Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem V

24. maijs

Šodienas plānos mums ir doties uz šī reģiona slavenāko vietu. Ir nodomāts apskatīt Neushwanstein pili (turpmāk Pils). Lai līdz turienei nokļūtu mums jāveic labs gabals kādi septiņdesmit kilometri. Matīss tradicionāli noliekas nosnausties. Tā kā man ir aizdoma, ka uz viņu atkal nāksies gaidīt galapunktā, paņemu līdzi kaut ko lasāmu. Mums šķiet, ka pirmdiena varētu būt diena, kad šis top tūristu galamērķis būs mazāk apmeklēts. Ivars mūs bez aizķeršanās aizved līdz vienam no pils stāvlaukumiem. Diena ir padevusies karsta, un mēs, aplēšot platuma grādus, iespējamo pavadīto laiku gājienā novietojam mašīnu vietā, kur, mūsuprāt, būs ēna.

Matīss, izrādās, nemaz tāds baigais gulētājs nav, un drīz vien visi jau pošamies ceļam, kraujam krodas un riktējam puiku viņa sēdeklī. Par nesēju ir izsaucies Zigfrīds. Diemžēl jau iebraucot stāvlaukumā ir skaidrs, ka kaut kur esam nošāvuši greizi, visur redzami skolēnu autobusi, kas Vācijai pirmdienās, manuprāt, ir visai neraksturīgi. Īsumā viss ir pilns ar cilvēkiem (izrādās, ka viņiem te ir brīvdiena – otrie Vasarsvētki).

Līdz pilij var tikt veselos trīs veidos: ar savām kājām, ar auzu motoru (zirga ratiem) un autobusu. Mēs izvēlamies iešanu ar kājām. Ar zirgu esmu izbraucies jau bērnu dienās un nekā aizraujoša sēdēt zirga dibengalā neredzu. Vispār jau tikai mēs ar Matīsu te neesam bijuši. Pārējie te ir bijuši, manuprāt, jau pāris reizes.

Iešana uz pili sākumā ved pret kalnu, un nākas burtiski lauzties cauri tūristu pūlim, skatīties, lai tevi nenobrauc kādi zirga rati. Prieks ir par koku pavēni, kas neļauj saulei tikt tev klāt. Interesanti ir arī novērot zirgābolu savākšanas metodes, nē, tas nav vīrs ar liekšķeri un ķerru; tas ir mehanizēts ielas sakopšanas agregāts. Man patiesi ir žēl to servisa cilvēku, kurš ir atbildīgs par šī agregāta tehnisko apkopi.

Ceļa vidū, tas ir pusceļā starp pilsētiņu un pili, Matīsam uznāk niķis, pēkšņi nekas vairs nav labi. Laikam noguris no daudzajiem cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt. Pati pils tuvumā izskatās monumentāla, iespējams, ka savulaik viņa pat ir kalpojusi kā reāls nocietinājums, vismaz mūri izskatās tīri tā neko un zirgu uzbrukumu spētu atvairīt. Ar Matīsu pafotografējamies pie pils vārtiem. Iekšā iet nemaz netaisāmies.

Nākamais pieturas punkts mums ieplānots slavenais tiltiņš, no kura pili var redzēt no cita rakursa. Pa ceļam gan vēl pamielojam acis ar Alpensee (tiešām nezinu vai tas ir ezera īstais nosaukums, jo tādu te ir simtiem). Neliels kāpiens, un esam uz slavenā tiltiņa, tas viss ir pilns ar tūristiem, man ar Matīsa krēsliņu mugursomu nākas reāli izlauzties cauri nelielam pūlītim, visai grūts pasākums, ja nevēlies salauzt kādam roku. Matīss gan niķojas, viņu nes Maija. Skats tiešām iespaidīgs, sen neko tik smuku nebiju redzējis, kā pasakā. Man patika un, ja kādreiz nāksies būt pils tuvumā, uz tiltiņu noteikti aiziešu. Paradoksāli, ka visi drūzmējas pie tiltiņa sākuma, pārejot pāri pustiltiņam tūristi kaut kur pazūd un var mierīgi fotografēties vai vērot ainavu. Visu kārtīgi iečekojuši (vismaz es), dodamies lejā no kalna uz pilsētiņu atpakaļ.

Lai nebūtu garlaicīgi, izvēlamaies grants ceļu. Matīss nolemj, ka visiem būs pārāk viegli ar viņu un pieprasa nešanu rokās, dziedāšanu un skriešanu (vietām). Tā nu virzāmies lejā, pretī brauc pāris riteņbraucēji entuziasti. Ar kājām pretī gan neviens nenāk. Tā nu kūņojamies uz leju un, nonākuši pilsētiņā, nopērkam sev saldējumu. Te nu Matīss arī pirmo reizi nogaršo saldējumu, viņam gan lielākoties tiek tikai vafele, bet puikam arī tas liekas okei.

Nospriežam apiet riņķī ezeriņam, kuru sauc Alpensee. Gabals jau nekāds nav, stundas gājiens, ja nevelkas un neiekrīt ezerā. Sākums ir labs, ejam, baudām dabu, apstājamies papusdienot. Ar tualetēm gan te ir problēmas. Pusceļā gan Matīsam uznāk miegs, aizmigt nevar un bazūnēšana sākas pa nopietnam. Pretīmnākošie gājēji pat sāk apbrīnot mazo muzikantu, kura bļāviens dzirdams visā apkārtnē. Paši jau vien esam vainīgi, bērns ir galīgi nomocīts. Tā kā pārējo ceļa daļu par īsti veiksmīgu nosaukt nevar.

Beidzot esam tikuši atpakaļ uz stāvvietu un varam doties atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļā gan nez kādēļ izvēlamies citu ceļu, nekādu pievienoto vērtību šai štellei neredzēju, bet citiem patika. Vēl uztankojamies Austrijā, jo tur degviela lētāka un tikai tad atgriežamies mājās. Tā kā es jau esmu pietiekami saguris tad, turpmākajā ekspedīcijā kopā ar citiem pa tuvīno apkārtni nepiedalos. Visu vakaru noslaistos.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem IV

23. maijs

Šodien plānots vislielākais ejamais ceļa gabals. Dosimies uz ciemu ar nosaukumu Oberjoch un no tā ar kājām uz Unterjoch un atpakaļ. Kopumā noejamais gabals ir nedaudz pāri vienpadsmit kilometriem. Es personīgi domāju, ka pa divām stundām šādu gabalu var mierīgi nokātot, jo galu galā plānotais reljefs ir praktiski līdzens.

Brauciena sākumā Matīss ņem un nolūzt, ko gan var gaidīt no puišeļa, kurš cēlies jau sešos, loģiski, ka ap deviņiem vajag nosnausties atkal. Līdz Oberjoch no mūsu apartamentiem ir kādi piecpadsmit kilometri, no kuriem kādi četri ved par kalnu serpentīnu. Šodien, izskatās, ir kaut kādas retro automobiļu dienas, jo lielākā daļa pretimbraucošo auto bija antīkie. Nē, nevienam velosipēdistam uz velosipēda uzsietas fauspatronas neredzējām.

Aizbraukuši stāvvietā, konstatējam, ka Matīss vēl guļ un nolemjam viņu nemodināt. Uzēdam saldējumu, aizstaigājam līdz globālai kartei. Pusi no laika Maija pavada man ieskaidrojot, ka manis ieraudzītā taka nemaz nav tā, pa kuru mēs iesim. Kaut ko atkal esmu sajaucis kartēs. Beigās mums apnīk gaidīt, uzmodinām Matīsu, ieliekam sēdeklītī un pārgājiens var sākties.

Gājiens sākas visai braši; ejam gar asfaltēta ceļa malu pa asfaltētu taku, un pēc puskilometra pazaudējam norādes. Dīvaini, kā uz taisnas takas var nomaldīties. Izejam lielākas šosejas malā. Mēģinām paprasīt padomu vietējiem, tiem tradicionāli nav ne jausmas, ka te ir kaut kādas tūristu takas. Beigās izdodas atšifrēt, ka esam netīšām takas gabalu, kuram mums bija jāparāda Vācijas purvu biotopa daudzveidība, esam nogriezuši pa taisno. Tad nu viss pēkšņi kļūst skaidrs, kātojam pāri šosejai un ejam gar tās nomali.

Tā tas turpinās kādu kilometru, līdz taka ieved mūs mežā. Meža taka savukārt izrādās ir bijis vietējas nozīmes sālsceļš kaut kādā tur viduslaiku periodā. Nezinu, kā tur izskatījās tajos laikos, tagad tur ir nedaudz grantēts meža ceļš. Nevienu ēzelīti apkrautu ar sāls maisiem tur sastapt neizdosies. Mēs ar Matīsu atraujamies, stāvam un gaidām pārējos, atraujamies un gaidām. Takai ir viena interesanta fīča, tā mūs ieved Austrijas teritorijā un pēc kāda laika atgriežas atpakaļ Vācijā. Ak jā, bergbliki un alpenbliki ir diezgan labi, un, galvenais, mežā nav ne odu, ne knišļu, ne citu pokemonu.

Kuļamies, kuļamies pa mežu un atkal priekšā šoseja, mēs ar Matīsu šķērsojam ceļu un nonākam pie taku krustojuma, ir iespējami veseli trīs kustības turpināšanas virzieni. Ņemam pirmo, šī taka mūs izved cauri mājas sētai un atpakaļ uz šoseju, nav slikti, jo arī pārējie gājēji beidzot ir klāt. Kopīgi apspriežamies un izvēlamies citu takas atzaru, tas ir pareizais.

Vieta, pa kuru tagad ejam saucas Tobel, takas sākumā apraksts, pa saules nepaspīdētu ceļu, kas vedis cauri tumšiem mežiem un bijis visai nekomfortabls ceļotājiem. Ko lai saka – vai nu meži kļuvuši retāki vai cilvēkiem gaišākas acis – parasts meža ceļš gar strautmalu (vietām). Mēs ar Maţīsu dodamies tālāk savā tempā, sveicinām pretimnākošos vāciešus vai austriešus ar hajiem, grusgotiem vau gutentāgiem, kā nu kuro reizi uznāk luste. Citiem tiek arī pa labdien, pārmaiņas pēc.

Mūsu nākamais pieturas punkts ir teļu aploks, kas aizšķērso mums ceļu, pagaidām pārējos un forsējam aploku, pa ceļam mēģinām noglaudīt kādu teliņu. Vispār jau tas nav prāta darbs līst pie nezināma teļa to glaudīt, bet šie izskatījās tādi mierīgi un neprotestēja. Tad nu vienotā barā devāmies tālāk, pēc pārsimts metriem sasniedzām vienu no takas landmārkiem – mazu kapelu, kurā bez pāris beņķiem bija atrodamas arī Jēziņa un pāris svēto statuetes.

Te Matīsam sagribas ēst, un viņam tiek izbarots banāns, te viņam arī vairs negribas sēdēt tēta mugurā, un viņš pārvācas pie mammas. Tā kā ir pagājušas jau divas stundas un mēs vēl nemaz neesam pusceļā man nemaz nav šaubas, ka Matīsam drīz viss būs piegriezies. Mēs vēl takas malā pirms Unterjoch papusdienojam kādu pusstundu un tad dodamies tālāk. Te tāds labs iekārtots spēļu laukums ar slīdkalniņu un šūpolēm. Nūjotājiem- iesācējiem izlikta arī pamācība kā pareizi jānūjo. Jāatzīst, ka ņūjotāju uz takas netrūkst. Viņus var sastapt visur, jāatzīst gan, ka akrobātiskos trikus, kas rādīti pamācībā, neviens no viņiem neveica. Matīsam piemetās niķis un kādus divus kilometrus viņš vienkārši niķojas, raud un bļauj. Tā nu viņa raudāšanas pavadījumā izgājām cauri Unterjoch, paši jau esam vainīgi, viņa pacietība ar nav bezizmēra.

Kaut kur pie Unterjoch ciematiņa (varbūt pilsētas) robežas, Matīss aizmieg un tādu aizmigušu tad viņu nesu atlikušos četrus kilometrus uz stāvvietu. Sastaptajiem tūristiem Matīsa gulēšana savā sēdeklītī likās ļoti amizanta, nekas, rīt ejot pārgājienā viņš vēl izpelnīsies no pretimnācējiem iesauku kleines Musikant. Skaidra lieta, ka autostāvvietā Matīss pamodās un viss bija kārtībā. Nospriežam, ka šodien nekur vairs nedosimies un atgriežamies apartamentos, paēdam vēlas pusdienas. Mājas saimnieks šodien nodarbojas ar vakar pļautā siena žāvēšanu, ik pa laikam pārgrābj lauku.

No mūsu apartamentu loga vērojam paraplānistu lidojumus, vienubrīd viņi tur ir kādi padsmit. Matīss un Maija nolemj doties uz akvaparku, es nedodos nekur un palieku mājās. Pēc kādām pāris stundām viņi atgriežas, Matīss gan ir nolūzis. Puika esot ņēmies pa bērnu baseinu kā traks, viņam vienkārši beigusies enerģija. Tik vien beigās spējis kā izkaukt noskatītu gumijas pīlēnu komplektu. Patiesībā vienkārši savācis iepatikušos mantu un vairs nav laidis vaļā.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem III

22. maijs

Šodien mums vajadzētu doties uz Austriju. Laiks ir foršs, paēdam salādējam līdzņemamās mantas un dodamies. Matīss šorīt ir diezgan kašķīgs, nekas viņam nepatīk un brauciens mašīnā noris viņa koncerta pavadībā. Puika grib gulēt, bet aizmigt nevar. Izmēģinām visu iespējamo, nekāda rezultāta. Dodamies vien tālāk ar cerību, ka gan jau aizmigs. Beigās jau aizmieg ar kaut kur pie Oberstdorfas.

Austrijas daļa, kuru plānojam apmeklēt, ir visai interesanta vieta. Kalnu ieleja, lai arī atrodas Austrijas sastāvā, no Austrijas puses nav pieejama. Labi, alpīnistiem un kalnu kazām, problēmas noteikti nebūtu, bet vietējā pārtikas veikala sagādniekam gan. Tā nu vienīgā ieeja viņu ielejā ved caur Vācijas teritoriju. Drošības pēc mēs esam paņēmuši līdz pat pases (vismaz man tā šķiet). Pasu kontroles jau nekādas nav.

Vietas nosaukums ir Kleinwalsertal, un vēl precīzāk Baad. Tur ir plānots izmest nelielu līkumu gar kalna malu, paskatīties Alpenblikus un doties tālāk. Atrodam automašīnu stāvlaukumu ielejas galā, samaksājam par parkošanos, pagaidām Matīsa pamošanos un dodamies mežā iekšā. Sākotnējais galamērķis Baerenhuette. Huettes Alpos ir tāda interesanta lieta. Cilvēki kaut kur kalnos uzbūvē mājeli, ieinkorporē tajā ēdnīcu, izdzen taku uz tuvāko lielceļu un gaida klientus, kas kalnu skatu nomocīti labprāt vēlētos iedzert kādu kapiju un uzkost pa virsu Weisswurstu ar sinepēm.

Pārgājiena taka sākumā ved gar pilnībā izmūrētu kalnu upi. Upe, jāatzīst, izskatās neslikti, ēnā iešana arī patīkama. Matīsam jautrs garastāvoklis, puika dūdo, ievērtē mazus ūdenskritumiņus, īsts paraugpuika. Uz takas nav praktiski neviena paša gājēja, sāku jau domāt, ka šī nu ir tā vieta, kuru nūjotāji vēl nav paspējuši apsēst. Iemesls izrādījās nedaudz triviālāks, vienkārši ir pārāk agrs, lai visudsmēra birģerim būtu iekāriens doties kalnos.

Kopumā nokātojām kādas divas stundas . Pirmo gājiena daļu Matīsu nes Zigfrīds, otro es. Bez kalniem interesanti ir ieraudzī t veco labo krievu Ņivu. Visticamāk jau, ka eksporta variants. Šo taku var mierīgi klasificēt kā vieglu, bet ar labiem skatiem, ceļveži nav mūs piemānījuši.

Ejam atpakaļ uz mašīnu un nosprieduši, ka var aizbraukt vēl uz kādu pastaigu taku, nav pat vēl pusdienas laiks. Kā nākamā perspektīvā mums ir izvēlēta taka netālu no mūsu dzīves vietas (labi kādu 10 kilometru attālumā). Aizbraucam uz pilsētiņu nosauktu par Olferschwang. Atrodama takas sākumu un dodamies ceļā.

Pareizāk sako,t ceļā dodamies mēs ar Matīsu. Matīss ielādēts stumjamos ratiņos un ir nolūzis. Pārējie kaut ko čammājas pie mašīnas. Nospriežu, gribēs gan jau panāks un dodos prom. Virzība gan apstājas vietā, kur man, ja skatās pēc kartes, būtu no asfaltēta celiņa jāuziet uz govju taku. Domāju, šis tak ir rundvegs, tad jau labāk iešu uz otru pusi un atpakaļceļā nākšu pa to govju taku. Pie manis pienāk pāris vāciešu, kas arī lāga nevar saprast, kur iet. Samelojos, saku, ka nesaprotu vācu valodu nemaz, lai atšujas. Pagaidu pārējos, arī viņiem nav nekādas vēlmes celt augšā mazo un nest viņu pa pļavu.

Ceļs ved diezgan stāvus kalnā un stumjot rateļus nekāda apkārtskatīšanās nesanāk. Vairāk skatos uz rateļu riteņiem un domāju, cik gan stulbam ir jābūt ratiņu izgudrotājam, kas ļauj tā ritentiņiem griezties brīvi izvēlētā virzienā pie pirmā akmens vai bedres. Ak jā, asfalta ceļš ātri beidzās, sākās zemesceļš, kas ved cauri mežam ar visai stāvu kāpumu.

Mežā panākam vāciešus, kuri domā, ka es vāciski neprotu. Zigfrīds sāk ar viņiem sarunu, viens no viņiem ekonomikas profesors, izrāda lielu interesi par Latviju, izprašņā visus makroekonomiskos datus, un saka – slikti jums tur iet. Te nu pamožas Matīss, atklāj, ka tiek stumts rateļos un nolemj pakoncertēt. Koncerts gan beidzas līdz ar ratu aizvākšanu no viņa redzesloka, iepakots sēdeklītī viņš jūtas daudz labāk. Labāk gan ne uz ilgu laiku, jo pēc kāda kilometra viņam viss bija piegriezies, jeb pareizāk sakot puika bija noguris. Tā kā bijām sasnieguši kārtējo Hutti domājām padzert kādu kapeju un nedaudz iekost, bet nekā restorāns paredzēts tikai Huttes klientiem. Neko sev, pirmo reizi tādu prikolu redzēju. Paēdām līdzpaņemto pārtiku uz frīsbija iznomāšanas kioskā. Iznomātājs bija paņēmis pusdienlaiku. Matīss diemžēl skandalējās visu laiku un plānus nācās mainīt, devāmies pa īsāko ceļu atpakaļ Olferschwang.

Olferschwang autostāvvietā fiksi salecam mašīnā un dodamies uz saviem apartamentiem. Vakarā Maija un pārējie devās skatīties saimnieka lopiņus un tuvāko apkārtni. Es nedevos nekur, vai tad nu es govis un kazas neesmu redzējis.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem II

21. maijs

No rīta možamies, sacepam olas ar speķi un ieturamies. Naktī gulēšana laba, no sākuma gan traucēja govju zvanu grabēšana, bet ar laiku jau pierod. Pēc iestiprināšanās tiek lemts, uz kurieni doties, un smērētas līdzņemamās sviestmaizes. Iepriekšējā vakarā man prezentēja visus ieplānotos maršrutus, tos tad es ņēmu un sadalīju perspektīvajos un neperspektīvajos. Kā par brīnumu neviens manam dalījumam neiebilda, acīmredzot arī citiem diez ko nevilka doties septiņu kilometru pārgājienā, lai apskatītu vienu koku. Šodienas izvēlētais maršruts ir perspektīvais.

Mūsu pastaigas maršruts sākas pilsētiņā Steibis, un galvenais apskates objekts saucas Buchenegger Wasserfälle. Vispār jau maršruts piedāvā apskatīt septiņus ūdenskritumus. Maršruta garums nieka 6 kilometri. Sakravājam vajadzīgās mantas mašīnā un dodamies prom. Tā kā veicamais attālums ir diezgan liels, tad Matīss drīz vien jau nolemj nedaudz pagulēt. Tad vācieši ir nolēmuši nedaudz paremontēt ceļu un izveidojuši apvedceļu, protams, Ivaram tas liekas neizprotami, un viņš kādas pāris minūtes visus kaitina ar tekstiem „Apgriezties kad iespējams” un beigās tiek izslēgts. Izgāžas arī mans plāns aizbraukt uz Steibis pa maznozīmīgajiem ceļiem. Pēc astoņdesmito gadu kartes sanāca, ka tas ir iespējams, diemžēl realitātē tur ir zīme „ceļa nav”. Tā nu nācās vien ievērot visas apvedceļa norādes un braukt pēc zīmēm.

Nokļuvuši Steibis, tūdaļ saskārāmies ar nākamo problēmu, nevar lāga saprast, kur tad sākas tas dižais maršruts. Norāžu lasīšana nekādu pievienoto vērtību nedod, un Zigfrīds dodas iztaujāt vietējos. Vietējie ar padomu neskopojas, norāda uz stāvvietu, no kuras sākoties mūsu maršruts uz ūdenskritumiem. Mašīnu noparkojam maksas stāvvietā. Man gan ir aizdomas, ka tur varēja arī nemaksāt, jo diez vai tādas mazas pilsētiņas nomalē kāds maz apmaksas faktu pārbauda. Izpakojam Matīsa ceļojumu sēdeklīti, uzriktējam puiku Zigfrīda mugurā, un ceļš var sākties. Tikai neizdodas atrast ceļa sākumu. Tā nu dodamies atpakaļ ar kājām cauri visai pilsētiņai, pēkšņi atrodas arī norādes uz milzu staba ar megapadsmit norādēm un visiem viss kļūst skaidrs.

Ceļa sākums ir visai necils, ejam gar ciemata nomali, pa ceļu, kas norobežots ar ganiņu drātīm. Govis gan neredz. Matīsam ceļojums patīk, džekiņš sēžot savā sēdeklītī, visu laiku kaut ko dungo pie sevis. Tā nu kuļamies pa pļavām un mežiem, laiku pa laikam paveras kāds bergbliks vai alpenbliks. Diena gan ir visai nomākusies un apkārtne izskatās tāda nedaudz padrūma. Arī ceļš pēc kāda laika pārvēršas par salijušu govju taku, un iešana vairs nav tik forša.

Tiekam arī pie pirmā ūdenskrituma, iespējams, ka pa šo laiku esam jau kādiem pāris pagājuši garām tos nepamanot, bet ko lai dara? Ūdenskritums izskatās vairāk pēc krāčainas upeles, tomēr pastāvam un paskatāmies, citādi sanāks, ka pa velti esam nākuši. Paskatāmies un dodamies pa mežu tālāk.

Taka vispār izskatās aizdomīgi vismaz šajā posmā, izskatās, ka bez govīm pa to neviens cits nemaz nav gājis. Pa ceļam ieraugām dīvainu būvi, Zigrfrīds man mēģina iestāstīt, ka tā Vācijā glabā bišu stropus, saliek pa vairākiem vienā būcenī un viss. Nekādu būris no būra vismaz desmit metru attālumā, visi vienā kaudzē un miers.

Beigu beigās, kad man jau pārgājiens bija diezgan apnicis, mēs nonācām pie galvenā ūdenskrituma Buchenegger. Jāatzīst, ka šis nu nelika vilties, īsts ūdenskritums ar ūdeni, kas krīt nevis tek pa akmeņiem. Matīsam arī šī štelle patīk, nolemjam turpat ūdenskrituma pakājē papusdienot un safotografēties. Tā nu pie ūdenskrituma pavadām kādu pusstundu un tikai tad dodamies atpakaļ uz Steibis. Tagad ir mana kārta nest Matīsu, puika jau ir nedaudz piekusis un laiku pa laikam mēģina niķoties, bet salīdzinot ar dienām, kas nāks, tie vēl par īstiem niķiem nemaz nav saucami. Atpakaļ ceļā nekā ievērojama nav, labi, Alpi izskatās smuki no jebkura skatupunkta, bet tā nekas elpu aizgrābjošs gan nebija. Pēc maniem uzskatiem visi pārējie nevis iet, bet velkas, tā nu mēs ar Matīsu nodarbojamies ar atraušanos un gaidīšanu. Viens gan ir pozitīvi: te nav odu, nu nekādu, neviena paša. Līdzīgā Latvijas mežā odi jau sen būtu, ja ne labi paēduši, tad vismaz labi sakoduši, bet te nekā: stāvi bezvējā mežā zem koka un nekā neviena oda.

Atgriezušies pie mašīnas man sagadās misēklis, Matīsa krēsliņš tiek nolikts tik neveiksmīgi, ka puika norauj uz muti. Kā par brīnumu viņš nekādu traci neceļ, toties kad Zigfrīds sadomā dabūt atpakaļ mašīnas atslēgas, tad gan visi dabūjam dzirdēt Matīsa domas par šo faktu.

Nākamais pieturas punkts ir dzelzceļa modelītis, kas atrodas Oberstaufen pilsētiņas nomalē. No sākuma gan šķiet, ka esam iebraukuši sniega tīrītāju remonta boksā. Tomēr nedaudz paraustot durvis izdodas atrast īstās, tās, kurās pārdod biļetes modeļa apskatei. Modelis jāatzīst ir visai liels un diezgan labi izveidots. Nevar salīdzināt ar Mazo Berlīni Berlīnē, bet cienījami priekš tādas mazas pilsētiņas. Kādas pārdesmit minūtes veltām modeļa apskatei, paskatāmies kā braukā vilcieniņi, pavērojam no cilvēku figūriņām izveidotās sadzīves ainiņas. Man jau šķiet, ka vācieši ir traki uz dzelzceļu, nevienā citā valstī neesmu redzējis tādus dzelzceļa modeļus kā Vācijā un Šveicē.

Izštukojam, ka vajadzētu paēst un dodamies uz Oberstaufen centru, pieparkojamies pie baznīcas un dodamies meklēt ēstūzi. Skaidra lieta, ka neviena ēstuve nav pietiekami laba, labās ir slēgtas utt. Matīss aizmieg savos rateļos jau pašā apgaitas sākumā un turpmākajos notikumos aktīvi nepiedalās. Beidzot pēc pusstundas ilgiem meklējumiem, kuru laikā esam izstaigājuši gandrīz visu pilsētiņu, izņemot pašu centru, mums centrā izdodas atrast ēstuvi pārdesmit metru attālumā no mašīnas stāvvietas. Uzēdam zupu un desiņas un nolemjam atgriezties Kühberg. Pa ceļam papildinām pārtikas krājumus, vakaru pavadu dzerot alu un noskatoties Matīsa mēģinājumos apgūt staigāšanas mākslu.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem I

20. maijs

Šoreiz mēs nolēmām doties nelielā izbraucienā uz Vāciju. Ceļojuma plānošanu kā vienmēr bija uzņēmusies Maija, un es tradicionāli nemaz neiespringu par jautājumiem, kur brauksim, kur dzīvosim un ko skatīsimies. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem braucieniem, mums līdzi būs galvenais līdzbraucējs Matīss. Tā kā dēlam vēl nemaz nav gads, tad viss pasākums tiek pakārtots tieši viņam. Vecaistēvs viņam sarūpējis speciālu sēdeklīti, ar kuru viņu var ērti nest uz muguras. Neviens no plānotajiem maršrutiem pēc ilguma nepārsniedz pāris stundas, lai Matīsam nepaspētu apnikt. Nevienā maršrutā nav būtiskas augstuma izmaiņas, tas gan, lai nesēji viņu nesot nepārstieptos. Un visi maršruti ir apļveida ar atgriešanos sākuma punktā.

Galvenais satraukums bija, kā Matīss pārcietīs lidojumu. Mums katram ir nācies lidot lidmašīnā, kurā visu lidojuma laiku kāds mazulis brēc nelabā balsī. Tā nu paņēmām līdzi krūzīti ar ūdeni, lai puika dzerot atdabūtu vaļā aizkritušās ausis, mīļāko spēļmantiņu – datorpeli un devāmies uz lidostu. Lidostā mums noveicas, jo Airbaltic bērnus un to pavadošo delegāciju apkalpo VIP biznesa klases check-in. Arī bagāžās kontrolē nav nekādu problēmu. Mūsu plāns ir aizlidot uz Cīrihi, tad paņemt Zigfrīda jau rezervēto automašīnu autonomā un doties uz mūsu plānoto apmešanās vietu Kühberg ciematiņu Vācijā.

Uz lidmašīnu mūs aizved autobuss, pirms aizvešanas gan nācās kādas desmit minūtes stāvēt viņā un gaidīt atiešanā. Matīss visiem apkārtējiem notestēja jaku materiālus, bez uzmanības netika atstāti arī mobilie telefoni. Pie iekāpšanas lidmašīnā nododam bērnu rateļus (vēlāk izrādīsies, ka tā ir visnevajadzīgākā manta visā ceļojumā) un ieņemam sēdvietas. Kā par brīnumu Matīss lidmašīnā nemaz neniķojas un īpašu kreņķi pacelšanās un nolaišanās brīdī neķer. Nekādas emocijas – tusē vien tālāk. Labi, bērnu drošības josta tā gan viņam lāga nepatika, un sēdēt mammai klēpī ar nemaz negribējās. Bija arī nedaudz niķošanās, bet kopumā lidojumu aizvadīja daudz labāk nekā mēs bijām cerējuši.

Cīrihē sagaidām bagāžu un dodamies pēc automašīnas. Kamēr Zigfrīds kārto formalitātes, mēs ar

Maiju dodamies iepirkt kaut ko ēdamu. Ēdamais aprobežojas ar kolu un pāris bagešveidīgām sviestmaizēm, nekā labāka tuvējā lidostas kioskā vienkārši nav. Tikuši pie mašīnas pirmais uzstādām Ivaru, lai šis palīdz mūs aizvest līdz Kühberg. Izrādās, ka veicamais ceļa gabals ir ~180 kilometrus garš un paņems divas ar pusi stundas.

Ceļš ar neko īpašu neizceļas, ir nomākusies un lietaina diena, tā kā nekādi bergbliki vai alpenbliki mums nespīd. Matīsam ar braukšana nekādu prieku nesagādā un puika niķojas uz pilnu klapi. Riedbergpass ir vienīgais ievērības cienīgais objekts, tas gan ir vairāk serpentīniem bagāts kalnu ceļa gabals. Protams, arī Bodensee nav peļama lieta, tomēr lietus un zemie mākoņi nekādus izcilos skatus nepiedāvā.

Pirms braukšanas uz viesu māju iegriežamies vietējā veiklā Lidl, kur iepērkam pārtiku. Jāatzīst, ka pie kases mani pārdevēja nošokēja, sakot ka Visa kartes viņi nepieņemot, totāls sviests. Labi, ka Zigfrīdam bija šīs veikalu ķēde iemīļotā Mastercard karte. Ja godīgi, tad Vācijā bija pirmā reize, kad manu Visa karti neņēma pretī, kaut ko tādu es nekur vēl nebiju redzējis. Pērkot ēdamo mani gan māca šaubas vai mūsu izvēlētajos apartamentos maz būs ledusskapis, nemaz nerunājot par plīti, kur cept olas ar speķi. Maija gan apgalvoja, ka tur viss ir.

Maijai, izrādās, ir taisnība; mūsu apartamentos ir gan pilnībā aprīkota virtuve, gan vannasistaba, televizors ar mobilā telefona lieluma ekrānu, trīs istabas un liels balkons ar skatu uz kalniem. Bērniem tiek piedāvāta iespēja apskatīt teliņus, kaziņas un izbraukt ar poniju. Tam visam gan ir viena būtiska blakusparādība, kas raksturīga daudzām Vācijas lauksaimnieku sētām – mēslu čupa sētmalē, kas vienmēr garantē svaigas vircas smaku atverot logu vai izejot uz balkona. Izskatās, ka šī štelle ir „industry standard” vismaz tur. No sākuma nedaudz kaitina, bet ar laiku jau cilvēks pierod pie visa kā. Pozitīva lieta ir, ka Vācijā odu nav vispār. Nezinu vai nu viņi tos tur nav izgudrojuši, varbūt odi nemaz nezina par tādas vietas eksistenci, varbūt agrāk tur dusts lietots cītīgāk nekā PSRS, bet fakts ir fakts – odu nav.

Interesantas ir arī vācu gotiņas, visas ar zvaniņiem. Zvaniņu nozīmi tautsaimniecībā īsti neizpratu, laikam jau, lai kalnos noklīdušo lopeli vieglāk atrastu. Varbūt, lai šie jau no savas teliņu bērnības sajuktu prātā un ne par ko citu kā ēšanu nedomātu. Lai vai kā esam noguruši un liekamies gulēt.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem V

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem IV

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem III

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem II

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem I