daba ir daudz skaistāka un dīvaināka, nekā mēs spējam iedomāties.

Šī grāmata noteikti ir viena no labākajām grāmatām par dabaszinātnēm, kuru pēdējā laikā ir nācies lasīt. Viņā ir viss, ko es sagaidu no grāmatas par dzīvniekiem.

Pirmkārt, tie ir zīmējumi un fotogrāfijas, ir taču tik forši, kad sākot lasīt nodaļu tu galveno vaininieku vari apskatīt mākslinieciskā izpildījumā. Man gan nav krāsainā ilustrētā versija biezajos vākos, tur skats noteikti ir daudz iespaidīgāks.

Otrkārt, stāstījuma stils. Tas neaprobežojas tikai ar faktu atstāstīšanu vien. Nu tā kā enciklopēdijās – vidējais svars, izplatības areāls, grūtniecības ilgums un metiens. Reizēm šie fakti tiek pieminēti, bet, ja nav pārāk interesanti, tad tie ir palikuši aiz borta. Toties autors apzinoties papīra kā mēdija formāta ierobežotību, brīvi tekstā dod padomus kā internetā atrast visforšākos video, ko par zvēreļiem vien var dabūt.

Treškārt, dzīvnieki ir ielikti kontekstā. Šis konteksts ir cilvēks un tā ietekme uz ekosistēmām. Cilvēkam ir dots ne tikai saprast un izpētīt citas sugas, viņam ir dots arī tās iznīcināt un noslaucīt no zemes virsmas. Tādēļ laiku pa laikam stāsts novirzās uz šķietami nesaistītām tēmām. Kā stāstot par japāņu makakiem pēkšņi sākt runāt par tirāniju un elitārismu. Taču visas atkāpes ir par tēmu. Kas to būtu domājis, ka foršie Japānas makaki, kurus parasti rāda vannojoties siltajos avotos ziemas spelgonī, patiesībā ir tikai izredzētākie no makakiem. Pārējais bars lielākoties sēž un drebinās turpat netālu sniegā.

Saliekot visu šo kopā un autora spēju atrast interesantus faktus. Pie tam viņam piemīt tā retā spēja interesantās lietas interesanti pastāstīt. Jā varbūt ne visas šīs interesantās lietas ir zinātniski pamatotas, bet kādēļ gan neļaut savai fantāzijai izmest līkumu. Galu gala lasām taču bestiāriju nevis ievadu zooloģijas kursā. Un veids, kā autors ir iemanījies iespiest iekšā faktus, kurus nekādi nav sanācis iekļaut stāstījumā, ir izcils. Šeit ir nevis zemsvītras piezīmes, bet lappušu malas piezīmes, kurās var atrast daudzas interesantas lietas, piebildes un lietas, kuras būtu grēks nepieminēt.

Izlasot šo grāmatu, mans personīgais ieguvums ir daudzu balto plankumu aizpildīšanu gan vēsturē, gan bioloģijā. Piemēram, nekad nebiju iedomājies par vālu medību industriālajiem apmēriem un to ietekmi uz vaļu populāciju. Tas savukārt samazināja vaļu mēslu nonākšanu okeānā, kas savukārt ir laba barotne fitoplanktonam, kurš savukārt ražo skābekli. Pasaulē nekas nav tā pat viss ir sasaistīts kopējā sistēmā un šī grāmata lieliski ilustrē šo sistēmu no dažādiem aspektiem. Skumjākais ir tas, ka iespējams esam pēdējā paaudze, kad zemes klimats ir vēl kaut cik normāls. Un es nemaz nepieminu murēnu, kura uzbrūkot atvemj otru žokļu pāri labākam satvērienam vai sūkli Tetrahymena thermophilia ar septiņiem iespējamiem dzimumiem un 21 veidu kā radīt pēcnācējus.

Lieku 10 no 10 ballēm. Ja es pie šādas grāmatas tiktu bērnu dienās, tad droši vien nekad neizlaistu to ārā no rokām. Noteikti zinātu daudz vairāk nekur lāgā nevajadzīgus faktus un, iespējams, tomēr būtu kļuvis par arheologu. Ja interesē pasaule mums apkārt, noteikti izlasiet, dabūsiet bagātu faktoloģisku materiālu, uzzināsiet daudzus interesantus atgadījumus un pie reizes labi pavadīsiet laiku!

