Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

Kaleidoskops by Ray Bradbury

Bredberijs Fantastikas pasaules sērijā ir diezgan nopietni pārstāvēts, un bez šī stāstu krājuma sērijā atrodamas Marsiešu hronikas, un pat Pieneņu vīnam beigās ir pievienoti pāris stāstiņi. No šī krājuma neko citu nemaz negaidīju kā standarta Berdberiju un nekļūdījos.

Stāsti sarakstīti laikā, kad pasaulē tehnoloģijas tika ieviestas prātam neaptveramā ātrumā. Cilvēki tikko bija atklājuši raķetes un kodolenerģiju, pasaule sāka globalizēties un sadalīties divās nometnēs. No vienas puses ASV bija zelta laikmets, karš beidzies, ekonomika auga, bet no otras puses – katrs vakars varēja būt pēdējais. Atlika vien kādam valstsvīram kaut ko ne tā saprast, un visa civilizācija tiktu noslaucīta no zemes virsas. Grāmatā iekļautie stāsti no krājuma “Tetovētājs” ir rakstīti šādā pirmsiznīcības priekšvakarā. Autora domas par nākotni nevienā no stāstiem nav nekādas labās, izņēmums varbūt ir stāsts “Kaleidoskops”, kur fatālisms nav kodolkara radīts, te viss ir daudz sadzīviskāk – kosmosa kuģa avārija bez cerībām izdzīvot. Arī stāsts “Raķete” ir ārpus konteksta, te papildus iespējamajam kodolarmagedonam tiek vēstīts par to, ka debesis nav domātas visiem. Visi pārējie stāsti ir tipiskas distopijas – īsi un nežēlīgi. Grozies kā gribi, cilvēki savā neprātā novedīs sevi kapā. Nedaudz ir paralēles mūsdienu realitātei, kur kārtējo reizi dažas valstis nevar sadalīt ietekmi.

Pārējie stāsti ir šis tas no visa – marsieši, ceļojumi laikā un raķetes. Nevar teikt, ka šie stāsti ir atmiņā paliekoši, viņi visi man šķita pārāk vienveidīgi, lai jau pēc pāris dienām spētu atšķirt, kurš bija kurš. Varbūt tas nav arī svarīgi, jo kopējā ideja visiem ir viena. Tu vari būt vienalga, cik gudrs, apzinīgs un racionāls, muļķu pasaulē vienmēr būs vairāk, un izlems tieši viņi, nevis tu. Un tādēļ, ja neko negribi mainīt, tad krīzes stundā atliek vien tēlot, ka nekas tāds jau nenotiek un turpināt savas ikdienas gaitas.

Lasās ļoti raiti, autors māk rakstīt, bet tas jau nav nekāds atklājums, īsie stāsti viņam padodas vislabāk, reti kad gadās izlasīt tik dziļus stāstus uz tik maz lapaspusēm. Nav nekā lieka, un emocijas un varoņu jūtas līdz lasītājam nonāk neko daudz nezaudējušas. Lieku 9 no 10 ballēm. Šo iesaku izlasīt visiem, lai dzīve nešķistu pārāk rožaina, un, iespējams, lasot saprastu, ka nekur tālu pusgadsimta laikā mēs kā cilvēce kopumā neesam tikuši, mūsu rūpes un raizes ir palikušas tieši tādas pašas kā tajos tālajos laikos.

Pieneņu Vīns by Ray Bradbury

Lēnā garā sāk tuvoties beigas manam Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas projektam. Šī grāmata patrāpījās uz beigām, īsti nevarēju atcerēties, vai viņa ir laba vai slikta, zināju vien to, ka te nav nekādas fantastikas, ja vien neskaita autora valodu. Palikušas bija vien divas grāmatas nelasītas, tādēļ izvēle bija viegla.

Duglass ir parasts divpadsmitgadīgs ASV mazpilsētas puika, kurš 1928. gada vasarā pēkšņi apzinās, ka ir dzīvs un nedaudz vēlāk saprot, ka var arī nomirt. Šīs lietas gan pārāk nesamaitā viņa vasaru, tas vienkārši ir no tiem atklājumiem, kas nedaudz pārvērš skatu uz dzīvi. Vasarā autors daudz spēlējas ar nāvi visdažādākajos tās viedos, bet tā lielākoties tiek aiztaupīta sirmgalvjiem. Duglasam tie ir kā laika mašīnas, kas spēj aiznest atpakaļ pagātnē un līdz ar tiem nomirst veseli laikmeti. Taču nāve ir tikai fonā, dzīve jau rit uz priekšu, un zēna vasarā ir daudz zāles smaržas, bišu sanoņas un vecmāmiņas gatavotie ēdieni.

Redzams, ka arī amerikāņu autors nav spējuši mierīgi paiet garām “Kalpa zēna vasaras” sindromam, šajā gadījumā tas ir paveikts kvalitatīvi. Piestrādājis ir arī ~~tulks~~ tulkotājs, un tādēļ teksts lasās tā, it kā būtu sarakstīts latviski jau no sākta gala. Neskatoties uz to, ka ir daudz tēlainu aprakstu un nav nekā no fantastikas, man darbs patika ar savu veiksmīgi parādīto bērnišķīgumu, kurā reizi pa reizēm iezogas nopietnas pārdomas par dzīvi vispār, ar visiem sirmgalvju dzīves iespraudumiem un viņu vēlmi atgriezties bērnībā. Ideja par to, ka mēs patiesībā nemaz nepieaugam, un bērns mūsos paliek uz visiem laikiem ieslēgts novecojošā čaulā. Par atmiņām, kuras cilvēkos sapildās tāpat kā pieneņu vīns pudelēs, tās lielākoties atgādina par aizgājušiem pavasariem un vasarām, taču ir sajūtams arī rūgtums.

Pāris stāsteļi krājuma beigās turpina autora nāves tēmu, šoreiz gan centrālie tēli ir sirmgalvji, kuri neparko negrib nomirt. Dažs labs visu dzīvi to vien dara, ka mēģina izvairīties no nāves (tā bieži vien ir personificēta kā jauneklis melnā uzvalkā) un nepamana, ka īsti tā nemaz nav dzīvojuši. Ir par mūzām jaunu puiku, kuram īsti pasaulē nav ko darīt, jo pēc pāris gadiem cilvēki viņu pamana un nākas pārcelties uz jaunu vietu. Tas laikam, lai ilustrētu to, cik ļoti sabiedrība ir pieķērusies novecošanai, lai nenovecošana skaitītos nepieņemama. Varbūt tas bija alegoriski par cilvēkiem, kuri nespēj dzīves laikā zaudēt bērnu sevī un tādēļ izskatās pēc dīvaiņiem “nopietno” vidū. Kas to lai zina, katrs var saprast pats, kā grib.

Ir arī “Palle viens pats pasaulē” remeiks, kur kāda ģimene ir palikusi viena pati visa pasaulē un dzīvo it kā laimīgu dzīvi. Tas gan varoņiem netraucē pārtikt no citu cilvēku atstātajiem darba augļiem un priecāties par fantastisko klusumu pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas kaut ko vienkāršu, nesamākslotu par bērnību, un “Balto grāmatu” vairs negribas pārlasīt, tad droši var ņemt šo, nenožēlosi!

Zaigojošā pasaule by Aleksandrs Grīns

Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.

Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.

Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:

“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos, viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu. Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…”

Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.

Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.

Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.

Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nonācu pie šī stāstu krājuma. No bērnu dienām atmiņā bija palikuši vien pāris stāsteļi, un ar ko Brauns atšķiras no Tenna, es nevarētu pateikt. Nav jau ko slēpt, es to nevaru pateikt arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka tas arī ir iemesls šo autoru stāstu apvienošanai vienā krājumā.

Grāmatā ir atrodami 12 stāsti, īpaši jau jāmeklē nav, jo ir gan satura rādītājs, gan stāstu nosaukumi izcelti “boldā”. Stāsti ataino sava laikmeta garu, kad šķita, ka līdz Kosmosa iekarošanai ir palicies vien tāds nieks, un roboti tūdaļ spēs pārņemt visus cilvēku darbus. Ja nu trūks visi striķi, tad citplanētieši paši atlidos pie mums. Stāsti nav izcili, bet ierindojami labo kategorijā, pāris paliks atmiņā uz ilgu laiku, bet lielākā daļa aizmirsīsies tūlīt pēc izlasīšanas. Iespējams, tādēļ, ka nekur tālāk par Mēnesi mēs neesam tikuši, un par tālajām zvaigznēm vispār nav vērts runāt. Lai neizklausītos pēc pilnīga nevīžas piebildīšu, ka stāsti kā jau tas fantastikas darbiem ierasts vairāk stāsta par aktuālajām sabiedrības problēmām, tās tiek aizbīdītas fantastikas plāksnē tikai tādēļ, lai vieglāk varētu pacelt tās līdz zināma absurda līmenim.

“Mazliet zaļuma” – no tiem, ko es atcerējos, par kādu astronautu, kurš nonācis uz neapdzīvotas planētas, klaiņo pa tās džungļiem un meklē iespēju tikt atpakaļ uz zaļo Zemi. Viņam ir iedomu draugs un sapnis. Sapņa īstenošanai nekas nespēs stāties ceļā. 9 no 10 ballēm.

“Zvaigžņu karuselis” – labs stāsts par mārketinga spēku un trako zinātnieku. Pamatīga humora deva un pasmiešanās par cilvēku prognozējamo dabu. 8 no 10 ballēm.

“Etaoins Šrdlu” – arī mūsdienu slapjais sapnis, ka sabāžot pietiekami daudz informācijas vienuviet, šīs informācijas datu bāze pati kaut kā kļūs saprātīga. Te viss ir daudz vienkāršāk, jo iejaucas mistiski spēki, un saprātīgs kļūst linotips. Labas idejas par to, kā AI kļūst nekontrolēts un kā ar to tikt galā, nav gan nekā oriģināla laika gaitā tā atkārtosies vēl daudzas reizes, un mūsdienu lasītājam liksies veca un nodrāzta. 8 no 10 ballēm.

“Leļļu teātris” – iedomāsimies, ka Zemi ir nolēmuši iekļaut Galaktiskajā savienībā, bet vai zemes iedzīvotāji spēs izturēt galveno pārbaudījumu. Jo ne jau visas rases ir humanoīdas, un par saprātu nevar spriest pēc izskata vien. 9 no 10 ballēm.

“Taisni smieklīgi” –par to, kā fantastika lēnām ienāk mūsu ikdienā, bet mēs savā steigā un ikdienā ne tikai to nepamanām, bet esam arī iesīkstējuši atpakaļrāpuļi. 7 no 10 ballēm.

“Sods avansā” – tālā nākotnē ir iespējams izciest sodu avansā. Galvenais varonis ir atsēdējis septiņus gadus par slepkavību un nu ir saņēmis licenci izdarīt vienu. Autors apspēlē šīs idejas ietekmi uz sabiedrību un uz pašu soda izcietēju. Interesanti 8 no 10 ballēm.

“Ģimenes cilvēks” – vecā labā pārapdzīvotības problēma un dzimstības regulēšana ar ienākumu līmeni. Šāds šķietami vienkāršs paņēmiens rada veselu virkni ar problēmām. 7 no 10 ballēm.

“Bruklinas projekts” – pavisam vienkāršs stāsts, kas veltīts ceļošanai laikā. Ietekmēt vēsturi nudien nav laba ideja, un pat mikroskopiskā līmenī tas var radīt neprognozējamas sekas. Bet saprātīgu būtņu dabu gan tas nespēs ietekmēt, lai ar cik pseidopodiju tai nebūtu. 10 no 10 ballēm.

“Bernijs ar iesauku Fausts” – kosmiska mēroga krāpniecība. Par to, cik viegli Zemes cilvēks var nonākt lētticīga indiāņa lomā, kas savu tēvzemi pārdod par stikla krellēm. 8 no 10 ballēm.

“Rotaļa bērniem” – aizķer dzīvības radīšanas projektus un klonēšanas ētiskumu. Ja tas tiek darīt bez Cenza sargātāju uzraudzības sekas var būt nāvējošas. 8 no 10 ballēm.

“Jokdaris” –stāsts par robotiem, kuri atņem darbu, pat visneiedomājamākajās profesijās. Šodien šī tēma ir īpaši aktuāla. 9 no 10 ballēm.

“Morniela Metaveja atklāšana” – vēl viens stāsts par laika paradoksiem, kur sākas oriģināls un beidzas kopija. Vai var reproducēt gleznu no nākotnes, ja tā vēl nav uzzīmēta. Un kur atad radusies sākotnējā glezna. Interesants prāta mežģīs. 7 no 10 ballēm.

Šis ir stāstu krājums, kuru iesaku izlasīt, visi stāstiņi ir ar nelielu humora piedevu un lielākā daļa ir aktuāli arī šodien. Cilvēku daba jau nemainās gadiem ejot.

Pasauļu karš. Kad Gulošais mostas by Herberts Velss

Par šīs grāmatas lasīšanu man sevi nebija jāpārliecina. Šī bija viena no pirmajām grāmatām, kas ieveda mani zinātniskās fantastikas pasaulē. Līdz šīs grāmatas izlasīšanai man citplanētiešu koncepts bija visnotaļ sveša lieta, un grāmata pēc izlasīšanas deva vielu pārdomām. Piemēram, vai tanks tiktu galā ar Marsa trijkājiem?

Pasauļu kari – sižets nav jāpārstāsta, domāju, ka to no galvas zina praktiski visi. Manas grāmatas anotācijā gan ir rakstīts, ka marsieši patiesībā ir kapitālistiskā progresa spēku iemiesojums. Es no savas puses to vis nenoreducētu uz tik primitīvu lietu. Te vairāk ir par kolonizāciju, bet šoreiz briti ir nolikti kolonizējamo pusē. Viss Impērijas tehniskais progress ir vien nieks salīdzinot pret marsiešu tehnoloģijām. Marsiešu nav daudz, taču viņi ir praktiski neuzvarami. Autors labi iezīmē topošo konfliktu metodes, gāzu uzbrukumi un ieroči, supermoderna artilērija (marsiešiem gan ir staru ieroči).

Stāsts pēc savas struktūras ir pavisam vienkāršs. Tas ir aculiecinieka stāstījums, te nav nekādu prezidentu un ģenerāļu, vienkāršs britu pavalstnieks, kuram gadās būt klāt notikumos no sākuma līdz beigām. Autors nav labās domās par saviem laikabiedriem, viņš uzskata, ka civilizācijas kārta ir pārāk plāna, lai ļautu organizēti pretoties citplanētiešu iebrukumam. Autors neliek lielas cerības uz valdību un armiju, un te nav varonīgas cīņas, te vairāk ir panika un bēgšana. Kā piedzīvojumu romānos pienākas, te praktiski nav galvenā varoņa, te ir tikai viņa novērojumi un notikumu atstāsts. Kā viss tas beidzās, mēs visi labi zinām, uzvarēja Darvina teorija, izdzīvo stiprākie, bet tas nenozīmē, ka var gulēt uz lauriem. 10 no 10 ballēm. Idejas joprojām ir svaigas un reti kurš mūsdienu pasauļu karu spēj pārspēt šo.

Kad gulošais mostas – kārtējais Velsa stāsts, kura centrālā tēma ir šķiru cīņa. Saturiski ir diezgan pavājš, galvenais varonis Gulošais, kurš pirms divsimts gadiem ieslīdzis letarģijā pamodies, konstatē, ka ir kļuvis par pasaulē bagātāko cilvēku, taču ir praktiski bez nekādas teikšanas. Bet kā jau īstam Viktorijas laikmeta cilvēkam pienākas, viņš ir gatavs doties cīņā par taisnību un cilvēku tiesībām. Šī ir grāmata, kur galvenais varonis mūždien blandās pa ciklopiskām būvēm, bēg vai pastaigājas gida pavadībā, novēro vienkāršo ļaužu dzīvi un jūt līdzi zilo liktenim.

Var jau sarakstīt daudz par pašuzupurēšanos un citām cēlām lietām, taču jau no sākta gala ir skaidrs, ka gulošais ir suicidāls tips arī bez visas letarģijas un tādēļ viņa rīcība un mirkļa impulsi nudien nespēja pārsteigt. Man šis stāsts diez ko nepatika bērnībā un nepatika arī tagad, idejas tur ir daudz un labas, bet diemžēl izklāsts ir diezgan pavājš. 6 no 10 ballēm.

Nākotnes piezīmes by Nikolajs Amosovs

Šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu es bērnībā nebiju lasījis. Paskatoties uz vāku, ir skaidrs kādēļ – kurš gan lasīs grāmatu, kuru uz vāka atrodama roka, kas raksta piezīmes? Arī tagad pirms uzsākt lasīšanu es no sākuma pārliecinājos, ka tā tiešām pieder sērijai, lai nejauši neizlasītu kaut ko svešu.

Galvenais grāmatas varonis, zinātnieks, kurš nodarbojas ar organisma kibernētisko modelēšanu, uzzina, ka ir saslimis ar neārstējamu slimību – leikozi. Lai izbēgtu no sava likteņa, viņš nolemj uzsākt eksperimentu, kurš ļaus viņu saglabāt anabiozes stāvoklī līdz brīdim, kad slimība kļūs ārstējama. Autors lielu uzsvaru liek uz zinātnieka atbildību, morāles un ētikas problēmām. Nedaudz paironizē par sava laika konjuktūru un vietumis popularizē oportūnismu.

Lasot grāmatu, uzreiz varēja pamanīt, ka autors labi orientējas anabiozes tēmā. Palasot viņa biogrāfiju kļuva skaidrs arī kādēļ. Viņš pats savā pamatdarbā ir ārsts, kura pētījumi sasaucas ar grāmatā aprakstīto. Tādēļ arī stāsts ir tāds, kurā galvenā varoņa personīgās dzīves apraksti mijas ar daudzlapušu zinātniskiem spriedumiem par anabiozes problēmu. Šie spriedumi ir aktuāli arī šodien, jo problēma ar kvalitatīvu dzīva organisma sasaldēšanu un vēlāku atdzīvināšanu joprojām nav atrisināta. Vislielākais pārsteigums man bija uzzināt, ka jau tālajos sešdesmitajos ķirurgi veica operācijas, mākslīgi pazeminot ķermeņa temperatūru.

Var nedaudz pavīpsnāt par to sadaļu, kur autors spriež par organisma datu pārvēršanu ciparu formā un tad tos izmantot orgānu darbības simulēšanā. Ar kaut ko taču ir jāsāk, nudien nezinu, cik tālu mūsdienu medicīna ir tikusi šajā jomā, gribētos cerēt, ka tālāk par urīna izdalīšanas procesu nierēs. Aknu modelis grāmatā man šķita vistālākā fantastika, tur nudien viss nenotiek tik vienkārši, kā autors apraksta. Bet no mūsdienu viedokļa ir vienkārši pasmīnēt par senajiem laikiem, taču galveno autors sasniedz – fantāziju ierosina.

Sadzīviskā daļa nav nekās izcils, bet par vāju ar’ nenosauksi. Savas laikmeta reālijas autors apraksta labi. Galvenais varonis ir pārāk pārņemts ar iekšējiem monologiem un cenšanos paspēt laikā. Daudz tiek rakstīts par dažādiem pētījuma ētiskajiem aspektiem. Galvenais varonis cenšas nekļūt par oportūnistu vismaz savās acīs, par gļēvuli, kas nevēlas pieņemt savu likteni, bet aizbēgt. Lēnām viņš lasītājam atklāj, ka tāds bēdzējs ir bijis visu laiku, un šāds fināls patiesībā nebūtu nekas pret viņa paša dabu.

Šī ir sērijas pirmā grāmata, taču nevaru teikt, ka man baigi uzrunātu otrās daļas lasīšana. Tas noteikti nozīmētu komunistiskās pasaules atklāšanu kopā ar no anabiozes atmodināto varoni, neesmu drošs, ka tas mani spētu uzrunāt. Taču par šo grāmatu varu teikt tikai to labāko, tāda cieta medicīniskās zinātniskās fantastikas grāmata, kas, atspērusies uz jau esošām tehnoloģijām, droši ekstrapolē nākotni. 8 no 10 ballēm.

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

1 2 3 … 27 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …