27. februāris

Šodien beidzot ir pienākusi tā lielā diena, pareizāk sakot, nakts, kad dosimies ilgi plānotajā Jaunzēlandes ceļojumā. Plānā ir apmeklēt abas salas, izblandīties pa daudzām kalnu takām un, kas zina, iespējams, pat ieraudzīt to slaveno kivi. Celties nākas uz govslaukšanas laiku tā, lai četros jau var braukt uz lidostu. Uz ātro iekožu brokastis un dodamies, pa ceļam savācam pārējos ceļotājus. Pavisam esam četri – es, Maija, Inita un Atvars. Mūsu šodienas uzdevums ir tikt līdz Singapūrai. Bet viss maršruts kopā izskatās Rīga -> Frankfurte -> Singapūra -> Oklenda. Protama lieta, ka uz Jaunzēlandi var nokļūt visdažādākajos veidos, bet mums kaut kā sanāca tā, ka šis atbilda gan pēc cenas, gan pēc gaidīšanas laikiem, gan arī fakta, ka tas ir savienotais reiss. Biļetes iepirkām jau pērnajā gadā, kad mums šķita tā ir sasniegusi savu minimumu. Arī naktsmājas norezervējām laicīgi. Nav jau tā, ka neko nerezervējušiem mums būtu jāguļ ceļmalās un patiltēs, hoteļi joprojām bija pieejami, tikai par citām naudiņām.

Šī rīta lielais plāns ir iečekot bagāžu līdz pašam galamērķim. Vispār jau tas ir smieklīgi, man vēl nekad nav gadījies tā, ka tas nebūtu izdevies, galu galā priekš kam tad ir domāti savienotie reisi? Bet katru reizi aizvelkoties pie iečekošanās, mani nez kādēļ pārņem šaubas par šādas lietas iespējamību. Arī šoreiz viss sanāk bez problēmām varam doties uz drošības kontroli. Tā kā esam dikti laicīgi, tad te pat nav jāstāv slavenajā rīta rindā – gandrīz tukšums. Tā kā neko tādu negrasos no valsts izvest, man neviens nepiesienas un kontroli izeju bez problēmām.

Pēc šādiem darbiem jūtos nopelnījis vēl vienas brokastis un iedzeru kakao, klāt piekozdams sviestmaizi, samaksājot par to lidostas uzcenojumu. Vispār mani novērojumi liecina, ka ja tu, cilvēks, lidostā gribi puslīdz normāli paēst, tev nemaz nav tik daudz iespēju. Vislabākā ir dirnēt bizneslaunžā, dzert viskiju un stūķēt iekšā ikru maizes, jo tās tu esi nopircis kopā ar biļeti; otrā ir apmeklēt maķīti. Tā kā Rīgas lidostu Maķītis vēl nav atklājis, nākas iztikt ar pārcenotām šķiņķmaizēm.

Ceļojumu plānoja Maija, tāpat kā visus laikus kad un kur jābūt, tas visiem ļāva izvairīties no liekas dirnēšanas. Es, piemēram, mīlu, lai man vienmēr būtu laika rezerve tā ap stundu virs iespējamā maksimuma un tādēļ visur ierodos ātrāk nekā vajadzētu.

Lidojumā uz Frankfurti nekas ievērības cienīgs nenotiek, es neesmu pie loga un tādēļ nevaru sevi izklaidēt pat ar mākoņu vērošanu. Nākas lasīt grāmatu. Par laimi mūsu šodienas pirmais lidojums nav diez ko garš un īsti pasākums nepaspēj apnikt. Frankfurtē mums brīvais laiks ir daudz vairāk veselas trīs stundas. Esam tik ātri pirms reisa, ka sākumā pat nevaram redzēt, kurš ir mūsu izlidošanas terminālis. Lēnā garā blandāmies pa termināli, Atvars iepērk pāreju no Eiropas standarta uz jaunzēlandiešu. Es pastaigāju pa grāmatu veikaliem, neko man īsti nevajag un neko pirkšanas vērtu es ar nemaz neredzu. Garajam pārlidojumam jau esmu sapircis e-grāmatas un savilcis uz telefona podkāstus, kurus noteikti visus taisos noklausīties. Nu jau pāris gadus esmu atmetis ambīcijas ceļojuma laikā izlasīt visas līdz tam nelasītās grāmatas, izspēlēt visas nopirktās spēlītes telefonā. Tādas apņemšanās nav nekā vērtas un kurš normāls cilvēks tā vietā, lai atpūstos, izvēlētos laiku pavadīt cenšoties izdarīt iekavētās lietas?

Pēc stundas blandīšanās esmu nobriedis trešajām brokastīm, nevar jau vēl zināt, ko tai Singapore Airlines reisos vispār dod ēst (vispār jau var gan un lielākoties puse no piedāvātā ir ēdama), un sāku meklēt maķīti, jo ūdenskliņģeru piedāvājums mani nekad nav uzrunājis. Neliela atkāpe par ēšanu – šajā aprakstā nemaz tik daudz nebūs un, bet lidostu transfēros un pārlidojumos tā ir vienīgā lieta, par kuru ir vērts rakstīt. Nejūtos tik pieredzējis aprakstnieks, lai riskētu izpausties arī par visiem tualetes apmeklējumiem.

Katrs, kurš no rīta ir bijis maķītī, zina, ka viņiem normāli paēst līdz desmitiem nevar, līdz tam tur atrodamas vien brokastis. Atvaram kopš ASV ceļojuma, kad Jelovstounā maķītis brokastīs viņam iesmērēja omleti ar vafeli un kļavu sīrupu, ir radusies trauma. Nākas veikt nelielu pierunāšanu. Skaidrs, ka nav ko ņemt, un tas, ko viņi rāda uz bildes, ir pavisam cits nekā tas, kas nonāk uz paplātes, bet kaut kādas kalorijas tomēr uzņemam.

Vienīgā interesantā lieta, kas notiek pirms tikšanas lidmašīnā ir sava vārda izdzirdēšana paziņojumā. Neteikšu, ka uzreiz atpazinu, ka tiek runāts par mani, taču no ļoti sliktā text to speech algoritma teiktā nojautu, ka man jāierodas pie geita ar dokumentiem. Pēc tam tas pats tika atkārtots piesaucot arī citus manus ceļabiedrus. Lieta izrādās pavisam vienkārša – šie gribēja pārbaudīt mūsu dokumentu derīguma termiņu, lai nesanāktu, ka mūs jāved atpakaļ. Es savukārt kārtējo reizi aizdomājos, kur viņi atrod tos cilvēkus, kuriem uzdod lasīt ārzemnieku vārdus pa mikrofonu. Varu derēt, ka viņi tur deleģē cilvēkus ar vissliktākajam lasīt un runas prasmēm un tad kamēr tas nabags mokās, pārējie par viņu smejas.

Lidmašīnā A380 pēc seat guru uzskatiem mums ir ierādīta ļoti slikta vieta. Esam pēdējā rinda – to nevarot atgāzt, kā nākas, un tualetes ar netālu. Bet mums patika, varēja krēslu atgāzt uzreiz, nevienam netraucējot. Arī šis lidojums izceļas vien ar ilgumu. Tā kā Indija ar Pakistānu ir nolēmušas nedaudz pakarot, lidmašīna nelido pa standarta ceļu, tai ir jāizvairās no tik daudzām konflikta zonām, ka pa pareizo ceļu lidojam tikai līdz Melnajai jūrai. Vienīgais, kas izklaidē mani, ir priekšā sēdošais vīrietis, kurš burtiski nevar nosēdēt uz vietas. Viņš ir īsts bizibodijs, lido kopā ar ģimeni un tie izskatās ir tikai šodien atklājuši ūdeni, visu laiku grib dzert – i sieva, i bērni tā ap gadiem divdesmit. Vīrs cenšas ko var, skraida uz lidmašīnas virtuvi kā atspole. Laikam jau pa ceļam nav noturējies un arī pats padzēries, jo otrā viņa izklaide ir tualetes apmeklējums. Izskatās, ka viņa personīgais mērķis ir apmeklēt visas četras pieejamās (pasteidzoties notikumiem priekšā, viņš to paveica). Kamēr tev nenāk miegs, tikmēr jau tāda rosība neko nekaitē, grūtāk ir, kad kāds tev klusu tumsā staigā riņķī ar ūdeni. Lai cilvēkam ļautu izbaudīt savus darba augļus, es pēc pāris pamodināšanas reizēm pagaidu, kad šis priekšā iemieg un nedaudz uzbliežu pa atzveltni, un atvainojos pietiekami skaļi, lai cilvēks pamostos. Skaidra lieta, ka pēc tik ļauna darba aizmiegu uz piecām stundām kā nosists.

Vispār man mūždien ar gulēšanu lidmašīnās ir bijis kā bijis, nevar aizmigt, vietas pa maz, sēdus nevar pagulēt. Šogad esmu atklājis, ka tas pakaviņš, kuru apliek ap kaklu, patiesībā palīdz un var gan aizmigt, gan pagulēt. Protams, kājas būs sarāvušās neizstaipītas un miega kvalitāte ar nebūs tā izcilākā, bet nedaudz nosnausties būs sanācis. Pamostos, kad esam virs Indijas okeāna, īsinu savu laiku klausoties iekavētos podkāstus un lasot grāmatu.

28. februāris

Singapūrā mēs nonākam ap sešiem rīta pēc vietējā laika. Līdz nākošajam reisam mums vēl pāris stundas un var vēl nedaudz pastaigāties pa terminālu. Diemžēl Singapūra vēl nav atvērusi savu jauno lidostas ēku Jewel un tādēļ atliek vien blandīties pa jau redzētām vietām (vismaz man). Mūsu terminālā no apskates objektiem ir tikai tauriņu dārzs. Izskatās, ka tauriņi šodien streiko, jo nevienu nevar ieraudzīt. Vai nu man no pārlidojuma acis aizpampušas, vai arī pie vainas ir tumsa un tauriņi naktīs nestrādā. Vienīgais, ko var apskatīt kārtīgi ir viņu kūniņu inkubators. Kad nu neesam redzējuši nevienu tauriņu, bet apskatījuši viņu dzīvokli, dodamies ārā. Paklīstam pa terminālu, mēs ar Maiju sastādām sarakstu, ko mums nopirkt atpakaļceļā, pēc Atvara ierosinājuma nopērkam kolu. Loģiski, ka apmeklēju arī tualeti, teiksim tā, tik plašu tualeti es esmu redzējis tikai Šanhajas dzelzceļa stacijā, toties te no smakas acīs neriesās asaras.

Pirms lidojuma uz Jaunzēlandi mums jāiziet rokas bagāžas kontrole, acīmredzot lidostā var nopirkt kaut ko tādu, kas ļauj uzmontēt ko dzīvībai bīstamu (vispār jau es zinu, kādēļ – Singapūrā nevienu neinteresē tavas somas saturs, kamēr vien tu nelien lidmašīnā. Te drošības kontrole ir ieriktēta geitā, nevis tūlīt aiz pasu kontroles). Es domāju, ka naži tie nav, jo labu metāla nazi pasniedz kopā ar Singapore Airlines ēdienreizi. Pirms iekāpšanas visiem tiek izdalītas lapiņas, kuras jāaizpilda uzrādīšanai Jaunzēlandes imigrācijas dienestam. Jāatzīmē, ka viņi ir ļoti uztraukušies par gaļu un taviem apaviem. Vispār apavu jautājums man sagādāja vislielākās grūtības. Es tos pirms ceļojuma biju nomazgājis tā, ka pašam par brīnumu uzzināju to īsto krāsu. Tādēļ man īsti negribējās atbildēt apstiprinoši uz jautājumu, vai esat ar saviem apaviem bijis mežā. Ieliku nē, un tad palūrējis Maijas lapiņā, redzēju, ka tā ieķeksējusi, ka jā. Radās neliels satraukums, kuru nomierināju pētot tos apavus, kas bija uzvilkti kājās.

Iekāpšana notika pēc šķiru piederības, sākumā biznesnieki, tad dažādi lojālie locekļi un pēc tam mēs – parastie pasažieri. No šī pārlidojuma es neko daudz neatceros, jo biju ne cepts ne vārīts un mani bija nosēdinājuši atsevišķi no ceļabiedriem, kas nozīmēja brīvu sēdekli blakus. Kaut kur virs Austrālijas viens pasažieris iemanījās uz augšējā bagāžas plaukta vāka pārsist galvu. Tas radīja zināmu rosību, no sākuma viņu gādīgi nosēdināja beņķī pie tualetes (laikam, lai visi gribētāji varētu viņu nopētīt), tad pa visu lidmašīnu meklēja ārstu. Atlika vien cerēt, ka nav nekas nopietns un mums nenāksies veikt piespiedu nolaišanos Austrālijā. Izrādījās, ka nekas traks nav un pēc laika puika ar nosaitētu galvu jau sēdēja savā krēslā un skatījās jaunāko mūziklu. Apsaite gan nebija uzlikta pārāk profesionāli un līda uz augšu, beigās tā izskatījās pēc marles vainadziņa, par kuru man aizmugurē sēdošie kivi nekautrīgi ierēca.

Skaidra lieta, ka pirms izkāpšanas notika cietušā evakuācija. Atnāca divi mediķi, paturēja rociņu, labi, ka paturēja, citādi pasažieris vēlreiz būtu atdauzījis galvu, meklējot savu somu. Un tad ārā varēja kāpt visi pārējie. Pateicoties laika zonu burvībai Oklendā bija ap pusnakti un mēs devāmies uz pasu kontroli.

Jaunzēlandē nez kādēļ dažas Eiropas valstu pases ir izredzētas – vācieši, briti, īri un vēl kaut kādas. Paskatījos uz other passports rindu – tā bija dikti gara, un gāju pie izredzētajām pasēm. Skaidra lieta, ka nenostrādāja, bet uzraksts teica, problēmu gadījumā vērsties pie blakus lodziņa. A tur rindas nekādas! Man neuzdeva nekādus jautājumus, iespieda pasē zīmogu un varēju iet. Pagaidīju pārējos (jā, es esmu no tiem, kas visur mēģina aizlīst pirmie) un devāmies pēc bagāžas. Tad sekoja bagāžas pārbaude, tikām izprašņāti par bagāžas saturu, čekotāji bija dikti kompetenti, viņi pat spēja atpazīt šokolādes končas ekrānā. Maijai noprasīja pa zābakiem, bet atrādīt nelika un viss, varējām doties uz savu hoteli.

Hotelis bija salīdzinoši netālu, kāds kilometrs ar kājām. Tas, velkot bagāžu aiz sevis, ir diezgan nopietns gabals, sevišķi vietās, kur ceļa nezināšanas dēļ nākas iet pa zālienu. Pirmais iespaids par Jaunzēlandi – milzīga autostāvvieta, taču ar laiku tiekam no tās ārā, redzam maķīša arkas (mums plānā tajā ir paredzētas brokastis) un tad tālumā Maija ierauga mūsu Ibis moteli. Vienīgā interesantā lieta, ko pa ceļam redzu, ir Tūrisma skola. Man galvā šaudās minējumi, kas tur pie velna tiek mācīts? Iekšā var redzēt lielu lidmašīnas maketu, laikam tur jaunzēlandieši apmācās pirms doties uz ārzemēm.

Kas man patīk Jaunzēlandes viesnīcās, ir tas, ka neviens tev neprasa nekādus personas identifikācijas dokumentus, pasaki savu vārdu, to, ka rezervēts, paņem atslēgu un dodies uz istabu. Nekādas pasu kopēšanas un anketu aizpildīšanas. Vienīgais, kas viņus vēl uztrauc, ir tavas automašīnas numurs, laikam, lai nejauši neizsauktu evakuatoru. Tā kā mums mašīnas vēl nav, tad tas mums iet secen. Liftā satiekam vienu vietējo, ja godīgi jāsaka, viņš it kā runāja angliski, bet saprast varēja tikai ar pamatīgu piepūli. Mūsu istabiņa uz četriem ir ļoti kompakta, bet neko daudz jau arī nevajag, izgulēsimies un dosimies tālāk.

1. marts

Šodien mūsu lielais plāns ir tikt līdz Te Anau. Pēc pamošanās es varu tikai secināt, ka mana aklimatizācija nav diez ko izdevusies, esmu augšā jau no četriem rītā. Vienpadsmit stundu starpība tomēr ir par brangu, lai ar vienas gulēšanas reizi varētu uzreiz pielāgoties. Savācam savus koferus un mērojam vakardienas ceļu atpakaļ uz lidostu. Pa ceļam gan esam nolēmuši pabrokastot maķītī.

Viesnīcas izvēle nudien nebija nejauša, jau kopš rezervācijas brīža bija plāns brokastot maķītī. Maķītis kā jau maķītis, arī līdz Jaunzēlandei ir atnākusi brokastu piedāvājumu sērga. Tāpat pasūtījumi jāveic ar termināļa palīdzību. Vienā ziņā labi, nav rindā jāgaida, līdz kāds pieņems tavu pasūtījumu, tagad vari ekrānā bakstīties pats, cerot, ka iepriekšējam sūtītājam ar higiēnu viss ir kārtībā. Kad nu esam sabakstījuši savas vēlmes un dabūjuši numuru, atliek lūrēt ekrānā un gaidīt savu kārtas numuru. Pierādās arī, ka sistēma nav bez trūkumiem, es nez kādēļ tieku pie diviem kakao, vienu man iedod pie dzērienu sadaļas un otru – kopā ar burgerīti un kartupeļu plāceni.

Laiciņš no rīta ir tīri jauks, lai ar’ viņiem te tehniski vasaras beigas, es vairāk liktu uz Latvijas vasaras pašu vidu. No rīta jau ir tik silts, ka velkot koferi var iesvīst. Papildus ir jāradinās pie pareizas ielu šķērsošanas. Viņiem te viss ir otrādi un tādēļ pirmās dienas iebraucējam var būt diezgan nāvīgas. Arī rīta gājiens uz lidostu mums neko daudz vairāk par autostāvvietām neparāda.

Bagāžas iečekošana viņiem te ir automatizēta, ievadi savu rezervācijas numuru, norādi vienību skaitu un tev izsniegs bagāžas tegus un iekāpšanas kartes. Grūtākā sadaļa ir saprast, cik daudz no tiem plēst nost un kā vislabāk pielīmēt. Tad nomet uz konveijera un vari doties uz drošības kontroli. Pa ceļam uz to mēs ar Maiju nolemjam aplūkot suvenīru veikalu piedāvājumu. Tas nudien nav bijis īsts ceļojums, ja mājās neesi atvilcis kādu štruntu, ko pielikt pie ledusskapja vai ielikt plauktā putekļiem par prieku. Štruntu piedāvājums te ir iespaidīgs, būs no kā izvēlēties – no posuma vilnas džemperiem līdz magnētiņiem ar kivi putneļiem.

Drošības kontrolei cauri tieku gandrīz bez starpgadījumiem, aizmirsu noņemt pulksteni, tamdēļ drošībniekiem nācās mani pārmeklēt. Es tā arī neesmu sapratis, pēc kāda principa viņiem strādā tās testeru lapiņas, kuras viņi ar svarīgu sejas izteiksmi novelk gar mugursomas iekšpusi un tad stiepj uz speciālu aparātu. Ļoti ceru, ka tā nav kaut kāda homeopātija, bet patiess analizators.

Līdz lidmašīnas reisam mums ir gandrīz divas stundas un tajās Oklendas lidostā nudien nav ko darīt, labi, ka ir vietējais internets, bet arī no tā nav jēgas, jo visi jau Latvijā guļ. Vienīgo izklaidi nodrošina ķīniešu ekskursanti. Šie pārvietojas nelielās grupās pa trīsdesmit, visi ir hiperaktīvi un uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Viņu hobijs ir censties pārkliegt vienam otru un veidot audiovizuālos materiālus par ekskursijas gaitu. Varētu šķist, kas tad tur tik svarīgs – lidostas uzgaidāmā telpa. Mums varbūt tā ir, bet ne šiem cilvēkiem. Visu laiku no grupas kāds kaut ko filmēja vai fotografēja gan ar, gan bez selfija stika. Dažus nācās pārfotografēt, jo viņi nesmaidīja. Ja jāsaka godīgi, tad pēc īsta komunista no tās grupas neviens neizskatījās. Visā tajā jezgā mēs nemaz nedzirdējām, ka laiks kāpt iekšā lidmašīnā. To noteicām tikai pēc ķīniešu pēkšņās rosības apsīkuma.

Lai tiktu uz lidmašīnu, nācās nedaudz pastaigāt pa asfaltu. Protams, ka viss smuki nožogots ar lentām, lai atturētu tos, kuri veiksmīgam lidojumam vēlētos salādēt turbīnā kapeikas. Kad cenšos iemūžināt fotogrāfijā mūsu lidaparātu, no lidostas darbinieka saņemu aizrādījumu, ka fotografēt nedrīkst. Vispār jau skaidra lieta, ja katrs stāvēsim un bildēsim, tad to aparātu neviens nekad gaisā nedabūs. Diemžēl, es neesmu vienīgais tāds un dzeltenās kartītes saņem katrs otrais.

Lidojums nav īpaši garš un tā laikā cilvēks var atrast pāris izklaides, lai īsinātu sev laiku. Pirmā un visinteresantākā ir viktorīna. Tu, kur citām aviolīnijām ekrānos rāda lidmašīnas maršrutu, te rāda erudīcijas jautājumus un vēlāk atbildes. Tas ļauj pasažierim justies neizsakāmi gudram, celt pašapziņu un novērst domas no dumjībām. Viktorīnas sastādītāju vājība ir Zimbabve. Gandrīz katra trešā atbilde ir šī Āfrikas valsts.

Otra izklaide ir Jaunzēlandes vērošana no augšas. Te gan ir vēlams sēdēt pie loga un pārzināt Jaunzēlandes ģeogrāfiju. Es pie loga nesēžu un tādēļ kaklu staipu tikai pēc Maijas norādījumiem. Man arī nav ne jausmas, vai tas vulkāns ir tas, kā Maija viņu nosauc, un vai tas kalns patiešām ir Kuka kalns. Vienīgais iespaids, kas radās – dikti kalnaina valsts, kurā dominē vītušas zāles krāsa.

Trešā izklaide bija noskatīties uz priekšā sēdošās ķīnietes telefona lidostā safilmēto. Tā kā nekas dižs tur nebija, filmētāja centās visu to uzlabot ar dažādiem specefektiem – milzu smaidiņiem, burbuļiem, kas nāk ārā no mutes, un tikai ķīniešiem vien saprotamām lietām. Viņas kolēģi šīs izmaiņas uzņēma ar atzinību. Atvaram gan šādas augsto tehnoloģiju izklaides esot bijušas liegtas, tā vietā viņš esot vērojis blakus sēdošā ķīniešu onkulīša mantu kārtošanas prasmes. Šis visu laiku esot pārkārtojis un pārbaudījis savu bagāžu un nodarbojies ar savas apkārtnes labiekārtošanu, izmēģinot visādus mantu izvietojuma variantus, ieskaitot līdzi paņemto burgeri. Aviolīnijas piedāvātā ēdiena izvietojumu esot kopējis no Atvara.

Ceturtā izklaide bija vērot lidmašīnas stjuartes neslēpto naidu pret ķīniešiem. Ja pret baltajiem viņa bija kā saulīte, tad tie, nabagi, neko nedrīkstēja, uz visu bija atbilde nē un vienu brīdi izskatījās, ka kāda atzveltnes nepacēlāja dabūs pa muti.

Nolaišanās Kvīnstaunā gan bija visnotaļ episka. Lidmašīna lido starp kalniem virs pažuvušas upes gultnes, vējš šūpo lidmašīnu. Aitas tā arī pa iluminatoru saskatīt neizdevās. Lidmašīnai nolaižoties, durvis tika atvērtas negaidīti ātri, pat mobilajam tornim nepaguva pievienoties, kad vīri jau bija piestūmuši trepes un visi varēja kāpt ārā. Arī te fotografēt neļāva, bet tie, kas vēlējās, fotografēja tik un tā (brīva valsts tomēr). Savācām savu bagāžu un devāmies pēc mašīnas.

Mašīnu mēs esam izvēlējušies ņemt no Apex, galvenais iemesls normāla cena, mūsu vajadzībām atbilstošs modelis un iespēja ar prāmi pārvest mašīnu uz Ziemeļsalu, lai nav abos krastos jakrāmējas ar formalitātēm. Standarta kompānijas to nez kādēļ negribēja atļaut, bet šie uzreiz nomas cenā iekļāva prāmja biļeti. Mūsu auto būs Toyota Rav4, vismaz tā mums rezervācijā apsolīts. Jaunzēlandē, ja vēlies iznomāt mašīnu no tevis prasa vadītāja apliecības tulkojumu, es savu izdrukāju izmantot CSDD e-pakalpojumus. Atvars gan bija aizbraucis personīgi uz CSDD un dabūjis vēl stiprāku dokumentu ar īstiem parakstiem.

Mašīnas iznomāšana nekādas grūtības nesagādāja, parādījām rezervāciju, dokumentus un varējām braukt. Paņēmām arī hotspotu, kas nodrošinātu mums interneta pieeju. Tam gan dienas limits vien 500 MB, bet nu nekas, viesnīcās jau ar it kā interneta pieslēgumam būtu jābūt. Ar jauniegūto vāģi nolemjam aizšaut uz bodi iepirkt pirmās nepieciešamības preces – makaronus, ūdeni, olas. Atvaram nedaudz jāpiešaujas vietējiem apstākļiem, tāpēc sākumā aizbraucam ne uz to pusi. Līdzi ir paņemts Ivars, kam nesen uzlikta jaunākā Jaunzēlandes karte. Jāatzīst, ka ceļojuma laikā bija tikai pāris epizodes, kurās Ivars neko nezināja. Jaunzēlandē lielveikalā viss kā parasti, vienīgi no sākuma ir grūti iebraukt produktu klāstā. Vissvarīgākā lieta ir izvēlēties pareizu (lasīt – ēdamu) maizi. Cilvēks pie īstās maizes garšas pierod no bērnības un tādēļ reizēm ārzemēs var gadīties nopirkt neēdamu maizi. Vēl grūtāk gāja ar cīsiņu izvēli. Pie kolu sekcijas mums uzradās konkurents pamatdzērienam. Jaunzēlandē vietējo Buratīno limonādi sauc par L&P, pēc Maijas rekomendācijas mēs paņēmām arī pāris pudeles šī cukurūdens. Beigās izrādījās tīri labs padzeramais un to ceļojuma laikā izdzērām vairāk nekā kolu.

Kad nu viss bija sapirkts, devāmies uz savu pirmo naktsmītni Te Anau pilsētu Te Anau ezera krastā divu stundu brauciena attālumā. Ezers ir otrs lielākais Jaunzēlandē un kalpos mums kā atspēriena punkts ekskursijai uz Milford sound. Pa ceļam nekur nav plānots piestāt, galvenais ir tikt līdz galam, pēc pāris dienām brauksim atpakaļ un tad varēs apskatīt visu kam tagad pabraucam garām.

Te Anau pilsētele nav diez ko liela, var redzēt, ka viņa vairāk balstās uz tūrismu, nekā uz aitkopību. Moteli atrodam uzreiz, dabūjam savas mājiņas atslēgas un varam iekārtoties. Pirmais darbiņš ir uztaisīt kaut ko vakariņās, izlemjam vārīt spageti ar cīsiņiem. Nekāda lielā māka jau tā nav, taču ar tiem Jaunzēlandes cīsiņiem kaut kas nav īsti lāgā. Es nerunāju par to, ka nevar noteikt, no kā tie ir taisīti (tas pieder pie cīsiņa būtības), šeit ir aizmirsuši vissvarīgāko detaļu – cīsiņam ir jābūt ēdamam. Šos par ēdamiem nevar nosaukt. Pēc šādas traumas nolemjam pastaigāt pa pilsētiņu, un kas zina, varbūt pat izstaigāt abas ielas.

No sākuma aizejam uz ezera krastu, tas izskatās tīri tā neko – hidroplāns, motorlaivas, atrodam helikopteru platformu, no kurienes mums rīt būs jāstartē. Uzejam arī vietējās skolas izveidoto planētu taku, kas sākas ar Sauli un beidzas ar Plutonu. Mums gan pēc Jupitera taka izbeidzas vietējā jahtkluba teritorijā, kur pēc vēlmes var pavazāties pa nelielu jahtu ostu, vai forsēt privāto teritoriju. Izlemjam griezties atpakaļ, tālās planētas neredzējuši. Tad ievērtējam šopinga ielu, kurā var nopirkt tos pašus posuma vilnas cimdus un merīnvilnas izstrādājumus ko lidostā, tikai pa mazākām naudiņām. Ir arī dažādi tūrisma inventāra veikali, ja nu gadījumā esi atspēries nesagatavojies un pēkšņi vēlies rāpties kalnos.

2. Marts

Šorīt nākas celties augšā visai gari, organisms tā arī vēl nav sapratis, cik īsti ir pulkstenis, un naktī nogulēto laiku vairāk var attiecināt uz pārgurumu nekā uz pašu nakti. No rīta mēģinu izcept olas, pannai nav teflona pārklājuma un omletes izcepšana ir diezgan nopietns čakars. Atvars mums ir atbildīgs par bekona cepšanu, viņam lietas vedas labāk, bet panna pierauj klāt tik un tā. Jā, es zinu visas tās teorijas par iesmērēšanu ar taukiem, karsēšanu un ko tik vēl ne, bet moteļos kur pēc katra iemītnieka visi štrumenti tiek aiznesti uz trauku mašīnu, tā štelle nestrādā. Mums vēl ir palikuši daži vakardienas cīsiņi, es vienu apēdu un uzreiz to nožēloju.

Šodien ieplānots neliels pārgājiens kalnos pa Keplera taku uz 20 kilometriem. Kalni jau nav diez ko augsti un augstuma starpība būs vien kilometrs, tā ka nav nekas traks. Somu pakojot nākas domāt, ko ņemt līdzi un ko atstāt, beigās paņemu līdzi gandrīz visu, ko var paņemt. Ar to man sniega gadījumā vajadzētu būt spējīgam izdzīvot vismaz diennakti. Pārējie, manuprāt, neekipējas pietiekami nopietni, bet nu tā ir viņu pašu darīšana.

Mums desmitos ir sarunāts helikopters, kas mūs izvizinās pa Te Anau ezera apkārtni un izlaidīs mūs pie Luxmore hut. Kad esam noliktajā laikā tikuši līdz helipadam, nevar teikt, ka mūs te dikti kāds gaidītu. Helikopters ir, bet mazais, un tas četrus noteikti nepacels. Ofisā samaksājam par pakalpojumu, un tad tiek izsaukts mūsu helikopters. Pa to laiku var papētīt pilotu bildes, pašķirstīt Jaunzēlandes skatu foto grāmatas un apmeklēt tualeti.

Pēc desmit minūšu gaidīšanas mūsu helikopters ir klāt. Tas ir piecu pasažieru Airbus H125, 2005. gadā līdzīgs nolaidās uz Everesta virsotnes. Mūs nedaudz noinstruē, nelīst helikopteram aiz astes, un nelēkt pašiem no viņa ārā. Tad saliekam somas bagāžas nodalījumā un paši raušamies iekšā aparātā. Vēlāk izlasījām, ka mūsu pilots ar helikopteru lidojis jau no bērna kājas un labprāt nodarbojas ar aizšauto buķeļu uzmeklēšanu. Šodiena ir tāda apmākusies, bet pilots apgalvo, ka augšā viss esot pa pirmo, saule ir, bet mākoņi ar laiku izklīdīšot.

Tā kā man šī nav pirmā reize, kad lidoju ar helikopteru kā pasažieris, tad pats pasākums man nekādas īpašās emocijas neizraisa. Skats uz ezeru un kalniem gan ir smuks un ir samaksātās naudas vērts. Sākumā mēs apmetam loku virs ezera, un tad kāda kalna galā tiekam izlaisti ārā paganīties. Paskatāmies kalnu ezeriņus, vietējo faunu, izskatās, ka mums nemeloja un mākoņi patiešām jau sāk izklīst. Es pat pievācu vienu akmeni no kalna augšas, tikai tagad nevaru atminēties, kurā kabatā viņu iegrūdu. Kad viss skatāmais ir apskatīts, lidojam uz Luxmore hut. No kurienes tad arī sāksies mūsu pārgājiens.

Pie Luxmore hut redzami cilvēki, kas tajā pārnakšņojuši un grasās doties tālāk, vai varbūt atpakaļ uz pilsētu. Mēs tā vietā, lai līstu pret kalnu esam izvēlējušies vieglāko ceļu – atlidojot. Izkāpjam no helikoptera, atvadāmies no pilota un dodamies uz taku. Keplera taka ir sešdesmit kilometrus gara un domāta četrām dienām, varu derēt, ka viņu var pievārēt arī vienā dienā, bet tad tu neko daudz neredzēsi un nekur neapstāsies, tamdēļ cilvēki pako līdzi teltis, kumodes un ūdens pudelesm – ar tādu svaru trīs vai četras dienas būs pašā laikā.

Mēs uzreiz lejā negrasāmies vilkties; mūsu plānā ir Mount Luxmore iekarošana. Tas te tāds vietējais kalns – 1085 metri virs jūras līmeņa. No mūsu starta vietas augstuma starpība vien 300 metri. Pēc pirmajām piecām minūtēm es saprotu, ka jaku te diez vai vajadzēs un izmetos t-kreklā. Protama lieta, ka uzreiz vajadzēja ieziesties ar pretiedeguma krēmu, te nav nekāda Latvija, UV indekss lielākoties ir ap 10. Visu laiku nākas kāpt pret kalnu, bet ir tā vērts, skats uz ezeru fantastisks, plānā mākoņu kārtiņa vairāk ir kā bonuss nevis traucēklis. Arī karstā saulīte palīdz tukšot ūdens krājumus un atvieglot somu.

Šai vietā nav uzņemta neviena filma ar hobitu iesaisti, lai gan mazie ezeriņi nudien ir tādi paši kā tie, kuros gulēja miroņi. Arī tos, kas gāja pa taku mums priekšā, mēs saucām par rūķiem vai hobitiem. Diemžēl visi mūsu minējumi bija nepareizi, tie vienmēr izrādījās īsti cilvēki. Kā jau uz visām takām, labāk ir iet savā tempā. Es arī eju, līdz sasniedzu vietu, kur sākas stāvs kāpiens uz Mount Luxmore virsotni. Tur jau lejā ir sakrautas mugursomas. Paeju bišķi nostāk un gaidu savus ceļabiedrus. Kamēr gaidu, tikmēr iepriekšējie kāpēji ir norausušies lejā, tā viss kalns paliek mums vieniem pašiem. Uzlīst augšā nudien nav grūti, tāds pastāvs ir, bet virs pārējā takas līmeņa vien kādi piecdesmit metri. Skats ir pa pirmo, var redzēt gan ezeru, gan noieto gabalu, gan to, kas vēl būs jānoiet. Safotografējamies, ar Atvaru nospriežam, k,a lai nu kas, bet mēs noteikti esam pirmie Pūņnieki, kas te uzrausušies.

Kad uzkāpj nākamie ekskursanti, savācam savu kolu un dodamies lejā. Lejā, protams, iet ir daudz vieglāk un ātrāk. Kā jau tas ir uz katras takas, mainot kustības virzienu, mainās arī perspektīva, tagad mūsu skatam paveras ezers un ir nedaudz jāuzmanās, lai neaizskatītos. Nedaudz pirms Luxmore hut nolemjam iekost, tagad katrs mēģina nopromoutēt savā somā atrodamo ēdamā saturu. Uz maniem bumbieriem neviens īsti nepavelkas un nākas vien ēst pašam, labi, ka kola noplok ātri. Vispār es lēšu, ka lieki esmu paņēmis mantas un ēdamo uz kādiem četriem pieciem kilogramiem. Nu nekas būs mācība citai reizei (samānījos, man šāda mācība nekad nebūs, kraušu somā, kamēr būs vietas).

Ejot gar takas gājēju naktsmītni Luxmore hut, nopētam tās piedāvātās ērtības. Nekā daudz nav. Mūsu valodā tādu māju sauktu par barakām, bet nu daudzdienu pārgājienā tāda naktsmītne noteikti ir labu labā, jo telti te nemaz īsti nav, kur uzcelt. Netālu no būdas ieraugām zīmi, ka tuvumā ir apskatāmas alas. Maija izlemj sākt kāpt lejā uz ezeru, Atvaru nākas pierunāt iet uz alām un veicam nelielu novirzi no plānotā gājiena.

Ceļš sākas ar nelielu kāpienu, bet pēc tam sanāk soļot pa līdzenu taciņu, alas gan nekur īpaši vairs netiek pieminētas un pēc kāda laiciņa sākam šaubīties, vai tās te vispār ir atrodamas. Kad ieraugām nelielu takas atzaru šaujam iekšā. Nu kaut kāda ala te ir – vairāk kā caurums zemē, kuram tuvumā nezinot labāk klāt nelīst. Cik nu bez luktura var saprast un ar ausīm dzirdēt, te ir kaut kāds apakšzemes strauts. Jā, lukturi es nez kāpēc nebiju paņēmis līdzi. Patiesībā sakot, es viņu nekad nepaņemšu līdzi tad, kad no viņa būtu kaut kāda jēga. Ala nav nekas iespaidīgs. Ejam atpakaļ uz galveno taku un nolemjam paiet vēl nedaudz uz priekšu, jo priekšā esošie tūristi tālumā gar kaut ko snaikstās.

Īstā ala bija tīri tā neko, pat ar trepēm, kas noved gandrīz līdz pazemes upes gultnei. Laikam plūdos līmenis ceļas, tāpēc tās apraujas kādus piecus metrus virs pašreizējā ūdens līmeņa. Lukturu mums nav, iztiekam ar saules gaismu un telefona gaismiņām. Varētu jau līst zemāk, bet slapji akmeņi un nav jau arī īstas jēgas, dodamies atpakaļ.

Tagad taka mūs vedīs līdz kalnu mežam, bet iesākumā nākas iet pa tādu kā pļavu par kalnu kori. Te uz takas pretī nāk vietējā aborigēnu meitene. Saku: “Čau”, a šī man “You are welcome here!”. Nu ja velkoms, tad velkoms. Mežs gan, uzreiz teikšu, ir īsts raganu mežs, koki noauguši ar sūnām un izskatās visai padrūmi. Es vēlāk noskaidroju, ka tā nav nekāda sūnu un ķērpju invāzija, bet, ka augstajiem mežiem tas ir ok. Tā kā te ir nacionālais parks, tad koki netiek zāģēti, ja vien tie nepārkrīt pāri takai.

Uz meža takas rosība ir daudz lielāka nekā kalnā, pirmo sastopam dīvainu vīreli, pēc tam kāpjot lejā parādās arī selfijstiki. Vispār taka ir tīri tā neko, pats galvenais ir, ka nav jāraušas augšā visi tie 800 augstuma metri. Vietām redzamas labas vietas, kur hobitiem slēpties gadījumā, ja tos meklētu kāds nazguls, koku saknes vispār te ir dīvainas, vietām tās it kā no iekšpuses uzspridzinātas. Nospriežu, ka tas noteikti tā rodas, piedzimstot kivi. Vispār jau jauka meža taka ar putnu dziesmām.

Vienu brīdi gan idilli iztraucēja kāds skrienošs cilvēks, kurš piestāja un apjautājās, vai es neesot redzējis mobilo telefonu. Vispār jau es mobilo telefonu esmu redzējis, bet tikai savu. Tad atminējos, ka šis agrāk mums nāca pa taku pretī ar selfijstiku rokās. Tā kā, bērni, esiet uzmanīgi, neejiet mežā ar telefoniem, kas uzmontēti uz selfijstikiem. Pēc kāda laika viņš neko neatradis bēdīgs nāca atpakaļ. Varu derēt, ka kaut kur Te Anau ezera apkaimē posumi tagad iziet kārtējo kandijkreša līmeni.

Kad esam tikuši līdz ezeram, tad atklājas, ka takas sākumā uzraksts vēsta to, ka šeit ir kivi dzīves zona, un suņus te nekādā gadījumā nedrīkst vest. Mums tagad jāsēž Brod Bay pludmalē un jāgaida kuģītis, tā mūs aizvedīs pāri ezeram uz Te Anau. Šeit arī iepazīstos ar vietējo insektu. To sauc par Te Namu, tā ir tāda sīka mušiņa, kas te pilda oda funkcijas. Atšķirībā no oda viņa ir delikāta, nemaz nepamanīsi, ka iekož, toties pumpa pēc tam būs uz nedēļu. Šādām štellēm mums ir iepirkts mušu atbaidāmais līdzeklis. Lietojot gan atklājas, ka tas ir parasts aromātisko eļļu maisījums. Nerodas iespaids, ka īpaši palīdzētu, bet nu lietojam to, kas ir.

Kamēr gaidām un ēdam cepumus, var izklaidēties, vērojot ūdensslēpotājus un minēt, kura ir mūsu laiva. Kad piebrauc laiva, atklājas, ka ir viena problēma, kas vajā ūdenstransportus, kopš Mozus laikiem. Pasažieru ir vairāk nekā laivā vietu. Labi, ka mēs rindā esam ap vidu un tā ģimenes netika izšķirtas. Braukšanu ar laivu varēja baudīt sitot līdzi paņemtās mušas.

Tikuši atpakaļ mājiņā, pirmais iepazīstamies ar vietējo kaķi, tas ir mangotājs un tādēļ viņam nākas aiziet. Aizsūtam Maiju izlūkos pie moteļa īpašnieces, viņai jāuzzina, kur te ronami vislabākie fish and chips miestā. Maija atgriežas un paziņo Te Anau Dairy. Mēs to vietu zinām kopš vakardienas pastaigas. Sākotnējais plāns ir aizsūtīt kādu pakaļ, bet beigās aizejam visi. To, ka iestāde ir iecienīta vietējo vidū, var redzēt uzreiz. Mums priekšā rindā stāv vīrietis, kurš, ja skatās uz kūtsmēslu daudzumu uz apģērba, ir nupat pabeidzis brangu mēslu mēšanas sesiju. Latvijā šo pasākumu PVD aizvērtu jau nākamajā dienā, bet te nekā viss prīmā. Izveicam savu pasūtījumu līdzņemšanai un gaidām.

Gaidīt nākas ilgi, iepazīstamies ar nekustamā īpašuma cenām (dārgi), friziera pakalpojumu (ja vajag jāuzzvana un tad atnāks), to, ko ēd citi tūristi. Noskaidrojas arī, kādēļ pie minimāla cilvēku skata ir tik ilga gaidīšana, izrādās te cilvēki uzzvana, pasūta pa telefonu un tad atnāk pakaļ, kad gatavs. Nē, indiešus ar ričukiem un Wolt kastēm te neredzējām. Mēs bijām tik cītīgi gaidītāji, ka pavārs mūsu pasūtījumu mums pats iznesa ārā. Gājām uz mājām, līdz galam neaiznesām. Padevāmies Maijas spiedienam, kas apgalvoja, ka šis ēdamais ir jāēd ezera krastā. Manuprāt, tas nav prātīgi, beigās vienojamies par kompromisu – piknika galdiņu netālu no ezera. Jāatzīst, ja visu dienu esi vazājies uz kājām, tad fritēta pārtika ar cukurūdeni ir pašā laikā.

Tā kā līdz saulrietam vēl ir labs laiks, nolemjam aizbraukt uz vēl kādu ezeru – Manapouri. Tas nav tālu, ne ar ko īpašu tas no citiem ezeriem neatšķiras. Vazājamies pa pludmali, metam pīlītes, sitam mušas un runājamies. Ar laiku ievērojam, ka mums visu laiku līdzi nāk vietējā meitene. Beigās viņa neiztur un jautā, vai mēs gadījumā nerunājam latviski. Kas ir, tas ir, mēs nudien runājam latviski. Izrādās, ka viņa bērnībā dzīvojusi Liepājā, bet tad vecāki pārcēlušies uz Jaunzēlandi un viņa no valodas neko vairs neatceroties. Kad nu tas noskaidrots un saule norietējusi dodamies mājās, jo rīt mums plānā ir vēl agrāks rīts.

3. marts

Šorīt mums jāmostas dikti agri, ja skatās pēc Jaunzēlandes pulksteņa. Tā kā vēl īsti neesam adaptējušies, tad nekādas problēmas uzrausties uz sešiem pirms saullēkta nav. Uz fikso iekožam brokastis un dodamies uz Milfordsaundu (tā Milford Sounds rakstās lielajā atlantā). Steigai ir iemesls, ceļš uz šo nozīmīgo tūrisma vietu ir viens, tur ir kalnu serpentīni un viens vienvirziena tunelis. Vietu īpaši ir iecienījuši ķīniešu tūristi, taču viņi lielākoties brauc no Kvīnstaunas, tā kā, ja no rīta ilgi neguļ, tad var paspēt pirms lielās transporta plūsmas. Citādi var gadīties tā, ka jāsēž korķī. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ mēs esam tik čakli.

Arī šis brauciens ir ierindojams episko vidū. Pirmais iemesls ir migla saullēktā, kas virs zemes klājās interesantos slāņos, nu un, protams, saullēkts kalnos mums, līdzenumu iedzīvotājiem, vienmēr ir iespaidīgs. Jaunzēlandē atļautais braukšanas ātrums ārpus apdzīvotām vietām ir 100 km/h. Vienmēr fascinēja vietas, kur līkumaina kalna ceļa malā uzlikta zīme 100, gribēdams tur tik ātri nepabrauksi. Reizēm pirms asākiem līkumiem ir uzlikts rekomendējamais ātrums, ja tas ir virs 65, tad to varēs mierīgi izņemt arī ar +10 km/h, bet ja būs 15, tad labāk ievērot rekomendāciju.

Par laimi ceļa gabals ir visnotaļ gleznains, laiku pa laikam piestājam ceļa malā, lai apskatītos kalnus vai ielejas. Kaut kur te mums pēcpusdienā ir ieplānots pārgājiens uz vienu mazu kalnu ezeriņu. Līdz Homēra tunelim tiekam kā plānots, lielie tūristu autobusi ir, bet ļoti reti, tādēļ nekādas sēdēšanas satiksmē nav. Pats tunelis nav diez ko iespaidīgs un, izskatās, rakts ar ļoti mazu budžetu, te tiešām vieta pietiek tikai vienam autobusam. Var redzēt arī to, ka vietējiem kartogrāfiem un pirmatklājējiem ir noriebies katram strautam dot vārdu, tādēļ sāk parādīties zīmes ar nosaukumu, strauts 165 un viss.

Kad esam tikuši līdz Milfordsaundai, uzreiz ir skaidrs, kādēļ šī vieta ir populāra. Fjords apkopojumā ar kalniem nudien ir apskates vērts! Reizēm te gadā mēdzot nolīt pat 8 metri nokrišņu, bet šodien nav tā diena. Pie debesīm nav neviena mākoņa un lietu neviens nesola. Dodamies uz vietējo pasažieru ostu, lai tiktu pie biļetēm uz kuģīša. Arī tās mēs esam rezervējuši jau iepriekš, izvēloties pavisam necilu kuģīti Mitre peak. Galvenais iemesls šīs kompānijas izvēlei bija iespēja braukt agrāk no rīta un tieši mazais kuģītis, tas puslīdz 100% nodrošināja, ka te nebūs bara, bet individuāli ceļotāji. Labi, godīgi tas nozīmēja, ka te nebūs ķīniešu, neviens nebļaustīsies un būs salīdzinošs klusums. Kamēr dodamies uz piestātni, es atminos, ka esam aizmirsuši mušu eļļu un fotoaparātu, man nākas doties atpakaļ.

Pirms izbraukšanas mums vēl kāda pusstundiņa jānokvern. Te ir divas iespējas – sēdēt piestātnes uzgaidāmajā telpā, palasīties par Te namu, pašu Milfordsaundu un pašausmināties par atspirdzinošo dzērienu cenām vai arī iziet ārā uz piestātnes un konstatēt, ka ar kanalizācijas izvadi fjordā kaut kas īsti nav kārtībā.

Par pašu braucienu jau nemaz nav vērts rakstīt, tur man pietrūkst talanta, bet var saprast, kāpēc šī vieta skaitās viena no galvenajiem galamērķiem. Te ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs – smuks fjords, neskaitāmi ūdenskritumi ar varavīksnēm un bez, ronīši, kas laiskojas uz akmeņiem, kajaku braucēji, kas cenšas izvairīties no ķīļūdeņa, augsti kalni un saule. Lielāko brauciena daļu nostāvu kuģīša priekšgalā, baudot ainavu. Kad esam tikusi līdz Tasmana jūrai (Tasmans bija tāds slavens pētnieks, kura ekspedīcijas vienmēr pabrauca garām objektiem, tos neatklājot), balss no megafona, kas mums lasīja lekciju par interesantākajiem objektiem, pavēsta, ka te reizēm esot desmit metru augsti viļņi un kuģītis griežas apkārt. Te pie viena no ūdenskritumiem tiek piedāvāta atrakcija – kuģītis pabrauc zem ūdenskrituma un entuziasti, kas vēlas var palikt slapji no galvas līdz kājām, pārējie var sēdēt zem pārsegta klāja un caur stiklu novērot drošsiržus. No mūsu kuģa uz to parakstās tikai viens nepālietis, visu cieņu! Tā vietā, lai uzreiz pērtos atpakaļ uz Milfordsaundu, mēs pa ceļam izkāpjam zemūdens observatorijā, te mūsu plāns ir pētīt zivis.

Izkāpjam, bet pirms ekskursijas ir nedaudz jāuzgaida līdz atbrauc pārējie apmeklētāji, kad grupa savākta, mēs varam kāpt lejā iegremdētā betona būvē, kur pa logiem tiešām var pētīt zivis un koraļļus. Visa sāls ir tajā, ka te lielo nokrišņu dēļ ūdens no kalniem nes līdzi visādus tanīnus un citas krāsvielas, kas samazina gaismas caurlaidību. Tādēļ šeit dzīvojot radības, kuras parasti mīl apmesties pārdesmit metrus dziļāk. Ja godīgi, tad radību klāsts nav pārāk iespaidīgs, bet es jau ar neesmu nekāds ihtiologs, lai spētu dziļūdens zivis atšķirt no seklajām. Gids gan cenšas nezināšanu labot, bet cilvēki vairāk ir aizņemti ar zivju baidīšanu, nekā ar klausīšanos viņā. Galvenais, ko uzzinām, ir, ka šis patiesībā nav nekāds saunds, bet fjords, un ka melnais korallis patiesībā ir balts. Ar laiku zivju, jūras ežu, koraļļu un jūraszvaigžņu pētīšana apnīk un kāpjam atpakaļ uz pontona, uz kura visa šī uzparikte uzbūvēta. Tagad atliek gaidīt nākamo kuģi, kas mūs savāks un aizvedīs atpakaļ. Pirmais kuģis mūs atpakaļ neved, tie ir tik tādi, kas izlaiž ārā savējos, bet citus neņem, sagaidām nākamo un esam nonākuši Southern Discoveries ķīniešu paradīzē. Makaronu galdi jau ir novākti, bet vīri pie galdiem šiverē kā velni. Mēs nolienam vipzonā un tēlojam, ka tieši te arī mēs iederamies vislabāk.

Tikšana nost no kuģa nav nekāds joks – jāstāv rindā, pēc tam jāstāv rindā uz piestātnes un tad, lai tiktu prom no galvenās ēkas. Atpakaļceļā var izbaudīt nelielo sēdēšanu korķos, vilkšanos aiz autobusa un citas labas lietas. Pa ceļam piestājam pie neliela ūdenskrituma Chasm, te galveno problēmu sagādā parkošanās vietas atrašana, tā lai nesadusmotu autobusu vadītājus. Vietas maz, bet visi kā traki grib redzēt to ūdenskritumu, mūs ieskaitot. Patiesībā jau nekas īpašs nebija, ja nu atsvaidzinoša pastaiga pa ēnainu mežu.

Mūsu nākamais dienas objekts ir lake Marian taka, tā ir salīdzinoši īsa – četri kilometri uz vienu pusi un četri pa to pašu ceļu atpakaļ. Pirms tādā branga gājiena iekožam, izmētājam vietējā faunā persiku kauliņus un tad dodamies ceļā. Sākums ir daudzsološs, iekārtais tilts, kas spēj izturēt veselus desmit cilvēkus, bet šūpojas kā pendele jau no trijiem. Tad grantēts celiņš ar nelielu kāpumu aizved pie ūdenskrituma. Nu ūdenskritumam nav ne vainas un, ja esi slinkāks gājējs, tad te arī var droši mest mieru, pēc tam taka ieved galīgā čuhņā.

Atlikušie trīs kilometri līdz ezeram ir rāpšanās pa koku saknēm un akmeņiem uz augšu. Vienu brīdi lienot gar strautu acīmredzot nemaldos no takas, jo pēkšņi vairs nevar saprast, kur jāiet. Izvēlos mazākās pretestības ceļu. Un ko tu domājies, pēc pāris minūtēm uzduros ģimenītei, kura arī ir nomaldījusies, viens bērns ir nesamā vecumā, otrs jau pats uz savām kājām. Malači, nav ko teikt, pašam paliek kauns par to, ka esmu aizelsies. Ģimenes galva man atzīstas, ka esot nomaldījies no takas, jo vairs neredz apzīmējošos trijstūrus. Hmm, man visu laiku likās, ka tie trijstūri apzīmē posumu lamatas, nu ja tie apzīmē taku, tad jau tās atrašana kļūst triviāla. Lienu tik uz augšu, atrodu klajumiņu un tur taka, kas, salīdzinot ar džungļiem, izskatās pēc šosejas.

Neteikšu, ka man šī līšana pret kalnu pa saknēm dikti patiktu un tādēļ ceru, ka tas ezers nudien ir tā vērts un nebūšu pa velti pārpūlējis savu organismu. Arī laiciņš padevies silts un tādēļ svīstu uz pilnu klapi. Atvars vienu brīdi padodas vājumam un pretimnācējiem pajautā, cik vēl tālu, izrādās, ka ne pārāk.

Nu ezers ir kā parasts kalnu ezers uz Alpu šniti. Dzidrs, ūdens auksts un kalni smuki met atspulgus ūdenī. Tā kā ledāji nokusuši, tad ūdens tajā ir tik, cik ir, bet pēc appludinātās zāles var nojaust, ka līmenis ir visai mainīgs. Pasēžam, atvelkam elpu, uzēdam cepumus un baudām sava darba augļus. Es vēl nedaudz pažāvēju zeķes, nu lai neuzberztu tulznas. Vispār šajā ceļojumā man veicās, man kājām neviena pati neuzmetās. Kad esam visu apskatījušies, dodamies lejā. Salīdzinot ar augšupceļu, nokļūšana lejā ir visnotaļ vienkārša, galvenais nepaklupt un neievelties strautā.

Pēc šī pārgājiena nolemjam doties mājās, šodienai pietiks. Pa ceļam iebraucam jau pazīstamajā ēstuvē un pasūtam to pašu, ko vakar, vakariņām. Jāatzīst, ka sagaidīt ēdamo ir nedaudz grūtāk kā līst pret kalnu.

4. marts

Šodien mums ir laiks mainīt dzīves vietu, iekožam brokastis, sakraujam kastē pārtikas produktus, salādējām bagāžniekā savas somas un varam doties uz Kvīnstaunu. Pēc tam mums ieplānots ir pārbauciens uz Vanaku, kur paliksim pa nakti, un tādēļ nekādas lielās staigāšanas nav ieplānotas.

Brauciena laikā beidzot varam apskatīties visu, ko esam palaiduši garām šurpceļā. Ja prasītu man, es varētu saderēt, ka nekad neesam braukuši par šo ceļu. Vietām gan kaut kas atmiņā ir palicies, bet tie ir lauku laistāmie aparāti, un tie man tikpat labi varēja palikt galvā no ASV ceļojuma. Uz ceļa rīts ir sācies brangi – uz Milfordsaundu brauc ķīniešu autobusi viens pēc otra. Viskrutākajiem ir pat caurspīdīgi jumti, cerams, ka fotogrāfiju kvalitāte netiek izkropļota. Laiku pa laikam piestājam pie kādas kalnu malas, īsti jau viņas viena no otras neatšķiras, bet var izlocīt kājas un smukā ainavā iemalkot kolu. Pie reizes rezervējam arī autobusa biļeti rītdienai uz Rob Roy glacier, mūsu auto uz tā ceļa nedrīkst rādīties pēc līguma nosacījumiem. Pa ceļam arī paceļas jautājums, cik tai Kvīnstaunā īsti dzīvo cilvēki? Jāatzīst , ka man ir šoks, uzzinot, ka tur ir vien ap 16’000. Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik Talsos ziedu laikos! Patiesībā neskatoties uz to, ka Kvīnstauna līdz ceļojuma sākumam bija viena no piecām Jaunzēlandes pilsētām, kuras es tā uzreiz varēju atminēties, izrādās, ir mazpilsēta. Un pēc tā sanāk, ka tas mazais miests, kas rēgojas ezera pretējā krastā, nav vis kaut kāds ciematelis, bet pati Kvīnstauna!

Galvenais apskates objekts pa ceļam ir Devils staircase. Tur ir izbrīvēts vesels stāvlaukums, salikti akmeņi, uz kuriem fotografēties. Tā pat kā milfordsaunda kalnā es ne sitams nevarēju ieraudzīt lauvu, tā arī te es kalnos tās trepes nevaru ieraudzīt. Kalni kā kalni, lai kā neskatītos. Bet nu Velnu jau ar es nekad dabā neesmu redzējis un tamdēļ nezinu, kādas viņam būtu fizioloģiski piemērotas kāpnes. Visi pārējie gan demonoloģijā ir izglītotāki un tās nolāpītās trepes redz!

Iebraucot Kvīnstaunā mēs esam spiesti pasēdēt sastrēgumā, izskatās, ka tiltam pāri upei ir nodilusi sadalošo joslu krāsojums, tādēļ pāri var braukt tikai pa vienu pusi. Man gan ir aizdomas, ka Jaunzēlandes ceļu būvniekiem dikti patīk regulēt satiksmi, reizēm gadīsies, ka nekurienes vidū, vietā, kur nekas nenotiek, stāv vīriņš vai sieviete ar stopzīmi rokā. Domāju, ka tas ir kautkāds atbalsta modelis, iedod stopzīmi, konusus un ej uz ceļa!

Kad esam tikuši iekšā īstajā pilsētā, mūsu mērķis ir Kvīnstaunas Skyline. Tur ar gondolu varēs uzbraukt augšā kalnos un skatīties uz visu no augšas. Taču sākumā mums jāatrod vieta, kur noparkoties. Mazpilsētas ielas tūrisma plūsmu īsti netur un noparkoties nav kur. Tādēļ pirms došanās uz Jaunzēlandi mēs esam izprintējušu parkošanās gidu. Diemžēl gids mūs pieviļ, super krutā parkošanās vieta ir pilna, pārējās ar pilnas. Riņķojam pa pilsētu, aizbraucam pat pie gondolām, bet arī tur viss pilns. Viena vieta, kurā novietojam auto pēc rūpīgākas izpētes izrādās tāda, kurā mašīnas likt tomēr nevar. Braucam tālāk, tā kā meklējumi mūs atkal ved gar lielo stāvvietu, tur ieraugam, ka 1 vieta ir brīva, šaujam iekšā. Nezin, vai viņiem tur nav noklājusies sistēma, jo brīvo vietu tur ir daudz vairāk nekā viena. Noparkojamies, salasām līdzņemamās mantas (es atkal apkrāvos pārāk nopietni), iesmejam par vienu džipu, kurš testē savu akumulatoru spēku, spīdinādams gaismas.

Tā kā visu jau esam izbraukājuši, nav nekādas problēmas atrast vajadzīgo ceļu. Pie gondolu stacijas, divi vīri palūdz man viņus nofočēt uz saviem mauntinbaikiem. Tā te ir tāda izklaide – uzbrauc ar gondolu augšā un tad mauc lejā, vēl te var vizināties ar rodeli (ne īsti pa reni, bet tādu trasīti uz leju), lēkt ar gumiju un staigāt ar kājām (noteikti, ka uz rokām ar var, bet tas netika īpaši afišēts). Iestājamies rindā un tiekam pie biļetēm. Gondolas kā jau gondolas, iekšā tikt ir vienkārši – no sākuma tik jāatkaujas no fotogrāfes, kura dikti grib tevi nofotografēt. Cenas bildei pēc tam ir astronomiskas, nav jau ar nekāds joks, jo noteikti tās pērk viens no simts, pārējās nāks utilizēt. Šis manuprāt ir tāds pagātnes relikts, kas balstās vien uz ekskluzīvām tiesībām filmēt un fotografēt noteiktā vietā.

Brauciens augšā sākas normāli kā jau gondolai, bet tad kaut kur ap vidu viss pasākums apstājas. Pirmās piecas minūtes tas ir visai smieklīgi, pēc tam var sevi mierināt, lasot uz kabīnes sienas, ka reizēm tā gadās, ka Skyline apstājas un nākas pagaidīt. Rūpīga gondolas iekšpuses izpēte neliecina, ka nokrišana gadās bieži. Nedaudz iepriecina sprigtais vējiņš, kas reizēm brāzmās iešūpo gondolu. Arī, ja krīt lejā, apakšā ir smuka pļaviņa, pastāva, bet ir izredzes izdzīvot. Kad tas nu būtu apspriests, aparāts sāk darboties un uzvilcis mūsu gondolu virs klints, kur kritiens ir augstāks un bīstamāks un apstājas tur. Maija filozofē cik forši, ka mēs esam četri, jo tie nabagi, kas sēž vieni noteikti ir pārbijušies. Beidzot pasākums atsāk savu darbību un mēs laimīgi tiekam augšā. Tur Maija noskaidro, ka pie vainas ir bijis kāds velosipēds, kuru nav varējuši noķeksēt nost veselas 20 minūtes.

Mums tagad ir ieplānota lielā pastaiga, pašā stacijā var paēst kaut ko dārgu, bet pēc skata ne pārāk pievilcīgu, iepirkt suvenīrus un izmantot tualetes pakalpojumus. Mūsu pastaiga saucas Ben Lomond Track, taču mēs nudien negrasāmies to veikt visu, mēs tikai bišķi izmetīsim aplīti. Takas sākums mežā ir iespaidīgs, lai ar ir smuka un vējaina diena, te ir īsts tumšais mežs, priedes aug kā stabi un mežā valda puskrēsla. Varētu pat teikt, ka t-kreklā ir nedaudz auksti. Daudz jau neko nevar redzēt, vienkārša meža taka. Vienā vietā, gan tiekam izlaisti ārā saulītē izcirtumā, tur taciņa vestu tālāk un varētu iet kādas piecas stundas. Mums nav tik daudz laika, nedaudz pablandījušies pa izcirtumu (man likās, ka īstai ceļš ved tur), griežos riņķī un eju atpakaļ mežā. Tur var uzkulties augšā uz paraplānu palaišanas vietu, tāpat visu laiku ir jāuzmanās no downhill braucējiem. Mēs tā uzmanījāmies, ka neredzējām ne paraplānistu, ne riteņbraucēju. Dodamies atpakaļ uz gondolu staciju, padirnam un pavērojam Kvīnstaunu no augšas. Manuprāt, kalnu un ezeru apkopojumu pasaulē reti, kas var pārsist, ja nu augstāki kalni ar šļūdoņiem ūdenskritumiem un ezeriem.

Nospriežam braukt lejā un doties skatīties kivi. Lejā tiekam bez starpgadījumiem un dodamies uz blakus esošo putnu dārzu Kiwi Birdlife Park. Iesperamies iekšā un pie kases mums garantē redzēt kivi, pēc desmit minūtēm sākšoties to barošana. Taču cena ir pārāk iespaidīga- 55 Jaunzēlandes dolāru no sejas. It kā jau ar to biļeti var nākt skatīties kivi veselas trīs dienas, bet mums ir ieplānota vien kāda stunda. Nolemjam, ka tas nav tā vērts un dodamies prom. Tagad ir jautājums, vai ir vērts sperties uz pasaules otru malu, un noskopoties uz mazo jauko kivi barošanas biļeti? Un šī arī bija mūsu lielā iespēja redzēt to kivi!

Mēs tā vietā nolemjam doties uz centru, un ietaupīto kivi naudu noēst. Centrs ir tūristu pilns, ezermalas promenādē var noīrēt ātrlaivu, izbraukt ar kruīzu un aizbraukt uz Milfordsaundu. Mēs kustamies līdzi straumei un pētām piedāvājumu, braukt nekur netaisāmies bet uzēst gan varētu. Maķītis nekur tuvumā nav, taču uz vienas izkārtnes pamanām atpazīstamu vārdu – Burger. Šie ir Devils Burger, speramies vien iekšā. Vietu par īpaši tīru nenosauksi, taču neviens ar staļļa zābakiem priekšā nestāv, nolemjam palikt tepat. Pasūtām ēdienus, atrodam puslīdz tīru galdu, tur kādam ir bijis klikšķis uz dakšām – pa galdu izmētātas kādi pāris desmiti. Gaidām pasūtījum un vācam dakšiņas. Burgers nudien bija labs un kartupeļu frī porcija iespaidīga.

Paēduši dodamies atpakaļ uz mašīnu, es gan pa ceļam ieskrienu grāmatu bodē un nopērku grāmatu par Jaunzēlandes vēsturi. Lai ar vēsture viņiem nav diezko gara, grāmata ir visai bieza. Atrodam mašīnu un braucam uz Vanaka. Pirms tilta korķa nav, man gan ir aizdomas, ka šis ir pavisam cits tilts. Te sākas apkaimes vīna dārzi un tos visus var labi aplūkot piestājot pie Arrowpoint junction skatu laukuma. Te var nolūkoties uz ieleju no augšas, izvērtēt vietējo lauksaimniecību, veltīt pārdesmit minūtes cerībās sagaidīt kādu lidmašīnu, kas lido uz Kvīnstaunu (ja sagaida, tad skats noteikti ir labs), tapt vēja appūstam un nedaudz nosalt. Kad viss apskatīts, pa nelieliem serpentīniem dodamies tālāk, mēs esam izvēlējušies smukāko nevis ātrāko ceļu caur Cardrona. Ceļš ir tik smuks, ka viens pat ir ielicis savu mašīnu grāvī!

Pa ceļam uz Vanaku vienīgais apskates objekts ir krūšturu izstāde ceļa malā. Te visi piestāj, piestājam arī mēs. Vēl Ivaram liekam vest mūsu uz katra mazā miesta centru. Nezinu, vai tas ir kāds joks, bet, Ivaraprāt, centrs vienmēr ir mazs sānu celiņš ar miskasti.

Pirmais darbs Vanakā ir iečekošanās motelī. Šis ir no tiem, kur jāierodas laikus. Saimniece moteli izveidojusi kā tādu mazu ciematiņu šosejas malā, pāri pļavai var redzēt ezeru. Mūs iepazīstina ar velosipēdu un drēbju mazgāšanas pieejamību. Izstāsta, kur var dabūt vislabāko jēra gaļas cepeti. Parāda mājiņu, tā ir visnotaļ smuka. Iekārtojamies, salasām mazgājamās drēbes (mums pat ir nopirkts vešpulveris) ieliekam mazgāt. Ātri iekožam un dodamies uz bodi.

Veikalā viss notiek bez starpgadījumiem, tik vien kā gara rinda un Atvars iedomājies, ka te latviski neviens nesaprot, atļaujas paust savu izbrīnu skaļi par to, kurš tad uz bodi nāk ar basām kājām, pretī saņemot: “Un kas vainas!”.

Pavakariņojam, atklājam, ka motelī ir veseli divi TV kanāli, dodamies nelielā pastaigā uz ezeru. Šķiet, ka sestdien te sāksies lielie lauksaimnieku svētki, tiek būvēts gadatirgus, lopu izstādes vieta un kaut kādi stendi. Pie ezera gan viss ir mierīgi, atrodam autobusa pieturu, no kurienes mums rīt sāksies ekskursija, nedaudz pablandāmies un dodamies mājās. Pēc tam atklājam, ka veļas mazgātuvei tomēr ir darba laiks un tā līdz deviņiem no rīta būs slēgta. Tas nedaudz pamaitā priekšstatu par naktsmājām kopumā, bet ko darīt, tāda dzīve!

5. marts

Ceļamies pirms saullēkta, uz ātro iekožam brokastis, autobuss jau mūs negaidīs. Mūsu galamērķis ir Rob Roy ledājs. Šķiet, ka vakar atrastā autobusa pietura ir pareizā, jo tur ir veseli divi autobusi, tagad tik atliek saprast, kurš ir mūsējais. To ir visnotaļ viegli identificēt, jo busiņam ir uzraksts. Arī šeit neviens neprasa nekādus dokumentus, pasaki uzvārdu, šoferītis pārprasa, vai esam četras personas, atķeksē kaut ko savā sarakstā un saka, lai kāpj autobusā. Tādu kāpēju bez mums ir vēl kādi četri. Kad visi esam savākti, var doties ceļā.

Var just, ka autobuss savā ekspluatācijā ir daudz ko pieredzējis, nedaudz nodzīts, iekšējā apdare ar pamatīgi pabružāta. Toties šoferis baltā kreklā. Pa ceļam uz ledāju mēs savācam vēl cilvēkus. No tiem viskolorītākā ir viena austrāliete. Jābrīnās, ka viņas kājas vēl nes visu to lieko svaru, toties ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, kas nedaudz uztraucas par čūskām un zirnekļiem. Kad tiekam nost no asfalta, saprotam, kādēļ mūsu auto iznomātāji šo ceļu iekļāvuši aizliegto sarakstā. Šis ir ceļš, kas ved uz pāris nomaļām briežu, liellopu un aitu fermām. No asfalta te nav ne miņas, ir pamatīgi izdangāts grants ceļš. Katru reizi, kad, šķērsojot strautu, autobusa apakša velkas pa zemi šoferis atvainojas par slikto ceļa stāvokli. Vispār jau ja nebūtu to strautu, kas laiku pa laikam pārrāvuši ceļu, tad šī būtu tīri normāla Latvijas grantene. Trepe tāda, ka var izkustināt nierakmeņus, tagad ir arī skaidrs, kādēļ autobusa durvis var atvērt tikai piepaceļot.

Tā kā mums pa priekšu neviens nebrauc un pretējā kustība ir tik lēna (vietējie lauksaimnieki, kas savos pikapos pārvadā ganu suņus), ka putekļus rīt nenākas un var baudīt kalnu skatus, jo visu laiku braucam pa upes ieleju. Vietām tajos ieklīst pa aitu un govju baram. Pēc stundas un desmit minūtēm mēs esam sasnieguši pārgājiena sākuma stāvlaukumu. Te mūsu autobusa šoferis mūs noinstruē, galvenais ir nekur neievelties, iet prātīgi un trijos braucam atpakaļ. Ja savāksimies ātrāk, tad brauksim atpakaļ ātrāk. Tad neliels stāsts par vietējiem būvdarbiem, kurus mēs tagad redzam, te notiekot tualešu renovācija. Nākamreiz te varēs atpūsties ar komfortu.

Ceļa sākums nedaudz atgādina bērnības laukus, ceļš ir, bet govis to ir tā piedirsušas, ka jēgas no tā ceļa nav nekādas. Atliek vien cerēt, ka govju plānos nav ledāja apskate, un vēlāk taka uzlabosies. Atvars ar Initu izraujas priekšgalā, mēs ar Maiju klundurējam nopakaļus. Tiekam līdz pirmajam takas aprakstā minētajam punktam – iekārtajam tiltam. Skaidra lieta, ka te govis tālāk nebūs gājušas. Arī šī celtspēja ir tikai desmit cilvēki, bet par laimi mūs nav tik daudz, lai nāktos gaidīt. Pie tilta var izlasīt par cilvēku, kurš noslīcis upē. Ja tā paskatās, tad te noslīkt nudien daudz mākslas nevajag.

Nu šeit arī līdzenā pārgājiena taka beidzas, tālāk mēs piecus kilometrus rāpsimies kalnā. Kāpiens gan nav liels nieka piecsimts metri, bet tas kopumā, vietām sanāk nokāpt lejā un tad rāpties atpakaļ augšā. Te nu mēs visi paklīstam, kādam patīk apstāties un vērot putnus, es eju savā tempā. Nepaiet ne pusstunda kopš gājiena sākuma un var jau nedaudz paraudzīties uz upes ieleju no augšas. Te pat ir uzlikts soliņš, ja nu kādam savajag atpūtināt kājas. Nedaudz paskatāmies ainavu un speramies tālāk.

Taka ir labi uzturēta un tādēļ iemaukties iekšā Rob Roy strautā nav liela varbūtība. Izklaides, kas pieejamas, ir pavisam vienkāršas. Var vērot putniņus, tas nozīmē, ka jāapstājas un jāļauj tiem parādīties, stāvēšana nav manā stilā, tāpēc ar to es neaizraujos. Otra iespēja ir strauta vērošana, vietām var pat uzrāpties uz palielāka akmens. Ja esi īpaši nepacietīgs, tad var mēģināt caur koku galiem saskatīt ledāju. Es no pārējiem esmu atrāvies pamatīgi un kādas desmit minūtes pavedu sēžot izžuvuša strauta gultnē vērojot ūdenskritumu. Arī pašu ledāju var redzēt, bet ne pārāk daudz. Kā jau viss šai pasaulē, arī šī nomaļā vieta klimata pārmaiņu rezultātā ir nedaudz zaudējusi no sākotnējā. Ja tic bildēm, tad sākotnēji ledājs ir bijis daudz iespaidīgāks un nemaz nav aprobežojies ar to mazo strēmeli, kas redzama tagad. Jā, augšā tur vēl ir pamatīgs masīvs, bet nevar zināt, cik ilgi tas vēl izvilks.

 

Sagaidījis pārējos, varu doties uz pašu takas galapunktu. Skats no turienes paveras brīnišķīgs – ūdenskritums – ček, kalnu upe – ček, lieli akmeņi, kur pasēdēt, – ček, saulains laiks – ček un kalnu ainava – ček. Nedaudz iekožam, skatāmies un var teikt, ka viss tas kāpums tomēr bija to pūliņu vērts. Kad kājas atpūtinātas, man iešaujas doma, ka derētu tikt upei otrā pusē. Neesmu galīgi traks, jo zinu, ka parasti tās noslīkšanas tā sākas. Nokāpju lejā pie upes, nākas brist pa nelielu purviņu un izvairīties no īpaši ērkšķainiem augiem. Kad tieku līdz upei, saprotu, ka te pāri netikšu, velkos uz iztekas pusi cerībā, ka kaut kur akmeņi būs dikti veiksmīgi sakrituši.

Kad tieku līdz ielejas galam, kur tālāk vairs netiek, ja nav alpīnista iemaņu un aprīkojuma, saprotu, ka te bez riska pāri nekur netikšu. Apstājos lai papētītu akmeņus. Man bērnībā ir bija viens divmēnešu periods, kad vēlējos kļūt par ģeologu, bet ar to laiku ir par maz, lai kaut ko jēdzīgu varētu saprast no redzamajiem iežiem, nē, nu visādas vara un pirīta dzīslas jau te redzēt var. Ļaudis mēļo, ka te vēl atrodams arī zelts. Laukšpats gan te izskatās tīri smuki. Smiltīs var atrast arī zirnekļus, gan jau, ka tiem te ir, no kā pārtikt. Eju atpakaļ uz skatupunktu, tur ir rakstīts, ka kea papagaiļus barot nedrīkst. Nu mēs te nevienu neredzam! Savācam mantas un sākam kāpienu lejā.

Ceļš lejā ir daudz vieglāks, tik viegls, ka pāris reizes es gandrīz izmežģīju potīti. Nākas piestāt un pārsiet botas. Lejā gan kāpjam visi reizē, un šad tad pat skatāmies putnus. Sev par brīnumu sastopam arī austrālieti. Viņa takai izvēlējusies nepiemērotus apavus, un taisni vai brīnums, ka vēl nav sev neko izmežģījuši. Tagad uz takas ir liela rosība, ir jau pretkustība, laiku pa laikam nākas palaist kādu garām. Vēl interesantāki ir cilvēki, kas uzskata, ka kalnos ir vistīrākais ūdens pasaulē, tādi gudrinieki no tērcēm, kas sūcas ārā no melnzemes, pilda savas ūdens pudeles, var tikai viņiem novēlēt nesaķert vēdergraizes.

Tā kā lejā esam tikuši labu laiku pirms autobusa atiešanas, nolemjam paiet nedaudz pa citu taku. Šī taka ir ievērības cienīga ar to, ka te labi zēģelē vējš, kurš ieskrējies no kalnu galiem, reizēm brāzma labi uzpūš. Upes gultnē gulšņā govis, laiku pa laikam var pārlīst pāri žogam. Te gan cilvēki pārlīšanai ir uztaisījuši speciālas kāpnes. Pēc pāris kilometriem nolemjam, ka pietiks un dodamies uz autobusu. Nu jau es esmu nedaudz saulē apdullis un mani vairāk interesē pavēnis nekā cilvēki apkārt. To gan sarodas aizvien vairāk. Neskatoties uz savu nomaļo atrašanās vietu, šķiet, ka šī vieta ir varen populāra.

Visi vēl nav ieradušies un mēs piesēžam iekost un pagaidīt. Kam ir, tie notērē kendijkreša dzīvības, tad izlasām informatīvo materiālu un ejam uz autobusu. Austrāliete nolemj nosnausties pie puķudobes. Kad salienam autobusā, izrādās, ka tikai austrālietes trūkst, apstāstam šoferim, kur to meklēt un, skat, pēc brīža varam doties atpakaļceļā. Pats par sevi saprotams, ka mēs piestājam pie ceļmalas saldējuma tirgotavas, kura rīt klopēšoties ciet un beigs sezonu. Saldējums tiek taisīts uz vietas un garšo labi, bet nu būšu godīgs, man pēc šī gājiena labi garšotu jebkas!

Kad mūs autobusa pieturā izlaiž ārā, dodamies uz moteli nomazgāties un nedaudz atpūsties. Tur atklājam, ka mūsu veļu saimniece izlikusi žāvēties un vispār viss ir kārtībā. Tā kā plānā nekā nav, nolemju aiziet uz frizētavu. Domāts, darīts, te viss vienkārši – uzraksti uz tāfeles savu vārdu, sēdi un gaidi savu kārtu. Ja vēlies, var ņemt no ledusskapja alu un dzert. Vispār jau šis ir stilīgais Barberšops, kur gandrīz vai kauns nākt iekšā, lai palūgtu vien nodzīt matus uz nulli. Sēdēšana, izskatās, būs ilga, bet tad man noveicas. Nepaiet ne trīs minūtes, kā vienam no indiešiem, kuriem pienāk kārta vairs pēkšņi nav laika. Pārējie klienti kaut kur ganās, un es tieku uzreiz. Jāatzīmē, ka te matus nodzina ātri, profesionāli un lēti (lētāk nekā Rīgā). Šādu notikumu ielīksmots, dodos mājās, pa ceļam man telefons priecīgi pavēsta, ka esmu rezervējis galdiņu restorānā, izskatās, ka Maija ar’ nesēd mājās rokas klēpī salikusi.

Līdz vakariņām noslaistāmies un tad dodamies uz Wanaka Gourmet kitchen, tur pasūtam vietējo jēra pleca cepeti, visnotaļ garšīgs paēdiens un dodamies nelielā pastaigā.

Šodien ir pienācis laiks aiziet līdz Wanaka tree. Tas ir parasts koķelis, kas ieaudzis ūdenī. Vietējie tūrisma industrijas pārstāvji to ir izvēlējušies kā pilsētiņas simbolu. Tas koks, protams, ir apsēsts ar fotogrāfiem. Uz kvadrātmetru ir vismaz divi selfijstiki. Mēs, protams, pievienojamies. Kad koks nofotografēts, tad pa papeļu aleju dodamies atpakaļ. Eiropas koki te aug milzīgi, paskatoties nemaz nevar pateikt, ka tā ir tā pati mūsu papele vai vītols. Izskatās, ka pa nakti būs lietus.

6. marts

Sakravājam mantas un dodamies ceļā, šovakar mums jābūt Tekapo. Tekapo ir pilsētiņa ezera krastā, vispār jau Jaunzēlandē citādas pilsētiņas nemēdz būt, tās vienmēr ir kaut kādos krastos. Iesākumā gan aizbrauksim uz Jaunzēlandes augstāko kalnu Mount Cook vai Aoraki, kā to sauc vietējie. Viņš gan neaizvelk pat līdz četriem kilometriem, bet nu kā ir, tā ir.

Līdz turienei brauciens ir brangs – 209 kilometri. Pa nakti tiešām ir lijis, patiesību sakot, es to pat dzirdēju, un debesis ir nomākušās. Kaut kas tāds uz šīs salas mums gadās pirmo reizi, visu laiku mums spīdēja saule un nu, še tev, mākoņi! Skaidrs, ka jādodas tālāk! Līdz Kuka kalnam mēs pārāk daudz neizklaidējamies. Diena drūma un vējaina. Braucot cauri Lindis Pass piestājam pie Culden Hill summit. Piestājam tā, ka nākas vilkties veselus četrsimts metrus atpakaļ, lai tiktu tā pakalna virsotnē. Skats ir jauks, bet dramatiski padrūms. Ir cerība, ka viss šis ir tikai šaipus kalniem un otrā pusē mākoņi vēl nav tikuši.

Nākamā pietura ir Pukaki ezers. Tur ir viena tāda vieta, kura tiek attēlota visos Jaunzēlandes ceļvežos – ezers un Kuka kalns. Mēs ar’ gribam to skatu redzēt. Prognoze bija patiesa – otrpus kalniem mākoņi vēl nav atnākuši, taču saule tik sparīgi tvaicē ārā ezera ūdeni, ka viss ir nelielā dūmakā, tādēļ kalns mums nav smuki balts uz zila fona, bet kaut kas baltāks uz pabaltas dūmakas fona. Protams, ar optisko palielinājumu kaut ko izspiest no tā skata varētu, bet reizēm jau ir jāskatās ar acīm vien. Mēs pat neesam apstājušies īstajā stāvlaukumā, tas ir vēl kādus desmit kilometrus tālāk, toties šeit ir tualete. Nav jau tā, ka neko nefotografēju, es beidzot esmu atminējies uzlādēt fotoaparāta bateriju un nu varu knipsēt uz nebēdu.

Mūsu nākošais dienas plāns ir Hooker Valley track. Pirmais uzdevums ir atrast vietu, kur noparkoties. Mums paveicas un šo problēmu atrisinām visnotaļ veiksmīgi. Tad domājam, cik daudz ēdamo un dzeramo stiept līdzi. Pastaigu taka nav diez ko gara – nieka pieci kilometri uz vienu pusi un lielākoties pa līdzenu virsmu un labi koptu ceļu. Vienīgais mīnuss ir tas, ka visu laiku jāiet saulē, bet nedaudz ūdens un cepure te var līdzēt. UV indekss te viņiem ir augsts un tādēļ ir vēlams iesmērēties ar pretiedeguma krēmu, es to nedarīju pārāk cītīgi un tādēļ iedzīvojos nelielos kakla pakauša ādas apdegumos.

Takas sākums ved garām nopietnam tualešu kompleksam, pēc tam seko atzars, kas ved uz bojā gājušo alpīnistu memoriālu. Lai ar’ Kuka kalns nav pārāk augsts, tur kāpjot vasarā galu var ņemt visai viegli. Ledājs kūstot nav mierīgs un vienmēr kaut kas var uzgāzties virsū. Mēs ar Atvaru uzlienam pie piemiņas vietas, papētām, Maija ar Initu pa to laiku dodas tālāk, mēs viņas panāksim gandrīz pie takas galapunkta.

Pēc tam, protams, ir jāpiestāj un jāpalūkojas uz Millera ezeru, tas gan, gudri runājot, ir ledāja ezers, te visi viņi ir tādi, tikai te ledājs jau sen ir izkusis un vairs nav redzams. Ap šo vietu es pirmo reizi izdzirdu ledāja sabrukšanas skaņu, tāds kā šāviena troksnis. Vienīgais mīnuss – dzirdēt var, bet redzēt nevar. Jo kad līdz mums atnāk skaņa, viss jau sen ir beidzies, un var lūrēt, ja nu gadījumā kaut kur var redzēt putekļu vai miglas mākonīti.

Taka ir populāra, uz nevienas citas takas mēs tik daudz cilvēkus neredzējām. Ķīnieši te brauc autobusos un laiku pa laikam var redzēt kādus pamatīgi notuntulējušos cilvēkus, kuri dodas pārgājienā pufaikās uz biezās cepurēs. Es nudien nezinu, kā viņi paši neņem galu no karstuma dūriena, man jau t-kreklā vairāk zūd ūdens, nekā es spēju izdzert. Takas papildus izklaide ir iekārtie tilti, oficiāli runā par diviem, bet te ir vēl daudzi un dažādi neoficiālie tiltiņi. Var jau runāt par alpu kalnu pļavām, burvīgiem dabas skatiem, domāt par to, kas te darās ziemā un slavināt savu apņēmību līdz šai pasaules malai aizkulties, bet īsumā šo taku ir vērts apmeklēt.

Takas galā ir piknika vieta, kas vārda tiešā nozīmē ir apsēsta, un Hooker lake. Mēs nolemjam ņemt priekšzīmi no vairuma un ar dodamies piknikot uz ezera akmeņiem. Vispār jau labu vietu te nav grūti atrast, piesēdi un vari skatīties uz ledāju. Tas gan nav cēli zilā krāsā, bet izskatās kā dubļos izvārtīts ledus pikucis. Apņēmīgākie pat dodas nopeldēties, mēs tik apņēmīgi neesam, kur nu vēl rādīt pliku krānu Kuka kalnam. Ezerā ir arī pāris aisbergi, nu tādi atlūzuši ledus gabali, tie lēnām kūst un lielākoties ir noenkurojušies uz ezera akmeņiem. Ķīnieši ir īpaši šiverīgi (nu ne tik manīgi kā tie, kas cenšas pačurāt aiz lielākiem akmeņiem), viņi nes katlus ar kaut ko un gremdē ezerā, pilnīgi izraisa interesi, ko viņi tur īsti dara. Promejot nogāju gar viņiem, izrādās, būdami praktiski cilvēki, šie katlā salādējuši ūdenspudeles, kuras dzesē ezera ūdenī. Blakus sēdošais induss savu sievieti fotografē kopā ar aizkostu sviestmaizi, kuru viņš pats tur rokā, tas laikam kaut kāds fetišs.

Pasēdējuši dodamies atpakaļ, arī uz šo pusi skati ir smuki, eju savā tempā, tas nozīmē viens pats un ātri. Šur tur piestāju un paskatos dabas skatus, beigās pagaidu pārējos pirms pašas takas beigām. Uz takas sadzirdu arī dažus latviešus, bet ar viņiem nesveicinos, tas tik vēl trūka!

Pēc šāda pārgājiena nolemju aiziet apmeklēt vietējās labiercības, tāda ideja nav man vienam un ir jāstāv rindā, it kā šī būtu kaut kāda sieviešu tualete! Labi, ka rindā stāvētāji ir jautri ļaudis. Nākamais ceļa punkts ir tepat esošais Kuka miests, mums mašīnā uz beigām iet degviela un nevar zināt, vai līdz Tekapo mēs vispār tiksim. Tālu jau nav, bet ja būs, tad līdz ar nagiem. Nu un man vēl ir ideja, ka vajag nopirkt kādu grāmatu par vietējo alpīnismu. Degvielu neatradām, toties parkojoties varējām izbaudīt kāda onkulīša neaptēstību un nespēju prognozēt savas autovadītāja spējas. Kad beidzot mašīna novietota, es pamanos sadurties uz kāda vietējā auga, tam draņķim adatas kā naglas. Toties visi pūliņi tiek atalgoti ar saldējuma ēšanu. Arī grāmatas tur bija, bet tādā cenā, ka drošības pēc pārbaudīju vai lapas nav no zelta, vai varbūt tās izgatavotas izmantojot ieceļotāju oriģinālo kanoe koksni.

Ēdot saldējumu nospriežam, ka lai kā tur nebūtu ar to degvielu, uz Tasmana ezeru ar’ vajadzētu aizbraukt, tas ir tepat blakus un tie desmit kilometri neko daudz neizmainīs. Aizbraucam līdz stāvlaukumam, pariņķojam vietas meklējumos un mums paveicas. Lai tiktu līdz ezeram ir dažas opcijas – var no stāvvietas aizvilkties līdz pašam ezeram, var uzrausties kalnā un noraudzīties uz visu no augšas. Mēs izvēlamies kāpt. Kāpiens nav garš, tikai ar laiku trepes piegriežas. Aptuveni kāpiena vidū var piestāt un uzmest aci mazākiem ezeriem, izlasīt aprakstu, kā atšķirt ledāju ūdeni no lietusūdens un tad iet līdz augšai.

Augšā vējš zēģelē uz nebēdu, reizēm šķiet, ka jāuzmanās, lai nenopūstu lejā no klints. Arī šeit ledāja labie laiki ir pagājuši. Divdesmitā gadsimta sākumā te nemaz ezera nebija, bija viens liels ledus masīvs. Tagad ledus mēle ir atkāpusies un sarukusi līdz mazai strēmelei. Šie ledāji tādi esot, ātri augot un tikpat ātri pazūdot, taču trends līdz šim ir negatīvs. Kad nu viss apskatīts, braucam uz Tekapo.

Pa ceļam vienīgā izklaide ir Maijas kaitināšana, mēs ar Atvaru nopietni apspriežam ko darīt, ja degviela beigsies un paliksim uz ceļa. Bākā ar jau mirkšķina sarkanais indikators. Maija piedāvā braukt atpakaļ uz Twizel un pildīties tur, mēs atsakām. Piestājam pie Pukaki, un godīgi jāsaka, es saulē esmu tā apcepies, ka mani pat pārāk neinteresē kāpšana ārā no mašīnas. Jo tad jāvelk kājās botas, bet man tepat ir labi.

Līdz Tekapo tomēr aizbraucam un vispār jau visām mašīnām ir bākas rezerve, tā kā satraukumam nebija pamata, ja nu kas mums iebraucot benzīntankā vēl bija astoņu kilometru rezerve. Uzpildāmies un dodamies uz moteli, te mums ir rezervēts numuriņš. Iečekojamies ātri, braucam uz saviem apartamentiem, pie mājas tusē kaut kāds antīko automobiļu klubs, un viņi grib, lai mēs savu vāģi parkojam citā vietā, jo, redz, tā jau esot aizņemta. Vai tad žēl – pārparkojamies, izceļam mantas. Es nolemju iet izpeldēties ezerā, Atvars nospriež, ka viņam tas nav vajadzīgs. Ūdens izskatās visnotaļ vilinoši un kad pa akmeņaino pludmali esmu aizkūlies līdz krastam, saprotu, ka te ūdens ir kaut kur ap desmit grādiem. Varonīgie iebrienu (man auksts ūdens nepatīk), nedaudz papeldu, pabāžu galvu zem ūdens, lai skaitās un fiksi tinos ārā. Maija ar Initu tikai pabradājas.

Šovakar būs jātaisa vakariņas pašiem, tādēļ nolemjam aizbraukt līdz bodei un nopirkt ko ēdamu. Pēc garām diskusijām izšķiramies par ravioli. Pie reizes apmeklējam arī suvenīru bodi un nu jau var šo to nopirkt. Šī vakara pēdējā izklaide ir Tekapo springs apmeklējums. Te termālā ūdens baseini mums vismaz garantēs siltu ūdeni. Mēs gan ierodamies divas stundas pirms slēgšanas, mani apkāš mantu glabāšanas skapis, taču kopā ar personālu šo lietu atrisinām. Dirnam baseinos gandrīz līdz pēdējam un tad dodamies mājās gatavot vakariņas. Ravioli bijām nopirkuši par daudz un tādēļ sanāca neliela pārēšanās.

Visiem logiem te priekšā ir kukaiņus aizturošs siets un tūristiem te ir izlikts speciāls paziņojums, ka, lai ar kukaiņi naktī izskatoties episki lieli un šausmīgi, lai nebaidoties, tie neesot kaitīgi. Jāatzīst, ka kodes un cikādes te tiešām ir uz steroīdiem un tiešām izskatās pabaisi.

7. marts

Šodienas plānā ir tikt no Tekapo līdz Hokitikai un tas nav mazs gabals. Pēc būtības mums ir jāperas uz rietumu krastu, tehniski jau Tekapo nav tālu no tā, bet tā kā priekšā ir kalni un visā salā ir vien pāris ceļi, pa kuriem var tikt tiem pāri, tad gabals sanāk uz piecsimts kilometriem, no kuriem vismaz simts būs pa kalnu serpentīniem.

Iekožam brokastis, brokastu pagatavošana jau ir atstrādāts pasākums. Katrs zina, kas viņam jāgatavo, galvenais, lai pietiktu olas un bekona. Nedaudz sagriežam līdzi uzkožamos, ja nu pa ceļam sagribēsies ēst. Savācam mantas un braucam uz pirmo apskates objektu – Peel forest park. Šeit mums ir iespēja apskatīties kokus, kādi nekur citur vairs nav redzami. Kokiem nosaukumi – tōtara, kahikatea (baltā priede) un mataī (melnā priede) ir diezgan interesanti. Arī līdzība priedēm ir visnotaļ nosacīta. Pastaiga nav gara vien kāda pusstunda, taču mežs nudien ir savdabīgs, papardes, kokveida papardes, iepriekš nosauktie koki dominē ar savu milzīgumu, pilns ar visādiem putneļiem, un pamežs, kas sastāv no visādiem kāpuka, kōtukutuku, pōkākā, ti kōuka un kōwhai. Labi, ka es esmu pieredzējis dendrologs un dienvidu pusložu salu flora ir mana sirdslieta!

Tas, ko viņi te reklamē kā milzu koku, patiešām ir milzīgs, teikšu vēl vairāk – tik brangu koku man vēl nav nācies redzēt, tā ir viena branga kahikatea! Pirms mums te ir atnākusi viena ģimenīte, tad, lūk, viņi devās kokam apkārt un mēs viņus vairs neredzējām. Vispār jau tie lielie koki ir interesanti, viņi ir ekosistēma pati par sevi, putneļi, parazīti un tūristi visi kaut ko dara, dod un ņem. Nospriežam, ka ar šo taku mums ir pa īsu un dodamies uz nākamo, tā ir nedaudz grūtāka, nākas rāpties pret kalnu, taču mežs ir tas pats. Putni gan te ir skaļāki un cilvēku mazāk. Daudz gan te neejam – vienu kilometru uz priekšu un tad atpakaļ, viss šis pasākums ir tikai, lai izkustinātu kājas, jo šodien mums tomēr sanāks daudz sēdēt.

Pēc mežu apskatīšanas braucam tālāk, mūsu nākošais apskates punkts ir Mount Hutt, tur mums ir ieplānots neliels pārgājiens, kas ļaus apskatīt Rakaia upi. Piebraukuši pie stāvlaukuma ar skatu uz upes ieleju kaut kā saprotam, ka nemaz tā staigāt negribas, pūš nopietns vējš, tuvojas ciklons un te viss no augšas tāpat ir diezgan labi redzams. Es gan nedaudz paeju pārsimts metru tālāk, un pārdesmit metrus augstāk, tur skats ir vēl labāks, bet neviens man neseko. Šie pa to laiku uzrīko eksprespikniku, knapi uz sieru vēl paspēju!

Braucot tālāk pa lauksaimniecības apgabalu uz kalnu pāreju un, neskatoties uz to, ka nupat jau tika ēsts, kādā mazā miestiņā Šefīldā mums pēkšņi liekas laba doma piestāt un nogaršot Jaunzēlandes pīrāgus. Man tā pīrāgu padarīšana vienmēr ir likusies interesanta, sevišķi brīžos, kad lasi grāmatās kā galvenie varoņi tiesā nost pīrāgus. Tādēļ ideja noprovēt pašam šķiet vilinoša un te ceļa malā melns uz balta rakstīts – labākie pīrāgi visā valstī! Noparkojamies un speramies iekšā, nolemju paņemt visbrangāko, kas viņiem te ir – nieru un steiku pīrāgu, kafiju un vēl kūciņu pa virsu. Teikšu kā ir, to pīrāgu ēst var, bet gatavotājiem tās nieres pirms iecepšanas tomēr nāktos pamatīgāk izmērcēt, lai nebūtu jūtama kūts smaka. Arī tā melnā ķite gaļas gabaliem pa vidu bija ar diezgan interesantu garšu. Ēst varēja, un ja no bērnības pierod, tad jau noteikti pat var iegaršoties. Pārējo attiecības ar pīrāgu varētu saukt par atturīgām. Atvars, apēdis pusi, paziņoja, ka tas neesot ēdams. Katram jau ir tiesības uz viedokli. Maija un Inita ar’ savus nepievārēja. Ko lai saka – tie nav nekādi sklandrauši!

Kad nu esam iestiprinājušies vai sagandējuši dūšu, kā nu kuram, dodamies uz priekšu. Pie vietas, kas saucas Castle hill, ieraugām interesantus akmens veidojumus un nolemjam doties pārgājienā. Te beidzot var uzvilkt vējjaku, jo vējš pūš kā traks. Akmeņiem, protams, ir liela nozīme maoru vēsturē, kad šie devušies pārgājienos, tā ir bijusi vieta, kur šie reizēm patvērušies no laika apstākļiem. Sīki un pamatīgi aprakstīts, ka tas ir mākslīgs veidojums, velni un milži te neesot strādājuši. Pastaigu vieta gan ir ļoti smuka, var uzrāpties uz akmens kraujas malā un pētīt citus akmeņus vai vērst savu skatu uz autostāvvietu (mums tur vējš gandrīz no bagāžnieka nospēra no Latvijas vestu Elkor maisiņu – daļu dzimtenes!). Ja arī vietējie te uz akmeņiem ar būtu kaut ko skrāpējuši, tad tagad pēc moderno tūristu vārdiem to vairs redzēt nevar. Paklaiņojam pa akmens labirintu, nospriežam uz nākamo neiet, jo tur jākāpj uz augšu un ejam atpakaļ.

Tālāk sākas pārbrauciens pa Arthur’s Pass ceļu ar serpentīna elementiem – atļautais ātrums simts. Reizēm paveicas un var braukt salīdzinoši taisni milzīgas upes ielejas malā. Diezgan mežonīgs apgabals, apdzīvotu vietu praktiski nav, pat govis neredz. Kā par brīnumu te ir izbūvēts arī dzelzceļš. Kur viņi atraduši vietu tam, reizēm nemaz īsti nevar saprast. Savai nākamajai pastaigu vietai Devils Punchbowl Waterfall pie Arthur’s Pass Village mēs pamanāmies pabraukt garām. Uz šaurā kalnu ceļa apgriešanās nav nekāda joka lieta, sevišķi, ja priekšā braucošajam auto ir tāda pati doma, bet nedaudz pietrūkst dūšas. Stāvlaukumā, izkāpjot ārā, mūs sagaida bungu rīboņa, šķiet, ka ceļmalas motelī ir iemetinājušies visu laiku vissliktāko pašdarbnieku ansamblis. Nopietni vīri mēģina izvilināt no štrumentiem mūziku, bet tā, maita, nenāk! Rīboņas pavadībā dodamies uz ūdenskritumu. Te beidzot pirmo reizi Jaunzēlandē piedzīvoju lietu. Tagad tā ir tikai pilināšana. Šī vieta vēl ir slavena ar to, ka tepat kaut kur atrodama ūdenšķirtne uz Rietumkrastu, un Rietumkrastā jau ir pavisam cits klimats.

Pati taka līdz ūdenskritumam ir pārsimts metru augsts kāpums, kura gaitā laiku pa laikam pie informācijas plāksnītēm var palasīties, par to, ka tagad jau nekas nekaiš, grantēti ceļi un trepītes. Bet savulaik pirmajiem ceļotājiem te ir bijis jāatstāj zirgs un jālien pāri klintīm pašam saviem spēkiem pa mežu. Nu ja paskatās uz to mežu un klintīm, var saprast, ka tā nav bijusi nekāda joka lieta un visu cieņu Arthur’s pass atklājējiem! Pats ūdenskritums ir okei, bet nekas īpašs, velnu tur neredzējām.

Braucot tālāk paskrienam garām Otira viaduktam, vietējam inženierbūves sasniegumam un kļūdu labojam piestājot Otira Gorge Rock Shelter Lookout. Šo ceļu ir atklājis pats Edinburgas hercogs 1990. gadā. Bet pūš tāds vējš un līst lietus, ka īsti negribas ilgi uzkavēties. Nedaudz gan paskatāmies, kā kokvedējs knapi lien kalnā ar pilnu kravu.

Līdz Hokitikai vairs nekur nepiestājam, pat tad, kad vajadzētu nobildēt ceļazīmes, kur uz autoceļa apļa vidū ir iezīmētas to šķērsojošas vilciena sliedes. Laiks ir kļuvis pretīgs, diena sanākusi gara un nav nekādas vēlmes līst ārā no mašīnas. Hokitikā mēs apmetamies ceļmalas hotelī, sastādām iepirkumu sarakstu un braucam uz bodi. Maija jūtoties apslimusi, mēs viņu atstājam mājās. Pēc iepirkšanās nospriežam aiziet uz jūru, pēc skata tā ir tepat blakus. Ejot uz jūru es nedaudz nožēloju, ka man mugurā ir tikai krekls un šorti, uznāk īsts lietus un es salīstu slapjš.

Vakariņās cepam desiņas ar kartupeļu frī (Atvars ir beidzot atradis ko ēdamu un laiks kopš sardelēm ir pagājis pietiekoši ilgs, lai varētu būt drosme pamēģināt).

8. marts

Rīts Hokitikā ar’ ir visnotaļ nomācies, brokastīs nokopjam vakardienas salātus, klāt piekožam maizi ar sieru. Te maize ir normāla tostermaize un tāda maize, kas pirms iekšā dabūšanas jātosterē. Mēs cenšamies izvēlēties pirmā veida maizi, lai nav jāmokās. Pirmais darbs ir uzpildīt mašīnā degvielu, arī vakar mēs atbraucām ar tukšu bāku. Tankošanās procesa laikā kā jauks bonuss ir Mount Cook, kas laiku pa laikam redzams starp mākoņiem (nez vai tiešām tas ir viņš?).

Šodienas grafiks mums ir visnotaļ saspringts – pirmais – jāpaspēj uz Pankūku klintīm. Tās atrodas Punakaiki tuvumā un izskatās tieši tā, kā sauc. Tās ir kaļķakmens plāksnes, kas uzliktas viena uz otras kā lielas pankūkas. Pa ceļam uz turieni sēžam astē vienam smagajam auto, kas ved akmeņus, auto ir ļoti apzinīgs un visur cenšas ievērot atļauto ātrumu. Pankūku klintis neko nemaksā, noparkojies un staigā, cik grib. Mēs to arī darām, te ir smuki asfaltēti celiņi, kas pieved pie kraujas jūras malā, tās smuki norobežotas, lai kāds neiekrīt iekšā un tad var pētīt. Ja skatās uz jūras pusi, tad pankūku akmeņus un viļņu izgrauztas alas, pa kurām smuki skalojas ūdens, ja uz iekšzemes pusi, tad savvaļas linus. Vietas apmeklējums mums paņem kādu pusstundu, varētu jau viļņus skatīties bezgalīgi, bet mūsu nākošais ceļojuma mērķis ir fiksēts laikā un uz turieni vēl jāpaspēj. Te Ananui alās netālu no Čārlstonas mūs gaida Glowworms.

Ja 1867. gadā kādam Jaunzēlandē prasītu, kur ir visperspektīvākā dzīvesvieta, tev atbildētu Čārlstona, tad te dzīvoja no 30’000 – 100’000 iedzīvotājiem. Te bija viss – hoteļi, prieka mājas, veikali un bankas. Zelts beidzās un nu te ir vien pārdesmit iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar tūristu ekskursijām. Firmu sauc Underworld Adventure Centre, cik noprotu, tā te ir ieguvusi monopolu uz pasaulē labāko spīdtārpu alu. Savu tūri mēs rezervējām jau pērngad, jo var gadīties, ka tu atbrauc un busiņš jau pilns. Sākumā iepazīstamies ar saimnieku, tāds jauks onkulītis, šo to par Latviju dzirdējis ir. Uzprasu jautājumu, kas mani nomāc no vakardienas, vai brilles var paturēt uz acīm. Viņš atbild, ka var. Ļoti labi, citādāk man visā tai plostošanā pa alām nav jēgas līst, es ar savu redzi pat glovormus neredzēšu.

Sagaidām pārējos grupas dalībniekus, atstājam mantas, makus un telefonus mašīnā. Atslēgu atdodam saimniekam un paši dodamies vilkt hidrotērpus. Nu ar tiem hidrotērpiem ir kā loterijā, visi ir nedaudz panēsāti, mani jakai kāds jau ir pārspiedis šuvi (teiksim, ka ar vēdera presi), eju apmainīt. Kad esam saģērbušies izrādās, ka Inita ir tikusi pie pilnīgi jauna tērpa, pārējiem ir dažāda vecuma pakāpes. Pirms ekskursijas sākuma nākas vēl kādas desmit minūtes pagaidīt. Jāsaka ka pie 20+ grādiem tas nav pārāk komfortabli.

Pēc tam seko brauciens ar busiņu līdz džungļu vilcienam. Kamēr mūsu gide nodarbojas ar sastāva komplektēšanu, pie mums pielido te namu bariņš un sāk savu melno darbu. Labi, ka viņām nav daudz vietas, kur iedzelt, un tādēļ tieku cauri ar mazām asinīm. Vilcieniņš ir īsts mazbānītis, lēnā garā braucam cauri mežam uz alas pusi, īsts oldskūls. Kad ierodamies galastacijā, mums priekšā ir vēl viena lokomotīvīte. Mūsu gide tagad nodarbojas ar mūžveco dzelzceļa stacijas un vagonu pārbīdīšanas problēmu. Pagaidām, līdz viss kārtībā un tad dodamies uz alu.

Pa ceļam nākas izkāpt nedaudz pāri simts pakāpieniem ar piepūstu kameru hidrotērpā. Man jau šķiet, ka vēl nedaudz un es izcepšos, taču par laimi esam pie alas ieejas. Te mums ļauj ieslēgt lukturīšus, iesaka nenovirzīties no ar striķiem ierobežotās takas, piekodina nelauzt ne stalaktītus, ne stalagmītus. Dodamies iekšā, ala nav renovēta, tādēļ ejam pa to, kāda nu tā ir, bez trepēm un bez dēļu grīdas. Ja ir būts lielajās alās, tad te īsti nav tas, viņa pat atklāta ir salīdzinoši nesen. Netālu no ieejas var redzēt iegruvumu, tas gan noticis pirms desmittūkstoš gadiem, mūs mierina, ka nekāda riska nav. Tad seko nedaudz stalaktītu un stalagmītu, tradicionālā pasēdēšana tumsā. Labi, ka alā ir pavēsi un vairs nav tik karsti. Pirms pašas plostošanas mums beidzot parāda spīdtārpus tuvumā, tie tiešām ir tārpi un ar savu gaismu pievilina muļķa mušas un sienāžus.

Beidzot esam atstiepuši savas kameras līdz upītes sākumam pazemē. Upīti, starp citu, sauc Nīla un plostošana var sākties. No sākuma visi tiekam saķēdēti virknē ar kājas paduses sistēmu. Patiesībā dikti labs laifhaks. Un tad, izslēguši lukturīšus, lēni varam dreifēt pa straumi. Ja godīgi es nebiju gaidījis, ka tā spīdtārpu padarīšana izskatīsies tik smuki. Tādas zilas zvaigznītes tumsā un tu guli uz muguras un lēnām slīdi tām visām garām. Laikam jau visiem patika, jo neviens netarkšķēja, bet baudīja skatu. Ja sanāk, iesaku aizbraukt. Viņiem bonusā vēl ir tas, ka gids visu piedzīvojumu safočē un tad vari bildes netā savākt par baltu velti.

Kad esam tikuši ārā no alas, mums vēl seko plostošana pa Nīlu. Labi, ka pa nakti ir lijis lietus, tādēļ virs akmeņiem vēl ir ūdens un nav jābaidās apdauzīties. Te mums atkal tiek dotas instrukcijas, kā izturēties straumē, kā nepārdurt kameru uz kokiem. Gide laikam nolemj, ka esam kaut kādi ģēniju un stāsta mums, ko kurš viņas rokas signāls nozīmēšot. Patiesībā mēs visi maucām lejā pa krācēm un ja tur kāds arī rādīja zīmes lēnāk un apstāties, tad man tas diemžēl gāja secen. Tā pa īstam no akmens atrāvos vien vienu reizi, toties pozitīvas emocijas ieguvu pārpārēm.

Atpakaļceļā vilcieniņā novilku jaku, jo karstums vairs nebija izturams, to, protams, izmantoja te namu, bet tas bija tā vērts. Tikuši atpakaļ starta punktā, pārģērbjamies un dodamies tālāk.

Tagad mums pa Jaunzēlandes Dienvidu salas piekrasti jābrauc līdz Karamea, mūsu naktsmājas ir Last Resort Karamea. Maija tur jau reiz ir bijusi un viņa cer, ka mums ar’ tur patiks. Pa ceļam mēs aizbraucam garām roņu un vaļu apskates vietām, bet nekur nepiestājam, līdz neesam sasnieguši galamērķi, ja nu vienīgi Vestportas veikalā iepirkt pārtiku. Nu mājiņa mums ir uz goda, viena no labākajām, kur mums nāksies apmesties. Tā kā šodien ir Starptautiskā sieviešu diena, nolemjam to atzīmēt ar vakariņām vietējā restorānā. Jaunzēlandē labi skaitās rezervēt galdiņu iepriekš, jo ēst jau visi vēlas un var gadīties, ka tev nebūs vietas. Pie tam es jau esmu salasījies sliktas lietas tripadvaizorā, par pliekanu kartupeļu biezeni un citām lietām, taču nolemjam riskēt. Risks attaisnojas – vismaz man ribiņām nebija ne vainas, dīvainā limonāde ar bija labs padzēriens!

9. marts

Šorīt paguļam nedaudz ilgāk, jo nekur nav jāskrien, iekožam brokastis un dodamies uz Oparara Arkām. Skaidra lieta, ka es nesagaidu neko īpašu, jo esmu ASV bijis veselā Dabisko Arku Nacionālajā parkā. Lai uz turieni tiktu, no sākuma jābrauc uz Opararu, Ivars saniķojas un mums neizdod ceļu, vispār nekādu, pat ne pa upes gultni! Nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes ceļa malās. Sākumā pa asfaltu un tad jālien mežā pa serpentīnu. Serpentīns pārmaiņas pēc ir grantēts un dikti šaurs. Atliek vien cerēt, ka te pretī nenāks autobuss ar ķīniešiem.

Lai būtu labākas izjūtas, ceļu laiku pa laikam pārskrien vekas, tie tādi vistām līdzīgi putni, taču izskatās, ka ar smadzeņu kapacitāti ir vēl švakāk. Bet ko var gribēt no putna pasaulē, kur miljoniem gadu lielākais plēsējs ir wētā, circenis, kas aizpilda peles nišu. Braukšana diez ko ātra nesanāk, bet uz šī ceļa sanāktu labs rallija dops.

Tikuši līdz auto stāvlaukumam, ilgi neuzkavējamies jo te namu ir klāt uzreiz; maitas grib asinis! Sākumā dodamies uz Oparara arch. Tā esot ap 200 metriem plata. Taciņa ved gar upi, diezgan smuki, nedaudz sanāk rausties uz augšu un nemaz nav tik ilgi jāiet, līdz var redzēt pašu arku. Ir grūti atrast vietu, kurā to arku var redzēt normāli. Viss ir nedaudz aizaudzis un caur kokiem neko lāgā neredz. Savukārt pieejot tuvāk, tu jau esi zem arkas un tev acīs spīd saule. Gan jau, ka paši vien esam vainīgi. Taka nav diez ko populāra, tādēļ esam te vieni paši. Kad arka ir ievērtēta, dodamies atpakaļ pie mašīnas.

No stāvlaukuma ir iespējams aiziet uz vēl vienu arku. Tā saucas Moria Gate. Acīmredzams, ka Hobitu sērga Jaunzēlandē nav izskausta un vietējie tūrisma nozares bīdītāji katram štruntam mēģina piemeklēt Gredzenu pavēlnieka referenci. Šī taka ir tīrā pastaiga – smuks meža ceļš, putniņi dzied, dažus var redzēt, bet dažus ne. Ir viens, kura balsi dzirdēju katrā mežā, bet ieraudzīt tā arī neizdevās, lai cik ilgi nevaktētu. Gar takas malu ir koki ar smukām ogām, kas saucas karaka, un ja labi daudz saēdas, tad var atstiept kājas. Šis ir veids, kā šai pusē reizēm ņem galu suņi. Viņas gan var pagatavot un reiz bijusi daļa no maoru diētas, taču tur vajag pāris dienas vārīt un nedēļu strautā skalot.

Te ir arī kivi teritorija un teltis celt nedrīkst, arī suņi te nedrīkst nākt, jo tiem dikti patīk retināt vietējo faunu. To Moiras arku nemaz tik viegli nav atrast, nonākuši taku krustojumā, mēs izvēlamies vieglāko ceļu. Te nav Gendalfs vai Gimli, kas norādītu pareizo taku. Pēc kāda puskilometra sapratām, ka, lai ar ceļš bruģēts ar betona plāksnēm, kurās iespiestas moa pēdas, tas tomēr nav īstais. Pēc nelielas diskusijas griezāmies atpakaļ. Vispār, lai tiktu līdz arkai, no sākuma nākties rāpties lejā pa akmeņiem. Maijai joprojām ir šaubas, vai esam pareizajā vietā, viņa te jau iepriekš ir bijusi un neko tādu neatceras.

Mēs gan nākot esam izlasījuši stāstu par varonīgajiem taku ierīkotājiem, iespējams, ka viņi savā dullumā ir pārbūvējuši visas takas. Jāsaka kā ir – tā Moiras arka uz bildēm izskatās iespaidīgāk nekā dabā, un to dižo noslēpumaino portālu uz citu vietu bildi var uzņemt tikai no vienas vienīgas vietas. Tev jāielien tai arkā, tad pa vienu malu jāpārlien uz smilšu sēri, tad nedaudz jāiebrien upē, jāsagaida pareizi saule un migliņa un ir! Mēs tā neķēpājāmies, ir jau smuki, galvenais, ka pavēnis un ūdens ar forši auksts. Dodamies atpakaļ.

Nolemjam, ja jau te esam atkūlušies, neaizsperties uz Box Canyon Cave būtu grēks. Jābrauc nav tālu. Te pirms takas sākuma cilvēki uzrīkojuši pikniku, skaidra lieta, ka vekām šāds pasākums ar liekas tīkams. Maija nolemj uz alām neiet un paliek mašīnā. Nu ko lai daudz saka, ala ir diezgan laba, plaša, ar labu ventilāciju. Lai vazātos pa to nemaz nav nepieciešama ķivere. Diemžēl arī šoreiz man lukturītis palicis mājās un nākas izlīdzēties ar telefona zibspuldzi.

Mūsu nākošais pārgājiens ir Heaphy Track. Atvaram šodien ir plāns noiet vismaz 14 kilometrus, tas laikam, lai šonedēļ sasniegtu 100 km kopā vai kaut kā tā. Nu es jau nebūšu tas, kas cilvēku no blandīšanās atturēšu. Šī nav diez ko agresīva taka. No pārkinga jāpāriet pāri iekaramajam tiltam, tad jāuzrāpjas 300 metrus pakalnā un tad tikpat lejā. Kad tas izdarīts, esi nonācis Scotts Beach. Pastaiga pa mežu nu jau ir standarta padarīšana. Sāk jau pierast, ka bērzu vietā redzi kokveida papardes un kārklu nišu aizņēmuši krūmi ar neizrunājamiem vārdiem. Pašā takas augšā ir skatu laukumiņš uz pludmali un tā nudien izskatās smuka.

Nolienot lejā var redzēt, ka te nekāda peldēšanās nebūs, viļņi tādi, ka mierīgi aiznesīs tevi līdz pašai Austrālijai. Nesen te ir bijis paisums un tagad ir sācies bēgums. Līmeņa starpība gandrīz trīs metri. Vispār jau viļņu vērošana ir tāds relaksējošs pasākums. Kādu laiku pasēdējis, nolieku mugursomu un dodos paskatīties, kas tālāk. Atrodu normālu izskalotu koku un vazājos pa piekrasti tēlojot Gendalfu. Bet īsti pārgājienu gājēji jau bez nūjām neiet. Kad esmu sataisījies iet atpakaļ, redzu, ka nāk Atvars stiepjot manu un savu mugursomu, esot izlemts iet tālāk.

Es jau nedaudz zinu, kas būs tālāk, palūrēju aiz līkuma, tālāk būs vēl viena pludmale. Nolemjam nedaudz izlocīt kājas, taka ir labi iekārtota, lai ar vietām vētru izskalota. Laiku pa laikam var redzēt brīdinājuma zīmes neapstāties, jo no augšas var krist akmeņi. Mums par laimi akmeņus krītam neredzam, bet palmu audze gan ir smuka. Šķērsojam vēl pāris iekārtos tiltus un paejam garām pāris pludmalēm, nospriežam, ka dienas plānam pietiks un griežamies atpakaļ.

Vispār šo taku es liktu top trīs takās, kuras es Jaunzēlandē esmu veicis. Te ir viss kas vajadzīgs un pareizās proporcijās. Vienā pusē jūra ar mega viļņiem un klintīm, pats tu ej pa ēnainu pamežu, laiku pa laikam šķērso kādu strautu pa smuku tiltiņu. Cilvēku praktiski nav, šur tur var redzēt ložņājam pa mazputniņam. Pa ceļam sastopam atpalicējus -no Initas uzzinu, ka Maija sākusi iet atpakaļ pirms otrā tiltiņa. Maiju uz takas noķēru gandrīz jau nokāpis līdz autostāvvietai. Izlemjam apmest vēl vienu nelielu apli, kas ved pa upes palieni.

Dienas plāns ir izpildīts un varam doties atpakaļ uz Karamea, pa ceļam gan iešaujam vienīgajā vietējā veikalā. Veikals ir nopietns. Tur uz durvīm uzlikts uzraksts – ar sūdainiem zābakiem iekšā nenākt – snobi. Rīt mums atkal būs mega pārbrauciens uz Te Mahia.

10. marts

Šodien mums plānā atkal viens garš brauciens. Dosimies no Karamea uz Te Mahia. Ir izlemts braukt ne pa ātrāko un ne pa īsāko ceļu. Mēs brauksim pa vissmukāko ceļu, nu vismaz mūsu ieskatā. Tie būs pāri pa četrsimts kilometriem. Vispār jau pa to laiku mēs tepat Karamea varētu sadarīt daudzas lietas, pastaigāties pa takām, kas te netrūkst, apskatīt vēl dabas objektus, paskatīties uz putniem, bet tā nu ceļojumos ir, gribas apskatīties visu. Jaunzēlande ir visai tālu un būtu muļķīgi pirmajā reizē neaplūkot cik vien iespējams no piedāvājuma.

Ceļamies kā vienmēr laicīgi, iekožam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies prom. Ja kādreiz nākas būt Karamea, tad iesaku apmesties Karamea Last resort, nezinu kā citi piedāvājumi, bet te, ja paņem atsevišķu mājiņu, ir super. Brīžos, kad sanāk braukt gar okeāna krastu, var nojaust, ka šodien pūš labi, visa pamale ir ar migliņu, to vējš norauj no viļņu galotnēm. Pilsētā, kas nes Latvijā tik pazīstamo Hektora nosaukumu, nolemjam piestāt un apskatīties, kādi tie viļņi ir tuvumā. Pa īstam tuvumā mēs nemaz netiekam, jo tad būtu jālien pa krauju uz leju, tāpēc pastāvam tepat autostāvvietas malā un skatāmies pa gabalu.

Nākamā pietura ir Vestporta (Westport), tikai tādēļ, lai izlocītu kājas, vispār jau neko dižu neesam vēl paveikuši, bet pablandīties pa pilsētiņu šķiet tīri laba ideja. Neskatoties uz to, ka te ir svētdienas rīts, visas bodes un kafūži ir vaļā. Nestrādā vienīgi vietējā pašvaldība. Pastaigājam pa galveno ielu, sapērkam šādus tādus suvenīrus. Te izrādās var izvizināties ar ātrlaivām, bet tas nav mūsu plānos, tāpat kā raktuvju apmeklēšana. Ievērības cienīga ir vietējā tualete, dikti atgādināja pamatskolas laikos, var čurāt uz bleķa.

Tagad sākas ceļojuma nepatīkamākā daļa serpentīni – šoreiz gan nav Arthur’s pass ceļš, bet Upper Buller Gorge Road, tas veda gar tāda paša nosaukuma upīti, kura nudien ir izgrauzusi brangu ieleju. Lai ar te ir smukas skatu vietas ar tik daudzsološiem nosaukumiem kā Old Ghost road, mēs braucam tālāk. Viena vieta man pa gabalu izskatījās kā tā, kur Gredzenu pavēlniekos pie upes stāvēja milzu statujas. Bet, nu labi, es jau zinu, ka tas nav tur. Mūsu nākošais pieturas punkts ir viens garš iekaramais tilts Buller gorge swing bridge. Mēs pat laicīgi iegriežam stāvlaukumā. Tilta īpašnieki ir prātīgi ļaudis, viņi apjozuši visu pasākumu ar augstu žogu. Cena ir pārāk iespaidīga, lai tikai pārietu pāri tiltam. Tur jau ir vēl daudz un dažādas izklaides, kas to biļetes cenu ar uzviju atsistu, taču mums nav tik daudz laika. Nolemjam doties tālāk.

Ap pusdienlaiku piestājam Murchison pilsētiņā. Šķiet, ka šeit kādreiz ir bijuši labāki laiki, tagad te viss turas vien uz ceļmalas kafejnīcām. Es principa pēc paņemu steika pīrāgu ar sēnēm. Šis patiesībā bija diezgan labs. Iedzeram arī kafiju un esam gatavi doties tālāk.

Tālāk ir Tapaweras skatu punkts, no kurienes var pārlūkot daļu no upes ielejas, tuvākos kalnus un tuvumā apskatīt ģeodēzisko atskaites punktu. Vispār jau mēs šīs uzpariktes sastapsim aizvien biežāk. Nedaudz paskatāmies ainavu, ievērtējam kalnus. Mums jau drīz šī sala būs jāpamet, neskatoties uz to, ka esam braukuši jau pusdienu, Karamea pa gaisa līniju ir vien 50 kilometru attālumā.

Stokes pilsētiņā netālu no Nelsonas iepērkamies veikalā. Vispār jau New world veikalu ķēdē mēs jau esam dabūjuši tūristu lojalitātes karti un tādēļ mums pirkumiem ir atlaide. Veikala izkārtojumu mēs jau pārzinām tikpat labi kā pašmāju rimčikiem, tādēļ iepirkšanās ir diezgan raita. Nav jau tā, ka mums būtu baigās prasības, kaut kādi augļi, dārzeņi salātiem un olas brokastīm.

Beidzot esam tikuši līdz Nelsonai. Te centrā noparkojamies, brīvdienās par mašīnas novietošanu ielas malā nav jāmaksā. Braucot šurp mēs gandrīz iekuļamies avārijā, te luksoforiem ir palīgsekcija, ja vēlies nogriezties pa labi, tad stāvi un gaidi. Bet ir viena nianse – reizēm viņas no sarkanās pārmainās uz zaļo un reizēm sarkanais tikai izdziest. Te gaidījām un gaidījām, beigās izpērāmies nelaikā. Dodamies apskatīties, kas te ir. Pirmais, ko ieraugām, ir Masonu ložas māja, iespaidīgi, tepat netālu uz pakalna parkā ir Kristus baznīca, mēs aizejam tālāk līdz Trafalgāra ielai, aizejam līdz vietējam novadpētniecības muzejam, kuru nolemjam neapmeklēt. Es gan labprāt būtu iegājis. Nospriežam, ka pietiks locīt kājas un uz krastu ar kājām neiesim, bet aizbrauksim ar mašīnu. Piekrastes stāvlaukumā kemperotāji cep launagu, diezgan smird pēc beigtām zivīm un puvušām aļģēm (jūras smarža). Tā kā ir bēgums, tad arī skats ir vairāk uz dubļiem nekā uz ūdeni.

Piestājam arī Cullen point lookout, te beidzot varam ieraudzīt slavenos Mārlboro fjordus, sanāk nedaudz pastaigāt aptuveni kilometru, bet skats ir tā vērts, mēs šī fjorda krastos mitināsimies divas dienas. Līdz pašam Te Mahia miestam nav tālu, bet tie serpentīni! Vismaz man jau ir piegriezušies. Pa ceļam pieturam pie vienas stopotājas, viņa gribot uz Piktonu, jāpaspēj uz prāmi, diemžēl mēs viņai nevaram palīdzēt.

Maija mums par naktsmītni ir izraudzījusies Te Mahia Bay resort. Tai vietai ir nereāli labs reiting un arī skats no istabiņas superīgs – palmas, kalni, fjords. Iečekojamies un mūs aizved ierādīt māju, te viss ir dikti jauki, durvīm nemaz nav atslēgu, un nevienam nekas neesot pazudis. Domāju gan, te lai atkultos vien vajag stundu. Skats pa logu ir vienkārši fantastisks, viesnīcas piedāvājumā ir arī kajakošana. Lai ar Atvars vēlāk runāja par laivošanu, tomēr praktiski šī lieta palika nerealizēta. Mums zem logiem pļaviņā pirms pludmales notiek grillpārtijs, tusiņš uz nebēdu, cilvēki pazūd tikai pēc saulrieta. Nospriežam beidzot noskaidrot, cik tai mūsu Toyotai ir ņiprs motors, atveram kapotu, izvelkam grāmatu un noskaidrojam – 2.5 litri.

11. marts

Šorīt ir diena, kad mums nekur nav jāsteidzas. Mūsu plānos ir tikai viens neliels pārgājiens, un pārējo dienu var atpūsties. Esam jau ceļojuši labu laiku, un atslodzes diena par sliktu nenāks. Šeit arī ir visnotaļ smuka lieta dirnēšanai. Paēdam brokastis, aizejam uz recepciju, mūsu plānoto Karalienes Šarlotes taku var iet tikai nopērkot speciālu atļauju. Taka iet pa privātīpašumu un, cik noprotu, privātie viņu arī uztur. Diemžēl uz vietas šo atļauju nav, tādēļ mums tiek izrakstīta zīmīte, to pēc pieprasījuma varot uzrādīt.

Sapakojam līdzņemamo ēdamo un dzeramo, saliekam mantas mašīnā un braucam uz taku. Par laimi neko tālu jau nav jābrauc un tīri teorētiski mēs varētu aiziet arī ar kājām, taču iet pret kalnu uzreiz nav mūsu stilā. Mūsu plāns ir uzsākt ceļu no Kenepuru un Onahau ceļa krustojuma un iet līdz Onahau skatupunktam. Tas ir mūsu sākotnējais plāns un tad jau redzēsim, kā būs.

Taka sākas ar stāvu kāpumu, patiesību sakot šis kāpums turpinās līdz pat skatu laukumam visus divus kilometrus. Sākumā esmu uzņēmis pārāk ātru tempu un tādēļ laiku pa laikam nākas pakāpt nedaudz lēnāk un paklausīties putniņus. Šeit putni ir diezgan droši un tos var pat ieraudzīt. Nu fanteili tie jau visur droši un te ar netrūkst, taču tui gan te redzu pirmo reizi, līdz šim viņu biju tikai dzirdējis. Kad beidzot esam uzrausušies augšā, varam aplūkot Mārlboro saundus visā krāšņumā. Te ir arī piknika galds, taču viņa funkcija nudien nav piknikošana. Tas ir ziedots kokgrebumiem un, cik var spriest, arī kā augstākais pakāpšanās punkts. Neliegšos, es arī izmantoju šo galdu kā novērošanas punktu.

Secinām, ka laikam ejot koki ir paaugušies un skats uz visām pusēm nav vienādi brangs. Varētu jau doties prom, bet ir jāsagaida prāmis. Rīt mēs pa šo fjordu atstāsim Dienvidsalu un dosimies uz Velingtonu. Prāmi gan vēl neredz, toties var redzēt kruīza kuģi. Tas brauc uz Piktonu, tur noparkosies kokmateriālu terminālī un pasažieri dosies ceļojumā pa tuvējo apkārtni. Nedaudz uzgaidot, mēs sagaidām prāmi, no šīs vietas tas neko dižs neizskatās. Bez maz vai jāsāk uztraukties, vai mums vispār tur pietiks vietas. Kad kuģīši apskatīti, saliņas fjordā ievērtētas, varam doties tālāk. Nolemjam paieties vēl nedaudz uz priekšu.

Sākums foršs, jo nākas kāpiens uz leju un tas ir visnotaļ patīkami. Taču, jebkurš kāpiens uz leju ilgāks par desmit minūtēm, liek ilgoties pēc kāpiena augšā. Satraukumam gan nav pamata, jo šī taka piedāvās šādus kāpienu atliku likām. Beigās kopā sanāks, ka esam uzkāpuši veselu kilometru augšā un tikpat lejā. Visu to augstumu rada divi pakalni katrs uz četrsimts metriem, vienā jau esam uzkāpuši, otrā – vēl tikai kāpsim. Bet to mēs vēl nemaz nezinām.

Pēc kāda laika var sākt iet par salīdzinoši līdzenu taciņu, labi, ka viss ir pamežā, tādēļ saule virsū nespīd. Ja neskatās uz to, ka dīvaini koki, tad mežs kā mežs. Patiesībā mēs ejam pa kalna kori un vienā pusē ir Kenepuru fjords, bet otrā pusē Queen Charlotte fjords. Atvars ar Initu no manis un Maijas ir atrāvušies jau labu gabalu, šad tad var redzēt, kaut kur taisnākā gabalā, kur šie iet pa priekšu. Un tad pēkšņi vienā pļaviņā, kur nupat esam uzrāpušies kādus divdesmit metrus uz augšu, Maija paziņo, ka viņa tālāk neies un ies atpakaļ, pagaidīšot mūs pie mašīnas. Nu labi, es dodos tālāk, plānā ir uzkāpt vismaz līdz tuvējā pakalna galam.

Pakalns jau nav nekas liels pat priekš Latvijas standartiem. Nedaudz augstāks par Gaiziņu, te pat celiņš vietām izmet serpentīnu un laiku pa laikam var uzmest acis apkārtnei, novērtēt ūdens līmeni fjordā, mēģināt uzminēt, pie kura no daudzajiem līcīšiem atrodas mūsu viesnīca un domāt, vai nav laiks nedaudz pažāvēt zeķes, lai neuzberztu tulznas. Pēc kāda laiciņa panāku Atvaru ar Initu un tālāk ejam kopā. Kad esam tikuši Shamrock Ridge galā, tad nedaudz piesēžam un ieturam pusdienas. Tā kā te pēc norādēm uz Torrea Saddle ir vien pāris kilometru gājiens un tas viss pa kalnu uz leju, nolemjam aiziet līdz turienei. Uzrakstu Maijai īsziņu par mūsu plāniem, viņa atsūta pretī, ka tad viņa ies uzreiz mājās.

Protama lieta, ka līdz Torrea Saddle aiziet problēmas vispār nebija, visu laiku tik uz leju, negribas jau domāt, bet mums nāksies visu šo gabalu atkal līst augšā. Vietām ir tik stāvs, ka ejot lejā jāuzmanās kur sper kāju. Tagad arī tūristi uz takas sāk parādīties nedaudz vairāk, redzot pensionārus nospriežam, ka nevar jau būt tik traki. Bez tam mēs jau veselu nedēļu katru dienu esam kaut kur staigājuši un ir jau zināms treniņš. Šo pat var saukt par treniņu mūsu lielajam pārgājienam Tongariro alpine Crossing un mums pat ir plāns uzkāpt Mount Ngauruhoe. Tā ka nav ko sūroties, jāizmanto treniņu iespēja, kamēr tā ir pieejama.

Pie Torrea Saddle karā kritušo piemiņas memoriāla atpūšamies, es uzvelku sausas zeķes, apēdam pa banānam un dodamies atpakaļ. Kā jau bija sagaidāms, līšana kalnā bija diezgan nogurdinoša. Vidējais ātrums nokrīt līdz četriem kilometriem stundā, par sirdsdarbību nemaz nerunāšu, man šķiet, ka tā ir sasniegusi savus griestus. Labi, ka man ar sirdi nekad nav bijušas problēmas, ja nedaudz nometu tempu, tad tā atgriežas salīdzinoši pieņemamā tempā no 160 uz 120. Pret kalnu es eju savā tempā un esmu pārsteigts, cik daudz serpentīniņi un pret kalnu ejoši celiņi lejā kāpjot man nav palikuši atmiņā. Vienu brīdi man šķiet, ka nu jau esmu galā, bet nekā, līdz Shamrock Ridge man bija palicis vēl puskilometrs.

Tur nokļuvis, es, gaidot pārējos, atpūšos pa īstam, nav jau tā, ka baigi noguris, bet tā vienkārši pasēdēt un pavērot ainavu ar’ nav peļama ideja. Sagaidu Atvaru ar Initu, tad atkal atpūšamies un dodamies uz stāvlaukumu. Mums atkal taka ir uz leju, vai nu tomēr esmu noguris, vai kļuvis nevērīgs, divas reizes nieks vien pietrūka līdz potītes izmežģīšanai. Šķita, ka tas kāpiens uz pēdējo kalnu tāds nieks vien būs. Bet ar nožēlu nācās konstatēt, ka nemaz tāds nieks kā domāju nav viss. Tur viens serpentīniņš, kas uzvelk piecdesmit metrus augstāk kalnā, man vispār nebija aizķēries kalnā. Vispār daudzās vietās varēju gandrīz derēt, ka es te nemaz neesamu gājis.

Beigu beigās kopā esam nogājuši astoņpadsmit kilometrus, patērējuši gandrīz piecas stundas. ņemot vērā, ka šis gabals parasti ir uz astoņām stundām, tad varam justies lepni par savu veikumu. Sēžamies mašīnā un dodamies mājās. Tur Maija jau mums pagatavojusi pusdienas. Paēdam un pārējo dienu neko nedarām. Maksimums izeju uz lodžijas, jo tur labāks internets. Bet ja tā padomā, tad sēdēt un skatīties uz fjordu arī ir diezgan laba izklaide.

12. marts

Šorīt mums ir plānā lielais pārbrauciens uz blakus esošo Ziemeļu salu. Augšā jābūt visai laicīgi, pabrokastojam, nočekojam, vai kaut ko neesam aizmirsuši, un dodamies uz Piktonu. Piktona nav tālu – vien 40 kilometri. Pa gaisa līniju vispār 8 kilometri, bet tas ietvertu brangu peldēšanu. Ceļš ir standarta, ar tādiem serpentīniem, ka pat man nedaudz vilka uz nelabu dūšu. Daudzo līkumu dēļ jābrauc ap stundu. Lai nedaudz atspirgtu, piestājam pie Nagkuta Bay, tur pastaigāju, nomierinu savu sabuntojušos līdzsvar orgānu. Rīts ir padevies lietains un miglains, pie tam mums piesienas pīles, kuras te noteikti tiek piebarotas.

Braucam tālāk, tā kā uzkrājusies laika rezerve, piestājam aplūkot kruīza kuģu piestātni no augšas Šekspīra līča lukautā. Mums ir paveicies – kruīza kuģi ar papīrmalku priekšplānā nemaz nenākas tik bieži redzēt. Te var izlasīt nedaudz par vietējo vēsturi. Vispār jau smidzina lietus, bet tas netraucē nedz mums, nedz vietējam iedzīvotājam vērot apvārsni. Tā kā līdz prāmim vēl ir laiks, tad piestājam nedaudz iepirkties, nevar jau zināt, vai uz kuģa būs ko ēst. Atrodam mazu bodīti, sameklējam kolu un Krančijus. Šķiet, ka kilokalorijām līdz Velingtonai vajadzētu pietikt.

Ar pirmo reizi līdz prāmju terminālim aizbraukt neizdodas, viņi te ir veseli divi un mums kā reiz ir vajadzīgs otrais. Nekas, mēģinām vēlreiz, sanāk! Dabūjam biļetes un stājamies rindā. Skaidrs ir viens, ka esam iestājušies visgarākajā un lēnākajā rindā. Gaidot savu kārtu, varam novērot Kiwi rail darbošanos, šie uz prāmja dzen virsū veselus vilciena sastāvus. Protams, salīdzinot ar mūsu dzelzceļu, viņi ir tikai tādi mazbānīši. Beidzot rinda sāk kustēties un, ko tu domājies, mēs esam vieni no pirmajiem! Un mums uz prāmja ir tas gods novietot savu auto tūlīt aiz fūrēm, var pat dzirdēt teliņus, kur tiek vesti ekskursijā!

Prāmis ir kā prāmis, tie, kas iekšā tikuši pirmie, ieņem vietas pie logiem. Mēs tā no sākuma darām, uz fikso iekožam un tad dodamies pētīt kuģi. Es uzkāpju uz augšklāja un tur arī pavadu visu laiku līdz tiekam cauri Mārlboro saunds līcīšiem un nonākam Kuka šaurumā. Pats sākums ir interesants, jo tad vari identificēt vietas, kurās mēs vakar bijām. Nav jau viegli, jo sanāk nedaudz cita perspektīva un nekad nevari būt drošs, kurā pakalna galā vakar īsti esi stāvējis, te palīdz saliņa fjorda vidū, tā kalpo kā atskaites punkts.

Cilvēki sākumā fotografē kā traki un pie labas vietas tikt ir visai grūti. Bet ar laiku viņu entuziasma apsīkums kopā ar vēju un nelielu lietu lielāko daļu nodzen nost no klāja. Kad pazīstamās vietas beidzas, tad var skatīties uz to, kur mēs vēl būtu varējuši iet, bet negājām. Izskatās, ka te var mierīgi noblandīties pusgadu un i tad kāds līcītis paliktu neapskatīts.

Fjorda beigas ar’ ir visai iespaidīgas, ir, ir zeme un pēkšņi viss – priekšā tikai Kuka šaurums un Ziemeļsalu nemaz vēl nevar redzēt! Dodos lejā meklēt Maiju. Savos meklējumos es atklāju, ka prāmim patiesībā ir arī priekšgals, no kura skats ir vēl labāks un vējaināks. Tā kā īsti darīt nav ko, stāvu tur un skatos jūru. Jūrā nav nekā interesanta, var skatīties ūdens krāsas maiņu, kaut kādu putneli, kas acīmredzot medī zivis. Pūš diezgan braši un tādēļ esmu te gandrīz viens. Maija atrodas pati, izrādās, ka viņa braucienu pa fjordu ir noskatījusies šeit. Viņai šis jau ir septītais Kuka šauruma šķērsojums ar prāmi. Aizejam paēst vietējā ēdnīcā, neteikšu, ka garšīgi, bet barojoši.

Iebraucot Velingtonas līcī, vējš pieņemas spēkā, nav tik traki, ka varētu noraut ausis, bet tuvu tam. Tagad cilvēku sarodas pavisam daudz, visi grib redzēt pilsētu no jūras. Izskatās diezgan pastāvs pasākums, līdzenas vietas te nemaz nav tik daudz, tādēļ visi apkārtnes kalni ir apbūvēti. Sagaidām paziņojumu doties uz mašīnām un dodamies. No prāmja lejā tiekam ātri un dodamies uz Apollo Lodge, tas te tāds motelītis netālu no pilsētas centra. Ivars to zina un nav nekādu problēmu līdz tam nokļūt – pēc 10 minūtēm klāt esam.

Motelis kā jau motelis, ierīkots daudzistabu dzīvoklī, tādēļ mūsu numuriņam ir interesanta konfigurācija. Mašīnai pagalmā ar’ atrodam stāvvietu, te ir pēc principa, kurš pirmais brauc, tas arī novieto mašīnu. Nedaudz atkopušies, dodamies apskatīt Jaunzēlandes galvaspilsētu.

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Te Papa muzejs. Ja godīgi, tad ceļojuma plānošanas procesā, es ieteicu, ka te nav vērts vilkties, bet vai tad manu viedokli kāds ņems vērā! Man tika sasolīta zemestrīces simulācija, bet tās vietā viņi ierīkojuši atskatu uz Gallipoli kauju. Tas jaunzēlandiešiem izvērsies par tādu traumatisku pasākumu. Apskatām to, kāpju uz nākošo stāvu un ko tu iedomājies – te izstādīts Endeavour lielgabals! Maija knapi mani no viņa dabūja nost. Bērnībā es daudz biju lasījis par Kuka ceļojumiem, bet nekad nebiju gaidījis ieraudzīt kādu detaļu no viņa slavenā kuģa! Tālāk seko neliels dabas muzejs, kur var skatīties ievestos dzīvniekus un to mijiedarbību ar vietējo floru un faunu. Vietējie zaudē.

Tad neliels ieskats kolonizācijā, labi, ka maori bija uztrenējušies savstarpējos kautiņos un Jaunzēlande atradās pietiekoši tālu. Skaidrs, ka beigās viņus tāpat apčakarēja, bet ne tik sāpīgi kā Austrālijas aborigēnus. Te var arī papētīt pirmo migrācijas vilni, viņu waka modeļus, kara laivu (waka taua) visā tās krāšņumā. Tagad tādas vairs netaisot, neesot speciālistu. Var apmeklēt viņu Te Hau ki Tūranga, aplūkot kivi spalvas apmetņus un citus maoru kultūras artefaktus.

Augstāk ir modernās mākslas muzejs, tur gleznas un mākslas objekti. Daži velk uz holistiku un šķiet pilnīgs sviests, atmiņā iespiežas automātiskais indeksa lapiņu pāršķīrējs, tas dažādās krāsās un šķir lapiņas randomā. Vēl var iziet ārā un paskatīties uz pilsētu no jumta, durvis gan salūzušas un no sākuma domāju, ka aizslēgtas. Taču ar brangu rāvienu izdevās dabūt vaļā. Skats ir okei, bet jāskatās caur stikla barjeru.

Terakotu karavīrus nolemjam neskatīties, jo tos mēs jau esam redzējuši Šanhajā. Tagad tik atliek sagaidīt Atvaru un Initu. Ar Atvaru ir tā, ka viņu muzejā laist nevar, tā vietā, lai fiksi izietu cauri un dotos tālā, viņam neapnīk lasīt visus aprakstus un pētīt izstādītos objektus. Pablandījāmies pa suvenīru bodi (viss tik dārgs) izgājām uz krastmalas promenādi. Kad tas bija apnicies, gāju Atvaru meklēt. Neatradu, bet nu pēc pāris minūtēm viņš pats parādījās.

Mūsu šodienas nākošais plāns ir Botāniskā dārza apmeklējums, lai tur tiktu, nolemjam izmantot funikulieri. Tas te tāds vietējais simbols. Atrodam staciju, pie tās mums piesitās vietējais opālu tirgotājs, pareizāk sakot Initai, viņa laikam no mums vienīgā izskatā potenciāla pircēja. Augšupbraukšana kā jau funikulierī, pa laikam apstājas. Mēs gan kāpsim ārā tikai galastacijā. No augšas skats uz pilsētu ir tīri tā neko, ir tikai viena problēma, nezinām ko darīt tālāk!

Diena ir izvērtusies visai gara un baigi staigāt vairs negribās, botāniskais dārzs ir uz kalna nogāzes, un lai kur tu neietu, vienmēr sanāks kāpt atpakaļ pret kalnu. Varētu iet visu laiku uz leju līdz Parlamenta ēkai, bet mums ir funikuliera biļetes turp atpakaļ. Beigās izšķiramies noiet vienu mazu aplīti, braukt lejā un tad meklēt vietu kur paēst. No botāniskā dārza atminos vien saules pulksteni un tas pats bija blakus observatorijai. Skati, protams, bija smuki un pie kokiem bija šiltītes, bet kaut kā vairs nebija īpaša prieka visu to lasīt.

Tikuši lejā pilsētas centrā, dodamies meklēt vietu kur pavakariņot. Maķīti uzreiz neredzam, izstaigājam visu centru meklējumos, bet nekas nav labi. Šī pārgājiena laikā es paspēju apmeklēt lietotu grāmatu veikalu un galda spēļu veikalu. Atvars atradis bezmaksas internetu un viņu miesīgas rūpes vairs neskar. Beigās nolemjam nomesties Pasha Kebab. Vispār ēdiens bija labs, un ēst jau ar gribējās. Paēduši dodamies mājās un liekamies gulēt.

13. marts

Šodien mums atkal priekšā tāls ceļš – uz 350 kilometriem, taču ir vēl viena vieta, kas mums jāapskata Velingtonā – Zealandia. Saliekam mantas mašīnā un braucam. Pa ceļam sanāk ievērtēt Jaunzēlandes parlamentu, kas te tiek saukts par bišu stropu. Ja ir pieradis pie noapaļotajiem stropiem, tad nosaukums ir pašā laikā. Pie Zēlandijas noparkojamies, nopērkam biļeti un dodamies apskatīt ekspozīciju. Sākumā aplūkojam izbāzeņu sekcijas, beidzot var iečekot, cik lielas tad ir bijušas moas, kas savulaik bija galvenais maoru iztikas avots. Te ir izstādīta visbrangākā cilvēka augumā, mazie tītarveida sugasbrāļi tiek tikai pieminēti. Tad var palasīties par vietējās floras un faunas unikalitāti, ekosistēmas trauslumu un to, ka Zēlandijā ir izveidots pēdējais lokālo dzīvnieku bastions, kas brīvs no visādiem zīdītājiem. Teritorijai apkārt ir žogs un iekšā izveidoti visi apstākļi, kas putniem un dzīvniekiem nepieciešami, lai vairotos.

Kad esam sasmēlušies informāciju, dodamies uz pašu parku. Ja godīgi, te var mierīgi noblandīties visu dienu, ja paņem gidu, tad noteikti. Nu un var noblandīties arī visu nakti, jo naktī izlien kivi un tiem rīko nakts ekskursijas. Sākumā var apskatīties posumu un žurku lamatu iekšējo uzbūvi. Šīs kastes mēs esam redzējuši visos mūsu pārgājienos. Diezgan viltīga uzparikte, kas var nogalēt pat veselus divus kaitniekus. Ar posumiem te iet traki, savulaik kādi gaiši prāti nolēma atvest no Austrālijas posumus kā kažokzvērus. Posumu galvenais pluss bija tas, ka viņi tika uzskatīti par veģetāriešiem. Pirmie nosprāga jaunos kartupeļus nesagaidījuši. Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, un nu tie ir pārņēmuši Jaunzēlandi kā sērga. Izrādījās, ka viņi nemaz nav tādi veģetārieši, viņi aizēd ķirzakas un mazputniņus. 1993. gadā posumu īstā daba tika atklāta filmā, kurā viņi izēda kōkoko ligzdu, gan cālēnus, gan olas! Braucot pa ceļu sabrauktus posumus var redzēt itin bieži. Vietējie ekologi gan apgalvo, ka posumi iet mazumā, bet man ir šaubas, ka šos visus varēs iznīdēt. Mums ir paveicies – Zēlandija ir no posumiem brīva zona.

Lai ar’ parks sola apmeklētājiem visādus brīnumus, ar to atrašanu ir visnotaļ lielas problēmas. Viss pasākums ir ievietots kompaktā ielejā, kur bijušās upes augštecē ir dambis ar rezervuāru, bet lejā pie ieejas otrs rezervuārs. Tajos mīt ūdensputni, ja pareizi sapratu, tad šie reizēm ienes parkā pa kādai žurkai, tādēļ žurku lamatas ir arī šeit. Mēs te grasāmies pavadīt vien pāris stundas, uziesim līdz dambim un nāksim atpakaļ. Ar putniem no sākuma ir kā ir, nav neviena. Toties ir pogas, kuras nospiežot krūmos sāk čivināt noslēpts skaļrunis.

Vīlušies dzīvajās radībās, aizejam uz vienu pamestu zelta raktuvi. Tālu šahtā iekšā netiek, labi ja desmit metrus, toties var palasīt par ieguves daudzumu un zelta drudzi Jaunzēlandē. Nu pret kalnu ar bija nopietni jāvelkas. Kāpjam atpakaļ uz asfalta, iesim skatīties Tuataras. Tās ir dikti seni reptīļi, kuras šeit esot veiksmīgi izdevies pavairot. Mēs gar žogu noklimstam padsmit minūtes. Neskatoties uz to, ka vietām ir magnētiskās uzlīmes, ar kurām atzīmētas tās vietas, kur kādam laimīgam ekskursantam izdevies tuataru pamanīt, mums neveicas nemaz. Tikpat tās tuataras varētu būt izdomāts radījums.

Mums neveicas arī ar Wāta milzu circeņa atrašanu, šamiem ir uztaisīti speciāli skapīši ar tīkla sienām, cik es viņus neatvēru, visi bija tukši. Labi, tur vēl bija milzu kompostkaudze, bet to es neņēmos pārrakņāt. Arī ar kivi pamanīšanu mums neveicās, lai ar gājām pa nudien brangu kivi pamežu. Toties redzējām, kākā papagaiļus, te viņus baroja speciālās barotavās, hihi, robinus un kingfišerus un pākehes. Arī dambim nebija nekādas vainas. Vispār jau smuka vieta, un ja sagatavotos nopietnāk, un atvēlētu parkam vairāk laika rezultāts noteikti būtu daudz labāks.

Pirms iešanas prom nedaudz iepērkos suvenīru bodē un tad laižam uz Paekakariki, tur Maija savulaik nodzīvojusi veselu gadu, tad nu pastaigāsim pa viņas bērnības takām. Pa šo laiku šis tas pamainījies -uzbūvēta jauna šoseja. Viņas viesvecāki māju pārdevuši un pārcēlušies uz Fakatāni. Mēs pastaigājam pa vietējo pludmali, paskatāmies uz Kapiti salu, iepērkam vietējo saldējumu un dodamies tālāk uz Paraparaumu (tā tās vietas nopietni sauc, es to pats neizdomāju). Tur mums ir šopings. Es atceros, ka man rītdienas pārgājienam nav nopirkti cimdi un šauju iekšā sporta veikalā. Atrodu piemērotus, parunāju ar pārdevēju un šis man iedod 70% diskontu, es savukārt elektroniskā ietaisē augsti novērtēju viņa apkalpošanas kultūru. Tā kā ir jau pāri pusdienlaikam, ieejam vienā sviestmaižu bodē un nopērkam sev šo to ēdamu. Teikšu kā ir, mana izvēle nebija no labākajām.

Un tad seko mūsu lielais pārbrauciens uz Discovery lodge Tongariro. Mēs praktiski nekur nepiestājam, laika apstākļi ir samaitājušies un sāk līt lietus, debesis klāj mākoņi un vietās, kur mums būtu jāredz divi vareni vulkāni, mēs redzam tikai pelēku mākoņu slāni. Piestājam pie Makatote viadukta, kas ir diezgan smuks dzelzceļa tilts, Maija ar Initu nemaz nekāpj ārā no mašīnas, ir jau ar drēgns un līņā. Degvielas uzpildes stacijā vietā kas saucas National park, es nopērku visdārgākās pirkstiņ baterijas savā mūžā. Īstenībā, šis ir ne tik daudz degvielas tanks, cik alpīnisma piederuma veikals, vari atbraukt šortos un te par dārgu naudu ekipēties kalnos kāpšanai.

Tuvojoties motelim, laika apstākļi kļūst pavisam draņķīgi, redzamība simts metri, es zinu, ka desmit kilometru attālumā no mums ir divi megavulkāni, bet redzēt viņus nevaru. Mums rīt ir ieplānota Tongariro Alpine Crossing taka, mūs no rīta ap sešiem autobuss aizvedīs un pēc astoņām stundām otrā pusē savāks. Vismaz tāds ir plāns. Iečekojoties motelī, sastopu Lavkrafta lietu zinātāju, šis novērtē man Obey Chtulhu! T-kreklu, bet ir spiests atzīt, ka rītdienas pārgājiena varbūtība esot 50/50, lai atnākot pēc septiņiem, tad būšot atjaunināta laika prognoze.

Iekārtojamies motelī, vieta teorētiski ir ar skatu uz kalniem, mēs te neredzam pat pāri sētai. Mums pirmo reizi visā ceļojumā nepaveicas ar laiku un galvenais, ka vissmukākajā vietā. Bet tā nu tajos kalnos ir, un tur neko nevar darīt. Atjaunotā laika prognoze rīt sola arī pērkona negaisu, tā kā mums taka paliks citai reizei. Ejot gulēt mazliet ceru, ka prognozētāji būs nošāvuši greizi.

14. marts

No rīta pamodies, paskatos pa logu un saprotu, ka nekas no mūsu lielā pārgājiena nesanāks. Migla kā rudens rītā, sauli neredz vispār. Mēs ar Maiju aizejam uz recepciju, tur apstiprina, ka nav jēgas (vispār jau, ja būtu jēga, mēs jau trīs stundas ietu pa taku) un iesaka mums iziet Tama lake taku. Ja paveikšoties, tad varbūt mākoņi nedaudz pašķiršoties un mēs, iespējams, tos vulkānus arī redzēsim. Sakravājam mantas un dodamies uz Whakapapa.

Migla ir nedaudz izklīdusi, taču laiku pa laikam kāds mākonis novelkas pa zemi. Kad speram kāju uz takas, nedaudz līņā. Pārgājiens nebūs garš – vien 18 kilometru pa samērā vienkāršu reljefu. Sākums ved gar upīti, nedaudz kāpums uz augšu, bet nekas īpašs. Nedaudz atgādina Skotiju, tā kā vakar lija, tad riņķī viss slapjš un vietām uz takas uzrodas pa strautiņam. Mēs nebūt neesam pirmie gājēji, laiku pa laika panākam un apdzenam citus tūristus.

Vienā ziņā jau smuki, laiku pa laikam vējš atnes miglu un neko tālu redzēt nevar, tāda sajūta, ka varētu atrasties jebkur uz pasaules. Tad migla pazūd un reizēm pat uzspīd saulīte, taču tas diez ko nepalīdz, redzamība ir labi, ja divi kilometri. Mēs lēnā garā dodamies uz priekšu, mūsu pirmais pieturas punkts Taranaki falls. Taču tā kā mēs ejam pa augšējo taku, mēs to ūdenskritumu nemaz nevaram lāgā saskatīt, ja neuzkāpjam pie vietas, kur tas gāžas lejā. Uzkāpju, apskatu un dodos tālāk.

Tā kā te nekādas skaņas, izņemot vēju un ūdeni, nav, tādēļ uzlieku austiņas un klausos podkāstus. No sākuma eju t-kreklā, lai ar ir ap plus desmit, auksti nav. Laiku pa laikam uznāk viegls smidzeklis, tad nākas uzraut lietus jaku. Visgrūtākā, nosacīti, pārgājiena daļa ir upītes šķērsošana pirms kāpiena uz Lower Tama lakes. Ne jau tādēļ, ka būtu grūti vienkārši pārlecamo akmeņu izvēle ir tik liela, ka tur nācās redzēt apstulbušus cilvēkus, kas stāv upītes malā un īsti nezina ko darīt. Es neļauju iespējām sevi apstulbināt un fiksi lecu no akmens uz akmeni upei pāri. Jāpiebilst, ka nu jau ir labs laiks, kopš esmu atrāvies no saviem grupas biedriem.

Tama ezeriņi pēc būtības ir pārkvalificējušies vulkāna krāteri un tādēļ izskatās tīri smuki, pat neskatoties uz miglu. Pie apakšējā stāvu izbaudu ainavu, cik nu to miglā var izdarīt, pie reizes pagaidot pārējos. Ja tā padomā, tad tādus īstus vulkāniskos ezerus es nemaz tik bieži neesmu apmeklējis. Varētu pat nokāpt lejā līdz ūdenim, bet kaut kā negribas pēc tam pa krauju rausties atpakaļ augšā. Un ja jau patīk rāpties, tad šī ceļojuma stāvākais kāpiens mums vēl ir priekšā, jo dodamies tālāk uz Augšējo Tama ezeru. Kāpiena garums ir vien kilometrs, bet dikti stāvs un tādēļ diezgan nogurdinošs.

Tikuši līdz vietējai augstienei, uzrīkojam nelielu pikniku. No šejienes var redzēt abus ezeriņus, ja izklīst migla, reizēm nevar redzēt neko. Mēs apsēžamies un sākam gaidīt brīnumu. Vēlāk mājās kartēs uzmērīju, ka tas nolāpītais vulkāns virs mums slējās vien četru kilometru attāluma un otrs sešu kilometru attālumā. Tongariro esamību pat nevar nojaust, ja nu tikai, ka mākoņi tumšāki. Ruapehu gan izdodas ieraudzīt vienu mazu gabaliņu, mākoņos baltumu, kas nekustas uz pāris sekundēm. Maija nolemj sākt atpakaļceļu, pēc kāda laika aiziet Atvars ar Initu, es vēl pusstundu cerībā pasēžu un ar’ dodos prom. Laikam šoreiz nav lemts. Maija ir stāstījusi, ka aukstā ziemas rītā to vulkānus varot redzēt pat no Paekakariki, tad iespējams, ja mākoņi izklīdīs, mēs varēsim viņus redzēt no Taupo.

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo lielākoties jākāpj uz leju, diena ir iesilusi un lietus ar vairs nelīst. diemžēl mākoņi spītīgi atsakās parādīt vulkānus. Maiju satieku pie Taranaki ūdenskrituma. Piesēžam un pavērojam, kā cilvēki cenšas dabūt vislabākās bildes uz ūdenskrituma fona. Riņķī vieni vienīgi zviedri un vācieši, varētu padomāt, ka esam Austrijas Alpos. Sagaidām Atvaru un Initu, vēl nedaudz pasēžam un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Sāk gribēties ēst un būtu tā kā laiks braukt tālāk.

Mēs ar Atvaru nolemjam tik viegli nepadoties un tomēr aizbraukt uz to vietu, kur mums no rīta būtu bijis jāsāk iet. Un aizbraukt uz Tongariro crossing sākumu. Braukšana būtu tīri tā neko, ja daļa ceļa nebūtu grantene un priekšā braucošā mašīnas vadītāja saprastu, kā ar mašīnu ir jābrauc tā, lai pretim braucošiem nebūtu jālien grāvī. Pie takas sākuma ir daudz brīdinoši uzraksti, cik var noprast, tad cilvēki ir galīgi traki. Pat tualetē izlikti plakāti, ka nedēļā vidēji te tiekot glābti divi cilvēki. Lielākoties problēmas sagādā pienācīga ekipējuma trūkums. Laika apstākļi te mainās ātri un reizēm var izrādīties, ka ar t-kreklu un šortiem vien nepietiek. Paskatoties uz augšu saprotam, ka pat ja mēs nolemtu iet pa to taku, mēs miglā neko daudz neredzētu un tāda klīšana pa miglu vien sanāktu.

Dodamies uz Taupo. Tas ar’ kādreiz bija vulkāns un tas, kas tagad ir ezers, patiesībā ir supervulkāna krāteris. Pēdējais megaizvirdums bija 180-jos. Mazāks bija 232.gadā, bet tad nomierinājies un pagaidām nekas nav redzams. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs vispār esam atvilkušies uz Ziemeļsalu. Sākotnēji Maijas plānā šī sala nemaz neietilpa, bet tad es pieprasīju supervulkānu, es viņus krāju. Pie Tokaanu ir skatupunkts, no kurienes var labi pārskatīt Okeānijas otro lielāko saldūdens ezeru. Nu es jau zināju, ka ezers būs smuks un viņš mani nepievīla. Ezera skatu baudīšanu gan nedaudz maitā lapsenes, kas te lielākoties pārtiek no tūristu atstāto saldumu papīru atliekām.

Laiks braukt uz mūsu naktsmītni, tai booking ir megareitings, gribas redzēt, ko viņi mums tādu piedāvās. Viss motelītis ir smuki sakopts Taupo ezera krastā, mūsu mājiņā ir pat burbuļvanna. Saimniece gan ir klikšķis uz eļļas smaku, viņa jau no sākuma piekodina, ka lai mēs, pasarg’ Dievs, necepam zivis, piesmirdināšot vēl māju. Nu okei, noliekam mantas, nedaudz atpūšamies un braucam uz karstajiem avotiem. Pirms prombraukšanas Maija iet noskaidrot, kur te ir labākie fish and chips. Saimniece esot dikti satraukusies un piekodinājusi tos neēst mājiņā.

Lai ar’ vulkāni no ārpuses izskatās mierīgi, tektoniskie procesi turpinās un te Vaikato upes malā ir pāris karstie avoti, kas nedaudz iekārtoti sabiedrības vajadzībām. Šī vieta ir par velti un tādēļ neko daudz no tās nesagaidu. Patiesībā, ja es būtu zinājis, kas te ir patiesībā, būtu ielaidis mājiņā vannā karstu ūdeni un sēdējis tur. No stāvvietas nākas iet puskilometru, tad ejot uz to baseinu, atdauzu savu sāpošo kājas pirkstu un man vieta riebjas, pirms es tur esmu ticis iekšā. Visu laiku biju sapīcis, bet pārējie gan šķiet pasākumu izbaudīja. Kad esam izmērcējušies, dodamies meklēt ko ēdamu.

Saimnieces ieteikumus ignorējam un piebraucam pie šurpbraucot noskatītās ēstuves. Kā jau vienmēr, gaidīt nāks pusstundu. Kā vienmēr, manu karti neņem pretī un Atvars samaksā par visiem. Kā vienmēr pie friškām nevar dabūt tīru majonēzi, bet jāņem ar kaut kādu piejaukumu. Bet tas netraucēja mums uzrīkot pikniku Taupo ezera krastā, vērot saulrietu un vietējo maoru tjūnēto BMW.

Vakarā mēs ar Maiju nedaudz pastaigājam gar ezera krastu, izskatās, ka vulkāns nedaudz kūp, jo daļa debesis ir smuki sarkanas un tad kā ar nazi nogriež uz parastām bez putekļu piesārņojuma. Vakarā sāk gāzt lietus, tā pa īstam, ka mani ārā izžautie peldšorti, acumirklī pazaudē visu savu žūšanas progresu.

15. marts

Šodien mūsu galamērķis ir Fakatāne, tur mēs paviesosimies pie Maijas viesvecākiem. Līdz turienei ir tikai 170 kilometri un mums ir sarunāts ierasties pēcpusdienā. Tā pa ceļam vēl šo to apskatīsim. Pirmais apskates objekts ir Huka falls. Pirms tam gan apstājamies netālu no Taupo, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram. Supervulkāna krāteris tomēr.

Ūdenskritums nav neko augsts, bet toties dikti jaudīgs. Vairāk tās varētu saukt par krācēm, upe no 200 metriem sašaurinās līdz 15 metriem, caurplūde 200 kubikmetri sekundē. Šis ir vietējais tūrisma punkts, neliela suvenīru bode, kur var nopirkt smukas vulkānu bildes. No rīta skatoties uz vulkānu pusi var redzēt, ka šie slēpjas mākoņos un vispār nav redzami. Tad no stāvvietas var iet līdz tiltiņam, ja paveiksies un tevi neviens ar selfijstiku neiegāzīs straumē, tad būs ko paskatīties. No tilta nekā īpaša redzēt nevar, skats ir iespaidīgs, bet to ūdens krišanu īsti redzēt nevar. Nākas iet pāri uz skatu laukumu. Ja grib tikt labā vietā, tad ir jāpagaida līdz nofotografējas visi pašiņu cienītāji un tad ignorēt vēlāk pienākošo žēlos skatienus.

Dodamies atpakaļ un nu mums ir izvēle, uz kuru geizeru parku doties. Ja esi vulkāniskā reģionā, tad noteikti vajag apmeklēt geizeru parkus. Maija mums piedāvā izvēli, ja godīgi, tad man vairāk tā ir izvēle starp diviem vārdiem, man nav ne jausmas, kur brangāki geizeri vai plašāki naftas ezeri. Izvēlamies Waiotapu. Tas mūsu mēlē nozīmētu “svētie ūdeņi”, tas tāds 18 kvadrātkilometru privāts bizness, kas sevī ietver karstos avotus, verdošus dubļus un nelielu ezeriņu. Tas viss ir par maksu, bet cilvēku te ka biezs, varētu domāt, ka uz to otru vietu neviens nemaz nebrauc.

Ja jau esam samaksājuši, tad nolemjam izstaigāt visu parku. Uz geizera atgriešanu mēs jau esam nokavējuši, tā kā galveno atrakciju neredzēsim. Pēc smakas uzreiz var pateikt, ka te ir īstie karstie avoti. Šādu vanckaru smaku ir grūti replicēt, galvenais saņemties un pēc pāris minūtēm jau būsi pieradis. te viss ir smuki ar taciņām un, protams, sākumā neliela burzma.

Sākumā tiek aplūkotas visas smirdošās bedres, lai tur lūst vai plīst, pat ja tajā bedrē nekas nenotiek, pat ja viņa nemaz tā nesmird, cilvēki līdīs skatīties, pat ja uz skatu laukumiņa noteiktais cilvēku skaits būs pārsniegts jau divas reizes. Ar laiku šī tendence pāriet un apmeklētājs nomierinās, uz beigām viņš jau skries, lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā. Centrālais objekts te ir Šampanieša baseins, vecs vulkāna krāteris, kas tagad tēlo 62 metrus dziļu uz 74 grādus karstu ezeriņu ar ūdens skābumu pH 5.4. Ūdens virsma visu laiku burbuļo no CO2, bet to var redzēt tikai tad, kad vējš padzen nost tvaikus. Dažus vecos krāterus te apdzīvo bezdelīgas, viņām zemes siltums palīdz olu inkubācijā un pie objekta Rua Ōwhanga to visu pat var redzēt, olas ne, bet putnu alas gan.

Un kas tas būtu par silto avotu parku, ja tajā nebūtu mazs tarhūna krāsas ezeriņš! Biju tā pārņemts ar skatu, ka pat neattapu izlasīt kāda viela ūdenī jāizšķīdina, lai iegūtu to krāsu. Kad viss apskatīts un uz kartes divreiz pārbaudīts, ka nekas nav palicis neapmeklēts, dodamies ārā. Mēs ar Maiju ārā izdodamies pārāk naski, pat nepamanām, ka esam atstājuši Initu ar Atvaru suvenīru bodē. Mašīnā ātri papusdienojam un braucam tālāk uz Fakatāni.

Pa ceļam Galatejā (vietas nosaukums laikam ņemts no Bībeles) piestājam pie neliela ezeriņa, lai nedaudz pastaigātos. Staigājam tikai mēs ar Atvaru, jo redz ārā līst lietus. Iepazīstamies ar vietējo laivu piestātni, kur memoriālā plāksne vēsta, ka šo ir uzbūvējuši vietējie. Lietus sāk līt pa īstam un nākas iet atpakaļ.

Laikam jau ūdeņi ir mūsu vājība, jo apstājamies pie Matahina mākslīgā ezera izskatās visnotaļ interesanti. Te uz tilta ir pat uzmontēts ceļamkrāns, ar kuru vajadzības gadījumā var atraut vaļā slūžas. Nospriežam, ka tas laikam tādēļ, ka dambja apakšā dzīvojošie cilvēki ir baigie negantnieki, ka viņi visu laiku jātur kā ķīlnieki.

Un tagad beidzot nonākam Fakatānē. Varētu domāt, ka Whakatane tā vis nelasās, bet pat vietējie Wh lasa kā F un tādēļ raksta tā, bet izrunā pavisam citādi. Pabraukājam pa pilsētu, ievērtējam lielveikalus, sapērkam medu un šokolādi un dodamies ciemos. Ciemos mūs jau gaida pa nopietnam. Nu vispār jau gaida Maiju, mēs tik tā piesitušies līdzi. Sapazīstos ar Mariju un Maršalu, mums izrāda māju, baložu barotavu. Satiekam Džordžu, tas ir viņu suns, dikti draudzīgs un profesionāls ēdiena diedelētājs. Pēc miesasbūves var redzēt, ka viņam arī sanāk.

Tā kā Džordžam ir vakara pastaigas laiks, dodamies uz vietējo pludmali nelielā pastaigā. Te jau ir Klusais okeāns un ja ierautu jūrā, tad noteikti Izpeldētu kaut kur Tongā vai Samoa salās. Smilts te ir interesanta melna. Ja patīk lasīt gliemežvākus, tad ar to te var nodarboties, Maija gan saka, ka nav vērts, jo rīt mēs brauksim uz daudz nopietnāku gliemežvāku pludmali.

Pēc vakariņām mēs dodamies nelielā ekskursijā uz netālu esošo mežu white Pine Brush, tur var apskatīties vietējos kokus. Pajautāju Maršalam par kivi, šurp braucot redzējām zīmi, uzmanību kivi nesabrauc. Viņš te dzīvojot gan, nevienu kivi uz ceļa neesot redzējis. Mežs ir interesants, ja vien es kaut ko saprastu no Ziemeļsalas kokiem. Te arī no draugiem sāk pienākt jautājumi, vai mēs gadījumā neesam Kraistčērčā.

Pēc tam dodamies izbraucienā uz vietējas nozīmes vietām, apskatām vietu, no kurienes krastā izkāpis pirmais maoru migrācijas vilnis. Viņiem te par to tēmu ir vesela leģenda, te ir ala, kur glābušies no vētras un tādā garā. Sanāk, ka pirmie ieceļotāji ir bijuši diezgan informēti par vietējo topogrāfiju. Ir piektdienas vakars un pilsētiņā daļa no iedzīvotājiem sēž bārā un dzer alu. Skaļums ir iespaidīgs, to var dzirdēt pat skatu laukuma, no kurienes var pārredzēt visu pilsētiņu. Ir nedaudz nomācies un tādēļ Dienvidu krusta skatīšanās nesanāk.

16. marts

No rīta pieceļamies un iekožam brokastis. Mēs ar Maiju izejam līdzi Māršalam, kurš ved pastaigā Džordžu. “Džordžam ir paveicies, viņam dienā tiek garantētas veselas divas pastaigas. Iepazīstos ar pilsētiņu. Līdz šiem vēl ķīniešu tūristi nav tikuši, bet pietiek ar pārējiem. Mājām cenas ir visnotaļ iespaidīgas, un šur tur pa kādai var nopirkt. Pastaigājamies gar Fakatānes upi un dodamies atpakaļ uz mājām.

Pirmā pietura ir Ohope pludmale, te ir īstā vieta, kur var gan nopeldēties, gan salasīt gliemežvākus. Līdz turienei aizkulties gan nemaz nav tik viegli – nākas pārbraukt pāri nelielai kalnu pārejai un tikai tad esam klāt. Šis ir cunami pakļauts reģions, tāpēc pludmalē un ģērbtuvēs ir izlikti informācijas stendi, kur jozt cunami trauksmes gadījumā. Ja tā paskatās uz okeānu, tad šķiet kāds nu te vēl cunami. Mēs gan pašā Ohope pludmalē uzreiz nepaliekam, bet ejam uz vienu mazāku tepat blakus – Otarwairere pludmali.

Lai tur nokļūtu, nākas nedaudz iesvīst, rāpties augšā pa trepēm un tad atkal rāpties lejā, kopā ap kilometru. Kad tas paveikts, beidzot, pēc Maijas vārdiem, esam īstajā gliemežvāku lasīšanas pludmalē. Ja godīgi, tad es tik gliemežvākainā pludmalē vēl neesmu bijis, ja tā paskatās, tad visa pludmale pēc būtības ir ne tik daudz smiltis kā smalki salauzti gliemežvāki. Laikam te kāda straume nes ārā saimniekus zaudējušos mājokļus un izvēle pirmajā brīdī šķiet milzīga. Taču viļņi ir diezgan nežēlīgi un tādu nesalauztu eksemplāru ir visnotaļ grūti atrast. Mani neinteresē tik daudz gliemežvāki, cik fakts, ka nu ir bēgums un var paieties pa piekrastes klintīm.

Mēs ar Atvaru veicam nelielu pastaigu pa tām. Teorētiski te varētu pa vieglo tikt atpakaļ uz Ohope pludmali, vien jāsaņemas un jāpārlec pāri trīsmetrīgai plaisai. Plaisas galā bonusā ir arī visnotaļ paliela ala, kur visu laiku sparīgi sitas viļņi. Mums nav kur skriet un ejam atpakaļ. Maija un Inita ir ievākušas pamatīgus krājumus ar gliemežvākiem, es tikai vienu šķembu. Varētu jau mest ārā, bet tā nu sanāca, ka pieliecoties un savācot šo šķembu, es nejauši uz koka zara pārsitu galvu. Tā pa īstam. Sanāk ka biju samaksājis ar savām asinīm un tāpēc šķembu paturēju, tagad viņa man ir mājās.

Kad lasītājām rokās vairs nepietiek vietas jauniem glimežvākiem, dodamies atpakaļ. Pēc šādas staigāšanas beidzot derētu Klusajā okeānā pa īstam nopeldēties. Te gan ar peldēšanos nekas īsti nesanāk, vairāk lēkāšana pa viļņiem un lai arī laiks te mierīgs, viļņi ir kā pie mums vētrā. Lēkāšanas laikā ar mani uzsāk sarunu viens vietējais. Nezinu, vai ar viņu mājās neviens nerunā, bet nācās uzklausīt viņa dzīvesstāstu, par to kā mazs no Nīderlandes nonācis te, apprecējis vietējo maorieti. Tā gad tagad aizrāvusies ar zāles pīpēšanu un viņam drīz būs jāiet atpakaļ, lai šī nesavāra ziepes. Apspriežam Kraistčērčas notikumus, šis vairāk satraukts par iespējamo musulmaņu atriebību. Kad esam pa viļņiem izlēkājušies, mums braucam atpakaļ uz Fakatāni uzēst pusdienas.

Pirms tam gan vēl aizbraucam uz pludmales strēles pašu galu, laiks ir dikti karsts un visur saliktas zīmes, lai neizbradā ūdensputnu ligzdas, nolemjam nekur vairs nestaigāt un braucam prom. Mājās uz fikso iekožam Marijas (namamātes) ceptās kūkas Luīzes kūku un šokolādes kūku un braucam uz viņu iecienītu vietu iekost pa vietējam pīrāgam vai salātam. Ēstuve (Red Barn) ir pa ceļam uz Kawerau, un tajā patiešām ir izcils ēdiens, tik garšīgu burgeru es vēl nebiju ēdis. Tepat tuvumā netālu no galdiņa var aplūkot arī vietējo kauri koku, kādreiz šis konkurēja ar mūsu mastu priedēm un izskatās visnotaļ majestātisks. Kādreiz viņi te ir bijuši pa pilnam, bet jau maori mīlēja viņus dedzināt, lai dabūtu no mežiem ārā pēdējos moa, tad uzradās kokzāģētāji un nu kā vienmēr visi ir attapušies pie sasistas siles. Kā trumpis visam ir kaut kāda kaite, kas lēnām vēl atlikušos kokus bendē nost.

Mums tagad būtu jābrauc uz Tarawera ūdenskritumu. Lai tur tiktu Karewau pilsētiņā par nelielu, bet taisnīgu samaksu 5 NZD apmērā no mašīnas, jānopērk atļauja un vari braukt mežā iekšā. Māršals mums parāda, kur to var nopirkt (suvenīru bodē viss ir uz pusi lētāk nekā citur) , tad mums parāda arī siltos baseinus, kuros varēsim nopeldēties pēc ūdenskrituma apmeklējuma.

Braukšana pa mežu nav nekas īpašs, te ir industrializēta mežkopība, vienā vietā stāda, citā zāģē. Šur tur gaisā lido pa vietējam ērglim. Apmaldīties nav iespējams, jo ceļš te ir tikai viens. Aizbraucam līdz takas sākumam un dodamies uz ūdenskritumu. No kokiem te dominē pōhutukawa un rātā, šos par laimi nav apsēduši posumi un tādēļ izskatās visai sprigani.

Izskatās, ka pie Taraweras ūdenskrituma mēs nebūsim vieni, jo te ir nolasījušies arī kaut kādi kultisti pareizāk sakot kultistes, kas uz vislabākā skatu laukuma liek ārā sveces, zīmē kaut ko uz zemes. Skaidra lieta pavasaris vairs nav tālu, pēdējais laiks sakārtot savas auglības lietas. Mēs ejam tālāk uz nākamo skata vietu.

Šis ūdenskritums ir radies vulkānisku procesu rezultātā pirms 11’000 gadiem, bet no kokiem te neviens nav vecāks par 1886. gadu, kad Tarewaras vulkāns pēdējo reizi gāja gaisā. Ūdenskritums ir smuks un fotogēnisks, Maija nolemj pieiet tuvāk un kad pēc kāda laika mēs pārējie esam sataisījušies viņa sekot, mēs viņu vairs nevaram atrast. Pastaigājām pa blakus takām un nekā. Nospriežam, ka noteikti blandoties esam viens otru pazaudējuši un ejam atpakaļ uz mašīnu. Kultiste vismaz viena jau izmetusies pa pliko.

Kā jau biju ar dedukcijas palīdzību izsecinājis, Maija bija atrodama mašīnu stāvlaukumā. Braucām atpakaļ uz Karewau pilsētiņu un tur apmeklējām publisko baseinu. Te ir karstie avoti, pie tam bez maksas, un var mierīgi sēdēt un čillot. Izskatās, ka arī maoriem šis ir populārs laika pavadīšanas veids, jo bez mums citus eiropiešu te nemaz neredz.

Braucam mājās, iekožam vakariņas. Mums šodien Pavlova, tik garšīgu nebiju vēl ēdis nekad. Tad, runājot ar Mariju, tieku pie viņas tēva biogrāfijas uz astoņdesmit lapaspusēm. Tēvs viņai no Jaunzēlandes, māte – austriete. Abi sapazinušies kara laikā. Izlasīju stāstu, dikti interesants, lielākoties par ierindnieku, kas no sākuma dodas uz Grieķiju un pēc tam lielāko kara laiku atrodas karagūstekņu nometnē. Tad ar Māršalu izejam ārā atkārtot Dienvidu puslodes zvaigznājus. Izlasu stāstu un liekos gulēt.

17-18. marts

No rīta esam agri augšā, iekožam brokastis, atvadāmies no Marijas un Māršala, kāpjam iekšā auto un dodamies uz Oklendu. Brīvdienas ir beigušās, sākas mājupceļš. Braukšana gar Coastlands ir visnotaļ interesanta, taču laika trūkuma dēļ mums nav nekas ieplānots. Galvenais laicīgi tikt līdz lidostai. Vienīgais pieturas punkts ir mazs miestiņš, kur apēdam līdzi dotās sviestmaizes un kūkas. Visinteresantākā lieta, ko redzēju, bija ganībās nosprāgusi govs, kas pēc uzpūšanās pakāpes liecināja, ka viņa tur jau ir vismaz vienu dienu.

Oklendā atrodam Apex mašīnu nodošanas punktu, tikai nevaram tā uzreiz atrast benzīntanku, braucot uz dullo iekuļamies kaut kādā industriālā zonā, kur benzīntanka, protams, nav. Beigās padodamies, atrodam tuvāko ar Ivara palīdzību. Nobraucam gar savu pirmo viesnīcu Jaunzēlandē, maķīti, kurā ēdām brokastis, un, skat, arī benzīntanks. Aplis noslēdzies, var braukt mājās.

Aizvedam auto, tur to apskata vietējais darbinieks, viss kārtībā, nākas pagaidīt transfēra autobusu un varam doties uz lidostu. Lidostā neriskējam paši iečekot bagāžu un stāvam rindā, lai to izdarītu profesionāļi. Bagāžu iečeko līdz Rīgai, tas nozīmē, ka mums viņa nekur nebūs jāmeklē, ja vien viņa atnāks līdz galam. Es daudz domāju, vai Jaunzēlandes vēstures grāmatu likt rokas bagāžā vai tomēr likt nododamajā. Beigās sapratu, ka nekāds lasītājs es tomēr nebūšu un nav ko sevi mānīt.

Izejam pasu kontroli, te arī ātrā kontrole ir tikai dažām Eiropas Savienības valstīm, nākas stāvēt rindā. Esam ieradušies diezgan ātri un tādēļ mums ir laiks klīst pa veikaliņiem, iepērkot pēdējos suvenīrus, iečekot milzu rūķa statuju, ko aizlienējuši Gredzenu Pavēlnieka filmētāji.

Lidojums uz Singapūru īpaši atmiņā neiespiežas, mums diena būs par 11 stundām garāka nekā parasti un tādēļ mūs sagaida mūžīgais septiņpadsmitais marts. Lidmašīnā mēģinu gulēt un man tas arī izdodas. Lidojums ir 10 stundas, tas tāpat kā šurpceļā ved mūs pāri visam Austrālijas kontinentam. Singapūrā mēs esam jau vēlā vakarā, te jānodirn veselas 3 stundas.

Maija nolemj, ka vajag ekskursiju, ejam apmeklēt visus lidostas apskates objektus. Atkal tauriņu dārzs ar pāris tauriņiem, Orhideju dobi, Kaktusu dārzu. Vizināmies ar vietējo monoreilu pa visiem termināliem un sev par pārsteigumu atklāju, ka uz visiem termināliem var aiziet ar kājām. Es te esmu bijis pāri pa desmit reizēm, un es vēl to nebiju pamanījis, vienmēr biju braukājis ar vilcienu. Neilgi pirms izlidošanas nenoturos un nopērku grāmatu lasīšanai. Izvēle bija grūta starp grāmatu par pienu un par Mākslīgo intelektu. Intelekts uzvarēja.

Ar lidošanu nemaz tik raiti negāja, jo sākumā mēs ilgi sēdējām uz lidlauka un tikai tad tikām gaisā, es paspēju izlasīt veselas septiņdesmit lapaspuses. Kad tikām gaisā, tas sākās parastā tāllidošanas dzīve, ēšana un gulēšana. Frankfurtē mēs ielidosim agri no rīta un reiss uz Rīgu būs ilgi jāgaida.

Frankfurtes lidostā nobumbulējam trīs stundas, par dārgu naudu paēdu negaršīgu ēdienu un vispār esmu laimīgs, kad tieku lidmašīnā uz Rīgu. Divos nolaižamies Rīgas lidostā un vēl pēc stundas jau esmu mājās.