The Creativity Code by Marcus du Sautoy

Šo grāmatu nopirku Singapūras lidostā. Lai ar’ biju nolēmis lidojumā uz Eiropu dirnēt un neko nelasīt, beigās attapos ar šo grāmatu rokās pie kases. Tagad atskatoties, šķiet, ka vajadzēja ņemt arī to par pienu. Kamēr lidmašīna gaidīja savu kārtu uz pacelšanos, es jau pirmās simts lapaspuses biju pieveicis, bet tad gan ķēros pie sākotnējā plāna – nekā nedarīšanas. Grāmatu pabeidzu lasīt sev ierastajā vidē – vilciena vagonā.

Vai dators kādreiz sakomponēs simfoniju, uzrakstīs izcilu noveli vai uzgleznos meistardarbu? Un ja viņš to izdarīs, vai to varēs atšķirt no cilvēka veikuma? Cilvēkiem piemīt spēja radīt mākslas darbus un caur tiem paplašināt, transformēt un pacelt sapratni par to, ko nozīmē dzīvot. Vai algoritmi spēs paveikt to pašu, kurā brīdī būs jāatzīst, ka ir radīts mākslīgai intelekts un vai intelekts nozīmē būt cilvēkam?

Sākot lasīt grāmatu es sev par pārsteigumu atklāju, ka vismaz pirmās nodaļas es esmu redzējis kā Netfliks dokumentālo filmu ar paša autora piedalīšanos. Tas nedaudz nosita lasāmprieku, ir jau interesanti, bet jaunas informācijas ne kripatas. Labi, ka es no tās sērijas biju noskatījies tikai pirmo epizodi. Grāmatā autors sniedz ieskatu tajā, cik tālu mūsdienu algoritmi ir tikuši līdz radošumam. Sākumā tiek izspēlēts galvenais trumpis slavenā spēle Go un tas kā AlphaGopieveica cilvēku. Tagad jau tas ir vēsture, un uz skatuves ir uznācis Alpha Zero. Autors kādu brīdi pavada skaidrojot dažas nianses un visi kopā noskaidrojam, ka labi algoritmizējamus procesus datori veic labāk nekā cilvēki.

Daļa grāmatas veltīta mūzikai un komponēšanai. Visiem ir zināms, ka labs skaņdarbs pēc būtības ir matemātiski tikpat smuki aprakstāms, labos skaņdarbos ir tik daudz kolerāciju, ka mūsdienu specializētajām programmām nav īpašu problēmu radīt skaņdarbus, kuriem nevar pateikt, vai to komponējis cilvēks vai dators. Sevišķi neveicas tādiem kā Baham, kura kompozīcijās pašas pa sevi ir dikti matemātiskas.

Neiztiek arī bez pašas matemātikas. Matemātikas teorēmas un pierādījumus var formalizēt algoritmiski un tādēļ ir cerība, ka tāpat kā algoritmiski var uztrenēt programmu uz kaķu bildēm iespējams to var izmantot jaunu teorēmu un to pierādījumu ģenerēšanai. Tagad gan matemātikā ir nopietnas problēmas, jo dažs labs pierādījums ir tik garš, ka nekad nevari būt drošs vai tur nav ieviesušās kādas kļūdas. Algoritmi varētu palīdzēt šīs kļūdas atrast. Taču runājot par logaritmu ģenerētām teorēmām un to pierādījumiem, rodas jautājums, kurš tos spēs saprast.

Arī ar mākslu algoritmi ir tikuši visnotaļ tālu, te gan liela ietekme ir vizuālās atpazīšanas programmām, diezgan liela problēma ir tajā, ka dators neredz lietas kopumā, bet atsevišķas unikālās īpašības, kuras raksturo objektu.

Katrai šai sadaļai ir sākotnējs ieskats vēsturē, mūsdienu tendences un nākotnes prognoze. Autors ir pārliecināts, ka drīz vien cilvēka un programmas radīto vairs nevarēs atšķirt. Par mākslīgo intelektu gan vēl īsti nevarēs runāt, bet noteikti būs vēl viens ieskats, lai uzdotu jautājumu, kas tad īsti ir saprāts?

Grāmata, neskatoties uz savu ambiciozo nosaukumu, diezgan labi apraksta mūsdienu algoritmu kreativitāti, nevar teikt, ka te būtu jauni ieskati, bet ievads ir labu labais. Domāju, ka dokumentālo filmu sēriju noskatīties būtu daudz labāk nekā lasīt grāmatu. 8 no 10 ballēm.

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Alex Through the Looking Glass: How Life Reflects Numbers and Numbers Reflect Life by Alex Bellos

Pirms pieciem gadiem pirmoreiz iepazinos ar šī autora daiļradi, viņam ir patiesi labs talants izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši. Matemātikas grāmatas vēl nav nolaidušās līdz līmenim, kurā autori mūk no formulām kā velns no krusta. Te vēl mierīgi var sastapties ar kaut ko trigonometrisku vai pat ar nenoteiktu integrāli. Es vairs neatminos, kad šo grāmatu nopirku, tas noteikti nebija dikti sen, bet ne agrāk kā pirms gada.

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri, skolā mācoties, piemēram, trigonometriju vai kombinatoriku, īsti nav sapratuši, kā to visu dzīvē tālāk pielietot, tad šī grāmata ir tieši Tev. Kādos pakšķos šie sinusi un kosinusi ir nolīduši, ka viņus neredz nekur ārpus mācību grāmatām? Skaitļi un matemātiskās formulas mums ir visapkārt un, ja esi praktisks cilvēks, tad pamatskolas kursam pielietojumu atradīsi ātri vien, jo visu tak var izrēķināt. Lai izskaitļotu ēkas vai koka augstumu, nemaz nav jālien viņā augšā ar metramēru. Lai uzbūvētu visstabilāko arku pasaulē, skaitlis e nemaz nav jāzina no galvas, to Tev priekšā var pateikt gravitācija.

Pirmajā nodaļā autors nolēmis pastāstīt par skaitļiem un cilvēku psiholoģiju. Cilvēkiem dikti patīkot pāra skaitļi, taču, ja runa ejot par interesantiem skaitļiem, tad topā paceļas pirmskaitļi. Vispopulārākais skaitlis pasaulē ir 7, bet 110 nevienam neizraisīs nekādu interesi. Un galvenais -ēdienkartē nevajag cenas rindot smuki kolonnā, tas motivē cilvēku izvēlēties vislētāko, nevis pamēģināt ko jaunu.

Otrajā nodaļā var uzzināt visu par Benforda likumu. Tas noder datu analīzē un palīdz nošķirt izdomātus datus no dabiskiem. Dabiskos procesos, grāmatvedību un finanses ieskaitot, skaitļu pirmais cipars pārsvarā ir 1 – 30% un tad pārējie uz leju. Ja gadās kāds datu masīvs, kurā šis likums netiek ievērots, tad ir vērts papētīt sīkāk. Mūsdienās šādi tiek analizēti daudzi finanšu dati, lai saprastu, kurš šmaucas, kurš nē. Tiem, kuri mikroekonomikā visu laiku bija nomodā, noteikti atmiņā nāks Hal Varians, kurš viens no pirmajiem ierosināja šo likumu izmantot analīzēm.

Trešā nodaļa veltīta trijstūriem. Ja tev ciempadome uzticētu uzmērīt dzimto pagastu, ko tu darīsi? Neskriesi jau ar lineālu pa visu pagastu. Izmērīsi viena trijstūra bāzi dikti precīzi, sadalīsi pagastu trijstūros un pēc pārdesmit gadiem paziņosi rezultātu. Īsumā, ja esi skolā aguvis trijstūra pamatformulas, tu vari izmērīt visu uz pasaules, gan standarta, gan pašizdomātās mērvienībās.

Ceturtā nodaļa ir veltīta konusa šķēlumiem – elipsei, parabolai un hiperbolai. No sākuma tiek aplikta sistēma, kuras centrā atrodas Zeme un lēnām ilustrēta pāreja uz heliocentrisko. Pie reizes arī tiek parādīts, kā, ja nav slinkums un ir labs dators, var izdomāt jebkuru debīlu sistēmu, kas vien ienāk prātā, galvenais ir liels korekciju apjoms, un tad arī viss izskatīsies vislabākajā kārtība, lai ar neatbildīs realitātei. Vēl ir daudz par augstceltnēm un komētu orbītām.

Piektā nodaļa ir par skaitli pi, un kādēļ tas nav īsti korekts, jo smukāk būtu divi pi, bet tam vairs nav cerības izsist iesīkstējušo matemātisko notāciju. Daudz cikloīdu un Furjē analīzes pamati iesācējam. Ja hobijs ir domāt par velosipēdu un vilcienu riteņiem, tad dikti aizraujoša lasāmviela.

Sestā nodaļa ir veltīta Eilera skaitlim – e. Tas ir ielīdis praktiski jebkurā vienādojumā, kur runa ir par bezgalībām. Ja redzi kādu dabas fenomenu, tad vari būt drošs – e arī ir tepat blakus un dara savu melno darbu no baku procentu aprēķināšanas līdz superizturīgu arku projektēšanai.

Septītā nodaļa pilnībā mēģina uz pirkstiem izskaidrot imagināros skaitļu, runa ir par mīnus āboliem un ķermeņu rotācijai komplekso skaitļu telpā. Tas viss ir saistīts ar trigonometriju, un beigu beigās sanāk diezgan smuka kopaina. Var jau teikt, ka dabā kvadrātsaknei no mīnus viens nav nekādas jēgas, bet dabai uz to ir uzspļaut, un tā to pielieto riņķī apkārt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Astotā nodaļa stāsta par vareno Ņūtona un Lebnica klopi, kuras rezultātā mēģināja noskaidrot diferenciālrēķinu izgudrotāja titulu. Ņūtons izgudroja un noslēpa atvilktnē, Leibnics savukārt publiskoja. Rūgtums abiem palika, bet mums, parastiem cilvēkiem, fizika kļuva daudz aizraujošāka, un matemātikas kurss – pāris reizes garāks. Daudz smuku piemēru par bezgalīgi daudz bezgalīgi mazu lielumu skaitīšanu, atvasināšanu un integrēšanu.

Devītā nodaļa ir veltīta matemātikas teorēmu pierādījumiem. Tā lieta mūsdienās vairs nemaz nav tik vienkārša kā Eiklīda laikos. Ja kāds publicē pierādījumu šauri specializētā matemātikas nozarē uz divsimts lapaspusēm, tad nav nemaz tik daudz cilvēku, kas to spētu pārbaudīt. Savukārt, ja pierādījumu publicē dators uz pārtūkstots lapaspusēm, tad var “žāvēt airus” – tur būs nepieciešams vesels profesora darba mūžs, lai to pārbaudītu.

Desmitā nodaļa ir celluāro automātu pasaule. Pēc būtības tiek aprakstīta vecā labā spēle life. Kurš programmētājs – iesācējs nav ar to niekojies! Taču izrādās šis pasākums vēl nav miris, ir pietiekoši daudz cilvēku, kas ne tikai ar aizrautību skatās rūtiņu miršanā, ir tādi, kas, balstoties uz šīs vienkāršās spēles likumiem, uzbūvējuši pat reālus virtuālos datoru stimulatorus.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, autors par katru no tematiem ir izracis kaut ko interesantu, vēl nedzirdētu. Sarežģītās lietas viņš joprojām spēj izskaidrot vienkāršā valodā, un pēc pāris lapaspusēm lasītājs ir ieguvis visu nepieciešamo bagāžu, lai saprastu integrāļus. Ja matemātika un tās vēsture patīk, noteikti iesaku izlasīt. Nez cik daudz no mums bērnībā lasot Alises Piedzīvojumi Brīnumzemē nodaļu Dullais Pēcpusdienas Tējas Laiks saprata, ka te patiesībā slēpjas smalka ironija par tā laika jaunievedumiem imaginārajiem skaitļiem un manipulācijām ar tiem koordinātu telpā?

The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives by Leonard Mlodinow

Šīs grāmatas liktenis manā grāmatu plaukta nav apskaužams. Viņai nācās noskatīties, ka viena pēc otras tiek paņemtas citas grāmatas par matemātiku, izlasītas un atliktas atpakaļ. Taču viņai nācās gaidīt savu kārtu veselus sešus garus gadus.

Mūsu dzīve ir pilna ar nejaušiem gadījumiem, varbūtībām un mazvarbūtīgām notikumu sērijām. Tai pat laikā cilvēka prāts absolūti nav piemērots tam, lai galvā analizētu varbūtības teorijas dažādus aspektus. Tā nav nekāda saskaitīšana, kas mums padodas intuitīvi. Cilvēka prāts mīl veidot sakarīgu stāstījumu par pasauli, un tādēļ lielam blāķim ar savstarpēji nesaistītu informāciju tiks mēģināts rast skaidrojumu smuka stāsta viedā. Ja kāds cilvēks pelnīs daudz naudas, mēs viņam piedēvēsim izcilas spējas, ieklausīsimies viņa idejās, tas nekas, ka algas apjoms ir gadījuma lielums. Taču mēs neiedomāsimies, kas braucot pirkt loterijas biļeti mūsu izredzes iet bojā autoavārijā ir aptuveni divas reizes lielākas nekā uzvarēt loterijā. Šī grāmata ir par to, kā cilvēki gadsimtu gaitā lēnām atklāja lietu patieso dabu, noskaidroja, kas ir varbūtība, un kāpēc mēs psiholoģiski to nespējam pareizi interpretēt ikdienas dzīvē.

Īsumā par grāmatu varētu izteikties sekojoši: var matemātiski pierādīt, ka visu mūsu dzīvē nosaka gadījums. Vari censties cik lien, bet, ja nebūsi pareizajā vietā pareizajā laikā, nekas nemainīsies. Mācība: nekad nepadodies, jo vairāk mēģināsi, jo lielāka iespēja būs atrasties pareizajā vietā un laikā. Tas tāpat kā skolā, ja tu esi izsities tik tālu, ka tevi skolotāji uzskata par teicamnieku, tad vari neuztraukties, tāds tu paliksi līdz skolas beigām. Bet vispār jau šī grāmata tomēr ir par matemātiku un par to, cik ļoti cilvēka ikdienas pieredze ir nederīga, ja sākam runāt par varbūtībām.

Lēnām esmu nonācis pie secinājuma, ja autors neraksta grāmatu kopā ar kādu citu autoru, tad viņa darbi ir pat ļoti lasāmi. Arī šajā grāmatā autors ir izvilcis gaismā lielāko daļu no vēsturiski interesantajiem notikumiem, kas saistīti ar varbūtību teorijas vēsturi. Arī varbūtību teorijas pamatkoncepti tiek pasniegti interesantā izklāstā, tā negarlaiko un nav pārvērsta par nebeidzamu formulu virknējumu. Tā kā savulaik esmu diezgan nopietni iedziļinājies statistikā, ekonometrijā un varbūtību teorijā, nācās ar nožēlu konstatēt, ka ļoti lielu daļu no reiz zināmā esmu pamatīgi aizmirsis. Reiz es visas tās lietas, kuras autors piemin grāmatā, varēju mierīgi uz tīras papīra lapas izvest pats un izvērsti pierādīt. Tagad līdz tādam līmenim man būtu nepieciešamas pāris nedēļu laika investīcijas, lai visu atkārtotu.

Daudzlasītājiem būs risks saskarties ar nekā jauna neuzzināšanu. Arī es lielāko daļu no autora stāstītā jau zināju no citiem avotiem, un man pat radās priekšstats, ka es šo grāmatu droši vien jau noteikti esmu reiz lasījis. Tomēr ja statistika un varbūtību teorija nav tavs ikdienas interešu objekts, tad grāmata noteikti kalpos kā ļoti labs ievads problemātikā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vērts lasīt, ja līdz šim par varbūtību teoriju un matemātikas vēsturi kopumā esi interesējies ļoti maz.

What If? Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions by Randall Munroe

Šī grāmata man nāca kā pārsteigums. Sākumā kaut ko par viņu dzirdēju twitterī, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu, vai tad maz populārzinātniskās grāmatas iznāk? Tad nejauši iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā, tajā, kas uz Barona ielas, ieraudzīju vākus un sapratu uzreiz -man viņu vajag! Lasīt sāku jau ceļā uz mājām.

Grāmatas autors līdz 2005. gadam strādājis NASA, tad metis šo darbu pie malas un izveidojis lapu xkcd, kurā regulāri publicējis karikatūras un nelielus komiksus. Tad pirms gada viņš savā interneta lapā atvēra sadaļu What if? Šī sadaļa veltīta atbildēm uz dīvainiem jautājumiem. Tādiem kā: Kas notiktu, ja ar pistoli izšautu no neitronu zvaigznes vielas pagatavotu lodi? Kā būtu, ja okeāna visdziļākajā vietā izveidotos portāls? Cik tālu no citiem cilvēkiem ir atradies visvientuļākais cilvēks? Kad Facebook mirušo lietotāju skaits pārsniegs dzīvos? Grāmatā autors ir apkopojis vislabākos jautājumus un vislabākās atbildes. Atbildes ir bagātīgi ilustrētas ar autora karikatūrām un tieši ilustrē kā pielietot zinātnes likumus visdīvainākajiem scenārijiem.

Bērnībā es būtu daudz ko gatavs atdot, lai manās rokās nonāktu šāda grāmata. Šī grāmata ir tiešs pierādījums tam, ka zinātne var būt interesanta, pat ja tu no viņas līdz šim neko pārāk nesajēdz un no skolas atminies tikai pamata lietas. Patiesībā jau lielāko daļu problēmu atrisināšanai pietiek ar pamata zināšanām un loģisku domāšanu. Problēma ir mācīšanas stilā, kur tā vietā, lai uzdevumus noformulētu interesanti (vismaz manā laikā deviņdesmito sākumā), formulējums ir sauss un neinteresants. No sērijas: “ķermenis ar masu 3 kg atrodas 6 metru augstumā no zemes, aprēķiniet viņa potenciālo enerģiju”, “kādēļ virszemes benzīna tvertnes krāso ar alumīnija krāsu”. Un tad vēl ķīmijā tie moli un grami, viens un tas pats tikai ar citiem elementiem. Taču, ja kāds tur augšā pakārtu, teiksim, dinozauru, rēķināšana varbūt ar kļūtu nedaudz sarežģītāka, bet daudz interesantāka. Ja kāds prasītu manu padomu, tad es silti ieteiktu mācību grāmatu sastādītājiem ņemt par piemēru šīs grāmatas jautājumus. Vielu atkārtojošus uzdevumus ir iespējams padarīt interesantus. Skolēniem interese par zinātni pieaugtu eksponenciāli. Nekas tā nenokauj vēlmi mācīties kā milzīgas tabulas un teksta blāķi bez atsauces uz reālo dzīvi.

Ko es ar to visu vēlējos pateikt? Šī grāmata ir obligāta lasāmviela cilvēkam, kas grib uzzināt ko vairāk par plašo pasauli. Jā, uzstādītie jautājumi varbūt pirmajā acu uzmetienā šķitīs pastulbi un no dzīves atrauti. Taču, kad autors ķersies klāt un izanalizēs problēmu, uzzināsi daudzas interesantas un varbūt pat noderīgas lietas. Papildus atkārtosi kā pareizi risināt uzdevumus un izmantot savas skolā iemācītās zināšanas praksē. Bonusā saņemsi daudzas asprātīgas karikatūras pa apskatāmo tēmu, tās lielākoties ir pat ļoti informatīvas. Pat ja tevi zinātne neinteresē – tik un tā izlasi, būs interesanti. Es viņu apriju vienā piegājienā, sāku lasīt un izlasīju.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja autors izdos vēl kādu savas What if? lapas kondensātu, obligāti nopirkšu un izlasīšu arī to.

The Particle at the End of the Universe: How the Hunt for the Higgs Boson Leads Us to the Edge of a New World by Sean Carroll

Gudrās grāmatas kaut kā bija sanācis nolikt malā un daudz laika veltīt daiļliteratūrai. Nolēmu, ka nu ir laiks nedaudz investēt laiku arī savā izglītībā. Nav jau tā, ka par Higgsa bozoniem neko iepriekš nezinātu un pirmoreiz par to uzzinātu pērnā vasarā, kad CERN pētnieki paziņoja par iespējamu tā atklāšanu. Tajā laikā šķita, ka pilna Latvija mums ir ar speciālistiem šajā jomā. Tomēr zināšanas, ja vien tās praktiski netiek pielietotas ikdienā, ir vērts atkārtot.

Ar šā autora darbiem man nav diez ko labi gājis. Grāmatu, kurā viņš raksta par laiku, man tā arī nav izdevies pievārēt. Ar šo bija nedaudz vieglāk, izlasīju līdz galam un uzzināju daudz ko jauna. Lai gan es, vīzdegunis, pēc grāmatas Massive izlasīšanas domāju, ka man par šo jautājumu vairs nekas papildus nebūs jāzina. Izskatās, ka šo to tomēr esmu palaidis garām. Viena lieta ir par to masu, izrādās, ka Higgsa lauks jau nemaz tik daudz to masu nedod, kā biju domājis, un domājis es biju, ka visa masa nāk no šiem bozoniem. A nekā – izrādās, ka galvenā viņa nozīme ir tā, ka šamais piedod masu elektronam, bet fotonam nē.

Papildus bonusā mēs varam uzzināt daudz ko par CERN vēsturi, izveidi un nākotnes mērķiem. Kā pareizi uzbūvēt detektorus, kas ļauj atklāt Higgsa bozonu, kā pareizi organizēt datu apstrādi un galu galā, kas tās par piecām sigmām, kuras tiek piesauktas runājot par Higgsa bozonu.

Viens ir skaidrs – diez vai mēs aiznākamgad varēsim nopirkt spaini ar Higgsa bozoniem, ko sabērt savos antigravitācijas dzinējos. Iespējams, ka mēs nekad tā arī neatradīsim praktisku pielietojumu šīm daļiņām. No otras puses, kad tika atklāti radioviļņi, tad ar nevienam nebija idejas, ko ar tiem pasākt. Optimistiskākie cer, ka daļiņa nemaz nav Higgsa bozons, un ir pavisam kaut kas cits. Un ka, iespējams, ir nevis viens, bet vairāki Higgsa bozoni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, ja vēlies ne tikai zināt, ka ir tādi vārdi kā hadronu paātrinātājs, Higgsa bozons, Standartmodelis, bet arī saprast, ko tas viss nozīmē.

The Signal and the Noise: Why So Many Predictions Fail-but Some Don’t by Nate Silver

Pēdējā laikā biju tik daudz lasījis daiļliteratūru, sāku jau baidīties, vai pie populārzinātniskās maz pietiks spēka atgriezties atpakaļ. Tā nu šķirstīju kaut kādu žurnālu un ieraudzīju šīs grāmatas recenziju. Izlasīju un sapratu, ka man arī šī grāmata ir jāizlasa un uzreiz. Uzreiz gan neiznāca, jo grāmata ir diezgan pagara.

Kā jau noprotam pēc grāmatas nosaukuma, grāmatas centrālā tēma ir signāla un trokšņa atšķiršana. Tā sakot, pēc kaujas visi ir gudri, jo pēkšņi kļūst redzami visi fakti, kas izraisījuši kādu notikumu. Prognozējot galvenais uzdevums ir atlasīt šos signālus pirms notikuma iestāšanās un paredzēt to. Cilvēki ir guvuši lielus panākumus metroloģisko prognožu sastādīšanā, beisbola spēlētāju analīzē, bet joprojām neko nejēdz pateikt par ekonomiku un zemestrīcēm. Autors lasītājam dod ieskatu, kādēļ tā ir, un vai nākotnē situācija uzlabosies. Kas ir iemesli, kas neļauj izteikt precīzākas prognozes, kādas ir esošo modeļu nepilnības, un vai maz ir iespējas ko uzlabot.

Grāmatā ir daudz nodaļu, kas katra ir veltīta kādam no prognožu veidiem. Patikās par politikas speciālistiem. Tur autors bija secinājis, ka lielākā daļa no vēlēšanu vai tendenču prognozētājiem neuzrāda labākus rezultātus par parastu kapeikas mešanu, bieži pat sliktākus. Jo mazāka atpazīstamība, jo drosmīgākas prognozes speciālists sniegs, lai tikai iekarotu vietu masu mēdijos. Ja cilvēks ir nostabilizējis savu atpazīstamību, viņš centīsies nelēkt ārā no kāda vidējo prognozēto notikumu koridora, un ar to pietiks, lai uzturētu savu reputāciju. Un galu galā nav jau laika apstākļi, par ačgārnu politisko procesu prognozēšanu neviens neko neatcerēsies pēc pāris dienām.

Kā tehniskās analīzes piekritēju mani sāpināja nodaļa par ekonomisko rādītāju un akciju tirgus indeksiem. Te nu tehniskā analīze tika nolikta līdz ar zemi. Jo, ja datu ir pārāk daudz, sakritības var atrast visur. Daļa taisnības jau tajā, protams, ir, nevar bez fundamentāla procesu pārzināšanas ilgtermiņā vinnēt tirgu.

Vesela nodaļa tika veltīta pokera spēles analīzei. Kādreiz grāmatas autors bija aizrāvies un pat pelnījis ar to iztikai. Bija jau interesanti palasīt, bet mani pokers īpaši neaizrauj. Diezgan nopietna bija analīze par teroristi uzbrukumu prognozēšanu. Tur gan nekas nopietnāks par faktu, ka lieli uzbrukumi notiek reti, vēl nav konstatēts.

Kopumā izcila grāmata, spēja noturēt manu uzmanību lielāko daļu no Amsterdama -Honkonga pārlidojuma. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē prognozēšana, statistika un tiem, kas ir gatavi pieņemt faktu, ka pasaulē visiem notikumiem piemīt zināma varbūtība un ka katrai prognozei ir iespējamā kļūda. Viss uzrakstīts loģiski un skaidri saprotami. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …