20. jūnijs

Atkal ir pienākusi lielā diena, kad dosimies ceļojumā. Šoreiz visa ģimene un māsas ģimene ar’. Saplānojām ceļojumu jau ziemā, nolēmām šoreiz apmeklēt Šamonī ieleju. Kopā brauksim četri pieaugušie un pieci bērni, tas nozīmē, ka tas pasākums lielākoties būs bērnu pieskatīšana un motivēšana, pašiem diez vai kam citam laika pietiks. Iepriekšējā vakarā esam sakrāmējuši somas, salasījuši visus bērnu sēdeklīšus. Izjaucu Armanda skrejriteni un sapakojām to somā, nospriedām, ka tā būs vieglāk transportēt.

Latvijā ir sācies karstuma vilnis, Jūrmalas šoseju beidzot remontē, par laimi tas netraucē nokļūšanai līdz lidostai. Tur sākumā nododam bagāžu, tā mums ir veselas četras vienības – divi koferi un divi bērnu sēdeklīši. Citreiz mēs tos beņķus dikti pakojām, šoreiz nolēmām neķēpāties un nodevām tādus pašus nepakotus. Tas gan nozīmēja, ka ceļojumā lieki līdzi paņēmās 200 litru atkritumu maisu rullis un līmlente, bet ko var zināt, iespējams, ka vēl noderēs.

Lidostā bērnu stūrītis ir atkal atguvis savas mantas un bērniem ir kur spēlēties, līdz pienāk izlidošana. Mēs lidosim uz Ženēvu. Lidojums norit apbrīnojami mierīgi, ja neskaita vienu skandālu par nevēlēšanos sēdēt piesprādzētam, sīkajiem noteiktā vecumā (ap 1-3 gadiem) uz to ir kaut kāds klikšķis – negrib un viss. Par laimi arī visiem līdzpaņemtajiem ekrāniem pietiek baterijas un visiem viss ir labi. Tikuši lejā un sagaidījuši bagāžu mēs nonākam pie šīs dienas galvenā uzdevuma – izīrēt mašīnu. Mūsu gadījumā tas ir busiņš. Ženēvas lidosta ir īpatnēja ar to, ka skrejceļš ir uz Francijas un Šveices robežas un tai ir divi sektori – franču un šveiciešu. Francijas daļā automašīnas iznomāšana ir lētāka un Tu dabū Francijas numuru. Protam, ka sākumā mēs aizejam uz Šveices daļu, vaktējot bērnus un stiepjot bagāžu tas arī ir saprotams. Beigās izejam dikti vienkāršu robežas šķērsošanas procedūru un esam klāt pie pareiziem autonomas lodziņiem. Skaidra lieta, ka brīdī, kad man stāsta par nomas nosacījumiem, mans telefons sāk zvanīt kā traks. Visu dienu nekā un tagad, davai, dos vaļā zvanīt. Apklusinu, bet tas neliekas mierā, varētu domāt, ka kaut kur kaut kas noticis, bet tā kā numurs nepazīstams, man ir vienalga.

Dabūjis atslēgas un iegrāmatojis savu kredītkarti, dodamies uz autostāvvietu, lai beidzot varētu braukt uz naktsmājām. Taču telefons neliekas mierā, atkal zvana, šoreiz nepazīstams Latvijas numurs, Topšops man jau ir nobloķēts, tādēļ ceļu augšā. Vārds pa vārdam izrādās, ka es esmu sajaucis bagāžu un no lentes esmu paņēmis ne to somu. Vienu vārdu sakot APZADZIES! Lai nolādētas Rimi akcijas un Wenger somas, ir pienācis brīdis, kad nelīdz pat vairs pie roktura piesieta prievīte! Dodos atpakaļ uz bagāžas saņemšanas punktu Lost and Found. Par laimi robežsargs mani jau pazīst un bez vārda runas palaiž atpakaļ pa šortkatu, pēc pāris minūtēm es jau atvainojos somas likumīgajai īpašniecei par pārpratumu. Saņemu savu somu un ceru, ka neesmu sačakarējis cilvēkam dienu.

Pēc tam pa to pašu ceļu dodos atpakaļ un meklēju savējos, tiem teorētiski jau vajadzētu būt busiņā. Tur visus ar’ atrodu, neviens nav pazudis un uzvedas ar puslīdz mierīgi. Sapakojam mantas un dodamies uz Passy miestu, tur mums ir uz nedēļu rezervēti apartamenti ar skatu uz Monblānu un baznīcas torni, bet es to vēl nezinu. Nomā mēs esam noskaidrojuši, ka ar franču busiņu mēs Šveicē varam braukt kur vien vēlamies, bet tikai ne pa šoseju, jo tur vajag vinjeti. Sākumā mums uz to Šveici jātiek, jo tur ir šortkats uz Šamonī. Patiesībā tas bija diezgan vienkārši, nekur nomaldīties nemaz nevarēja. Jau iedrošinājām sevi ar tekstiem, ka atpakaļ ar nebūs nekādas problēmas (kā tad) un iebraucām Ženēvā.

Ženēvā es jau esmu pāris reizes bijis un te mums bija paredzēts tikai izbraukt cauri, jo nāk nakts un mums apartamentos jābūt laicīgi, citādi kāds no pieciem bērniem noteikti sarīkos dumpi. Braucam cauri, pulksteņus joprojām pārdod, strūklaka strādā un ceturtdienas vakarā korķī stāv visa galvenā iela. Labi, ka Ivars (Tomtoma avatars) zina ceļu, galvenais skatos, lai neuzrautos uz tām šausmīgajām Šveices maģistrālēm, uz kurām mums uzbraukt liegts. Vispār jau es nemaz ar busiņu izbraukt tā ar nedabūju, pie stūres sēdēja Kristaps, es biju jau sev ierastā rezerves šofera vietā.

Braucot konstatējām, ka ir jau vēls un kapitālistiskajā Francijā visas bodes jau būs ciet un tādēļ vakariņās mums būs jāēd līdzpaņemtās pankūkas. Mērojot tos simts kilometrus mums izceļas daži kašķi par atskaņojamo mūzikas repertuāru. Tur lielākie trača cēlāji ir Armands ar Ernestu – viens grib oldmakdonaldu, otrs – Alan Walker Darkside. Beigās ar mediatoru palīdzību atrodam kompromisu Baby Shark un viss ir mierīgi.

Tikuši Passy apstājamies pie baznīcas un meklējam, kā tikt iekšā savos apartamentos, it kā ir sarunāti laiki, bet te viss ir ciet, lēnām savelkas lietus un sāk līt. Es esmu diezgan saskrūvējies par franču organizētību, Maijai ar’ saimniece uz telefonu neatbild “izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas”, vai arī ja sazvana, neko nevar saprast. Pēc 10 minūtēm jau uzrodas. Mums uz visiem trīs istabas un virtuve, kā arī jauks balkoniņš ar skatu uz ciemata laukumu. No tā var sekot līdzi ciemata dzīvei. Iedzenam busiņu stāvvietā, tas nav nekāds joks pa šauru ieliņu atmuguriski un vēl jāskatās, ka neaizķer kaimiņu mašīnas. Šis pasākums mums tagad būs pāris reizes dienā. Iekārtojamies, savadām ierīcēs interneta piekļuves kodus. Šodien tāds nomācies un Monblāna virsotni nemaz neredz, bet skats tik un tā iespaidīgs.

21. jūnijs

No rīta konstatēju, ka pat Francijā rūķīši pa nakti ledusskapi ar ēdienu nepiepilda un tas ir tikpat tukšs kā vakarā. Maija par visu ir padomājusi, tepat no mājas balkona var redzēt bagešu bodi. Tagad jau var moderni – nofotografē ar telefonu, piezūmo klāt, apskaties, vai kāds pie kases stāv un tikai tad auj kājas un dodies nopirkt kādus maizes izstrādājumus. Tālu jau nav jāiet – pāri baznīclaukumam un tad jau esam pie durvīm.

Tā kā miests ir mazs, tad neviens te angļu mēli nesaprot, labi, ka Maija līdzi – viņa vismaz franču mēlē runā. Es tikai atpazīstu ciparus. Priecē, ka nekur netiek piesaukti četrreiz pa divdesmit, kas nozīmē, ka nebūs dikti dārgi. Iepirkuši zapti, kruasānus un bagetes varam doties atpakaļ. Pabrokastojuši, nolemjam doties uz vietējo bodi Super U. Tā te nav tālu, jānobrauc lejā un tur kaut kur ir, vismaz tā domā Ivars. Mēs no sākuma pagriežamies ne tur, tad atkal ne tur, bet beigu beigās esam pie bodes un varam sapirkt nepieciešamos produktus. Ar tiem vajadzētu pietikt pāris dienām. Neteikšu, ka šis process gāja ļoti ātri, jo franciski ir grūti saprast pat, kurš piens ir īstais, un ja uz bundžas nav bilde, bet tikai burti, tad vispār reizēm jūtos kā analfabēts. Nav gan tik traki kā Ķīnā.

Pēc tādas iepirkšanās mūsu pirmais apskates objekts ir Diosāzas aiza tepat blakus miestā, te tu tā nevari iet un blandīties pa aizu kā pagadās. Iesākumā ir jānopērk biļete, es gan neizpētīju vai ir iespējams noslapstīties pa žogmali bez biļetes, bet pirmajā acu uzmetienā nešķita reāli. Pirms biļetes pirkšanas gan ir paskaidrots, ka nav tā, ka taka ir tur pati par sevi, te cilvēki raujas viņu uzturot, stiprinot un pucējot. Netiek arī aizrādīts, ka stiepjam līdzi Armanda dipdapu. Vispār jau loģiski, jo to aparātu mēs vairāk stiepām, nekā viņš tika braukts.

Pati aiza kā jau aiza. Mums gadījās tāda nomākusies diena un tādēļ pastaigu var saukt pat par patīkamu. Taciņa tiešām tiek uzturēta, sākums gan sanāk tāda kāpšana uz augšu, bet ir ok. Laiku pa laikam gadās pa ūdenskritumam. Vispār jau taka te ir populāra no 1857. gada, kad zemes īpašnieks, bija izštukojis, ka tās skaistums ir jāparāda visiem. Noalgoja strādniekus, tie sadzina klintīs balstus un, skat, tūrisma objekts gatavs. Nemāku teikt, vai pasākums bija ar peļņu un vai tagadējie takas balsti ir no tā laika.

Man pastaiga pa taku vairāk ir bērnu ganīšana, jāskatās, lai tie uzvestos uz takas pieklājīgi un kaut kur nenojauktos lejā. Lēnā garā esam tikuši līdz takas galam. Un te ir tas, par ko sākumā tev nestāsta. Taka jau pāris gadus neiet tik tālu kā sākotnēji. Augšā esot nestabilas klintis un tādēļ daļa ir demontēta. Izskatās, ka uz visiem laikiem, jo nu jau ir pielikta pat šiltīte, kas līdz galam tikušajiem pavēsta šo bēdu stāstu.

Te var nofotografēt pēdējo ūdenskritumiņu un doties atpakaļ. Mēs gan vēl uzrīkojam eksprespikniku ar cepumiem un kruasāniem un tikai tad velkamies lejā. Turpat pie ieejas aizā ir vēl viens apskates objekts – vecs pulvera pagrabs ar bagātu vēsturi, tas gan nav diez ko liels, bet ir gadījies, ka tur pat esot reiz dzīvojuši vietējie nabagi.

Pēc pārgājiena atgriežamies mājās. Tā ir sen pārbaudīta patiesība, ka sīkos nevar ilgi mocīt un ir jādod iespēja atelsties. Ar viņiem krāmēties ir tas pats, kas ložņāt ap bumbu ar laika degli. Kādu laiku viss ir kārtībā un tad vienā brīdī tev pēkšņi ir brēcošs bērns meža vidū, kas vairs nekur negrib iet, un kad tu viņu aiz rokas velc, vai stiep pa taku uz izeju, tad no malas var izskatīties, ka tu viņu nupat esi nozadzis vecākiem. Tāpēc iesaku ik pa četrām stundām dot viņiem lielo iespēju atpūsties. Mūsu gadījumā tas nozīmē pasēdēt pie ekrāniem, uzlādēt sev baterijas un tikai tad doties tālākos piedzīvojumos.

Kamēr pusdienojam un atpūšamies, pār mūsu miestu savelkas negaisa mākoņi. Tiek izlemts doties uz Šamonī – vietu, kur notika pirmās ziemas olimpiskās spēles. Mūsu plānā gan nav nekāds sports paredzēts, mums ir doma pabraukāties ar rodeļiem.

Līdz Šamonī tiekam bez problēmām, atrodam pat vietu, kur pieparkoties. Aizejam līdz izklaides parkam un tur pirmā sajūta ir, ka viss ir ciet. Taču nedaudz pablandoties un papētot saprotam, ka esam bezmaz vienīgie apmeklētāji. Sapērkam biļetes rodeļu braucieniem, žetonus batutiem un dodamies izklaidēties. Man personīgi tie rodeļi tā ne visai, pirmās piecas reizes vēl ir okei, bet pēc tam nedaudz piegriežas, bet ko lai dara, kas tad cits manus bērnus vizinās? Nākas saņemties un dragāt lejā.

Pirmo braucienu mums sagandēja priekšā braucošā kundzīte, nez kas viņu bija uzdzinis uz tā agregāta, bet lejā brauca tik lēni! Bijām spiesti viņai atgādināt, ka te cilvēki maksā naudu, ne mazu, lai izklaidētos, nevis ripinātu aiz kāda, kurš visiem nozog prieku. Un ko tu domājies, aizejot uz nākamo braucienu tas sievišķis atkal mums ir priekšā! Sarunājām ar apkalpojošo personālu, lai nesteidzas ar mūsu dzīšanu augšā, jo tas cilvēks, kas nupat aizbrauca, ir liels bremze. Nākamie braucieni jau bija izcili, kā jau visi rodeļi te ar var nemaz nebremzēt, fizika neļaus tev nosisties. Armandam gan šis ātrais nobrauciens nepatika un šis aizgāja uz karuseļiem, mēs pārējie braukalējām uz velna paraušanu.

Ja tu cilvēks brauc ar rodeļiem un tu vizini bērnus, ir viena lieta, par kuru ir īpaši jāuztraucas – cepures! Tās iet pa pašizmaksu, ja nenopūtīs no galvas, tad atstāsi rateļos. Šoreiz atstājām vienu rateļos, tā gan par laimi atradās un viss beidzās laimīgi. Atstāšana rateļos viennozīmīgi ir labāka situācija nekā meklēt trases malā, man Vācijā vienreiz tā gadījās. No parka mūs aizdzen tas pats negaiss, no kura mēs aizbēgām. Kad sāk dārdēt pērkons un pilināt lietus, vācam mantas un jožam uz busiņu. Knapi esam tikuši iekšā, kad sākas nopietns gāziens.

Daļu no vakara pavadu sēžot uz balkona un vērojot negaisu. Tad nedaudz relaksējamies un uzspēlējam Wingspan, es zaudēju!

22. jūnijs

Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.

Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.

Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.

Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.

Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!

Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.

Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.

Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.

Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.

Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.

Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.

Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.

Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.

23. jūnijs

Šodien ir svētdiena un tas nozīmē, ka neviena bode nestrādās, ja neskaita benzīntankus. Rīts sākas kā ierasts – ar brokastīm. Kad visi ir paēduši un apskatījušies, kas labs ekrānos, kravājam somas dienas ekskursijai. Laika ziņās var uzzināt, ka vēsais periods nu ir beidzies un tūlīt, tūlīt sākšoties karstuma vilnis. Bet nu līdz tam vēl dažas dienas un mums mājai ir slēģi. Pirms došanās prom aizveram tos, lai māja nepiesilst un braucam uz Šamonī.

Ceļš jau ir labi zināms un mēs pat bez priekšā teikšanas jau zinām, kur noparkot busiņu. Šodien gan auto ir vairāk nekā nedēļas vidū, bet mums vieta atrodas. Mūsu šodienas galamērķis ir Mer De La Glace. Līdz tam var nokļūt divos veidos – ejot ar kājām pa taku vai braucot ar vilcieniņu. Es jau labprāt būtu gājis ar kājām, taču mūsu situācijā tas ir nereāli un tādēļ braucam ar vilcienu.

No sākuma ir jātiek pie biļetēm un pagaidām pie kases nemaz nav liela rinda, un gaidīt nenākas ilgi. Pēc tam gan nākas bumbulēt uzgaidāmajā telpā. Kā vienmēr, iepriekšējais vilciens nupat ir aizgājis, bet līdz nākamajam vēl pārdesmit minūtes. Pieskatot piecus bērnus, šis process nav garlaicīgs nevienam. Beigās tiek atvērti vārti un visi var doties uz peronu, pirms tam noskenējot biļeti. Mēs ar savām deviņām biļetēm radām nelielu sastrēgumu, bet tiekam galā visnotaļ veiksmīgi (neviens neraudāja) un nu varam gaidīt vilcienu uz perona. Labi, ka te ir nojume, kas met ēnu.

Katrs, kurš kaut reizi ir braucis ar vilcienu, zina, cik svarīgi ir iekāpt vagonā pirmajam. Es katru rītu redzu cilvēkus, kuriem būt pirmajam ir dzīvības un nāves jautājums. Bet ja visu labi saplāno, tad pirmais vilcienā var tikt arī neradot iespaidu, ka tev kaut kur jāpaspēj. Arī te papētu infrastruktūras nolietojumu un redzu, ka nobīde no iekāpšanas zonām, kas uzzīmētas uz betona, ir aptuveni pusmetrs un tur ar nostājos. Pirmais iekšā netiku, bet vietas visiem pietika.

Augšā braukšana notiek ar īpašu vagona tipu, kurš uz augšu rāpjas pa tādu kā zobstieni. Brauciens ir patīkams, un lai bērni neceltu trobeli, tiem mutes tiek aizbāztas ar našķiem. Par laimi cilvēkiem vēl no zivju laikiem ir saglabājusies iezīme, ka viņš nevar vienlaikus ēst un runāt. Pa ceļam var tikai sūkstīties, ka neeju ar kājām, jo skats aiz loga ir vienkārši fantastisks. Gan jau kaut kad aizkulšos uz turieni un vēl pastaigāšu.

Gala stacijā bez stacijas vēl ir restorāns, suvenīru bode un minerālu muzejs. Bet mūsu plāns ir doties lejā uz šļūdoni, tādēļ saraušamais gondolā, mēs esam tik daudz, ka mums vieniem ir piešķirta atsevišķa gondola. Braucam lejā, klausāmies Baby Shark. Apakšējā gondolu stacijā mums ir atlicis vien piecsimts pakāpienu lejā līdz šļūdonim.

Trepes te ir uztaisītas no tērauda sieta, tām spīd cauri un var redzēt zemi, tādēļ Ernests nedaudz sabijies un viņš tā vietā, lai skrietu kā traks, nāk pie rokas. Kāpjot lejā pa trepēm var uzskatāmi novērot klimata pārmaiņu rezultātu, deviņdesmitajos kāpiens nebūtu ne uz pusi tik garš, un pat divtūsktošajos nebūtu nekas traks, bet nu tagad šļūdonis ir pavisam sarucis. Tas gan man šogad nav nekāds brīnums, jo arī Jaunzēlandē novēroju šādu pašu ledāju atkāpšanos. Kamēr par to lasīt avīzēs ir viena lieta, bet kad apskati dabā, tas tomēr aizķer.

Kad esam tikuši lejā, sagaidām pārējos, savelkam jakas un dodamies ledus alās. Tā kā šļūdonis ir dinamisks, tad arī alas te visu laiku tiek atjaunotas, bet mēs jau te esam tikai uz pārdesmit minūtēm un tādēļ viss izskatās statisks. Izstaigājamies pa ledus tuneļiem un zālēm, pavērojam ledājā iesalušos akmeņus. Uztaisām pāris bildes un dodamies ārā, tagad būs kāpiens augšā.

Uz augšu iet lēnāk nekā uz leju, ir saradušies arī vēlāki tūristi un vietām pretplūsmas dēļ it pat jāpastāv un jāpalaiž garām pretī kāpjošā masa. Nedaudz pirms gondolām skatu laukumiņā papiknikojam. Ernestam pēkšņi savajagas košļenes, skaidra lieta, ka nevienam to nav. Viņam nekad nevajag tās lietas, kuras ir. Braucam atpakaļ uz vilciena staciju.

Kamēr mēs ar Ernestu suvenīru bodēm meklējam košļenes, pārējie apskata minerālu muzeju, košļeņu nav, toties ir viens niķīgs puišelis. Aizeju es ar’ apskatīties tos minerālus, nekas īpašs standarta kalnu minerāli. Vienīgais man viens tūrists piesienas un apgalvo, ka es ejot pa to tuneli uz nepareizo pusi. Tā kā uz durvīm puses nav norādītas un visi staigā kā pagadās, es viņu pasūtu vienu māju tālāk. Viņš saprot, ka esmu diezgan īgns tips un klusi notinas.

Beidzot esam gatavi doties lejā, bērneļi jau ir paguruši un to tik gaida, lai varētu paškandalēties. Tikuši lejā, mēs dodamies meklēt košļenes. Es gan Šamonī nezinu nevienu košļeņu veikalu, bet Ernests prot visus motivēt. Nekas, vismaz apskatījām miesta centru. Panācām kompromisu un apmeklējām maķīti. Vienīgais pozitīvais šajā lietā bija ātrā apkalpošana.

Pēc tam devāmies uz jau ierasto atrakciju parku braukalēt ar rodeļiem. Šoreiz bremzes priekšā negadījās un varējām izklaidēties uz nebēdu.

Vakara pusē aizbraucam uz ezeru, Maijai ir ideja, ka Matīss ar Kristianu vēlēsies paskriet pa piepūšamo trasīti, kas tur peld ezera vidū. Mēs ar Armandu aizejam uz piepūšamo trasi, atrodama turpat parkā. Katrs caurskrējiens maksā septiņdesmit eirocentus. Paņēmu uz atlaidi desmit, cerībā, ka bērns noskriesies un būs mierīgs. Ar to nepietiek, aizvedu viņu uz bērnu laukumu, lai iztērē enerģiju tur.

Matīsam ar Kristianu pasākums nav diez ko paticis, esot baigi slidens un diezgan dziļš, viņš esot pāris reizes gandrīz noslīcis, lai gan mugurā glābšanas veste. Es apeju apkārt ezeram paskatīties, kā vietējie sagatavojušies Līgo vakaram. Vietām papardes zieda meklēšana jau iet pilnā sparā, bet ar alu un šašliku ir pavisam traki, tikai divās vietās gaļa tika durta uz iesma. Bet vēl jau nav vakars.

24. jūnijs

Šodien man padomā ir pabeigt dažas iesāktas, bet nepabeigtas lietas. Izskatās, ka ir pienācis īstais laiks. Pabrokastojam, sasienam pauniņas un lecam iekšā mikriņā. Beidzot uz šo pusi ir atnācis solītais karstuma vilnis un tādēļ mēs dosimies augšā kalnos.

Kā jau ierasts, braucam uz Šamonī, liktos, ja jau tā uz turieni visu laiku brauc, ko tad neņēmāt dzīvesvietu tur? Mēs esam deviņi cilvēki un par saprātīgām naudām tādam baram labu vietu nemaz nav tik viegli atrast, savukārt mazam miestam arī ir savs šarms. Nestāstu no pieredzes, jo ceļojuma plānošanā piedalījos tik vien kā nopirku kartes. Šoreiz Šamonī nemaz nepiestājam, bet dodamies tālāk uz Šveices pusi. Te paliek arvien mežonīgāks apvidus, ciemi kļūst mazāki un kalnos esam uzrāpušies augstāk.

Mūsu pirmā pieturvieta ir Martigny-Croix, no turienes paveras episks skats uz ieleju lejā un Martiņī miestu. Te izkāpjam ārā izstaipīt kājas un pabaudīt skatu. Kamēr baudām skatu, tikmēr skatu laukumā piestāj vēl viena mašīna. Un cilvēki, kas no tās izraušas, runā tīrā latviešu valodā. Es jau būtu paklusējis, bet Kristaps nenoturas un sāk ar viņiem runāt. Sasveicināmies un dodamies tālāk.

Lejā braucot, mikriņam sāk nelāgi smirdēt bremži, kā jau minēju, viņi jau no sākta gala nebija nekādi izcilie, tagad nākas ielejā stāvlaukumā nedaudz padzesēt pirms došanās uz Sanbernāras pāreju. Tālajā 2014. gada 13. jūnijā es te jau biju atbraucis un neizgāju vienu episku taku. Nu es esmu nobriedis kļūdu izlabot, dzīve jau nav diez ko gara un tās lietas, kuras tu atliec uz vēlāku laiku, labāk ir sākt laicīgi pildīt. Šis pārbrauciens man ļautu beidzot atķeksēt šo.

Braukšana atkal ir uz augšu pa serpentīnu. Viss ir smuki un jauki, kalni, siera bodes un citas Šveicei raksturīgas lietas. Šeit ir jāuzmanās, lai nepašauj garām pareizajam pagriezienam un neiebrauc Sanbernāra tunelī. Pāris kilometrus pirms klostera kādā serpentīna līkumā apbraucot velosipēdistu, vietā kur apdzīt aizliegts, izdzirdam busiņa sānā būkšķi. Kā tad – kāds vācu mototūrists nav nocieties un meties apdzīt līkumā. Skaidra lieta, kā mopēdistam piedienīgi, viņš tā vietā, lai piestātu, ņem un aizlaižas. Pēc tam Sanbernāras pārejā viņš no mums visu laiku slapstījās. Busam jau nekādu skādi nodarījis nebija, tik cik sava moča bagāžnieka gumiju bija gar sānu novilcis.

Mēs dodamies pastaigā. Te sanāk kārtējais aplauziens, man noskatītā taka, ir aizsnigusi, sniegs vēl nav nokusis un tādēļ priekšā novilkta lentīte. Te nu bija labie nodomi! Nākamreiz braukšu te augustā.

Tā vietā aizejam gar aizsaluša ezera (Lac du Grand Saint-Bernard) krastu uz skata punktu, lai pavērotu ieleju. Bērni priecājas par sniegu, mums jau šogad Latvijā tas bija tāds pašvaks. Tur nedaudz pakāpalējam, papikojamies un uzrīkojam pikniku. Diemžēl mūsu neveiksmīgajam motobraucējam šis prieks gāja secen, jo ieraudzījis mūs tur, viņš atminējās, ka viņam ir citas skatu vietas padomā. Gad māga pilna, dodamies atpakaļ. Pa ceļam gan sanāk iegriezties suvenīru bodēs un tikt pie dažādiem štruntiem, kuri bērniem ir ļoti vajadzīgi. Ernestam atkal vajag košļenes, zinu jau, ka te nekur nebūs, bet nu nopietni izstaigājam visu miestu košļeņu kvestā. Pārējie pa to laiku aiziet paskatīties svēto kaulus. Mēs košļenes nedabūjuši, viņiem pievienojamies vēlāk. Īstā krusta fragmenti joprojām vietā, baznīcā ar nekas pa gadiem nav mainījies. Ernests tagad no tumsas nebaidās un diezgan kulturāli apmeklējam šo iestādi.

Maija izsaka vēlmi apskatīt suņu muzeju, man nav nekas pretī, bet kā jau iepriekšējo reizi, es pasaku, ka pie tādiem izcenojumiem es tur iekšā neiešu. Nav jau tā, ka es būtu skops, bet nu skatīties suņus mani, lauku bērnu, ir grūti piedabūt.

Domājam, ja jau te esam atkūlušies, tad nav ko bremzēt, aizbrauksim arī uz Aostas ieleju, parādīsim tiem, kas te vēl nav bijuši, kas un kā. Braucam lejā un te vienā līkumā netālu no Saint-Rhemy mēs atminamies par kādu ļoti jauku pastaigu taku. Piestājam un pošamies ekspedīcijā. Šoreiz Ernests neiztur pat pusstundu, kā toreiz, kad bija sīks knēvelis. Viņš jau pirmajos metros, ieraudzījis taurenīti, sāk nelabi bļaut un atsakās kāpt no mikriņa ārā. Man nav ne jausmas, kur šis ir dabūjis fobju no taureņiem, bet nu kādus divus gadus viņam tāda ir.

Nekas, sēžu busiņā kopā ar viņu un gaidām, kad pārējie atgriezīsies no pastaigas. Es bumbulēju laiku tviterī un mēģinu no Ernesta saprast, kas tur īsti ir ar tiem taureņiem. Saprotu, ka baltie ir labi, bet tie ar acīm, ir sliktie.

Takā nekas neesot mainījies, šoreiz gan viņiem bonusā esot priekšā izlēkusi stirna. Braucam tālāk uz Aostu, te vairāk tik tā pa šoseju. Man nākas secināt, ka pa šiem gadiem es esmu aizmirsis daudzas skaistas vietas. Un ne jau tā ka pavisam, bet līdz ko ieraugi kādu miestu vai pilsdrupas, tev uzreiz kāds parauj vaļā atmiņu slūžas. Varbūt ideja šad tad aizbraukt uz jau zināmām vietām nemaz nav tik slikta.

Mūsu nākamais apskates objekts ir Tunnel du Mont-Blanc, inženiertehnikas brīnums, kur par saprātīgu samaksu var izbraukt cauri katrs. Tas ir uz divpadsmit kilometriem, bet ietaupīs mājupceļam pāris stundas, jo kalnam otrā pusē iznāk pie Šamonī. Maija jau plānojot ceļojumu, šo tuneli bija ielikusi obligāti apskatāmo sarakstā un es teiktu, ka varbūt speciāli rauties uz turieni nav vērts, bet ja gadās pa ceļam, tad kādēļ gan ne?

25. jūnijs

Šorīt mums ir plānā startēt agri, jo vajadzētu piebraukt tuvāk Monblānam un augstāk kalnos ir vēsāks nekā ielejā. Skaidra lieta, ka nekas no agrāk nesanāk, un izbraucam kā vienmēr. Šodien mums ir pastaiga kalnos, tas gan neliedz Armandam paņemt līdzi savu Dipdapu. Ideja bija atbraukt uz Les Houches agrāk, lai varētu noparkot mikriņu turpat blakus trošu vagoniņam. Skaidra lieta, ka piebraucot tur vietu vairs nav un lēnā garā savā starpā kašķējoties, meklējam parkošanās vietu citur. Tas nemaz nav tik vienkārši, tā kā pilsētiņa ir celta uz nogāzes ar brīvām vietām ir kā ir. Beigu beigās pašā pilsētiņas centrā atrodas viena vieta mūsu busiņam, atpakaļ ar kājām nākas slāt ap kilometru.

Lai visiem būtu interesantāk, Armands nolemj neklausīt un dragā ar savu ričuku neskatīdamies, Elza ir ar mieru kaut kur iet tikai, ja viņu nes viņas mamma, pārējie gan turas diezgan braši. Ejot uz vagoniņu mūsu rinda ir izstiepusies uz divsimts metriem. Tikuši galā, es pie kases saprotu, ka neko nesaprotu, un Maijai nākas uzskaitīt cik un kādas biļetes mums vajag. Tagad atliek gaidīt pašu agregātu. Sākumā stāvam uz kāpnēm blakus kasei. Mums priekšā ir indiešu grupiņa, kas apspriež savus nākošos varoņdarbus. Tagad arī pamanu, ka nemaz neesam piemēroti sagatavojušies, mums nevienam nav līdzi striķi un leduscirtņi. Nu labi, vismaz mugursomas mums ir. Dirnam rindā subjektīvi veselu mūžību, bet objektīvi padsmit minūtes. Tad tiekam iekšā vagoniņā un tur pagaidām arī tur vēl minūtes desmit. Uz indiešu jautājumiem, kas noticis, mūsu vagoniņa operatore atbild, ka, lai mēs brauktu, vajag, lai arī no augšas kāds brauktu lejā. Loģiski!

Brauciens augšā ne ar ko īpaši neizceļas, smuks skats un vagonu neviens nešūpo. Tikuši kalnos līdz Bellevue stacijai tagad sākam domāt, kur iet tālāk, pareizāk sakot, jautāju Maijai, viņa te galu galā visu ir izplānojusi. Mums esot jāaiziet uz kalnu tramvaja staciju (ar to nebraucam) un tad pāri sliedēm mežā iekšā. Pieejot pie meža takas sākuma, izskatās, ka te ir drausmīgi stāvs kāpiens uz leju. Es kā vienmēr pats neko nezinādams, sāku apšaubīt to, vai šī taka maz ir īstā un vai mums te vispār ir jāiet. Labi, ka Matīss ar Kristiānu nolien lejā un saka, ka viss kārtībā – tālāk ceļš ir normāls.

Vispār jau šī taka izrādās ļoti skaista un jauka. Spīd saulīte, mežs dod ēnu, lido taurentiņi, zied puķītes un virs tā visa paceļas Monblāns. Taču diemžēl šo taku ar bērniem laikam nav ieteicams iet. Mēs sadalāmies pa grupām. Maija pieskata Ernestu, jo tas baidās no taureņiem. Es skatos, lai Armands ar riteni nenomauc lejā no kādas šaurākas takas vietas, lejā ielejā. Jo te ja noveļas, tad apstāsies tik pēc puskilometra. Matīss ar Kristianu dzīvo savu dzīvi, par viņiem es īpaši nesatraucos, Aija stiepj Elzu, jo viņa pati neies.

Nogājuši kādu kilometru saprotam, ka nebūs aršana, es paņemu Ernestu un varonīgi cīnoties pret taureņiem atgriežamies takas sākumā. Pēc kāda laika atskrien Matīss un paziņo, ka viņš esot aizdomājies un gandrīz novēlies lejā, tāpēc nospriedis nākt atpakaļ. Aija ar Elzu ar ir atpakaļ pēc kāda laika. Maija ar Armandu pienāk pēdējie, tur vairs tālāk nav varējuši tikt. Nu nedaudz piesēžam un domājam ko darīt tālāk, taka jau ar bērnu puņķiem un asarām ir apslacīta diezgan brangi, bet sperties atpakaļ mājās ar uzreiz negribas.

Beigās tiek nolemts, ka es varot iet viens pats un pārējie iešot atpakaļ uz vilcieniņu un pasēdēšot tur. Cik es noprotu, šī taka beidzas Monblāna galā, bet tā kā man nav līdz ne striķis, ne cirvis es nolemju paieties trīs kilometrus turp un tad fiksi atpakaļ. Lai nu kā tas nebūtu, bez bērniem iešana ir dikti raita. Man sākotnējais mērķis ir tikt līdz upītei, kas iztek tepat no ledāja un tad iet atpakaļ.

Skati jau smuki un uz takas esmu viens, tie kas atbrauca kopā ar mums, jau sen ir gabalā un tie, kas pēc – vēl mani nav panākuši. Nav arī nekas grūts, vietām ir nedaudz jāparāpjas uz augšu, bet lielākoties iet uz leju. Pie trošu tiltiņa satieku bariņu ar tūristiem, tie tur pavēnī čillo. Man kā reiz piezvana kurjers un prasa, pa kurām durvīm var tikt iekšā manā ofisā, pēc kāda laika piezvana kurjers, kurš prasa, vai esmu mājās. Pie reizes uzzvanu savējiem, neviens neceļ telefonu – cerams, ka nav novēlušies no takas. Tad zvanu Kristapam, šis seko manam piemēram, pametis ģimeni likteņa varā un dodas pa taku uz priekšu.

Pēc tiltiņa sākas neliels kāpums, es visu laiku mēģinu turēt vienmērīgu tempu, jo uzkāpšu tik augšā apskatīšos un tad maukšu atpakaļ. Te jau sanāk panākt citus gājējus, viņi ir prātīgāki un taupa spēkus, jo šis noteikti nebūs viņu vienīgais pretkalns.

Pēc kāda laika esmu augšā pļavā, pastāvu, pafotogrāfēju ainavu, un ko tu domājies, tur satieku arī to pašu indiešu brigādi, ar kuru kopā braucām augšā. Parunājos ar tiem, palīdzu uztaisīt grupas fotogrāfiju, šie, skatot mani pēc cepures, nospriež, ka esmu amerikānis un saka, ka man jau redzams, kalni nekas īpašs nav, jo mums jau Jūtā tie ir pa pilnam. Nākas viņu apbēdināt, bet šie ir bijuši pat Rīgā. Nu malači!

Dodos lejā, sarunāju ar Kristapu tikties pie tilta. Pie tilta viņu neredzu un dodos tālāk. Te man nedaudz sāk mākt šaubas, vai esmu pareizā vietā uz takas nogriezies. Kaut kā nemaz neatpazīstu vietu, pa kuru eju. Un arī kāpiens liekas tā kā pa garu. Tomēr brīdī, kad sāku jau domāt par atpakaļiešanu, pamanu aitu žoga vārtiņus un ir skaidrs, ka taka ir īstā. Turpat netālu satieku arī Kristapu un dodamies uz gaisa vagoniņu staciju.

Stacijā visi čillo sēž ar kolas bundžiņām rokās restorānā ar episku skatu uz apkārtējām virsotnēm un aiz gara laika nezina, ko darīt. Esmu nedaudz saguris un no ledus aukstas kolas neatsakos. Nospriežam, ka visus taureņus nepievārēsim un brauksim atpakaļ lejā. Arī šī vieta man ir jāieraksta sarakstā, uz kurām atbraukt vēlreiz un paiet pa taku tālāk. Bez striķiem un cirvjiem, bet nu tā saprātīgi.

Tikuši lejā secinām, ka karstuma vilnis nudien ir klāt, saulē ir pāri par četrdesmit un ēnā tuvu ķermeņa temperatūrai. Kristaps aiziet pēc mikriņa, mēs meklējam ēnu un gaidām transportu. Pēc šī varoņdarba visi ir nopelnījuši veikala apmeklējumu, un izvēlēties vienu mantu piemājas SuperU. Tas paceļ morāli un un varam doties uz māju pusi. Uzreiz bez Ivara SuperU mums atrast neizdodas un pēc piecu minūšu riņķošanas, nākas mest kaunu pie malas un uzlikt norādes. Iepērkamies un līdz vakaram nebāžam ārā degunus no mājas.

Vakara pusē plānā ir apmeklēt zaļo ezeru, tas ir tepat netālu augstāk kalnā. Tā kā Elza visu dienu dresē savu mammu un mēģina pabāzt to zem savas tupeles, nolemjam, ka Aiju atstāsim mājās atpūsties, bet Elzu ņemsim līdzi. Nu ezers patiešām ir zaļš, bet ko var gaidīt no ūdens, ja viņā atstarojas zaļi koki!? Viņš ir arī pietiekoši kompakts, lai tam varētu apiet apkārt. Pakāpaļājam pa akmeņiem un braucam atpakaļ mājās.

Pa ceļam vēl piestājam pie paraplānistu ostas, kas te uzriktēta uz kalna kores Plateau d’Assy, paganāmies pa mākslīgo zālāju, paraplānistus neredzējām, jo ir jau tumšs un tad dodamies atpakaļ mājās.

26. jūnijs

Šodien, vismaz bērnuprāt, ir tā diena, kuras dēļ mēs braucām ceļojumā. Ir pienācis laiks apmeklēt akvaparku. Diena izvēlēta ļoti piemērota, sola tādu karstumu, ka tik turies! Paēdam brokastis, es uzzinu prieka vēsti, ka Apple Pay ir pieejams arī Latvijā, pievienoju šim pasākumam karti un dodamies ceļā.

Mēs nedosimies pa taisno uz galamērķi, kas saucas Vitam parc, tas jau tepat gandrīz blakus, iesākumā mēs izmetīsim loku pa kalniem. Loks sākas ar braucienu uz benzīntanku, jo busiņam dīzelis sāk iet uz beigām, tad braucam uz Praz-sur-Arly, tur ceļa malā varam vērot gatera darba nianses. Tad lienam kalnos uz Albervilas pusi, te Olimpiskās spēles ir bijušas gandrīz katrā miestā. Man nav ne mazākās nojausmas, kā tādu pasākumu var noorganizēt tik mazā miestā, ka pat busiņam ar fūri grūti izmainīties. Ceļš gan ir smuks un ir ko redzēt. Nu jau ceļojums ir iegājis fāzē, ka es vairs neko nefotografēju, lai cik interesanti tas neizskatītos. Uzlienam kalnos, Ivars mūs mēģina dabūt pāri kādam viduslaiku tiltam, pa to gan var braukt tikai velosipēdisti, bet viņš to nezina. Mums nākas nedaudz pabraukt atpakaļ un izvēlēties platākus ceļus.

Te arī uzzinu, ka mēs braucam skatīties Ansī ezeru, tā vieta man pēc skaņas šķiet pazīstama, droši vien, ka franču vēsturē tur kaut kas ir noticis, varbūt trīsdesmitgadu karā kas darījies. Neesmu drošs. Vieta nudien ir smuka. Tipisks kalnu ezers ar ciematiņiem krastā. Te notiek neliels dumpis, daži bērni nevar izšķirties – vajag viņiem uz tualeti vai nevajag. Joki mazi un neizlēmušo upuri ir visi līdzbraucēji. Saprotam, ka nu ir laiks doties uz akvaparku.

Izkāpjam akvaparka stāvlaukumā un jušana ir kā labā pirtī. Asfalts uzkrājis siltumu, cenšas to atdot, koku nav, teiktu, ka sajūtas ir uz visiem piecdesmit grādiem. Savācam mantas un dodamies uz iestādi. Izvēlamies iet pa lielveikalu, jo tur ir kondicionieris. Tiekam līdz biļešu pirkšanai un tur ir nedaudz jāpagaida, jo priekšā stāvošie nevar izlemt, kādu biļeti ņemt. Man nav ne jausmas, par ko tur tiek runāts, bet saruna ir minūtes piecas. Bērni, skaidra lieta, zaudē disciplīnu un sāk dauzīties. Maija kaut kā biļetes mums visiem dabū ļoti ātri un nu nākas uzlīmēt aprocītes. Es, mēģinot palīdzēt Ernestam, uzlieku aproci viņam uz rokas viņaprāt nepareizi. Ernests tādas lietas tāpat neatstāj un mēs kašķējoties dodamies uz ģērbtuvēm. Sīkajiem uzvelkam peldvestes un dodamies uz pašu akvaparku.

Iesākumā apmeklētājiem ļauts uzturēties vien iekštelpās, tad nu mirkstam baseinos, šļūcam pa trubām un uz maiņām pieskatām bērnus. Visi ir apmierināti, Ernests sev ir atradis publiku, kas viņa muļķības un izrādīšanos skatās ar apbrīnu. Viss kārtībā. Pēc kāda laika tiek atvērtas durvis uz āra atrakcijām, laikam nosprieduši, ka visus saule nespēs nogalēt un var doties uz ātrākām trubām. Ārā ir tā, ka uz betona ilgi nenostāvēsi, pēda pēc ceptas gaļas neož, bet deg gan. Tāpēc, lai neapceptu savas pēdas, ir tikai divas opcijas – vai nu kusties ātri, vai arī kusties tā, lai laiku pa laikam varētu kāju pēdas apslapināt. Es pieskatu Ernestu un mēs apmeklējam visu, ko sīka auguma sešgadnieks drīkst un ko nedrīkst. Laiku pa laikam satieku kādu no saviem dēliem, ar kuriem mums krustojas ceļi. Armands dzīvojas pa bērnu baseiniem, tie ir līdz potītēm, bet aprīkoti ar ūdens šaujamajiem. Matīss ir izmēģinājis pilnīgi visas trubas, sarunāju, lai šis aizved uz vislabāko. Ar manu dzīvsvaru truba ļauj attīstīt labu ātrumu un ja vēl atbalsties tikai uz viena pleca un viena papēža, tad var dabūt labu ātrumu. Protams, ka nācās aiziet arī kaut ko apēst vietēja kafūzī, tur cilvēkiem plēš deviņas ādas, jo kūciņas gabaliņu par sešiem eiro ne kurā katrā vietā varēsi atrast. Kopā parkā nodirnējām kādas četras stundas, saulē apdegu pamatīgi.
Beigās savācām pauniņas un devāmies atpakaļ mājās, pirms tam gan pēc tautas vēlēšanās apmeklējām maķīti, tas iekārtots stratēģiski pareizā vietā, lai nevarētu paiet garām. Paēduši gājām atpakaļ uz auto. Man acīmredzot ir piemeties vadātājs, jo es visus aizvedu uz ne to pusi un tas jau nebūtu nekas, ja vien ārā nebūtu ārprātīgs karstums. Lieki piebilst, ka par tādu manu izgājienu neviens nebija priecīgs.

Aizbraucot mājās nācās veldzēties ar dzērieniem no ledusskapja, ir pienācis arī laiks sākt vākt mantas jo rīt jābrauc mājās.

27. jūnijs

Šodien mums ir tā diena, kad jādodas prom. Māja mums jāpamet līdz desmitiem un tādēļ no rīta nekur nesteidzamies. Apēdam visu, ko var apēst, atstājam to, ko nevaram paņemt līdzi. Nedaudz piekārtojam to, ko esam sarakuši. Busiņš no rīta mums paziņo, ka viņam beidzies AdBlue piedeva. Paskatāmies radītājos, izskatās, ka mums vēl pietiks. Līgumā par šo draņķi mums nekas nav rakstīts, bet kopumā busiņā esam vīlušies, knapi 40’000 km, bet jau nodzīts un visādi neremontēti sīkumi. Kristaps vēl no rīta no busiņa sāna notīra motociklista atstāto gumiju. Pārskaitām bērnus un somas un dodamies uz Ženēvu.

Mūsu lielais plāns ir braukt uz Thonon-les-Baines, tur padirnēt Ženēvas ezera krastā. Braucam īpaši nesteidzoties. Man tā arī nav izdevies Ivara datu bāzē atrast mūsu mašīnas nodošanas vietu, gudri spiežam, ka tur jau tik viens ceļš uz Franciju lidostā bija un tādēļ problēmām nevajadzētu būt.

Ceļš uz ezeru ir smuks, bet ilgs. Izskatās, ka Elza sevi ir pietaupījusi tieši šim ceļam. Viņai autobuss ir apnicis un apnikumu izpauž kā činkstēšanu par visu. Kad iebraucam Thonon atklājas, ka busiņu tur nekur nevar noparkot, jo parastās vietas jau ir aizņemtas, bet maksas stāvvietā iebraukt nevar, jo mēs pārsniedzam augstuma limitu. Bērnu gaudu pavadījumā mēs dodamies uz kādu iepirkšanās centru, kur gatavojamies pavadīt atlikušo dienas daļu. Pāris reizes nogriežamies ne tur un aizkavējam bodes apmeklējumu par kādām piecām minūtēm.

Pēc tam jau viss kārtībā, kuram bērnam tad nepatīk skraidīt pa veikalu, vārtīties pa zemi un darīt citas bērnu lietas. Pēc kādas ceturtās bodes nospriežam, ka pietiek un braucam uz lidostu. Ivars mums nav nekāds lielais palīgs. Ir ideja par google maps izmantošanu, bet es savā neizmērojamā gudrībā Francijā esmu uzlicis manuālo operatora izvēli un par to esmu laimīgi aizmirsis. Tādēļ tuvojoties Ženēvai esmu pārsteigts, ka man telefonam vairs nav zonas. Kamēr meklēju, kā uzlikt atpakaļ automātisko izvēli, esam tikuši pāri Ženēvas ezera tiltam un tuvojamies lidostai.

Skaidra lieta, ka ar pirmo reizi netrāpījām un gandrīz aizmaucām atpakaļ uz pilsētu, otrajā reizē tikām līdz lidostai, tikai līdz Šveices pusei, bet no turienes viegli tikām tur, kur vajadzīgs. Nodevām busiņu un gājām uz iečekošanos.

Tādu rindu kā Ženēvas lidostā, man ir gadījies redzēt tikai Dubajā, bet tur baltajiem ir priekšrocība. Mūsu reiss tuvojas, bet mēs stāvam rindā. Sīkajiem vispār stāvēt uz vietas ir visgarlaicīgākais pasākums mūžā, tādēļ sanāk arī pa konfliktam. Labi, ka kāda ķīniešu jaunkundze ar mugursomu un koferi aizlīda rindā priekšā visiem un bērni uzskatāmi varēja redzēt, kas notiek ar tiem kas lien priekšā un nemāk uzvesties.

Tikuši cauri drošības pārbaudei, jožam uz mūsu geitu un nekur nepiestājam. Tur atkal vēl viena rinda, uz kuru varējām nemaz tā neskriet, jo kad tad AirBaltic ir laikā izlidojis? Tikuši iekšā lidmašīnā, mēs tajā sēžam gandrīz stundu, līdz tā vispār izkustas. Vēlu vakarā visi savā starpā sakasījušies esam mājās.