Komiksus pēdējo reizi lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Nāca tajos laikos tādas komiksu grāmatiņas latviešu valodā. Pirms tam laikam nīgrākais komikss bija Zīlītes “ Kā rodas bērni”. Tagad te nesen nolēmu saprast, ko tad īsti tie cilvēki atrod tajos komiksos. Uz to mani pamudināja nejauši uziets komiksu veikals Singapūrā. Tik daudz šīs mantas vienā vietā vēl nebiju redzējis, lielākā daļa bija veltīta dažādiem lokālajiem varoņiem, bet šis tas bija arī angļu mēlē. Todien gan neko neiepirku, bet iespaids palika.
Pāris nedēļas atpakaļ iegriezos Jāņa Rozes grāmatnīcā uz Blaumaņa ielas un ieraudzīju, ka tur pārdod Neil Gaiman sacerēto Sandman. Domāju, eksperimenta dēļ pāris grāmateles nopirkšu, gabals jau no tā man nenokritīs. Citur iepirkās arī “The Color of Magic” izdevums komiksa veidolā. Lasāmā bāze bija izveidota, un varēju ķerties klāt. Tagad esmu izlasījis jau kādas piecas komiksu grāmatas, un šādas tādas atziņas jau ir radušās.
Pozitīvās
Komiksi man tīri labi patīk. Nelieli īsstāstiņi ar bildēm.
Stāsts ir ne tikai aprakstošā daļa, bet arī vizuālā daļa (to lasot parastu grāmatu nākas radīt pašam).
Interesanti ir izprast, kad kurš lodziņš ar runājamo ir jālasa, ar laiku gan tas aiziet automātiski.
Negatīvās
Komiksi ir nejēgā dārgi, parasta grāmatele maksā ap desmit Latvijas latiem, un lasāmais tur ir uz kādiem pieciem īsstāstiņiem.
Katrs komiksa stāstelis ir labi, ja desmit minūšu lasīšanas un skatīšanas vērts, kas rada jautājumu par cenas un vērtības attiecību.
Nevar paņemt daudz lasāmā līdzi, uz elasītājiem tā štelle vēl nav populāra un ipadu staipīt tikai tādēļ līdz kaut kā nevelk.
Interesanti, ka komiksa izveidošana nemaz nav vieglāks darbs par stāsta uzrakstīšanu. Parasti autors un komiksa zīmētājs ir dažādas personas un tādēļ komiksa melnraksts ir uzmetums māksliniekam, kā kur ko zīmēt. Sandman otrajā vai trešajā sējumā bija viens tāds kā piemērs nopublicēts. Kopumā šķiet, ka laiku pa laikam kādu komiksu iepirkšu un izlasīšu. Sandman man tīri labi iepatikās, domāju, ka laika gaitā savākšu visus viņa sējumus. Ir jau tas Sapņu pavēlnieks tās dīvains tipiņš un visa dievu hierarhija zem katras kritikas, bet labu stāstu jau ar patiesību nav nekādas jēgas maitāt.
Tā kā izskatās, ka vecais gads jau ir pagājis un diez vai notiks temporālās ass virziena maiņa, tad varu apkopot lietas ko pērn esmu paspējis izdarīt.
Sāksim ar grāmatu lietām, galu galā mans blogs ir praktiski tikai par tām. Tātad esmu paspējis izlasīt 98 grāmatas. Nedaudz esmu vīlies, ka nav sanākušas vismaz simts, bet nu kā ir, tā jādzīvo, nevajadzēja tik daudz spēlēt datorspēles. Šīs deviņdesmit astoņas grāmatas kopā ir saturējušas 38’249 lapaspuses, kuras saliktas vienā grāmatā veidotu aptuveni 2.05 metrus augstu lasāmobjektu. No šīm grāmatām 43 ir lasītas uz elasītājiem, bet 58 ir bijušas reāla papīra grāmatas. Mans projekts reducēt nopirkto, bet neizlasīto papīra grāmatu apjomu ir vainagojies ar zināmiem panākumiem, nelasītas ir palikušas kādas 130. Tagad arī grāmatas lielākoties pērku tikai Amazonē un elektroniskā formāta.
Kur es ņemu laiku tādai lasīšanai? Laiks tiek ņemts vilcienā braucot uz darbu, kas ir kāda pusotra stunda dienā, un rezultējas aptuveni 150 lapaspusēs katru darba dienu.
Otra lieta ir ceļošana. Šogad esmu pabijis četrās valstīs, kurās līdz šim vēl nebiju bijis – Somijā, Portugālē, Monako un Honkongā. Pavisam esmu lidojis deviņpadsmit reisos. Garākais lidojums Helsinki – Singapūra vienpadsmit ar pusi stundas. Īsākais šķiet Rīga – Helsinki stunda un desmit minūtes. Pavisam šogad esmu uzspējis sabūt divpadsmit dažādās valstīs. No ceļojumiem gan esmu aprakstījis tikai vienu – par pastaigām Madeirā.
Turpinu pilnveidot savas lasīšanas prasmes uz dažādiem elektroniskajiem agregātiem. Tā nu ir sanācis, ka šoreiz man gadījās izlasīt grāmatu uz iPad. Lai veiktu šo eksperimentu man sākumā bija nepieciešams dabūt to aparātu savos nagos. Praktiski tas izrādījās visai vienkārši, nopērkot. Tālāk sekoja daudz lielākas problēmas – ko lasīt? Šis jautājums nemaz nav tik triviāls kā tas pirmajā brīdī varētu šķist. Vismaz man reizēm pie grāmatu plaukta var paiet pat pāris stundas līdz atrodu ko lasāmu. Arī šī reize nebija nekāds izņēmums. Vēlējos grāmatu, kas ir vismaz 500 lapaspuses bieza, kuru var nolikt malā, ja apnīkas un kuru var atsākt lasīt pat, ja esi aizmirsis visus galvenos varoņus. Speciālists uzreiz pateiks, ka jāņem stāstu krājums.
Sākšu uzreiz ar slikto. Ekrāns nejēgā atspīd, lasīšanai mākslīgā apgaismojumā nākas diezgan nopietni parūpēties par sēdēšanas un iPad turēšanas leņķi, tā, lai gaisma tieši nekristu virsū ekrānam. Problēmas atkrīt, lasot pustumsā. Tas gan neglābj acis no nopietnas slodzes un pēc kādām pārdesmit lapaspusēm acis sāk nedaudz sāpēt. Pats agregāts rokās turēšanai nav diez ko parocīgs, diezgan pasmags, un ja lasi guļus stāvoklī, tad ir nedaudz jāpacenšas, lai dabūtu tekstu pareizajā orientācijā. Patiesībā aparāts pēc svara ir salīdzināmas ar diezgan pabiezu hardback formāta grāmatu. Nākamais mīnus ir uzmanības sadalīšana, tev vienmēr ir pieejams internets un lasīšanai nemaz tā pievērsties nav laika. Tu čeko meilus, palasies twitteri, ziņas un dažādos citos veidos nobumbulē lasīšanai atrasto laiku.
Labās lietas. Lapas smuki šķiras un teksts tiešām vienā lapā saiet daudz. Nopērkot grāmatu amazonē, tu to vari sākt lasīt uzreiz. To gan spēj arī Kindle. Skaidra lieta, ka par pašu lasīšanas procesu vari informēt visus neatejot no kases, piemēram ietvītojot par to. Tas uzreiz dos respect +5. Lasot grāmatu sabiedriskā vietā tu vari justies nenormāli kruts. Standartā tu visiem parādīsi, ka, proti lasīt un pazīsti burtus, bonusā cilvēki pieņems, ka tu māki lasīt svešvalodās un nāks klāt prasot, vai ir vērts tērēt naudu par tādu verķi, kas visu lasīšanas procesu papildinās ar iespējams patīkamu socializācijas procesu. Te vīriešu cilvēki varētu runāt arī par krāna pagarināšanu no pieciem milimetriem, ja lasi grāmatu Rīgas centrā, līdz pārdesmit, ja pie kādas lauku ciema padomes (te gan ir risks noraut pa muti dēļ pontošanas).
Kopsavilkumā varu atzīt, ka uz iPad negrasos vairāk nevienu grāmatu lasīt, gribās tomēr līdz vecumdienām novilkt ar salīdzinoši maziem redzes defektiem. Protams, ir iespējams lasīt arī uz spīdīga ekrāna nebendējot acis, tomēr es neesmu pietiekami disciplinēts, ik pēc pārdesmit lapaspusēm skatīties riņķī. Šķiet, ka mans vecais labais Sony grāmatu lasītājs joprojām būs mans e-grāmatu lasīklis. Arī žurnālu lasīšana tomēr nav tas, protams, bildītes izskatās smuki un navigācija jauka, pietrūkst papīra sajūtas. Tomēr te tomēr es saredzu savam aparātam pielietojumi, žurnālu lasīšana nepaspēj nogurdināt acis, to abonēšana ir salīdzinoši vienkārša un sanāk lētāk nekā sūtīt pastā.
PS. Visus bloga ierakstus gan pēdējā laikā rakstu izmantojot iPad.
Parasti Ziemassvētku sajūtas radīšanai uzliku dziesmiņas „Peļu Ziemassvētki” izpildījumā un cepu piparkūkas. Pēdējos gados gan viss ir mainījies, ap šo laiku parasti tinos prom no Latvijas. Pērn biju aizkūlies uz Berlīni, šogad ieplānots apmeklēt Šveici. Šajā valstiņā pabijis vēl neesmu un loloju cerību apskatīt Alpus ziemā. Tad nu Maija visu saplānoja, man ir tikai jābrauc viņai līdzi.
Ceļojums sāksies ar ielidošanu Ženēvā, tālāk ar dzelzceļa palīdzību dosimies uz Cermatu, tad uz Interlakenu, Lucernu, Berni un tad Cīrihi. To visu ieplānots apskatīt četru dienu laikā. Ar nekādu slēpošanu nodarboties netaisos, bet pa kādām kalnu takām gan paklīdīšu, cerams, ka viņiem sētnieki tur strādā. Arī Raiņa trimdas vietu skatīties nebraukšu.
Protams, man plāni nav pat uz pusi tik kruti, kā manam jaunākajam brālim Edijam, kas šogad nolēmis veikt ceļojumu Gambija – Gambija labdarības rallija Plymouth – Banjul ietvaros, un blandīsies pa pasauli veselu mēnesi. Komanda saucas „The Dukes of Kurland” mašīna „Das Krokodil”. Ar Ediju ir arī noslēgta vienošanās, ka par savu ceļojuma gaitu viņš mani telefoniski informēs (ja vien tuksnesī būs mobilo sakaru torņi). Tas savukārt ļaus radiem un citiem interesentiem sekot līdzi „Das Krokodil” piedzīvojumiem Āfrikā šajā blogā.
Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.
Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.
Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.
Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.
Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:
"H. Skujiņa Smiltenes pag.
Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»
Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»
Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."
Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.
"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.
Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."
Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..
Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.
"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.
Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."
Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.
Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.
"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.
Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.
Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."
Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.
Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:
1)Sagaidām pilnmēness laiku;
2)Nomazgājamies (dezinficējamies);
3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);
4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!
5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.
6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.
Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.
Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.
Šodien lasīju dažādus apgalvojumus par iespējamo referenduma rezultātu falsifikāciju, visvairāk man atmiņā iespiedās šis stāsts pareizāk sakot tieši šī daļiņa. Citēju:
„2008.gada 9.jūnijā – 1 512 755 balsstiesīgo, bet pēc mēneša (26.jūlijā) ir jau 1 515 562 balsstiesīgo, jeb par 2 807 vairāk. (Saglabājoties tādam pieauguma tempam, Latvijā 2008.gadā nāks klāt papildu jauni 33 684 balsstiesīgie pilsoņi. Pavisam klātnākušo skaits būs vēl lielāks, jo katru gadu nomirst ap 10 tūkstoši vairāk. Tātad, lai gada beigās būtu balsstiesīgo pieaugums pār nomirušajiem 33 tūkstoši, pavisam šogad klāt jānāk jauniem pat 43 tūkstošiem. Piebilstams, ka Latvijā ik gadus nomirst 40-45 tūkstoši cilvēku, no Latvijas izceļo ap 10 tūkstošiem, bet piedzimst ap 20-25 tūkstošiem cilvēku).
No kurienes ir nācis tāds balsstiesīgo skaita milzu pieaugums, kas ir šie klātnākušie pilsoņi?”
Šādus jautājumus nedrīkst neatstāt neatbildētus, patiešām kur viņi rodas? Veicu nelielu pētījumu un ieguvu sekojošus rezultātus. Ja nevar saskatīt klikšķiniet uz bildes, nonāksiet pie flickr oriģināla.
Pieņēmu, ka citātā minētie fakti ir patiesība un tos pārbaudīju. Pieņemu, ka balstiesīgo izmaiņas notiek sekojoši:
Balstiesīgie sākuma gadā + Dzimušie* – Mirušie* + Naturalizējušās personas* = Balstiesīgie gada beigās
Tas tika veikts visiem gadiem kā mēs to redzam tabuliņā, tur pat norādīti arī datu avoti, vai pieņēmumi. Kā redzam mana prognoze pārsniedz reālos datus par 23 103 balstiesīgajiem, domāju, ka nobīde radusies dzimstības datu trūkuma dēļ par periodu 1981-1984 un 1986, 1988-1989. Gadiem. Ja kādam tie ir pieejami būtu pateicīgs par informāciju.
* (1998. Gadā dati koriģēti, jo balsstiesīgo skaits dots uz jūniju, tas pats ar mirušajiem un naturalizētajiem, pieņēmu, ka izmaiņas notikušas lineāri)
** Tiek pieņemts arī, ka dabiskā pieauguma koeficients starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir vienāds. Jo dzimušo un mirušo skaitā ietverti gan pilsoņi gan nepilsoņi.
Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.
Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.
Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.
Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.
Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.
Nesen atgriezos darbā no atvaļinājuma. Šodien man pielēca, ka uzņēmums nav saņēmis nevienu vēstuli veselas divas nedēļas. Banku izrakstus tak parasti saņemam pa pastu katru dienu. Nedaudz padomājis, nolēmu pazvanīt pasta nodaļai. Dialogs norisinājās aptuveni šāds.
– Labdien
– Labdien
– Izskatās, ka adrese (šāda un tāda) nav saņēmusi korespondenci jau vairākas nedēļas
– Kas tad jums tur uzņēmums atrodas?
– Jā, atrodas gan.
– Un kas par uzņēmumu?
– Nosaucu uzņēmumu
– Jā, mums ir problēmas ar to kvartālu;
– Un ko man darīt, ja jūsu problēmas rezultēsies, piemēram, laikā nesamaksātu rēķinu soda naudās. Vai tās man pārsūtīt Jūsu pasta nodaļai un Jūs tās segsiet?
– Pauze. Mmm laikam nē, bet domājam, ka pastu tuvāko dienu laikā piegādāsim, mums redz pastniece apslimusi.
Secinājums: visi jau ir pieraduši pie bardaka Latvijas Pastā un arī pašam pastam izskatās nemaz nav nekādas motivācijas kaut ko mainīt vismaz pasta nodaļu līmenī. Domāju, ka neba jau es viens tāds zvanītājs. Attieksme ir, gribiet sūdzieties, mums vienalga.
Saprotu jau viņus zemas algas, darbiniekus dabūt nevar, zaudējumi miljonos, bet ir viena štelle pārdodot pastmarku Latvijas Pasts garantē sūtījuma piegādi, ja uz tās uzlīmēta pastmarka. Tāpat Latvijas Pasts ir noslēdzis līgumus ar citu valstu pastiem, kuros viņš garantē piegādāt Latvijas adresātam no šīm valstīm sūtīto korespondenci. Jeb tautas valodā sakot paņem naudu un banāli uzmet.
Atvaļinājums ir beidzies un esmu atgriezies no Francijas ārēm atpakaļ Latvijā. Diemžēl jāatzīst, ka ēdienu varžu kājiņas, nevienā restorānā, tā arī neredzēju.