The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives by Leonard Mlodinow

Šīs grāmatas liktenis manā grāmatu plaukta nav apskaužams. Viņai nācās noskatīties, ka viena pēc otras tiek paņemtas citas grāmatas par matemātiku, izlasītas un atliktas atpakaļ. Taču viņai nācās gaidīt savu kārtu veselus sešus garus gadus.

Mūsu dzīve ir pilna ar nejaušiem gadījumiem, varbūtībām un mazvarbūtīgām notikumu sērijām. Tai pat laikā cilvēka prāts absolūti nav piemērots tam, lai galvā analizētu varbūtības teorijas dažādus aspektus. Tā nav nekāda saskaitīšana, kas mums padodas intuitīvi. Cilvēka prāts mīl veidot sakarīgu stāstījumu par pasauli, un tādēļ lielam blāķim ar savstarpēji nesaistītu informāciju tiks mēģināts rast skaidrojumu smuka stāsta viedā. Ja kāds cilvēks pelnīs daudz naudas, mēs viņam piedēvēsim izcilas spējas, ieklausīsimies viņa idejās, tas nekas, ka algas apjoms ir gadījuma lielums. Taču mēs neiedomāsimies, kas braucot pirkt loterijas biļeti mūsu izredzes iet bojā autoavārijā ir aptuveni divas reizes lielākas nekā uzvarēt loterijā. Šī grāmata ir par to, kā cilvēki gadsimtu gaitā lēnām atklāja lietu patieso dabu, noskaidroja, kas ir varbūtība, un kāpēc mēs psiholoģiski to nespējam pareizi interpretēt ikdienas dzīvē.

Īsumā par grāmatu varētu izteikties sekojoši: var matemātiski pierādīt, ka visu mūsu dzīvē nosaka gadījums. Vari censties cik lien, bet, ja nebūsi pareizajā vietā pareizajā laikā, nekas nemainīsies. Mācība: nekad nepadodies, jo vairāk mēģināsi, jo lielāka iespēja būs atrasties pareizajā vietā un laikā. Tas tāpat kā skolā, ja tu esi izsities tik tālu, ka tevi skolotāji uzskata par teicamnieku, tad vari neuztraukties, tāds tu paliksi līdz skolas beigām. Bet vispār jau šī grāmata tomēr ir par matemātiku un par to, cik ļoti cilvēka ikdienas pieredze ir nederīga, ja sākam runāt par varbūtībām.

Lēnām esmu nonācis pie secinājuma, ja autors neraksta grāmatu kopā ar kādu citu autoru, tad viņa darbi ir pat ļoti lasāmi. Arī šajā grāmatā autors ir izvilcis gaismā lielāko daļu no vēsturiski interesantajiem notikumiem, kas saistīti ar varbūtību teorijas vēsturi. Arī varbūtību teorijas pamatkoncepti tiek pasniegti interesantā izklāstā, tā negarlaiko un nav pārvērsta par nebeidzamu formulu virknējumu. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni iedziļinājies statistikā, ekonometrijā un varbūtību teorijā, nācās ar nožēlu konstatēt, ka ļoti lielu daļu no reiz zināmā esmu pamatīgi aizmirsis. Reiz es visas tās lietas, kuras autors piemin grāmatā, varēju mierīgi uz tīras papīra lapas izvest pats un izvērsti pierādīt. Tagad līdz tādam līmenim man būtu nepieciešamas pāris nedēļu laika investīcijas, lai visu atkārtotu.

Daudzlasītājiem būs risks saskarties ar nekā jauna neuzzināšanu. Arī es lielāko daļu no autora stāstītā jau zināju no citiem avotiem, un man pat radās priekšstats, ka es šo grāmatu droši vien jau noteikti esmu reiz lasījis. Tomēr ja statistika un varbūtību teorija nav tavs ikdienas interešu objekts, tad grāmata noteikti kalpos kā ļoti labs ievads problemātikā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vērts lasīt, ja līdz šim par varbūtību teoriju un matemātikas vēsturi kopumā esi interesējies ļoti maz.

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

The World of Caffeine: The Science and Culture of the World’s Most Popular Drug by Bennett Alan Weinberg, Bonnie K. Bealer

Šīs grāmatas izlasīšana iekļaujas manā plānā izlasīt visas sapirktās grāmatas. Grāmatas liktenis nebija viegls, viņu pasūtīju kādus piecus gadus atpakaļ – saņēmu, izšķirstīju un noliku plauktā. Tad reiz viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā neaizgāja, un palika viņa plauktā vēl pāris gadu. Šogad viņu izlasīju, lai cik tas nožēlojami neizklausītos, principa pēc. Sak, ja jau nauda notriekta, tad, lūdzu, arī izlasi.

Kofeīns, šķiet, ir viena no populārākajām narkotiskajām vielām, kuru lieto teju vai visa pasaule. Ne tikai lieto paši, bet arī labprāt dod saviem bērniem ikdienā. Līdz šim kofeīnam ir veiksmīgi izdevies izvairīties no atkarību izraisošo vielu listes, bet nez cik ilgi tā vēl būs.

Grāmatas autors pievēršas galvenajam, kā tad cilvēki kļuva atkarīgi no kofeīna. Šo stimulantu satur trīs galvenie pasaules pamatdzērieni –kafija, tēja un kakao. Kakao gan kofeīna nav galvenais vaininieks, bet ir dažas citas vielas, kas dod līdzīgu efektu. Kad un kā īsti cilvēki sākuši lietot kafiju, tēju vai kakao, neviens tā īsti nemaz nezina. Tādēļ apskatāmā vēsture sākas lielākoties no viduslaikiem. Lasītājs var uzzināt par kafijas namu parādīšanos musulmaņu pasaulē. Izrādās islama valstīs diskusija par kafijas kaitīgumu nekaitīgumu ir daudz senāka kā Rietumu zemē. Argumenti gan ir tie paši.

Interesanti, ka, piemēram, mūsdienu Vācijas teritorijā kafijas ienākšanai bija reālas problēmas, jo tai bija jākonkurē ar alu. Pirms kafijas un tējas vispār rīta dzēriens un bieži vien galvenais pamatēdiens bija alus. Tēja ar nemaz nav tik nevainīga kā šķiet, kārtīgi ievilcies čefīrs spēj pārsist jebkādu kafijas tasīti kofeīna saturā.

Liela grāmatas daļa ir veltīta kofeīna kaitīgumam vai nekaitīgumam. Testi ir veikti daudz un dažādi, bieži vien rezultāti ir pretēji. Galvenā problēma ir tā, ka nav faktiski atrodama pietiekošā daudzumā cilvēki, kuru organisma tā vai citādi nebūtu pieradināts pie kofeīna efektiem. Un tad lāga nevar saprast, vai kofeīna izraisītie efekti salīdzinot ar kontrolgrupu ir kofeīna nopelns jeb kontrolgrupas absistences izpausme. Tāpēc varam lasīt gan to, ka kofeīns uzlabo sirdsdarbību vai pretēji pasliktina. Pīpētājiem gan kafijas dzeršana nāk par labu, jo samazina tabakas ietekmi uz plaušām. Un galvenais, kā jau ar visām narkotikām, no kofeīna lietošanas ir jāatradinās pakāpeniski.

Grāmatas vēsturiskās daļas lasīšana bija īstas zobu sāpes. Tā lēni nesteidzīgi viss aprakstīts ar daudz citātiem no attiecīgā laikmeta avotiem. Praktiski nav interesantu stāstu, nu tādu kas uzlabotu lasīt prieku. Viss jau pareizi sarakstīts, bet priekš manis personīgi stils nebija īsts. Veselības un kofeīna īpašību daļa gan bija saistoši sarakstīta, nevarēju ni atrauties. Skaidrs ir viens: Kolā ir mazāk kofeīna nekā kafijā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Šaubos vai mūsdienās visu to konspektīvāk nevarētu izlasīt Vikipēdijā, bet ja nu gribas lasīt visu ar pirmavotiem, tad gan šī grāmata ir ņemama.

The Invisible Gorilla: How Our Intuitions Deceive Us by Christopher Chabris, Daniel Simons

Diez vai šo grāmatu jebkad būtu izlasījis. Biju viņu amazon redzējis, viņa pat atradās manā rekomendāciju sarakstā. Bet es domāju: nu kas tad tur būs, kas ir “neredzamās gorillas” eksperimenta būtībā, to es zinu! Pārējais noteikti būs kāds psiholoģijas spriedelējums par to, kā desmit minūšu laikā pārvērst savu dzīvi. Bet tad ap Ziemassvētkiem notika grāmatblogeru apdāvināšanās, un es no MsMarii saņēmu šo grāmatu kā dāvanu. Neko darīt, nācās vien lasīt.

Biju patīkami pārsteigts, jo izrādījās grāmatas autors pats šī eksperimenta izstrādē ir piedalījies un vēlas padalīties plašākai publikai par ilūziju pasauli, kurā mēs dzīvojam. Šādas ilūzijas ir vairākas. Ilūzija, ka mēs spējam veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi un ar nemainīgu kvalitāti. Ilūzija par mūsu atmiņu nemainīgumu un patstāvību. Pārliecinātības ilūzija, kādēļ mēs vairāk uzticamies cilvēkiem, kas uzvedas pārliecinoši. Zināšanu ilūzija, katrs no mums ir pārliecināts, ka labāk vai sliktāk orientējas visās dzīves sfērās un tam arī tic.

Autors zina, ko dara, lasītājs tiek ierauts cilvēku uztveres īpatnību niansēs no viena vāka līdz otram. Visi apgalvojumi tiek pamatoti ar kāda eksperimenta rezultātiem vai pētījumu, kas kādreiz veikts. Kas ir vēl labāk, šie gadījumi iz dzīves ir ļoti interesanti. Piemēram, reiz tika noķerts kāds banku aplaupītājs, kas bija šokēts, ka viņa seja ierakstīta video. Cilvēks bija pārliecināts, ka nomazgājot seju ar citronu sulu tā kļūst neredzama videokamerām.

Ar atmiņu mums ir vēl čābīgāk. Cilvēks neieraksta visus notikumus sev galvā kā videolentē un tad brīvos brīžos atminoties tās sev projicē. Cilvēks atceras tikai vispārīgu notikumu un pēc tam iztrūkstošo piedomā klāt pats. Pētnieki izmantoja viltīgu eksperimentu, pēc 9/11 lika saviem testa subjektiem uzrakstīt, kur viņi atradušies un kā uzzinājuši par šo atgadījumu. Tas pats viņiem pajautāts pāris gadus vēlāk. Lielākai cilvēku daļai atmiņas būtiski atšķīrās. Labs ir arī izklāsts, kādēļ automašīnu šoferi bieži vien nepamana motociklus, lai ar cik koši tie nebūtu ģērbušies. Cilvēks diezgan bieži neredz lietas, kurām, viņaprāt, tur nav jābūt. Tādēļ piloti triecas virsū uz skrejceļa stāvošām lidmašīnām, un automašīnu šoferi „neredz” motociklistus.

Par pārliecinošiem cilvēkiem, jo cilvēks ir lielāks diletants kādā lietā, jo pārliecinātāk viņš jūtas pašvērtējumā. Šahisti sevi pozicionē vismaz 100 vietas augstāk, lielākā daļa dzīvo ilūzijās, ka diezgan labi pārzina reaktīvā dzinēja uzbūvi un orientējas kvantu mehānikā. Cilvēkam ir tāds mīnuss, ja viņam šķiet, ka viņš kaut ko labi zina, viņš nepārbaudīs savu zināšanu kvalitāti.

Kopumā izcila grāmata, ieteiktu izlasīt visiem, ļauj pamanīt neredzamās gorillas pašu un citu uztverē. Lieku 10 no 10 ballēm. Pagaidām labākā populārzinātniskā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Domāju, ka pēc pāris gadiem viņu izlasīšu vēlreiz. Ak, jā, ir pierādīts, ka klausoties Mocarta komponētos darbus tavs IQ nepalielinās. Un virtuoza Sudoku risināšana nepadara tevi labāku galvā reizinātāju.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …