No rīta aizvelkamies pabrokastot. Tās nu ir īsteni pieticīgas. Es pat īsti nevaru saprast ēst kaut ko vai tīties prom uzreiz. Beigās jau kaut ko samedīju, bet īsti paēdis nejutos. Salādējam mantas mašīnā un dodamies uz Budapeštas lidostu.
Šodien nekas nav ieplānots, braucam pa bāni, reizēm varam paskatīties uz Balatonu. Iebraucam iepirkšanās centrā, kādu stundu pavadām tur, pērkot dāvanas un saimniecībā noderīgas lietas. Tad braucam tālāk. Šo dienu ļoti labi varētu aprakstīt Austrālijas aborigēnu tradīcijās, braucam, braucam, braucam, benzīntanks, braucam, braucam, braucam, pilsēta, luksofors, braucam, lidosta apstājamies.
Ar to apstāšanos lidostā gan nemaz nebija tik viegli. Tur brīvas vietas nebija vispār, bet beigās izdevās noparkoties. Tad laicīgi neieradās mašīnas savācējs. Kad šamais ieradās, ne pa tēmu sāka pukoties, ka esam nobraukuši tik daudz kilometrus. Nezinu, ko šis bija iedomājies, ka mēs to mašīnu nomājām, lai turētu stāvvietā?
Lai vai kā, mašīnu nodevām, lidojumam piereģistrējāmies un pat lidmašīnu nenokavējām. Ieradāmies gan pēdējā brīdī uz iekāpšanu, kaut kā mums bija šķitis, ka laika mums ir tā pavairāk. Matīss lidmašīnā aizmieg un noguļ visu ceļu.
Šodien ceļamies agri, notīram apartamentos apzīmētās sienas, cenšamies savest visu puslīdz normālā izskatā, iekožam brokastis un čekojamies ārā. Apzīmētās sienas izskatās būsim notīrījuši ļoti veiksmīgi, nekādi uzrēķini nav atnākuši. Bet uzzinām, kāds ir vienādojuma trīsgadnieks+krāsu zīmuļi+balta siena iznākums.
Mūsu pirmā pietura ir Postojna jama. Iedarbinām opeli un braucam tik prom, pa ceļam apskatāmies potenciālos šopinga centrus, atrodam, kur noparkoties, un kāpjam ārā. Protams, sāk līt lietus. Kamēr visi taisās, es eju pirkt biļetes, pie ieejas laipni ļaudis mani apstādina un piedāvā dažādas alas un muzeju apmeklēšanas iespējas. Pieklājīgi paklausos un pasaku, ka esmu jau pietiekoši liels izaudzis, lai saprastu, ko es gribu un viņu muzeji mani šoreiz neinteresē, došos tikai uz alām.
Apmeklējums ilgst veselu pusotru stundu un sākas ar stāvēšanu rindā uz alas vilcienu. Te ir īsta tūristu industrija. Uz vilcieniņu tu stāvi rindā kopā ar ķīniešiem. Pie ieejas tevi nofotografē. Pēc tam par nesakarīgi cenu tu bildes varēsi nopirkt pie izejas. Uz tām kāds tevi būs nofotografējis stāvot rindā kopā ar tev nepazīstamiem cilvēkiem vai braucot ar tādiem pašiem kopā vagoniņā. Iespējams, ka kādam tas šķiet mega piedāvājums, man ne. No sākuma tevi iesēdina atklāta tipa vilcieniņā un kādas desmit minūtes ved iekšā alā. Ir visai vēsi, Matīss vienu puišeli aiz sevis uzmundrina, lai nebaidās un neraud. Tas gan daudz slovēņu puikam nepalīdz.
Lai vai kā, te ir pavisam citi apjomi, grupas ir milzīgas. Angļu grupā ir ap simts cilvēkiem, lielākā daļa ķīniešu, kas no angļu mēles nesaprot neko. Jo vārdi „fočēt nedrīkst” uz viņiem neiedarbojas vispār. Bet neteikšu, ka arī uz mani tie strādāja. Staigāšana pa zālēm ir tikpat iespaidīga kā iepriekšējās alās. Daudz smuku vietu, izgaismoti pīlāri un diezgan sakarīgs gidu stāstījums. Te ir pat krievu tilts un daudz šortkati, kurus tu pamani tikai, kad esi tiem pienācis no otras puses.
Ķīnieši fotografē pilnīgi visu, un rodas iespaids, ka viņi pēc tam tās bildes saliks kopā un uzbūvēs pie sevis tādu pašu. Un tad vienā brīdī izdzisa gaisma ne ilgi, uz kādu minūti. Kāds nejauši bija sajaucis pogas. Panika neizcēlās, tumsā sāka spīdēt desmitiem mobilo telefonu ekrāni un zibēt zibspuldzes. Kad gaisma parādījās, iešana turpinājās. Apskatījām arī alas slavenākos veidojumus, tie viņiem ir uz katra stūra atainoti. Tad nonācām slavenajā pazemes koncertzālē. Te pa lieliem svētkiem notiekot koncerti. Tā zāle gan bija aplauziens, lāgā neizgaismota, klints sienām un suvenīru bodi vienā stūrī. Cilvēki, lai izprastu alas apmērus un paklausītos savās atbalsīs, bišku paūjina. Es joka pēc skaļi smejos, ideja cilvēkiem iepatīkas un ūjināšana vairs nav topā.
Dabūju sev vienu ačīvmentu, apmeklēju tualeti pazemes alā. Atpakaļceļā visi tiekam salādēti vagoniņos un vesti ārā. Atkal suvenīru bode un fotogrāfiju pārdotava. Šodien mums vēl bija jātiek līdz Ungārijai. Tur mums bija ieplānots nakšņot kādā pilsētā, ka saucas Nagykanizsa. Tur mums bija rezervēta istabiņa.
Lai tur nokļūtu, pēc alu apmeklējuma mums visa diena lielākoties bija pārbrauciens pa bāni. Kaut kur ap pusdienas laiku nolemjam iestiprināties kādā ceļmalas ēstūzī. Nekā diža jau tur nebija, toties ļoti labi padomāts par bērnu izklaidēm. Bija viņu pat diezgan grūti dabūt no turienes prom. Visa diena tāda lietaina, laiku pa laikam uznāk kāds pērkona negaiss.
Lai visa diena nepaietu vienā braukšanā, mums ir ieplānots akvaparka apmeklējums Muravske Toplice. Tur esot kaut kādi dabiskie termālie avoti un milzīgs akvaparks. Es gan pats uz akvaparku nedodos, saulesdūriens vēl liek sevi manīt un uz ūdensprocedūrām reāli nevelk. Tad nu kamēr visi plunčājas pa akvaparku, es pasēžu mašīnā un palasu grāmatu.
Vakarpusē nonākam tai Nagykanizsa pilsētelē. Nekā liela tur neizskatās. Atrodam savu viesnīcu, saprotam, kur nolikt mašīnu. Mums ierādīta jumta numuriņš, nav slikts, ir pat televizors. Varam skatīties Eiropas čempionātu. Ventilācija gan tāda pašvaka un, neskatoties uz atvērtiem logiem un lietusgāzi, aiz tā istabā ir karsts. Vakaru pavadām pakojot čemodānu atpakaļceļam. Rīt dodamies uz Budapeštu un lidojam mājās.
Šodien beidzot dosimies uz Piranu. Rīts gan nav izdevies veiksmīgs, jo Matīsam ceļojums ir kļuvis grūts. Mazam puikam ir apnikusi tā vazāšanās, un es viņu respektēju par to ka šis veselas piecas dienas izturēja pārgājienus un pārbraucienus. Šorīt viņam vairs nav iekšās.
Desmit minūšu brauciens un esam Piranā. Pareizāk sakot autostāvietā pirms Piranas. Piranā, ja neesi vietējais, tad ar mašīnu vari iekšā nebraukt. Pirana ir smuka pilsētiņa, kas atrodas uz raga, ka savukārt iestiepjas Adrijas jūrā. Tas viss bonusā ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, baznīcu kalna galā, vecpilsētu, tirdziņiem, promenādi, jahtām jūrā un zilām debesīm, rada ļoti pozitīvus iespaidus.
Varonīgi noblandāmies pa pilsētiņu kādas pāris stundas, muzejos iekšā neejam, bet apskatām visu, ko var apskatīt. Pamaldāmies pa ieliņām, kur abas pretējās mājas sienas var aizsniegt pat Matīss. Paēdam vietējā kafeinīcā salčuku. Pastaigājam pa suvenīru bodēm. Kopumā labi pavadām laiku. Te nu varētu pastāstīt, kā Pirana ir bijusi apdzīvota jau no Romas impērijas laikiem. Un tās vecpilsētā saglabājusies Venēcijas ietekme, ka tā ir visitāliskākā no visām Slovēnijas pilsētām. Bet īsumā, ja sanāk, ir vērts aizbraukt un apskatīt.
Diezgan jauks skats uz pilsētu paveras arī no baznīcas. Lai ar durvis pie Dieva esot vienmēr vaļā, baznīcas cilvēki tomēr šortkatus ir cītīgi noslēguši, un uz turieni ir jāiet neliels apkārtceļš. Droši vien tas darīts, lai labāk nosargātu kādus svēto kaulus vai Īstā krusta daļas. Skats gan tur augšā foršs, baznīcā, cik nopratu, ieeja ir par maksu. Uz to bija parakstījušies tikai kāda amerikāņu grupiņa.
Pusdienot braucam mājās. Man atkal jāvāra jūras velšu zupa. Bonusā es kā cilvēks, kas nenēsā cepuri, esmu iedzīvojies saules dūrienā, tāda pašvaka sajūta, un gribas nolīst tumsā pagulēt. Tas gan mums ar Zigfrīdu neliedz apcerēt plānus aizšaut ķeksīša pēc uz Horvātiju, pāriet pāri robežai un fiksi atpakaļ. Maija ir ieplānojusi Piranas tuvumā apskatīt kādu stāvkrastu. Matīss pasaka, ka viss viņš vairs no mājas projām nedošoties, nākas viņu atstāt mājās ar omi.
Horvātijas ideju atmetam, lai vēlāk būtu iemesls tur aizdoties atsevišķi. Bet stāvkrastu gan dodamies meklēt. Jāatzīmē nesekmīgi. Noblandāmies pa kādu pludmali. Ar tām viņiem te švaki, jāguļ uz akmeņiem vai parkā zālē. Un to veidojumu tā arī neieraugām. Tad Zigfrīds noķer kādu vietējo, kas mums apstāsta, kas kur atrodas. Izrādās pērn šis bijis ceļojumā uz Latviju. Patiesībā uz basketbola čempi Lietuvā, bet pie reizes atkūlies arī uz Latviju.
Stāvkrasts, manuprāt, nav tā vērts, lai tur dotos. Nekāda dižā skata tur nav. Braucam atpakaļ. Mēs ar Maiju nedaudz pastaigājamies pa Portrož pilsētiņu. Paskaitām Postojnska jama reklāmas stendus. Smejamies par to visuresamību un nolemjam, ka jāmet miers aizām un jāpievēršas alām. Rīt nolemjam doties uz šīm visslavenākajām Slovēnijas alām.
Vakariņās visiem uzcepu kartupeļus. Studentu dzīves pieredz ar vecumu neizsīkst. Ja es tieku pie ēst taisīšanas bez uzraudzības, visiem tiek cepti kartupeļi ar cīsiņiem. Runājot par cīsiņiem, viņiem te ir īsti cīsiņi ar gaļu. Padārgi, bet ir.
Šorīt kravājam mantiņas, jo no Ribčev Laz ir laiks doties projām. Nav jau tā, ka mēs visu apskatāmo jau būtu apskatījuši, bet ir arī citas lietas padomā. Šodien mēs dodamies uz Piranu. Piranas bilde bija viena no tām, kas mani pārliecināja vispār apsvērt Slovēniju kā galamērķi.
Bet lai tur tiktu, mums priekšā vēl vesela diena. Cēlušies esam agri, lai paspētu uz vietējo vilcienu, kas pārvadā automobiļus. Tas mūs no Bohiņas Bistricas aizvedīs līdz pašiem Most na Soči pa dzelzceļu. Samaksa par šādu pasākumu ir simboliska. Viss pārbrauciens ilgs 45 minūtes, un mums ietaupīsies vesela kaudze ar serpentīniem, kurus izbaudījām jau vakar. Piebraucam pie uzbrauktuves un ievērtējam situāciju. Nez kāpēc par speciālistu auto pārvadājumos tiek uzskatīts kāds vīrs ar kamperi. Visi iet pie viņa aprunāties, Zigfrīds ar aiziet parunāt. Vīrs ir visai informēts un apstāsta nabaga tūristiem kārtību, kā te viss notiek. Pats gan viņš ir parasts foreļu zvejnieks un mušiņmakšķerēšanas speciālists.
Tad nu gaidām vilcienu, stāstam Matīsam, kas nu būs un kā mēs brauksim caur tuneli. Matīsam ar tuneļiem ir savādas attiecības, reizēm viņš tos gaida, reizēm ienīst. Nekad nevar zināt, kā tā lieta beigsies. Bet, ja runa sākas par Driznaka tuneli, ir skaidrs ka tuneļi tālāk nav vēlami. Lai vai kā, piebrauc vilciens, tiek iekasēta nauda, visi sabrauc uz platformām, norauj rocenes un gaida startu. Vilciens sāk kustēties un pēc kādām trīs minūtēm iebraucam tunelī.
Tunelis ir tumšs un ļoti garš. Tik garš, ka tumsa apnīk ne tikai Matīsam. Paeksperimentēju un atveru mašīnas logu, tad tumsai nāk klāt skaļums un lokomatīves dīzeļdzinēja izplūdes gāzu smaka. No vienas puses interesanti kādu brīdi un tad ilgu brīdi garlaicīgi. Izbraucām cauri šim tunelim un vēl pāris īsākiem līdz piebraucam Most na Soči pilsētas tuvumā. Šķiet, ka vilciens bija skrējis pa priekšu grafikam un bija kādas desmit minūtes jāuzgaida. Uzgaidīšana notika uz dzelzceļa tilta, apspriedām ar kādu varbūtību tilts varētu iebrukt, aplēsu vai no attaisīta mašīnas loga varēšu iespļaut upē.
Nonākuši Most na Soči stacijā pārgrupējamies (apmeklējam tualeti, atslēga bija jāprasa stacijas uzraugam, ievadām nākamo galamērķi Ivaram). Tālāk seko visai vienmuļš pārbrauciens pa vietējas nozīmes ceļu un bāni uz Škocjanskije jame. Ar jame te tiek saprastas alas. Slovēnijā alu, izrādās, ir vairāk kā saprašanas un to gabarīti ir milzīgi. Protams, latviešiem ir visas tiesības lepoties ar Gūtmaņa alu, kas izveidojusies smilšakmenī, vai arī Dundagas tuvumā esošajām alām, kuras ir totāli aizbirušas, bet viņas tomēr būtu ierindojamas pagrabu kategorijā. Neteikšu, ka savā dzīvē esmu daudz ko redzējis, bet šī ala bija kaut kas no kategorijas, kuru vēl nebiju piedzīvojis.
No malas gan tur nekas nopietns neizskatās, parasts parkplacis ar tūrisma informācijas centru. No plusiem ir bistro, kur pamatīgi ieturamies ar burgeriem un kartupeļu frī. Ēsts nav nekas no brokastlaika, un ir jau pusdienlaiks. Nav arī luste meklēt līdzpaņemtās maizītes. Iestiprināmies un sagaidām nākamās alu apmeklēšanas sesijas sākumu.
Apmeklētāju skaits ir iespaidīgs. Alas 5800 metru garumā grib redzēt vairāk kā simts cilvēku. Pārgājiens uz alas ieeju izvēršas iespaidīgs. Rinda gara, cilvēki daudz. Beigās kādu kilometru vazāti pa celiņiem un šosejām esam nokāpuši līdz Rekas upei. Te nu slovēņi nav īpaši mocījusies ar izdomu un upi nosaukuši vienkārši par Upi. Upe tad arī ir galvenā alas veidotāja, appludinātāja un uzturētāja. Mūs pieved pie 130 metrus gara mākslīga tuneļa, kas mums ļaus tikt līdz pašai alai. Grupa tiek automātiski sadalīta vāciešos, slovēņos un jauktā angļu – itāļu grupā. Mēs novērtējam visas opcijas un izvēlamies grupu ar vismazāk cilvēkiem. Tā ir angļu – itāļu grupa.
Dodamies iekšā pēdējie un sākam alas izpēti. Atkārtošos – tik lielā alā es vēl nebiju bijis, un man patika. Te biezā slānī varēja redzēt gan stalagmītus, gan stalaktītus. Visdažādākā lieluma. Mazākos, izrādās, sauc par spageti. Teksti gan standarta, par to cik ala veca, konkrētās zāles kubatūra, nedaudz no vēstures – tas gan angliski, gan itāliski.
Kad zāles apmeklējums pabeigts, tad aiz mums izslēdz uguni līdz nākamajiem apmeklētājiem. Mums aiz muguras iet divi gidi, kas vaktē, lai ļaudis nenoklīst, neatpaliek un nedara blēņas. Nonākot lielajā zālē, Matīss nolemj, ka ies pačučēt. Ko gan citu var darīt patumšā un vēsā vietā. Tā kā manos plānos nav viņu stiept pa alu rokās, tad es viņu uzmundrinu. Stāstu, kā re virs šīs zāles ir parkplacis, un esam trīsdesmit metrus zem opeļa. Tad skatāmies pēc rūķu mājām un pētām alu sienas. Tas palīdz, un Matīss vairs gulēt netaisās.
Vispār jau iespaidīgi, mēs bijām izvēlējušies īsāko tūristu taku, bet iešana pa zālēm, kuru griesti sniedzas pārdesmit metru augstumā atstāja sirreālu sajūtu. Gar alas sienām izveidoti tiltiņi tūristiem, kas tad iet no plūdiem drošā augstumā virs upes. Ja te sākas lietus, un sifons nobloķējas, tad stundas laikā ūdens var uzraut līmeni pāri pa desmit metriem. Tā te reizi ir gadījies, bet, cik noprotu, neviens galu ņēmis nebija. Tas arī lika izmainīt tūristu taku un pacelt to tuvāk griestiem. Vispār jau smuki iet pa alu un redzēt puskilometru uz priekšu tālus izgaismotus tiltiņus.
Beiguši alas apskati un saņēmuši atļauju fotografēt, nobildējam alas ieeju un dodamies uz funikulieri, kas mūs vedīs atpakaļ uz tūrisma centru. Funikuliera galastacijā ir norāde uz skatu punktu. Diemžēl atkal tikai man pietiek spēka un motivācijas tur aizvilkties. Pārējie dodas uz bērnu laukumu. Es teiktu – velti, jo aiza, uz kuru paveras skats ir iespaidīga. Ir redzamas abas ieejas alā ar upi apakšā un baznīcu klintsgalā. Nodirnu tur kādas desmit minūtes, baudot dabasskatus.
Kad esmu ticis līdz bērnu laukumam, visi jau ir izspēlējušies, nedaudz ieturamies un dodamies uz Piranas pusi. Atkal brauciens pa bāni. Koper pilsētā uztaisam nelielu šopingu, kamēr Matīss guļ. Iepērkam produktus vakariņām. Maijai ir radusies ideja par jūras velšu zupu. Neviens tādu iepriekš nekad nav gatavojis, tad nu man nākas uz vietas izdomāt recepti un indegrientus. Beigās iepērkam zupai ķirštomātus, cukini un pašus jūras dīvaiņus.
Mūsu apartamenti ir norezervēti Portrožas jahtklubā. Nezinu, kur Maija tādus bija atradusi, bet tik šikos vēl nebija nācies mitināties. Bet vispirms viņi mums bija jāatrod. Norādītajā adresē atradām tikai autostāvlaukumu un jahtu remonta laukumu. Beigās gan atradām recepciju, iečekojāmies un devāmies uz savu mitekli.
Matīsam viss jau bija piebesījis un nolemjam šodien vairs neko nedarīt. Tik vien kā ar Maiju izejam pastaigā pa jahtklubu. Ievērtējam jahtas, te ir no krutajām, kas velk uz pāris miljoniem un no parastiem jahtu zapiņiem ar piekaramo motoru un diviem klāja kvadrātmetriem. Nē, jahtu šikumā Montekarlo osta sit pušu, bet arī šī nav peļama. Un saulriets ar uz jahtu mastu fona izskatās smuki. Nedaudz pablandāmies un dodamies atpakaļ uz apartamentiem, lai liktos uz auss.
Šodien mums ir ieplānots īsts pārbrauciens pa kalniem. Solās, ka būs daudz serpentīnu un alpu pļavu, kalnu ūdenskritumu un, protams, aizas.
Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Nu jau tuvāko apkārtni pārzinām kā savus piecus pirkstus. Pirmais galamērķis ir Zelenci dabas rezervāts. Maija apgalvo, ka tas esot kāds izcils kalnu purvs. Lieki piebilst, ka arī Maijas mammai ar tas ir apskatāmo sarakstā. Sakāpjam mašīnā un braucam skatīties. To dižo purvu. Es kaut kur esmu redzējis vienu bildīti, un saulainā dienā tas tiešām izskatās daudzsološi. Mums gan diena padevusies mākoņaina, bet visu jau ar nevar gribēt.
Aizbraucam, tur tāda neliela autostāvvieta, ceļmalas kafejnīciņa, kur paēst kartupeļu frī ar desu. Tas noteikti pēc purva apskates. Atrodam taciņu un dodamies iekšā mežā. Bez mums te vēl ir kādi pāris purva mīļotāji. Mani gan celiņš nepārliecina. Ja celiņš ir tik smuki sakopts, tas nozīmē, ka taka nemaz tik gara nebūs. Un manām aizdomām ir pamats, taciņa pēc pārsimts metriem beidzas ar skatu uz nelielu purva dīķeli un skatu torni. Uzlienu augšā skatu tornī un secinu, ka tas dīķelis arī, šķiet, ir viss apskatāmais purvs. Kādu laiku vēl pameklējam taciņas, lai pārliecinātos, ka kas nav palaists garām. Viena taka daudzsološi ved dziļāk mežā. Speros izlūkos, pēc kāda puskilometra pa meža stigu un strautu gultnēm, pamanu cilvēku, kurš skalda malku. Skaidrs, var iet atpakaļ uz mašīnu.
Tagad mums ir jābrauc uz Vršič pāreju. Diez ko augsta jau tā pāreja nav, bet skati solās būt iespaidīgi. Pa ceļam nolemjam iebraukt un apskatīties World Grand Prix tramplīnlēkšanas kompleksu. Tas, izrādās, ir remontā un izskatās kā pakalns rekonstrukcijā.
Braucam uz to pāreju. Nu smuks kalnu ceļš, ar skatiem uz kalniem. Traki līkumains gan, pati pāreja ir 1667 metrus augsta. Tur piestājam, nofotografējamies. Tas gan notiek ļoti ātri, jo pārejas augstākajā punktā ir migla, vējš un ļoti auksts.
Nākamais apskates objekts mums ir alpu dārzs. Tas jau atrodas Sočas ielejā. Blakus Sočas upei. To starp citu ir iecienījuši vietējie laivotāji. Visa tā Soču ieleja ir viena laivotāju paradīze. Upē praktiski vienmēr var redzēt kādu cilvēku ar laivu. Bet nu atpakaļ pie Alpu dārza. Mani jau augu apskate nekad nav īpaši uzmundrinājusi. Toties Matīsam gan patīk izskraidīties pa dārza taciņām. Es pa fikso izstaigāju un apskatu augu kolekciju. Neteikšu, ka man tie ko daudz izteica, nu nav man botānika stiprā puse.
Tad uzrīkojam Soču upes krastā nelielu pikniku. Matīss lādē iekšā upē akmeņus un diezgan labi pavada laiku. Paši iekožam līdzi paņemtās maizītes un izplānojam tālāko brauciena maršrutu. Nolemjam uz nekādiem muzejiem neiet un doties uz Tolminas aizu.
Piestāt gan nākas vēl vienu reizi, jo nevar tak pabraukt garām 106 metru augstam Boka ūdenskritumam. Matīss gan ir iemidzis un viņu netraucējam. Paši gan arī klāt pie ūdenskrituma neejam, nav tik daudz laika. Tā pavērojam viņu no ceļa malas un braucam uz Tolminu.
Tolminā īsti nevaram saprast, kur ir tā aiza, nākas pat piestāt un apskatīties pilsētas kartē. Neteikšu, ka situācija noskaidrojās, karstums salīdzinot ar kalniem ir kā pirtī. Knapi var elpu ievilkt. Es kā vienmēr staigaju bez cepures un var teikt: pelnos uz saulesdūrienu. Beigās aptuveni noprotam, kur jādodas, paņemam azimutu un braucam.
Lieki piebilst – arī te nav īpašu norāžu un ceļš uz aizu vairāk atgādina ceļu uz kādu kūtspakaļu nevis uz tūrisma objektu. Divas mašīnas izmainīties te nevar un, ja nenoveicas, kādam var nākties kāpināties atpakaļ pat pārsimts metrus. Lejā gan ir vesels stāvlaukums, kase un kartes.
Iepērkam biļetes, motivējam Matīsu pamest mašīnu un, noklausījušies kasieres ekspress instruktāžu, kur kas atrodams, dodamies aizā iekšā. Te izrādās esot ala, kur iedvesmu smēlies pats Dante savai “Dievišķajai komēdijai”. Tā gan esot slēgta un tur neesot vērts vilkties. Viss pārējais gan skaisti, tiltiņš virs tiltiņa, upīte, krāces, siltie avoti un trepītes ar simtiem pakāpieniem.
Mēs ejam tradicionālo maršrutu pa augstāko tiltu pāri, tad nokāpjam zemē apskatām Lāča galvu. Tas tāds akmens iespējams lāča galvas formā, kas iesprūdis starp divām klintīm. Nē, nu interesanti un pie upītes patīkami vēss, pat prom negribas iet.
Tad nu kādu pusotru stundu staigājam pa iekaramajiem tiltiņiem, taciņām un trepītēm. Viss smuki, esam apmierināti, arī citu tūristu nav daudz, un visiem vietas pietiek. Dodamies atpakaļ nu jau pa citu ceļu. Tas garuma un serpentīnu ziņā nemaz nav sliktāks par šurpceļu. Tolminā iepērkam vietējos ķiršus un melones un dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem.
Atpakaļceļā Matīsam no nebeidzamie serpentīniem paliek nedaudz slikti, un viņam tiek opcija sēdēt priekšējā sēdeklī. Sliktās dūšas pazīmes pazūd momentāni. Braucam, skatāmies ainavu un runājam par autovilcienu. Ar to brauksim rīt, lai nebūtu šis ceļš jāveic vēlreiz. Pirms dodamies uz apartamentiem, nočekojam vilciena kustības grafiku un braucam gatavot vakariņas.
Tad visi nolemj vēl reiz aizbraukt uz Bohiņas ezeru iepirkt suvenīrus. Rīt jau dodamies no šīs vietas prom un gribas vēlreiz uzmest tam ezeram aci. Tā arī darām un tikai pēc tam pievēršamies vakariņu gatavošanai.
Šodien mums ir ieplānots viens varens pārgājiens, pēc tam, vadoties no apstākļiem, pareizāk sakot no Matīsa garastāvokļa, iespējams, aizšausim vēl uz kādu aizu. Bet no sākuma iekožam brokastis, sasmērējam līdzi ņemamās sviestmaizes un dodamies uz Bohiņas ezeru.
Ezers tiek uzskatīts par vienu brīnišķu vietu. Ne pa velti vietējiem ir leģenda, ka dieviņš reiz esot dalījis cilvēkiem vietas, kur dzīvot. Visi tad nu izvēlējušies. Tikai Bohiņas iedzīvotāji esot kautri stāvējuši maliņā. Redzot tādu kautrīgumu, dieviņš esot nolēmis tiem piešķirt visskaistāko vietu uz zemes un nometinājis to Bohiņas ezera krastos. Bohinj jau arī ir atvasinājums no vārda dievs. Nu nezinu, vai nu tas ezers tiešām ir visskaistākais pasaulē – ejam skatīties. Lai tiktu līdz ezeram, mums kāds puskilometrs līdz viņam jāiet, varētu jau braukt ar opeli, bet izlemjam iet kājām. Iznākot ārā atklājas, ka te tiešām ir kalni. Vakar lietū tos nemaz nevarēja redzēt. Diena ir saulaina, un solās būt karsta. Lēnu garu dodamies ezera virzienā, pa ceļam ievērtējam velonomas punktus.
Ezers patiešām ir skaists, ar dzidru ūdeni, kurās peld foreļveidīgas zivtiņas, smuku skatu uz kalniem un nelieliem mākonīšiem, kas atspīd ezera ūdenī, radot iespaidu, ka pasaules fraktāļa daba nemaz nav izdomājums, bet realitāte.
Patusējam uz tiltiņa, pabaudām skatu un dodamies mežā. Sākumā taka izskatās daudzsološa, tā ir asfaltēta. Un ceļš, izskatās, būs visai viegls, pēc kāda laika gan tas kļūst par nelielu akmeņainu taciņu, kas ved cauri mežam un klinšu bluķīšiem. Nekur neskrienam un lēnā garā dodamies gar ezera krastu. Mums priekšā taku forsē skolēnu brigāde, tie bļaustās pa visu mežu pat pārkliegdami govju māvienus.
Te tāpat kā Šveicē ir mode govīm uzkārt kaklā zvaniņu. Laikam, lai slaucējam vieglāk tai mežā atrast. Par govju klātbūtni liecina arī nopļekātais ceļš, kas gājējam liek būt īpaši uzmanīgam, ja vien viņš nevēlas iedzīvoties specifiskā smakā uz kādu laiku. Skati ir smuki, un laiks rit ātri.
Matīss laiku pa laikam ar savu līdzpaņemto plastmasas āmuriņu izklauvē takas malas akmeņus, lai noskaidrotu, kas tur dzīvo rūķīši vai zaķi. Diezgan aizraujoša nodarbe, zaķi gan, izskatās, ir pārsvarā. Veikuši aptuveni trīs ceturtdaļas ceļa, pamanām nelielu pludmalīti un nolemjam tur atpūsties. Atpūta sevī ietver cepumu ēšanu un zivju barošanu ar tiem pašiem cepumiem. Izskatās, ka zivis cepumus nesmādē un ir gatavas to dēļ piepeldēt pat rokas stiepiena attālumā. Matīss tiek apmācīts cepumu mešanā un zivju barošanā. Beigās gar krastu cēli nopeld sešu noslīkušu peļu kāsis. Saprotam, ka nu ir laiks iet. Turpmāk Slovēnijā visus objektus mērīšu noslīkušās žurkās.
Mūsu nākamais galapunkts ir laivu piestātne, kur regulāri atiet motorlaivas, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Ribžev Laz. Bet lai tur nokļūtu, mums ir jāšķērso upe un jāatrod tilts. Kas raksturīgs Slovēnijai, te praktiski nav nekādu virzienu norāžu. Jāiet pēc izjūtām. Meklējot tiltu, noskatāmies kā bariņš ar skolniekiem, tikuši līdz upei, entuziastiski met tajā iekšā akmeņus. Pēc kāda laika atrodas arī tilts, tur pat netālu ir arī spēļu laukums, kurā Matīss var kādas pārdesmit minūtes paspēlēties, kamēr nesāk apmētāt vietējos bērnus ar koka skaidām, saprotam, ka nu mums ir laiks doties tālāk.
Laivu piestātnē mums ir jāpagaida piecpadsmit minūtes līdz reisam, nolemjam nedaudz iekost. Te mums uzbāžas viena īpaši nekaunīga pīle, kas maizes gabala dēļ ir gatava uzlaisties pat uz pleca. Kā novērojam vēlāk, arī pret laivu nav nekāda cieņas, tā tiek ņemta uz abordāžu, ka nemetas.
Sakāpjam laivā, nopērkam biļeti un atpakaļceļā mums tiek izstāstīta tā leģenda par Bohiņas ezeru. Tikuši krastā dodamies uz mājām iekost pusdienas. Mēs ar Matīsu mājās esam pirmie un sākam vārīt makaronus. Tad visiem brīvais laiks, lai atpūstos un izlemtu uz kuru aizu doties. Nolemjam doties uz Pokļukas aizu.
Pa ceļam iegriežamies Bledā un apskatām ezeru saules gaismā. Tad Ivara vadībā dodamies meklēt Pokļukas aizu. Lieki piebilst norādes te ir minimālas, ceļu, izskatās, lieto labi, ja pāris reizes dienā, un reizēm rodas šaubas, vai vispār esam uz pareizā ceļa. Beigu beigās nonākam stāvlaukumā, kur skaidri un gaiši uzrakstīts – Pokļukas aiza. Tagad tikai jāsaprot, pa kuru ceļu jādodas uz to aizu, jo opcijas ir divas. Papētām karti un izvēlamies pareizo. Matīss iet atsakās, un vectēvs viņu nes. Šī ir šajā ceļojumā ekstrēmākā taka. Tūristu nav vispār. Takas sākumā vietējie mežcirtēji simts metrus augstāk cērt mežu. Nekādas brīdinājuma zīmes par krītošiem kokiem uz galvas nav izliktas. Ejam gan uzmanīgi.
Taka praktiski nav samanāma, dodamies pa strauta gultni, tad rāpjamies pa akmeņu krāvumiem. Un jo tālāk ejam, jo vairāk es domāju, kāda velna pēc mēs šai čuhņā stiepām līdzi Matīsu, un kā mēs viņu nostiepsim lejā. Tā jau smuki, augstas drūmas klintis, nofotografēt ar savu ziepjutrauku neko lāga nevaru, par tumšu un zem kājām jāskatās. Jo tālāk ejam, jo grūtāks ceļš paliek.
Beigās nonākam pie neliela laukumiņa, kur aprakstītas vietējās paparžu pasugas, bez ne kādām norādēm, kur tad un cik tālu ir tā Pokļukas aizas šaurākā vieta. Nekas, lienam augstāk līdz nākamajam infopunktam, kas arī ir netālu no tās šaurās vietas. Lai tur nonāktu mums pa nelielu serpentīniņu jāuzlien, kādus desmit metrus augstāk, tad pa klints malā izbūvētu tiltiņu jāaizkuļas līdz kāpnēm. Tur kāpjot augšā tad arī nonākam tai šaurākajā vietā, un ko tu domājies uz tām trepēm, pārsimts metru augstumā virs jūras līmeņa mētājas noslīkusi pele, tikai viena. Super!
Izlienot cauri aizai nonākam smukā paparžu pļaviņā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tā ka Matīsu nest nevienam vairs negribas, es ar viņu sarunāju, ka viņš izvedis tēti ārā no meža. Puika iet palēkdamies, vedot mani aiz rokas, sakot, lai nebaidoties, viņš ceļu zinot un mani izvedīšot saulītē uzņemt D vitamīnu. Nav slikta loģiskā ķēdīte priekš trīsgadīga puišeļa. Pa ceļam vēl satiekam divus austriešu pensionārus, kas arī meklē aizu, padalāmies pieredzē un dodamies tālāk uz mašīnu.
Lieki piebilst – ārā tiekam veiksmīgi un varam doties atpakaļ uz apartamentiem, pa ceļam vēl iegriežamies bodē – nopērkam olas. Vakarā palasu grāmatu, iedzeru vietējo aliņu, panašē un dods gulēt. Rīt mums plānots garš izbrauciens.
a title=”Bohiņas ezers tālais gals 2 by asmodejs, on Flickr” href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/7621025742/”
Lai gan vakar esam gājuši gulēt visai vēlu, no rīta visi ir augšā jau ap uz septiņiem. Matīss tūlīt pieprasa hokeju un dodas ar vecvecākiem uz minigolfa laukumu. Es vēl pasnaužu, man nekur nav jāskrien, brokastis jau tikai ap astoņiem. Brokastis te tādas pavisam vienkāršas – ēdamo jau atrast var, bet nekas īpaši pieminēšanas vērts nav.
Pēc brokastīm atdodam apartamentu atslēgas, saņemam dāvanā divas vīnogu ievārījuma burciņas un dodamies uz pašu Mariboru. Nospriežam apmeklēt pašu Mariboras vecpilsētu un tikai tad doties tālāk. Mariboras ainavā reāli dominē kāda baznīca, kas uzcelta kādā tuvējā pakalnā. To nu tad var redzēt praktiski no jebkuras vietas. Bet tā kā viņa ir nedaudz nost no pilsētas, to nolemjam neapmeklēt.
Mariborā atrodam stāvvietu kāda hoteļa apakšzemes garāžā un dodamies uz centru. Lieki piebilst, ka mums nevienam nav ne jausmas, kur te tas centrs atrodas. Nospriežam iet gar upes krastu līdz tiltam, un tur jau ar centrs būs. Sākam iet, bet pēc kādiem simts metriem uzduramies ceļa darbiem, viss tik cītīgi nožogots, ka nav reāli tikt garām, jāiet atpakaļ.
Pati vecpilsēta neslikta, centrālais laukums ar baznīcu un municipālajām ēkām. Viss smuki ar dakstiņu jumtiem, tūristi bariem nevazājas, lielākoties vietējie. Kaut kādi skolēni dodas ekskursijās, citi vienkārši sēž uz soliņa un skatās baložus. Mēs ar mazliet pablandāmies apskatāmies smukākās mājas, ievērtējam pa kādai skulptūrai un pēc stundas nolemjam doties tālāk.
Mūsu nākamais mērķis ir iepirkties pie Ļubļanas. Braucam, skaitām tuneļus un laiku pa laikam mēģinām nomierināt Matīsu stāstot, ka atlicis tikai nedaudz. Pa ceļam gan piestājām uzpildīt pārtikas rezerves. Zigfrīds nopirka saldējumus, tas viss rezultējās pamatīgā mašīnas un drēbju noķēpāšanā ar šokolādi.
Iepirkties mēs nolemjam kādā no tirdzniecības centriem, kur visas bodes veido kā mazu pilsētiņu. Veikali it kā ir daudz, bet nekā jēdzīga tur tomēr nebija. Sastopos ar Slovēnijai raksturīgu paražu, visas publiskās tualetes ir aizslēgtas, atslēgas jāpalūdz kādam tuvējam darbiniekam, administratoram, vai vienkārši jāaptaujā visi cilvēki pēc kārtas.
Nākamais mūsu galamērķis it Vintgar aiza. Vispār mēs šajā ceļojumā spiedīsim uz aizām. Lai tur nonāktu, mēs iesākumā aizbraucam uz Bledu. Neslēpšu, pirms šī brauciena man nebija nekādas nojausmas, kas tai Slovēnijā atrodams, bet bildi ar ezeru un klinti uz kuras uzbūvēta pils, gan biju redzējis. Sākumā izbraucām vienkārši pilsētai cauri, bet tā kā skati bija smuki, nolēmām piestāt. Tad kādas desmit minūtes meklējam vietu kur noparkoties, pat vietējiem policistiem pajautājām padomu. Kad bijām noparkojušies, Matīss izteica vēlmi mazliet iekost, vēlams, kartupeļu frī. Tā ka gājām vien iekšā pirmajā ēstūzī un pamatīgi iestiprinājāmies.
Tad izmetām mazu līkumiņu gar ezera krasta promenādi. Diemžēl bija jau sācies lietus, un šo ideju nācās atlikt. Devāmies tālāk uz aizu.
Arī pie aizas joprojām lija lietus. Man pat bija ideja nekur neiet un pasēdēt mašīnā, bet tā kā man tika izsniegts plēves lietusmētelis, tad nebija nekāda iemesla palikt. Nācās vien iet. Ieeja aizā ir par samaksu, bet vajag jau ar, visa taciņa pēc būtības ir tiltiņš, kas turas uz klints sienās iedzītiem stiprinājumiem. Viss cits – aiza kā aiza, apakšā dzidra upīte, kurā var redzēt foreles, pats klundurē pa apglumējušiem dēļiem un priecājies par margām. Es vēl tālredzīgi klundurēju čībās, jo nebiju iedomājies uzvilkt kājās neko jēdzīgāku. Cītīgi fotografēju un ceru, ka lietus beigsies.
Pārgājiens ir ap diviem kilometriem. Ticis līdz galam, izmantoju vietējās labierīcības, uz kurām iekārtots atsevišķs tiltiņš. Pārējie nolemj doties atpakaļ. Es gan nolemju paieties vēl uz priekšu, jo nespēju noticēt, ka no tiltiņa daļēji redzamais ūdenskritums ir redzams tikai no augšas. Man izrādās taisnība, un paejot vēl kādus pārsimts metrus, var nonākt uz skatu laukumiņa, no kura var redzēt ūdenskritumu no apakšas. Nofotografēju, lai ir ar ko palielīties citiem, un ar dodos atpakaļ.
Matīss atpakaļceļā ir galīgi sapīcis. Visu laiku skandina, ka palikšot tepat un nekur neiešot. Tā ir viņa izbesīšanās pēdējā pakāpe. Tad nu panesu viņu kādu gabaliņu, tad Zigfrīds. Beigās pretī sāk nākt itāļu motociklisti, Matīsam tiek samācīts kā jāsaka Bon džorno un šim niķis pāriet.
Šo un vēl divas naktis mēs nakšņosim vietā, kas saucas Ribčev Laz. Šī pilsētiņa atrodas netālu no Bohiņas ezera. Pa ceļam piestājam supermārketā, sapērkam pārtiku vairākām dienām. Tā kā ēst taisu es, visiem būs jāēd mans mīļākais ēdiens – cepti kartupeļi ar olu.
Lietus ir sācis līt pa īstam, neko tālāk par pārsimts metriem neredzam, man pirmais iespaids par naktsmītnes vietu nekāds, māja un riņķī migla, aiz kuras iespējams slēpjas kalni. Nekas, te vismaz ir televizors un internets. Paēdam vakariņas, paskatāmies teļuku un liekamies gulēt. Matīss vēl uz iPad vēl parāda pāris savas mīļākās multenes jūtūbē un ar nolūzt.
Šogad mums ir plāns aizbraukt uz Slovēniju un apskatīties, kas tur atrodams. Man, pavisam godīgi, nav ne mazākās nojausmas, kas tur īsti atrodas, un vai maz tur ir vērts kulties prom. Maija gan apgalvoja, ka tur ir vērts aizbraukt, jo tur esot daudz smukas vietas, kalni, aizas, alas un ezeri. Tā nu ziemas laikā ceļojums tika izplānots, un varējām doties.
Pirmās dienas plāni ir visai pieticīgi – aizdoties uz Budapeštu un tad ar mašīnu aizbraukt jau uz Slovēnijas pilsētu Mariboru, kur mums ieplānotas pirmās naktsmājas. No rīta sakravājam mantas un dodamies uz lidostu. Mašīnu atstājam vienā no lidostas stāvvietām un sākam iečekošanās procedūru. Mums gan ir tikai jānodod bagāža, bet rindā pastāvēt nākas. Matīss ir jau nedaudz piebesījies, nolemjam vēl ceļakājai aiziet uz Lidiņu paēst. Matīsam ēšana nekad nav patikusi, viņš ciest nevar, ja citi ēd, un dara visu, lai šo procesu pārtrauktu. Tā nu kamēr citi ēd mēs ar Matīsu klaiņojam pa lidostu, paskatāmies lidmašīnas, bet ar laiku tas piegriežas, un nolemjam iet paēst arī paši.
Drošības kontroli izejam bez problēmām, iepērkam Matīsam siltu pienu katram gadījumam un dodamies uz lidmašīnu, kas mūs vedīs uz Budapeštu. Matīsam Budapešta jau sen ir bijusi apsēstība. Pēdējā laikā viņš par to vien runāja, kā brauks uz Budapeštu. Šodien viņam būs reāla iespēja to piepildīt. Lidošana notiks ar Bomabrdier lidmašīnu, Maija nez kādēļ par to ir sajūsmā. Es neesmu – man turbopropelleri nekad nav patikuši to skaļuma dēļ. Matīsam tiek vieta pie loga, tad nu viņš var novērot visu pacelšanās procedūru un pat riteņu ievilkšanu. Tad vēl pa ceļam iekuļamies turbulences zonā, lidmašīna laiku pa laikam nosimulē brīvo kritienu. Dažos pasažieros tas izraisa paniku, Matīs smejas un rāda lidmašīnai „nu, nu, nu”, lai nekutina viņam vēderu.
Budapeštā bagāžu sagaidām necerēti ātri. Kamēr aizvelkamies līdz bagāžas saņemšanas lentai, tur vairs palikusi tikai mūsu soma. Nu ir laiks savākt iznomāto mašīnu. Ar mašīnām bija grūti, tā kā mēs ielidojām Ungārijā, bet grasījāmies doties uz Slovēniju standarta globālie mašīnu nomas punkti neko jēdzīgu nespēja piedāvāt. Līdz ko mašīna atstāj Ungāriju, par katru pavadīto dienu ārzemēs jāpiemaksā neadekvāti augsta cena. Tādēļ esam izšķīrušies par labu kādam vietējam iznomātājam, kurš mašīnu ir gatavs iznomāt par sakarīgu cenu.
Aizgājām līdz mašīnai, Matīsam pirmais jautājums bija: “Kur mēs brauksim ar tādu Opeli?”. Jā, mums bija trāpījies padzīvojis Opelis Astra, baltā krāsā un visai palietots. Bet nekas, sēdāmies vien iekšā un sākām braukt.
Kā jau vienmēr mūsu ceļus plānoja Ivars, un šajā jomā nekādas problēmas rasties nevarēja. Iesākumā neapstājoties izbraucam cauri pašai Budapeštai. Gan jau, ka te ir vietas, kuras ir vērts apskatīt, bet nu nekas, citreiz. Tad izkuļamies uz autostrādes un sākas mūsu pārbrauciens uz Mariboru. Tas ar visām piestāšanām benzīntankos aizņem mums aptuveni četras stundas. Opelī lāga darīt nav ko, tik karsts, ka pat uz grāmatas lasīšanu nevelk. Ungārijas pusē laiku pa laikam var uzmest acis viņu lielākajam ezeram Balatonam. Te ir vieta pārdomām, vai ungāriem ir sava kara flote vai tomēr nav, jo tas Balatons tomēr ir nejēdzīgi garš. Matīss laiku izmanto lietderīgi un nosnaužas. Slovēnijas Ungārijas robežu, kā jau tas mūsdienu pasaulē pieņemts, nemaz lāga nepamanām. Uz kartes tā izskatās iespaidīgāk, kā plata sarkana līnija, dabā te ir tikai uzraksts.
Tikuši līdz savam hotelim, kur mums pienākas apartamenti, mēs atduramies pret reālu problēmu – nevaram atrast recepciju. Viņa ir, bet durvis ciet. Tad nu ejam iekšā pa durvīm, kas vaļā, cauri virtuvei un vēl dažām telpām, un beigās nonākam recepcijā. Tur dabūjam atslēgu no mūsu apartamentiem, kas ir pāris jumtistabiņas. Nedaudz pārkravājam mantas, un Matīss ar vecvecākiem dodas uz bērnu laukumu, kas atrodas hoteļa teritorijā. Tur ir slīdkalniņš, visādi kāpjamie un pats galvenais hokejs, vismaz Matīsa izpratnē. Mēs gan to sauktu par mini golfu. Mini golfs kļuva par galveno vakara spēli. Tā kā bumba ir tikai viena, tad lielākoties spēlē tikai Matīss.
Zigfrīds no viesnīcas personāla noskaidrojis, ka tepat kilometra attālumā esot picērija, nolemjam tur aizdoties pēc vakariņām. Kāpjam Opelī un braucam meklēt. Ieraudzījuši maķīti, nospriežam vairāk neko nemeklēt, paņemam ēdamo turpat un dodamies atpakaļ. Pēc vakariņām arī es beidzot dabūju iespēju paspēlēt mini golfu. Visai neveiksmīgi. Iesitu vienīgo bumbu apstādījumos un kādas desmit minūtes to meklēju bez panākumiem. Beigu beigās dabūjām autsorsēt Maijas mammu, kas bumbu atrada uzreiz, bet, nu labi, viņa tomēr ir dārznieks.
Visu laiku pa teritoriju staigāja arī padzīvojusi tantiņa. Matīss nez kādeļ šo visai laipno cilvēku nosauca par Slovēnijas raganu. Pirms gulēšanas palasīju grāmatu un likos uz auss. Viss būtu forši, ja tā jumta istabiņa pa dienu nebūtu tā piekarsusi, ka pat atvērts logs nelīdzēja. Slovēnijai gan ir bonuss, tur nav neviena oda.
