17. Maijs

Šogad esam nolēmuši izbraukt vienu mazu līkumiņu pa Šveici. Nav jau tā, ka Šveicē nebūtu būts, bet tā kā valsts ir visai paliela, tad visi stūri vēl nav apskatīti. Kā jau ierasts, galvenais transports, kas tiks izmantots ceļā, ir vilciens. Tas sanāk lētāk kā mašīnas noma un redzēt ar var daudz vairāk. Tā kā tagad Swiss saver pass ir divi par vienu cenu, tad viss pasākums sanāks divreiz lētāks. Šveicē gan ir pāris ne tik iepriecinošas lietas – viesnīcas ir salīdzinoši dārgas un diezgan augstais Šveices franka kurss.

Mūsu pirmais uzdevums ir nokļūt no Rīgas līdz Cīrihei. Lidojums paiet diezgan vienmuļi, vienīgais prieks ir par to, ka sēžam pie avārijas izejas, un kājām vietas ir pietiekoši. Es palasu grāmatu, izlasu Air baltic žurnālu. Forša fīča ir tā, ka ēdamo vari iepriekš pasūtīt airbaltika mājas lapā, tur izvēle lielāka un atnes ar uzreiz, kā sākas apkalpošana. Neteikšu jau, ka kaut kas baigi garšīgs un izcils bet ieēst varēja. Interesanta bija arī nolaišanās Cīrihē, neteikšu, ka ekstrēmākā manā mūžā, ne tuvu tam. Tomēr bija interesanti pavērot, kā lidmašīnu sānvējā nēsā, un piezemēšanās ar vairāk atgādināja nokrišanu no krēsla. Patīkams pārsteigums, pasažieri pēc nosēšanās neaplaudē, lai gan piloti mūs atgādājuši uz lidostu veselas divdesmit minūtes ātrāk. Pirmo reizi izdzirdu paziņojumu, kas lūdz ieslēgt mobilos telefonus un par ierašanos informēt sagaidītājus.

Izkāpuši no lidmašīnas un tikuši līdz lidostai, sākam meklēt dzelzceļa staciju. Vispār jau atrast nemaz nav grūti, vadies pēc zīmēm un klāt būsi. Ieejam arī vietējā kioskā un pa nesamērīgi dārgu cenu nopērkam pudeli kolas un ābolu sulu. Stacijā nopērkam Swiss pass uz četrām dienam, kas mums ļaus neierobežoti pārvietoties ar Šveices virszemes transportu par nieka 220 frankiem diviem cilvēkiem.

Šodienas plānā mums ir apmeklēt Lihtenšteinu. Tā ir mana ideja, un es to daru tikai ķeksīša pēc. Manā kontā no Eiropas pundurvalstīm ir tikai Andora un Monako. Lai tur nokļūtu, mēs no Cīrihes dodamies uz Sargans pilsētiņu, tur meklējam 12. autobusu, kas mūs nepilnas pusstundas laikā līdz tai Lihtenšteinai aizvedīs. Izskatā, ka bez Vaducas te ir vēl pāris ciemi, kuriem visiem autobuss mūs izved cauri. Iespējams, ka šī arī ir vienīgā valsts, kurā esmu apmeklējis visus ciematus. Vaducā izkāpjam pie pasta un domājam, ko nu darīt. Nolemjam doties uz centru un tur kādā suvenīru bodē atrast magnētiņu ar Lihtenšteinas simboliku, tas jāaizved mātei, jo viņa tādus krāj.

Bodīti atrodam visai naski, galvenais bizness te gan ir pastmarku tirgošana, un pāris cilvēki tās arī pērk. Pati Vaduca ir tipisks tūrismam veltīts miests ar pāris ēstuvēm un smuku rātslaukumu. Uz pilsētiņu no kalna kores nolūkojas pils, kurā noteikti dzīvo Lihtenšteinas patiesais īpašnieks. Rātslaukums ir izlikts ar dzelteniem ķieģeļiem kā ar bruģakmeņiem. Pie mums tādus ķieģeļus izmanto skursteņu celšanai, bet Lihtenšteinā liek uz zemes. Varbūt lai parādītu, ka ar viņu ienākumiem uz vienu cilvēku viņi varētu visu savu valstiņu ar ķieģeļiem izlikt.

Tūristi te tiek atvesti ar autobusiem un palaisti savā vaļā. Redzam, ka neviens īsti nezina, ko te darīt. Pastmarku muzeju neviens nešturmē, pieiet apskatās, kas tas ir un dodas prom, tāpat ar vietējo novadpētniecības muzeju, neviens iekšā neiet. Šķiet, ka visi te atbraukuši ar tādu pašu mērķi kā es – pēc ķeksīša. Pie galvenā laukuma apskatāmas pāris skulptūras, no metāla veidoti suņi, abstrakti dzelzs locījumi un cita augstā māksla. Cilvēki tos pieklājības pēc pafotografē, padrūzmējas un tad dodas prom. Ir vēl iespēja paēst ceļmalas krodziņos, bet mums tam nav laika, dodamies vien atpakaļ uz autobusu pieturu. Pārmaiņas pēc šoreiz braucam uz Buchs staciju un tad dodamies uz Bad Ragaz.

Bad Ragaz izsenis ir slavena ar saviem termālo ūdeņu avotiem. Mums plāniņš ir apmeklēt Tamina Therme peldētavu. Bet no sākuma mums ir jāatrod hotelis, kurā veikta rezervācija. Te nu lieti noder mobilajā telefonā iebūvētā navigācijas sistēma. Lai gan patiesībā tai pilsētā ir tikai pāris ielas un būtu jābūt diezgan stulbam, lai neatrastu viesnīcu tāpat. Uzreiz ir redzams, ka pilsētas vēsture ir saistīta ar ūdeņiem. Uz ielām ir izstādītas santehnikai veltītas instalācijas. Tās sevī ietver dažādas sildīšanas sekciju elementus, vannas uz koka platformām, ūdenskrānus un instalācijas no koka bluķiem. Koka skulptūru paveids te nav tik detalizēts kā Tērvetes dabas parkā. Te dominē ar pāris cirvja cirtieniem bluķim piešķirta cilvēka forma un spilgts krāsojums.

Mūsu viesnīca ir Essos hotel quelle, tāda maza viesnīciņa ar laipnu apkalpošanu un brīvu Wifi internetu, kas diemžēl strādā tikai pusstundu un tad nobeidzas, lai vairs nepaceltos. Varētu jau iet trobelēt saimnieci, bet galu galā esmu tak atvaļinājumā. Pārģērbjamies un dodamies uz vietējo baseinu ar akvaparka elementiem. Tā nav mana ideja, jo man liekas dīvaini doties uz akvaparku Šveicē, ja nevīžoju aizvilkties uz to pašu Līvu akvaparku, kas ir salīdzinoši netālu no mājām. Neskatoties uz mazo pilsēteli, akvaparku mums atrast uzreiz neizdodas. Iesākumā mūsu uzmanību novirza kāds milzīgs hoteļa dārzs. Te arī dominē metāla skulptūras.  Man jau vislabāk patīk pulēti metāla bruņrupuči, jo bruņrupuči tak satur zemi kopā. Pēc desmit minūšu patstāvīgas meklēšanas beidzot sākam skatīties uz zīmēm un līdz ūdens procedūrām tiekam.

Dabūjam savas rokassprādzītes, tiekam noinstruēti un dodamies iekšā. Nekā diža te nav -Jūrmals Hotel Spa viennozīmīgi ir labāks. Pāris burbuļvannas, baseiniņš iekšā un baseiniņš ārā, pāris pirtis. Pēc pirmās stundas man jau tas pasākums ir apnicis. Bet nekas – varonīgi noturos vēl pusstundu un tad dodos ārā. Pablandāmies vēl pa pilsēteli un ejam ēst. Kā ēstūzis mums ir izvēlēta vietējā kebabnīca. Izskatās, ka tas ir kāda austrumnieku pāra ģimenes uzņēmums. Neteiktu, ka ļoti tīrīgs, bet ēdiena porcijas lielas un pats ēdamais garšīgs. Pieēdos pamatīgi un un dodos uz viesnīcu.

Pa ceļam vēl aplūkoju vietējo apmetēju mākslas darbus. Te ir populāri māju ne tikai apmest un nokrāsot, bet vēl apmetumā ieskrāpēt kādu bildi. Bildē pārsvarā dominē dažādi ornamenti. Daži uzņēmīgākie cenšas uz stūriem iegrebt arī pa plikam sievišķim. Šķiet, ka galvenais uzsvars tiek likts uz krūtīm, tās ir viegli identificējamas, galva parasti ir kaut kāds ovāls un kājas ja ir tad vairāk atgādina nāru ar divām astēm.

Viesnīcā noskatos, kā Zviedri dabū pa asti, nedaudz pastrādāju un dodos gulēt.