Ceļojums uz Reinjonu V

Piektā diena (Bourg Murat – Piton de la Fournaise)

8. jūnijs

Šorīt ceļamies ļoti agri, miegs jau tāpat īpaši nenāk, bet tam ir iemesli. Pirmais un galvenais – saule. Mūsu galamērķim ziemā ir tendence uz pēcpusdienu ietīties mākoņos un blandīties pa miglu kalnos prieka nekāda nav. Otrais, jābrauc kamēr vēl nav daudz cilvēku un satiksme nav intensīva. Serpentīni ar dzīvu satiksmi nav diez ko patīkami, vismaz man tā šķiet. Tagad ar pakaļprātu varu teikt, ka pa lielam vienalga.

Paēdam brokastis, izeju sēta pie mašīnas un tavu brīnumu mašīnai logs aizsalis. Tas vispār ir episko, jo mašīnai ir vasaras riepas un īsti nevar zināt vai tas ir prāta darbs ar tādu maz braukt kalnos, ja nu tur ir ledus? Pieņemu lēmumu un skatīties pēc apstākļiem, vietējie taču kaut kā tiek galā. Braucienā viss ir kā prognozēts satiksmes nav un ceļa posmā nekur temperatūra zem četri nenokrīt, apledojumu nav.

Skati ir iespaidīgi, bet ne tik iespaidīgi kā brīdis, kad rīta saule aiz pagrieziena Tev tieši iespīdina acīs un Tu neko uz brīdi neredzi. Man veicas – nevienā šajā brīdī nekas īpašu redzēšanu neprasīja. Lēnā garā esam uzlīduši uz vulkāna krātera malas, piestājam, lai pabildētu pašu vulkāna lielāko krāteri (vispār jau šis ir supervulkāns un reiz te viss ir bijis tāds krāteris 8 km diametrā. Tagad laikam nedaudz norimis, izvirdumi notiek regulāri, bet nu pēdējais lielais 2007. gadā, mazo krāterīšu te ir simtiem). Skats ir iespaidīgs – lavas lauks, kuru klāj sarkanas marsa smiltis un tālumā paceļas galvenais vulkāna krāteris.

Piestājot skatu laukumā, mašīna kaut ko ar apakšu aizķer, ka nograb vien, taču tūlītēja apskate neliecina, ka būtu kādi bojājumi. Mierinu sevi, ka gan jau būs labi. Nobraucam lejā uz smilšu lauku, kuru sauc Plaine des Sables un nospriežam te uzkavēties atpakaļceļā. Ceļš no asfalta pārtop par granteni (precīzāk laveni). Bedres te ir tādas, kādas parasti rāda Panorāmā ar lūgumiem pašvaldībām sakārtot. Lēnām velkamies uz stāvlaukuma pusi, te vēl ir neliels kāpums, lai uzlīstu augšā vēl vienai krātera malai un klāt esam. Pas de Bellecombe. Neesam pirmie, atrodam vietu stāvvietā, un pārgājiens var sākties.

Safočējamies pie skatu laukuma, ja nu kas notiek, lai vismaz ir laba Last seen alive bilde. Jau no sākuma ir skaidrs, ka ne visi varēs aiziet uz Piton de la Fournaise. Mēs ar Matīsu nolemjam veikt pilnu 13 kilometru garo pārgājienu, Maija ar Ernestu un Armandu aiziet līdz tuvākajam krāterim Formica Leo un tad skatīties pēc apstākļiem. Šis krāteris tā nosaukts, jo izskatās pēc skudru lauvas izraktas bedres.

Taka sākas ar smukām trepītēm uz leju, kas no krātera sienas mūs noved līdz pašam kalderas lavas laukam. Uz leju pa trepēm kāpt vienmēr ir viegli un te ir vien kādi 300 metri augstuma izmaiņas. Kāpjot lejā, sadalām pārtikas un dzēriena rezerves. Tepat no vietējiem taku pārziņiem es uzzinu, ka man bez cepures doties uz Pitonu ir diezgan dumja ideja. Viņi esot vietējie un garantējot, ka man apsvils pauris kā špicka. Nez kādēļ viņi nepiesienās cilvēkiem ar matiem uz galvas. Aizrādījumu ņemu vērā un nosmērēju visu galvu ar pretiedeguma krēmu, kādu stundu vajadzētu pietikt. Puikas smejas, ka es esmu kā Voldemorts tikai ar degunu. Nokāpjam lejā un sākam doties uz īsto krāteri, pie Leo nemaz nepieejot.

Iešana pa lavas lauku daudz neatšķiras no iešanas pa nekvalitatīvu bruģi, skaties zem kājām un ej. Matīss ir tas, kurš uzdod tempu un es knapi varu tikt viņam līdzi. Lai tūristi nenovirzītos no pareizā ceļa, te taka ir apzīmēta ar baltiem punktiņiem, strīpām un, ja takas vilcējam ir bijis labs garastāvoklis, pat bultu. Temps ir labs un panākam daudzus gājējus. Ainava man nepierasta, riņķi sastinguši akmeņi un šur tur var redzēt pa vulkānu krāterim. Taka uz vienu galu sola ka jāiet būs 2:45 stundas. Bet ar mūsu tempu un atpūtu domājam, ka tiksim galā četrās, jo tehniski te nav nekā sarežģīta un taka labi iebradāta.

Tā man likās līdz brīdim, kad bija jārāpjas augšā 600 metrus uz galveno vulkāna krāteri. Manam līdzgājējam ir tik ātrs iešanas temps, ka drīz vien man jau liekas, ka atdošu galus, nekas – paiet kādas desmit minūtes, organisms pārslēdz režīmus atrod otro elpu un kāpšana kalnā vairs problēmas nesagādā. Vairāk problēmas sagādā priekšā gājēju apdzīšana, bet kalns te liels un, palēkājot pa akmeņiem, varam diezgan viegli tikt garām.

Redzu, ka cilvēki te iecienījuši nūjas un, jo vecāks palieku, jo vairāk sliecos to štelli pamēģināt. Krātera kori redzam jau no paša kāpiena sākuma, bet tā ir viltīga, visu laiku šķiet, ka tūlīt būsim pie tās klāt, bet tad taka pagriežas, tad izrādās, ka aiz šīs kores ir vēl viena kore un nākas vien līst augstāk. Tualešu uz takas nav, tādēļ vietām ir jāskatās ne tikai lai neuzkāptu uz kustīga akmens, bet arī uz mīksta akmensveidīga objekta.

Kā jau plānots, pēc divu stundu gājiena esam klāt krātera malai un varam to apskatīt visā viņa godībā. Bedre iespaidīga, negribētu būt klāt brīdī, kad te tas ietu gaisā, bet visādi citādi smuki. Galvenais – mēs esam paspējuši, no jūras jau sāk līst augšā mākoņi, aizsedzot piejūras lavas laukus, bet mums vēl spīd saule un viss notiek. Iekožam kruasānus, uzdzeram limonādi, kādas desmit minūtes pabaudām skatu un dodamies atpakaļ.

Sazvanāmies ar pārējiem ceļabiedriem, tie jau šturmē kakao automātu un labi pavada laiku. Atpakaļceļš ir pavisam vienkāršs, kāp tik uz leju, lec no akmens uz akmeni, centies nenovelties un nepaiet ilgs laiks, kad esam jau pie kāpnēm uz autostāvvietu. Te nu izrādās, ka pa trepēm nemaz nav tik viegli uzkāpt, man nākas diezgan saņemties, lai uzturētu normālu tempu un apstāšanās lai kaut ko “nofotogrāfētu” neaizņemtu aizdomīgi ilgu laiku, jo pēc tam grūti atsākt.

Beigās esmu augšā, un kas to būtu domājis – pēc trepēm izrādās uz pašu stāvvietu ar’ vēl jāvelkas pret kalnu, kā es to būtu varējis aizmirst! Satieku visus pie mašīnas un braucam atpakaļ mājās.

Bišķi nogurums ir, bet nekas traks. Mājupceļš nav nekas īpašs – uz grantenes veicu autobusa apdzīšanu. Un uz serpentīna nedaudz traucē riteņbraucēji, kas te nodarbojas ar Downhill pasākumiem. Daļa velkas kā gliemeži, tos apdzenu. Daļa uzskata, ka joslas ir priekš mīkstajiem, kas serpentīnos ir diezgan ambiciozi un redzu, kā viens no šī uzskata nesējiem, lai izvairītos no pretīmbraucoša auto, dabū ielekt ceļmalas lavas akmeņos, zinot, kā šie akmeņi griež, jūtu viņam līdz. Tur tūlīt piestāj pārējie riteņbraucēji un ceļš priekšā brīvs.

Mājās nedaudz atpūšamies un nolemjam aizdoties uz apkaimes galveno miestu, rīt svētdiena un visas bodes būs ciet. Mūsu mērķis ir atrast lielāko bodi La Plaine des Cafres. Mūsu miestā jau ir nomācies un lietus līst ka čīkst. Pa ceļam piestājam ceļmalas tirgotavā, jo Maija apgalvo, ka tur vislabākie augļi, nopirka Passion fruits, mandarīnus un Chouchu (vietējā kabača paveids). Vakariņām tiek nolemts izcept vistu, tā kā jau gatavu nevar dabūt, nākas pirkt indegrientus. Arī šajā pilsētā vulkāns žāvē lietu no apakšas. Vakaru visi noguruši nobumbulējam. Rīt mūs sagaida Bebūru mežs.

Ceļojums uz Reinjonu IV

Ceturtā diena (Saint-Philippe – Cascade de Grand Galet – Grande Anse – Bourg Murat)

7. jūnijs

Pa nakti pamostos, jo lejā virtuvē kaut kas čabinās. Pirmā doma, tas nav dodo, jo tie jau izmiruši, kaķis ar diez vai būs ticis iekšā, eju skatīties. Gaismu iekšā neslēdzu, jo gribu pārsteigt vaininieku. Skaņa nāk no sauso brokastu iepakojuma, uzspīdinu telefona lukturīti, no tā izlec kaut kas peles lielumā un diezgan naski aizjož pa sienu uz vannas istabu, laikam mazgāt ķepas pēc ēšanas. Nolieku paku, lai neviens cits netiktu klāt un eju atpakaļ gulēt.

No rīta dzirdu, kā Armands dodas lejā virtuvē un, izskatās, viņa nodoms ir uzēst sausās brokastis. Uzsilda pienu un dzirdu, kā iebāžot roku pārslu iepakojumā, bērns iekliedzas, ka tur ir ķirzakas. Eju skatīties, tik tiešām, kastē sēž un uz mums blisina acis veseli divi gekoni! Iznesam kasti ārā un izlaižam gekonus brīvībā. Bijām aizmirsuši aizvērt virtuves logu. Nu man skaidrs, kā pele var tik ātri paskriet pa sienu. Armandam pēc šī notikuma ķirzaka ir top dzīvnieks.

Apēdam to, ko gekoni vēl nav apēduši, sakravājam mantas mašīnā, pārbaudām, vai kaut kas nav aizmirsts un braucam tālāk. Vakardien visu piekrasti vēl neesam paspējuši apskatīt, Maija ir atradusi vēl vienu apskatāmu krasta struktūru, dabisko arku. Nav ilgi jābrauc un esam Cap Mechant. Ernests pasaka, ka no mašīnas ārā nekāps, pārējie ejam skatīties viļņus, arku, kokus, zāli. Jo jaunajā mājā mūs ātrāk par trijiem negaida un diena priekšā – gara.

Šeit viss civilizēti, krastmalā žogs, neviens pa taisno iekšā neiegāzīsies, bet, ja grib smukas bildes, žogā ir caurums, kur var uzlīst uz krasta strēles un fočēties pēc sirds patikas. Paejam uz vienu pusi, paejam uz otru. Ernestam apnīk mūs gaidīt, viņš nāk aktualizēt savas bērna tiesības, bet, neko nesasniedzis, pievienojas mums. Tas pats kas vakar un aizvakar, jūra un viļņi, tikai tagad ar sauli. Mēs ar Armandu atrodam slepenas trepes, kas ved uz mazu līci un skatāmies viļnus tajā, bet mūs iztraucē kāds vietējais, kurš acīm redzot te brokasto, jo ēd bageti.

Kad nu visiem viss apnicis, nolemjam aizbraukt uz vietējo bodi pēc kruasāniem un citām lietām, dzeramais mums iet uz urrā un tas jāpērk katru dienu. Mašīnas bagāžnieks ir tāds, ka tur neko vairāk par mūsu četrām mugursomām nevar ielikt, tā ka lielas rezerves nevar uzkrāt. Veikals nav liels, bet ar savām dīvainībām – bez zvirbuļiem mēs te redzējām veikala darbinieku, kas pa ailēm stūma tačku ar zemi. Joki mazi, pat apsveicinājos ar viņu, lai pārbaudītu, vai man nerādās.

Tā kā rīts bija padevies dikti saulains, nekavējāmies un devāmies uz Cascade de Grand Galet, latviski Dikti smukais Ūdenskritums. Saule jau te tāda, labāk izmantot, kamēr ir, jo pēcpusdienās parasti līst, vismaz ziemā.

Man vakar likās, ka es jau esmu rūdīts serpentīnu braucējs, bet te bija nākamais līmenis. Galvenais palīgs bija Ivars (TomTom balss, ja kāds to vēl nezina) viņš mani aizveda pa kaut kādu dīvainu ceļu. Normāli pabraucu kalnā un tad Maija man paziņoja, ka šis nav īstais ceļš, nebiju sajūsmā (klusībā domāju, ka Ivaram noteikti bija kāds govju ceļš padomā, kas aizvestu uz īsto ceļu, jo tagad pētot karti nesaprotu, kā šis mūs tur plānoja aizvest. Nekas, pazaudējam kādas desmit minūtes, mums gan tās ir daudz ko zaudēt, kamēr atrodam īsto pagriezienu. Tad jau īsti vairs nav kur sprukt, speries vien kalnā augšā. Te jau sākas ceļi, kuros izmainīties vairs nevar, serpentīni, kuros pirms līkuma pīpini un turi logus vaļā, lai dzirdētu citus pīpinātājus. Man, kā šādas lietas neradušam, tas nedaudz uzdzina stresu. Līkumi likās pa stāviem, tilti pa šauriem un ceļmalas banānu pārdevēji par aizdomīgiem.

Beigās tikām līdz apskates objektam, sev vienu vietu atradām un devāmies skatīties. Teikšu banāli – ar acīm redzēto apstāstīt nevar. Dikti smuki nudien – kaskāde ar daudziem ūdenskritumiem. Cilvēki stāv pie margām un skatās, mēs ar tiekam pie margām un skatāmies. Lai gan sākumā skatu traucē divi klinšu kāpēji, kas striķos karājās pašā ūdenskrituma vidū. Apakšā ūdenī uz viņiem skatās vēl trīs tādi paši alpīnisti hidrotērpos. Cilvēkus uz skatu laukuma es saprotu, viņi skatās un klusībā cer, ka kas atgadīsies. Nekas neatgadās, piecas minūtes un abi kāpēji lejā un kanjoningo tālāk, skatītāji izklīst momentā. Mums nav kur skriet, vērojam ūdenskritumu, akmeņus un upi. Tad Ernests atceras par kruasāniem un nākas doties atpakaļ uz mašīnu.

Lejupceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, un nu jau jūtos serpentīnu profesionālis. Pa ceļam piestājam pie viena banānu tirgotāja un nopērkam vienu vietējo ķekaru. Pagaršoju, nudien nav peļami, pavisam cita zorte kā veikalā.

Tagad ir laiks pludmalei – puiši ir sajūsmā, man ar nekas nav pretī, lai ar’ zinu, ka būs diezgan garlaicīgi. Reinjona nav nekāda Maurīcija, te pludmales ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Grande Anse apskatot nekas grand vis nav, te pat peldēt nevar iet, jo priekšā nav rifa, bet viļņi ir episki un, ja esi piesardzīgs, tad var pat pašā krastā pastāvēt un viņus izbaudīt, nebaidoties tikt aizrautam okeānā. Puiši to dara ar entuziasmu.

Tepat noris vietējo kāzas un es novēroju viņu precību paradumus. Neteikšu, ka dikti atšķiras no mūsējām, jaunais pāris priecīgs, viesi ar’ priecīgi, bet acis vairāk skatās uz cienastu telti un vīriem, kas viesiem cep vistiņas. Pēc smaržas šķiet, ka vistiņu meistari prot savu darbu. Kad svinīgais pabeigts, viesi dodas ieturēties, bet jaunais pāris pie okeāna kādu pusstundu fotografējas, nu un, lai viss būtu pavisam brangi, fonā lido drons un to visu filmē. Tehnoloģiju un gadsimtiem senu tradīciju apvienojums.

Tā kā puišiem nav vēlmes līst ārā no viļņiem, es pastaigāju pa pludmali, viņa tomēr ir garāka nekā pirmajā iespaidā liekas, otrā galā ir pat tāda kā mākslīga lagūna, kurā, ja vēlas, iespējams, var pat nopeldēties. Kādus simts metrus no pludmales ir neliels celiņš, kas ved gar dažādiem restorāniņiem. Zinot mūsu ceļotāju preferences, es uzreiz saprotu, ka sendviču bārs būs tas īstais.

Kad man visi nenoklausītie podkāsti noklausīti, dodos pie ģimenes un ierosinu iet paēst, lai nebūtu uzbāzīgs, saku, ka nu tā pēc piecpadsmit minūtēm. Sendvičus visus ņemam amerikāņu gaumē, tagad gan esot tieši tā diena, kad steiki nav pieejami, ņemam hotdogus. Nedaudz besī, ka šeit joprojām kafejnīcās var smēķēt, bet ko padarīsi. Novēroju, ka te zvirbuļi ir smukāki nekā mūsu, jo dzelteni. Kamēr ēdam, mums atnāk ziņa, ka māja gatava, varam ierasties – atslēgas zem lieveņa.

Šādu ziņu iedvesmoti dodamies uz Plaine des Cafres, adresi Ivars nezina, bet uzlieku centru, cik tad liela tā pilsēta var būt. Turpceļā varu pielietot visas jauniegūtās serpentīnzinības, jo mums jābrauc kalnā, dzīvosim pusotra kilometra augstumā. Jo augstāk braucam, jo tumšāks paliek, bet tas nekas -mūsu jaunā dzīvesvieta mums kalpos veselas trīs dienas. Pilsētas pa ceļam sauc interesantos vārdos piemēram Divpadsmitais kilometrs vai Septiņpadsmitais kilometrs. Super – gan zini pilsētu, gan kilometru. Māju atrodam bez problēmām, taču ar iekšā tikšanu rodas zināmas problēmas.

Visi te raksta franciski un no uzrakstītā saprotam, ka atslēgas ir zem terases. Kā lai saka terase ir uz 20 kvadrātmetriem, ārā līst lietus, zem lieveņa dzīvo skudras, mitrenes un citi insekti. Meklējam, neko neatrodam, es jau lēnām sāku lietot nenormatīvo leksiku. Pieņemam, ka, iespējams, terase ir atvērtā tipa šķūnītis ar miskastēm, pārmeklējot to sadauzu galvu uz vietējā auga zaru un saīgstu pa visam.

Beigās atradām atslēgu kastītē ar koda atslēgu, kas netālu no durvīm pieskrūvēta pie viena no terases balstiem. Mums pat ir pinkods un varam doties mājā iekšā. Teikšu, kā ir, māja ir paliela, mēs te katrs varējām gulēt savā istabā un vēl palika pāri. Visi slēģi aizvērti, diena lietaina, bērni uzreiz iesauc viņu par Spooky house. Tā kā ir ziema, tad vienīgā apsildes iespēja, bez čurāšanas uz kājām ir kondicionieri, tad nu tos ieslēdzam uz pilnu jaudu. Iekārtojamies un dodamies apskatīties vietējās iepirkšanās iespējas.

Sākumā nedaudz sajaucam virzienu un aizejam līdz bērnu rotaļu parkam, tas vēl nav pabeigts, bet pēc izmēriem izskatās, ka tas būs brangākais visā šī vulkāna pusē. Tad, ejot pa ielu, pamanu dīvainu parādību, lietus līst, saule nespīd, bet no asfalta žūst nost mitrums. Laikam no tā vulkāna tomēr ir kāds labums. Iepirkšanās iela ir interesanta sīkbodītes, maiznīca un benzīntanks. Šo to nopērkam un dodamies mājās.

Ceļojums uz Reinjonu III

Trešā diena (Saint-Philippe)

6. jūnijs

Guļu kā nosists, nekas man netraucē, pat odi ne. Pamostos gan ātri, jo lāga vēl neesmu aklimatizējies un aiz loga gaudo suns. Pēc kāda laika tam pievienojas gailis, kaķi es vakar redzēju ložņājam ap mūsu miskasti, tāds kā Brēmenes muzikantu koncerts? Iekožam brokastis un konstatējam, ka ārā laiks ir draņķīgs, izskatās, ka būs lietus. Nekas, savīkšķījam mantiņas un braucam uz mūsu pirmo šodienas apskates objektu – Saint-Philippe piekrasti.

Te gan tagad jāatklāj neliels noslēpums – tā Saint-Philippe ir diezgan amorfs veidojums un īsti nevar saprast, kur viņa sākas un kur viņa beidzas. Braukšana nav tāla – pāris kilometru un esam takas sākumā. Laiks no ”iespējams līs” ir nomainījies uz “noteikti līs”. Savelkam lietus manteļus un dodamies iekšā džungļos. Te pirms džungļiem ir vēl neliela pikniku vieta, tā pilna ar strādniekiem, piknika zonu remontē un piekopj.

Džungļu taka mūs no sākuma ved gar jūras krastu, te atkal viļņi un klintis. Puiši nu var izrādīt savu pārkūr skillus, lēkājot pa akmeņiem. Man gan nākas laiku pa laikam pieskatīt, lai kāds nenopārkūro lejā okeānā. Iešana ir interesanta, te nav slāšana pa taku, te jāskatās, kur liek kāju un kur doties tālāk. Vietas, kur viļņi netiek klāt, ir apaugušas ar visnotaļ interesantu zāli un tā smuki kontrastē zaļš uz melnas lavas fona. Daudz apstājamies un pētām viļņu darbību.

Lavas krāvumos atrodam pat, kā Amerika saka, Natural Arch. Bet, jo tālāk ejam, jo grūtāk paliek saprast, kur īsti ir tā pārgājienu taka. Tā te, šķiet, ir entuziastu izmīdīta. Beigās sanāk vien līst džungļos un meklēt taku tur. Teikšu, kā ir, džungļos līst šortos nebija mana prātīgākā dzīves izvēle. Te aug tāds augs ar lapām kuras noklātas ar sīkiem zobiņiem, ja pieķeras pie kādas stīgas citam augam, tad var atklāt, ka tā ir pilna ar dzelkņiem. Armands saka, ka šeit laksti ir Give no mercy.

Vienā brīdī taka izbeidzas un nolemjam iet atpakaļ, es nolemju neiet ar visiem un atrast šortkatu, labāk nebūtu to darījis. Jā, pamēģināju iet pa piekrastes džungļiem bez takas, bet nekas aizraujošs tas nebija. Pārgājiena beigās lietus nolēma, ka nav vērts līņāt, bet sāka maukt pēc pilnas programmas. Tādēļ kopā ar piknikvietas remontbrigādi sēdējām piknika būdiņā un piknikojām.

Kad lietus pierima nospriedām, ka vakardienas haotiskie provīzijas iepirkumi nebija pilnīgi un iebraukt tepat supermārketā. Šeit visos veikalos ir putni, šeit mēs sastapāmies ar pirmajiem, lidinās pa bodi un ēd salātus. Pirms ieejas veikalā ir iespēja nopirkt galda vaskadrānu ar Reinjonas tematiku, domājām – nopirksim aizvedīsim mājās, bet atlikām uz vēlāku laiku, kas tā ar vēl nav pienācis.

Tepat netālu ir vēl viens apskates objekts, kas saucas Souffleur d’Arbonne. Liekas jau nekas īpašs – vēl viens lavas veidojums, kur izskalota liela arka ar bedri. Un, ja pareizi sakombinējas viļņi, tad ūdens tiek uzpūsts gaisā ne švakāk kā geizeriem. Lai ar klints ir plika, te šeptējās mazas radības – krabji. Pavērojam un secinām, ka, lai ar’ laiks neuzlabojas, dosimies tik uz Botānisko taku tepat netālu kalnos.

Nu ir mana pirmā pieredze braukt cauri cukurniedru laukam, nav nekāds joks. Cukurniedre ir garāka par kukurūzu, ceļš līkumains un šaurs. Nav jau neko intensīva satiksme, bet jābrauc dikti prātīgi. Te ir arī mans pirmais nopietnais serpentīns, ka sākumā esmu pat satraucies, vai mašīna pa slapjo asfaltu maz spēs uzvilkties kalnā un vēl vairāk, kā tikšu no tā lejā.

Pie Botāniskās trakas Ernests mums paziņo, ka nekur iet netaisās – gaidīšot mašīnā, mēs pārējie gan ejam. Neko tālu neesam tikuši, kad reāli sakonfliktēju ar Armandu, par to, ka ejot pa taku nevajag bļaustīties un aizbaidīt visus putniņus. Armands apvainojas ne pa jokam un es saprotu, ka man būs ziepes.

Pati taka ir pastaiga par mežu, kurš izaudzis uz lavas lauka. Vietām pie kokiem ir pievienotas plāksnes ar sugas nosaukumu, bet lielākoties tās jau ir nopuvušas un pazudušas. Lietus te ir nedaudz pierimis un iešana pa mežu vairs nesola salīšanu. Tā nu ejam līdz nonākam līdz vienam meža ceļam, vispār jau tas ir tas pats ceļš, pa kuru atbraucām tikai nedaudz augstāk kalnā. Pie ceļa Armands atsakās iet tālāk un Maija saka, ka viņi mūs te pagaidīs. Mēs ar Matīsu speramies tālāk, lasīdami uzrakstus ar nepazīstamiem augu nosaukumiem. Skaidra lieta, ka viņi izgaist no atmiņas līdz ar pēdējā burta izlasīšanu.

Ejam pa taku un spriežam par to, cik labi būtu, ja mums būtu kaut nedaudz informācijas par mūsu galamērķi, izņemot faktu, ka mūs izvedīs atpakaļ pēc loka izmešanas. Piemēram, cik liels būs tas loks, cik ilgi būs vēl jālien kalnā un kāpēc šķiet, ka tā taka visu laiku ved mūs uz riņķi. Vispār rodas jautājums, kas ir šie botānisko taku mērķauditorija, kas ir tie cilvēki, kuri ejot pa taku domāt, eh kā noderētu, ja te kaut kur būtu zīmīte ar šīs papardes/koka/krūma/liānas latīnisko nosaukumu? Ejam cītīgi un pienāk brīdis, kad esam atpakaļ uz ceļa. Laikam cita vieta, jo ne Armanda, ne Maijas te nav. Zvanu – Nodevība!!! Viņi jau aizgājuši atpakaļ uz mašīnu, mūs nepagaidot. Botānika mums šodien ir pietiekoša un atpakaļ ejam pa ceļu. Skaidra lieta, ka visi pārējie atrodas mašīnā un varam braukt mājās.

Pusdienas gatavojam mūsu izīrētajā namiņā, galvenā problēma piedarbināt cepeškrāsni. Vecais triks uzregulēt pulksteni nedarbojas. Manuāli internetā nevar atrast. Beigās izrādās, ka jātur kādu laiku nospiesta vidējā poga. Labi, ka tā. Paēduši nedaudz atpūšamies, bet ceļojums ir ceļojums -jāturpina piekrastes izpēte.

Pēcpusdienai esam atstājuši Quai de Sel vai Veco ostu. Nu jau esam piekrastes speciālisti – pareizo krustojumu atrodam uzreiz. Tur neliels pārkings, kurš ir gandrīz pilns, bet viena vieta mums vēl atstāta. Visu laiku smidzina lietus, tādēļ uz krastu no stāvlaukuma kāpjam lejā pa dubļainu taku. Cenšamies nenovelties un nenogāzt pretīmnācējus. Šī taka ir visnotaļ apdzīvota, pretī nāk cilvēki pat ar suņiem.

Skats lejā ir fantastisks, bet tas ko ieraugām tālumā ir vēl fantastiskāks – krastā ir izmests kuģa vraks. Mums uzreiz ir skaidrs pārgājiena galamērķis. Varētu teikt rīta pārgājiena klons, smuks krasts, milzīgi viļņi un tālumā krastā izmests kuģis. Matīss ar Armandu izvēlas tādas takas vietas, kur pēc iespējas vairāk kaut kur jālien. Man pietiek ar iebradāto taku. Ejam un lietus nemaz netraucē.

Kuģi sauc Tresta Star un tas ir tankeris, krastā izmeties 2022. gada februārī, un lai ar rada vizuālo krasta piesārņojumu, visas iesaistītās puses ir pieņēmušas faktu, ka viņu utilizēt nav reāli. Kuģis savulaik mucis no ciklona, pazaudējis motora jaudu un nonācis šeit. Vēl pāris gadi un jūra viņu būs saplosījusi. Vietējie mākslinieki gan ir apzīmējuši gandrīz visu kuģi, lielākoties gan nekas jēdzīgs nav uzzīmēts. Mēs safotografējamies un dodamies atpakaļ. Tagad rakstot un skatoties kartē sev par pārsteigumu atklāju, ka lavas lauks, pa kuru gājām uz kuģa vraku, ir tas pats 2007. gada lavas lauks un mūsu vakardienas taka veda puskilometru no vraka.

Es pamanos netīšām uz lavas iežiem sagriezt ceļgalu, diez kas nav, tie zāģzobu augi bija saudzīgāki. Tā kā atpakaļceļā mūs kuģa vraks negaida, tad motivātors ir tikai lietus, kurš pieņemas spēkā. Lienam iekšā mašīnā un braucam mājās. Atpakaļcelā parādam tiem, kuri vēl nav redzējuši Puits Arabe (tā vieta tiek uztverta bez entuziasma). Tā kā diena iet uz beigām, pagatavojam vakariņas, izmantojam burbuļvannu un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Reinjonu II

Otrā diena (Saint Denis – Saint-Philippe)

5. jūnijs

Lidmašīna lejā nolaižas veiksmīgi. Nolaišanās procesā pa logiem var redzēt, ka salā ir kalni un serpentīni, izskatās daudzsološi. Visi raušas kājās un mēģina steigties uz izeju, bet kā jau tas industrijā pieņemts, neviens durvis tā uzreiz vaļā nerauj, nākas kādas desmit minūtes pastāvēt kājās, pariktēt čemodānus un apskatīties jaunumus telefonā. Tikuši ārā dodamies uz lidostas izeju, jo mums vajag dabūt savu automašīnu.

Te visi mašīnu izīrētāji ir pārsimts metrus nostāk no lidostas. Mašīnas iegūšanas process nebija sarežģīts, vienīgais kārtējo reizi man mēģināja iesmērēt mašīnas apdrošināšanu, lai gan carsrental jau biju to paņēmis kopā ar mašīnu. Mašīna, protams, nav tā, ko rezervēju, ir kaut kāds Toyota Yaris, kura navigācija atbalsta tikai androīdus (mani tas nesatrauc, jo man ir Ivars) un nav kruīza kontroles, tas mani sākumā satrauc, bet dienām ritot saprotu, ka nemaz nesatrauc. Ievācamies mašīnā un dodamies dzīvē.

Mūsu pirmā naktsmītne atrodas Saint-Philippe miestā, ievadu to navigatorā un sāku braukt. Pirmais mūsu mērķis ir supermārkets, jo jāiepērk provīzija, nez vai tai piekrastes ciematiņā ko jēdzīgu varēs dabūt. Novietojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies iepirkties. Sarakstu atbildīgā persona nav izveidojusi un tādēļ nākas improvizēt, kas procesu padarīja visnotaļ haotisku. Es galveno uzmanību vērsu uz vietējo (franču) limonāžu sortimentu apzināšanu. Mums plānoti lieli pārgājieni un tajos bez cukura nu nekā. Kad šķietami esam visu vajadzīgo iepirkuši dodamies tālāk.

Uz vietējā bāņa no sākuma īsti nesaprotu, kāpēc vietējie iekārtojušies kreisajā joslā rāda kreiso pagriezienu. Mani apgaismo, ka tas nozīmē, ka viņi netaisās joslu mainīt. Man nav pretenzijas, arī neko negrasos mainīt, iekļaujos satiksmē un ieslēdzu kreiso pagriezienu. Mūsu pirmais apskates punkts Reinjonā ir vienkāršs okeāna krasts pie Saint-François. Apstājamies stāvlaukumā, lai novērtētu situāciju. Vējelis pūš pamatīgs un var vērot, kā viļņi sitas pret salas vulkānisko iežu krastu. Ar laiku jau Okeāns vinnēs un te būs kā Maurīcijas, kas ir pa pieciem miljoniem gadu vecākas. Bet pagaidām pa skarbo. Pabaudām vēju un to, ka viļņu šļakatas pūš mums ģīmjos un dodamies tālāk.

Ieraugu ceļa malā kaut kādu baznīceli un piestāju, man neviens līdzi negrib nākt, jo tie, kas te jau ir bijuši, saka – LOL nau vērc. Tad nu arī es nofočēju no ārpuses un braucu tālāk. Īstais apskates punkts mums ir Anse des Cascades.

Lai tiktu līdz kaskādēm, ir jābrauc pa serpentīnu un tā man ir jauna pieredze, pie mašīnas īsti vēl neesmu piešāvies, bet nu jau saprotu, ka jaudas šim dampim nav. Kaskādēs atrodam autostāvvietu, sariktējam pārgājiena mugursomas un dodamies. Sākumā paejam kādus 300 metrus ievērtējam ūdenskritumus un ejam atpakaļ. Sāk līņāt lietus. Mēs apģērbjam lietus jakas un ejam atkal. Kaskādes izskatās smuki un pie reizes paši uz savas ādas varam izjust, no kurienes nāk ūdens. Mūsu pulciņam gan ūdenskritumi neliekas ievērības cienīgi. Jo daļai vajag redzēt viļņus, vēlams – lielus.

Tad nu ejam uz vietējo krastu un vērojam viļņus. Ir jau aizraujošs process un, šķiet, ka, jo mazāks, jo lielāks entuziasms gaidīt to vienu īsto, kas uzšļakstīsies sešu metru augstumā. Šeit mums piesitās suns, kas nolēma, ka mūs uz takas vienus atstāt nevar. Armands bija sajūsmā gan par viļņiem, gan par suni.

Lēnām gājām gar krastu, vērojot viļņus, līdz tika pieņemts lēmums kāpt augšā kalnā un līst mežā, krasta taka beidzās un iespēja lēkāt pa akmeņiem neiedvesmoja. Ieejot meža takā es uzstartēju aplikāciju, kas pēc balsīm atpazīst putnus, biju pat speciālu Reinjonas datubāzi uzlicis. Ko tu domājies – apkārt putni čiepst kā traki, bet aplikācija ziņo, putni ir, bet šajā reģionā mums švaki ar atpazīšanu.

Lai ar meža taka bija pielijusi un lietus mūs īpaši nežēloja, es vērtēju pastaigu pozitīvi, pat neskatoties uz to, ka vilkāmies pret kalnu. Tā kā ēduši mēs bijām tikai brokastīs, tad nolēmām uzrīkot nelielu pikniku, apēdām nopirktos kruasānus. Piknika vieta gan bija nedaudz papostīta, laika zobs vai vietējie kreoli – nemācēšu teikt. Devāmies uz mašīnu, lai brauktu tālāk.

Tālāk braukšana izrādījās restorāns Le bertel des laves! Ievadījām adresi un tas atradās vien pāris kilometrus tālāk no mūsu piknika vietas. Tā teikt, kruasānus varējām arī izlaist. Restorānu atradām ātri un, tavu brīnumu, bija palikusi viena vieta, kur noparkoties. Ar mašīnas nolikšanu te ir grūti. Visai salai ir apkārt ceļš un pilsētas, vidū vulkāni, kas laiku pa laikam izvirst un nodedzina kādu ceļu vai pilsētu. Augstā apbūve te nav cieņā, tā nu visi te ir saspiedušies ap klinšmalu un katrs plakanais zemes laukums tiek izmantots pa pilno. Arī mūsu stāvvietu rotāja uzraksts “privāts”, cerēju, ka privāts būs aizķēries cukurniedru plantācijas darbos. Pats kreolu restorāns bija labs un cūkgaļas karijam nebija ne vainas.

Turpinot ceļu uz Saint-Philippe piestājam pie 2007. gada izvirduma lavas lauka. Matīsam ar Ernestu piedzīvojumi šodien pietiekot un viņi paliek mašīnā. Lavas lauka izpēti turpinām tikai es, Maija un Armands. Te varu izvērtēt pārgājienu lavas laukā. Akmeņi ārpus takas un arī pašā takā ir asi un kurpēm ir, ko turēt. Ir nomācies (to varēs teikt par daudzām dienām) un lavas lauks izskatās īpaši drūms. Pat jaunizaugušie ķērpji to baigi neatdzīvina. Nedaudz pastaigājam un dodamies atpakaļ. Izskatās, ka esam nodzīvojuši līdz laikam, kurā varam ievākties naktsmītnē.

Naktsmāju atrašana sagādāja zināmas problēmas, ceļa gals, kur uz viņu nogriežas no lielā ceļa nav pamanāms, pabraucām garām un dabūjām griezties riņķī. Beigās jau māju atradām. Teiksim tā, māja bija ar interesantu arhitektūru, kur visa māja, šķiet, ir vieni lieli bēniņi. Bet nu to jau mēs zinājām pirms izīrēšanas. Izskatās, ka te ir arī nopietni kaimiņu strīdi, jo mašīnas noparkošanas instrukcija ir pielīmēta pie mājas durvīm. Saimniece gan bija laipna, visu izrādīja un novēlēja mums labu atpūtu.

Nedaudz atpūtāmies un nolēmām doties nelielā vakara pastaigā, te gan vakars pienāk ātri un, saulei norietot, krēsla nav ilga. Mēģinām puišus pierunāt uz pārgājienu uz Puits Arabe paskatīties viļņus. Taču viļņu limits ir izsmelts pat Armandam, tā nu pastaigā dodamies es ar Maiju. Pastaiga kopumā ir vien kādi pieci kilometri, lielākoties gar galvenās šosejas malu. Toties tā ir jautra, pirmkārt katrs sētas suns uzskata par pienākumu mūs apriet no visas sirds pa vārtapakšu, rādot zobus. Es viņus saprotu, te suņiem sava nozīme tautsaimniecībā ir jārāda pie katras iespējas, te ir diezgan daudz klaiņojošu suņu. Ejam garām dažādām tirdzniecības vietām, tādas kas jau vakarā aizvērušās un tādām, kas aizvērušās jau pirms desmit gadiem.

Beigās esam Puits Arabe – lava un viļņi, pastaigājam gar krastmalu, ievērtējam viļņus. Nedaudz līņā un kopējais iespaids ir visnotaļ padrūms. Nav jau ar nekāds brīnums, pie viņiem te ir pats ziemas vidus. Jāatzīst, ka man šāda sastingušas lavas un jūras kombinācija nemaz tik daudz ceļojumos nav gadījusies, vairāk grāmatās. Kad skatās uz krastiem ir skaidrs, kādēļ sala līdz 17. gadsimtam bija neapdzīvota, tur, ja kāds piebrauktu, viņa peldlīdzekli sadragātu šķēpelēs. Tie noteikti bija Dodo laimes gadi. Nolemjam, ka vislielāko vilni esam redzējuši un dodamies mājās.

Iekožam vakariņas, piestartējam burbuļvannu un relaksējamies. Ceru, ka pa nakti būs labs miegs, jo lidmašīnā tomēr neesmu diez ko labi izgulējies un uz vakarpusi pie apziņas palikt kļūst arvien grūtāk.

Ceļojums uz Reinjonu I

Pirmā diena (Rīga – Parīze – …)

4. jūnijs

Tie, kuri šo blogu lasa, noteikti būs ievērojuši, ka viens Reinjonas apmeklējums man jau te ir atrodams, bet tai ceļojumā es nepiedalījos un tādēļ vārdi nav mani. Par šo Reinjonas apmeklējumu tika nolemts jau pērngad vasaras beigās. Atzīšos uzreiz, ka plānošanā es praktiski nepiedalījos. Mans lielākais ieguldījums bija atrast, kādu mašīnu es vēlos īrēt. Labi vien ir – cilvēkam savas kompetences tomēr vajag apzināties.

Rīts sākas agri, ceļamies puspiecos, paēdam un speramies uz lidostu. Tur ap sešiem jau esam pabeiguši visas formalitātes un varam sākt gaidīt lidmašīnu. Gaidīšanā esam profesionāļi un lēnā garā sākam tērēt savu viedierīču baterijas. Kā jau tas Latvijā ierasts, cilvēki rindā uz iekāpšanu sāk stāties 20 minūtes pirms tās sākšanās. Mēs savā naivumā ceram, ka vietas visiem pietiks un kājās nebūs jāstāv, tādēļ ielienam lidmašīnā vieni no pēdējiem. Kā par brīnumu vēl pat var novietot līdzņemamo bagāžu augšā.

Runājot par bagāžu, mēs esam izvēlējušies vieglo variantu – katram līdzi ir tikai Airbaltic atļautais minimums 8 kg. Tā kā Reinjonā dzīvosim īrētās mājās ar veļas mazgāšanas iespējām, tad drēbju nemaz tik daudz nevajag. Vispār nav jau tā ka sala ir totāli džungļi, ja vajag, tad tur šo to var arī nopirkt.

Lidojums norit bez starpgadījumiem, tik ikdienišķs, ka pat pasažieri pie nosēšanās neaplaudē!!! Tā kā mūsu nākamais lidmašīnas reiss no Šarla de Golla lidostas izlidos vien vakarā, tad mums ir iespēja apskatīt Parīzi. Sākumā gan ir jāveic daži darbi. Lai ar’ mums ir tikai mugursomas un nelieli velkamie koferīši, nolemjam tās nodot mantu glabātuvē. Ir aizdomas, ka ar tām mūs varētu neielaist muzejos. Šī procedūra izmaksā diezgan sālīti, bet laikam jau ir tā vērta. Nākamais ir tikt pie Parīzes sabiedriskā transporta biļetēm. Es atceroties iepriekšējo reizi, esmu diezgan priecīgs, ka Ernests iesakās, ka viņam dikti griboties ēst. Maija, Matīss un Armands uzņemas veikt biļešu iegādi, es atkal nodrošināšu Ernesta ēdināšanu.

Mums jau vietējā kioskā iepirkšanās daudz laika neaizņem, bet Maijai mēģinājums iegādāties pareizās biļetes gan paņem ilgu laiku pat ar vietējā dzelzceļa pārstāvja palīdzību. Matīss gan apgalvo, ka, salīdzinot ar Minhenes biļešu automātiem, Parīzes esot bijuši pat vietām saprotami. Tikuši pie biļetēm, braucam uz lielpilsētu, iekāpjam pareizā vilcienā un dodamies uz staciju Chatelet les Halles, tur ielienam metro un braucam skatīties Eifeļa torni.

Izlienam ārā no Torkadero metro stacijas un sākam meklēt Eifeli. To atrast var divos veidos, viens ir skatīties uz debesīm un caur mājām mēģināt ieraudzīt, otrs (vieglākais) ir uzmanīgi ieklausīties, ja dzird metāla žvadzēšanu, tad doties uz to pusi, kamēr tā kļūs pavisam skaļa un tu izdzirdi: “hello friend, from which country are you?”. Tad tu esi nonācis pareizajā vietā. Pirms ieraugi īsto torni, tev jau pāris reizes uzņēmīgi biznesmeņi piedāvā nopirkt pašam savus mazākus. Man, šķiet, ir īgns garastāvoklis, jo pirmajam uzreiz pasaku, lai atšujas. Viņš atšujas, bet nu es nolemju laboties un uz turpmākajiem piedāvājamiem vai nu nereaģēju vispār, vai saku ka man jau pietiek ar lielo.

Šī jau ir kāda trešā Eifeļa torņa apskate, jāsaka, ka pa padsmit gadiem viņš nemaz nemainās, stāv kā stāvējis, tikai tagad tam riņķī ir “aptaisīts” žogs. Parīze gatavojas Olimpiādei un jau laikus sāk būvēt infrastruktūru. Pa gabalu skatoties tas nemaz netraucē. Cilvēki, kā jau ierasts, mēģina nofotogrāfēt, nofotogrāfēties un izsisties līdz margām. Mēs arī izpildam šo rituālu un tad nolemjam aiziet pusdienās. Izskatās, ka tepat ir cienījams restorānu piedāvājums. Ir gan viens bet, mums līdzi ir divi profesionāli brāķētāji, kuriem ēšana nav vienkārša kaloriju uzņemšana. Tiek pētītas ēdienkartes, brāķētāji franču mēli nesaprot, bet restorāni viens pēc otra tiek noraidīti kā nederīgi. Beigās nekas nav derīgs. Skaidra lieta diviem cilvēkiem jau vien ir problēmas izvēlēties ēstūzi, praktiski visi konflikti ceļojumos kopā ar Maiju man ir sanākuši tieši ēstūža izvēles dēļ. Pieciem tikt ar šo uzdevumu galā ir vienkārši nereāli. Brīdī, kad visi jau domājām, ka nosprāgsim tepat uz asfalta badā, Maija atrod kaut kādu Birdy Hamburger, uz kuru mums ir jāpāriet pāri Sēnai un tad gar Eifeļa torni. Daži protestē, ka neies, bet brauks ar metro, bet tad tiek informēti, ka aizbraucot mums būs jāgaida atvēršana. Ejam ar kājām.

Mūsdienās ar telefona palīdzību aiziešana no punkta A uz Punktu B nav nekas sarežģīts, izejam cauri vietējam dārzam. Iekuļamies Kazahstānas pilsoņu ekskursijas grupā, ar kuriem kopā šķērsojam ielu. Pirms tilta vietējā autobraucēja, nez kāpēc mēģina visus nobraukt pie sarkanās gaismas, bet sabremzē. Kazahu ekspedīcijas vadītāja, gandrīz izdur man aci plātoties ar savu lietussargu, bet beigās esam Eifeļa torņa piekājē.

Šeit piedāvājums ir daudzveidīgāks. Eifeļa tornis visādos veidos ir biezā slānī, tad vīriņš lohiem piedāvā spēlēt uzpirksteņu spēli (lohi, izrādās, vēl nav beigušies), un vēl par naudu var nofotografēties ar baložiem. Mēs ar Matīsu spriežam, kāds peļņas avots te ir morāli pieņemamāks, nospriežam, ka laikam baloži, jo no tā kaut kas atlec abām pusēm (sevišķi, ja patīk putni). Īpaši nemaldoties nonākam līdz burgernīcai.

Izskatās pēc baigā ūķa, bet novērtējums viņam brangs, tādēļ ejam vien iekšā, mums pat izdodas atrast galdiņu, sasēsties un pasūtīt. Ēdam un spriežam par kartupeļu frī vārīšanas tradīcijām, mums ģimenē par brīnumu atrodas franču stila piekritēji. Jāsaka, ka vērtējums nebija mākslīgi uzkačāts, burgeri bija garšīgi, par pasūtīto brauniju gan nācās atsevišķi atgādināt pie apmaksas.

Paēduši devāmies un Invalīdu namu. Man par pārsteigumu tas ir nevis pansionāts, bet gan muzejs un Napoleona kapavieta. Kā jau visos muzejos Francijā pie ieejas automātiski mūs pārbauda, vai nav kas nelegāls. Nu tā bez īpaša entuziasma. Tad sākas muzeja apmeklējums, vazājamies pa dažādām zālēm, kur mums tiek stāstīta franču varenā militārā vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Bruņinieku bruņas, zirgu bruņas, lielgabali, kas atņemti pat turkiem, Reno tanki un koferī iebāžams mocis. Mēs te pavadām pāris stundas, kamēr galva sāk griezties riņķī. Kad man apnīk es sev par izbrīnu atklāju, ka visi pārējie ir pazuduši, sazvanu, viņi esot aizgājuši uz nākamo sekciju, es nemaz nezināju, ka te visa tā māja ir pilna ar muzejiem.

Cenšos neatpalikt, bet beigu beigās pazaudējam Maiju un Armandu, beigās šie atradās pie suvenīru veikala. Puišu entuziasms sāk noplakt un mēs dodamies uz pēdējo atrakciju apskatīties, kur pierakts Napoleons. Jāatzīst, ka vieta iespaidīga un sarkofāgs ar makans. Atšķirībā no Ļeņina viņš nav izlikts vispārīgai apskatei. Pie reizes apskatām arī Napoleona Otrā kapaplāksni un oriģinālo coffin dance statuju. Nu ir pienācis brīdis, kad visiem viss apnicis un dodamies uz lidostas pusi. Nopērkam kaut ko vakariņām un braucam.

Bagāžu mums izsniedz pilnībā, nekas nav nosperts. Sapakojamies un ejam uz čekiniem, pirms tiem izdzeram visus šķidrumus un apēdam visus kruasānus. Lai tiktu uz Reinjonu mums jāatstāj Šengenas zona, tā kā mums līdzi ir bērni, to nevar darīt automātiski, mums nākas stāvēt rindā ar citu valstu pasu turētājiem un tā ir tik lēna kā gliemezis. Mūsu identitātes tiek apstiprinātas un varam doties uz savu geitu.

Tagad ir dienas garlaicīgākā daļa, kas lielākoties ir telefonu uzlādēšana un par brīvu pieejamo PS5 spēlēšana. Pie iekāpšanas gan mēs kā īsti latvieši sākam stāvēt laicīgi, vairāk jau tādēļ, ka esam diezgan atsēdējušies un vajag pirms 12 stundu lielsēdes izstaipīt kājas.

Lidmašīnā tiekam bez problēmā, bagāžas nolikšana prasa nelielu 3D puzles risinājumu, bet kopumā viss labi. Bļāvējbērni tuvumā netiek dzirdēti un tualete ar’ ir pietiekamā attālumā. Lidmašīnā paēdam vakariņas un liekamies gulēt. Es laikam uz vecumu esmu palicis vājš, man lidmašīnā izdodas aizmigt un pat nedaudz pagulēt, patiesībā diezgan labi pagulēt.

Reinjona IV

10. Jūnijs

Šodien atkal piedzīvojumiem bagāta diena – brauciens pa austrumu piekrasti. Rītu sākam ar braucienu no le Tampon uz St Joseph pa kalnu ceļu. Ļoti interesants, bet salīdzinoši lēns brauciens – mazi miestiņi un pa vidu cukurniedru lauki. Protams, ka neizpaliek līkumaini ceļi. Matīsam tas tā ne visai, bet tā kā vēl ir rīts, tad puika nepiktojas. Ernestam ir rīta guļa, tāpēc viss mierīgi. Pirmā pieturas vieta ir Langevin ūdenskritums, kas ir viens no Reinjonas must see. Ļoti skaists ūdenskritums ar daudzām tērcītēm; no bildēm šķita, ka nav visai augsts, bet dzīvē tiešām deviņstāvu mājas augstumā. Diemžēl nofotografēt ar standarta kameru to ir praktiski neiespējami, jo nav īsti vietas, kur atkāpties, lai visu dabūtu kadrā. Savukārt dažas tērcītes galīgi nesniedz to iespaidu, ko vajadzētu. Apbrīnojam, ka daži cilvēki pat nebaidījās peldēties zem ūdenskrituma. Pēc tam dodamies minipārgājienā pa upīti uz leju. Patiesībā jau ejam pa asfaltētu ceļu, lai atrastu kādu baseiniņu, kur nopeldēties.

Peldvietu gan neatrodam, bet apskatāmies, ko vietējie stāda ģimenes dārzos. Pārsvarā jau banānkokus. Un, kad ķekars sāk gatavoties, tam uzliek zilu maisu virsū. Kāds tam iemesls, tā arī neuzzinām. Bija arī daži ananāsi un citi labumi, kurus mēs īsti nespējām identificēt. Dodamies atpakaļ pa šauro ceļu, kur vienā posmā ir tāds serpentīns, ka pirms katra līkuma jāuztaurē, citādi var kādam uzskriet virsū. Par laimi ceļš nav pārslogots – tikai vietējie un tūristi, kas dodas uz ūdenskritumu.

Nākamais objekts ir Cap Mechant jeb ļaunais rags. Ar auto var piebraukt gandrīz pie pašas jūras, bet turpat atrodama arī ļoti skaista palmu birzs. Mūs jau brīdina par sievieti, kas nāks klāt un brīdinās par to, ka velns ir pārņēmis pasauli, un tiešām – nepaiet ne minūte, ka viņa jau ir klāt. Kaut kā vaļā tiekam, jo nekomunicējam ar viņu.

Bet pozitīvais – jūras viļņi sitas pret klintīm un šļakatas ir pamatīgas. Varētu vērot visu dienu, cik augstu kuram vilnim izdosies uzsist. Matīss reāli sabīstas no okeāna un skrien atpakaļ uz mašīnu. Neko darīt, vectēvs dodas pakaļ. Ernestam atkal ļoti patīk.

Kad viļņu spēles apskatītas, pienāk laiks uztankoties. Piedāvājums ir izmēģināt kreolu virtuvi. Turpat netālu ceļa malā ir ēstuve, kur izvēlamies cūkgaļu ar pupiņām un rīsiem. Teikšu godīgi, nebiju lielā sajūsmā. Laikam garšvielu dēļ. Bet vietējā citronu limonāde Cot gan iepatikās. Limonādi ar tik īsu sastāvdaļu sarakstu gandrīz pilnīgi bez E nav nemaz tik viegli atrast. Kola, protams, arī netika aizmirsta, lai varētu ceļojumu turpināt.

ainse des cascades - udenskitumu pludmale

Lai gan es uzskatīju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ, lai izvairītos no bērnu histērijām, neviens man netic, ka tādas būs, un pierunā doties tālāk uz austrumiem. Austrumu puse ir tā, kur vulkāns ir īpaši aktīvs un ik pa laikam maina salas reljefu ar jaunu lavas devu. Ceļš iet cauri pavisam svaigiem lavas laukiem, kur knapi kāda papardīte izdīgusi. Tad ir tādi posmi, kas ir senāki, kur jau var redzēt krūmus. Katrā ziņā ceļš pēc katra izvirduma tiek atjaunots. Tā kā sijā lietus un migla, tad ārā no mašīnas nekāpjam. Aiz lavas laukiem piestājam pie baznīcas, kuras durvju priekšā lava brīnumainā kārtā ir apstājusies. Pēc tam kādu stundu pavadām pludmalē ar nosaukumu Anse des Cascades. Par pludmali klasiskā izpratnē to grūti nosaukt, jo visa jūras mala ir klāta ar lieliem akmeņiem, bet turpat pie jūras ir stāvas klintis, no kurienes tek nelieli ūdenskritumiņi. Pa vidu iestādīta palmu birzs, kas kļūst par skriešanas trasi un fotografēšanās vietu uz kādu pusstundu.

Kad liekais tvaiks nolaists, tad dodamies tālāk uz St Anne pilsētu, kas slavena ar savu baznīcu, kur vietējie skolēni apgleznojuši katrs pa vienam ķieģelītim. Klāt arī vakars, un dodamies pa salas vidus ceļu atpakaļ uz mājām. Tas aizņem vēl kādu 1.5 stundu, un mājās nokļūstam ap 19.30, gandrīz visu šo laiku dziedot Ernestam visādas dziesmas. Tautasdziesmas nekad nenāk par skādi atkārtot.

Tieši uz gulētiešanas laiku arī sākas histērijas no pārguruma. Matīss kliedz, ka guļot viņu šūpo, un viņš gulēšot tikai mašīnā. Abi ar vectēvu dodas uz mašīnu iemigt un ar trešo piegājienu puiku izdodas aiznest no mašīnas uz gultu, kur viņš noguļ visu nakti. Domāju, ka tā bija laba mācība tiem, kas neticēja, ka bērnu nedrīkst visu dienu vazāt pa kalnu ceļiem.

Reinjona III

8. Jūnijs

Šorīt rīts sākas ar vietējā tirgus apmeklējumu St Pierre. Tirgus notiek katru nedēļu, un tajā ir pieejamas gan ēdamas, gan neēdamas lietas. Starp spilgtākajiem iespaidiem noteikti jāmin kaujas gaiļi, trekni nobarotas zosis, daudzās t-kreklu un apģērbu tirgotavas, kas izceļas ar košām krāsām.

Mūsu uzmanību piesaista vaniļas tirgotāji, kur tā maksā ļoti lēti, ja salīdzina ar Latvijā pieejamajām. Nopērkam Ernestam bikses, un Matīsam dzimšanas dienas dāvanu – krekliņu ar šortiem. Ēdamajā sekcijā arī var atrast dažādus eksotiskos augļus un arī pavisam triviālas lietas – kartupeļus, svaigus salātus un puķkāpostus.

Pēc tam dodamies Matīsam nopirkt sandales, jo līdzi paņemtās ir pavisam mistiski pazudušas. No rīta pārrakām visu māju, bet tās nevarējām atrast. Apavu veikalu atrast ir pavisam viegli, vienīgi cenas, manuprāt, Eiropā identiskā veikalā ir lētākas. Bet neko darīt, siltā laikā puikam cept kājas botās arī nebūtu prātīgi.

Pēc tam dodamies uz salas rietumiem pa lielo šoseju uz Ermitage les Bains pludmali, kur ir smuka lagūna un rifs nedaudz nost no krasta. Mums jau šķiet, ka šī pludmale ir aptuveni tāda, kā rāda filmās par dienvidu kūrortiem. Gribam te pavadīt kādu šeit, bet Matīsam pludmale nepatīk, viņš pavisam drīz pārsit lūpu un galīgi vairs nav runājams. Pēc pusstundas raudāšanas nekas cits neatliek kā braukt mājās. Pārsitums ir diezgan pamatīgs. Augšlūpa sapampusi un var saprast, ka nekāda prieka vairs par izklaidēm nav. Vakariņās tītara sautējums un tradicionālie augļi.

9. Jūnijs

No rīta braucam uz Parc exotica pie St Pierre, bet tas izņēmuma kārtā ir slēgts, ir aizdomas par kāzām, kas varētu noīrēt visu kompleksu. Tad plānu mainām un dodamies uz Kelonia, kas ir bruņurupuču aprūpes centrs. Tur var apskatīt jūras bruņurupučus visos izmēros, kas kaut kādu iemeslu dēļ te nokļuvuši, piem., nokļuvuši zvejnieku tīklos vai savainoti, te viņi iziet rehabilitācijas kursu. Tad vēl ir mazuļu baseini, kurus vēlāk laidīs okeānā dzīvošanai. Diezgan interesanta vieta, un bruņurupuči, protams, apburoši. Ir diezgan daudz visādu izglītojošu stendu, bet tos īpaši nelasām, jo trūkst pacietības. Suvenīru veikalā tiek iepirktas cepures – dāvanas mājās palicējiem.

Pēc tam dodamies uz mājām atpūsties. Pa ceļam no vietējiem ceļmalā iegādājamies pāris grilētas vistas par standarta cenu 6.50 EUR par nelielu vistu. Svētdienās vistas tiek grilētas uz visiem stūriem, un tās ir patiešām garšīgas un sulīgas.

Tad dodamies uz krokodilu parku, kas atrodas Etang Sale les Hauts. 16.00 ir paredzēta krokodilu barošana, un uz to mēs liekam cerības, ka krokodili izrādīs savu varenību. Diemžēl barošana bija visai žēlīga, ar Austrālijas audzētavām vispār nevar salīdzināt. Vai nu krokodili jau bija pielikuši māgas vai kas cits, bet deguna galā nomests gaļas gabals bieži vien neizraisīja lielu interesi, par lēkšanu vai skriešanu vispār nerunājot. Labi, ka tur bija arī kārtīgs spēļu laukums. Ernests pirmo reizi tika šūpolēs, Matīss tika pie bumbu baseina un daudziem slidkalniņiem, kas attaisnoja vizīti. Bez krokodiliem tur mājoja arī visādi putni un nelieli dzīvnieciņi, bet šīs ekspozīcijas tā īpaši ne ar ko neizcēlās.

Rienjona II

6. Jūnijs

No agra rīta mostamies, kā nu kurš lidmašīnā gulējis. Puikas ir nedaudz pikti, bet kopumā līdz kādiem 6 nogulējām. Tad gaidām brokastis, un drīz jau arī laiks nolaisties Maurīcijā. Puslidmašīna izkāpj šajā kūrortā. Kādas 40 minūtes stāvam un tad atkal ripojam uz skrejceļu. Kopumā liekas diezgan līdzena sala, un tālumā arī var redzēt kā viļņi pie rifa šķeļas. Tiklīdz paceļamies, tūliņ jau arī sākas nolaišanās, jo attālums ir tikai 220 km.

Lidostā viss notiek ļoti raiti, bagāža nav pazudusi. Kamēr vīri organizē mašīnas īri, mēs iečekojam labierīcības, nu tik šikas sen nav redzētas. Pati ieeja: abās pusēs siena ar telpaugiem, visi aparāti arī ir pēdējās paaudzes.

Vienojamies, ka zinātāji – Juris ar ģimeni brauks pa priekšu un mēs sekosim. Sākumā ir 2 joslu šoseja, nekādu korķu un ātrums 110 km/h. Pēc 30 km griežam nost no lielās šosejas un šķērsojam salu pa iekšzemes ceļu uz dienvidiem, kur ir mūsu villa. Tad nu sākas serpentīni, pēc tam nedaudz līdzenāks un tad atkal augšā uz pārejas, kas ir 1606m virs jūras līmeņa. Protams, rodas arī pirmais iespaids par salā esošo floru – viss, ko mēs cītīgi kopjam podiņos, te zied lielos krūmos. Piemēram, tagad ir sezona Ziemassvētku zvaigznēm. Neticami, cik lielas tās var izaugt! Bugenvillijas, protams, arī! Beigās nedaudz noreibuši no daudzajiem pagriezieniem, ierodamies villā.

Māja ir liela, kādas 6 guļamistabas, paliela virtuve kopā ar ēdamistabu. Iekārtojamies, un citi dodas iepirkties, bet mēs ar puikām darbojamies tepat pa māju. Vakariņās ēdam kaut ko līdzīgu gurķim, kas saucas šušu un zivi, kas izzvejota tepat no okeāna un mēdz būt kārtīgas govs lielumā. Pamēģināt vietējos labumus ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem šajā braucienā. Matīss izvēlas gulēt mūsu istabā, un tas nozīmē gulēt redeļu gultā. Tāpat, neiztrūkstoša ikvakara izklaide ir latviešu tautas pasakas, ko beigās jau varam diezgan brīvi citēt. Populārākie tekstiņi ir: atšauties pie koka, tagad es darīšos viens pats.

7. Jūnijs

No rīta ceļamies ap 7.30, un ir nepatīkams pārsteigums – līst lietus, kas šim gadalaikam nav tipiski, un teorētiski var sabojāt plānoto pārgājienu. Tā kā plānotais gājens nav turpat blakus, tad savācam lietusmēteļus un nolemjam riskēt. Pārbrauciens ir diezgan garš, atpakaļ pat to ceļu, kur jau vakar braucām šurp, pāri kalnu pārejai un tad lejā ielejā. Tur nogriežamies no lielā ceļu un pa visnotaļ kvalitatīvu asfaltētu ceļu dodamies iekšā Bebūru mežā. Piestājam uz brīdi pie pamatīgiem džungļiem, kur katru koku ir apsēdis parazītu slānis – sūnas, papardes, liānas utt. Pēc vēl dažiem kilometriem nonākam parkingā, kur sākas taka uz Trou de fer skatu laukumu.

Trou de fer ir kilometru augsts ūdenskritums, kur no skatu laukuma var redzēt 800 metrus. Tā esot īstā Reinjonas sirds. Taka uz šo sirdi ir uztaisīta pamatīgi – koka laipa ar drāšu pinumu virsū, lai gan ceļš vienā virzienā ir aptuveni 4.5 kilometri. Protams, pa vidu gadās arī kādi posmi ar saknēm, bet tie ir mazākumā. Ernests lepni tiek nests somā, Matīss jož pa priekšu un lec, kur vien kāds neliels pakāpiens. Lai gan skaidrs, ka enerģijas rezerves varētu izmantot arī optimālāk, neviens puikam sajūsmu neliedz, un viņš jož visiem pa priekšu. Taka ved pa lietusmežu ar lieliem kokiem, kas apauguši sūnām un visādiem citādiem mošķiem. Pa vidu gadās pa kādai fuksijai un papardei. Jebkurā gadījumā galamērķis bija tā vērts – skats ir iespaidīgs. Visapkārt meži, pamatīgs vertikāls kritums un lejā augstais ūdenskritums. Matīss gan apgalvoja, ka pirmais uzdevums – turpceļš esot bijis daudz interesantāks pa ūdenskritumu. Skatu laukumā tiek apēsti siera grauzdiņi un uzņemtas enerģijas rezerves atpakaļceļam. Tad uznāk mākonis, un tā kā mums iznāk atrasties mākoņa vidū, tad skata vairs nav un laiks doties atpakaļ.

Atpakaļceļš vairs nav tik interesants, jo vairs neejam pa taku, bet meža ceļu. Matīss, protams, ir jānes, jo spēki beigušies.

Pēc tam vēl apmeklējam Plaine des Palmistes pilsētiņu, nedaudz iečekojam baznīcu un Rātsnamu, bet kopumā var uzskatīt, ka pārgājiens ir beidzies. Jādodas pa kalnu pāreju atkal atpakaļ. Tā kā pulkstenis jau ir pieci, tad jātaisa vien vakariņas – Marlin zivs no okeāna un taro, kas ir kaut kas līdzīgs begonijas saknei. Tas ir kartupeļu vietā, un vēl klāt salāti. Saldajā papaija un ananāss. Tie tiek audzēti uz vietas, un garšo lieliski!

Reinjona I

5. Jūnijs

Rīga – Parīze

Lai gan maršruts Rīga – Parīze vienai dienai neliekas diez ko ambiciozs, plāns ir pietiekami nopietns priekš 2 vecvecākiem, jaunās māmiņas, trīsgadnieka un 7 mēnešus veca mazuļa. Cēlāmies jau pirms septiņiem, lai laicīgi nokļūtu lidostā uz reisu 9.05. Jāpiemetina, ka iečekošanās un lielās somas tika aizvestas uz lidostu jau iepriekšējā dienā, tāpēc īpaši nebija jāsteidzas. Tas nu bija viens pareizs lēmums, citādi no rīta jau dabūtu pamatīgi iestresot. Pirms iekāpšanas lidmašīnā tika ievērtēts jaunais lidostas bērnu laukums – abiem puikām patika, un kāda pusstunda pagāja nemanot.

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizcēlās, ja nu vienīgi ar to, ka tas bija Ernesta pirmais lidojums, un viņš uzvedās visnotaļ atzinīgi. Vēl varētu pieminēt brokastis – pankūkas ar ievārījumu pilnīgi noteikti bija virs vidējās lidmašīnu pārtikas līmeņa. Parīzē mums plāns sekojošs – ar vilcienu aizbraukt līdz centram. Tur sadalīties divās grupās – vieni nodod bagāžu, lai nav jāvadā apkārt, otri ar bērniem pa taisno dodas uz Jardin des plantes, kur ir plānots pavadīt kādas piecas stundas līdz brīdim, kad jādodas uz Orly lidostu uz nākamo reisu. Jardin des plantes kvartāls tika izvēlēts tāpēc, ka ļoti tuvu Austerlicas stacijai, tur ir neliels botāniskais dārzs, vairāki muzeji, zoo dārzs un arī bērnu laukums. Patiesībā, kad ar pārsēšanos beidzot nonākam botāniskajā dārzā, jau ir tāds nogurums, ka bez kolas vairs vienkārši nevar. Vafeles vēl vairāk atjauno cukura rezerves, un nu jau sāk rasties interese par blakus esošo īrisu dārzu, kas ir pilnos ziedos. Mums ļoti patika – tādas krāsas!!! Pilnīgi nezinu, kuri patīk labāk!

Kad esam atkal apvienojušies, dodamies uz Dabas muzeju, kur izstādīti visādi izbāzeņi utt. Pa ceļam apjūsmojam rožu dārzu, kas arī pilnos ziedos, bet pats muzejs laikam nebūs starp tiem, ko līdz mūža galam atcerēties. Laikam pie vainas tumšais apgaismojums, jo visiem sāk nākt miegs, jautājums tikai, kā kurš ar to tiek galā. Ernests aizmieg jau pirmajā stāvā, Matīss otrajā stāvā paziņo, ka zilonis ir čūska, bet pieaugušie trešajā stāvā jau sāk nopietni žāvāties.

Ejam atkal saulītē un apciemojam makdonaldu. Visi pieliek pilnas māgas un ir gatavi vēl vienai pastaigai pa dārzu un arī bērnu laukuma apmeklējumam. Bērnu laukums ir labs, bet ļoti pilns.

Tad nu arī pienāk laiks izklaižu beigām, jo jādodas uz Gare du Nord pēc bagāžas un tad uz lidostu. Braucam ar metro, lai nav jāpārsēžas, bet tas nozīmē kādas 7 pieturas. Metro pilns līdz malām, bet ar bērnu iedod apsēsties. Aizbraucam bez bļaušanas. Tad kātojam cauri Gare du Nord. Tas nu bija viens murgs, jo stacija liela, bet bagāžas glabātuve ir pretējā galā. Veiksmīgi dabūjam mantas un desojam atkal atpakaļ uz piepilsētas vilcienu. Ar to jābrauc ilgi, kādas 12 pieturas. Bērniem tas piegriežas, un brauciens izvēršas diezgan grūts. Aizbraucot vajadzīgajā stacijā, uzzinām, ka shuttle vilcieniņš tieši šodien nebrauc un tā vietā norīkoti autobusi. Nu nekas, braucam ar autobusu. Tas gan prasa vairāk laika, bet beigu beigās esam klāt. Un labi, ka esam jau internetā iečekojušies, citādi lidmašīnu laikam nebūtu nokavējuši, bet sajukuši prātā pilnīgi noteikti. Rinda jau tā ļoti gara, un katram kaudze ar mantām. Pie bagāžas nodošanas rindas praktiski nav, tā kā tiekam ātri cauri. Tā kā tas ir 2stāvīgais Boeing 747-400, tad iekāpšana prasa kādu stundu. Labi, ka mums pietiek prāta nepiekrist laipnajam uzaicinājumam doties uz lidmašīnu ar bēbīti kā pirmajiem. Iekāpām gandrīz pēdējie, un arī tad vēl visu paspējām!

Ernestam tiek zīdaiņu gultiņa pie sienas piestiprināma un paciņa ar 2 ēdamajiem burciņās, lacīti un mantiņu. Matīss aizmieg praktiski momentā un paliek bez vakariņām. Un nav arī ko nožēlot, jo nekā īpaša nebija. Šajā komponentē Corsair noteikti nav manā Top 3. Arī inflight entertainment atpaliek no aziātu aviokompānijām.

next posts 1 2

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …